Skatīt komentārus

Vairākas dienas pagājušas pēc 12. 12. 20. protestiem Daugavmalā, kuros piedalījos arī es. Šī bija tikai otrā reize pēc dažas dienas iepriekš notikušā piketa pie Satversmes tiesas, kad es pirmo reizi dzīvē “izgāju ielās”. Pirmo rezi pēc trīsdesmit gadus seniem notikumiem, kuros mēs izcīnījām savu valsti, maksājot par to arī ar asinīm, bet mazām. Tomēr – mūžīga cieņa varoņiem, kas tolaik krita par mums. Toreiz bija gan Daugavmala ar 500 000 dalībniekiem, gan Baltijas ceļš, gan Barikādes. Tautas frontes sapulces visā valstī, kārtējās avīžu “Atmoda” un “Literatūra un Māksla” gaidīšanas, diskusijas par publikācijām tajās visur un vienmēr. Visur piedalījos un daudz ko organizēju, kas nebija ļoti droši. Es taču biju Straupes Republikāniskās slimnīcas galvenais ārsts, bezpartejiskais. Ja vēstures svārsts pagrieztos otrādi, kas notiktu ar mani un manu ģimeni? Bet tādas izvēles un riski toreiz bija tūkstošiem cilvēku kas uzdrošinājās.

Vēlos padalīties ar saviem iekšējiem pārdzīvojumiem un pārdomām par 12.12.20. Ceru, tie ir svarīgi kā viens no daudziem orientieriem, lai Latvijas pilsoņi informētāk varētu piedalīties mūsu valsts politiskajā dzīvē. Sākšu ar atgādinājumu, ka akcijas uz ielām taču ir klasiska Eiropas politiskās dzīves sastāvdaļa, tā ir nevienaldzība pret valsts virzību un mūsu bērnu un mazbērnu likteni nākotnes valstī, kura tiek būvēta šodien. Mēs neviens nezinām Dieva plānu, tomēr piedalīšanās tā atklāšanā ir katra sevi cienoša cilvēka pienākums. Nevardarbīgas ielu akcijas ir daļa no kolektīvās dzīves. Daļa no kopējā darba – kam būt nākotnē?

Es tiku uzrunāts piedalīties 12.12.20. Daugavmalas demonstrācijā kā viens no runātājiem no tribīnes. Piekritu, bet nepiedalījos organizācijā, to darīja citi cilvēki, kurus nedaudz pazinu un gribēju tiem uzticēties. Jo sajutu tādu akciju par vajadzīgu, nezinot, kā tā var pavērsties. Tā pati sajūta, kas Atmodas laikā – dari, kas jādara un lai notiek kam jānotiek.

Sākotnēji Daugavmalas akcija tika plānota kā triju stundu uzrunu maratons, kurā piedalītos daudzi sabiedrībā populāri cilvēki, tajā skaitā tā saucamie viedokļu līderi, kuri Atmodas laikā izšķīra Latvijas likteni. Man šo cilvēku plejādē tika piedāvāta vieta trešās stundās vidū, kam man šķita adekvāti. Kas notika organizācijā, kuras rezultātā es kļuvu par trešo runātāju pēc galvenā organizatora (tiešām?) un Atmodas veterāna Arvīda Ulmes un jaunā cīnītāja Pļaviņa? Cik daudzi “noleca” un vai tas tiešām bija tādēļ, ka neuzticējās organizatoru reputācijai vai baumām par viņu politiskajām ambīcijām? Varbūt šī reputācija tika mērķtiecīgi grauta? Kas notiek ar sabiedrības vidusslāni un viedokļu līderiem?

Arī es nevaru nedomāt, kā pret mani varētu vērsties valsts represīvais aparāts. Es nevaru nedomāt par reputācijas zaudējumu, ja kāds pie tā mērķtiecīgi piestrādās. Tomēr manī ir pašcieņa, es esmu Latvijas pilsonis, un man ir pienākums pret valsti. Es nevarētu sevi cienīt, ja nepaustu savu viedokli morālās krīzes brīdī, par kuru Dante Aligjēri rakstīja – “viskarstākās vietas ellē ir paredzētas tiem, kas morālās krīzes brīdī palika neitrāli.”

Es dodos uz akciju, sieva mēģināt mani atrunāt, jo “ko ar to tu mēģini panākt?” Atstāju viņai lielāko daļu no skaidrās naudu un instrukcijas, ja nu gadījumā kas. Pirms tam biju runājis ar cilvēkiem, kam arī būtu bijis jārunā, saskaņā ar organizatoru informāciju jeb tikai fantāzijām. Viens cilvēks teica – “ja tu to organizētu, es ietu. Bet te nav tīras organizatoru intereses. Gribam jaunus kotlešniekus?” Kāds cits – “tas plakāts ir mākslinieciski bezgaumīgs un tas arī ir šīs kustības liktenis”. Vēl cits – “es ar tevi lepošos, ja būsi un teiksi”.

Piesardzīgi novietoju mašīnu attālu no notikuma epicentra, jo, jau braucot pār Vanšu tiltu, manīju zilu bākuguņu mirdzu. Nākot tuvāk, tapa skaidra policijas organizācija vislielāko draudu atvairīšanai. Simtiem policistu, mašīnās ar bākugunīm, uz zirgiem un viens pat iebraucis Daugavā ar laivu. Mikroautobusi pie Anglikāņu baznīcas – gadījumā, ja nāktos kādus arestēt. Viss tas, par ko sociālajos tīklos pēcāk teica – policija lieliski tika galā ar šo situāciju.

Bet tajā pat laikā paradokss – vai policisti izpildīja savu pienākumu ne tikai pret varu, bet arī valsti, nejūtot lojalitāti protestētāju prasību taisnīgumam? Vai viņi paši negribētu būt starp protestētājiem? Domāju, ka daudzi gribētu. Viņi bija brīnišķīgi ekpipēti, tomēr bilde sociālajos tīklos, kur smaidošs puisis ar Latvijas karogu rokā komunicē ar sastingušu melnmaskotu policistu citronkrāsas formastērpā, manuprāt, daudz ko izsaka.

Nokļuvis notikumu epicentrā, pie tribīnes, sarokojos ar Arvīdu Ulmi. Roberts Raimo mani ķer ar savu kameru, nododot sveicienus no Kaspara Dimitera brīdī, kad sarunājos ar Kaspara dēliem. Brīnišķīgi puiši, es stāstu Jēkabam (kurš īsāks, bet uzlādētāks par Stefanu – viņš turas aiz vecākā brāļa),  ka noskatījos jūtubē, kā viņš ceļ māju. To katram jānoskatās! Raimo kamera vēršas pie Kaspara dēliem un viņi runā. Ne visu dzirdu, bet šur tur gribētu Jēkabu pieslīpēt, šo to gribētu atšķaidīt ar diskusiju. Tomēr nevajag –  puiši ir karavīri, cīnīsies par savu māju, ģimeni un zemi.

Tribīnē Arvīds Ulme. Pirms tam ir bijuši daudzi priekšdarbi publikas priekšā. Galvenie figuranti tostarp sarunājas, iekrīt sarunās, nevis skatās uz kopējo plānu, redzami nervozē, filmē ar telefoniem? Ulme savā vēsturiskajā beretē, kurš gan to atceras? Runā relatīvi ilgi. Bet – policisti/politiķi ir parūpējušies, lai nebūtu modernas atskaņošanas iekārtas. Megafons, ņirgāšanās par demokrātju. Sevišķi uz policijas mašīnu radītā trokšņa fona. Bet arī garāmbraucošo mašīnu, demonstrācijai simpatizējošo signālu skaņas neveicināja dzirdamību. Atnākuši vismaz 2000 cilvēki, viņi grib kaut ko dzirdēt. Dzird šavki – to sauc par profesionālu policijas darbu. Bet ja šajā virzienā tika vērsts trieciens – vai tas nenozīmē, ka bija bail no patiesības? Nevis absolūtās, bet vienas cilvēku daļas patiesības, kura nezin kādu iemeslu dēļ drīkstēja tikt neuzklausīta.

Tad tribīnē nāca jaunais cīnītājs Pļaviņš. Viņš uzmundrināja publiku, lika tai iesaistīties un atsaukties, līdzēja bišķi pavingrot un atraisīties. Izkliedza dažus pareizi ideoloģiskus saukļus. Tas mobilizēja un atbrīvoja no saspirguma, kuru radīja entāko policijas mašīnu bākugunis.

Ziņu dienesti stāsta, ka Daugavmalā bijuši vien pāris simti. Tā nav taisnība – cilvēki tiecās še būt un pašā karstākajā brīdī, kā jau teicu, bija vismaz pāris tūkstoši, un vēl daudz vairāk tūkstoši brauca garām ar Latvijas karogiem un signalizēja. Kad bija mana kārta kāpt augšā, lai tauta redz, tūkstoši bija noteikti, tos var redzēt tikai no augšas.

Es uzkāpju tribīnē un jūtu tos blokus, kas nolikti starp mani un cilvēkiem, kas še atnākuši, atbraukuši arī no tālām Latvijas vietām. Tas ir kaut kas man nepieredzēts, esmu radis pie netraucētas komunikācijas. Esmu radis, ka neviens nestūrē manas attiecības ar sarunu biedriem. Mani nedzird, tas ir megafons, nevis modernas atskaņošanas iekārtas. Saprotu, ka galvenais ir ar savu ierašanos demonstrēt, ka esmu apmērām par to pašu, par ko cilvēki krastmalā. Pēc manis nāca vēl daudzi, pasākums turpinājās. Bet pienākums pateikt to, ko tur pateikt nebija iespējams, palika. To tad tagad arī cenšos izpildīt.

 

Demonstrācijas galvenais vēstījums. Taču, pirms pārejam pie manas pozīcijas Covid-19 jautājumos, pakavēsimies vēl pie notikumiem Daugavmalā. Vai tas bija tālredzīgi, varai traucēt sarunāties cilvēkiem, kas atnāca? Un galvenais – vai šiem ierobežojumiem bija epidemioloģiska jēga? Ja jau tik svarīgi tie divi metri, kam varbūt ir jēga, lai gan neesot pierādījumu, ka kāds ar C-19 būtu inficējies svaigā gaisā un mīnus temperatūrā, tad 2000 cilvēkus var izvietot režģī 200 x 40 metri un to arī prasīt no organizatoriem. Tas netika izdarīts, organizatori norobežoja 20 x 20 metru laukumiņu, kurā, saskaņā ar valdības noteikumiem, nedrīkstēja atrasties vairāk par 25 cilvēkiem, realitātē nebija vairāk par 10. Visi pārējie tādēļ bija garāmgājēji, kuri atradās ārpus norobežotā laukuma un atbildēja katrs pats par sevi.

Ja valdībai interesētu tikai epidemioloģiskā drošība, tad kādēļ bija jāaizliedz izmantot modernu skaņu tehniku? Tā veicina vīrusa izplatīšanos? Tiešām?

Te mēs nonākam pie jautājuma – pret ko galu galā bija pikets? Atbilde ir vienkārša – pret to, ka valdība, izmantojot par ieganstu Covid-19, ievieš tādus ierobežojumus, kuriem nav nekāda sakara ar cīņu pret vīrusi. Klajākais pierādījums tam ir šie pulcēšanās brīvības ierobežojumi – klaji un nekaunīgi meli, acīs skatoties, ka tie varētu palīdzēt cīņā pret vīrusu. Bet tādi ierobežojumi ir ja ne simtiem, tad vismaz desmitiem, par kuriem katrs vienkāršais cilvēks rauc pieri un nesaprot – kāda loģika? Daži saka, ka valdības komunikācija ir katastrofāla. Es teiktu – nekāda profesionāla komunikācija nespēs likt noticēt, ka grāmatnīcu slēgšana palīdzēs, bet drūzma sabiedriskajā transportā un lielveikalos netraucēs. Neviens nespēs pierādīt, ka alkohola un tabakas tirdzniecības ierobežojumi ir loģiski soļi pret pandēmiju.

Daudzi cilvēki zaudējuši darbu un ienākumus, bet no kredītsaistībām un nodokļiem neviens viņus nav atbrīvojis. Dzirdam, ka kompensācijas operatīvi saņem AirBaltic, tie ir miljoni mēnesī, bet vai tās nonāk līdz cilvēkam vienkāršajam? Vai tiešām 4 miljardi ir adekvāta summa, kas būs jāsamaksā nodokļu maksātājiem par šīm Covid-19 spēlītēm, ja ar to šī gada laikā inficējušies 1% no valsts iedzīvotājiem, no kuriem saslimuši tikai daži procenti, bet kopējā mirstība 2020. gadā noteikti nav lielāka par mirstību iepriekšējos gados, drīzāk mazāka.

Tiklīdz atskan šādi un līdzīgi C-19 skeptiķu argumenti, tā viņu virzienā tiek raidīti nikni saukļi – ā, tad jūs domājat, ka C-19 ir izdomātas, slimnīcas ir tukšas un neviens nemirst? Protams, ka tāda infekcija ir, no tās mirst, lai gan ļoti reti tādi cilvēki, kam nav citu nopietnu saslimšanu. Te mēs vērojam tādu pat propogandu kā BLM gadījumā – Covid nāvēm ir nozīme! Tas tiek uzsvērts katra sabiedriskā medija pirmajās lapās – kā arī tajos, kas pārtiek no valsts pasūtījumiem. Bet vai tas nozīmē, ka citām nāvēm nāvēm nav nozīme? Neviens nevar noliegt, ka C-19 ne tuvu nav galvenais mirstības iemesls ne mūsu, ne citās Eiropas valstīs. Kāpēc propoganda ar tādu paši degsmi nepievēršas, piemērām, pašnāvību problēmai, kam ir daudz nopietnākas ekonomiskas sekas, jo bojā iet daudz vairāk cilvēku, turklāt tie ir darbaspējīgā vecumā? Un galu galā – nav iespējams nomirt bez kāda iemesla. Bet tā kā cilvēki ir 100% mirstīgi, izveidojas konkurence par miršanas iemesliem – jo tie var būt ne tikai bizness, bet arī ietekme, politika un pat pasaules kundzība.

 

Globalizācija. Atbilde uz šo jautājumu ir vienkārša – Covid-19 ir afēra, lai sasniegtu noteiktus globālus mērķus, kuru maskēšanai lieliski noder C-19 mākslīga pataisīšana par pandēmiju un varonīgā cīņa, izmantojot epidemioloģisko loģiku cīņā ar pašu radīto problēmu ideoloģiskajā pretstāvē. Manuprāt, šie mērķi ir vismaz divi:

  • “pandēmija” ir labs iemesls, lai ASV vēlētājiem nebūtu jāiet uz iecirkni personiski, bet varētu balsot pa pastu. Bet tas dod plašas manipulāciju iespējas par biļeteniem, kas arī tika plaši izmantotas vienas partijas – demokrātu interesēs. Bet demokrāti, atšķirībā no republikāņiem, cīnās par globalizāciju, nevis par ASV pilsoņu interesēm, viņiem dzimtene ir visa pasaule un ir ambīcijas visā tajā valdīt. ASV viņiem nav nekas, kur nu vēl kaut kāda Latvija globālistiem un viņu latviešu līdzskrējējiem. ASV demokrātu partnerpartija ir Ķīnas “komjaunieši” – jaunākā un uz brīvo tirgu orientētā komunistu partijas daļa, kas valsts iekšienē nikni cīnās ar vecajiem komunistiem, kuri saka, ka “tirgus ir akls”. Ja par ASV prezidentu kļūs Baidens, tad globālisti kopā ar Ķīnas partneriem būs uzvarējuši visā pasaulē – to izjutīs arī katrs cilvēks Latvijā;
  • galvenie globālistiem pretojošies spēki ir tie, kas pasaulē darbojas lokālos līmeņos – nacionālas valstis un kultūras, baznīcas un tās draudžu struktūra, ģimenes, nekustamais īpašums. Skaidrs, ka globālisti pret tiem cīnās kā vien var. Un viņiem ir sasniegumi lokālajos līmeņos. Tā odiozā Satversmes tiesas priekšsēdētāja Osipova sarunā ar LTV žurnālistu Rēderu paņirgājās par pilsoņu kopumu un Saeimu kā likumdevējiem, uzsverot Latvijas starptautiskās saistības kā prioritējamākas. Ko tas nozīmē? Tikai to, ka realitātē mēs neesam valdības darba devēji, lai uz papīra tas joprojām ir tā. Un ja, par spīti grandiozajai vēlēšanu viltošanai ASV prezidenta vēlēšanās, nominēts tiks blēžu stutētais kandidāts, tad uz nākamajām vēlēšanām Latvijā mums doties nebūs nekādas jēgas – uzvaru nozagšanas stratēģijas izplatīsies pa visu pasauli.

Mūsu problēma ir tajā, ka mēs redzam vēlamību, nevis realitāti, lai gan tieši pēdējā mums sāpīgi sit tieši pierē. Lai kā Kariņš, Viņķele un Levits locītos, nav taču iespējams neredzēt, ka viņu galvenais uzdevums ir, turpinot pūderēt tautai smadzenes, pildīt globālistu plānus. Kāpēc? Jo tiem pie mums ir nesalīdzināmi lielāka vara kā trampistiem, Eiropas Savienībai (kas arī ir globālistu ietekmē), krieviem, nerunājot nemaz par ķīniešiem. Lai tik mazai valstij kā Latvija būtu globāla teikšana, tai jābūt vai nu Vatikānam vai Izraēlai.

 

Eksperti. Lai liktu tautai noticēt, ka C-19 tiešām ir pandēmija, nevis afēra (tādas ir daudzas – kaut vai t.s. partnerattiecību un vardarbības ģimenē jautājumi), plaši tiek izmantoti tā saucamie eksperti. Pie kam nevis neatkarīgie, kādi, par brīnumu, ir pat mazajā Latvijā, toties pasaules blogosfērā tādu ir milzums. Izmanoti tiek tikai atkarīgie – tādi, kas no globalizētājiem pakļautās valdības saņem vai nu algas vai (un) amatus, pagodinājumus (piemērām, profesūras), pasūtījumus pētījumiem – nereti tādiem, kuru rezultāti un jēga ir stipri apšaubāmi. Tādi, kuri personiskas neatkarības uzplūdu rezultātā varētu zaudēt nevis mēnešalgu, bet visu nākamo karjeru. Kredīti, nodokļi – prātīgs cilvēks tak nedarīs muļķības.

Atkarīgie eksperti tiek iekļauti starptautiskajā “atzīto” tīklā, kuru izaudis ļoti indīgs zirneklis – Pasaules Veselības organizācija, no kuras Trampa vadītā ASV ir izstājusies, tādējādi par lielāko tās finansu (un gan jau arī ietekmes) avotu izvirzot miljardieri Bilu Geitsu. Privāta nauda diktē noteikumus pārējām dalībvalstīm, jo to iemaksas ir mazākas.

Ja kādu mūsu suverenitāti nepārstāvošā valdība neoficiāli atzīst par ekspertu, tad viņš kļūst par zirnekli, kas auž savu tīklu Latvijas ģeogrāfiski-kulturāli-mentālajā telpā. Cilvēki sāk to zirnekli respektēt ne tikai viņa spēju un ieguldījuma dēļ. Ar Ugu Dumpi mēs pāris mediķu basketbola turnīros esam pārstāvējuši vienu komandu – “Pauļa mazdēlus”. To organizēja vienīgais reālais Paula Stradiņa mazdēls tajā komandā – Andrejs Ērglis. Mums pārējiem bija tik gods iesapņoties tajā dzimtaskokā. Tas satuvināja.

To deklarēju tikai tāpēc, ka man nav sevišķi komfortabli uzbrukt Ugam, pat ja būtu vajadzība. Savā ziņā esam vienā tīklā, kurā ir vēlams būt lojālam cits citam. Nešaubos, ka Ugam Dumpim tādu tīklu ir desmitiem. Tā rezultāts – lojalitāte autoritātei plašas diskusijas vietā.

Pirms došanās uz Daugavmalu zvanīju kursabiedram, kurš tagad profesors specialitātē, kam cieša saikne ar Covid-19 problemātiku. Runājām pusotru stundu, galvenokārt es viņam uzdevu jautājumus, arī tādus, kas izrietēja no viņa atbildēm. Mani secinājumi par sarunu, kuriem sarunbiedrs varbūt nepievienotos – 1) šodien neviena atbilde vēl nav tāda, kura nevarētu maniīties tuvākā gada laikā, 2) bija jūtams sarunbiedra aizvainojums – kādēļ neklausi man uz vārda, bet jautā vēl?, 3) arguments – tauta ir stulba, ja nesaprot… Nu tad arī man ir jājūtas stulbam, lai gan man ir privilēģija pusotru stundu tincināt odnokašņiku un speciālistu. Bet kā tauta var būt nestulba, ja tai nav tādu privilēģiju? Jautāju – kāpēc nerakstīt atbildes tautai par to, ko jautāju tev? Nav laika – ir atbilde. Protams, ka nav. Bet kur ir valdības motivējošā ietekme, tajā skaitā ar naudu speciālistiem, kas skaidro, lai atrastos? 4) kā pēdējais arguments uz maniem jautājumiem bija – Uga man zvanīja… Skaidrs, ka manu saunbiedru ar Dumpi saista nesalīdzināmi stiprākas lojalitātes saiknes kā ar mani. Bet nedrīkst neievērot, ka mūs abus tās dara aklus pret šobrīd spilgtākā speciālista atkarības riskiem. Un nedrīkst neievērot, ka bailes zaudēt kolēģa labvēlību (kas var atmaksāties situācijā, kad jāsadarbojas kāda pacienta interesēs) var likt neuzsākt it kā riskantu diskusiju. Sevišķi  riskantu, ja tā ir publiska. Tā Pēteris Apinis tika konfrontēts ar Ugas Dumpja publiskajiem iebildumiem uz Pētera domām C-19 sakarā LSM sarūpētā dizainā – pareizais pret nepareizo. Nu nekoleģiāli, bet LSM izprovocēti, labi, ka Pēterim Apinim pietika prāta publiski neturpināt, viņš taču arī Ārstu biedrības Ētikas komisijas vadītājs. Bet LSM to iztulkoja kā padošanās pazīmi.

 

Zombētība. Televīzijā es skatos tikai basketbolu, turklāt Eirolīgu, nevis NBA. Radio – dažādus šodien marginālus mūzikas kanālus, ieskaitot Klasiku. Lielajiem latviešu portāliem pārlaižu acis, dažreiz tur mēdz gadīties globālistu propogandas nepiesārņoti materiāli. Pie vajadzīgās informācijas mani aizved TW un FB burbuļi kā arī jūtūbe ar savu blogosfēru. Ja šādi iegūto informāciju sintezē ar to pasaules redzējumu, kādu esmu aprakstījis savās grāmatās, tad mana analīze par notiekošo sabiedrībā parasti iznāk, no mana viedokļa, daudz dziļāka, pamatotāka un daudzslāņaināka, bet no manā domāšanā neiesvaidīto puses – margināla, nesaprotama un izaicinoša.

Šajā nedēļā vairāki klienti, daži no kuriem pat ļoti labi pazīst manu filozofiju, savas psihoterapijas ierobežotajā laikā bija neizpratnē – kāpēc tu tur gāji? Šis jautājums ietekmē terapeitiskās attiecības, tādēļ labi, ka par to ierunājāmies, tas nepalika zem tepiķa.

Šajā, bet vēl vairāk komunikācijā sociālajos tīklos gūstu pārliecību, cik liela taisnība ir Gebelsam – jebkurus melus daudzkārt pasniedzot kā patiesību, cilvēki sāk tos translēt tālāk viens otram kā patiesību. Un tad ieslēdzas lojalitātes mehānismi – ja mana tīkla galvenais zirneklis tā saka, kā es varu viņam neticēt un viņu necitēt tālāk?

Ļoti daudz zombētu cilvēku. Bet kas būtiskais – tajos slāņos, kas nav cietuši no valdības pieņemtajiem ierobežojumiem Covid-19 dēļ. Tie lielākoties ir labi situēti un inteliģenti cilvēki, nosacītā Latvijas elite. Cik maz tajā domājošu un drosmīgu cilvēku, kas tomēr gatavi peldēt pret straumi!

Kāds klients man teica – “tā kā tevis pazemošanas akciju rezultātā palicis aizvainojums, tu vienmēr mēģināsi nostāties pret. Pat šajā situācijā, kur tas izskatās smieklīgi un par ko daudzi saka, ka esi sajucis prātā”. Vēl cits – “nu bet kovids tak ir! Cilvēki mirst!” Kāds draugs – “tu esi kovididiots?” Visur ir kāds racionāls grauds, tomēr Gebelsam ir daudz lielāka taisnība. Viņš liek fokusēties uz detaļām, liekot neredzēt kopējo bildi un tos, kas mēģina tomēr redzēt, sauc par sazvērestību teoriju veidotājiem, piekarot tādiem negatīvi uzlādētas idiotu birkas.

 

Atcelt ierobežojumus. Tāda bija Daugavmalas akcijas galvenā prasība. Bet atgādināšu – kas ir galvenie cietušie no šiem ierobežojumiem? Ne jau elite. Ne jau vidusslānis – tiem ir varbūt plāns, tomēr kāds nebūt drošības spilventiņš. Galvenie cietušie ir cilvēki ar maziem ienākumiem. Pie tādiem varbūt būtu jāpieskaita lidostas darbinieki un stjuartes, pavāri un oficiantes, viesu namu bizness, vēl daudzas sfēras, kuras nepazīstu, arī kultūras darbinieki.  Taču, lai izietu protestos, izrādās nepietiek ar to, ka kovids sāpīgi iebelzis pa aknām. Jo izglītotie un kulturālie parasti ir iesaistīti visādos lojalitātes tīklos. Viņi nespēj nedomāt par reputācijas riskiem, pat ja domās ir Daugavmalā. Viņi neaiziet. Tas ir – aiziet domās vai no distances paskatīties, kas tad tur demonstrē. Bet paši nepiedalās.

Izrādās, svarīgs faktors, lai cilvēks varētu būt brīvs, varētu teikt ko domā un savu brīvību arī aizstāvēt, ir izstāšanās vai izdzīšana no lojalitātes tīkliem. No šī viedokļa saku paldies liktenim, ka vairs nesastāvu nekādās psihoterapeitu biedrībās un to intrigās, kas maskētas ar ētiku. Un vēl izrādās, ka brīvi var justies arī nabadzīgi cilvēki – tādi, kam nav vairs ko zaudēt. Kā dziesmā – lai dzīvo tas, kam nav nekas!

Masu mediji Daugavmalas akciju sākotnēji atspoguļoja ar bildēm, kurās redzami cilvēki ar īpašām vajadzībām. Man tas likās zemiski. Pēc tam apķērās – tas taču pret kreiso liberāļu ideoloģiju veidot Upura tēlu visur, kur vien iespējams. Un cilvēku ar īpašām vajadzībām nostādīšana pret veselajiem tak svarīga žilka! Tomēr kopīgais atspoguļotāju tonis jau palika – tas tāds deģenerātu tusiņš. Labi, ka policija neļāva viņiem mest akmeņus logos! Jo uz ko gan citu viņi būtu spējīgi?

Taču realitāte ir cita. Daugavmalā sanāca cilvēki, kas ar katru sirds nervu sajuta, ka kovids nav cīņa ar vīrusu, bet kaut kas cits, kas uzbrūk viņu dzīvēm. Kas neļauj viņiem sasniegt to, ko viņi gribētu un kas būtu vajadzīgs viņu bērniem. Šie cilvēki iznāca ielās, nevis kārtējo reizi klusi aiztinās uz Īriju.

Te ir divi jautājumi. Pirmais – par izglītotās elites nodevību. Jūs taču arī, maitas tādi, jūtat, ka būs sūdi no suverenitātes atdošanas. Tomēr sēžat savos dīvānos un dzerat vīnu no pagrabiem, kas tik drīz neizsīks, bet izsīks. Otrais – Daugavmalas akciju organizatori, līderi un to politiskās ambīcijas. Viņiem būtu jānovērš aizdomas, ka šis ir tikai pakāpiens, lai tiktu augstākajā politikā, Saeimā. Pagaidām jau arī nekādi tādi politiskie talanti, kas liktu domāt par kvalificēšanos, neizgaismojas, bet varbūt vajadzīgs laiks. Iepriekšējā krāpšana, ar kotlešnieku, kā viņus sauc Elita Veidemane, panākumiem un tiem sekojošo politisk impotenci, diezvai vēlreiz izies cauri. Ja kāds grib būt politiķis, tad viņam jāprot ne tikai bļaustīties par trūkumiem, bet ar pārliecināt, ka viņš zina, kā tos trūkumus novērst.

Nu un tā mēs paliekam pie secinājuma, ka tieši galvenokārt trūcīgi un mazizglītoti cilvēki bez gana bieziem sociālajiem spilveniem bija tie, kas kliedza, ka karalis ir kails. Gluži kā kurpniekpuika slavenājā Andersena pasakā “Karaļa jaunais tērps”. Tas stāsta, ka dažreiz tieši kurpniekpuikam tiek iedota izšķirošā loma nācijas tālākās gaitas noteikšanā.

 

Ticība valstij. Ja notiek šāda sociālā diagnostika un daļa no sabiedrības pārliecinās, ka valdība strādā nevis viņiem, bet globālajiem onkuļiem, kāda var būt cilvēku reakcija ārpus protesta akcijām? Es domāju, divas: 1) nostiprināsies priekšstats, ka nodokļus mums atņem, nevis mēs maksājam; 2) veidosies iniciatīvas, kuru prototipi ir agrīnās kristiešu kopienas Romas impērijā un “nevardarbīgās pretošanās” kustība Indijā 20. gadsimtā.

Es nedomāju, ka globālisms kā biznesa projekts ir ar ilgtermiņa perspektīvu, tā tas mainstrīmam izskatās šodien. Pasaules valdība, vakcīnas kā jaunie nodokļi un pakļaušanās zīme. Skaidrās naudas un nekustamā īpašuma atcelšana. Kas tik vēl nav nav sazvērestots! Arī sieviešu kopīgošana un visa cita komunisma realitāte. Diemžēl tendence ir sazvērestības teorijām īstermiņā realizēties! Tādēļ labāk tomēr iziet Daugavmalā un justies, ka esi darījis kas jādara, bet paļāvies, lai notiek kas notikdams.

Komentāri

Atis geislers

Paldies! Paldies… Dievs svētī Latviju.

    Илон

    🇱🇻🙏☀️

Kandagars

Paldies! Drosmes demonstrācija un atbildības uzņemšanās, paust savus uzskatus ir tieši tas, ko no Jums sagaidu! Aptverot šībrīža kopainu, man ir jādomā, ko es, vienkāršs cilvēks, varu darīt, lai situāciju vērstu sev vēlamā virzienā? Pagaidām nākas koncentrēties uz ģimenes izdzīvošanas jautājumiem un gara vērtību tālāk nodošanu, uzturēšanu.

Aija Devi

Paldies! pievienojos. Mūsu un mūsu bērnu nākotnes vārdā. Celties un iet.

Ilze KS

Paldies. Tas bija daudziem ļoti svarīgi, ka jūs runājāt no skatuves. Tie, kas gribēja dzirdēt, dzirdēja. Bija telefonu video, kurus pārsūtijām ar piebildi, tajā un tājā minūtē Viesturs Rudzītis runā. Visu mēs dzirdējām un sapratām. Un lepojamies. Lepojamies ar katru, kurš runāja tādos apstākļos, kādi bija ar visu aizvēsturisko ruporu.
Pati saņēmu nosodījumus, ka biju Daugavmalā, cik saproti daži, kuri mani pazīst, varbūt pat juta kaunu, ka es tur esmu bijusi.
Man nekas cilvēcisks nav svešs, arī gribu būt kopā ar vidusslāni, ne pie delfu komentātoriem pieskaitīta…
Bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par drosmi redzēt un dzirdēt. Stāsts ir par to, ieraudzīt kas ar mani un ar katru ir noticis 30 gados kopš Atmodas, kur nu katru šis ceļš ir aizvedis. Manuprāt stāsts ir par lepnību, lepnumu, sava kauna atzīšanu, arī skaudību un greizsirdību.

Anita Šiklova

Paldies, Viestur, par šo! Uzskatu to kā drosmes un vīrišķības izpausmi

Edgars Klavins edgarsklavins@tvnet.lv

Paldies par rakstu!
Esmu domājis,ka vispārēja idiotisma laikā, tieši šie cūkgani valdības un partijas sēdekļos ir paši aprobežotākie jo ir iedomājušies, ka viņi pie jaunās pasaules kārtības paliks savos siltajos un ērtajos krēslos !

Marta

Paldies Jums!
Visu cieņu Jums!

Sineta

Cienu! Ļoti pamatots viedoklis. Neklusēsim!

vi

Paldies , dod mums drosmi cīnīties pret meliem.

Agris Saule

Gaidīju ar interesi- noleks VR no trases, vai nenoleks? Tur ir jābūt dūšai atļauties būt marginālim, īpaši tad, ja ir tituls, statuss un savs vārds. Tad ja redzi, ka Tevi atbalsta mazākums. Saprot vairākums, bet neatbalsta, jo baidās zaudēt ērto pozu. Jā pozu, jo Tu zini, ka Tevi čakarē un paciet, jo saņem samaksu – algu no nodokļu maksātājiem. Un cerību tos pārvilināt pretējā, savā pusē ir tikai tad, kad atņems šo samaksu. Ja vien nebūs par vēlu. Novērtēju godīgu attieksmi. Vecākus neizvēlas. Tāpat Helsinki 86 dibinātājus, tāpat šī pasākuma radītājus. Moris darbu izdaŗīs un varēs iet. Bet izdarītais darbs paliks. Par to ir vērts cīnīties. Paldies, Viestur! Par dalību pasākumā un šo rakstu.

Andris Doveiks

Lieliski uzrakstīs. Apjomīgi. Sūtam tautai savos burbuļos!

Ieva

No sirds paldies! Šis ieraksts manī kaut ko atbrīvoja.

Jānis

Labi teikts!
Tomēr nevajadzētu baidīties no aktīvistu iespējas iekļūt Saeimā, ja gribam uzvarēt c-19 afēristus demokrātiski.
Protams, ar pievilšanas riskiem vienmēr jārēķinās, Saeima ir kā purvs, kas ievelk dvēseles, bet pie tā jau esam pieraduši.
Mēģināts nebūtu zaudēts. Kungs Kristu, palīdzi visiem labas gribas cilvēkiem, kas iestājas pret c-19 prettautisko teroru.

Viktor

Paldies ka esi ar tautu.

Agnese

Paldies Jums par drosmi. Vīrišķību.

RB

Reiz bez maskas pateiktie vārdi: “Cilvēkiem, kuri nomiruši no Covid-19, Ziemassvētku nebūs!”
Patiesība bieži atnāk caur sāpēm, caur dusmbailēm.
Taču tajā pašā laikā patiesība ar īstenības garšu nav vīrusiem tīkama, jo to būtība ir meli un liekulība..
Varbūt dzīve bez paša meliem un liekulības varētu kļūt par veselīgāko un dzīvefektīvāko no vakcīnām✨

RB

Vai patiesi Latvijas tauta savā Satversmē caur nosodīšanu, nevis piedošanu, caur bez-attieksmi pret Kārļa Ulmaņa Tautas valsts varas sagrābšanu un brīvības un valsts atņemšanu tai 1934.gada 15.maijā šodien grib pārtraukt destruktīvo vardarbību Tautas attīstības vārdā?

Jurka

Paldies,Jums!Lai tàdu cilvèku bùtu vairàk!

Uldis

Paldies! Jūsu rīcības piemērs iniciē vīrišķību vēl vairāk nekā Jūsu grāmatas un raksti! Par brīvu Latviju!

rikitiki

Arī es jūtos tā kā no kaut kāda nejēdzīga korka atbrīvota, kas lika līdz šim justies nospiestai. Tā bija nesaprastā izpratne par valdības viltus vēlmi gādāt par mūsu tautas veselību, drošību un labklājību, par kuru mana zemapziņa centās mani brīdināt. Viestur, paldies! Jūs tiešām esat izvēlējies sev pareizo profesionālās darbības lauku.

Zita

Visu cieņu Jums!

Jūsu rīcība, Jūsu sacītā vārda spēks atradīs dzirdīgas ausis, ierezonēs vienaldzīgas sirdis, iedvesmos un tuvinās dvēseles…

Veselību Jums un izturību.

Maija

Paldies par drosmi paust viedokli! Par drosmi piederēt mazākumam.

RB

Ir laiks grupai “Tukšums 2”..

Tukšums, iespējams, ir viena no dzīves sejām..
Un ja tā, tad, meklējot izeju no tukšuma vai noliedzot to, mēs meklējam izeju no dzīves vai noliedzam dzīvi..

P.s. Un grupā nav vajadzīgs skaļrunis, jo pats klusums runā..
Un tukšums grupā ir tas pats tukšums Daugmalē..:-)

RB

P.s. Un psihoterapeitiskā grupa “Tukšums 2” internetā, piemēram, Zoom platformā, un vēl papildu ar vienlaicīgu Chat iespēju grupas dalībniekiem – tas tik būtu šiki.., citādi , ierobežotam skatījumam uzspiežot citu ierobežotu skatījumu, tiek tikai padziļināts un paplašināts jau tā pāraudzies konflikts..

RP

Cienu viedokli. Lieliski izklāstīts. Bet kopumā – nepiekrītu. Otrkārt, senais – kāpēc tauta neievēlēja saeimā un caur to- valdībā tos īstos (labos, gudros- tos, kuri tagad zina, ko vajag darīt…lai gan vairāk stāsta- ko nevajag…, bet tas nu tā… ) Mums ir vēlēšanās ievēlēti cilvēki- patīk vai nepatīk kādam… Sazvērestības teorijas neatbalstu…

RB

..un konflikts rada tukšumaizpildījuma ilūziju jeb dzīvpiepildījuma maģiju, taču cena par šo “brīnumu” , visticamāk, skarblielāka kā zaudēta diena pēc vakardzeršanas..
Ja grupā izdotos caur es, Tu, mēs atdoties Tukšumam, iespējams, tas būtu “Brēmenes muzikantu” dzīv-otrpuses cienīgs ceļojums – gribot nonākt Brēmenē, patiesi atgriezties mājās “meža” vidū..
Melno caurumu notikumu horizontu satikšanās ar citu izveido to, ka 1+1 nav divi, bet ir vairāk..
Viestur, Tavā telpā uzzied minētajiem notikumiem labvēlīgi apstākļi, un, gribticīgi iespējams, Tavu vesto grupu motivēto jeb ieradušos dalībnieku summa pēc būtības pārsniedz skaitlisko summu protestos jeb konfliktos..

RB

Владимир Высоцкий
Лежит камень в степи
Лежит камень в степи,
А под него вода течёт,
А на камне написано слово:
«Кто направо пойдёт —
Ничего не найдёт,
А кто прямо пойдёт —
Никуда не придёт,
Кто налево пойдёт —
Ничего не поймёт
И ни за грош пропадёт».Перед камнем стоят
Без коней и без мечей
И решают: идти или не надо.
Был один из них зол,
Он направо пошёл,
В одиночку пошёл,
Ничего не нашёл —
Ни деревни, ни сёл —
И обратно пришёл.Прямо нету пути —
Никуда не прийти.
Но один не поверил в заклятья
И, подобравши подол,
Напрямую пошёл.
Сколько он ни бродил —
Никуда не добрёл.
Он вернулся, и пил,
И обратно пришёл.Ну а третий был дурак,
Ничего не знал и так
И пошёл без опаски налево.
Долго ль, коротко ль шагал —
И совсем не страдал,
Пил, гулял и отдыхал,
Ничего не понимал.
Ничего не понимал,
Так всю жизнь и прошагал —
И не сгинул, и не пропал.

Līga

Liels Paldies!!!! Stāvu turpat- bildē ar paceltu plakātu rokā-Lausim bērniem Elpot!!! 🙂 Jā, biju barikādēs toreiz…sen atpakaļ,( savos 20 gados).. Un tagad bij tieši šī pati iekšējā sajūta- ir jācelās un jāiet!!!! Jāparāda sava nostāja.Nedrīkstu,pat nespēju palikt Neitrāla. Paldies!

Jānis Rukšāns

Muļķības slavinājums!

    RB

    Jāni, ja Viesturs saņemtos vest psihoterapeitisko grupu “Tukšums 2”, vai Tu būtu ar mieru tajā piedalīties?
    Varētu kopā izdzīvot šo tēmu, un, varbūt, patiesi izrādīsies “muļkības slavinājums”.., citādi tāda vien ļurināšana gan no manas puses, gan Tavas..
    Renārs

Ēriks

Viestur, ko Jūs runājat? Kāda globālā sazvērestība? Pļaviņš – melis un šarlatāns – “jaunais cīnītājs”? Čekas aģents Ulme – “organizators”? Covid 19 radīts, lai ASV varētu balsto pa pastu?

Manuprāt, Jūsu grāmatās un publiski paustajā par vīriešu un sieviešu attiecībām ir daudz kā pamatota. To esmu redzējis arī īstenojamies dzīvē. Tomēr tā Jūsu daļa, kas atbalsta vājprātīgus murgus un sazvērestības teorijas, kas liek Jums atbalstīt manipulatorus un vājprātīgus lumpenus, ir neizprotama.

Krīzes laikā kārtīgs pilsonis atbalsta savu valsti, nevis ar piedalīšanos debīliķu rīkotās demonstrācijās uzliek papildu smagumu uz tās, un jo īpaši mediķu pleciem.

Ēriks

OK, jāatvainojas par vārdu “debīliķi” un “lumpeni” lietošanas iepriekšējā komentārā. Tie radās emociju iespaidā un nav atbilstoši sakarīgai diskusijai. Nevēlos aizvainot nevienu tādēļ – atvainojos. Tomēr pie izteiktās domas joprojām pieturos.

    RB

    Ērik, ja Viesturs saņemtos vest psihoterapeitisko grupu “Tukšums 2”, vai Jūs būtu ar mieru tajā piedalīties?
    Varētu kopā izdzīvot šo tēmu, un, varbūt, patiesi atklāsies “manipulācijas un vājš prāts”.., citādi tāda vien taisnlīniska diskutēšana gan no manas, gan Jūsu puses, un līdz dialogam kā līdz ieelpai..
    Renārs

Artūrs Klēbahs

Paldies, izcils raksts

Challes Rulmosu

Ērika sašutums ir pareizs – brālīga ierobežojumi pieņemšana, miera un līdzsvarotības vairošana, spēja krīzes laikā negraut valsts un mediju institūcijas piestāv atbildīgam pilsonim.

Savukārt krāšņu, baiļpilnu un naidpilnu, grandiozu vīziju un intuīciju popularizēšana it īpaši nepiestāv psihologam, kuram nākots pārzināt prāta noslieci uz dažādiem pekstiņiem. Ziņas un zinātnes par tādu stāstu patiesmu nevar uzņemties atbildību un tāpēc ar tiem neko nevar iesākt.
Un kādam, kas kaut mazākā mērā saskāries ar zinātnēm un pētniecības darba būtību, būtu jāredz, ka patiesības apzināšna ir grūta pat šaurā izziņas laukā, bet sava paša pārliecību atrašana pasaulē notiek bez jel kādas piepūles.

Mēs visi esam bezpalīdzīgi šīs un topošās pasaules priekšā. Pandemijā “nulles pacients” iespējams bija Luijs XVI vai šīs kurss uzņemts jau agrāk. Varbūt cilvēks nespēj būt brīvs, un tas ir tas, kas sāp.

RB

Valsts, nācija, šie prātzemes šķēluma augļi..
Drošību izsmilkstas domplaukstās sausās..
Un kamēr prāts danco konfliktu dūnās..
Aizmirstam atgriezties, aizmirstam Dzīvi..

P.s. Tik skumji, ka cieņa, brīvība un citjaukās vērtības ir Dzīves, ne prātpausaules sejas..

M

Gribētos, lai tie, kas visu noliedz un redz tikai sazvērestības -izlasa un piedomā… Raksts Rudzīša labākajās tradīcijās. pamatots un saprotams.

Gita

Paldies! Paldies par drosmi paust acīmredzamo jebkura loģiski domājoša cilvēka redzējumu!

Ilmārs

Naivisms, populisms vai tomēr rafinēts aprēķins ?

haralds

dirsā šhit’o valdību!

skumji

Viena daļa apzināti pavairo Lemberga propogandas izstrādājumus, otra daļa ir vienkārši tendēti protestēt pret dajebko. Ne ar vienu no tādiem Latviju neuzcelt!

RB

Kajs jau parādīja, ka ar ledus gabaliņiem no saprāta spoguļa vārdu “mūžība” neizlikt, proti, ar piepūli par saimnieku sev pašam un vēl ar tīru apziņu un asu prātu kā pāris jaunu slidu nekļūt..Ledus gabaliņi paši saguls šajā vārdā..Taču apstākļus, lai tas notiktu, mēs patiesi varam radīt..

Kādus apstākļus?

To, mazlielais, Tev pastāstīs septiņstāstu pasaciņa “Sniega karaliene”..

Saldliegu miedziņu, un ar rītstaru glāstiem tiekamies Dzīvē vai prātkautuvē..

Ne tad, ne tagad...

…nebiju Krastmalā, jo pirms 30 gadiem sēdēju mājās ar zīdaini, bet šogad trāpījās diennakts dežūra.
To gaisotni var sajust i bez mikrofoniem, i bez ,,sapņu tulkiem”.
Un labi, ja kāds beidzot PASAKA,
Ka tā ir viena baiga PASAKA. (Sorry, neesmu O. Vācietis, kura oriģināls skanēja ,,Basām kājām dvēselīte/ Rasas rītā iznāk/ Skatīties, kā mazai zīlei/ Milzīgs ozols iznāk”)
Paldies, Viestur!!!

VR

Paskatieties, kādas ir zombēšanas tehnoloģijas un padomājiet, kā rakstā minētajos piemēros tās tikušas izmantotas – https://www.youtube.com/watch?fbclid=IwAR39OL979xcx_NurDOnWNTEXbPQhzP2mRwyVQH0lknXcW7iH6JlcO3CRbes&v=lLEiT9PeHSg&feature=youtu.be

RB

Zombēšanu ņēma vērā arī PSRS, piemēram, 1966.gada filmā “Sniega karaliene” vārda “mūžība” salikšanas sekas aprobežojot tikai ar karalienes dāvanām, proti, “aizmirstot” iekļaut filmā,, ka ar šī vārda salikšanu Kajs kļūs par saimnieku sev pašam..

RB

Kā jau iepriekš minēju:
“ Vai patiesi Latvijas tauta savā Satversmē caur nosodīšanu, nevis piedošanu, caur bez-attieksmi pret Kārļa Ulmaņa Tautas valsts varas sagrābšanu un brīvības un valsts atņemšanu tai 1934.gada 15.maijā šodien grib pārtraukt destruktīvo vardarbību Tautas attīstības vārdā?”

Šodien pirmā reize, kad miera apstākļos Latvijā komandantstunda, proti, pirmā reize kopš 1934.gada maija apvērsuma..

Šobrīd Covid-19 ir palīdzējis atgriezties tautai pie šī tai traumatiskā notikuma..

Mīļie, ir dota iespēja!

Li

Paldies!

Publicēts: 18.12.2020
Komentāru skaits: 48