Brīvība, spontanitāte, bet Svētlaimīgo Salas

 Vai varam teikt, ka vairāk brīvības vienmēr ir labāk, nekā mazāk? Šādi formulēts, jautājums sašeikerē un parauj sev līdzi citu jautājumu – vai tad brīvība var kaitēt? Nākas krietni padomāt, pārvarēt savu brīvību mīlošo ievirzi, pirms atbildēt – jā, var gan! Piemērām, mēs taču ierobežojam to cilvēku brīvību, kuri vēlas vadīt autotransportu bez autovadītāja apliecības! Mēs nedzirdam pret to būtiskus iebildumus. Mēs visumā uzticamies idejai, ka automašīnu vai motociklu nedrīkst vadīt kurš katrs un ka to nevajadzētu darīt reibumā.

Mēs – sabiedrība kopumā, neskaitot, protams, dažus margināļus – arī neprotestējam pret tādu vecāku brīvības ierobežošanu, kuri, sabiedrībasprāt, nepareizi audzina savus bērnus, ieskaitot brīvību tos neaudzināt vispār vai audzināšanā pielietot metodes, kas tiek atzītas par vardarbīgām http://apollo.tvnet.lv/zinas/policija-apstiprina-ogre-aizturets-telti-dzivojoss-paris-par-savu-bernu-filmesanu-pornografijai/696412 . Pasaulē, kuru apdraud terorisms, drošības dienesti jau sen droši staigā pāri privātuma robežām, un mēs to it kā neredzam, jo kāda tad ir alternatīva – tikt uzspridzinātam lidmašīnā vai pat savā mājā?

Tātad mēs dzīvojam telpā, kurā principiāli tiek atzīts, ka brīvības var būt par daudz! Un praksē, attiecībā uz būtiskākajām civilizācijas vērtībām tiek ievērots princips, ka palielinoties brīvībai, ir jāpalielinās spējai par šo brīvību atbildēt. Tie, kas tradicionāli cīnās pret jebkādiem brīvības ierobežojumiem, par šo saikni tikpat tradicionāli nerunā. Liberāļiem šķiet, ka atbildības deficīts aizpildās pats no sevis. Ka par to nav speciāli jārūpējas, galvenais, lai tik būtu brīvība – jo vairāk jo labāk. Atlaidīsim drošības dienestus, atlaidīsim policistus, atvērsim cietumu vārtus – un mēs ieraudzīsim, ka tie, kam mēs esam uzdāvinājuši vairāk brīvības, to izmantos tikai sabiedriski atzīstamu mērķu sasniegšanai!

Gaidi ar maisu – skan latviešu sakāmvārds! Cilvēks ir dabas daļa un dabai piemīt īpašība plūst uz mazākās pretestības pusi. Nezāles neaug mežā, bet centīgi ravētās dobēs. Kultūra ir pret-dabīga, tā liek dabu rāmjos, bet tie rāmji salūzt, ja tos regulāŗi nestiprina. Uzdodot jautājumus par brīvību, es domāju – vai visi cilvēki ir jāaplaimo ar brīvību? Arī tie, kas nepretojas acīmredzamam ļaunumam, ko viņi paši kādas apmātības dēļ neredz?

Interesanti – mēs esam liecinieki tam, ka ne jau tikai psihopātu vai garīgi slimo brīvība tiek ierobežota un ka to dara ne tikai valsts vara. Nobela prēmijas laureāts tiek pazemots par to, ka viņš pateicis kaut ko pašsaprotamu – iemīlēšanās var traucēt darbam – http://apollo.tvnet.lv/zinas/socialajos-medijos-plasi-izsmieti-anglu-petnieka-komentari/695076 . Šokējoši, ka zinātnieks par to paklausīgi atvainojas, šokējoši, ka viņa kolēģi nerīko protesta akcijas, lai aizstāvētu savu sirmo biedru viņa elementārajās tiesībās paust savu viedokli, šoreiz pat tikai puspajokam. Brīvība izrādās verdzība, Orvels.

Tātad – ne visiem brīvības ierobežojumiem var piekrist. Manuprāt, kritērijs ierobežojumiem ir – sabiedrības intereses. Piekrītu, šeit ir iespējamas spekulācijas, iespējams pat, ka neviens nevar pateikt, kas tas ir – sabiedrības interesēs? Vai – kurp jāattīstās sabiedrībai? Kāda izskatīsies šī pasaule pēc simts gadiem? Bet ja mēs nezinām, kurp ejam, tad tas vēl nenozīmē, ka mums bez ierunām jāatsakās no vērtībām, kas ir līdzšinējo sasniegumu pamatā! Es runāju par milzīgu kultūras sasniegumu – monogāmu ģimeni, uz kuras balstās visa Rietumu civilizācija ar visu tās izpausmju daudzveidību. Un ja mēs caur šīs pamatvērtības prizmu raugāmies uz profesora Hanta izteikumiem – tie ir monogāmas ģimenes un patriarhālas darba ētikas pusē. Tie nav individuālisma, feminisma un genderisma pusē.

Pavirši sērfojot masu mēdijos, izskatās, ka šodien Rietumu pasaule tikai to vien dara, kā skrien pakaļ indivīda brīvībai realizēt savas hedoniskās intereses. Praids, partnerattiecības laulības vietā, šķirto ģimeņu skaita graujošs pieaugums – tas viss esot lieliski, jo atbilst cilvēktiesībām. Un ja kāds atgādina par ģimenes un bērnu tiesībām, tad tas truli tiek asociēts ar Putinu un visām šodienas Krievijas nejēdzībām. Labi, ka pie mums tomēr ir cilvēki ar saprātu un stingru stāju – http://www.irir.lv/2015/6/9/kas-paliek-uz-vestnieka-dzentlmeniskas-sirdsapzinas . Un, paldies dievam, ka šajā gadījumā šis cilvēks ir sieviete. Vai tik tas arī lieku reizi neparāda, ka sieviete drīkst to, ko vīrietis nedrīkst – nez kā būtu, ja to pašu ko profesors Hants, būtu pateikusi Ingūna Rībena? Un ja tikumības jautājumu Saeimā izvirza sieviete no „Saskaņas centra”, vai tādēļ šis jautājums tūliņ jāasociē ar kaut ko prokrievisku, sovjetisku un reakcionāru?

Tā sauktais tikumības jautājums ir kļuvis kardināli svarīgs tādēļ, ka tradicionālās baznīcas autoritāte izglītotajā sabiedrībā tuvojas nullei – tā tas ir visā kristīgajā pasaulē, bet galīgi nav jūdaiskajā un musulmaniskajā pasaulē. Kristietības mantiniekiem vairs nešķiet svarīgi ievērot mācītāju „no augšas” pasludinātās grēka pazīmes, arī baušļi tiek pārkāpti ik uz soļa. Bet ja tā, tad monogāmijai vairs nav nekādas aizstāvības!

Nesen, pārlasot Aspazijas darbus, uzdūros agrāk nelasītai novelei „Saulgriezīte”. Tā nav augstākās literārās raudzes darbs. Minu to tādēļ, ka tā tomēr lieku reizi parāda cilvēka (šajā gadījumā sievietes) nespēju atbildēt par sev doto brīvību. Viņa, līdzīgi Annai Kareņinai izdara pašnāvību, metoties zem vilciena, un atstājot mazu dēliņu kā bāreni un vīru, attiecībās ar kuru līdz tam nekas neliecināja, ka tās būtu sliktas. Tas notiek it kā mīlestības uz citu vīrieti dēļ, taču patiesībā dēļ krišanas savā arhetipiskajā zemapziņā un pasaules vēsturē. Aspazija atšķiras no Tolstoja ar to, ka neparāda visas smalkās pārejas starp atbildību un bezatbildību. (Īsā novelē tas arī daudz grūtāk kā romānā). Bet tāds veids šokē vēl vairāk – pieaudzis cilvēks būtībā nedrīkstētu uzticēties pats sev. Nevajag jau nemaz sajukt prātā psihiatriskā nozīmē un ne jau tikai iemīlēšanās ir vienīgais sociālas nepieskaitāmības stāvoklis, kurā cilvēks var zaudēt spēju būt atbildīgs. Vēsturiski cilvēkiem tas ir bijis skaidrs jau sen, tikai modernajā pasaulē, kurā godā nācis individuālisms, tas tiek apšaubīts un cilvēki, kas netic cilvēka personiskajai visspēcībai, izsmieti un pazemoti. Cilvēkam vajag kādu, ar kuru kopā šo milzu pieaugušā cilvēka atbildību dalīt un tradicionāli tā ir bijusi ģimene (laulātais) un baznīca. Tomēr ar visu to mēs neesam pilnīgā drošībā, ka arhaiskā pasaule „nenāks augšā”. Šo vāku vajadzētu nostiprināt, tajā skaitā ar psihoterapijas palīdzību. Tomēr mēs redzam arī to, ka psihoterapija arī tiek rauta „uz pusēm”. Vienā pusē ģimenes, bērnu tiesības un līdzatbildība, otrā – individuālisms, cilvēk- un sieviešu tiesības, feminisms un pašatbildība.

Pēdējā, 27. „Ir” numurā Pauls Raudseps krata pirkstu pret, viņaprāt, ksenofobiem („Bēg no pasaules”), bet turpat, 140 zīmēs ieraksta – „Solvitologiem darbs nav viegls. Kādi manevri slepeni tiek plānoti partijas līderes smadzeņu centrā zem sarkanā matu laukuma?”. Kas noticis ar biedru brīvību, pašorganizācijas spējām un kolektīvo atbildību Latvijas liberālākajā partijā? Tā nezin kādēļ iebēgusi tumšā telpā zem sarkana matu laukuma, par kuru ierunāties Raudseps drīkst vairāk nekā Rudzītis. Un politoloģija, ai, ai, ai – pārtapusi par solvitoloģiju. Kā jau esmu teicis agrāk – demokrātija var darboties tikai tad, ja stingri stāv uz feodālā autoritārisma un pirmatnējās kopienas komunisma pamata. Visi hiperdemokrātiskie eksperimenti Latvijā beidzas ar to pašu – stipru līderu meklējumiem no vienas puses un šo līderu pazemošanu un demonizēšanu no otras.

Praida aktivitātes, Rībenas kundzes polemika ar zviedru vēstnieku un tā sauktās kustības par tradicionālu ģimeni šodien vairs nav tikai ģimenes jautājums – ne Latvijā, ne pasaulē. Pat ne politisks jautājums vairs. Tas ir uzrādījis kultūras šķeltni, kas, manuprāt, nav jauna, tā ir sena un arhetipiska. Vienā – Rietumu pasaulē – ir Dēla (Bērnu) olimpiskā demokrātija, kura ir pietiekami labi aizmirsusi grieķu mītus un pašu Grieķiju grasās izolēt no Eiropas. Šī pasaule, pati stāvēdama uz gadu tūkstošus veca, pa milimetram vien izcīnīta kultūras pamata, kurā ir gan Tēva, gan Mātes tiesību slāņi, mēģina paziņot, kas tas viss ir nieki, vecas pasakas un ka pat cilvēka dzimums ir viegli maināma sociāla konstrukcija.

Tai pretim stāv Austrumu pasaule ar Krieviju priekšplānā, kurā nekāda Dēla demokrātija nav nostiprinājusies un tuvākajā laikā nenostiprināsies. Šajā pasaulē dominē patrimatriarhālā Tēva (feodālisms) un matriarhālās Mātes (pirmatnējās kopienas komunisms) pagaidu vienība, kura uz laiku aizmirsusi un nolikusi malā savstarpējos nenokārtotos rēķinus un tagad mēģina noturēties pret Dēlu. Latvijas mediju vidē nospiedoši dominē rietumnieciski noskaņojumi, kaut arī dažu iedzīvotāju slāņu galvās ir pilnīgi pretēji.

Šķietami antilatvisku, prokrievisku un daudziem šokējošu pozīciju ir ieņēmis Imants Kalniņš – http://apollo.tvnet.lv/zinas/imants-kalnins-krievijas-agresija-krievija-saja-bridi-aizstavas-pret-agresiju/696446 . Es komponistam nepiekrītu tikai tajā ziņā, ka, manuprāt, aiz Krievijas un ASV vajadzētu saskatīt šos dziļāko arhetipisko spēku sadursmi, kuras norisē neko neizšķir cilvēki. To ir sarīkojuši dievi, respektīvi, tā ir iepriekšnolemta un neizbēgama. Frontes līnija Ukrainā ir kultūras šķeltnes līnija, kura noris ukraiņu (bet ne tikai) galvās un to nevar ietekmēt ne krievi, ne amerikāņi. Arī mūsu galvās titanomahija noris, tā periodiski atjaunojas.

Mums ir milzu problēma pateikt – Rietumiem nav taisnība tādēļ, ka viņi nesaprot, uz kā demokrātija stāv – uz feodālisma un matriarhāta pamata. Tādēļ Dēlam uzvarētie vecāki nav jāatstāj nomesti aizmirstībā un Tartatrā (kā tas notiek Latvijas demokrātijā), bet gan jāpārceļ uz Svētlaimīgo salām (kā tas labāk vai sliktāk notiek dažās konstitucionālo monarhiju zemēs). Un Krievijai nav taisnība tādā ziņā, ka tā nesaprot, ka demokrātija kā nākotne un Dēla uzvara ir neizbēgama, jautājums tikai par to, ar cik lieliem upuriem. Nav nekāda īpašā krievu ceļa, ir tikai progress, kaut arī cirkulārs, spirālveida. Un regress, tādi pat veidīgs.

Mums ir problēma – kā tajos informācijas plūdos, kas gāžas mums pāri, atrast zināšanas, kam var uzticēties? Daži mēģina to darīt mūzikā, citi virsrakstos. Un vienalga nesaprot, pat brālis brāli – http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/198744/imanta-kalnina-bralis-viks-par-imku-tas-ir-pratam-neaptverami . Manuprāt, tikai idiots var šaubīties par Imanta Kalniņa nacionālo stāju un nopelniem šīs nācijas labā. Viņa žests ar Putina kreklu arī ir māksla un atgādinājums, ka bērnu tiesības sākas no tēva – bet to ir teicis arī reanimatologs Pēteris Kļava un arī es. Bet demokrātija izaug no bērnu tiesībām… Komponista interese par islāmu, manuprāt, ir izskaidrojama ar vilšanos kristietības spējā saglabāt Tēvu. Bet tur ir daudz vairāk – vai zināt, ka Imants Kalniņš zina ne tikai arābu, bet arī ķīniešu valodu?

Ir cilvēki, kas uzskata, ka kristietības nelaimes sākušās jau apgaismības laikmetā, kas faktiski bija sākums Dieva dekonstruēšanai, un kas pēdējo 300 gadu laikā arī sekmīgi ir izdevies. Un tad parādās „it kā zinātnieki”, kuri Rietumvalstīs saņem milzīgas valsts dotācijas, lai pierādītu, ka cilvēks pats ir Dievs. Tātad autohtons, tātad bārenis. Vecāku nav, vēstures nav, arhetipu nav, dzimumu atšķirību nav. Mēs jaunu pasauli sev celsim…

Man patīk Borisa Groisa atgādinājums nesen iznākušajā grāmatā „Komunisms. Post scriptum” par to, kas ir dialektiskais materiālisms. Tā esot prasme vienlaicīgi saturēt galvā divu pretstatu pastāvēšanu vai hēgeliskā pretstatu vienība. Vairums cilvēku uz to nav spējīgi – tikai, ka vai nu krievi ir slikti un amerikāņi labi vai otrādi. Un ja kā Kalniņš otrādi, tad pasaules gals. Krievi šodien pārstāv to, uz kā eiropieši stāv, viņiem jātiek atzītiem kā vienā shēmā esošiem un ne sliktākiem. Grēcīgajiem kristiešu mantiniekiem jātiek uz Svētlaimīgo salām. Bet bez titanomahiskas cīņas tas nenotiks, un upuri būs. Un tie būs arī katrā no mums, kas ļauj sevī uzvarēt vienam vai otram bez tam sekojoša izlīguma un roku paspiešanas. Mājai jāstāv uz pamatiem un tiem nav jākaujas, kurš no tiem svarīgāks – pamati vai māja. Labie krievi un labie amerikāņi, tikai katrs savā veidā.

Es nepiekrītu Imantam Kalniņam tajā, ka amerikāņi izraisīja Maidanu. Vairāk es piekrītu tam, ka Maidans ir (bija) cīņa starp diviem oligarhu (feodāļu) grupējumiem pašā Ukrainā, kuri ātri vien nokļuva zem pretēju ideoloģiju karogiem un šī nokļūšana bija arhetipiska, katrā cilvēkā. Ja ukraiņi nespēs redzēt šo procesu arhetipisko raksturu un kā aitu bars totāli „amerikanizēsies”, tad viņu atmošanās būs daudz sāpīgāka nekā tā, kurā tagad ieejam mēs. Bet Kalniņš ir dialektiķis, gluži kā Orvels. Viņu galvā satilpst pretstatu vienība, atšķirībā no daudziem. Kamēr bizantiski feodāli matriarhālās vērtības Latvijā dominēja, viņš bija liberāls, demokrātisks un nacionāls. Tiklīdz kā pārsvars nostājās amerikāniski nespontānās demokrātijas pusē, tā Kalniņš palīdz stabilizēt pretējās vērtības. Bet galvā viņam ir abas.

Ingūnas Rībenas cīņa ar zviedru vēstnieku arī ir titanomahiska un šajā cīņa es neesmu liberāļu un demokrātu pusē. Viņi ir vispirms jāpārmāca, lai neaizmirst to miera līgumu, ko pēc uzvarētās titatnomahijas noslēdza Dēls ar vecākiem, nosūtot tos uz Svētlaimīgo Salām. Visi liberālismi, feminismi, individuālismi, monogāmās ģimenes graušana un bērnu tiesību neievērošana ir minētā miera līguma pārkāpumi. Nedomāju, ka vispirms to pārkāpa amerikāņi, šķiet, ka Rietumu kultūrā pirmie šajā ziņā bija eiropieši. Un ka no pašas Apgaismības laikmeta sākas šis stāsts. No Dieva nolieguma, no ateistiem Gētes un Voltēra Eiropā un Merķeļa Latvijā.

Krievijas misija ir arī vest Eiropu pie prāta – lai tā nediskreditē demokrātiju kā nākotni, uz kuru riebjas doties. Demokrātijai un Dēlam ir jārespektē Mātes un Tēva pamati, ja tā grib būt demokrātija, nevis tikai Dēla autokrātija. Un Eiropas misija ir vest Krieviju pie prāta, jo viņi nav vienīgie misionāri. Šķiet, Groisam ir liela taisnība – dialektiskais materiālisms ir ārkārtīgi grūti uztverama lieta. Tādēļ cilvēkus, kas apliecina uzticību abām pretrunas pusēm, neuztver par rīcības cilvēkiem, labākajā gadījumā. Parasti tādus uztver par nenopietniem. Rezultātā mūsu mediju telpa veidojas monocentriska visos jautājumos. Arī attiecībā uz Grieķiju, tādēļ izlasīt kaut vai šo http://www.delfi.lv/news/comment/comment/sergejs-ancupovs-musdienu-griekijas-miti-galvenokart-maldinosie.d?id=46193577

ir patiess prieks. Ne tāpēc, ka tā vienīgā patiesība. Tāpēc, ka viena no.

Man brīvība nav nesvarīga, bet es to saistu ar spontanitāti, kas psihodrāmā ir tāds dvēseles stāvoklis, kurā mēs varam sev palīdzēt nonākt, lai tiktos ar Dievu. Caur to mēs tiekam tālāk, mēs sajūtam, kur mums jāsper nākamais solis. Spontanitāte ir kas pilnīgi pretējs dogmatiski fundamentālistiskajai  „vienai patiesībai”, kuru tiražē vairums no mūsu masu medijiem. Tādēļ es esmu par brīvību, bet ne tādu, kuru demonstrē mūsu „liberāļi” un „demokrāti”. Un man liekas, ka ar brīvību kā kultūras resursu (nevis spontanitāti), ir tāpat kā ar naudu – ja to sadrukā un/vai aizdod kredītos par daudz, kaut kas saiet šreijā, rodas tas, ko finansisti tik poētiski nosaukuši par „burbuli”, tas sprāgst un mēs atčoknāmies labi ja krīzē, nereti tomēr dižķibelē. Ja paņemtā resursu brīvība nav gana segta ar individuālo atbildību, kas apdrošināta kolektīvajā līdzatbildībā, radīsies daudz lielāka dižķibele. Lielāka tādēļ, ka tuvāka personiski. Neviena dižķibele tā nesatricina cilvēku kā šķiršanās ģimenē, kas ir individuāli piedzīvots monogāmijas gals! Bet par to bieži vien aizmirst pat tie, kas to piedzīvojuši.