Skatīt komentārus

Esmu iekļauts kādā konservatīvi domājošu cilvēku sarakstes grupā, kur liela daļa, šķiet, ir kristieši. Nesen tur tika apspriesta Jura Rubeņa intervija “Annas Psiholoģijā”, un saskatītas pazīmes kaut kam bīstamam. Sāka likties, ka dažiem tajā ir man ne īsti labi saprotamas attiecības ar genderismu. Visiem tur ir kritiska attieksme pret Stambulas konvencijai, bet varbūt tā izpaužas dažādos veidos. Man pieņemama tā, kuru minētajā publikācijā pauž Juris Rubenis – dzimumu lomas (tajā skaitā, piemērām, Mātes vai Tēva lomas) mainās un vienmēr ir mainījušās pašas no sevis līdzi laikam. To arī neslēpu. Šīs izmaiņas nav iepriekšnosakāmas un tajās atklājas Dieva griba. Tāds uzskats radikāli atšķiras no Stambulas konvencijas un daudzu pašmāju liberāļu un feministu pozīcijas – dzimumu lomas ir jākonstruē pašiem, jo psihē nekas nevar būt bioloģiski vai arhetipiski determinēts, viss ir sociāli konstruēts un pārkonstruējams. Dieva vai nu nav, vai cilvēks pats kļuvis par Dievu un labāk zin, kā vajag. Šie prātā jukušie par cīņas lauku izvēlējušies valodu, “dzimuma (vai kultūras, kā saka Rubenis) lomu” vietā lieto apzīmējumu “dzimte”, spriedelē par to, cik dzimšu varētu būt cilvēkam, plūstoši un rotaļīgi no “dzimtes” pārejot pie “dzimuma” (tātad pretendējot dekonstruēt jau bioloģiski determinēto) un publicējot internetā tabulas ar desmitiem kaut kur it kā jau eksistējušu vai vēl radāmu cilvēku (nu jau) dzimumu.

Minētajā sarakstes grupā iestājās klusums, bija jūtams, ka kaut kas neštimmē, ka ir cilvēki, kam genderisma sakarā ir citi uzskati vai aizspriedumi nekā man. Noskanēja, ka Rubenis jau tā kā budists tagad gandrīz vai. Tomēr – ak vai, viņam ir TĀDA autoritāte, ka tai pretim nostāties nav iespējams. Šai komunikācijai bija dīvains turpinājums attiecībā uz mani – es sāku sekot visam, kas dažu pēdējo nedēļu laikā notika saistībā ar Juri Rubeni, jo likās, ka salīdzinoties un saskaņojoties, varēšu nonākt pie svarīgiem secinājumiem par saviem jautājumiem. Un ar Rubeni notika daudz – tika atvērta viņa pēdējā grāmata “VIŅA UN VIŅŠ. Mīlestība, attiecības, sekss”, bez jau pieminētās intervijas Annai Peipiņai
“Annas Psiholoģijā” – https://www.manizurnali.lv/product/639200/  bija intervija arī Andai Burvei – Rozītei žurnālā “Ir” – http://www.irlv.lv/2016/9/14/gaisma-caur-plaisu , lekcija augstskolā “Turība” – http://www.veritweet.com/event/132297/Jura.Rubena.vieslekcija.22.09.2016 un intervija Laumai Spridzānei un Tomam Bricim – http://www.diena.lv/dienas-zurnali/sestdiena/attiecibas-ir-vienkarsas-14157260

Juri Rubeni nemainīgi esmu uztvēris kā “stabilu vērtību”, kurš dzīvo kaut kur paralēli, dara labas lietas, domā, meklē, cīnās. Man viņš vienmēr ir bijis tāds, kas rūpīgi veido savu stāstu, nepieļaujot, ka tajā ienāk kas pārprotams un provokatorisks, nerunājot nemaz par to, ka – nepiedienīgs. Šajā ziņā esam atšķirīgi. Torņkalna baznīcā vienmēr ir plūdusi dzīvības sula un cilvēki tai ir balsojuši ar savu uzmanību, klātbūtni un ziedojumiem. Kad Juris izvēlējās īpašo meditācijas un konteplācijas skolotāja ceļu, pie sevis nodomāju – re kā! – meklētājs! No citas puses – pulkveža otrā dzīve, tāda, kurā viņam “raksta” gan un daudzi!

Mūsu ceļi ir krustojušies vien kādas divas reizes, kad uzstājāmies vienos un tajos pašos pasākumos, un kad paspiedām viens otram roku un pārmijām pa kādai frāzei. Personiskāk griezos pie Jura ar lūgumu uzrakstīt 4. vāka anotāciju manai grāmatai “Dieviete” un viņš neatteica. Nelaimīgā kārtā šī grāmata nāca klajā tad, kad mana persona bija nonākusi konfliktējošas publiskās uzmanības degpunktā. Bet tas nozīmēja, ka grāmatas anotēšanu būtu varēts uztvert kā “nostāšanās manā pusē”, bet tas jau būtu kā mana kredīta galvošana… Par to jutos drusku vainīgs, ka biju viņu tur ievilcis… Juris anotāciju uzrakstīja, ļoti īsu – “Vīrietis, kurš iedomājies, ka saprot sievieti!”

Tomēr dīvaina lieta, līdz šim es nebiju rūpīgi izlasījis nevienu Jura Rubeņa grāmatu. Un esmu tikpat kā pārliecināts, ka viņš tāpat attiecībā uz manām grāmatām (man šķiet, arī “Dievieti” viņš ir tikai kārtīgi izšķirstījis). Tomēr diez vai tas runā par vienaldzību vai savstarpēju necieņu, drīzāk par tādu nepareizu pagaidu tradīciju latviskajā kultūras telpā – tie, kam ir ambīcijas, un kurus sākts uzskatīt par viedokļu līderiem, komunicē ar saviem faniem un savām ārpuslatvijas autoritātēm, nevis ar citiem vietējiem līderiem. Veidojas tādas kā monocentriskas intelektuālas valstiņas. Manuprāt, tas ir arhetipiski sociāls reflekss, kas vērsts uz feodālo attiecību atjaunošanu, kas tautai, kurai nav bijis sava karaļa un stabilas, attīstītas feodālas aristokrātijas, nozīmē tādu kā neizdzīvota attīstības posma izniršanu. Sekojot šai loģikai, tas, ka viens līderis sāk lasīt otra grāmatas, varbūt nozīmē tāda procesa sākumu, kura rezultātā nonāksim līdz vienotai valstij un karalim kā leišiem savulaik? Varbūt kas līdzīgs notiek vai varētu notikt citās kultūras un ekonomikas sfērās? (Es ceru, ka visi saprot šīs rindkopas fantastiski, hipotētiski, metaforisko raksturu!)

Kopā ņemot – es sāku vairāk interesēties par Juri Rubeni tādēļ, ka sajutu virmojam viņam apkārt ko tādu, kas ir vairāk nekā Juris Rubenis. Man šķiet, kaut kādi šķībie pīlāri šajā sabiedrībā sāk šķobīties, Jurim šajā procesā varētu būt svarīga vieta, mani tas kaut kādā ziņā gan interesē, gan uztrauc. Uzrakstīju viņam un mēs vienojāmies, ka es rakstīšu “jautājošu recenziju” par jauno grāmatu, bet viņš to komentēs, atbildēs vai tamlīdzīgi. Rezultātā vajadzētu sanākt kaut kam vidējam starp recenziju, interviju un diskusiju. Man tā būs arī “pulksteņu salīdzināšana”, vai – manu izpratņu pārbaude, aplūkojot tās caur, kā man ilgi ir licies, līdzīga, tomēr arī atšķirīga domātāja prizmu.

Diemžēl šī iecere nerealizējās. Man izskatās, ka es eju turp, no kurienes Juris nāk. Bet viņš – uz turieni, no kurienes nāku es. Mēs skatāmies dažādos virzienos un mēs abi esam amatieri tur, kurp ejam, bet profesionāļi – tajā, no kurienes nākam. No Rubeņa intervijas Sestdienai: “No visa laika pastorālajā darbā apmēram 70% laika ir jāvelta attiecību krīzēm. Un tikai 30 procentu visiem pārējiem jautājumiem – traģēdijām, nāvei utt. Protams, tu nevari vienlaikus nedomāt arī par sevi.” Man savukārt, šajā savā attīstības posmā interesē kolektīvais, vēsturiskais, tajā skaitā individuālā un attiecību pieredze, kuru apziņā un zemapziņā sakrājis homo religiosus. Un lasot un klausoties Rubeni šodien, mani jādomā, no kurienes viņš atnācis un ar kādu bagāžu, ja redz to, ko raksta.

Vēl man jāpasaka, ka rakstot par otru cilvēku vai viņa darbu, īsti nevar iztikt bez cauraudoša jautājuma pašam sev – vai viņš neapvainosies, ja viņam nepiekritīšu? Kaut kādā ziņā šis jautājums saplūst ar iekšējo cenzūru un mēģina nogremdēt visinteresantāko – diskusiju. Centos tam pretoties un ceru, ka neiebraucu otrā – aizskaršanas, skaudības un necieņas grāvī.

Rakstot par Juri Rubeni un viņa darbu, arī man pievienojas kaut kas līdzīgs tam satraukumam, kurš, šķiet, bija iesācies sākumā minētajā vēstuļu grupā. Ja sabiedrībā notiek asa konfrontācija starp “liberāļiem” un “konservatīvajiem”, kura raksturojas arī ar otra neuzklausīšanu un, kā man liekas, ļiberāļiem vairāk raksturīgu augstprātīgu ņirgāšanos, tad parādās asums, kas ir raksturīgs karam – ja tu neesi par mani, tad esi pret mani. Parādās bailes piedzīvot vilšanos vai pat nodevību. Bet tas, savukārt, pie fantāzijas – nodevība jau ir notikusi. Pie cerības – varbūt tomēr nē, varbūt es kļūdos. Lielā mērā saku to par sevi – man šķiet, ka esmu konservatīvs, par ģimenes vērtībām stāvošs un man šausmīgi gribas, lai Juris arī tāds būtu. Bet bailes čukst ausī – paskaties uzmanīgi, ko viņš saka! Kaut kā ļoti liberāli izskan!

Izskatās, ka Juris Rubenis centīgi izvairās no visiem tiem asajiem jautājumiem, kas pēdējā laikā uzvilnījuši mūsu sabiedrībā un kuri faktiski liecina – reliģijas loma ir strauji augusi. Viņš, kā jau teicu, iet no tiem prom – man tā izskatās. Bet tas ir liels zaudējums un es to, pašam par lielu brīnumu, izjūtu personiski. Kaut kā sēroju un dusmojos brīžiem. Droši vien tas līdīs ārā turpmākajā tekstā. Bet neuzskatu to par trūkumu, drīzāk otrādi. Tas pieder pie Rubeņa ietekmēm.

Man neliekas, ka es vienīgais ar šādām jūtām raugos uz Juri Rubeni un viņa tekstu. To pieminu gan tādēļ, ka tā ir tēma pati par sevi (ko domājis autors un ko tajā izlasījis lasītājs), gan tādēļ, ka arī man vajag instrumentu, kā atdalīt savas projekcijas no tā, ko lasu. Varbūt tas kaut kur nebūs izdevies, bet par to jau tad modrie komentētāji signalizēs.

Attiecības un atkarība

Pirmais, par ko prasījās parunāt pēc Jura Rubeņa lekcijas, ir intonācijas. Vēl no Tautas frontes laikiem atceros, ka mācītāji, kas tolaik pēkšņi parādījās publiskajā telpā (tas bija tik kontrastējoši ar padomju laiku, kad vairums ļaužu nekad nebija redzējuši dzīvu mācītāju runājam) runājot izmantoja tādas dīvainas, mākslīgas, piepaceltas intonācijas. Toreiz tās tika uztverta kā Dieva kalpu verbālās atšķirības zīmes – tā, it kā viņi runātu no citādas eksistences telpas, kurā pārējie – laji, nekad nav bijuši, jeb vismaz gana labi neorientējas. Atmodas laikā tas tika bez ierunām pieņemts, jo patiesi – cik gan bija tādu, kas varēja līdzrunāt un teikt, ka viņi kaut ko saprot no reliģijas, baznīcas lietām un tamlīdzīgi?

Klausoties Rubeņa lekciju tagad, pēc gadiem, atkal dzirdēju tās pašas intonācijas un sajutu, ka attiecos pret tām citādāk – varbūt tādēļ, ka mana kompetence reliģiju lauciņā ir augusi, bet visticamāk tādēļ, ka ievēroju tagadējās publikas reakciju uz šīm intonācijām. Cilvēki it kā sastinga un bez ierunām pieņēma – tas, kas pateikts šādā veidā, nav diskutējams, tas ir gandrīz vai svēts. Bet šī pieņemšana nebija, kā krievi saka – “čerez sebja”, tieši pretēji – tāda viegla un pat pašsaprotama autoritātes bezierunu respektēšana.

Es padomāju – jā, Jurim ir milzu pieredze runāt lielās auditorijās, viņš tās izjūt kaut kā dziļi un organiski. Varētu teikt – izcils orators, bet varbūt tomēr – pieredzējis sprediķotājs. Jo nevarēja nepamanīt, ka Juris nespēj (vai negrib) izvairīties no duālisma – labs/slikts, tātad no moralizēšanas. Un minētās intonācijas nereti tika izmantotas argumenta vietā, tāpat kā kariķējoša ironija, ilustrējot kādu līdz tam varbūt publikas atšķirīgi uztvertu jēdzienu, piemērām “īsts vīrietis”.

Ja runā ar apjukušiem, atkarīgiem, siltumu un atbalstu meklējošiem cilvēkiem, kādi, iespējams, vairāk nekā citur pulcējas dievnamos savu iekšējo krīžu brīžos, tad šāda oratora tehnika droši vien ir tieši tas, kas vajadzīgs. Bet vai tādiem vārdiem var raksturot arī pārsvarā vitālu 30-gadnieku auditoriju, kas man izskatījās pēc neklātienes studentiem, un kura kuplā skaitā (ap 1000 cilvēku) bija pulcējusies ar šo lekciju? Dīvainā kārtā, bet jā – klausītāji uzvedās paklausīgi, bez ierunām pieņemot lektora autoritātes neapšaubāmību. Jautājumi, kuri tika uzdoti, bija tādi izplūduši nekonkrēti, dažkārt, lai padižotos, kas, protams, nenozīmē, ka galīgi nederīgi.

Par šo es tik plaši izpaužos tādēļ, ka paralēli domāju par Rubeņa grāmatas tēmu – attiecības. Kādas attiecības autors piedāvā publikai un kādas no viņa pieprasa tauta? Ko tā viņā redz? Un ko šis saredzētais tēls, jeb projekcija vai transference stāsta par varbūt tautu, ka klausās tagad un klausījās arī toreiz?

Katram jaunam vīrietim ir liels pagodinājums kļūt par tēvu. Un arī par sociālo Tēvu, kura lomu spēlē arī mācītāji. Piemērām, katoļu priesteri, dažreiz varbūt vēl trīsdesmit gadus nesasnieguši, ikdienas saziņā draudzē tiek dēvēti par Tēviem. Viena no Tēva lomas priekšlomām manā domāšanā ir Varoņa loma, katrs vīrietis grib būt varonis – sievietes (Mātes) par tādu iecelts. Un parasti vecākais dēls atkarīgā – matriarhālā ģimenē (jo tajā nav pietiekošas Tēva aizsardzības pret Dievieti) ir Varonis. Tās ir lomas, kas nereti veido lielāko masu no vīrieša Personas, kura (saskaņā ar Jungu) ir jāatīsta jaunībā un uz kuras pamata vēlāk jābūvē tas Ego, kas top tikai dzīves vidusposmā. Viena no svarīgākajām vīrieša iniciācijām – aiziet no Varoņa/Tēva lomas un kļūt par tik nepazīstamo un mīklaino Vīrieti. Arī es par to esmu rakstījis.

Es domāju par iespēju, ka galvenais, ko Juris Rubenis aplūkojamā grāmatā un to pavadošajās intervijās vēsta par iniciāciju, ir tieši šī – no Varoņa/Tēva par Vīrieti, nevis tā, kas jāveic pusaudzim, lai kļūtu pieaudzis. Bet tas nozīmē arī aiziet no jaunības, ar kuru te saistu it kā ne tik svarīgās intonācijas un aiziešanu no publikas gaidām pret Varoni/Tēvu. Ai, ai, ai cik nevienkārši…

Attiecības = mīlestība = Dievs?

Grāmata “VIŅŠ UN VIŅA. Mīlestība, attiecības, sekss” sākas ar daļu, kas saucas “Attiecības un es”. Apmērām puse telpas veltītas “attiecībām” (autora domas par kurām mani interesē vairāk), otra puse – “es”.

“Attiecības ir kas dzīvs, augošs, tas stimulē dzīvot un augt arī mūs. Attiecības ir neparedzamas kā pati dzīve”, tā Rubenis (16.lpp.) Viņš atzīmē, ka attiecības būvējas vairākos stāvos (gars, dvēsele, ķermenis). Autors runā par godīgumu, mācīšanos no kļūdām attiecībās un par mīlestību: “Es nespēju formulēt mīlestību. Tas ir tikpat bezcerīgi kā mēģināt definēt Dievu. Zinu tikai, ka mīlestība ir vienīgais dzīves apgaismojums, kurā atrodu jēgu savai esībai un iedvesmu ceļam. Mīlestību nevar saprast, to var tikai piedzīvot.” (19.lpp.) Turpat tālāk mīlestība tiek saistīta ar mistisku pieredzi. Un vēl tālāk Dievs, mīlestība un attiecības tiek sasietas kopā: “… kristīgajā tradīcijā Dieva uztverei bijušas nozīmīgas divas metaforas: Dievs ir mīlestība un Dievs ir trīsvienīgs jeb, mazliet vienkāršojot – Dievs ir mīlestība, un Dievs ir attiecības.” (24.lpp.) Bet trīsvienība tālāk tiek definēta un arī uzzīmēta (26.lpp.) kā “dažādība, attiecības, vienotība”, kas man patīk un kur es redzu dziļu domu. Vēl man patīk atgādinājums par biblisko vārdu “atzīšana” kā attiecību aprakstu (“Un Ādams atzina Ievu, savu sievu, un viņa kļuva grūta” – 1.Mozus 4:1).

Tomēr jāsaka, ka tā vietā, lai iegūtu skaidrību par autora priekštatu par attiecībām un to saiknēm ar citiem piesauktajiem fenomeniem, dabūju diezgan lielu sajukumu. Un man sāk šķist, ka autors gribētu, lai es klausītos viņā atvērtu muti un ticētu. Reaģētu uz balss intonācijām, modulācijām un citām autoritātes izpausmēm, un brīžos, kad kaut kas nepielec, padomātu – tas tādēļ, ka neesmu pietiekami zinošs tajā, par ko Juris runā, jāuzticas, jātic uz vārda. Ja tā darītu, tad saiknes “attiecības – mīlestība – Dievs” uztverē garantēti ienāktu visādi vēl mazāk skaidri apgalvojumi – par adekvātas uztveres traucējumiem: “… pirmais bauslis brīdina no Dieva tēliem, kuri mājo mūsu pašu galvās. Dievs ir radījis cilvēkus pēc sava tēla, tāpēc mēs cenšamies izveidot Dievu pēc sava tēla.” (22.lpp.)

Lai gan par mīlestību un dažādajiem grieķu vārdiem, kuros tā mēdz tik saukta, autors sākot no 136. lappuses runā daudz detalizētāk, nav tomēr īsti nekā skaidri un stabili definēta, nav kur droši atsperties. Un tad neizbēgami jāvērš skats uz mentoru un viņa vārdos jeb intonācijās jāsaklasa, “kā ir pareizi”? Vai šādas skolotāja – skolnieka attiecības neizskatās atkarīgas, bez cerībām kādreiz tādām nebūt, ja jau turamies pie tikko citētajām definīcijām? Bet kā ir ar paša skolotāja attiecībām ar fantāziju par savu attiecību objektu? Vai tas, par ko Rubenis raksta, nav attiecības, kas balstās uz ticību kādai dogmatiskai jābūtībai un paļaušanās, kas ir skolotājam zināma un no viņa lūpām nolasāma recepte, kādas attiecības ir pareizas?

No kā sākas attiecības?

Šajos bīstamajos jautājumos skaidrību, manuprāt, ienes tas, ko esmu ņēmis par pamatu domāšanai par attiecībām un kas, iespējams, teorētiski nedefinētā un varbūt pat neapzinātā, bet praktiski pielietotā veidā iekļaujas arī Jura domāšanā.

Manuprāt un arī daudzu attīstības psihologu prāt, pirmās attiecības cilvēkam ir nevis ar Dievu, bet ar māti vai kādu citu galveno aprūpētājpersonu, kas ir mātes vietā. Turklāt šīs attiecības ir ne tikai pirmās, bet arī skolojošās, tām līdzīgas būs visas citas, kas ienāks bērna dzīvē (mother = other + m). Un šajās attiecībās no bērna viedokļa noteicošais ir atkarība, nevis mīlestība, kas parasti (ne vienmēr) dominē arī no mātes puses. Atkarība kā mātes dotā drošība un iedrošinājums izdzīvot šajā briesmīgajā pasaulē, kāda tā, visticamāk, izjūtas katram, kas tajā tikko ienācis. Atkarība kā psihes funkcija, kas palīdz sadziedēt zaudējumus, tajā skaitā pirmo, vislielāko – piedzimšanas zaudējumu.

Uz mātes dotās drošības sajūtas un pirmās, atkarīgās, attiecību pieredzes pamata veidojas cilvēka attiecības ar Dievu un tās gan var saukt par mīlestības attiecībām. Taču jāievēro, ka šī Dieva mīlestība ir kā pretstats atkarībai (no mātes kā dzīves pirmā atkarības objekta) un glābšanās no tās pāraprūpes riska kā draudiem tikt “piedzemdētiem tajā atpakaļ”. Vai Juris Rubenis atkarību, māti un līdz ar to – Dievieti nav iekļāvis mīlestībā un līdz ar to Dievā? Šajā sakarā arī jautājums par tālāk grāmatā minētu jautājumu – vai Dievam ir dzimums? Un atbilde – “Dievam nepiemīt dzimums, bet viņā ir reprezentēts gan vīrišķais, gan sievišķais aspekts.” (111.lpp.)

Baidos, ka vairumam ļaužu Dievs tomēr ir vīrietis un man šķiet, ka kristietības un jūdaisma tēvi to tieši tā ir domājuši. Turklāt Dievs ir vīriešu dzimtē, nevis nekatrā (Dievo?) un gan Siksta kapellas griestu gleznojumi (Mikelandželo), gan neskaitāmās pareizticīgo un viduslaiku katoļu ikonas ar Dieva attēlojumiem arī tēlo to kā vīrieti.

Es teiktu, ka Dievs ir vīrietis un Dieviete ir sieviete, bet ja Dievieti iekļauj Dievā, tad sanāk, ka tam ir abi dzimumi… Tomēr, kā man liekas, šāds nostādījums ir pašu Vecās derības pamatu šūpošana, jo Dievs ir Gaisma, kuru viņš pats atdala no Tumsas (Dievietes). Bet tad, ja tos abus atkl sapludina kopā, diez vai tad sanāks kas cits kā stāvoklis pirms pasaules (apziņas) radīšanas. Visticamāk, tā pati Tumsa vien sanāks. Un ja mīlestību sajauks līdzīgās devās ar atkarību, sanāks atkarība! Diskutējot par tik teoloģisku tēmu, ne mirkli neaizmirstu, ka daru to ar teoloģijas doktoru, taču man tas nozīmē nevis nepietiekamu cieņas izrādīšanu, bet gan cerību par lielāku pievienoto  vērtību galaiznākumam.

Tas, starp citu, bieži notiek, mīlestības jaukšana ar atkarību. Piemērām, cilvēki bieži saka: “Es tevi mīlu” tādā nozīmē kā – “es bez tevis nevaru”, nevis – “es tevi gribu”. Pilna jūtūbe ar dziesmām par šķiršanās sāpēm, kas ir skaidra atkarības izpausme, bet kas tiek sauktas par mīlestību. Šādus izpratnes sajaukšanas trikus ar mums veic tā pati Dieviete, no kuras visiem no savas mātes dzemdētajiem ir bail, tādēļ tā jāpielūdz, tai jāziedo, tajā skaitā ar vārdiem par mīlu.

Kur palikušas triādes?

Man šķiet, par attiecībām nevar runāt kā tikai par diādiskām – starp diviem mīlētājiem, sievu un vīru, māti un bērnu. Jo praksē tās nevar būt mūžīgas, vienmēr parādās kaut kas, kas tādas attiecības triangulē – izveido trīsstūri, triādiskas attiecības. Rubenis šajā sakarībā atstāsta: “R. Rors pamatoti uzsver, ka sirdij vismaz vienreiz jātiek salauztai un tādējādi atvērtai, lai to varētu uzskatīt par sirdi.” (19.lpp.) Bet turpinājums neseko, kaut gan vajadzētu, jo tas darītu pāreju uz iniciācijas tēmu loģiskāku un novērtu tās izklāstā būtiskus trūkumus.

“Sirds salauztība” un lekcijā lietotais termins “mazā nāve” izklausās kā neprognozējama nelaime, kuras neizbēgamību tomēr iekšēji izjūtam kā netaisnīgu un kā teorētiski novēršamu. Taču triādes izveidošanās no diādes ir neizbēgamība – jebkurš apskāviens, acu kontakts un saruna beidzas vai nu paši no sevis vai tos pārtrauc kāds trešais ar savu attiecību piedāvājumu, kas līdz tam bijis lieks. Vēl būtiskāk uzsvērt “sirds salauztības” nenovēršamīgumu, neizbēgamību un vēl vairāk – vēlamību ir tad, kad runājam par to, kā mūsu diādiskajās attiecībās ar vakardienu ielaužas rītdiena un saikne ar vakardienu tiek salauzta. Bet – tas taču ir jebkurš attīstības process, kad vakardienu nomaina rītdiena!

Man šķiet, neizbēgami lietot manu terminu – zaudējums. Un uztvert to nevis kā nelaimi un likteņa sitienu, bet jebkuras attīstības otru pusi. Lai attīstītos un iegūtu rītdienu, ir jāzaudē vakardiena.

Tomēr zaudējums nozīmē psihisku traumu, kam ir konkrēti simptomi, kurus esmu aprakstījis savā grāmatā “Bendes meitiņa un viņas tēvs” un konkrēta prognoze. Tas ir jāsadziedē un šī sadziedēšana nav tikai skaidra prāta un labas gribas jautājums, tie tikai motivē pievērsties dziedināšanai. Par šiem procesiem Rubenis nemin ne vārda. Taču tas rada pārrāvumu un nesaista kopā attiecības ar iniciāciju.

Iniciācija kā process vai kā notikums

Vissvarīgākā tēma, cik to var saprast ne tikai no tā, ko Juris Rubenis izvēlējās pateikt lekcijā par godu jaunās grāmatas atvēršanai, ir inicācija. Šīs tēmas izsvēršanā, pārdomāšanā un izklāstā autors balstījies uz franciskāņa Ričarda Rora darbiem, kas pēdējā laikā, droši vien lielā mērā pateicoties Rubeņa ieteikumiem, ieņēmuši itin redzamas vietas mūsu grāmatveikalu plauktos.

Iniciācija Rubeņa grāmatā un arī Rora darbos tiek definēta kā “cilvēka sagatavošana pieaugušo dzīvei un arī nāvei”. Man nepatīk tāda definīcija, jo tā iniciāciju rāda kā procesu nevis kā notikumu, bet tad tā kļūst tik vien kā par sinonīmu tādiem terminiem kā “attīstība” vai “mācīšanās”. Pat tad, ja procesa izpratne netiek noraidīta, būtu tomēr jāuzsver arī iniciācija kā notikums, tajā skaitā kā rituāls. Lai gan aplūkojamajā grāmatā netieši tiek runāts galvenokārt par iniciēšanos pieaugušo kārtā (saglabājot intrigu jautājumā – ko nozīmē būt pieaugšam?), nevis par citām iespējamām dzīves iniciācijām, to var uztvert ne tikai kā kristīgajām iesvētībām līdzīgu notikumu, bet gan mūža uzdevumu, kas var būt arī iztiepts laikā, un kam nav īsti drošu piepildīšanās kritēriju.

Manuprāt, iniciācijas jēdziena izpratne uzlabotos, ja tā tiktu papildināta ar priekšstatiem par zaudējumu un tā piepildīšanu, par ko tikko ieminējos. Tad iniciācija nozīmētu 1) zaudējuma pieņemšanu, atvadīšanos no vakardienas, piemērām, pusaudža identitātes, un 2) pieaugušā atbildības uzņemšanās. Šāda iniciācija pieugušo kārtā var būt kā notikums – iesvētības, bet var būt arī kā šo notikumu sagatavojošs process – iesvētes mācība. Dažos gadījumos šī pāreja notiek it kā nemanāmi un tikai attiecīgie svētki un rituāli iezīmē attiecīgās robežas. Bet dažreiz tas ir ļoti komplicēti – piemērām, Aspazijas lugā “Zeltīte” mēs redzam meiteni, kurai būtu jābūt pieaugušai un gatavai laulībai, bet kura tāda nav – viņai gribas rotaļāties ar lellēm un citiem bērniem.

Iniciācijas kā notikuma akcentēšana ļauj mums runāt arī par citām, ne mazāk svarīgām iniciācijām – tām pašām kāzām, vai pirmā bērna dzimšanu. Arī par 40-gadnieku krīzi, vai pensionēšanos un tās attiecībām ar ieiešanu vecumā. Visos šajos notikumos ir jāzaudē, jāiekrīt tukšumā un liminālajā telpā, par kuru arī runā Rubenis, un tikai tad var atnākt jaunais, kurā arī būs daudz vērtīga. Taču to var sastapt tikai pēc vecā, zaudētā atlaišanas un zaudējum traumas sadziedēšanas, kas ne tuvu nav pašsaprotami.

Vīrietis/Sieviete vai Tēvs/Māte?

Man negribētos vairāk iedziļināties grāmatā apskatītajā tēmā par vīrieša un sievietes iniciācija – veids, kādā par tām izvēlējies runāt autors, ne tuvu nav vienīgais iespējamais, bet svarīgi, ka tas viņu pašu acīmredzami uzrunā un šķiet metaforiski dziļš un izskaidrojošs. Tomēr diez vai tā notiks ar visiem lasītājiem, jo šķiet, ka lai pilnībā saprastu Rubeņa un Rora simboliem un metaforām pieblīvēto tekstus, ir ļoti labi jāpazīst ne tikai Svētie raksti, bet arī teoloģija un kristīgās draudzes prakse, rituāli un to nozīmes. Es iespaidojos no tā, cik ļoti Rubeni uzrunā Rors, kurš mani diez ko neuzrunā, un tad es jautāju – kādēļ? Atbildes vēl nav un varbūt nemaz nevajag, pietiek ar jautājumu.

Nedaudz vairāk, bet arī neko daudz jāsaka par Ego attīstības jautājumiem, kas tikuši skarti grāmatas pirmajā daļā. Man patīk Kena Vilbera teorija, kuras kaismīgs popularizētājs ir arī Juris Rubenis. Tomēr, nekatoties uz to, ka tajā esot integrētas 200 citas teorijas, kaut kas man būtisks taja integrēts nav. Es ar to domāju grieķu mītu par Reju, Kronu un Zevu, jeb par matriarhāta, patriarhāta un filiokrātijas (demokrātijas) kariem un varas sadalīšanas, jeb miera līgumiem. Manuprāt, 1. un 2. apziņas attīstības pakāpes attiecas uz matriarhātu, 3. un 4. – uz patriarhātu, bet 5. un 6. – uz filiokrātiju. Ja uz to paskatās šādi, tad īpaši nozīmīga šķiet 7. pakāpe – integrālā. Šajā pakāpē piederība kādai konkrētai reliģiskajai tradīcijai vairs netiek izjusta kā ļoti būtiska, tā skola ir absolvēta, tomēr absolventu ir ļoti maz. Šis aspekts man šķiet svarīgs, domājot par Jura Rubeņa personīgo attīstības ceļu, dažas detaļas no kura ir publiski zināmas un grāmatā, kā arī intervijās pieminētas.

Gribas diezgan asi iebilst tam, ko autors saka par patriarhātu: “Vīriešu dominēšanu pār sievietēm parasti sauc par patriarhātu” (103.lpp.) Šķiet, šis ir punkts, kurā Rubenis pakļāvies liberālisma un feminisma saldajai indei. Turklāt iekritis sociālā konstruktīvisma lamatās: “Pietiek visus vecos modeļus pasludināt par ko dievišķu tikai tāpēc, ka tiem ir gara vēsture! Tāpat kā patriarhāts senatnē izveidojās savstarpējas dzimumu vienošanās rezultātā, mums mūsdienās jāatrod jauna savstarpēja vienošanās.”

Pirmkārt, jauna vienošanās jau ir atrasta – vispirms filiokrātijas un pēc tam Vilbera integrālās apziņas attīstības 7., integrālās pakāpes izskatā. Bet otrkārt, tā jau neatceļ iepriekšējās, tajā skaitā patriarhālās pakāpes, bet slāņojas tām virsū. Visas tās varas turpina darboties, bet viena ar otru hierarhiski mijiedarbojas. Un, treškārt, patriarhāts nav vīrieša, bet gan tēva vara, kas ir būtiski un kas atspoguļojas jūdaiski kristīgajās baznīcās un to mācībās, ko lakoniski izsaka Tēvreize. Šī Tēva vara (3. un 4. apziņas attīstības pakāpes) slāņojas virsū Mātes varai (1. un 2. pakāpes), kas izsaka cilvēka attīstības ceļu – mātei dzimušais dodas pie tēva…

Man izskatās, ka mūsu sabiedrībai noteikti, bet Jurim Rubenim vietām šķietami, ir kaut kādas grūtības domāt “gan, gan” kategorijās, kaut kā ļoti gribas “vai nu, vai nu”. Kaut kādu daļu mūsu psihē un attiecībās spēlē matriarhāts, kādu – patriarhāts, bet vēl kādu – filiokrātija. Viss ir dinamiskā līdzsvarā, kas nenozīmē – neizprotamā bardakā. Tālāk citēju vietu intervijā Annai Peipiņai, kas ilustrē minēto problēmu. Tā ir arī vieta, kas tā satrauca šī raksta sākumā minēto vēstuļu grupu un pret kuras interpretāciju Rubeņa izpildījumā man nav pretenziju. Izņemot varbūt ironija (baisā Stambulas koncencija [..] sagraus visu labo un skaisto) nav īsti vietā – arī manuprāt ST ir baisa, bet ne to iemeslu dēļ, kas tālāk uzskaitīti.

– “[..] Ir viedoklis, ka vajag atgriezties pie patriarhālām attiecībām, jo tikai tādās viss bijiskārtībā. Vīrietisnes mamutu, sieviete gatavo ēst un audzina bērnus, nekādu jautājumu…

– Domāju, ka patriarhāla sabiedrība noteikti nav lamuvārds un noteiktos apstākļos tas bija vienīgais produktīvais modelis, kā cilvēki varēja izdzīvot. Šis modelis ir darbojies ilgi, un tieši tāpēc, ka tam ir gara vēsture, daudziem šķiet, ka tas ir kas ļoti labs. Jo viss, kas ir vecs, ir labs un pielūdzams. Bet tā nav. Mainoties mūsu dzīves apstākļiem un videi, mainās arītas, ko sauc pardzimumu kulturālajām lomām. Nesen dzirdējām karstu polemiku saistībāar Stambulas konvenciju par baiso genderisma ideoloģiju, kas nu nāks un sagraus visu labo un skaisto. Taču ir jāizšķirsievietes un vīrieša bioloģiskās lomas un viņu kulturālās lomas. Bioloģiski mēs vienmēr būsim divi dzimumi, un būtu vienkārši idiotiski iedomāties, ka turpmāk sievietei jākļūst par vīrieti vai otrādi. Tam ir milzīga jēga, ka cilvēki sadalīti divos dzimumos. Dzimums ir mūsu uzdevums un mērķis, un katram dzimumam ir sava atslēdziņa cilvēces kopīgajā programmā. Tās ir nemainīgas lomas. Bet kulturālās lomas ir mainīgas. Un tās vienmēr ir mainījušās! Tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka viss labais nāk no patriarhāta, vajadzētu teikt: neesiet taču tik liberāli, paraugieties uz kādu  vēl senāku modeli – matriarhātu! Tā taču ir vēl senāka, fundamentālākavērtība! Es, protams, mazliet ironizēju, bet skaidrs, ka lomas ir mainījušās unnepārtraukti mainās, vienīgi agrāk nebija interneta forumu, kuros apspriest un pašausmināties. Tas nebūt nenozīmē, ka mums jākļūst vienādiem, bet pavisam noteikti būsim spiesti mainīties, jo mūsu attīstība jeb evolūcija – tas ir Dieva lemtais process. Nevis mēs to esam iekustinājuši, bet Dievs to ir iekustinājis. Tas mūs nes uz priekšu. Tas nenozīmē dzimumu sagrāvi un nepavisam ne to, ka nu visi būs transgenderi – varbūt tādi būs procenta ceturtādaļa, bet tādi cilvēki vienmēr ir bijuši. Stāsts ir par to, ka varētu veidoties citi akcenti tajā, ko 21. gadsimtā uzskatīsim par vīrišķīgu un sievišķīgu, par dzimumu kulturālajām lomām. Jā, šīs pārmaiņas nes lielu nemieru, nedrošību un bailes, bet nomierināsimies un skatīsimies, kas notiek! Mēs esam paradigmu maiņas laikmetā, bet nav tā, ka iet bojāvīrieša un sievietes identitāte, vienkārši mēs visikopā mācīsimies, ka tas var nozīmēt kaut ko plašāku, dziļāku, smalkāku. Nav visu laiku jāvelk līdzi 17. gadsimta lomas, un, ja kāds izkāpj no tām ārā, viņš ir transgenders. Tā attīstība, kurā mēs atrodamies, ir Dieva gribēta attīstība. Pasaule jau nav izkritusi Dievam no rokām. Tāpēc ir jāmācās saskatīt šā dievišķā procesa dziļāko jēgu.”

Ķermenis, gars un seksuālētika

Vēl viena, jau daudz interesantāka priekš manis tēma ir cilvēka ķermenis. Rubenis par to sāk runāt saistībā ar Ego attīstību un meditācijas praksi, bet turpina grāmatas trešajā daļā, kur skar seksualitāti kā garīgu uzdevumu. No vienas puses, viņš grib ķermeni reabilitēt, citējot Ričardu Roru: “Mēs paliekam iekšēji sadalīti mūsu šausminošajā duālismā – miesa ir slikta, un gars ir labs. Un tomēr kristīgajai reliģijai vajadzētu būt inkarnācijas reliģijai – mīlestības stāstam starp miesu un garu,” (123.lpp.) un apustuli Pāvilu: “Vai gan jūs nezināt, ka jūsu miesa ir templis Svētajam Garam [..]? Tad pagodiniet Dievu savā miesā,” – 1. Kor. 6:19-20 (129.lpp.). Autors citē arī katoļu teologu P. Teijāru de Šardēnu: “… seksuālā atturība sevī ietver vēlmi norobežoties no matērijas. Taču, norobežojoties no matērijas, dvēselei tiek atņemts spēks, tā nīkuļo.” (131.lpp.) un: “Nākotnes cilvēkiem svarīgāka būs nevis dzimstības kontrole, bet gan mīlestības atbrīvošana no vairošanās kvantitātes, lai tā iegūtu arvien lielāku dziļumu” (132.lpp.).

Tomēr autoram neizdodas mani pārliecināt, ka viņš ir pilnībā likvidējis ķermeņa/gara nošķīrumu, jo uz kristietību un tās iespējamo attīstības perspektīvu neattiecina to, kas ir pašsaprotams paša formulētajā Tantras ceļā: “Tantrismā seksualitāte ir dzīvības enerģijas pieņemšanas un kāpināšanas līdzeklis” (142.lpp.) un: “… tantrā seksuālā savienošanās ir identiska ar reliģisko.” (143.lpp.) Par Seksus (anonīmu seksuālu dzimumtieksmi) Rubenis saka – “Tā ir mīlestības zemākā pakāpe, savā ziņā varētu teikt – attiecību dzīvnieciskais aspekts.” (136.lpp.). Autors cildina divu mūku Pias un Nikolausa neķermenisko, bet erotisko mīlasstāstu – “Viņi sev izvirzīja kādu šķietami neiespējamu uzdevumu – izveidot smalkas, mīlestības un intimitātes pilnas attiecības, nepārkāpjot celibātu.” Ja jau ķermenis tiek nostādīts blakus garam un ar to sajaukts, tad kāda vairs nozīme celibātam? Vienīgi kā laboratorijai, kurā atkal un atkal tiek atseperēta Dievam piederošā un uz to vērstā cilvēka daļa.

Svarīga apakšnodaļa ir “Reālistiskas seksuālētikas principi” (166.lpp.), kurā pieminēts pāvesta Franciska 2016. gada apustulisko pamudinājumu “Amoris Laetitia” un tā kopsavilkums 10 tēzēs, kuru veicis jezuītu teologs Džeimss Mārtins:

  1. Baznīcai jāsaprot ģimenes un personas visā to sarežģītībā.
  2. Morālu lēmumu pieņemšanā sevišķi svarīga ir sirdsapziņas loma.
  3. Šķīrušos un no jauna laulātos katoļus nepieciešams pilnīgāk integrēt Baznīcā.
  4. Visi ģimenes locekļi ir jāmudina dzīvot labu kristiešu dzīvi.
  5. Mums vairs nevajadzētu runāt par cilvēkiem, kas “dzīvo grēkā”.
  6. Tas, kas varētu būt pieņemams vienā jomā, var tāds nebūt citā.
  7. Tradicionālā mācība par laulību tiek apstiprināta, bet Baznīcai nebūtu jāapgrūtina cilvēki ar nereālistiskām gaidām.
  8. Bērni ir jāizglīto par seksu un seksualitāti.
  9. Homoseksuāliem vīriešiem un sievietēm jātiek respektētiem.
  10. Visi ir laipni gaidīti.

Šajās rindās dominē aicinājums un iekļaušanas solījums visam tam, kas agrāk tika saukts par grēku un kuru es attiecinu Dievietes pielūgšanas kultu. Tur vīd arī palīdzīgās Mātes ambīcija, bet tad ir jautājums – kur paliek Tēva un likumdevēja smagais pienākums? Šeit man nāk prātā varbūt pārmēru asie, nediplomātiskie un pat bezatbildīgie, tomēr svarīgie Mišela Velbeka vārdi no grāmatas “Pakļaušanās”: “[..] žākstīdamās, flirtēdama un apkaunojošā kārtā knakstīdamās ar visādiem progresīvajiem spēkiem, katoļu baznīca bija zaudējusi spēju pretoties tikumu pagrimumam. Tā nespēja skaidri un gaiši pateikt apņēmīgu “nē” homoseksuālajām laulībām, tiesībām uz abortu un sieviešu nodarbinātībai.”

Bet man nāk prātā arī tā paša pāvesta vārdi, kurus viņš rakstījis, kad bija vēl Buenosairesas kardināls pēc tam, kad 2010. gadā Argentīnā tika pieņemts likums par homoseksuālu “laulību” un bērnu adopcijas iespēju tajā: “Tagad notiek tas, ko var dēvēt par pilnīgu atteikšanos no Dieva likuma, kas ierakstīts mūsu sirdīs. [..] Tā ir Ļaunā skaudība, caur kuru grēks ienāca pasaulē. Tā ir skaudība, kas ļoti viltīgā veidā cenšas iznīcināt Dieva plānu, tas ir, vīrietim un sievietei doto pienākumu būt auglīgiem un valdīt pār pasauli. Nebūsim naivi: tā nav vienkārši politiska cīņa, bet ir mēģinājums iznīcināt Dieva plānu. Tas nav plāns vienīgi likuma izpratnē (likums ir tikai instruments), bet arī melu tēva “gājiens”, kurš cenšas novest apjumā un apmānīt Dieva bērnus.” (citēts no Masimo Introvinje “Jā ģimenei!”, KALA raksti, Rīga, 2015., 79.lpp.) Es to saprotu tā, ka kamēr cilvēkam neuzgāžas pāvesta atbildības smagums, viņam ir arī jācīnās, nevis jācenšas iekļaujošākam par pašu pāvestu.

Tomēr – varbūt skaidri un gaiši vajadzētu pateikt – dodiet Dievam to, kas tam pienākas – garu – un Dievietei to, kas tai pienākas – ķermeni, Dieva plāna ietvaros. Jo sievietes ķermenis ir Dievietes altāris, bet vīrieša ķermenis – Ziedotājs uz šī altāra. Viens cilvēks var sevī integrēt gan seno (Tumsas), gan moderno (Gaismas) reliģiozitāti, manuprāt, tas pat ir cilvēka uzdevums – naktī kopā ar laulāto kalpot Dievietei, bet dienā doties uz Dieva baznīcu. Tomēr ne no Jura Rubeņa, ne no pāvesta mutēm Dievietes vārds neatskan un tas man liekas simptomātiski un pat māņticīgi, arī Bībele nerunā par Dievieti, asociējot to ar nelabo, vairoties tā vārdu mutē ņemt. Bet kādēļ gan nedomāt un diferencēti nerunāt par Tumsu, kas kādreiz taču bijusi neatdalītās Gaismas mājoklis? Man ļoti patīk runāt un domāt par Dievieti.

Laulība

Daudz skaistu, bet manuprāt arī lieku vārdu Jura Rubeņa grāmatā sarunāts par laulību. Tā tiek uztverta kā gandrīz tas pats, kas attiecības. Man pietiek, ja palūkojamies, kas teikts par laulības noliegumu – šķiršanos. Autors citē Jēzu: “nav atļauts šķirties katra iemesla dēļ, bet tomēr viena iemesla dēļ to var, proti – netiklības (grieķu vārds “pornoi” – netiklība nozīmē galīgu attiecību degradāciju, to pārvēršanu pretpolā) dēļ.” (216.lpp.) Rubenis tomēr paplašina šo izpratni: “Attiecības var būt savstarpēji vai vienpusīgi tik graujošas un pazemojošas, ka laulības šķiršana paliek vienīgais labākais risinājums un atbilstošākais pastorālais ieteikums.” (216.lpp.)

Laulības vienīgā atšķirība no attiecībām (turklāt diādiskām!) autora izpratnē, šķiet, ir tas, ka laulība tiek apstiprināta kādā garīgā vai laicīgā institūcijā. Izskatās, ka viņu nepārliecina paša teiktais par ebreju laulības tradīciju: “… katra cilvēka pienākums ir apprecēties, lai izpildītu dzimtas turpināšanas pienākumu. [..] katrs, kas nepiedalās dzimtas turpināšanas pienākumā, līdzinās tam, kas izlej asinis un noniecina Dieva tēlu.” (212.lpp.) Rubenis negrib redzēt ne trīsstūrus, ne bērnus, ne citas ģimenes atbildības. Viņam alfa un omega ir attiecības. Man šķiet, tā nav kristīga tradīcija, tā domāt. Drīzāk kaut kas ar Apgaismības idejām un modernismu saistīts. Kaut kas no Aspazijas un Īvandes Kaijas. Bet ne no Ibsena un Strindberga, kuri parāda šāda, “apgaismotā” skatījuma tuvredzīgo traģiskumu.

Tālāk citāts no intervijas ar Annu Peipiņu, kurā, manuprāt, parādās bīstamā liga par laulības vērtīguma kritēriju iezīmēt tās laimīgumu.

– Tomēr fakts: agrāk attiecības bija stabilākas. Cilvēki tā arī dzīvoja – līdz nāve mūs šķirs…

– Nešķīrās tāpēc, ka lielākajai daļai nebija tādu iespēju! Neiedomāsimies, ka deviņpadsmitā gadsimta beigās, kad Rīgā notika divas trīs laulības šķiršanas gadā, visas pārējās bija laimīgas ģimenes. Vienkārši nebija citas iespējas. Bija jāsakož zobi un jāiztur. Tas, ka mūsdienās attiecības arī ārēji sabrūk biežāk, nenozīmē to, ka esam kļuvuši izlaidīgāki vai ļaunāki cilvēki, – mēsvienkārši vairāk sākam uzdot jautājumus par to, kas mums ir attiecības. Cilvēkam beidzot ir iespēja atsacīties no tādām attiecībām, kas sagrauj, pazemo un iznīcina, un uzdrīkstēties jautāt – vai varētu būt kādas patiesākas un īstākas?

Par laimi, Rubenis turpat faktiski nodiagnosticē savu kļūdu, runājot par cilvēku egoismu. Tas ir egoisms, kas uzurpē tiesības no kāda, nevis no sevis paša pieprasīt, lai laulība automātiski būtu laimīga.

– Esat sapratis, kuri ir lielākie maldi par attiecībām?

– Ka attiecības būs tās zelta raktuves, kur es varēšu tikai ņemt, ņemt, ņemt unņemt. Vārdos varbūt pat formulējam bezgala cēli, bet patiesībā attiecības uztveram kā patērētāji. Tu man esi vajadzīgs, lai es justos labi, lai man viss būtu. Taču šāds egocentrisma modelisilgstoši nedarbojas. Nestrādā, un viss. Ja neko no tā nemācos, tad vienkārši nomainu vienas attiecības pret citām. Ja mācos, tad saprotu, ka tā tomēr nevarēs, ka jādomā arī par otru. Sākumā mēs gandrīz visi domājam tikai par sevi. Jā, protams, mēs apgalvojam un arī ticam, ka otrs ir ļoti svarīgs un man ļoti vajadzīgs, bet tieši tā – MAN vajadzīgs. Lai es justos labi, lai man būtu patīkami, lai man būtu ērti.

Intervijā Andai Burvei-Rozītei Rubenis arī uzsver egoismu un paštaisnību. Bet diskutabli ir, vai šādi aprakstīts cilvēks taisīsies mosties, lai iegūtu “plašāku sevis redzējumu”. Būtībā jau autors šajā ziņā ir pesimistisks, bet atļaujas ironisku toni attiecībā uz to, ko gadsimtiem darījusi Baznīca, skaidri un reālistiski lūkojoties uz savu klientu – tā “nodarbojas ar cilvēku morālu dresēšanu”. Kā bez motivējoša spiediena no dabas slinkajam un egoistiskajam cilvēkam iespējams kaut ko iemācīt? Tomēr Rubenis saka:“Esam ļoti centrēti uz sevi. Ja esam gatavi augt, kļūt vērīgāki, tad varam saredzēt ko vairāk par savu ego. Īstenībā visas garīgās tradīcijas ne tik daudz nodarbojas ar cilvēku morālu dresēšanu, kā cenšas pamodināt plašāku sevis redzējumu. Konfrontēt cilvēku ar to, ka viņa iekšpusē un ārpusē pasaule ir daudz lielāka, nekā pirmajā brīdī šķiet. Dzīve ir tā iekārtota, ka neviens no mums nevar nesastapties ar notikumiem, ko mēdz saukt par limināliem jeb sliekšņa notikumiem – tādiem, kas noliek tevi uz kants. Uz robežas. Jūties totāli bankrotējis ar līdzšinējiem priekšstatiem. Tas ne vienmēr automātiski nozīmē, ka ej tālāk attīstībā. Tāpat kā – nav taču tā, ka grūtības cilvēku vienmēr dara labāku, vai ne? Tas atkarīgs no tā, kādā perspektīvā esi gatavs darboties. Vai esi gatavs pārsniegt sevi. Vai arī nocietinies paštaisnībā.”

Bet tālāk šajā intervijā Juris Rubenis pasaka ko tādu, no kura var izsecināt, ka vispār jau var sagaidīt, ka slinkais un egoistiskais cilvēks labosies, ja viņam pieies “no pastorālā, nevis no doktrinālā skatupunkta”. Kāds naivums tā iedomāties! Tad jau var cerēt arī, ka atceļot kriminālsodus, cilvēki beigs zagt un slepkavot!

Diskusiju par to, ka mēdz būt attiecības, kurās vienīgā izeja ir šķiršanās, nesen raisījis pat Romas pāvests. Vai jūs sacītu līdzīgi?
Tur, kur sakrājusies milzīga savstarpējo ievainojumu un rūgtuma nasta, ir jābūt perfektai personībai, lai to atrisinātu. Mēs lielākoties neesam perfektas personības. Vērtīgais, ko rāda Francisks, – viņš pieiet attiecību problēmu risināšanai no pastorālā skatpunkta, nevis doktrinālā. No doktrinālā var sacīt: šķirties ir slikti! To mēs visi zinām! Taču Franciska pieeja ir pastorāla – viņš vispirms redz dzīvus cilvēkus, kuriem ir bezjēdzīgi aizrādīt, «kāpēc jūs nedzīvojāt tā un tā!» Bezjēdzīgi, jo šobrīd viņi nonākuši tur, kur nonākuši.

Tas, ko tālāk žurnālam “Ir” saka Juris Rubenis, gan man ir pieņemams. Bet, šķiet, viņš nepamana pretrunu pats savā teiktajā – problēma ir nevis palīdzības ne/esamībā, bet motivācijā palīdzību pieņemt! Problēma ir nevis burkāna, bet pātagas neesamībā!

Vai jūsu ilggadējā mācītāja pieredzē ir gadījumi, kad par attiecību krīzi jāsaka – jā, šeit, visticamāk, vairs neko nevar labot?
Pastorālajam padomdevējam, līdzīgi kā psihologam, jāievēro noteikums: nepieņemt lēmumu otra cilvēka vietā. Ja sāc pieņemt lēmumus citu vietā, tu kļūsti par tiem atbildīgs. «Jūs man teicāt, ka jāšķiras!» Vai arī: «Jūs teicāt, ka jāprecas!» Mēs varam apspriest scenārijus, bet lēmumi par savu dzīvi jāpieņem katram pašam.

Esmu redzējis situācijas, kad, godīgi sakot, šķiršanās šķiet vienīgais jēgpilnais risinājums. Esmu arī redzējis, kāds milzīgs potenciāls ir divu cilvēku attiecībām, kas nonākušas krīzē, – būtu tikai vajadzīga neliela ego slieksnīša pārkāpšana. Taču cilvēki spītīgi negrib darīt neko un sagāž kaut ko fantastiski skaistu, kas varētu tapt, ja vien viņi pacenstos. Manuprāt, to gan saku uzmanīgi, vismaz pusi no šķirtajām laulībām varētu glābt. Ja cilvēki pacenstos tikt galā ar savu egoismu, vienkāršoto pasaules uztveri, kas liek otram teikt: tu esi vainīgs, mainies! Es negribu mainīties!

Manuprāt, uz laulību ir jāskatās kā tādu, kas ir priekš bērniem un labas attiecības ir nevis nejaušība un “cūcene”, bet laulāto pienākums. Vēl vairāk – šis pienākums ir bērnu tiesības! Laulību krīzēs jālūkojas nevis uz vecāku bieži vien infantīlajām vēlmēm un nevarēšanām, bet uz bērnu vajadzībām. Ne tikai uz bērnu, ar laulību var būt saistītas arī citas atbildības. Piemērām, ja laulātajiem vienādās daļās pieder ģimenes uzņēmums, kurā nodarbināti daudzi cilvēki, tad apsverot laulības šķiršanu, jādomā arī par to, kā tā iespaidos uzņēmumu un citas ģimenes. Tas pats attiecas uz citiem īpašumiem, jo tie ir ieguldītā darba un pūliņu rezultāts, kuru laulātajiem nav tiesību iznīcināt, jo ir gadījumi, ka tas netiešā veidā skar daudzu citu cilvēku intereses. Un pat ja neskartu – ir neprāts iznīcināt to, ko pats esi radošā pacēlumā un sviedriem vaigā radījis.

Ar vādu sakot, man prasās, lai Juris Rubenis pasaka kādu stingrāku vārdu par laulību.

Stingra Baznīcas doktrīna un nauda

Kamēr šīs pārdomas tapa, notika vēl viens svarīgs notikums – https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/02.12.2014-11-gundars-reders–juris-rubenis.id39972/ . Juris Rubenis Gundara Rēdera raidījumā “1:1” sevi apliecināja kā harismātisku, dedzīgu runātāju, lielisku aktieri, kas prot ar visu savu būtību paust kongruentu vēstījumu, starp citu, neizmantojot sākumā pieminētās mākslīgās intonācijas. Ja tā spētu runāt politiķi! Tomēr intervētājam gāja grūti, viņš būtībā tikai nolasīja iepriekšsagatavotus jautājumus, aizmirstot ne tikai saasināt sarunu, pat uzdot raidījuma reklāmā solītos jautājumus par augsto šķiršanās procentu Latvijā, zemo dzimstību un tai pat laikā – diskusijām sabiedrībā par “kaut kādām tur” dzimumu lomām nesanāca. Tomēr varbūt Gundaram Rēderam nebija nekādu cerību:

Arvis Kolmanis ‏@ArvisKolmanis 

@baibastrautmane@1pret1 šaubos, vai pat provokatīvākie jautājumi spētu Rubeni izsist no līdzsvara.

Šeit prasās izdarīt (varbūt negaidītu) vēsturisku atkāpi. Par reformāciju –  https://lv.wikipedia.org/wiki/Reform%C4%81cija . Reformācijas rašanās cēloņi bija daudzi un laikam tikai par daļu no tiem mēs tagad varam kaut ko droši zināt. Bet skaidrs, ka viens no tiem bija morāles krīze – toreiz nevis visā sabiedrībā kā šodien pie mums, bet “tikai” baznīcas augstākajās aprindās. Tomēr arī tauta tika pavedināta, jo indulgences (grēku piedošanas) tika tirgotas par naudu. Baznīcai nauda kļuva īpaši svarīga tādēļ, ka bija jāceļ Pētera un Pāvila katedrāle Romā, par kuru mēs šodien tā priecājamies, bet kas maksāja astronomiskas summas. No šejienes arī otrs reformācijas cēlonis – ekonomiskais. Cilvēki negribēja maksāt par to, ko paši neizmantoja, vai ko uzskatīja par bezjēdzīgu.

Diemžēl te jārunā par tik piezemētu lietu kā par monopolu uz viedokli. Līdz reformācijai katoļu baznīcai tāds piederēja un tas ļāva pilnībā noteikt sabiedrības un ģimenes morāli caur grēka jēdziena interpretāciju. Būtībā katras draudzes mācītājs, balstoties uz baznīcas doktrīnu noteica, kas ir labi un kas slikti. Un ja slikti, tad, protams, visa draudze uz to tā reaģēja, attiecīgais cilvēks vai ģimene tika izstumti, marginalizēti un to nu gan neviens nevēlējās, tādēļ darīja visu, lai tas nenotiktu. Līdz ar reformāciju radās divas morālās telpas, divi monopoli, tātad arī kāda morālās izvērtēšanas izvēles iespēja cilvēkiem, kas nebija mierā ar kādu no tiem. Tā bija arī pirmā iespēja pašam ietekmēt savas rīcības morālo novērtējumu no draudzes (sabiedrības) puses.

Līdz mūsu dienām šis morālā novērtējuma plurālisms ir izaudzis līdz tādai pakāpei, ka par jebkuru, agrāk neapšaubāmi sodāmu rīcību, pārkāpējs var palikt nesodīts un neizvērtēts, vai pat uzslavēts un atbalstīts. Vienmēr atradīsies kāda ja ne reliģiska, tad sociāla grupa, kas kalpos par atbalstu šādam pārkāpējam un tas tai vairs nebūs pārkāpējs. Bet ja tā, tad Baznīca kā morāla autoritāte iepriekšējos gadsimtos ir zaudējusi savu ietekmi un tas noticis tādēļ, ka cilvēki meklē sev izdevīgus morālus novērtējumus, piedalās to tirgū. Piemērām, ja homosekualitāte baznīcā ir grēks, tad geji baznīcā neies, bet meklēs atbalstu LGBT. Un rezultātā – baznīcai nebūs attiecīgas daļas autoritātes un ienākumu, tā tiks sodīta, bet LGBT zels. Būtībā – var teikt, ka kādreiz vienīgais Dievs ir sadalīts mazākos dieviņos, atkarībā no cilvēku vajadzībām tikt atbalstītiem un uzslavētiem. Ir izzudusi Dieva vienīgā, negrozāmā un neiespaidojamā morālā autoritāte.

Baznīca un tās principialitāte šodien, tāpat kā visos laikos, tiek pārbaudīta arī caur naudu. Reāli notiek tas, ka morāla nepiekāpība tiek sodīta, potenciālie draudzes locekļi ar saviem ziedojumiem iet tur, kur iecietības (varbūt – visatļautības) pret viņu grēkiem vairāk. Realitāte ir tāda, ka Latvijā atlikuši vien 30 000 aktīvu luterāņu, no tiem 6000 vienā – Torņkalna draudzē. Diez vai kāds spēj pilnībā novērtēt to enerģiju, kas Jurim Rubenim un viņa palīgiem un domubiedriem daudzu gadu laikā ir bijuši jāiegulda, lai sasniegtu šādu rezultātu uz apkārtējā, visai bēdīgā morālā izvērtējuma tirgus zaudēšanas fona. Droši vien cīņas cena ir arī personiska… Tomēr lai kā arī nebūtu, par ko kaunēties nav, gluži otrādi – draudze ir atstāta labās rokās, tagad tajā ir trīs jauni, perspektīvi mācītāji un vitāla draudzes iekšējā, tajā skaitā ekonomiskā dzīve. Tomēr nevar nepamanīt, ka salīdzinot ar Latvijas luterāņu sinodāļu vairākumu, torņkalnieši ir liberāli noskaņoti – viņiem nekas nebūtu pretim pret, piemērām, sieviešu ordināciju. Bet kas ir liberālisms – tā ir tirgus ideoloģija, kuras ideāls ir panākt, lai nekas netraucētu ekonomiskiem spēkiem realizēties un piedāvāt labākas un lētākas preces patērētājiem. Vai Baznīcas gadījumā tas nav – lētāku un pieejamāku morālo izvērtējumu?

Raidījumā Juris runāja par “iekļaujošu” attieksmi. Piemērām, ja Torņkalna draudzē tiktu paziņots, ka, tāpat kā iepriekšējos gadsimtos, laulības šķiršana joprojām ir grēks un cilvēkiem nebūs šķirt tos, ko Dievs savienojis, liela daļa baznīcēnu, iespējams, justos izstumti un, skaidrs, zaudētu degsmi nākt uz šo baznīcu un veikt savas iemaksas tās uzturēšanas vajadzībām. Tikai sakiet, ar ko šī situācija principiāli atšķiras no indulgenču tirgošanas? Un kādēļ mums jāuzticas, ka augstāk minētais katoļu pāvesta apustuliskais pamudinājums ar tā attieksmi pret laulību (“tradicionālā mācība par laulību tiek apstiprināta, bet Baznīcai nebūtu jāapgrūtina cilvēki ar nereālistiskām gaidām”) nav ekonomiski motivēta, un tiešām ir teoloģiski morāla? Un vai mums uz “iekļautības”prasību nav jāizturas ar aizdomām, tajā skaitā pret to, ko Juris Rubenis par to teica raidījumā?

Ar vārdu sakot – laulību šķiršanas problēma ir Latvijā ir sasniegusi kosmiskus apmērus ne jau tādēļ, ka šīs šķirtās laulības nebūtu varēts glābt. Un ne jau iespējās palīdzēt šīm ģimenēm ir problēma. Tā ir stingras stājas trūkumā, kura izpaužas gan no Baznīcas, gan valsts puses. Un slikti, ka to nepamana tāda autoritāte kā Juris Rubenis, kurš raidījumā runāja arī par drosmi pieņemt izicinājumus. Svarīga tēma. Bet svarīga arī Baznīcai un valstij, katram domājošam un atbildīgam cilvēkam šodien, nevis tikai laulātajiem krīzē. Tas, kas šodien ģimenes krīzēs notiek, ir ļoti slikti – nedaudz tas parādās kaut šajā ierakstā – https://www.facebook.com/viesturs.rudzitis.1/posts/666991280126689?notif_t=like&notif_id=1475930422332149

Domāju – tā tradīcija un arī materiālās vērtības, kas gadsimtu gaitā tikušas Baznīcai ziedotas, tomēr nedrīkstētu tikt izklakarētas liberāļu spēlītēs. Tie ir avansi, kas kristiešiem savulaik ir tikuši ieskaitīti par to, ka principus nosargā – jo tikai ģimenes vērtību principi ir sabiedrības un kristīgās kultūras pastāvēšanas ilgtspējas pamatā. Manuprāt, ja Baznīca atsakās no morālas un doktrinālas principialitātes, tad – kam tāda organizācija ir vajadzīga? Kā spēlētājs manis aprakstītajā tirgū? Es teikšu – ja tā ies šo ceļu, tad tas ilgtermiņā būs tās kapsētas ceļš. Ja tomēr uzņemsies sargāt principus, sliktākais, kas var notikt – būs atkal jānokļūst katakombās. Bet no turienes atgriežas, garīgi tīrāki un stiprāki!

Interesnti, pēcraidījuma Twitterautoritātes nebija aizmirsušas manu necilo personu, raidot izplatījumā vēlmes, kuras bija ienākušas prātā arī man, diemžēl tām nebija lemts realizēties…

Arvis Kolmanis ‏@ArvisKolmanis 

@baibastrautmane@andrispp@gundarsreders@1pret1@jurisrubenis@vrudzitis varētu nolikt Rubeni un Rudzīti 1:1 bez Rēdera.

Baiba Strautmane‏@BaibaStrautmane

@andrispp@ArvisKolmanis@gundarsreders@1pret1@JurisRubenis nē,jaut. ir, kad redzēšu @VRudzitis …viņam arī ir ko teikt par iņ un jaņ…

Domāšanu par Jura Rubeņa grāmatu un tās radīto auru gribētu turpināt, saistot kopā, manuprāt divas svarīgākās tās tēmas – iniciāciju pieaugušo kārtā ar laulību. Lieta tā, ka pieugušo kārtā iesvētītam cilvēkam, kurš mums jāuzskata par iniciētu ne tikai pēc formāliem, rituālus respektējošiem kritērijiem, nākamā dienā pēc iesvētībām diemžēl nav iespējams pamosties pilnībā brīvam no savām nerealizētajām vajadzībām attiecībā uz pretējā dzimuma vecāku. Bet tas nozīmē, ka sieva no sava vīra gaidīs to, ko viņas tēvs meitai nespēja jeb nepaguva iedot, bet vīrs no sievas – to, ko māte viņam neiedeva. Šis ir neizbēgams katras laulības etaps, jeb tas, ko es saucu par Pirmo laulību.

Šajā laulībā dominē psiholoģiskās vajadzības, gaidas un prasības pret laulāto, nevis realitāte – kāds tas cilvēks, ko tu esi apprecējis patiešām ir. Dominē – kādam viņam jābūt saskaņā ar manu fantāziju! Tātad – vai nu Meitas/Dēla pozīcija – ko es vēlos sagaidīt no saviem Mātes/Tēva? Vai arī Mātes/Tēva pozīcija – par ko es gribu izaudzināt savus Meitu/Dēlu?

Iespējams, ka galvenā Jura Rubeņa grāmatas tēma ir tā, ko autors īsti vārdā nav nosaucis un varbūt pat nav apzinājies, bet ko es dēvēju par Otro laulību. To iezīmē pieaugšana iekšēji un galīga šķiršanās no savu vecāku figūrām un līdz ar to – vecāku projicēšanu uz laulāto. Teorētiski agrākais laiks, kad tas var sākt notikt, ir vecākā bērna pusaudžu vecuma un autoritāšu krīzes iestāšanās – viņš mums tad saka – “jūs esiet veci un nekā nesaprotat. Visu saprot tikai mani draugi!” Kad bērni sāk iet prom no mums, tad mēs varam galīgi aiziet no saviem vecākiem. Ja vecākais bērns dzimst 18 gadus veciem vecākiem, tad pusaudžu vecumā tas ieies tad, kad vecākiem būs Kristus maģiskie 33. Man nešķiet nejauša šāda aritmētika…

Otrā laulība ir tā, kurā darbojas horizontālās attiecības Sieva – Vīrs. Kur abi beidzot saprot, ka neviens no viņiem nav radīts pēc otra pasūtījuma saskaņā ar viņa nerealizētajām vajadzībām. Otrs ir tāds, kāds viņš ir – reāls. Un viņš var iedot tikai to, kas viņam ir. Trūkstošo mums katram pašam jāmeklē sevī un nobriedušā vecumā tas ir iespējams. Vai ko var atrast citās attiecībās! Vienīgais, kas nedrīkstētu iznest ārpus laulības, ir partneru seksuālo vajadzību realizēšanās.

AtcerēsimiesPēra Ginta vārdus Solveigai Ibsena drāmas nobeigumā – “Mana māte, mana sieva, tu nevainība! Slēp mani, slēp savā mīlestībā!” Solveiga kā universālā sieviete visās tās lomās un līdz ar to – nediferencētībā. Pērs Gints nespēj nonākt pie attiecībām ar viņu kā vīrs ar sievu. Neiniciējas nākamajā attīstības līmenī. Mirst, tā ir vieglāk.

Nenobeigums

Jā, grūti nobeigt, jo grāmatā ir vēl milzums visādu domu, kas būtu pelnījušas īpašu uzmanību, sevišķi jau tās, kas vispraktiskākajā, piektajā daļā – Uzdrīkstēties risināt problēmas. Nedaru to vienīgi tādēļ, ka garlaicīgi un vienmuļi tā māt ar galvu un atkārtot – jā, jā, jā… Skaidrs tak, ka šī ir īpaša grāmata, īpašs notikums mūsu kultūrā, par kuru Alvis Hermanis droši vien neteiktu to, ko teica par latviešu intelektuāļiem – ka viņi ar dizainu vairāk nodarbināti kā ar saturu.

Tomēr kaut kam šajā tekstā jābūt pēdējam. Izvēlējos vienu jautājumu un vienu atbildi no Andas Burves – Rozītes sarunas.

Kāpēc ir tik grūti citādi domājošos uzlūkot kā līdzvērtīgus? Es domāju – vispārīgi, mums visiem Latvijā.
Tas ir jautājums par to, kā komunicējam savas vērtības, kā vispār sarunājamies. Tāda ir matrica, kurā dzīvojam. Karojoša. Mums jāaug. Ja neaugsim, vienmēr būs tā, ka vieni ar augstprātību skatīsies uz citiem kā uz muļķiem, bet otri uz pirmajiem – kā svētuma, visu vērtību sagrāvējiem, pret kuriem vēl jānotur pēdējais bastions. Tad jau nav, par ko runāties, – ne reliģiskā, ne sabiedriski politiskā diskursā.

Paldies par izurību! Tiem, kas nav pamanījuši, laipni ielūdzu šeit – https://www.facebook.com/events/1883701275227378/

Komentāri

Jānis Ozols

Juris Rubenis ir garīdznieks. Mācītājs. Tāds amats. Un mācītāja redzamākais darba pienākums ir sprediķot baznīcēnu priekšā. Nepārprotami. Autoritatīvi. Pēc sprediķa neuzdod jautājumus, nesāk diskusijas. Pēc sprediķa nāk lūgšana Dievam. Un pazemības apliecinājums Dieva (un arī viņa vārdu kalpa – sprediķotāja) priekšā. No turienes intonācijas un citas lietas. Jo tāda ir tradīcija. Bet tradīcija ir stabilitāte. Tieši jau to arī meklē šai mainīgajā pasaulē apjukušie un nogurušie ļaudis. Bet mācītājs pie tā pierod. Pie tā, ka viņš dod cilvēkam šo tik svarīgo stabilitāti vai tās ilūziju. Un ja viņš to nedos, nebūs ne baznīcas, ne mācītāja amata, ne viņa autoritātes, kā jau Tu smuki aprakstīji.
Tā veidojas šī ķēdīte: idealizācija-kanonizācija-dogmatizācija-sektantisms.
Bet pārākuma sajūta ir veidojusies dabiski. No visām reliģiju klasifikācijām man šobrīd visaktuālākā škīet tāda – dalījums reliģijās, kas balstās uz zināšanām, un tajās, kas balstās uz ticību. Sākotnēji visas reliģijas ir bijuša zināšanu sistēmas ar trim pamatblokiem. Tās mācīja: 1) kā uzbūvēta un funkcionē šī pasaule, 2) kā nodibināt saikni ar augstāka saprāta būtnēm, 3) kā cilvēkam garīgi attīstīties.
Katras reliģijas pamatlicējs ieradās pie noteiktas civilizācijas ar noteiktu attīstības līmeni un skaidroja šīs lietas. Bija tādi, kas saprata tīri labi, tie kļuva par apustuļiem. Bija tādi, kas saprata daļēji. Un bija tādi, kas neko nesaprata, bet, redzot demonstrētos (it kā) brīnumus, noticēja. No sapratējiem veidojās priesteru kārta, kas nesa šis zināšanas tālāk. Un arvien vairāk ļaužu to dzirdēja, maz saprata, bet noticēja un juta bijību pret tiem, kas skaidroja. Priesteri saprata, ka zināšanas ir vara un tā reliģija kļuva par varas instrumentu. Bet zināšanas sadalīja tajās, kuras jāzin visiem, un tajās, kuras paliek tikai priesteru rīcībā, jeb t.s. ezotēriskajās. Un visiem, kas par tām kaut ko uzzināja, centās iedvest, ka ezotēriskās lietas ir bleķis. Arī boļševikiem materiālisms un visu citu reliģiju noliegums bija vajadzīgs varas noturēšanai. Tāpat kā rietumu baņķieriem šodien.
Juris Rubenis šodien iet ceļu, kuram līdzīgu gājuši daudzi. Par to citreiz. Bet esmu pārliecināts, ka pēc šī raksta dialoga iespējas starp Tevi un Juri Rubeni ir sarukušas līdz minimumam.

    Mana doma

    Rubenis ir mistiikis un tikai. Vel uznemejs.

paralēles

Godīgi sakot ir baisi lasīt, ko raksta J.Rubenis: “Dievam nepiemīt dzimums, bet viņā ir reprezentēts gan vīrišķais, gan sievišķais aspekts.” (111.lpp.)”
Un nemaz nav jāmeklē nekādas ikonas, freskas utt., pat vārds TĒVREIZE, kas sākas ar MŪSU TĒVS DEBESĪS, visu pasaka bez liekvārdības.
Bībelē ir teikts, ka pēdējos laikos nāks viltus pravieši un tie daudzus pievils. Vai tiešām Juris?….
“Bet ir arī bijuši tautā viltus pravieši, kā arī jūsu starpā būs viltus mācītāji, kas paslepen ienesīs aplamas posta mācības, noliegdami pat To Kungu, kas viņus atpircis, un tā sagatavos sev drīzu pazušanu.” (2.Pēt. 2:1)

    >2 paralēles

    Nu.. tā kā Dievs pēc Savas līdzības radīja vīrieti un sievieti, nemaz tik nepamatots tas J.R. pieņēmums nav. Cita lieta ir, ka, manuprāt, šai atziņai nav liela pielietojuma.

Stīvais

Jura Rubeņa grāmatas pērk, Viestura Rudzīša grāmatas nepērk.

    Dievietis

    Jā, tāds aizvainojums tiešām pamatīgi kā āža kāja vīd no VR raksta…žēl gan…tādi gudri cilvēki, sadarbojoties varētu papildināt viens otra zināšanas…
    Kā Jānis Ozols savā komentārā izteicās- “Bet esmu pārliecināts, ka pēc šī raksta dialoga iespējas starp Tevi un Juri Rubeni ir sarukušas līdz minimumam.”

      Analītiķe

      Starp viņiem diviem diemžēl ir tikai viens gudrs cilvēks, un viņa vārds nav Juris- Juris ir pavisam un pilnīgi pazaudējis jebkādu saistību ar svētumu, kas, protams, neliedz viņam iespēju ap sevi savākt veselu armiju līdzīgi domājošus. Pasaules vēsturē bezgala daudz pat atzīti filozofi, to skaitā arī Nīče, aizfilozofējās līdz trako mājai, un viss tikai tādēļ, ka savus personiskos secinājumus vērtē un uzlūko augstāk par Dieva noteiktām aksiomām. Taču Nīčem vismaz varbūt neatprasīs tās cilvēku dvēseles, kuras aizietu ellē viņa sludināšanas rezultātā, ja viņš būtu bijis mācītājs. Tā, ka tā vara būt mācītājam ir reizē ne tikai dominanti sniedzoša, bet arī diezgan baisu atbildību paģēroša lieta. Bet katrs mācītājs savu nākotni šeit vai tur veido
      pats. Arī mēs.

    RakstnieX

    V.Rudzīša valoda ir ārkārtīgi grūti lasāma, līdz ar to vairākums lasītāju līdz domas uztveršanai nemaz netiek. Subjektīvi, Viesturam vajadzētu cilvēku (rakstnieku? sekretāru?), kurš viņa domu spēj pateikt sakarīgā, tautai saprotamā formā.
    Rubenis=mācītājs=ticība=kristīgās vērtības=alleluja! Kristietība tomēr ir brends, kas palīdz pārdot dajebko.

      Teddy Fox

      Rudzīša grāmatas ir gaužām viegli lasāmas. Tādas īsas esejiņas par visu no visām pusēm. Grūtības rodas, ja gribas tomēr to visu savilkt kopainā, tas nudien neizdodas, jo tādas nemaz nav pašam autoram. Radies priekšstats, ka viņš kā Kajs rotaļājas ar spoguļa lauskām un nevar salikt to pasaules bildi, jo būtiskais jau nav acīm saredzams :), bet ar to sirdi tā ir kā ir. Pavisam ļauna jau, šķiet, nav, bet kādu empātijas jebšu iejušānās devu derētu piešpricēt 🙂

      Jānis Ozols

      Var saprast visu VR rakstīto, ja vēlas (saprast, kas notiek). Ja negrib redzēt un saprast, piem., vīriešu izmisumu sieviešu emocionālā terora priekšā, tad var paziņot, ka Rudzītis aicina sist sievietes. Vai teikt, ka nekas nav saprotams. Neredzu/nesaprotu – tātad problēmas nav (tur, kur to apraksta Rudzītis), bet ja galīgi nevar iebāzt galvu smiltīs – ir risinājums – ar Rudzīti pašu nav kaut kas kārtībā.

      Arturs

      Pilnīgi nepiekrītu. Manuprāt Rudzīša valoda (vismaz šajā rakstā) ir ļoti viegli lasāma un vieglu uztverama/saprotama.

    Jānis Ozols

    VR nekad nav organizējis tik masīvas reklāmas un mārketinga kampaņas kā Juris Rubenis pirms pēdējās grāmatas iznākšanas. Un mīkstos vākos iesietai grāmatai arī nekad tik augstu cenu nav licis. Pieļauju, ka abi viņi raksta tāpēc, ka nespēj nedalīties ar savām pārdomām. Tikai Viesturam atšķirībā no Jura nav varas un vērā ņemamas propagandista pieredzes. Un aiz Viestura nekad nav stāvējusi liela starptautiska organizācija ar tūkstošiem gadu ilgu pieredzi varas un naudas lietās. Arī personiskā naudas kāre, šķiet, Viesturam nav tik liela. Bet atzīšanu un ietekmi gribas abiem.

    ina

    tieši tā, jo šo rakstu izlasīju 1/5 un sapratu, ka tālāk nav vērts lasīt. Jura Rubeņa grāmatu izlasīju visu , izlaižot atsevišķas dogmatiksas vietas.
    Katrs esam savā vietā un laikā. Tā nav necieņa pret raksta autoru, jo es pat tik daudz nevarētu:)

Lāsma

Dievs kā kaut kas tāds, ko izskaidrot un aptvert nav iespējams – tajā ir viss. Arī sievišķais.

Bet Dievs reliģijā – mācībā vai ceļojumā uz apzināšanos un labu dzīvošanu – ir Tēvs.

Renars

Savieniba ar LELB ir vairak neka 250 draudzes, kuras patiesi DOMA, ka ir brivas.., realitate, visticamak, LELB vergi, kuriem nav pamattiesibu uz domu, apzinas un religiskas parliecibas brivibu..Lai sadi vairakus gadus pastavetu, ir jabut Mironiem, proti, “just nav lauts”, bet tak var apmeklet un lasit lekcijas, kuraas Dieviete jau ieklauta un ar To pasam nav jasatiekas vaigu vaiga.., un Ticiba paliek kaa rotallieta pamesta zem gultas.

    Renda

    Žults un meli.

      Renars

      P.s. Piemeram, palukojiet LELB satversmes 54.punktu un draudzu nolikumu 22.punktu:-)

    Analītiķe

    Vergi gan parasti ir tie, kuri brīvi nevar aiziet prom no sava saimnieka. Neesmu pamanījusi, ka no LELB aiziet būtu lielas problēmas. Iespringums sākas tad, kad personiskie uzskati(kuri var būt daudz un dažādi) kādam neļauj tur vairs atrasties, bet tā vietā, lai mierīgi pārceltos uz sev atbilstošāku vietu, cilvēks par katru cenu grib gadsimtos svēti sargātas vērtības pārtaisīt pēc sava ģīmja un līdzības un atņemt tās tiem, kam tas ir lielākais dārgums. Tā lūk gan ir cūcība. Ja kāds spēlē hokeju, bet sirdī ir daiļslidotājs, tad šī viena cilvēka dēļ viss hokeja klubs nesāks virpuļot mūzikas pavadījumā. No Baznīcas nezin kādēļ tieši to daži sagaida.

      Renars

      No LELB logikas vadoties, jacer ka pec BREXIT visi Lielbritanijas ipasumi paliks Briselei.., skat mums ar kas tiks..:-) Interesanti, kapec Latvijas zeme un iapsumi pec izstasanas no savienibas (PSRS) palika Latviesiem nevis Krievzemei..
      Pec LELB logikas Latvija PSRS sastava ari bija BrIva:-)

      Renars

      Jeb citiem vardiem – kamdel Hokeja klubs aizejosajam dailslidotajam pa visam varitem grib atnemt vina dailslidosanas slidas?

      to Renārs

      Acīmredzot Renārs neizprot lietas būtību, jo LELB un Liepājas Krusta draudzes situāciju salīdzināt ar BREXIT un Latvijas neatkarības atjaunošanu pēc PSRS ir neadekvāti. Adekvāts salīdzinājums būtu, ja, piemēram, Zilupes novada ļaudis nobalsotu pievienoties Krievija, vai Mazsalacas novada ļaudis Igaunijai. Tad saskaņā ar Renāra loģiku mums nevajadzētu iebilst bet ļaut tam notikt?

III

Šo lasot, liekas, ka Viesturs ir izbijis inkvizīcijas kalps, kam par varas makti gribas demonizēt sievišķo. Spalvas ceļas stāvus, kad cits gana atzīts autors spēj dzimumu ainu pasniegt bez vienas puses pazemošanas un vainošanas. Viesturam būtu ko mācīties, bet droši vien kādreiz pūču astu ziedonī… 🙂

Brigita

Visskaidrāk man personiski ir tas, ko VR raksta par intonāciju. Precīzi formulēta un detalizēti raksturota tā īpašā INTONĀCIJA, kādā runā ne tikai JR, bet daudzi mācītāji, literatūras skolotāji, dzejnieki (jo īpaši krievu dzejnieki), politiķi, šamaņi un visādi citādi hipnotizētāji. Arī , protams, aktieri, kad viņi uzstājas iepriekš minēto darboņu lomās vai cenšas klausītāju ietekmēt Šī tēma ir ļoti plaša un interesanta. Es augsti vērtēju to, ka VR ir uztvēris un izcēlis intonāciju kā sava veida ietekmēšanas, manipulācijas rīku.

Zils

Nu ir jābūt īpaši nejutīgam, lai neuztvertu, ka mācītāji un co runā īpašā intonācijā…

misija

Kā padarīt laimīgu ģimenes dzīvi

Kas jāņem vērā labam vīram?

Kādai jābūt labai sievai?

Ko nozīmē būt labiem vecākiem?

Kā bērni var veicināt ģimenes laimi?

DIEVS JEHOVA vēlas, lai mūsu ģimenes dzīve būtu laimīga. Viņa Rakstos, Bībelē, ir atrodami norādījumi ikvienam ģimenes loceklim un ir aprakstīts, ko Dievs no tiem gaida. Ja ģimenes locekļi pilda savus pienākumus saskaņā ar Dieva padomiem, iznākums ir ļoti labs. Jēzus teica: ”Svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā.” (Lūkas 11:28.)

2 Ģimenes laime galvenokārt ir atkarīga no tā, vai mēs atzīstam, ka ģimeni ir iedibinājis Jehova, ko Jēzus nosauca par ”mūsu Tēvu”. (Mateja 6:9.) Bez debesu Tēva nepastāvētu neviena ģimene uz zemes, un viņš noteikti zina, kas dara ģimenes laimīgas. Bet kas Bībelē ir teikts par ģimenes locekļu pienākumiem?

ĢIMENES VEIDOTĀJS IR DIEVS
3 Jehova radīja pirmos cilvēkus, Ādamu un Ievu, un padarīja tos par vīru un sievu. Viņš tiem ierādīja brīnišķīgu mājvietu paradīzē uz zemes — Ēdenes dārzu — un deva uzdevumu radīt bērnus. ”Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi,” teica Jehova. (1. Mozus 1:26—28; 2:18, 21—24.) Tas nav tikai nostāsts vai mīts, jo Jēzus paskaidroja, ka tas, kas 1. Mozus grāmatā rakstīts par ģimenes dzīves pirmsākumiem, ir patiesība. (Mateja 19:4, 5.) Tiesa, pašreiz cilvēkiem ir daudz grūtību un dzīve nepavisam nav tāda, kādu Dievs bija iecerējis, tomēr, kā tālāk uzzināsim, laime ģimenē ir iespējama.

4 Ikviens ģimenes loceklis var veicināt laimi ģimenē, cenzdamies līdzināties Dievam mīlestībā. (Efeziešiem 5:1, 2.) Bet kā ir iespējams līdzināties Dievam, ko nevar pat redzēt? Daudz ko par Jehovas rīcību var uzzināt tāpēc, ka Jehova sūtīja no debesīm uz zemi savu pirmdzimto Dēlu. (Jāņa 1:14, 18.) Kad šis Dēls, Jēzus Kristus, dzīvoja uz zemes, viņš tik precīzi līdzinājās savam debesu Tēvam, ka redzēt un dzirdēt Jēzu faktiski nozīmēja būt kopā ar Jehovu un klausīties viņā. (Jāņa 14:9.) Tāpēc, pārdomājot Jēzus pausto mīlestību un sekojot viņa priekšzīmei, mēs visi varam vairot laimi savā ģimenē.

PRIEKŠZĪME VĪRIEM
5 Bībelē teikts, ka vīram jāizturas pret sievu tāpat, kā Jēzus izturas pret saviem mācekļiem. Lūk, kādi vārdi tajā lasāmi: ”Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis savu draudzi, pats nododamies viņas labā . . Tā arī vīriem pienākas savas sievas mīlēt kā savu miesu. Kas mīl savu sievu, tas mīl sevi pašu. Jo neviens nekad vēl nav ienīdis pats savu miesu, bet katrs to kopj un glabā, tāpat kā Kristus draudzi.” (Efeziešiem 5:23, 25—29.)

6 Jēzus mīlestība pret savu mācekļu draudzi ir nevainojams piemērs vīriem. Jēzus mācekļiem parādīja ”savu mīlestību līdz galam”, atdodams par viņiem dzīvību, kaut gan viņi nepavisam nebija pilnīgi. (Jāņa 13:1; 15:13.) Savukārt vīri tiek mudināti: ”Mīliet savas sievas un neesiet skarbi pret viņām.” (Kolosiešiem 3:19.) Kas vīram palīdzēs ņemt vērā šo padomu, sevišķi tad, ja sieva dažkārt nerīkojas visai apdomīgi? Viņam jāatceras pašam savas kļūdas un jāpatur prātā, kā viņš pats var saņemt Dieva piedošanu. Lai tas būtu iespējams, viņam jāpiedod tiem, kas pret viņu ir grēkojuši, arī savai sievai. Protams, arī viņai jārīkojas tāpat. (Mateja 6:12, 14, 15.) Nav grūti saprast, kāpēc ir sacīts, ka laimīga laulība ir divu tādu cilvēku savienība, kuri labprāt piedod viens otram.

7 Vīram jādomā arī par to, cik iejūtīgs Jēzus vienmēr bija pret saviem mācekļiem. Jēzus ņēma vērā, ka mācekļu iespējas ir ierobežotas un ka tiem ir savas fiziskās vajadzības. Piemēram, kad mācekļi bija noguruši, Jēzus ierosināja: ”Nāciet vieni paši savrup kādā vientuļā vietā un atpūtieties maķenīt.” (Marka 6:30—32.) Arī sievai ir vajadzīga uzmanība un iejūtība. Bībelē viņa ir saukta par ”vājāko radījumu”, kas vīram ”jāgodā”. Tas jādara tāpēc, ka gan vīrs, gan sieva var saņemt ”žēlastībā doto dzīvību”. (1. Pētera 3:7.) Vīram jāatceras, ka Dieva acīs cilvēku dārgu padara viņa uzticīgums, nevis dzimums. (Psalms 101:6.)

8 Bībelē sacīts, ka vīrs, kurš ”mīl savu sievu, tas mīl sevi pašu”. Tā var teikt tāpēc, ka vīrs un sieva, saskaņā ar Jēzus vārdiem, ”nav vairs divi, bet viena miesa”. (Mateja 19:6.) Seksuālā ziņā viņiem jāinteresējas tikai vienam par otru. (Salamana Pamācības 5:15—21; Ebrejiem 13:4.) To viņi var darīt, nesavtīgi rūpēdamies viens par otra vajadzībām. (1. Korintiešiem 7:3—5.) Svarīgs ir atgādinājums: ”Neviens nekad vēl nav ienīdis pats savu miesu, bet katrs to kopj un glabā.” Vīram jāmīl sieva tā, kā viņš mīl sevi pašu, un jāatceras, ka arī viņam ir galva, Jēzus Kristus, kuram viņš ir atbildīgs. (Efeziešiem 5:29; 1. Korintiešiem 11:3.)

9 Apustulis Pāvils runāja par ”Kristus Jēzus sirsnību”. (Filipiešiem 1:8.) Jēzus sirsnība un maigums bija ļoti patīkamas īpašības, kas piesaistīja sievietes, kuras kļuva par viņa sekotājām. (Jāņa 20:1, 11—13, 16.) Tāpat sievai ir nepieciešams, lai vīrs pret viņu izturētos maigi un sirsnīgi.

PRIEKŠZĪME SIEVĀM
10 Ģimene ir iekārtojums, kura sekmīgai darbībai ir vajadzīga vadība. Pat Jēzus pakļaujas vadībai. ”Kristus galva ir Dievs”, tāpat kā ”sievas galva ir vīrs”. (1. Korintiešiem 11:3.) Jēzus pakļaušanās Dieva vadībai ir brīnišķīgs piemērs, jo mums visiem ir jāpakļaujas kaut kādai vadībai.

11 Nebūdams pilnīgs, vīrs mēdz kļūdīties, un bieži ir redzams, ka viņš nav ideāls ģimenes galva. Kā tādā gadījumā jārīkojas sievai? Viņa nedrīkst noniecināt to, ko dara vīrs, vai pārņemt vadību savās rokās. Sievai jāatceras, ka Dievs par ļoti vērtīgu uzskata lēnu un klusu garu. (1. Pētera 3:4.) Ja viņai ir šāds gars, viņai būs vieglāk pakļauties vīram pat grūtās situācijās. Turklāt Bībelē teikts: ”Sieva lai jūt bijību pret savu vīru.” (Efeziešiem 5:33.) Bet ja nu vīrs neatzīst Kristu par savu galvu? Bībelē sievas tiek aicinātas: ”Esiet paklausīgas saviem vīriem, lai, ja arī kādi neklausa vārdiem, tie ar sievu dzīvi bez sludināšanas tiktu iegūti, redzēdami jūsu dievbijīgo skaidro dzīvi.” (1. Pētera 3:1, 2.)

Kādu priekšzīmi sievām rādīja Sāra?
Sāra runā ar Ābrahāmu
12 Neatkarīgi no tā, vai vīrs ir vai nav ticīgs, par necieņu nevar uzskatīt to, ja sieva taktiski izsaka savu viedokli, kas atšķiras no vīra viedokļa. Iespējams, sievai ir taisnība un visai ģimenei nāktu par labu, ja vīrs viņu uzklausītu. Lai gan Ābrahāms nepiekrita savas sievas Sāras ierosinājumam, kā rīkoties, kad viņu ģimenē bija radušās problēmas, Dievs viņam teica: ”Paklausi Sārai visās lietās, kā viņa tev saka.” (1. Mozus 21:9—12.) Protams, kad vīrs ir pieņēmis galīgo lēmumu, kas nav pretrunā ar Dieva likumiem, sieva var apliecināt savu pakļāvību, to atbalstot. (Apustuļu darbi 5:29; Efeziešiem 5:24.)

13 Sieva var ļoti daudz darīt, rūpējoties par ģimeni. Piemēram, Bībelē rakstīts, ka precētām sievietēm pienākas ”mīlēt vīrus un bērnus, būt prātīgām, krietnām, labām nama mātēm, paklausīt saviem vīriem”. (Titam 2:4, 5.) Sieva un māte, kas to dara, iemanto citu ģimenes locekļu mīlestību un cieņu. (Salamana Pamācības 31:10, 28.) Tiesa, laulība ir nepilnīgu cilvēku savienība, tāpēc dažkārt var rasties ārkārtēji apstākļi, kas liek pieņemt lēmumu par dzīvošanu atsevišķi vai šķiršanos. Ir daži gadījumi, kuros no Bībeles viedokļa ir pieļaujams dzīvot atsevišķi. Tomēr pret šo jautājumu jāizturas ļoti nopietni, jo Bībelē dots norādījums ”sievai nešķirties no vīra . . un vīram neatstumt sievu”. (1. Korintiešiem 7:10, 11.) Savukārt bībelisks pamats laulības šķiršanai ir tikai tad, ja kāds no dzīvesbiedriem ir pārkāpis laulību. (Mateja 19:9.)

NEVAINOJAMA PRIEKŠZĪME VECĀKIEM
14 Ar savu izturēšanos pret bērniem Jēzus rādīja nevainojamu priekšzīmi vecākiem. Kad citi negribēja laist bērnus pie Jēzus, viņš sacīja: ”Laidiet bērniņus pie manis, neliedziet tiem.” Bībelē stāstīts, ka pēc tam viņš ”tos apkampa, rokas tiem uzlika un tos svētīja”. (Marka 10:13—16.) Jēzus atrada laiku, ko veltīt bērniem, un arī mums jāveltī laiks saviem dēliem un meitām. Turklāt jāņem vērā, ka bērniem nepietiek ar ierobežotu laiku — viņiem tā ir vajadzīgs daudz. Laiks ir nepieciešams, lai mācītu bērnus, jo to Jehova vecākiem ir uzdevis darīt. (5. Mozus 6:4—9.)

Ko vecāki var mācīties no Jēzus izturēšanās pret bērniem?
Jēzus sarunājas ar bērniem; tēvs stāsta savam dēlam par Jēzu
15 Pasaule, kurā mēs dzīvojam, kļūst arvien ļaunāka, tāpēc vecākiem ir jāpasargā bērni no cilvēkiem, kas varētu tiem nodarīt ļaunu, piemēram, no bērnu pavedējiem. Jēzus gādāja par saviem mācekļiem, ko viņš sirsnīgi sauca par ”bērniņiem”. Kad Jēzu apcietināja un viņam draudēja drīza nāve, viņš parūpējās, lai mācekļi paliktu neskarti. (Jāņa 13:33; 18:7—9.) Vecākiem jābūt modriem, lai atvairītu Sātana mēģinājumus nodarīt kaut ko ļaunu viņu bērniem. Bērni jau laikus jābrīdina par iespējamām briesmām.* (1. Pētera 5:8.) Vēl nekad viņu fiziskā, garīgā un morālā drošība nav bijusi apdraudēta tik lielā mērā kā tagad.

16 Naktī pirms Jēzus nāves mācekļi savā starpā strīdējās par to, kurš no viņiem ir lielākais. Jēzus nevis sadusmojās uz viņiem, bet mīlestības garā pamācīja viņus ar vārdiem un ar savu priekšzīmi. (Lūkas 22:24—27; Jāņa 13:3—8.) Vecāki no Jēzus var mācīties, kā labot bērnu nepareizo rīcību. Bērniem ir vajadzīga pārmācība, taču tā jāīsteno ”pēc taisnības” un nekādā ziņā ne dusmās. Nav pieļaujams runāt neapdomīgi un ”iedurt kā ar zobenu”. (Jeremijas 30:11; Salamana Pamācības 12:18.) Pārmācībai jābūt tādai, lai bērns vēlāk saprastu, ka tā bija noderīga. (Efeziešiem 6:4; Ebrejiem 12:9—11.)

PRIEKŠZĪME BĒRNIEM
17 Vai no Jēzus kaut ko var mācīties arī bērni? Jā, noteikti var. Ar savu priekšzīmi Jēzus rādīja, kā bērni var klausīt vecākiem. ”Es . . runāju, kā Tēvs mani mācījis,” teica Jēzus. ”Kas viņam labpatīk, to es daru vienmēr.” (Jāņa 8:28, 29.) Jēzus bija paklausīgs debesu Tēvam, un Bībelē teikts, ka bērniem jāklausa saviem vecākiem. (Efeziešiem 6:1—3.) Lai gan Jēzus bija pilnīgs cilvēks, viņš bērnībā klausīja Jāzepam un Marijai, kas viņu audzināja, lai gan tie bija grēcīgi. Jēzus paklausība, bez šaubām, sekmēja visu viņa ģimenes locekļu prieku. (Lūkas 2:4, 5, 51, 52.)

18 Kā bērni varētu vēl vairāk līdzināties Jēzum un iepriecināt savus vecākus? Jāatzīst, ka paklausīt vecākiem ne vienmēr ir viegli, bet tieši to Dievs no bērniem prasa. (Salamana Pamācības 1:8; 6:20.) Jēzus allaž paklausīja savam debesu Tēvam, pat ja tas bija ļoti grūti. Reiz, kad Dievs gribēja, lai Jēzus izdara kaut ko sevišķi grūtu, Jēzus teica: ”Ņem šo kausu [prasību] no manis.” Tomēr pēc tam Jēzus izdarīja to, ko Dievs prasīja, jo nešaubījās, ka Tēvs zina, kā ir vispareizāk rīkoties. (Lūkas 22:42.) Mācīdamies būt paklausīgi, bērni var ļoti iepriecināt gan savus vecākus, gan debesu Tēvu.# (Salamana Pamācības 23:22—25.)

Par ko bērniem jādomā, ja viņi sastopas ar kārdinājumiem?
Zēns atsakās no klasesbiedru kārdinājumiem
19 Sātans kārdināja Jēzu, un ir pilnīgi skaidrs, ka viņš kārdinās arī bērnus, lai pamudinātu tos uz nepareizu rīcību. (Mateja 4:1—10.) Sātans Velns prasmīgi izmanto savā labā vienaudžu kaitīgo ietekmi, jo tai ir ļoti grūti pretoties. Tāpēc bērniem un jauniešiem ir ārkārtīgi svarīgi neuzturēties sliktā sabiedrībā. (1. Korintiešiem 15:33.) Jēkaba meitas Dīnas draudzība ar meitenēm, kas nekalpoja Jehovam, izraisīja nopietnas problēmas. (1. Mozus 34:1, 2.) Visi ģimenes locekļi jūtas sāpināti, ja kāds no viņu tuvajiem cilvēkiem rīkojas netikumīgi. (Salamana Pamācības 17:21, 25.)

ĢIMENES LAIMES ATSLĒGA
20 Ģimenes problēmas ir vieglāk risināt, ja tiek likti lietā Bībeles padomi. Šo padomu izmantošana ir ģimenes laimes atslēga. Tāpēc, vīri, mīliet savas sievas un izturieties pret viņām tāpat, kā Jēzus izturas pret draudzi. Sievas, pakļaujieties vīra vadībai un sekojiet ”augsti tikumīgas” sievas paraugam, par ko var lasīt Salamana Pamācību grāmatas 31. nodaļā, no 10. līdz 31. pantam. Vecāki, māciet savus bērnus. (Salamana Pamācības 22:6.) Tēvi, ”labi valdiet savu namu”. (1. Timotejam 3:4, 5; 5:8.) Bērni, klausiet saviem vecākiem. (Kolosiešiem 3:20.) Neviens ģimenē nav pilnīgs, un visi mēdz kļūdīties, tāpēc esiet pazemīgi un lūdziet cits citam piedošanu.

21 Kā redzams, Bībelē bagātīgi ir atrodami vērtīgi padomi un norādījumi par ģimenes dzīvi. Turklāt no tās var uzzināt par jauno pasauli, ko izveidos Dievs, un par paradīzi uz zemes, kur dzīvos laimīgi cilvēki, kas kalpos Jehovam. (Atklāsmes 21:3, 4.) Mūs gaida brīnišķīga nākotne! Bet jau tagad mēs varam veidot laimīgu ģimenes dzīvi, ja liekam lietā Dieva padomus, kas ietverti viņa vārdos — Bībelē.

Namu un mantu manto no vecākiem, bet sapratīgu sievu no Tā Kunga. (Salamana Pamācības 19:14).

Laulība lai ir visiem godā un laulības gulta neaptraipīta, jo netiklos un laulības pārkāpējus Dievs sodīs. (Ebrejiem 13:4)

…”katram no jums būs savu sievu mīlēt kā sevi pašu, bet sieva lai jūt bijību pret savu vīru.(Ef.5:33).

… „Mozus jums atļāva šķirties no savām sievām jūsu cietsirdības dēļ, bet no iesākuma tas tā nav bijis.
Bet es jums saku: kas no savas sievas šķiras, ja ne netiklības dēļ, un prec citu, tas p ā r k ā p j laulību; un, kas atšķirtu prec, tas pārkāpj laulību.” (Mt.19:8,9)

“…ikkatra vīra galva ir Kristus, bet sievas galva ir V Ī R S, bet Kristus galva ir Dievs.” (1.Korintiešiem 11:3).

…pēdējās dienās iestāsies grūti laiki, jo cilvēki būs patmīlīgi, mantas kārīgi, lielīgi, augstprātīgi, zaimotāji, nepaklausīgi vecākiem, nepateicīgi, neganti, cietsirdīgi, nesamierināmi, apmelotāji, nesavaldīgi, nesavaldāmi, labā nīdēji, nodevēji, pārsteidzīgi, uzpūtīgi, mīlēdami vairāk baudas nekā Dievu, izrādīdami ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegdami; un no tādiem izvairies. (2.Tim.3:1-5).

Kad Dievs redzēja, ka cilvēku ļaunums augtin auga zemes virsū un ka viņu sirdsprāta tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu, tad Dievam k ļ u v a ž ē l, ka Viņš cilvēku zemes virsū bija radījis, un Viņš Savā sirdī ļoti noskuma. (1.Moz.6:5,6).

Gudro sirds ir bēdu namā, bet nelgu sirds ir prieka namā. (Sal.māc.7:4).

Jo Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs. (1.Korintiešiem 14:33)

Bet taisnības auglis mierā top sēts tiem, kas mieru tur. (Jēkaba 3:18)

    Nu

    “Savukārt bībelisks pamats laulības šķiršanai ir tikai tad, ja kāds no dzīvesbiedriem ir pārkāpis laulību. (Mateja 19:9.)”

    Ir vēl viens:

    Tie saka Viņam: “Kā tad Mozus ir pavēlējis dot šķiršanās rakstu un šķirties?”
    8 Viņš saka tiem: “Mozus jums atļāva šķirties no savām sievām jūsu cietsirdības dēļ, bet no iesākuma tas tā nav bijis.

      Nu

      ā, tu arī to esi iekļāvis :). Tagad redzu. Piedod.

misija

”Viņš mācījās paklausību”
1., 2. Kāpēc mīlošam tēvam ir prieks par sava dēla paklausību, un kā viņa jūtas var salīdzināt ar to, ko jūt Jehova?
TĒVS raugās laukā pa logu, vērodams savu dēlēnu, kas spēlē bumbu kopā ar draugiem. Pēkšņi bumba no pagalma izripo ārā uz ielas, un zēns ar žēlu skatienu to pavada. Viens no puikām viņu mudina skriet pakaļ bumbai, bet viņš pakrata galvu. ”Es nedrīkstu to darīt,” zēns saka. Tēvs klusībā pasmaida.

2 Kāpēc dēla uzvedība tā iepriecina tēvu? Viņš savam dēlam ir piekodinājis vienam pašam neiet uz ielas. Ja puisēns paklausa šim aizliegumam, turklāt pat nezinot, ka tētis viņu vēro, tad tēvs var būt pārliecināts, ka viņa dēls mācās paklausību un līdz ar to ir pasargāts no daudzām briesmām. Tēva jūtas var salīdzināt ar to, ko jūt mūsu debesu Tēvs — Jehova. Dievs zina: lai mēs paliktu viņam uzticīgi un pieredzētu brīnišķīgo nākotni, ko viņš mums ir sagatavojis, mums ir jāiemācās paļauties uz viņu un būt paklausīgiem. (Salamana Pamācības 3:5, 6.) Tāpēc viņš mums ir devis vislabāko no visiem skolotājiem.

3., 4. Kādā ziņā Jēzus ”mācījās paklausību” un tika ”padarīts pilnīgs”? Paskaidrojiet ar piemēru.
3 Bībelē par Jēzu ir teikts kaut kas pārsteidzošs: ”Kaut arī viņš bija Dēls, viņš mācījās paklausību no tā, ko izcieta, un, padarīts pilnīgs, ir sagādājis mūžīgu glābšanu visiem, kas viņam paklausa.” (Ebrejiem 5:8, 9.) Šis Dēls neaprakstāmi ilgu laiku bija dzīvojis debesīs. Viņš bija redzējis, kā Sātans un citi dumpīgie eņģeļi kļūst nepaklausīgi Dievam, taču pats nebija tiem pievienojies. Dieva iedvesmotā pravietojumā uz pirmdzimto Dēlu ir attiecināti vārdi: ”Es neesmu bijis stūrgalvīgs.” (Jesajas 50:5, LB-26.) Bet kā Dēls, kas jau tā it visā bija paklausīgs, varēja ”mācīties paklausību”? Kā viņš, kas jau bija pilnīgs, tika ”padarīts pilnīgs”?

4 To var paskaidrot ar piemēru. Kādam kareivim ir dzelzs zobens. Kaut arī tas vēl nav pārbaudīts kaujā, tas ir parocīgs un prasmīgi veidots. Tomēr karavīrs apmaina šo zobenu pret citu, kas izgatavots no rūdīta tērauda. Jaunais zobens jau ir sekmīgi izmantots kaujā. Vai tā nav gudra maiņa? Līdzīgi ir ar Jēzu: pirms nākšanas uz zemi viņa paklausība Dievam bija nevainojama, taču pēc kalpošanas šeit viņa paklausība ieguva pilnīgi citu kvalitāti. Nu tā bija pārbaudīta, it kā ”rūdīta”, pierādīta pārbaudījumos, ar kādiem Jēzus nekad nebūtu saskāries debesīs.

5. Kāpēc Jēzus paklausībai bija tik liela nozīme, un kas tālāk apskatīts šajā nodaļā?
5 Paklausībai bija ļoti liela nozīme tajā, kas Jēzum bija jāpaveic uz zemes. Jēzus bija ”pēdējais Ādams”, un viņam bija jāizdara tas, ko neizdarīja pirmais cilvēks, — jāpaliek paklausīgam Dievam Jehovam, turklāt arī pārbaudījumos. (1. Korintiešiem 15:45.) Taču Jēzus paklausība nebija mehāniska. Viņš paklausīja ar visu savu prātu, sirdi un dvēseli un darīja to ar prieku. Tēva gribas pildīšana viņam bija svarīgāka pat par ēdienu! (Jāņa 4:34.) Kas mums palīdzēs būt tikpat paklausīgiem kā Jēzus? Ļoti vērtīgi ir pārdomāt viņa motīvus. Ja mūsu rīcības motīvi būs tādi paši kā viņam, tad mums būs vieglāk pretoties kārdinājumiem un pildīt Dieva gribu. Vēl šajā nodaļā stāstīts, ko iegūst cilvēks, kas paklausībā līdzinās Kristum.

Kāpēc Jēzus bija paklausīgs

6., 7. Kāpēc Jēzus bija paklausīgs Dievam?
6 Jēzus paklausība nāca no sirds. Kā uzzinājām trešajā nodaļā, viņš bija sirdī pazemīgs. Lepni un augstprātīgi cilvēki domu par vajadzību kādam paklausīt uztver ar nicinājumu, turpretī pazemība palīdz labprāt paklausīt Jehovam. (2. Mozus 5:1, 2; 1. Pētera 5:5, 6.) Jēzus paklausības pamatā bija arī tas, ko viņš mīlēja un ko viņš ienīda.

7 Par visu vairāk Jēzus mīlēja savu debesu Tēvu Jehovu; par to sīkāk stāstīts trīspadsmitajā nodaļā. Tieši šī mīlestība Jēzum lika izjust bijību pret Dievu. Viņa mīlestība pret Jehovu bija tik liela un godbijība tik dziļa, ka viņš bijās izdarīt kaut ko tādu, kas nebūtu patīkams viņa Tēvam. Bijība pret Dievu bija viens no iemesliem, kāpēc Jēzus lūgšanas tika uzklausītas. (Ebrejiem 5:7.) Bijība pret Jehovu spilgti iezīmē arī Jēzus, mesiāniskā ķēniņa, valdīšanu. (Jesajas 11:3.)

Attēls 58. lpp.
Vai izklaide, ko tu izvēlies, liecina, ka tu ienīsti ļaunu?

8., 9. Kāda, atbilstoši pravietojumam, bija Jēzus attieksme pret taisnību un netaisnību, un kā tā kļuva redzama?
8 Mīlestība pret Jehovu sevī ietver arī naidu pret to, ko Jehova nīst. Lūk, piemēram, kā pravietiski tiek uzrunāts mesiāniskais ķēniņš: ”Tu mīli taisnību un ienīsti netaisnību, tāpēc tas Kungs, tavs Dievs, tevi svaidījis ar prieka eļļu kā nevienu no taviem bērniem [”biedriem”, LB-26].” (Psalms 45:8; Ebrejiem 1:9.) Jēzus ”biedri” bija citi valdnieki no ķēniņa Dāvida dzimtas. Jēzum ir iemesls priecāties par savu svaidīšanu vairāk nekā jebkuram no tiem. Kāpēc tā ir? Viņš saņem daudz lielāku balvu, un viņa valdīšana dod nesalīdzināmi lielāku labumu. Viņš tiek atalgots, jo mīlestība pret taisnību un naids pret netaisnību viņu mudina visā paklausīt Dievam.

9 Kā kļuva redzama Jēzus attieksme pret taisnību un netaisnību? Varam atcerēties, cik līksms Jēzus kļuva, kad viņa sekotāji sludināšanā paklausīja viņa norādījumiem un guva labas sekmes. (Lūkas 10:1, 17, 21.) Savukārt tad, kad Jeruzālemes iedzīvotāji atkal un atkal nevēlējās viņam paklausīt un noraidīja viņa mēģinājumus tiem palīdzēt, Jēzus izjūtas bija pilnīgi pretējas — viņš raudāja pilsētas dumpīguma dēļ. (Lūkas 19:41, 42.) Ne laba, ne slikta rīcība Jēzu neatstāja vienaldzīgu.

10. Kādas jūtas mums sevī jāveido pret labo un pret ļauno, un kā tas ir iespējams?
10 Pārdomājot, kā jutās Jēzus, mēs varam pārbaudīt sevi un izdibināt, kas mūs rosina paklausīt Jehovam. Lai gan esam nepilnīgi, mēs varam attīstīt īstu mīlestību pret labo un patiesu naidu pret ļauno. Mums jālūdz Jehova, lai viņš mums palīdz izjust to pašu, ko izjūt viņš un viņa Dēls. (Psalms 51:12.) Bez tam mums jāvairās no visa, kas šīs jūtas vājinātu. Ļoti būtiski ir rūpīgi izvēlēties, kā mēs izklaidējamies un ar kādiem cilvēkiem kopā pavadām laiku. (Salamana Pamācības 13:20; Filipiešiem 4:8.) Ja mums izdosies panākt, ka mūsu motīvi ir tādi paši kā Kristum, tad mūsu paklausība Dievam nebūs tikai formāla. Mēs darīsim to, kas ir pareizs, jo no sirds to vēlēsimies, un sargāsimies no sliktas rīcības nevis aiz bailēm, ka mūs pieķers, bet aiz patiesas nepatikas pret ļaunumu.

”Viņš neizdarīja nevienu grēku”

11., 12. a) Kas ar Jēzu notika viņa kalpošanas sākumā? b) Kā Sātans vispirms kārdināja Jēzu, un kādu viltību viņš izmantoja?
11 Jēzus naids pret grēku tika pārbaudīts jau pašā viņa kalpošanas sākumā. Pēc savas kristīšanas viņš 40 dienas un naktis pavadīja tuksnesī un neko neēda. Neilgi pirms šī laikposma beigām ieradās Sātans, lai kārdinātu Jēzu, turklāt darīja to ļoti viltīgi. (Mateja 4:1—11.)

12 Vispirms Sātans sacīja: ”Ja tu esi Dieva dēls, liec šiem akmeņiem kļūt par maizi!” (Mateja 4:3.) Kā Jēzus jutās pēc ilgās gavēšanas? Bībelē ir skaidri teikts: ”Viņš sajutās izsalcis.” (Mateja 4:2.) Tātad Sātans izmantoja cilvēka dabisko vēlmi būt paēdušam, tīšuprāt izvēlēdamies tādu brīdi, kad Jēzus bija fiziski novājināts. Jāpievērš uzmanība arī Sātana dzēlīgajai frāzei: ”Ja tu esi Dieva dēls…” Sātans lieliski zināja, ka Jēzus ir ”pirmdzimtais no visa radītā”. (Kolosiešiem 1:15.) Taču Jēzus nepieļāva, ka Sātans viņu izaicinātu uz nepaklausību. Viņš zināja, ka Dieva griba nav tāda, lai viņš izmantotu savu varu savtīgos nolūkos, tāpēc viņš atteicās to darīt, apliecinādams, ka pazemīgi paļaujas uz Jehovas gādību un vadību. (Mateja 4:4.)

13.—15. a) Kā Sātans otro un trešo reizi kārdināja Jēzu, un kāda bija Jēzus reakcija? b) Kas liecina, ka Jēzus ne uz mirkli nedrīkstēja zaudēt modrību, lai Sātans viņu neuzveiktu?
13 Lai kārdinātu Jēzu otro reizi, Sātans viņu aizveda augstu uz tempļa mūra. Tur, viltīgi sagrozīdams Dieva Rakstos teikto, Sātans mudināja Jēzu sarīkot izrādi un mesties lejā, tā ka palīgā vajadzētu steigties eņģeļiem. Kurš gan no ļaudīm, kas bija sapulcējušies templī, pēc šāda brīnuma vēl uzdrīkstētos apšaubīt, ka Jēzus ir apsolītais Mesija? Un, ja cilvēki, redzot kaut ko tik iespaidīgu, atzītu Jēzu par Mesiju, vai gan viņš nevarētu izvairīties no daudzām grūtībām un ciešanām? Droši vien tā arī būtu. Taču Jēzus zināja, ka Jehovas griba ir tāda, lai Mesija veiktu savu darbu pazemīgi, nevis ar dažādām ārišķībām censtos panākt, lai cilvēki viņam notic. (Jesajas 42:1, 2.) Arī šoreiz Jēzus nebija ar mieru neklausīt Jehovam. Slava viņam neko nenozīmēja.

14 Bet varbūt iedarbīgāks būtu kārdinājums ar varu? Sātans mēģināja vēl trešo reizi un piedāvāja Jēzum visas pasaules valstis, ja Jēzus viņu vienu reizi pielūgtu. Vai Jēzus nopietni apsvēra šo piedāvājumu? Viņa atbilde skanēja: ”Ej projām, Sātan!” Pēc tam Jēzus piebilda: ”Ir rakstīts: ”Pielūdz tikai Jehovu, savu Dievu, un kalpo vienīgi viņam.”” (Mateja 4:10.) Nekas nevarēja Jēzu piespiest pielūgt citu dievu. Lai kāda vara un ietekme šajā pasaulē viņam tiktu piedāvāta, tas viņu nevarēja pamudināt uz nepaklausību.

15 Vai Sātana uzbrukumi līdz ar to bija galā? Tajā brīdī viņš devās projām, kā Jēzus bija pavēlējis. Taču Lūkas evaņģēlijā minēts, ka Sātans ”atstāja viņu līdz citam izdevīgam brīdim”. (Lūkas 4:13.) Vēlāk Sātans meklēja citas izdevības pārbaudīt un kārdināt Jēzu, un tā tas turpinājās līdz pašām beigām. Bībelē sacīts, ka Jēzus tika ”visādi pārbaudīts”. (Ebrejiem 4:15.) Viņš ne uz mirkli nedrīkstēja zaudēt modrību, un to pašu var teikt par mums.

16. Kā Sātans mūsdienās kārdina Dieva kalpus, un kā mēs varam stāties viņam pretī?
16 Arī tagad Sātans kārdina Dieva kalpus. Diemžēl savas nepilnības dēļ mēs bieži kļūstam par vieglu mērķi šādiem uzbrukumiem. Sātans viltīgi izmanto cilvēku savtīgumu, lepnumu un varaskāri. Cenzdamies ievilināt mūs materiālisma slazdā, viņš var pat apelēt pie visām šīm īpašībām vienlaikus. Tāpēc ir svarīgi laiku pa laikam mierīgi un godīgi pārbaudīt sevi. Būtu ieteicams pārdomāt, kas ir teikts 1. Jāņa vēstules 2. nodaļas 15.—17. pantā. Vai nav noticis tā, ka šai pasaulei raksturīgās miesas vēlmes, tiekšanās pēc mantas un vēlēšanās iespaidot citus kaut kādā mērā ir vājinājušas mūsu mīlestību pret debesu Tēvu? Mēs nedrīkstam aizmirst, ka šīs pasaules dienas ir skaitītas, un tas pats attiecas uz tās valdnieku — Sātanu. Noraidīsim viņa viltīgos mēģinājumus panākt, ka mēs sagrēkotu! Sekosim mūsu Kunga piemēram, jo viņš ”neizdarīja nevienu grēku”. (1. Pētera 2:22.)

”Es allaž daru to, kas viņam patīk”

17. Ar kādu attieksmi Jēzus paklausīja savam Tēvam, un kādu iebildumu daži varbūt izsaka?
17 Paklausība nozīmē kaut ko vairāk nekā tikai negrēkot — Kristus darīja visu, ko Tēvs viņam lika. Viņš pats sacīja: ”Es allaž daru to, kas viņam patīk.” (Jāņa 8:29.) Paklausība Jēzum sagādāja patiesu prieku. Tiesa, kāds varētu iebilst: Jēzum nemaz nebija tik grūti būt paklausīgam, jo viņš bija atbildīgs tikai Jehovas priekšā un Jehova ir pilnīgs, savukārt mums bieži nākas paklausīt nepilnīgiem cilvēkiem, kam pieder vara. Taču patiesībā arī Jēzus bija paklausīgs nepilnīgiem cilvēkiem, kam piederēja vara.

18. Kādu paklausības piemēru Jēzus rādīja, kad vēl bija bērns?
18 Kamēr Jēzus nebija pieaudzis, vara pār viņu bija viņa vecākiem, Jāzepam un Marijai, kas bija nepilnīgi cilvēki. Jādomā, Jēzus labāk par citiem bērniem saskatīja savu vecāku trūkumus. Bet vai viņš izrādīja tiem savu nepatiku un rīkojās pretrunā ar Dieva norādījumiem par bērnu vietu ģimenē, sākdams pamācīt vecākus, kā būtu jārūpējas par ģimeni? Lūk, kas par divpadsmitgadīgo Jēzu lasāms Lūkas evaņģēlija 2. nodaļas 51. pantā: ”Viņš.. bija tiem paklausīgs.” Ar savu paklausību Jēzus rādīja lielisku priekšzīmi gados jauniem kristiešiem, kas cenšas klausīt saviem vecākiem un izturēties pret tiem ar pienācīgu cieņu. (Efesiešiem 6:1, 2.)

19., 20. a) Kādās situācijās Jēzum bija jāpakļaujas nepilnīgiem cilvēkiem, un kāpēc tas nebija viegli? b) Kāpēc patiesajiem kristiešiem mūsdienās jāklausa tiem, kas organizē draudzes darbību?
19 Ja runa ir par paklausību nepilnīgiem cilvēkiem, Jēzus saskārās ar grūtībām, kādas patiesajiem kristiešiem mūsdienās nav jāpieredz. Viņš dzīvoja īpašā laikā. Jehova ilgi bija atzinis jūdu reliģisko sistēmu ar tās templi Jeruzālemē un priesteriem, bet nu bija pienācis laiks, kad tai bija jātiek atmestai un tās vietā bija jānāk kristiešu draudzei. (Mateja 23:33—38.) Daudzi jūdu reliģiskie vadītāji mācīja no grieķu filozofijas aizgūtas nepatiesības. Templī iedzīvošanās kāre bija sasniegusi tādu pakāpi, ka Jēzus to nosauca par ”laupītāju midzeni”. (Marka 11:17.) Vai Jēzus tāpēc negāja templī un neapmeklēja sinagogas? Nē, viņš ņēma vērā, ka Jehova vēl nebija atcēlis pastāvošo kārtību. Līdz brīdim, kad Dievs iejaucās un ieviesa izmaiņas, Jēzus paklausīgi devās uz templi svētkos un gāja sinagogā. (Lūkas 4:16; Jāņa 5:1.)

20 Ja Jēzus bija paklausīgs Dievam tādos apstākļos, patiesajiem kristiešiem mūsdienās vēl jo vairāk ir pamats būt paklausīgiem. Mēs dzīvojam pavisam citos laikos — tagad ir atjaunota tīrā pielūgsme, kā tas jau sen bija paredzēts. Dievs ir solījis, ka viņš nekad neļaus Sātanam aptraipīt savu tīro tautu. (Jesajas 2:1, 2; 54:17.) Protams, kristiešu draudzē dažkārt jāsastopas ar grēkiem un nepilnībām. Bet vai būtu pieļaujams, ka ar citu kļūdām kāds sāktu attaisnot savu nepaklausību Jehovam un, piemēram, pārstātu apmeklēt sapulces vai kļūtu kritiski noskaņots pret draudzes vecākajiem? Nekādā gadījumā! Mēs, gluži otrādi, no visas sirds atbalstām tos, kas organizē draudzes darbību. Mēs paklausīgi apmeklējam kristiešu sapulces un kongresus un liekam lietā tur dzirdētos padomus, kuru pamatā ir Bībele. (Ebrejiem 10:24, 25; 13:17.)

Attēls 63. lpp.
Mēs paklausīgi liekam lietā to, ko mācāmies kristiešu sapulcēs

21. Kā Jēzus rīkojās, kad cilvēki viņu mudināja neklausīt Dievam, un ko mēs no tā varam mācīties?
21 Jēzus nekad nepieļāva, ka cilvēki, pat draugi, kam bija vislabākie nodomi, traucētu viņam paklausīt Jehovam. Reiz, kad apustulis Pēteris mēģināja pārliecināt savu Kungu, ka viņam nav nepieciešams ciest un mirt, Jēzus izlēmīgi noraidīja Pētera labi domāto, bet aplamo padomu pasaudzēt sevi. (Mateja 16:21—23.) Arī mūsdienās Jēzus sekotāji bieži pieredz, ka viņu radinieki, gribēdami tikai labu, pūlas viņus atrunāt no paklausības Dieva likumiem un principiem. Bet mēs, tāpat kā Jēzus sekotāji pirmajā gadsimtā, esam pārliecināti, ka ”mums pirmām kārtām jāklausa Dievam, nevis cilvēkiem”. (Apustuļu darbi 5:29.)

Ko mēs iegūstam, ja esam paklausīgi kā Kristus

22. Uz kādu jautājumu Jēzus deva atbildi, un kā viņš to izdarīja?
22 Kad tuvojās Jēzus nāve, viņa paklausība tika pārbaudīta visaugstākajā mērā. Tajā drūmajā dienā ”viņš mācījās paklausību” vārda visdziļākajā nozīmē. Jēzus rīkojās nevis pēc sava, bet pēc sava Tēva prāta. (Lūkas 22:42.) Līdz ar to viņš visā pilnībā palika uzticīgs Dievam. (1. Timotejam 3:16.) Jēzus deva skaidru atbildi uz jautājumu, kas bija pastāvējis jau ilgi: vai pilnīgs cilvēks ir spējīgs paklausīt Jehovam pat pārbaudījumos? To nebija izdarījis ne Ādams, ne Ieva. Tad piedzima Jēzus, dzīvoja uz zemes un nomira, izgaisinādams visas šaubas, vai cilvēks spēj būt pilnībā paklausīgs. Tas, kurš ir izcilākais no visa, ko Jehova radījis, skaidrāk par skaidru parādīja, kāda ir atbilde uz strīdus jautājumu. Viņš bija paklausīgs pat tad, kad paklausība maksāja neiedomājami dārgi.

23.—25. a) Kā paklausība ir saistīta ar uzticību Dievam? Paskaidrojiet ar piemēru. b) Par ko stāstīts nākamajā nodaļā?
23 Paklausība liecina par uzticību un padevību Jehovam. Būdams paklausīgs, Jēzus saglabāja nevainojamu uzticību Dievam, un tas nāca par labu visiem cilvēkiem. (Romiešiem 5:19.) Jehova bagātīgi atalgoja Jēzu. Ja klausīsim savam Kungam, Kristum, Jehova atalgos arī mūs. Paklausība Kristum var dot ”mūžīgu glābšanu”. (Ebrejiem 5:9.)

24 Turklāt nevainojama uzticība jau pati par sevi ir ieguvums. Salamana Pamācību grāmatā, 10. nodaļas 9. pantā, ir teikts: ”Kas nevainīgi dzīvo, dzīvo droši.” Ja uzticību salīdzinātu ar māju, kas būvēta no ķieģeļiem, tad ikviens darbs, kurā izpaužas paklausība, būtu kā atsevišķs ķieģelis. Ķieģelis pats par sevi var likties nenozīmīgs, taču katram no tiem ir sava vieta un sava vērtība. Saliekot daudzus ķieģeļus kopā, veidojas kaut kas nesalīdzināmi vērtīgāks. Tāpat, ja mūsu rīcībā vienmēr atspoguļojas paklausība, vienā darbā pēc otra, dienu no dienas un gadu no gada, ar laiku mēs uzbūvējam skaistu ”māju” — tā ir mūsu uzticība Dievam.

misija

Kā veidot laimīgu laulību
”Vīrs.. pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu.” (1. MOZUS 2:24.)

IEDIBINĀDAMS laulību, mūsu Radītājs Dievs Jehova bija iecerējis, ka tā būs pastāvīga vīrieša un sievietes savienība. 1. Mozus 2:18, 22—24 ir teikts: ”Dievs tas Kungs sacīja: ”Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas būs ap viņu.” Šo sānkaulu, ko Viņš no cilvēka bija ņēmis, Dievs tas Kungs izveidoja par sievieti un lika tai iet pie cilvēka. Tad cilvēks sacīja: ”Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Tai būs saukties par vīreni (sievu), tāpēc ka tā no vīra ir ņemta. Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu.””

Izveidot noturīgu, laimīgu laulību, protams, nav viegli, bet tas pilnīgi noteikti ir iespējams. Daudzi cilvēki ir nodzīvojuši laimīgā laulībā 50, 60 un vēl vairāk gadu. Kā viņiem tas ir izdevies? Šie cilvēki ir pastāvīgi un nesavtīgi rūpējušies par to, lai patiktu savam dzīvesbiedram. (1. Korintiešiem 7:33, 34.) Tas neapšaubāmi prasa pūles. Ja arī jūs esat gatavi ieguldīt laiku un pūles attiecību veidošanā, jūs varat izveidot laimīgu un noturīgu laulību.

Rūpīgi ievērojiet norādījumus

Neviens kārtīgs celtnieks nesāks mājas būvniecību, neizpētījis projektu. Tāpat arī nav iespējams izveidot laimīgu laulību, ja cilvēks neņem vērā Dieva norādījumus, kas ir atrodami Bībelē. ”Ikkatrs Dieva iedvesmots raksts ir arī noderīgs ..labošanai,” rakstīja apustulis Pāvils. (2. Timotejam 3:16.)

Vīri un sievas var ļoti daudz mācīties, pārdomājot, kā Jēzus izturējās pret saviem mācekļiem. Bībelē Jēzus attiecības ar mācekļiem, kas valdīs kopā ar viņu debesīs, ir salīdzinātas ar vīra un sievas attiecībām. (2. Korintiešiem 11:2.) Jēzus palika uzticīgs saviem mācekļiem pat vissmagākajos brīžos. Viņš ”parādīja savējiem.. savu mīlestību līdz galam”. (Jāņa 13:1.) Uzņemdamies vadību, Jēzus bija līdzjūtīgs — viņš vienmēr ņēma vērā savu sekotāju spēju robežas un vājības. Viņš nekad neprasīja no viņiem vairāk, kā viņi spēja. (Jāņa 16:12.)

Pat tad, kad tuvākie draugi Jēzum sagādāja vilšanos, viņš saglabāja laipnību. Jēzus nevis norāja mācekļus, bet pazemīgā un maigā garā centās viņus pamācīt. (Mateja 11:28—30; Marka 14:34—38; Jāņa 13:5—17.) Ja mēs rūpīgi pārdomājam, cik maigi Jēzus izturējās pret saviem sekotājiem un kā mācekļi atsaucās uz šiem mīlestības apliecinājumiem, mēs varam gūt praktiskas pamācības, kas palīdz veidot laimīgu laulību. (1. Pētera 2:21.)

Laulībai jābalstās uz stingra pamata

Agrāk vai vēlāk laulātie saskaras ar grūtībām, kuras varētu salīdzināt ar vētru, kas apdraud mājas pamatus. Šādās situācijās kļūs redzams, uz cik noturīgiem pamatiem balstās attiecības ar dzīvesbiedru. Stiprākais pamats, uz kura veidot laimīgu laulību, ir savstarpēja atbildība un uzticība, kas sakņojas mīlestībā. Jēzus uzsvēra šādas uzticības nozīmi, teikdams: ”Ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.” (Mateja 19:6.) Šis cilvēks, kam ”nebūs šķirt”, nedrīkst būt arī vīrs un sieva, kas ir solījuši viens otram uzticību.

Daži uzskata, ka savstarpēja atbildība, kas pastāv laulībā, ir apgrūtinoša, ka tā prasa no cilvēkiem pārāk daudz. Mūsdienās vēlme apmierināt personiskās iegribas parasti ņem virsroku pār nesavtības garu, kas ir nepieciešams, lai saglabātu uzticību.

Bet kā var stiprināt uzticību laulībā? Apustulis Pāvils rakstīja: ”Vīriem pienākas savas sievas mīlēt kā savu miesu.” (Efeziešiem 5:28, 29.) Tātad būt savienotiem laulībā nozīmē dzīvesbiedra jūtām un vajadzībām pievērst tikpat lielu uzmanību kā savējām. Precētiem cilvēkiem jāmaina sava domāšana no ”mans” uz ”mūsu” un no ”es” uz ”mēs”.

Izturot laulībā pārbaudījumu vējus, jūs iegūsiet dzīves gudrību. Šāda gudrība savukārt nesīs dzīvē laimi. Kā teikts Bībelē, ”labi tam cilvēkam, kas atrod gudrību”. (Salamana Pamācības 3:13, LB-65r.)

Lietojiet izturīgus materiālus

Lai māja būtu izturīga un droša, tai jābūt pamatīgi būvētai. Tāpat arī laulību ir svarīgi veidot ar domu par noturīgām, pastāvīgām attiecībām. Centieties, lai jūsu attiecību pamatā būtu īpašības, kas līdzinās izturīgiem materiāliem, tādiem, kas ļaus pārciest uzticības pārbaudījumus. Turiet zelta vērtē tādas īpašības kā gudrību, kas nāk no Dieva, devīgumu, spriestspēju, dievbijību, sirsnību, mīlestību pret Dieva likumiem un patiesu ticību.

Laime un gandarījums laulībā nesakņojas mantā vai veiksmīgā karjerā. Laimes priekšnosacījumi ir meklējami cilvēka sirdī un prātā, un īpašības, kas stiprina laulību, kļūst vēl noturīgākas, ja dzīvesbiedri ir gatavi no Dieva Rakstiem mācīties, kā tās izpaust dzīvē. Princips ”Katrs lai pielūko, kā viņš.. ceļ” ir attiecināms arī uz laulības dzīvi. (1. Korintiešiem 3:10.)

Kad rodas problēmas

Lai ēka būtu izturīga, tā ir pastāvīgi jāuztur kārtībā. Tāpat arī laulība būs noturīga, ja vīrs un sieva pastāvīgi atbalstīs viens otru kopīgu mērķu sasniegšanā un ja viņi apliecinās viens otram cieņu. Šādā laulībā neiesakņosies egoisms un dusmām netiks ļauta vaļa.

Uzkrājušās dusmas un neapmierinātība var nogalināt mīlestību un pieķeršanās jūtas, kas saista vīru un sievu. Apustulis Pāvils vīriem deva padomu: ”Vīri, mīliet savas sievas un neesiet skarbi pret viņām.” (Kolosiešiem 3:19.) Tas pats attiecas arī uz sievām. Ja dzīvesbiedri cenšas būt taktiski, laipni un saprotoši, viņi veicina laimi un gandarījumu savstarpējās attiecībās. Vīram un sievai jācenšas nebūt viegli aizkaitināmiem un ķildīgiem, jo tad viņiem būs vieglāk risināt konfliktus, ja tādi radīsies. ”Esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam,” mudināja Pāvils. (Efeziešiem 4:32.)

Bet ko darīt, ja viens no laulātajiem jūtas bezspēcīgs, izmisis vai nenovērtēts? Mierīgā garā konkrēti paskaidrojiet dzīvesbiedram savu raižu iemeslu. Tomēr, ja runa ir par maznozīmīgiem jautājumiem, labāk ir apklāt nepilnības ar mīlestību. (1. Pētera 4:8.)

Kāds vīrs, kas jau 35 gadus bija nodzīvojis laulībā un bija pieredzējis arī grūtus brīžus, uzsvēra, cik svarīgi ir ”nekad nepārstāt sarunāties” ar dzīvesbiedru, lai arī cik dusmīgi jūs būtu. ”Nekad nepārstājiet mīlēt,” viņš piebilda.

Laimīgu laulību ir iespējams izveidot

Izveidot laimīgu laulību, bez šaubām, nav viegli. Tomēr, ja dzīvesbiedri ir apņēmušies veidot laulību, balstoties uz Dieva norādījumiem, viņi savās attiecībās jutīsies laimīgi un droši. Tāpēc veltiet garīgumam nopietnu uzmanību savā ģimenē, un lai jūs vieno nesaraujamas uzticības saites. Neaizmirstiet, ka, saskaņā ar Jēzus vārdiem, laimīga laulība nav vienīgi vīra un sievas nopelns. Pirmām kārtām gods pienākas laulības izveidotājam Dievam Jehovam. ”Ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.” (Mateja 19:6.)

misija

Sievietes vieta Jehovas nodomā
”Prieka vēsts sludinātāju bija liels pulks.” (PS. 68:12.)

KĀ JŪS ATBILDĒTU?
Kā vīriešus un sievietes ir ietekmējis dumpis Ēdenē?
Kā sievietes ir kalpojušas Jehovam pagātnē?
Kāds mūsdienās ir sieviešu ieguldījums labās vēsts sludināšanā?
1., 2. a) Kādas dāvanas Dievs deva Ādamam? b) Kāpēc Dievs deva Ādamam sievu? (Sk. attēlu raksta sākumā.)
JEHOVA radīja zemi ar noteiktu nolūku. Viņš to veidoja, lai ”tā būtu apdzīvota”. (Jes. 45:18.) Pirmais Dieva radītais cilvēks, Ādams, bija pilnīgs, un Dievs viņam piešķīra brīnišķīgu mājvietu — Ēdenes dārzu. Ādams varēja priecāties par staltajiem kokiem, kas tur auga, par strautu čaloņu un dzīvnieku draiskošanos. Tomēr kaut kā svarīga viņam vēl trūka. Jehova uz to norādīja, sacīdams: ”Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas būs ap viņu.” Tad Dievs lika pār Ādamu nākt ciešam miegam, paņēma vienu no viņa ribām un šo ”sānkaulu.. izveidoja par sievieti”. Cik gan laimīgs pēc atmošanās bija Ādams! ”Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas!” viņš izsaucās. (1. Moz. 2:18—23.)

2 Sieviete, ko Dievs bija devis Ādamam, bija radīta viņam par nevainojamu palīgu. Viņa bija apveltīta ar īpašu spēju dzemdēt bērnus. Ādams pat ”nosauca savas sievas vārdu Ieva, jo viņa kļuva visu dzīvo māte”. (1. Moz. 3:20; zemsv. piez.) Dievs bija sarūpējis pirmajiem diviem cilvēkiem lielisku dāvanu — viņi varēja dot dzīvību citiem pilnīgiem cilvēkiem. Tā visa zeme pakāpeniski varēja kļūt par paradīzi, kur dzīvotu pilnīgi cilvēki, kam būtu vara pār citām dzīvām būtnēm. (1. Moz. 1:27, 28.)

3. a) Kas Ādamam un Ievai bija jādara, lai Dievs viņus svētītu, bet kā risinājās notikumi? b) Kādi jautājumi tālāk tiks apskatīti?
3 Lai saņemtu svētības, kas viņiem bija paredzētas, Ādamam un Ievai bija jāklausa Jehovam un jāatzīst viņa vara. (1. Moz. 2:15—17.) Vienīgi tādā gadījumā viņi darbotos saskaņā ar Dieva nodomu. Diemžēl Ādams un Ieva pakļāvās ”senās čūskas”, Sātana, ietekmei un grēkoja pret Dievu. (Atkl. 12:9; 1. Moz. 3:1—6.) Kā šī dumpja sekas skar sievietes? Ko dievbijīgas sievietes ir paveikušas pagātnē? Kāpēc kristietes mūsdienās var saukt par ”lielu pulku”? (Ps. 68:12.)

DUMPJA SEKAS

4. No kā tika prasīta atbildība par pirmo cilvēku grēku?
4 Kad Dievs Ādamu sauca pie atbildības par sacelšanos, Ādams neveikli meklēja aizbildinājumus: ”Sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no tā koka, un es ēdu.” (1. Moz. 3:12.) Ādams ne tikai neuzņēmās atbildību par savu grēku, bet arī mēģināja vainot sievieti, ko viņam bija devis Dievs, kā arī pašu Dievu! Grēkojuši bija abi — gan Ādams, gan Ieva —, bet atbildība par viņu pārkāpumu tika prasīta no Ādama. Tāpēc apustulis Pāvils rakstīja, ka ”viena cilvēka [Ādama] dēļ pasaulē ir ienācis grēks un līdz ar grēku — nāve”. (Rom. 5:12.)

5. Kas ir pierādīts ar to, ka Dievs kādu laiku ir ļāvis pastāvēt no viņa neatkarīgai varai?
5 Pirmajiem diviem cilvēkiem tika iegalvots, ka viņiem nav vajadzīga Jehovas valdīšana. Līdz ar to radās svarīgs jautājums: kam pieder tiesības valdīt? Lai uz mūžīgiem laikiem atbildētu uz šo jautājumu, Dievs kādu laiku ļāva pastāvēt no viņa neatkarīgai varai. Viņš zināja, ka pieredze parādīs: no viņa neatkarīga valdīšana cietīs neveiksmi. Gadsimtu gaitā šāda valdīšana cilvēku sabiedrību ir ievedusi vienā nelaimē pēc otras. Tikai pagājušajā gadsimtā vien karos gāja bojā apmēram 100 miljoni cilvēku, starp kuriem bija miljoniem nevainīgu vīriešu, sieviešu un bērnu. Tātad pierādījumu, ka ”savā dzīvē vīrs nevar pats droši noteikt savu ceļu”, jau tagad netrūkst, un to kļūst arvien vairāk. (Jer. 10:23.) Apzinoties šo faktu, mēs atzīstam Jehovu par savu valdnieku. (Nolasīt Salamana Pamācības 3:5, 6.)

6. Kāda daudzās zemēs ir attieksme pret sievietēm?
6 Pasaulē, pār ko valda Sātans, ar sliktu attieksmi ir jāsastopas kā vīriešiem, tā sievietēm. (Sal. Māc. 8:9; 1. Jāņa 5:19.) Bieži vien tieši sievietes kļūst par nežēlīgas izturēšanās upuriem. Aptaujas liecina, ka ap 30 procentiem sieviešu visā pasaulē ir pieredzējušas fizisku vai seksuālu vardarbību no vīrieša, ar kuru dzīvo kopā. Dažās sabiedrībās pret zēniem ir labvēlīgāka attieksme, jo pastāv uzskats, ka viņi turpinās dzimtu, kā arī vecumdienās rūpēsies par vecākiem un vecvecākiem. Ir zemes, kur meitenes tiek uzskatītas par nevēlamiem bērniem un aborts daudz biežāk tiek izdarīts tieši tad, ja ir gaidāma meitene, nevis zēns.

7. Kādu sākumu Dievs nodrošināja vīrieša un sievietes dzīvei?
7 Nežēlība pret sievietēm, protams, nav patīkama Dievam. Viņš pats izturas pret sievietēm taisnīgi un ar cieņu. Jehovas attieksmi labi ilustrē fakts, ka Ieva tika radīta pilnīga un ar tādām īpašībām, kas viņu padarīja nevis par verdzeni, bet par brīnišķīgu papildinājumu Ādamam. Tas ir viens iemesls, kāpēc sestās radīšanas dienas beigās Dievs ”pārbaudīja visu, ko Viņš bija darījis, un, lūk, viss bija ļoti labs”. (1. Moz. 1:31.) Itin viss, ko Jehova bija radījis, bija ”ļoti labs”. Viņš bija parūpējies, lai vīrieša un sievietes dzīve sāktos nevainojami.

SIEVIETES, PRET KURĀM JEHOVA BIJA LABVĒLĪGS

8. a) Kā rīkojas lielākā daļa cilvēku? b) Pret ko Dievs ir bijis labvēlīgs visā vēstures gaitā?
8 Pēc dumpja Ēdenē cilvēki sāka rīkoties arvien ļaunāk, un pēdējā gadsimta laikā situācija ir kļuvusi sliktāka nekā jebkad iepriekš. Bībelē bija paredzēts, ka ”pēdējās dienās” bezdievīga rīcība vērsīsies plašumā. Tā ir kļuvusi tik izplatīta, ka ir iestājušies patiešām ”grūti laiki”. (2. Tim. 3:1—5.) Taču Kungs Jehova visā cilvēces vēstures gaitā ir bijis labvēlīgs pret tiem, kas ir meklējuši viņā drošību, paklausījuši viņa likumiem un pakļāvušies viņa varai. (Nolasīt Psalmu 71:5.)

9. Cik cilvēku palika dzīvi plūdos, un kāpēc tā notika?
9 Kad Dievs Noasa laikā plūdos iznīcināja seno pasauli, ko bija pārņēmusi varmācība, dzīvi palika tikai nedaudzi cilvēki. Ja toreiz vēl bija dzīvi Noasa brāļi un māsas, arī viņi gāja bojā plūdu ūdeņos. (1. Moz. 5:30.) Bet plūdos izdzīvoja tikpat daudz sieviešu kā vīriešu. Tie, kas izglābās, bija Noass, viņa sieva, viņa trīs dēli un to sievas. Viņi tika pasargāti tāpēc, ka bijās Dievu un pildīja Dieva gribu. Pašreizējie pasaules iedzīvotāju miljardi ir cēlušies no šiem astoņiem cilvēkiem, ar kuriem bija Jehova. (1. Moz. 7:7; 1. Pēt. 3:20.)

10. Kāpēc Dievs ar labvēlību raudzījās uz dievbijīgajām uzticīgo patriarhu sievām?
10 Daudzus gadus vēlāk Dievs ar labvēlību raudzījās uz dievbijīgajām uzticīgo patriarhu sievām. Tā noteikti nebūtu bijis, ja viņām būtu bijis paradums sūdzēties par dzīvi. (Jūd. 16.) Ir grūti iztēloties, ka Ābrahāma sieva Sāra, kas pret viņu izturējās ar cieņu, būtu sākusi nopietni sūdzēties, kad ģimene atstāja ērto dzīvi Ūrā un pārcēlās uz svešu zemi, kur kļuva par pagaidu iedzīvotājiem, kas mitinājās teltīs. Sāra, gluži otrādi, ”klausīja Ābrahāmam, saukdama viņu par kungu”. (1. Pēt. 3:6.) Arī Rebeka kļuva par lielisku sievu, un viņu var nosaukt par Jehovas dāvanu viņas vīram. Nav brīnums, ka Īzāks, kad bija apprecējis Rebeku, ”to mīlēja” un ”atguva mieru pēc savas mātes nāves”. (1. Moz. 24:68.) Mēs esam ļoti priecīgi, ka arī tagad mūsu vidū ir dievbijīgas sievietes, kas līdzinās Sārai un Rebekai.

11. Kā izpaudās divu ebreju vecmāšu drosme?
11 Izraēliešu verdzības gados Ēģiptē viņu skaits ievērojami pieauga, un faraons izdeva rīkojumu, ka visi ebreju zēni uzreiz pēc dzimšanas ir jānogalina. Taču ebrejietes Sifra un Pua, kas acīmredzot bija Ēģiptes galvenās vecmātes, bijās Jehovu un drosmīgi nepakļāvās valdnieka pavēlei. Tāpēc Jehova atalgoja vecmātes un viņām ”darīja labu”. (2. Moz. 1:15—20.)

12. Ar ko izcēlās Debora un Jaēla?
12 Izraēliešu soģu laikā viena no sievietēm, pret kuru Jehova bija labvēlīgs, bija praviete Debora. Viņa iedrošināja soģi Baraku un deva savu ieguldījumu tajā, ka izraēlieši atbrīvojās no apspiedēju jūga. Turklāt Debora paredzēja, ka gods par uzvaru pār kanaāniešiem nepienāksies Barakam, jo Dievs nodos kanaāniešu karaspēka virspavēlnieku Siseru ”kādas sievietes rokā”. Tieši tā arī notika — Siseru nogalināja Jaēla, kas nebija izraēliete. (Soģu 4:4—9, 17—22.)

13. Kas Bībelē stāstīts par Abigailu?
13 Vēl viena sieviete, kurai pievērsīsim uzmanību, bija Abigaila, kas dzīvoja 11. gadsimtā p.m.ē. Viņa bija gudra sieviete, turpretī viņas vīrs Nābals bija varmācīgs, ļaunuma apsēsts niekkalbis. (1. Sam. 25:2, 3, 25.) Dāvids un viņa vīri kādu laiku sargāja Nābala īpašumu, bet, kad viņi lūdza atļauju iestiprināties, Nābals viņus ”rupji izbāra” un neko neiedeva. Tas tik ļoti sadusmoja Dāvidu, ka viņš grasījās nogalināt Nābalu un tā vīrus. To dzirdējusi, Abigaila paņēma ēdienu un dzērienu un nogādāja to Dāvidam un viņa vīriem, šādi novērsdama asinsizliešanu. (1. Sam. 25:8—18.) Vēlāk Dāvids viņai sacīja: ”Slavēts lai ir tas Kungs, Israēla Dievs, kas tevi šodien ir man pretī sūtījis!” (1. Sam. 25:32.) Pēc Nābala nāves Dāvids apprecēja Abigailu. (1. Sam. 25:37—42.)

14. Kādā darbā piedalījās Šaluma meitas, un kādā ziņā kristietes mūsdienās dara kaut ko līdzīgu?
14 Daudzi vīrieši, sievietes un bērni gāja bojā 607. gadā p.m.ē., kad Jeruzālemi un tās templi nopostīja babiloniešu karaspēks. 455. gadā p.m.ē. Nehemijas vadībā pilsētas mūri tika atjaunoti. Starp tiem, kas palīdzēja labot mūrus, bija Jeruzālemes pusapriņķa priekšnieka Šaluma meitas. (Neh. 3:12.) Viņas labprāt veica šo necilo darbu. Mūsdienās mēs augstu vērtējam daudzās kristietes, kas ar prieku dažādos veidos atbalsta teokrātiskos būvdarbus.

DIEVBIJĪGAS SIEVIETES PIRMAJĀ GADSIMTĀ

15. Kā Dievs pagodināja Mariju?
15 Mūsu ēras pirmajā gadsimtā un neilgi pirms tam Jehova bagātīgi svētīja vairākas sievietes. Viena no tām bija kāda jaunava, vārdā Marija. Būdama saderināta ar Jāzepu, viņa brīnumainā kārtā svētā gara spēkā ieņēma bērnu. Kāpēc Dievs viņu izraudzījās par Jēzus māti? Viņai noteikti piemita garīgas īpašības, kādas bija vajadzīgas, lai audzinātu pilnīgu dēlu. Marija bija māte izcilākajam cilvēkam, kāds jebkad dzīvojis uz zemes, — tas bija milzīgs gods! (Mat. 1:18—25.)

16. Kāds gadījums parāda, kāda bija Jēzus attieksme pret sievietēm?
16 Jēzus ļoti laipni izturējās pret sievietēm. Piemēram, reiz kāda sieviete, kurai jau divpadsmit gadus bija asiņošana, no aizmugures pienāca klāt Jēzum ļaužu pūlī un aizskāra viņa drēbes. Jēzus nesāka viņai neko pārmest, bet laipni sacīja: ”Mana meita, tava ticība tevi ir izdziedinājusi. Ej ar mieru! Esi vesela, un lai slimība tevi vairs nemoka!” (Marka 5:25—34.)

17. Kādi brīnumaini notikumi risinājās mūsu ēras 33. gada Vasarsvētkos?
17 Vairākas sievietes, kas bija Jēzus mācekles, kalpoja viņam un apustuļiem. (Lūk. 8:1—3.) Mūsu ēras 33. gada Vasarsvētkos ap 120 vīriešu un sieviešu brīnumainā veidā saņēma Dieva garu. (Nolasīt Apustuļu darbus 2:1—4.) Par to, ka šādi tiks izliets svētais gars, bija pravietots ar vārdiem: ”Es [Jehova] izliešu savu Garu pār visu miesu un radību un jūsu dēli un jūsu meitas pasludinās nākamas lietas.. Arī pār kalpiem un kalponēm Es izliešu.. Savu Garu.” (Joēla 3:1, 2.) Brīnumainie notikumi Vasarsvētku dienā liecināja, ka Dievs tagad atbalsta nevis no viņa atkritušo Izraēlu, bet ”Dieva Izraēlu”, ko veido gan vīrieši, gan sievietes. (Gal. 3:28; 6:15, 16.) Starp kristietēm, kas sludināja pirmajā gadsimtā, bija evaņģēlista Filipa četras meitas. (Ap. d. 21:8, 9.)

”LIELS PULKS” SIEVIEŠU

18., 19. a) Kādu iespēju Dievs ir piešķīris gan vīriešiem, gan sievietēm? b) Kā psalmu sacerētājs aprakstīja sievietes, kas sludina labo vēsti?
18 19. gadsimta beigu daļā bija vīrieši un sievietes, kas dedzīgi interesējās par Bībeles patiesību. Viņi lika pamatus darbam, kas patlaban tiek veikts, piepildoties Jēzus pravietiskajiem vārdiem: ”Labā vēsts par valstību tiks sludināta pa visu apdzīvoto zemi par liecību visām tautām, un tad nāks gals.” (Mat. 24:14.)

19 Nelielā Bībeles pētnieku grupiņa ir daudzkārt pieaugusi, un mūsdienās pasaulē ir 7,9 miljoni Jehovas liecinieku. 2013. gadā bez viņiem vēl vairāk nekā 11,3 miljoni cilvēku apliecināja interesi par Bībeli un mūsu darbību, apmeklējot ikgadējo Jēzus nāves Atceres vakaru. Lielākajā daļā zemju vairākums klātesošo šajā pasākumā ir sievietes. Arī no pilnas slodzes valstības sludinātājiem, kuru skaits visā pasaulē pārsniedz miljonu, lielākā daļa ir sievietes. Dievs sievietēm ir piešķīris iespēju piedalīties tajā, kā piepildās psalmu sacerētāja vārdi: ”Tas Kungs lika atskanēt uzvaras vēstij, prieka vēsts sludinātāju bija liels pulks.” (Ps. 68:12.)

Jehovas lieciniece sludina labo vēsti
Sieviešu, kas sludina labo vēsti, ir ”liels pulks” (Sk. 18., 19. rindkopu)

DIEVBIJĪGAS SIEVIETES SAŅEMS IZCILAS SVĒTĪBAS

20. Kādas tēmas var izmantot, pētot Bībeli?
20 Šī raksta apjoms neļauj pieminēt visas dievbijīgās sievietes, par kurām stāstīts Bībelē. Taču mēs varam lasīt par viņām Dieva Rakstos un mūsu literatūrā. Piemēram, mēs varam pārdomāt Rutes uzticību. (Rut. 1:16, 17.) Lasot Bībeles grāmatu, kas nosaukta ķēniņienes Esteres vārdā, un rakstus par viņu, mēs varam stiprināt savu ticību. Šādas informācijas izpēti mēs varam ieplānot ģimenes vakarā Jehovas pielūgsmei. Arī tie, kas dzīvo vieni, var izmantot tamlīdzīgas tēmas, personiski pētot Bībeli.

21. Kā dievbijīgas sievietes ir apliecinājušas uzticību Jehovam grūtībās?
21 Jehova, bez šaubām, svētī sludināšanu, ko veic kristietes, un atbalsta viņas grūtībās. Ar viņa palīdzību dievbijīgas sievietes ir saglabājušas uzticību viņam nacistu un komunistu valdīšanas laikā, kad daudzām par savu paklausību Dievam bija jācieš un daļa pat gāja bojā. (Ap. d. 5:29.) Mūsdienās, tāpat kā pagātnē, mūsu māsas un visi pārējie Dieva kalpi aizstāv Dieva varu. Tāpat kā par senajiem izraēliešiem, par mums var teikt, ka Jehova dara stipru mūsu labo roku un saka: ”Nebīsties, Es tev palīdzu!” (Jes. 41:10—13.)

22. Kas mūs gaida nākotnē?
22 Tuvā nākotnē dievbijīgi vīrieši un sievietes pārveidos zemi par paradīzi un palīdzēs miljoniem augšāmcelto uzzināt Jehovas nodomus. Līdz tam laikam augstu vērtēsim iespēju vienprātībā viņam kalpot! (Cef. 3:9.)

Dievs

Tu man dabūsi pa ausi par savas misijas pārprašanu un mana vārda vazāšanu neadekvāti garos tekstos, par kuru jēgu tev nav nekādas sajēgas! Gaidi…

    Diev,

    Atslābsti, tevis nav!

Jēzus

Manas avis dzird manu balsi un seko man. Bet tim, kas bārsta Sv.rakstu citātus un raksta savā vārdā (arī grāmatas), būs jānes atbildība!

Nu

Intonācijas ir arī kristīgajā radio un pat vairumā kristīgā radio dziesmu. Man tās traucē. Ir pareizi to akcentēt.
Tikai, iespējams, ar cilvēku ir tā, ka kaut kādā posmā viņam tās ir vajadzīgas – tās it kā ir paceltas augstāk par to, kur cilvēks garīgi atrodas. Man tās izsaka vēlmi būt “tuvāk” kā cilvēks ir patreiz. Tā intonācija ir kā sienā iedzīta nagla, kā nofiksēts mērķis līdz kuram “jāaiztiek” – uz kuru tiekties, pie kā pievilkties. Intonācija ir vajadzīga tikmēr, kamēr mērķis ir zināms, bet ceļš nav skaidrs. Kad ceļš ir pazīstams un jau noiets, kad cilvēks ir reāli tuvs ar Dievu, saruna ar Viņu notiek citādāk – vienā līmenī. Intonācijas man izsaka pozitīvu tiekšanos uz kaut ko tīru, skaidru. Tā sargāšanu, kamēr cilvēks vēl meklē ceļu uz to. Es to cienu, bet apziņas līmenim kļūstot augstākam tās sāk likties “apsmaidāmas”. Tomēr smaidīt nevajadzētu, jo tieši tāpat alpīnists kāpj kalnā – vispirms ir mērķis un tad viņš pie tā pievelkas. Ar cieņu pret šo tiekšanos jāattiecas. Taču piekrītu, ka tām nav jākļūst par mērķi pašām par sevi. Ne tajās ir saturs. Tomēr es arī nedomāju ka tās kādam ir pašmērķis. Drīzāk varbūt vienkārši neprotam no tām laikā atteikties, lai nekļūtu “apsmaidāmi”.
Mēs taču visi mācamies.

Nu

p.s. man tās traucē nedaudz. Reizēm arī palīdz.

Sajusma par Rudziti. Patiesa.

Latviesiem patik dzejnieki. Rubenis ir dzejnieks un uznemejs,kads tur macitajs. Rudzitis ir zinatnieks un rakstnieks. Tur ari atskiriba.

    Nu

    Piekrītu, ka Viesturs ir pētnieks, filozofs, zinātnieks, strukturizētājs, kamēr Juris Rubenis ir dvēseles ceļa gājējs un šis ceļš ir sāpīgs, stikliem piebērts… Cienu un sajūsminos par to darbu, ko viņi ir veikuši. Cilvēks ir ieslodzīts abos. Ir ārējais un ir iekšējais ceļš. Es nezinu vai Viesturs varēs izvairīties no tā ceļa iešanas, kuru iet Rubenis un vai Rubenim nebūs jānonāk kaut kad pie strukturizēšanas. Bet Rubeni par dzejnieku gan es nesauktu pati nedaudz saprotot, ko prasa tā ceļa iešana, ko iet viņš. Viņš savu teoriju dzīvo. “Dzejnieks” skan pārāk vienkāršoti un necienīgi pret darbu, ko tas prasa. Dzīvot ar atvērtu dvēseli, saglabājot patiesumu ir ļoti grūti. Un ja konstrukti un struktūras nekur nepazūd, tās vienkārši ir, tad dvēsele var pazust vienu reizi paslīdot kājai un neatrodot pēc tam ceļu atpakaļ. Tā visu laiku ir dzīva.

      Nu

      bet Viesturs nenoliedzami lielu darbu ir paveicis. Necenšos to noliegt.

      Nu

      dvēsele var pazust vienu reizi neatrodot ceļu atpakaļ.

      Nu

      un dvēseli ja ne nogalināt, tad novārdzināt līdz nāvei var arī iesīkstējuši, dvēseles augšanai līdzi netiekoši konstrukti. Tādā ziņā, labi ka Viesturs nāk dvēselei talkā. Bet darbs labi paveikts ir tad, ja dvēsele ir priecīga. Prieks ir rādītājs.

liigotante

Neviens no viņiem nav man absolūta autoritāte. Jā, man pašai ir liela galva. Mācos palēnām gan no Rudzīša, gan no Rubeņa, gan no Blumberga (;)) … Paņemu to, kas man šķiet zelts, izkaisu vējā (to, kas man šķiet) pelavas. Uz intonācijām reaģēju palecoties, tās liek apšaubīt un jautāt: Bet kāpēc?!

Vilbers. Manai pirmajai izlasītai Kena Vilbera grāmatai bija Rubeņa anotācija, es tāpēc gandrīz to noliku atpakaļ Jumavas grāmatnīcas plauktā. Bet neļāvu saprātam sevi maldināt, paļāvos uz intuīciju – un tā nu ir pilnīgākā pasaules aina (karte), kuru līdz šim brīdim esmu lasījusi. Katrs nākošais attīstības līmenis iekļauj un pārsniedz iepriekšējos. Kļūdos ikreiz, kad nodalu „iekļauj” un „pārsniedz” atsevišķi.

No Rudzīša, manuprāt, mācos vairāk nekā no Rubeņa. Rudzītis gan joprojām ņemas ap Varu, bet gan jau nonāks arī līdz Nāvei (man tas šķiet interesantāk).

Un, ja piederi pie Torņakalna draudzes, tu esi kas vairāk kā luterānis, tu esi LUTERĀNIS (;P).

janka

Liberālisms un genderisms novedīs Rietumu pasauli Romas impērijas sabrukuma līmenī. Vieta tukša nepaliks. Tā pat kā Romu iekaroja barbari, tā Rietumus iekaros vai pārņems patriarhāli stipras sabiedrības. Liberālisms izmirs.

    Nu

    Nē. Ir vēl trešais…
    Bet kāds labi sacīja… “tas jaunais laiks, kas šalkās trīs, tas nenāks, ja ļaudis to nevedīs”…

      Nu

      p.s. bet bez patriarhāta, protams, nekādi.

Nu

un nevis tāpēc, ka tik svarīgi sievieti “pazemot”, ierādīt viņai viņas vietu, bet tāpēc, ka vīrieši citādāk nevar, jo viņiem tāpat kā sievietēm ir savs cietums – statuss pārējo vīriešu vidū.
Nekad nevajag apskaust otru, kamēr neredzi pilnu ainu. Realitāte var neizrādīties tik salda, kā no malas izskatās. Labs jautājums – “kuram vieglāk?…”

Bryuvers

Re, kā: blogs jau labu laiku kā uzrakstīts, bet reverberācijas joprojām turpinās. Atļaušos “copy/paste” un paturpināt kādu atsevišķu domu, kas kādam manam paziņam teologam sociālajos tīklos no šīs recenzijas šķitusi īpaši izceļama:

[Sākumā VR citāts] “Vai Juris Rubenis atkarību, māti un līdz ar to – Dievieti nav iekļāvis mīlestībā un līdz ar to Dievā?”

[Tālāk koments]
“Tur jau pie vainas monoteisms. Ja nedrīkst būt vairāk par vienu dievu, kur tad lai liek Dievieti? Bet šitādu teoloģisku konstrukciju vajadzētu izveidot — kurā ir paredzēta arī vieta Dievietei: tas atrisinātu daudzus gan teoloģiskus, gan psiholoģiskus jautājumus, arī dažus Rubeņa grāmatā neatbildētos. Dievieti gan nevajadzētu pieļaut kā likumīgu pielūgsmes objektu.

Vēl viena problēma ar tradicionālo teoloģiju ir, ka tā ir statiska, bet vairākas parādības var izskaidrot tikai kā notikumu, stāstu. Piemēram, Dievietei ir vara stāsta sākumā, tad notiek kauja, kurā viņa tiek uzvarēta, un varu iegūst Dievs. Simboliski šī cīņa notiek ik dienas visādās izpausmēs.” [Komenta beigas]

Arī rituāli ir šī notikuma simboliski atainojumi, pat simboliski maksājumi. Piemēram, kristietībā ir jautājums, kuru neviens neuzdrīkstas jautāt, jo kauns nezināt, un tomēr loģiska izskaidrojuma nav. Proti, Kristus nāve pie krusta un augšāmcelšanās tiek sludināta kā atpirkšanas maksa par mūsu grēkiem, glābšana mūžīgai dzīvībai. Kurš maksā? Kam maksā? Kā ir iespējams samaksāt par kādu citu (t.i., kā tas darbojas?) Vēl jo vairāk — kā tas var izmainīt manu dzīvi? Manuprāt, atcerēšanās par Dievietes eksistenci ir atslēga uz šādu jautājumu atbildēm.

Kaut arī attīstībai vajadzēu prevalēt pār atkarību un līdz ar to patriarhātam pār matriarhātu, tomēr, kā arī VR jau secina grāmatā “Pie tēva” (?) — ka, ja viens no viņiem iegūst visu varu (vienalga kurš — Māte vai Tēvs), tad viņš kļūst par faktisku Lielo Māti (kaut arī vīrieškārtas). Nu, lūk. Tāpēc nav brīnums, ka monoteistiska kristietība sāk izrādīt tādas matriarhāta pazīmes kā melnbalta domāšana (“jā vai nē”, “vai nu — vai”, “labs/slikts”), lietu neizskaidrošana loģiski praktiskai pielietošanai ikdienā (kas līdz ar to ved uz mācītāja autoritārismu). Un intonācijas jau vairs tik tāds izpušķojums, papildus autoritātes svarīguma apliecinājums.

Un tas nav par Rubeni vien. Liela daļa no šajā recenzijā apstrādātā ir tā saucamais “Alfa kurss” jeb “Christianity 101” modernizēta (“Iesvētes mācība”), kas kopējs gandrīz visām konfesijām un ko kā ievadmācību māca interesentiem. Lai “Iesvētes mācību” padarītu mūsdienu cilvēkam pieņemamāku, tā izteikta mūsdienīgākiem paņēmieniem, tomēr acīmredzamie jautājumi paliek neatbildēti.

Tā ka, Viestur, ja gribi iet tajā virzienā, jāsāk ar jaunām interpretācijām. Citādi Lielmātes vara var sagaidīt gan liberālismā, gan fundamentālismā. Konservatīvais virziens ik pa laikam jāpārskata: lai pārāk neiekonsrvējas (t.i., lai drošība un vara neapslāpē attīstību). Vienīgais, kam vienmēr jāpaliek neizmainītam, ir pats konservatīvisma virziens uz attīstību.

Ezers

Ko var ņemties. .nomirsim ,redzēsim 🙂

Niks

Mjā, tik traki gribas izpausties….Bez saguruma:)

oioiooi

Rubenis ir totāli nomaldījies dieva jērs. Jānāk taču pie prāta, mīļais!Kādas šausmas sarakstīas, tas liecina, ka pats Bībelei netic un interpretē šausmīgi aplami. KO grib, to runā!! Neticiet viņa grāmatām!! Tur tiešām jāliek ugunī šie “šedevri”. Viņ”s tik ļoti maldās uz katra soļa. Tur sātanistiem ko uzdarboties, ne ticīgiem cilvēkiem.

Nu

Varbūt tomēr vairāk piekrītu Visturam. Ir tas, kas ir dzivots. Pārējais ir prāta pašapmierināšanās.

Un par to kas ir attīstība un kurā virzienā tai jānotiek…jāpadomā vēlreiz.

Anna

Pēc Rubeņa grāmatas “Viņa un Viņš” izlasīšanas jo skaudrāk redzami V.Rudzīša personīgie klupšanas akmeņi. Ja būtu diskusija starp abiem, man liekas, Rubenis pateiktu kaut ko ļoti līdzīgu, ko jau ir teicis, bet Rudzītis tāpat justos nesapratis.
Jo Rubenis runā par attiecībām, kas ir PIRMS Mātes un Bērna. Rudzītim pagaidām šis lauks ir nesastapts. Tik dziļi vēl nav ieracies. Bet ticu, ka ieraksies. Jo ir jau ceļā. Un tad būs pārsteigums pašam…

    Arturs

    Bet saki, lūdzu, kādas tad attiecības ir PIRMS Mātes un Bērna?

oc-79/5

Ja kādam ir šaubas par to, ka dzimums ir sociāls konstrukts, pamēģiniet nonākt cietumā (vēlams, kaut kur postpadomju telpā). Dažu dienu laikā sapratīsiet, cik neskaidrs un iluzoras ir robežas starp dzimumiem. Un cik viegli nonākt no viena dzimuma otrā…pat pašam to negribot 🙂

Atcelt

Publicēts: 09.10.2016
Komentāru skaits: 55