Tesiņš starp Stambulas konvencijas (SK) atbalstītājiem un pretiniekiem (par diskusiju to nenosauksi) gan pieklust, gan atkal uzliesmo no jauna – piemērām LTV1 raidījumā 1:1 starp ministru Rasnaču un žurnālistu Rēderu 17.05.16. Kā gan citādi, valdības lēmums pieņemts, tagad jāpārgrupējas. Arī man – gribas šo to pārdomāt. Jo mūsu jaunajā demokrātijā diez ko nav pieņemts pateikt pretiniekam paldies par vērtīgu domu vai argumentu, svarīgi radīt troksni, svarīgi sist, aizstumt otru prom. Nožēlojami, ko tur teikt …
Pirmā pārdomājamā tēma daļēji jau cilāta – par to, kas ir “genders”. Ja sāk muļļāties ar tādiem vārdiem kā “dzimte”, “dzimumsocialitāte” un pat visumā korekto “dzimums”, viss viegli sajūk vienā putrā. Bet ja saka – “dzimumu lomas”, tad viss kļūst skaidrāks. Jo tas, ko saprata ar vārdu “sieviete” Aspazijas laikā, ir kaut kas ļoti atšķirīgs no tā, ko ar šo vārdu saprotam tagad. Savu artavu tajā ielicis zinātnes un tehnikas progress, savu – izglītība, vēl savu – medicīna.
Tātad – dzimumu lomas mainās, pat ja raugāmies tik īsā vēsturiskā perspektīvā kā 100 gadi! Turklāt – sievietes ieceļo vīriešu lomās, par kurām es uzskatu visu to “programmnodrošinājumu”, kurš nepieciešams, lai funkcionētu ārpus mājas, pelnītu naudu un darbotos sabiedriskajā dzīvē un politikā. Tātad sievietes attīsta ne tikai savus sievišķo, bet arī vīrišķo daļu! Un arī vīrieši ir citādi, var teikt – sievišķīgāki, maigāki… Tātad bioloģiskais dzimums nemainās, bet dzimumu lomas mainās būtiski. Un te vairākas putrošanās iespējas.
Pirmā. Gan “dzimums” gan “dzimuma lomas” var tik tulkoti kā “gender”. Tā kā dzimumu lomas mainās un attīstās, tad varam nonāk pie idejas par mainīgo gender, nu jau tulkojot to kā bioloģisko dzimumu, nevis dzimumu lomas. Otrā – ievedot galīgi stulbo terminu “sociālais dzimums” arī dabūjam to pašu ļaudis tracinošo asociāciju – dzimums ir nevis bioloģiska, bet sociāla konstrukcija, un dzimumu var izvēlēties. Bet patiesība ir tā, ka, dzimums (sex) ir bioloģiski determinēts, bet dzimumu lomas (gender) – vai nu arhetipiski determinētas vai sociāli paškonstruējošas, bet mākslīgi nekonstruējamas.
Tikko parādījies vēl kāds sakarīgs viedoklis – http://www.irlv.lv/blogi/personigie-blogi/kurs-skirts-no-realitates . Tā autors skaidri parāda, ka SK atļauj pieņemt, ka transseksuāļu un transvestītu, bet varbūt arī citos gadījumos gender (tātad dzimuma lomas) drīkst iegūt dominējošu nozīmi pār dzimumu (sex) un varētu būt lietojams tā vietā. Tātad sanāk, ka dzimumu maiņa varētu būt notikusi arī bez dzimumu maiņas medicīniskā nozīmē. Tātad dzimumu var “izdomāt”.
Ja esam šo sapratuši (izrādās, tas ir ļoti grūti), tad būtu jājautā – kur ir robežškirtne starp “liberāļu” un “konservatīvo” nometnēm šajos jautājumos? Mana atbilde – pēdējie varētu piekrist, ka pasaule mainās un dzimumu lomas konstruējas, vai nu pašas no sevis, vai kā kaismīgu politisku un zinātnisku diskusiju vēlīni rezultāti un cilvēku brīvprātīga attīstība. Bet pirmie gribētu uzskatīt, ka dzimumu lomas ir jākonstruē mākslīgi un piespiedu kārtā, neņemot vērā nepilngadīgo indivīdu vecāku gribu, turklāt zinātniski nepietiekami izdiskutētā ceļā. Tātad liberāļi būtu tie, kas zinātnes un Dieva vietā zina, kurp ved ceļš un kādiem jābūt sievietei un vīrietim pēc 100 gadiem! Un ka par sievieti un vīrieti nevis piedzimst, bet kļūst (S. Bovuāra), ar to domājot nevis dzimumidentitātes (paš)veidošanos un personības attīstību, bet piešķirot šai kļūšanai tādu nozīmi, kādu līdz šim esam saistījuši tikai ar bioloģisko dzimumu. Bet konservatīvie varētu domāt, ka viss, kam jāmainās, jāatstāj Dieva, jeb vismaz cilvēku ļoti pamatīgas izsvēršanas un individuālas lēmumu pieņemšanas ziņā.
Tomēr – ja runājam vispārināti, tad katram rādās savas bildes un katrs par šo savu bildi runā un cīnās, dažreiz nesaprotot, kapēc otrs tik mierīgs, jeb tieši otrādi – kauslīgs. Viss kļūst skaidrs un bieži vien – sensitīvs, tiklīdz skatāmies konkrēti, piemērām uz bērnudārzu. Ja mēs sakām, ka pedagoģijai jābūt iejūtīgai un ja (iespējams, homoseksuāls) puisis vēlas spēlēties ar lellēm, bet viņam tiek piedāvātas tikai mašīnas, tad visumā viss būs konservatīvā kārtībā, manuprāt, ja iedosim tam puisim lelles. Bet, ja ar mērķi izravēt no zēnu psihes, liberāļu prāt, tur it kā tik vien kā sociāli iekonstruēto, nevis bioloģiski vai arhetipiski determinēto “agresīvo kareivīgumu”, puišiem tiek doti nevis alvas zaldātiņi un tanki, bet gan tamboradatas un leļļu modes grāmatas, kurpretim mašīnas un traktorus tiem neredzēt kaut raudi un lūdzies, tad tas gan būtu pietiekams iemesls konservatīvi noskaņotiem vecākiem nikni protestēt.
Atceroties Karlīnes un Kārļa grāmatiņas un troksni ap tām, mans secinājums ir – viss atkarīgs, kas tās grāmatas izmanto darbā ar bērniem. Ja saprātīgs un pieredzējis pedagogs, tad var sanākt, ka puiši mācās, kā jūtas meitnes, bet meitenes – kā jūtas puiši. Un tas būtu labi! Taču presē netrūkst arī piemēru no tām pašām Ziemļvalstīm, kas stāsta par agresīvu un neiejūtīgu pedagoģiju, kuras mērķis ir ar šādu grāmatiņu palīdzību audzināt “dzimumneitrālus” jauniešus. Cik izklausās, mūsu liberāļiem tas nešķiet diez ko apdraudoši, bet konservatīvā tauta, kas ir nospiedošā vairākumā, bet ne tuvu tik labi organizēta kā oponenti, niknumā gail par plāniem ko tādu ieviest arī Latvijā.
Man par to ir divi secinājumi. Pirmais – ja jau tādas un līdzīgas pedagoģiskas sistēmas būtu tik efektīvas, tad sen jau būtu izzuduši, piemērām, noziedznieki, kuri taču arī kādreiz ir bijuši bērnudārznieki. Tā ka – šie eksperimenti praksē beigsies un ir jau beigušies ar čiku. Otrais secinājums – tos zviedru bērnudārzus gan gribētu redzēt savām acīm. Neizslēdzu tur kaut kādu sabojātā telefona iespējamību. Jo galīgi neskaidrs ir Krievijas propogandas iespaids uz informāciju, kas nonāk līdz mums. Mūsu pašu žurnālisti slinko – Re:Baltika kaut ko nopublicēja par krievu metožu iespaidu šajā jautājumā, bet tur trūka paša galvenā – žurnālista vizīte visās pieminētajās zviedru un norvēģu bērnu institūcijās.
Tomēr teikt, ka nav ko par to Stambulas konvenciju satraukties, arī nevar. Galvenokārt tādēļ, ka par to iestājas cilvēki ar ļoti interesantu personības profilu, ja drīkst tā gleznaini izteikties. Viņi ir kareivīgi, aktīvi, motivēti un viņiem pietrūkst dziļa kultūras un vēstures pamata izglītībā. Turklāt ir vēl daži novērojumi no sociālajiem tīkliem!
Jānis Iesalnieks @JanisIesalnieks May 6
Interesants novērojums: pret Stambulas konvenciju pamatā iestājas ģimenes sievietes, savukārt par – homoseksuāļi un radikālās feministes.
9 retweets15 likes
Jā, arī man līdzīgi kā Jānim Iesalniekam šķiet, ka par Stambulas konvenciju ir cilvēki ar sliktu/traumatisku ģimenes pieredzi – auguši šķirtās, vardarbīgās, atkarīgās ģimenēs vai tādi, kam pašiem nav ģimenes vai bērnu. Tieši bērns ir tas, kas maina vecāku domāšanu – līdz tam tā ir egositiska, hedoniska un uz pieaugušo interesēm orientēta, bet tiklīdz dzimst bērns, tā viņš liek vecākiem nodarboties ar reālām, nevis izdomātām problēmām. Bērns maina pasauli!
Saprotams, ja pašam ar kaut ko ķibeles, tad par to nevar būt pietiekošu zināšanu. Turklāt jūtot, ka vairumam cilvēku ģimene, bērni un to intereses ir ļoti svarīgas, viegli var rasties skaudība un dusmas uz “veiksmīgajiem”. Un tālāk – tāda pati reakcija kā lapsai no Ēzopa fabulas par vīnogām, kas atrodas tai nesasniedzami augstu – “man nemaz nevajag, jo tās noteikti ir skābas!” Iespējams, šis viens no psiholoģiskajiem mehānismiem, kas vienai sabiedrības daļai liek tik agresīvi izturēties pret ģimeni un mēģināt attīstīt teorijas par to, ka tā nemaz nav tik svarīga un ka “modernajos laikos” var dzīvot visādi citādi. Projekti, kas mērķtiecīgi vērsti uz monogāmas ģimenes jaukšanu, protams, ir šādu tendenču virsotne…
Te varētu būt darbalauks pētniecībai sociologiem un antropologiem – būtu interesanti uzzināt SK atbalstītāju/pretinieku sociālos profilus – vecumu, ģimenes stāvokli, bērnu skaitu, izglītību. Man ir aizdomas, ka tipisks konvencijas atbalstītājs ir jaunāks, “neprecētāks” vai “šķirtāks” un vai nu bez, jeb tikai ar vienu bērnu, toties ar augstāku izglītību.
Un vēl arī novērojumi par SK atbalstītāju iespējamām īpašībām pie mana posta – https://www.facebook.com/viesturs.rudzitis.1/posts/600026500156501
Sarmīte Strautiņa Vējonis 1) pēc sava rakstura ir pirmrindnieks, censonis. Reizēm tas ir labi, reizēm nav. Šoreiz nav. Nu nevajag skriet ratiem pa priekšu un būt lielākam katolim par pāvestu. Jo parasti tā ir 2) mazvērtībabas kompleksa izpausme. Ka tik kāds nepadomā, ka mēs esam tumsoņas un atpakaļrāpuļi (re, cik viegli ar dažiem vārdiem uzspiest uz pareizajām pogām!). 3) Ja jau par vardarbību, tad Rasnačs pats ir bijis vardarbības upuris. Bet par to jau neviens neuztraucas, bet ierēc. Un jā, varbūt 4)uz Vējoni tika izdarīts spiediens. Diemžēl nespēja izturēt spiedienu liecina par mīkstu mugurkaulu. Runāt par vīrišķīgu rīcību laikam būtu nevietā.
Patīk · Atbildēt · 13 · 10. Maijs plkst. 10:22
Viesturs Rudzītis Šis latviskā pirmrindnieka sindroms liecina, ka nav stingra nemainīga pamata, uz kā stāvēt. Tas ir daudz bīstamāk, nekā tā konvencija – ne turkiem ne serbiem tā nekā slikta nenodarīs. Daudzas lietas tur ir interpretējamas visādi, bet ja tev nav mugurkaula un tu nesaproti, kas ir labi Latvijai, tad 20-gadīgi puikas un meitenes visu salaidīs grīstē.
Patīk · Atbildēt · 9 · 10. Maijs plkst. 10:31 · Edited
Man jau liekas, ka jautājumā par Stambulas konvenciju saduras matriarhālie un patriarhālie elementi – cīņa par varu ģimenē un sabiedrībā, par ko vairāk rakstu “Pie tēva”. Šeit tikai plašāks izvērsums uz sociāli politiskās skatuves. Man liekas, ka process, kādā šī cīņa notiek, varbūt ir svarīgāks par rezultātu. Ja tādas organzācijas kā “Asociācija Ģimene” nepagurs un turpinās cieši sadarboties ar nacionāļiem un citiem antistambulistiem, nekur tālu tā konvencija netiks, pat ja tiks.
Bieži medijos drillēta un galīgi jau noeksplautēta tēma ir nacionāļu, Saskaņas un “loģiski” – Kremļa kopošanās, kā to čivinot nosauca kāds varavīkšņots ministrs, cenšoties neredzēt to, ka visās valstīs ir konservatīvi, patriarhāli spēki, kas pēc citiem indikatoriem var atšķirties un pat būt polāri viens attiecībā pret otru. Protams, ka Putins kā jau Krievijas impērijas un PSRS idealizētājs, kas turklāt balstās uz pareizticīgo baznīcu, ir patriarhāls nacionālists. Latvijā arī ir politiskie spēki, kurus var saukt par nacionāliem un patriarhāliem un sevišķi izteiksmīgi tie izpaudušies vēsturiski – kā Ulmaņa režīms. Bet vai tās arī nav savdabīgas galējības – Ulmanis un Putins? Varētu atrast daudzus aspektus, kurā abi ir polāri atšķirīgi. Un pirmkārt jau – katrs ir savas zemes patriots. To pilnā mērā var teikt arī par Nacionālo apvienību, ar Stambulas konvencijas sakarā redzamākajiem tās pārstāvjiem Dzintaru Rasnaču un Jāni Iesalnieku – viņi ir Latvijas patrioti jautājums, kuros Latvijas nacionālistu intereses ir pretējas Krievijas nacionālistu interesēm.
Kas attiecas uz Saskaņu – nav nemaz vēl zināms, vai tā tiešām balsos pret Konvencijas ratifikāciju Saeimā, kas tiem kā Putina partneriem Latvijā un antiliberāļiem it kā pienāktos. Jo varbūt tiem izdevīgāk izskatīties kā balsojušiem citādi kā latviešu nacionālistiem? Un vai nenotiks kāda politiska andelīte, kā rezultātā Saskaņa būs latviešu antinacionālistu nometnē? Turklāt nav nemaz zināms, cik lielā mērā Jūlija Stapaņenko ir saskaņiete. Iespējams, ka viņa tur ir stipri margināla un nākamajās vēlēšanās startēs no cita politiska spēka.
Tomēr ja notiktu tā, ka gan nacionāļi gan Saskaņa balso pret Stambulas konvenciju, man tas liktos brīnišķīgs piemērs, kā kopēja nākotnes mērķa labā var sadarboties šķietami pretēji politiskie spēki. Latvijai ir savas intereses – tās ideāli nesakrīt ar nevienas citas valsts interesēm, kas gan tur par brīnumu? Kad vajag, jāsadarbojas ar amerikāņiem, kad vajag – ar krieviem. Visās attīstītās pasaules valstīs norit šī cīņa starp liberāļiem un konservatīvajiem. Un ja līdz mums nokļūst galvenokārt liberālā Amerikas ārpolitika, tad tas galīgi nenozīmē, ka viņi nezina, kas ir ģimenes vērtības, Amerika ir ļoti puritāniska un ļoti kristīga.
Un tagad par tā sauktās “gender ideoloģiju”. Šo terminu lieto gan SK pretinieki, gan Latvijas baznīcu galvas, tikai “stambulisti” par to rausta plecus kā tādi nezinīši. Par šīs ideoloģijas izcelsmes intelektuāli un politiski vēsturisko substrātu daudz pateicis Raivis Zeltīts – http://www.nacionalaapvieniba.lv/aktualitate/rietumu-marksisms-isa-vesture-jeb-ka-rietumi-pazaudeja-pasi-sevi/ Bet es vairāk par tās iespējamajiem psiholoģiskajiem pamatiem.
Kādā feisbuka sarunā jautāju Mārim Santam – vai LGBT vide varētu atzīt monogāmu ģimeni par mūsu sabiedrības pamatšūniņu – tātad par tādu, kuru dekonstruējot, sabrūk sabiedrība. Es gribēju zināt, vai LGBT varētu aicināt tos cilvēkus, kuriem tas viņu seksuālās orientācijas un citu apstākļu dēļ ir iespējams, dibināt ģimenes un visiem spēkiem cīnīties par to pastāvēšanu. Vairs īsti neatceros, bet šķiet, ka Māris neatbildēja, kaut kā tā saruna aizplūda sāņus.
Man šķiet, cilvēki, kam nav laimējies būt laimīgiem ģimenē, var viegli sadusmoties uz Dievu, ka tas to pieļāvis. Un viņi var sākt Dievam spītēt, izplatot maldus, ka nevis monogāma jeb nukleāra ģimene ir “labākais kas var būt”, bet ka labas ir visas cilvēku kopdzīves un kopsaimniekošanas formas – http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/608615-antropologs_musdienas_neapdomigi_gaidit_ka_gimenes_modelis_paliks_19gadsimta . Tam, protams, nav nekā kopēja ar zinātni, kaut arī to pauž cilvēki no akadēmiskās vides. Šie spītētāji Dievam, protams, neuzņemas nekādu atbildību par savas maldu ideoloģijas izplatīšanas sekām, viņi ir kā bērni, kas turpina dzīvot uz to labumu rēķina, kuru radījuši “vecāki” – no monogāmām ģimenēm uzmūrētā sabiedrības ēka, bet nekautrējas šo ēku graut.
Es domāju, kā lai pasaka Mārim Santam, ka cilvēki un to attiecību formas ārpus monogāmijas nav sliktāki par cilvēkiem nukleārajā ģimenē, – kamēr atzīst šīs ģimenes prioritāti un stiprina autoritāti. Jo laikam jau tieši šis – ja neesmu ģimenē, tad esmu sliktāks – ir tas, kas tā grauž un neliek miera. Un kas dažiem liek nevis meklēt individuālas izejas no šīs sarežģītās subjektīvā mazvērtīguma situācijas, bet rīkot objektīvas revolūcijas. Lai sarīkotu revolūciju, vajag ideoloģiju – nu re kur tā ir – gendera ideoloģija. Ģimenes graušanas ideoloģija, naida un skaudības ideoloģija, bezatbildīga infantīlisma ideoloģija.
Komentāri
Raksta ievaddaļa par sociālo dzimumu kā konstrukciju no arhetipiem, sabiedrības ietekmes un pašaudzināšanas, kas uzslāņojas bioloģiskajam dzimumam ir vienkārši jauka, tur ir grūti nepiekrist. Tomēr, diemžēl, tik skaidrais un patīkami lasāmais raksts turpinājumā uz sevi, ievaddaļā liktās cerības neattaisno – par ko man ir patiesi žēl.
Tā piemēram, iedomājieties kādu, pieņemsim, teorētisku personāžu – viņš ir pieaudzis pēc trīsdesmit (brieduma gados, skanētu skaistāk) vīrietis, ar ģimeni (veiksmīgu) un viņa otra puse, kas nav mazsvarīgi, ir sieviete. Viņiem ir kopīgs bērns, kuru tie abi mīl no visas sirds un brīnišķīga ģimene (vecāki, māsas, brāļi) un nekādu smagu bērnības traumu, kas neļautu naktīs gulēt un liktu “dusmoties uz Dievu” par to, ka viņš kaut ko nav gana iedevis. Tieši pretēji Dievs, ja tāds būtu, ir bagātīgi apveltījis šo vīrieti ar visu. Un, kas vispārsteidzošākais, saprotams, pretēji Jūsu un Iesalnieka domām, šis cilvēks atbalsta SK un uzskata, ka, ja Sociālais Dzimums, kā konstrukcijas no arhetipiem, sabiedrības ietekmes un pašaudzināšanas teic, ka īstam vīrietim ir dažreiz jāiekausta sava sieviete, jo tā taču īsti veči dara, šis veidojums nav jāpasludina par tradicionālu vērtību pretdarbība kurai uztverama ar naidu. Šis vīrietis vispār uzskata, ka tradicionālisms, kā vērtība ko pieņemt bez refleksijas ir visai apšaubāms, jo tad būsim godīgi, arī tualetes papīrs nav tradicionāls Latvijas teritorijā un tam būtu jābūt aizliegtam saskaņā ar latvisko dzīves dziņu. Pat vairāk, šis vīrietis uzskata, ka, ja kādam tā ir sanācis, neatkarīgi no iemesliem, ka tam tīk ģērbieties pretējā dzimuma drēbēs, lai justos labi, tas nav nekas traks, jo labāk, lai līdzcilvēki jūtas apmierināti ar dzīvi lienot 44 izmēra augstpapēdenēs, nekā jūtas nelaimīgi velkājot 34 izmēra bikses.
Centīšos neatkārtot autora vispārināšanas kļūdu un neapgalvošu, ka visi “nolādētie” liberāļi ir tieši šādi, tomēr, piekrītiet, ka šī vīrieša gadījumā izvirzītā skaidrojošā teorijā piedzīvo neveiksmi. Un kas vairāk, šim vīrietim pazīstamie domu biedri arī nav margināli geji, lezbietes un uz dzīvi apvainojušies indivīdi, arī viņi ierakstās pietiekami adekvātu ar ģimenēm un bērniem apveltītu indivīdu kopā.
Bet tam nav lielas nozīmes, tādā ziņā, ka es nerakstu šo ar cerību kādu pārliecināt mainīt savu nostāju, jo kas pieķēries tradīcijai kā balstam tas nevēlēsies to laist vaļā. Drīzāk es labprāt parunātu par konservatīvo cilvēku motīviem, psiholoģisko profilu, iespējams. Un es apzinos, ka neesot psihologam ļoti riskēju. It sevišķi rakstot šīs rindas tik prominenta psihologa personīgajā vietnē, bet tomēr – manuprāt ir zināms arhetips, jeb iespējams to labāk būtu saukt par prāta konstruktu, kas ir bijis klātesošs cilvēces attīstībā, tā ir doma, ka tradīcija, jeb lietu kārtībā kāda tā bija pirms mums, ir vērtība kā tāda. Tas ir kaut kas kam pieturēties bez liekas refleksijas. Tā piemēram (vārdi par cilvēces attīstību prasa kādu pamatojumu), jau Platons kad rakstīja savu Valsti vadījās no skaidras domas, ka pirms viņa tagadnes ir bijusi tīru ideju valstība, kas laika gaitā ir tikai bojājusies un trūdējusi. Jau Platonam ideāls ir pagātnē un tikai no turienes ir iespējams ņemt ko tīru un nesamaitātu un tas ir rakstīts gandrīz 2400 gadus atpakaļ… Tādējādi, konservatīvs cilvēks, tradīcijas uztverē, ir Platona sekotājs, pat ja viņš nav lasījis ne rindas no tā darbiem, viņu biedē lietu mainīgums. Šim cilvēkam pasaule ir pārāk dinamiska, nepieciešamība pielāgoties ir kaitinoša un “pastāvēs kas mainīsies” nav priekš viņa – labāk lai nekas nemainās. Un tas pat ir tikai pareizi, jo ir tikai godīgi, ja jaunām vērtībām nākas izlauzties cauri tradīcijas mūrim pirms tās pašas kļūst par tradīciju, jo pretējā gadījumā mēs nejauši varētu pieņemt kaut ko tiešām nelāgu un tas nemaz nav labi.
Kopsavilkums ir tāds, ka, manuprāt, ir svarīgi saprast šo nošķīrumu starp novatorismu un tradicionālismu un prātīgi apsvērt šos jautājumus pirms nonākt pie kādiem slēdzieniem, jo pieņemt akmenī kaltu tradīciju kā vienīgo vērtību, kurai par godu drīkst sist sievietes un bērnus ir necelš. Tieši tā pat kā necelš ir pieņemt neapsverot visus jaunievedumus.
Ir ļoti daudz jomu, kurās rietumu sabiedrībā līdz šim tika pieprasīts, lai darbošanās šajās jomās tiktu balstīta uz zināšanām, pētījumiem un pieredzi. Konservatīvisms.
Pēdējā laikā (bet totalitārās iekārtās sena kā pasaule) parādījusies tendence, ka zināšanas, pētījumus un pieredzi var aizstāt ar ideoloģiju. Vai novatorisms?
Jānim R. Dzīvojot pietiekami ilgi šajā pasaulē nekur neesmu pamanījis ka latviešiem
piemistu kāda īpaša novirze, kas izpaustos kā sieviešu sišana. Alkoholiķu kompānijās
gan notiek pat slepkavības, bet laikam tas tomēr nebūs raksturīgi lielākai sabiedrības
daļai. Kas attiecas uz ģimenes strīdiem tad ikvienu no tādiem, sekojot Stambulas
konvencijas burtam un garam var kvalificēt kā emocionālu vardarbību, protams, pret
sievieti. Ņemot vērā krimināllikuma labojumu vīrietis šādā gadījumā no mājas
nekavējoties izliekams. Bērnu audzināšanu, lai kā tas nepatiktu liberāļiem, jau nu
veselais saprāts gan prasītu atstāt vecāku ziņā, to sieviešu ziņā kas tos sāpēs
dzemdējušas un ar krūti barojušas, no pakaišu fāzes izvilkušas. Kā viņus audzināt,
kādas tradīcijas ievērot, tur nu jums liberāļiem nekas nevarētu būt sakāms, lai kādus
likumus būtu izdevies kādā bŗīdī dabūt cauri parlamentam.
Ilustrācijai minēšu piemērus no jūsu liberāļu pēdējie varoņdarbiem.
Jaunas sievietes apzināta un kā izrādījās pilnīgi likumīga slepkavība Holandē, it kā
pēc viņas lūguma.
Piecu bērnu ģimenes iznīcināšana Norvēģijā.
Nu nav mums konservatīvajiem šādas lietas pieņemamas un protams mēs pamanam,
dārgie liberāļi, jūsu marksistiskās vilku ausis, lai kā jūs tās netītīstītu humānisma
aitādā.
Raksts manuprāt izcils. Doma pār skābajām vīnogām tiešām nebija ienākusi prātā.
Lai cik tas nebūtu bēdīgi, daudziem piemīt fiziski defekti, gan iedzimti, gan dzīves
laikā iegūti. Neesmu līdz šim sastapis nevienu tuvredzīgo, kas pats nevarot saņemt
braukšanas atļauju, būtu aicinājis aizliegt autorūpniecību. Redzam ka maza daļa
sabiedrības gatava rīkoties tieši tā. Neveicoties saskarsmē ar pretējo dzimumu, viņi
gatavi šādas attiecības aizliegt vispār, sekojot principam, pēc mums kaut ūdensplūdi.
ko jums aizliedz? precēties ar sievieti? mamma neļauj?
Bravo, Viestur! Applaudeju stavot!
Pieredzējis un tiešām zinošs pedagogs nekādā veidā nepieļautu to pieminēto grāmatiņu par Rūtu un Rihardu jebkādu izmantošanu pirmsskolas vecuma bērniem!!! Cienījamais V.R. varbūt Jūs esat psihologs, bet ne pedagogs. Pedagoģija no psiholoģijas būtiski atšķiras tieši praktiskā, metodiskā un arī didaktiskā jomā. Un attiecīgā vecumposmā pat pieļāvuma jautājuma uzdošana var būtiski iedragāt bērna vēl formējošos identitātes apziņu! Mēs neviens nevaram zināt, kā patiesībā jūtas bērns un cik trausla ir viņa identitāte, tāpēc jebkuri eksperimenti, mulsinoši jautājumi un piedāvājumi ir vienkārši nepieļaujami! Un nevajag šeit teoretizēt par dažādām pieejām un skatpunktiem!
Piebilde par atbalstītāju izglītību, kura varbūt ir augstāka, kā VR te min, bet milzīgā pārsvarā humanitāra. Līdz šim neesmu sastapusi nevienu dabaszinātnēs izglītoto, kurš spožām acīm melstu, ka par sievieti un vīrieti nevis piedzimst, bet kļūst, un tamlīdzīgas muļķības.
nu par sievieti un vīrieti, cik dabaszinātnei un man zināms, tiešām nepiedzimst, bet kļūst :)))
Visā šajā jezgā par dažāda veida kopdzīvēm un ģimeni ne reizi neesmu dzirdējis vienu būtisku lietu. Proti, reģistrējot laulību, valsts varas pārstāvis vienmēr saka vārdus: “Valsts jūsu ģimeni ņem savā aizsardzībā”.
Kāpēc?
Tāpēc, ka ģimene rada un audzina valstij jaunus pilsoņus – zemniekus, maizniekus, ārstus, karavīrus, policistus u.t.t., kas visi būs arī NODOKĻU MAKSĀTĀJI. Un veiks arī iemaksas pensiju fondos, lai nodrošinātu savu vecāku vecumdienas. Cita motīva aizsargāt ģimeni valstij nav.
Bet šitie grib saņemt, nedodot pretī pašu būtiskāko. Par to arī tracis
gadījies piemirst, ka nevis pilsoņi ir priekš valsts, bet valsts priekš pilsoņiem. Varbūt tādēļ ar mūsu valsti iet tik plāni
Vispār, valstij, tāpat kā daudz kam citam, ir ne tikai šodiena, bet arī nākotne.
Man šķiet, ka izskaidrojums tam, kāpēc vairāk dzird liberāļus nekā konservatīvos ir tas, ka liberāļi ar svaru pārstāv kaut kādu vienu noteiktu vecuma grupu, tur nav studentu un pensionāru, un ja šajā vecumā nav ģimenes vai ja tā ir ar nelielu bērnu skaitu (1-2), tad ir laiks, lai visu ko komentētu un rakstītu internetā. Konservatīvajiem atpakaļrāpuļiem, kā mūs visžēlīgi nokristīja cienījamais Ilmārs Šlāpins (sk, viņa rakstu Satori.lv) ir daudzbērnu ģimenes ar lielākiem, mazākiem un pavisam maziem bērniem, kas paģēr savu tiesu laika diennaktī, arī vīram mans pienākas mans laiks un uzmanība, arī darbam un citiem pienākumiem, un beigās laika, ko varētu veltīt sēdēšanai internetā, vienkārši nepaliek. Reizēm domāju, vai tas nav konservatīvo vājums, ka nav laika sēdēt un žāģēt vienu un to pašu, redzot, ka realitāte atšķiras no interenta vides. Vietā, kur dzīvoju es, par tādu Stambulas konvenciju neviens pat dzirdējis nav un arī man sāk likties, ka liela brēka maza vilna, pieņemiet, kādas konvencijas gribat, šie cilvēki turpinās rīkoties ierastajā manierē.
Bet Zinai gribu teikt – valsts nav kaut kāds apbstrakts jēdziens, valsts ir iedzīvotāju kopums, kas visi ir cits citam vajadzīgi. Teikt, ka valsts ir priekš pilsoņiem ir aprobežoti. Pilsoņi paši arī ir tā valsts.
nu re, te arī redzam, kā’dēļ mums tā valsts ir tieši tāda: jo pilsoņi nesaprot, kam tā valsts un kas tā valsts. Valsts sistēma ir pilsoņu pašu izveidota kārtība, lai racionalizētu dzīvi iedzīvotāju kopumam. Ja valsts to neveic, bet sarežģī dzīvi, tad pilsoņi acīmredzot ir priekš valsts, bet ne valsts priekš pilsoņiem, kā tam vajadzētu būt. Bet par lietderīgumu – nudien nesaprotu, kād”el pastāv viedoklis, ka jebkurā gadījumā un versijā ģimene (arī pavisam plencīga un bezdarbnieciska) ir vērtīgāka valstiskā nozīmē nekā bezbērnu sieviete vai vīrietis. Varbūt viņi dod pamatīgu pienesumu, bet ģimene brauc uz pabalstiem un audzina nākamos pabalstāmos.
Bezbērnu sieviete tup internetā un tarkšķ muļķības. Tas galīgi nav lietderīgi.
:)). atkal aplamības. Ar tādu pieeju jau drīzāk var pārliecināt sabiedrību, ka pārmērīga aizraušanās ar ģimenes vērtību slavināšanu internetā veicina pārsteidzīgus secinājumus un vājina saprātu
Gladiolai jau nu točna laiks pļāpām Internetā ir pārpārēm.
Nu, citāda viedokļa interpretācijas balstīšana uz oponentu personības, nevis diskursa satura analīzi, arī nav zinātne. Tādā gadījumā objektīvi būtu analizēt arī “otras puses” pārstāvju personības. Piemēram, omniopotenci, kas strāvo no subjektīviem apgalvojumiem par paaudzes vērtībām vai arī upura sindromu un vēlmi atriebties, lai vismaz šoreiz kontrolētu situāciju, iespējams, pēc nepatīkamas un ekshibicionētas traumas ar radix barbaris, kas pazīstami arī kā rabarberi.
Sekoju līdzi diskusijām publiskajā telpā un mati ceļas stāvus par tumsonību. Lekcijas par gender and sex jeb bioloğisko un socialo dzimumu klausijos jau pirms 20 gadiem mūsu pašu LU. Lai diskutētu un kaut vai elementāri izprastu ko oponents saka ir jasaprot terminoloğija. Radās priekštats ka ne žurnalists ne ministrs tēmu līdz galam nesaprot. Izglītības trūkums kā vienam tā otram. Nīstajoa rietumos socialajas zinātnēs kilogramiem un kilometriem literatūras par šo temu. Tādēļ prieks ka Rudzītis izurbies pats un korekti šeit skaidro citiem. Vēlreiz rezumējot, bioloğiski esam un paliekam vīrieši un sievietes vieni ar mēnešreizēm, spēju dzemďēt, barot ar krūti un menopauzi,utt. Otri ar visu vīriešu fizioloğijai raksturīgo. Bet bez biloğiskam funkcijam ne tikai vīrieši, bet nu jau 200 – 300 gadus ari sievietes tiek atzītas par sociālām būtnēm. Un visa tā nelaime ir sākusies franču revolūcijas laikā ar apgaismības laikmetu, kas atzina ka ari sievietēm piemīt saprāts un iņām arī Eiropā atļāva mācīties lasit un rakstit,ar milzīgam debatēm un iebildumiem no katoļu baznicas, kas bažijas,ka tas traucēs viņu bioloğiskas funkcijas un izjauks hierarhiju ğimenē. Luteriskā jeb protesrantiskā baznīca bija pielaidgāka jo uzskatija,ka sievietēm arī jāpiedzīvo pestīšana un jāprot pašām lasīt Bībele bez starpniekiem. Tāpēc Vidzemē un Kurzemē kā protestantiskās valsts daļās ļaunie zviedri vēra vaļā skolas un sākumā nedaudz gadījumos vēlāk masveidā ļaunie vācieši pieļāva lielāko kļūdu meiteņu izglītošabu lasīt prasmē. Kaut kādā veidā tas un vēl visādi apstākļi jau toreiz ietekmēja demogrāfisko situāciju. Sievietes Vidzemē un Kurzemē precjās ap 20 un dzmďēja līdz 10 bērniem. Tas jau toreiz vairak atbilda rietumu statistikai, nekā Krievijas impērijai kur sievietēm bina atļauts funkcionēt tikai bioloğiski stajoties laulībā līdz 20 un mūža laikā dzemďējot vairāk nekā 10 bērnu. Par izglītību lasīt prasmes līmenī meitenēm ilgi nebija vēl runa.
Rasnača kgs un Co pozicionējas ka Latvijai raksturigas konservativas vērtibas gadu simtiem. Rodas jautajums cik gs.? Mīļajos Ulmaņlaikos Latvija bija 3 vietā sieviešu ar augstāko izglītību Eiropas valstu vidū un 2 vieta sieviešu nodarbinātības ziņā. Viena no pirmajam kas piešķira sievietem velešanu tiesības. Un tas viss bija tam laikam ļoti liberāli vai socialdemokratiski. Priecātos ja konservatīvie nesvaidītos ar klišejisko idealoğiju bet rēķinatos ar falktiem.
Kas es esmu? Cilvēks ar Latvijas kontekstam liberaliem uzskatiem, bet konservatīvu dzīves veidu. Man patīk būt gan biloğiskai un, dzemďēt bērnus, barot un audzināt, gan realizēt sevi publiskajā telpā, nekultivēt naidu un bailes no visādi citādi domājošiem. Rudzīša raksts man kļūst nebaudāms kad sākas kaur kads apcerējums par to, kuri atbalsta Stambulas konvenciju. Atkal klišejas.
Piekrītu Rudzītim, ka tā vietā lai skaļi spriedeĺētu kādas šausmas notiek Zviedru skolās un bērnu dārzos, kādam jāaizbrauc in info jāpārbauda. Tomēr man pietiek ar pašas novērojumiem un statistiku. Eiropas demogrāfijas reitingos Skandināvijas valstis regulāri ir top 5 dzimstības ziņā. Izkāpjot no kuğa Oslo pa pieri iebliež ğimeniskās ainiņas … vecāki abi ar 2-3 bērniem skrituļslidas, velosopēdiem. Tēvi un mammas ar maziem bērniem slingos… vides pieejamība un apeikojums, berniem domatas attistošās nodarbes, veseliga dzives veida popularizēšana. Parunajiet ar tiem, kas strada Statoil,Hun M uc Sjandināvu uznemumos kada tur ir gimenes dzivei draudziga personal vadibas politika. Viņi liek naudu ğimenēs ar bērniem un caur to parāda savu attieksmi.
Iemesls kādēļ savā steigā nolēmu uzrakstīt un aizņemt tik daudz ētera, ir tieši šis teikums: “Tomēr ja notiktu tā, ka gan nacionāļi gan Saskaņa balso pret Stambulas konvenciju, man tas liktos brīnišķīgs piemērs, kā kopēja nākotnes mērķa labā var sadarboties šķietami pretēji politiskie spēki.” Viestu Rudzīt, kas ir šis kopējais nākotnes mērķis kā vārdā viņiem būtu jāsadarbojas?
Vēl par to ko māca vai nemāca skolās un dārziņos ļaunie sociāldemokrāti un liberālie un tām briesmīgajām sekām. Mani pārleicina Skandināvu izglītības sistēmas rezultāts un ietekme uz ekonomiku… inovācijās balstītu ekonmomiku, kur radošums tiek gadiem atbalstīts un valsts pelna nevis uz prastu lētā darba spēka ražošanu, bet uz patentiem, kurus pērk ASV , Krievi u.c., ja var nopirkt. Un tas man šķeiut kaut kā korelējas ar liberālu attieksmi pret jebkuru personību, lai kāds dīvainis viņš nebūtu, paskatīšanos uz viņu nevis kā lūzeri, bet uz potenciālu radit kaut ko īpašu sabiedŗibai derīgu. Ar to arī maie Igauņi atšķiras no konservatīvajiem Latviešiem.
Un noslēgumā par šausmīgi pozitīvajiem mītiem par konservatīvismu… mani novērojumi rāda, ka tieši tiem, kam ir konservatīvi uzskati, bieži vien ir traumatiska pieredze ar ģimenes dzīvi. Savukārt tie, kas tikuši galā ar savu traumatiskajām pieredzēm, spēj būt atvērtāki pret citiem un nejusties apdraudēti. Vēlreiz atkārtoju, man ir laulība 17 gadu garumā, kurā ir dzimuši 3 bērni. Man ir 2 augstākās izglītības un draugos ir 2 homoseksuāli cilvēki. Un man ar to ir labi.
bingo! piekrītu par konservatīvajiem ar traumatisko pieredzi, ko nav izdevies sagremot. Mani novērojumi arī apliecina, ka tā ir
No latviešu dzejas klasikas:
,,…nu kāpēc mēs tik nicinoši
Tad sakām: tas ir vēja zieds!
Kas ir šis zieds, jūs ziedi čaklie,
Un kāpēc vispār jābūt tam?
Es nezinu… Mēs laikam esam aklie
Un vēja augļus neredzam”. (I. Ziedonis)
Būdama ārēji konservatīva, iekšēji liberāla, domāju: to daudzkrāsaino bāleliņu nodokļi baro šodienu, tradicionāļu bērni baros nākotni. Vienīgie, no kuriem nav labuma- sliņķi.