Skatīt komentārus

Lielākais un priecīgākais jaunums ir tas, kas redzams arī bildē – šodien tipogrāfija atveda jauno grāmatu! Vēl tikai elpoju tipogrāfijas krāsu, nav bijis laika izšķirstīt. Jo kaut kāds ritms izjucis – ne vakar, ne šodien neesmu ievietojis nekādus ierakstus šeit. Un man ir fantāzija, ka gan jau ļaudis ieskatās lapā, palūr, vai nav kas jauns, viļas, nedaudz mani nolamā un pēc pāris stundām atkārto to pašu. Ja tas tā būtu ne tikai manā fantāzijā, sanāktu lieliska atkarības ilustrācija.

Trāhīnietes 011

Tikai šodien atlidoju no Florences – nedēļa kopā ar manu uzticamo Inesi renesanses glezniecībā, skulptūrā un arhitektūrā. Romiešu amfiteātris Fiesolē, kur arī atliekas no pirtīm un etrusku svētvietām. Dzīvošana Nikolo Makiavelli ārpuspilsētas villā, kur viņš pavadīja izsūtījuma gadus no Mediči galma. Kur viņa muzejs, viņa vīna pagrabs un viņa 500 gadus senais rakstāmgalds. Kur viņš uzrakstīja visu, ko uzrakstīja.

Kolosāls laiks tūristiem – no 20 līdz 27 grādi, bet ne karsts. Ar lielisku rīta sauli – tā izdzenā miglu, kas pa nakti gluži kā piens piepildījis visu ielejas bļodu starp kalniem. Bet – nemitīgas orientēšanās grūtības, jo navigators, kuru paņēmām līdzi no Latvijas, nestrādā. Stress braucot pie stūres un neatrodot, meklējot vēlreiz, metot lokus, neatlaidīgi un beidzot panākot savu.

Florence 017

Florence rada iespaidu, ka autostāvvietas pilsētā pamanās aizņemt tikai vietējie, kas mācījušies kaut kādā īpašā autoizdzīvošanas skolā. Tādēļ iznomāto Fiestiņu liekam Mikelandželo laukumā, kas paceļas augstu virs pilsētas, no kura var baudīt kolosālu skatu. Bet tas nozīmē, ka no rīta jākāpj lejā, bet vakarā – augšā, parasti ar iepirkumu maisiņiem. Stress no visa jaunā kopā ar neierastu fizisku slodzi un mugura čupā…

Florence 001

Galvenie iespaidi, protams, no Ufficiem – galerijas, kuru savākusi Mediči ģimene un atstājusi mantojumā Florences pilsētai. Bijām tur pašā pirmajā dienā, nodzīvojām tajā savas sešas stundas, bet nevaru teikt, ka viss no turienes jau uztverts un integrējies galvā. Šeit tikai dažas dzirksteles – Džoto ar savu altāra glezniecību uz koka, kurā vēl nojaušama radniecība ar bizantisko ikonu gleznošanas tradīciju, kas, sastingusi pareizticīgo baznīcā, kaut kā joprojām turpinās. Daudzās Judītes ar Holoferniem, kurās visās jaušama kaut kāda simtprocentīga skaidra apzinātība slepkavojot un par ko var palasīt kaut vai šeit http://spoki.tvnet.lv/aktuali/Sieviete-kuras-del-virietis-zaude/155034 un par ko kādreiz būtu jāpaprāto vēl un vēl. Naivā Botičelli lieliskajā tehnikā attēlotā Afrodīte, kas faktiski rada jaunu mītu, atšķirīgu no tā, kuru esmu pieradis popularizēt. Un viņa Primavera, filozofiski daudz interesantāks un daudznozīmīgāks darbs.

Florence 108

Florence 115

Bet es jau nebūtu es, ja nesajūsminātos par Karavadžo gorgonu Medūzu – arī ļoti atšķirīgi no manis un arī naivi interpretētu, bet lieliski un aizraujoši uzgleznotu.

Florence 170

Tādi visādi pārdzīvojumi, kas neļāva gremdēties pārdomās un rakstīt, bet tikai uzsūkt un uzsūkt. Gan jau vēlāk tas kaut kur sprāgs ārā.

Kā pēdējo bildi ielieku to, kas no Fiesoles amfiteātra. Šis skats mani kaut kā sasaista kopā ar līksmo notikumu – Partizāniem ir turpinājums. “Nebeidzama varonība jeb Trāhīnietes” ir dzimusi. Jāsvin!

Florence 014

Komentāri

neziniic uz meeness

nē, tā nav fantāzija:) precīzi.

Gladiola

Lāsma, mums ar Tevi un Aveni arī vajadzētu uzrakstīt grāmatu. Mēs katra rakstītu savu nodaļu. Grāmatu sauks “Dzemdes mijkrēslis”. Sievietes lasīs un raudās a mēs anonīmas a la Viktors Peļēvins, par kuru neviens neko nezina. Vispār nav ko latviski ķēpāties. Startēsim Francijā, tur cilvēki liberālāki un labprāt tādas lietas lasa. Šodien pat tramvaja pieturā dzirdēju divus vīriešus apspriežam sieviešu tiesības un to, ka kaut kādi antifeministi vienu no runātājiem esot centušies nolikt pie vietas, bet viņš esot turējies, jo sieviešu tiesības par to viņš stāvot un krītot (žēl, ka nedzirdēju sarunas sākumu). Man likās – bļāviens, nu mērkaķis gatavais ne vīrietis. Jā, plāns nu mums ir…

    Lāsma

    Gladiol, vai mētelim franču audumu jau izvēlējies?
    Kolēģe no Parīzes atveda stāstus, ka francūžus aizrauj visvisādas domas un viedokļi. Ja nesakrīt, tad tieši interesanti. Nevis knābā nost.
    Mūsu grāmata aizietu kā smērēts!
    “Dzemdes mijkrēslis” jau tagad sanāktu. Vismaz 1. daļa. Vienīgi pārlasot, ko esmu sarakstījusi, kaitina brīžam mans patētiskais tonis, bet kad rakstu – tieši tas patīk.
    Vakarvakarā tik gaišo manu sajušanos Judīte paķēra aiz matiem un ievilka ar zobena plakano malu man pa vaigu.
    Šī ir tēma, kurā ielūkoties ir baisi.
    Labāk smaidīt. Galvenais tad neieskatīties spogulī!

      Gladiola

      Ha-ha! Kā Tu visu atceries! Mētelim nē, bet krēsliem nopirku foršu audumu, kur starp sieviešu siluetiem izkaisīti vārdi amour, sourire, souspir (mīlestība, smaids, nopūta). Jau iedomājos, kā es iesēdīšos tajās sievietēs un nopūtās… 🙂 Es Tev saku, Francijā mēs varētu rullēt! Naudu sadalīsim uz trijām, bet man vēl pienāksies procenti par tulkošanu. 😀 Un Viesturam palūgsim uzrakstīt priekšvārdu, kas sākas ar vārdiem :”Draugs lasītāj, savās rokās tu turi trīs dzemdes, kas no savas pustumsas ir uzrakstījušas stāstus, kogatavojies lasīt…” Reizēm esmu domājusi, ka vai tad tikai Hariju Poteru vai Greja 50 nokrāsas var uzrakstīt? Mums tak prāta vairāk! Jā, Lāsma, jāraksta. Nav ko tur vairs.

      Lāsma

      Jā, redzēju vasarā pusaudzes… Kur nu pusaudzes- 17,18 gadīgās, kas no rokām 50 nokrāsas nelaida laukā. Piespiedušas savām tvirtajām krūtīm, viņas sapņainiem un piesārtušiem vaigiem skatījās man cauri.

      Rakstīt tomēr parocīgāk kā gleznot. Kaut gan… Es piesakos pie vizuālā noformējuma.

Dace

Interesanta tā Medūza. Interesanti arī, ka Latvijā vietu atradis Hodorkovska finansēts medijs “Meduza”.

Dace ēd zefīru

“Mēs te atkal laikam reklamējam to grāmatu!” Izmisumā dveš Tija Vanaga un Kristīne Želve, noraujot savas melnās trenūzenes un metot tās pret prožektoru.

Heijā, babenes!

http://www.ass.lv/joki/siks/55291?utm_source=apollo&utm_campaign=pousts&utm_medium=newsbox

Nokavējāt!

3>

Avene

Manuprāt, jauka grāmata, kurā cita starpā visādi aprakstītas sievietes dažādās dabas kontekstā ar vīriešiem, dzimtu un pasauli, ir Salmana Rušdi “Maura pēdējā nopūta”. – tur arī Dievietes izpausmes aprakstītas tā, ka maz neliekas:)

Un vēl pārdomu rosināšanai iesaku noskatīties Grīnveja “The Cook the Thief His Wife & Her Lover” (1989) – skatoties šo filmu nu jau trešo reizi ļoti sasaucās ar blogā rakstīto. Filma ir arī vizuāli ļoti izteiksmīga, to vērts noskatīties scenogrāfisko dekorāciju un gaismas spēļu dēļ. Klasika: sekss, nāve, vardarbība!:)))))

Lāsma

Esmu tikusi pie 2. sērijas. Lasu. Patīk. Sajūta, ka neesmu bijusi skolā un iekavējusi mācību vielu un ielaidusi robus zināšanās. Žēl, ka Viestura blogu atklāju tikai pirms gada. Būtu bijis interesanti klātbūt jau no “pasaules” radīšanas brīža.
Bet varbūt mana loma šeit ir bijusi būt ilustrācijai, uzskates materiālam, kas ierodas un tā īsti neapjaušot “glezno”, kas iepriekš blogā jau uzrakstīts un izrunāts.
Lasu “Trāhīnietes” un ceru ieraudzīt arī kādu manu komentāru aptaustāmu un sasmaržojamu uz papīra. Vēl nav.
Sanāk ļoti azartiska lasīšana.

    Lāsma

    Vakarnakt tiku līdz savam komentāram! Iestājās zināma katarse!
    Smaržoja pēc papīra un tipogrāfijas.

    Es nebiju domājusi Jēkabu (īzaka un Rebekas dēlu) – es nez kapēc (varbūt netīši tīši) sajaucu vārdus – bija domāts Jēzus audžutēvs Jāzeps. Es to otrā komentārā laboju ar paskaidrojumu, ka “vai nav vienalga, kurš no futbola komandas”.

    Pavisam sievišķīgi.

    Sok

    Hey Glenn, Bootzilla,Did you download and letsin to the uncompressed version (just to the right of the video frame on this page)? YouTube is notorious for destroying the quality of the audio, so don’t judge the quality of audio from the video. Download the lossless track it’s free!Here’s my perspective on production decisions. When I mixed this, I mixed it from the drummers point of view. The reason for this is that it is a dance track, so the drums and bass are in the foreground, and everything else goes into the depth-of-field’. Any compression used was not for the sake of loudness, but to put the thump in the bump’. The kick is the only instrument with any significant compression. I produced this in a way that I thought was best suited for the artist and song, and the participants are very happy with it. I think it sounds pretty good too.I know that there will always be some letsiners who don’t approve of some production choices, but aiming to please everyone would be more of a disservice to the artists/participants then the primary objective to produce an effective track.Now, the next two sessions for this project sound MUCH different. The next group doesn’t have a drum set, they are mostly acoustic, and have an incredibly lush sound Consequently, my production choices were much different, and it sounds much different.Check out the next few, and let me know what you think.Thanks for writing -Elias

Gladiola

Esmu sapratusi, ka tēma vīrietis sieviete dzemde mani vairs neaizrauj. Nepavelkos. Attiecības ar savu vīrieti esmu nomenedžējusi. Zinu, kuras sviras nedrīkstu spiest, ja nevēlos nepatikšanas. Sadzīvojam tīri labi. Pieņemu, ka ne viss ir tā kā man gribētos. Bet lielākā daļa ir ok. Problēma tagad ir bērni. Nekad nebūtu varējuši iedomāties, ka pašas bērns mani spēs novest līdz izmisumam. Sākot no brīža, kad bērns iemācās staigāt, vairs nav iespējams viņu kontrolēt. Viņš dara tikai to, ko pats grib…

    Vakrdienis

    novest līdz izmisumam, …. jā tā ir pirmā sajūta, un liekas, ka tagad zibenīgi jārīkojas, .. a nē, vajag mieru sevī, tad atcerēties sevi tais gados, un uzticēties savam bērnam (cik nu tas var būt savs), un te nedomāju bioloģisko piederību, ne DNS, bet to, ka cilvēkā ( bērnā, tipa tavā) visam jānotiek vai tieši otrādi, pēc tavas dzīves izpratnes… a var tak būt tieši otrādi, a cilvēki tam nav gatvai, un nespēj, vai negrib, vai jebko izdomā….
    nerīkoties stulbi, sasteigt stulbi, izgāzties bērna priekšā stulbi, un vēl apziņa, ka savam bērnam (lai kā gribētos iztēloties, ka esi labākais draugs vai draudzene…. nu nebūs tā, jo tu gribi, a bērnam cita pasaules realitāte… un to nevar “draudzensiki” padarīt par čomu attiecībām. un …. iespējams … nevajag.
    p.s. uzticies, nevis kontrolē, audzini, seko, māci…. neapgrūtini. iemāci ar savas dzīves piemēru un nekad nestāsti, ka kādam jābūt nevainojamam/ai.
    p.p.s. īstenībā to Vakardienis vairāk sev teica

Gladiola

Ko nozīmē – būt mātei? Ja paskatos, uz sevi, tad jākonstatē, ka tā ir persona, kas bērnu baro, ģērbj, mazgā plus izdala viņam aizrādījumus no sērijas “Nevelc kājas pa zemi! Neslauki degunu piedurknē! Nelauz! Neplēs! Nekliedz!” un vēl miljons citu “ne”.
Mani tas reizēm reāli sabesī. Jo šķiet, ka mātei tomēr ir jābūt kaut kam vairāk. Kaut kam labam un pūkainam. Un atceros savu māti un to, cik, manuprāt, viņa bija slikta māte. Un saprotu, ka būt sliktai mātei ir daudz vieglāk nekā būt labai. Jo es zinu, kādus “ne” vajadzētu izteikt sev pašai, bet nekāda sakarīgā māte no manis nesanāk. Es reizēm esmu sev jautājusi, vai drīkst dzemdēt bērnus, ja nemāk viņus audzināt. PIlnīgākā bezcerība šodien. Vakar nomira mūsu kaķis un tad visi te tādi drusku izsisti no sliedēm. Veca minka jau bija, negaidījām jau, ka dzīvos mūžīgi, bet tomēr – kreņķis lielām un mazām sirsniņām. it īpaši tāpēc, ka pirmo reizi dabūju skaidrot, kāpēc mūsu mincene guļ uz grīdas un nekustās un ka viņa vairs nekad necelsies un vairs nekad nebūs ar mums. Un sapratu, ka nemāku to izskaidrot. Kad man šķita, ka nu jau gana labi skaidrots un kaķi var nest prom, tad tinu viņu autiņā, lai apbērētu godam, bet dēls man sacīja – ko tu dari, viņai taču sāp! Un es sapratu, ka visi mani skaidrojumi par to, ka kaķis ir aizmidzis un vairs nepamodīsies, ir galīgi garām. Viņš neko nav sapratis. Viņš nesaprata arī to, kāpēc mincenei jāguļ ārā aukstumā… Dīvaini. Ir visādi arhetipi. Bet labas mātes arhetipa nav. Nav sajēgas dabīgi būt par labu māti. Lasi, mācies, mēģini, un beigās vienalga izvēlies šortkatu – sadot pa ausīm un uzbrēkt: “Cik reizes tev jāsaka?!” Lūk – mātes ikona!

    Zane

    Gladiola, bet vai nav tā, ka apzīmējumi “laba” “nelaba” ir katra tāds subjektīvs skatījums. Mēģinājumi atrast un spēt pielietot “labas mātes” formulu, varētu būt tik pat utopiski kā sameklēt mūžīgās jaunības eliksīru. Audzināt jau var tikai pats sevi, un caur savu drosmi, uzdrīkstēšanos, paļaušanos, iedvest tajā mazajā cilvēkā to, ka mans, kā vecāka piemērs to sīci kaut kur var novest, kaut ko viņam dot. Nezinu gan vai jebkad izaugs liels kāds cilvēks, kurš kaut reizi nestāvēs pasaules priekšā absolūtā izmisumā un bailēs, neziņā ko darīt, nu vai pirms/pēc lielām ziepēm.. ar ideju galvā, ka viņām, bāc, kaut kas ir trūcis un trūkst, lai viņš tajā momentā būtu to novērsis..Man liekas, ka svarīgākais ir, šitā stāvot savā dzīvē, rādīt bērnam, ka pie tā visa dzīves sviesta, ir iekšā rezerves, ir apkārt cilvēki, ir miljons iespēju.. un drīkst arī pavisam zaudēt galvu, ja kas.. Stulbi ir tad, kad vecāki cenšas par katru cenu visu darīt pareizi(pēc savas subj. redzējuma), un iebāž bērnam zemapziņā to savu modeli, kurš viņu jau kā pieaugušo stipri ierobežo darbībā, un to viņš var pat neapzināties.

Lāsma

Gladiola, Tu neesi vienīgā tāda māte – te raksta vēl viena!
Labas mammas un tēti ir mirušie. Bārenītei bija slikta pamāte, jo mirusī mamma bija izlolota iztēlē kā vislabākā un vismīlošākā.
Par manu tēti nav labāka un mīļāka neviena, jo viņš ir miris. Es pat lāgā viņu dzīvu neatceros. Tikai sajūtu kā ir, kad paņem opā un tu jūties labi un mierīgi – droši.
Nu jau es esmu vecāka par savu tēti. Viņš toreiz bija ļoti jauns un tāds arī paliks. Rodas sajūta, ka es savu tēvu padaru par dēlu. Un tad nāk baiļpilna apjausma, ka miruši bērni ir vispaklausīgākie.
Ir tāds izteiciens, – “Man ļoti patīk bērni. Tad, kad viņi ir aizmiguši.”

Kaut kur lasīju, ka kāda māte nevar noskatīties, kā citas strostē savus bērnus par to, ka pļenčkājās pa peļķēm. Viņa būtu laimīga, ja viņas aklais bērns vispār to peļķi ieraudzītu.

Es saviem puikiem ļāvu piesmelt kedas un triekties ar riteni cauri vislielākajai peļķei un tad viscaurslapji nesāmies uz mājām. Bija silta diena, bet vienalga mazais saslima. Varbūt tomēr būt sliktai mammai, es toreiz nodomāju.
Nav jau stabilas atskaites kādai būt. Pašas mamma bija izdomājusi būt supermamma, jo viņas māte bija to pametusi. Tēva mamma arī ir bijusi paraugmamma, jo viņas māte neilgi pēc dzemdībām nomira un tad bija “ļaunā” pamāte.
Es jūtos slikta, nepacietīga un neizdarīga salīdzinājumā ar viņām. Un sanāk, ka censties būt vislabai ir censties būt beigtai.

Es reiz “ieraudzīju” to mazo bērnu, kas esmu es. (jo sievietei rakstīt – “to bērnu, kas mani”, būtu pārprotami) Un tas mazais bērns bija izmisis, pārbijies, sapsihojies, brēcošs… un vienīgais, ko tam bērnam vajadzēja, bija, lai paņem klēpī un samīļo. Tas bija tik saprotami – tā saktoeties uz sevi mazu no malas.
Tas būtībā, ir vissvarīgākais, kas mammām būtu jādara. Tas nemaz nav maz un viegli, kad gribas bērnus izsmērēt gar sienām. Un tomēr saņemties un samīļot.

Lai nav tā, ka dēls nāk pie raudošās un saka – “nebaidies!”

Gladiola

Ak, Lāsma… Bet pamātei taču bija arī īstās meitas un tās viņa lutināja… Bez tam manam vīram ir laba māte. Bez uķi puķi taču ļoti sakarīga. Kā man gribētos lai dēls kaut vienu reizi pacenstos izdarīt man pa prātam… Bet nešķiet, ka viņam īpaši rūpētu mana laimīgā seja… Kāda jēga klaigāt, ja mani tāpat neņem vērā? Jā, pa sienu iesmērēt, to tu labi pateici… Tagad viņam ir 4, un kas vēl sekos?! Es domāju, ka arī mūsu mātes nemācēja labāk tikt galā, tomēr viņas atceramies ar dusmām… Man tikai gribas lai mans dēls izaugtu normāls cilvēks. Tomēr, kad viņš man saka: Mammu, nemaisies pa kājām! Tad man šķiet, ka ar maniem tekstiem tomēr kaut kas nav kārtībā…

    Lāsma

    Gladiol, tajā pasakā tā labā māte un ļaunā pamāte ir viena un tā pati sieviete ar divām izpausmēm. Un meita arī ir viena no vairākām kopā.
    Kad mums ar māsu nepatika mammas uzdotie darbi, mēs iztēlojāmies kā ļaunā pamāte, dažreiz ļaunā karaliene ir sagūstījusi bārenītes, kuras noteikti īstenībā ir princeses un pelnījušas par pelnu grābšanu prinčus. Tie skūpstīs tās, kas sadūrušas pirkstiņus neskaitāmas reizes lasot ērķšķogas ķīselim. Jo mamma par katru cenu grib, lai pudienās meitām būtu trīs kārtu ēdieni. Man nekas negaršoja izņemot baltmaizi un konfektes. Vai tur māte nevarēja izsamist – par šito kārno nepateicīgo radījumu?! Izlaisto mātes meitu, kura neēd pelnrušķītes salasītās odziņas.

    Ar puisīšiem ir grūtāk – tos jau tik viegli pie darba nepiedabūsi. Nav tādi pelnrušķi. Kas tad mums ir tie strādīgie un klausīgie arhetipi? Varis? Ganuzēns? Sprīdītis?
    Prinči, kas cīnās ar pūķiem! Uzmini, kurš ir pūķis? Un kura ir princese? Divi vienā! Tas viss Tavā labā, māt!
    Viņi trenējas. Un reizēm liekas, ka viņi negrib redzēt to laimīgoto mātes seju. Varbūt viņiem vajag riktīgi nocīnīties, lai paši justos gana pastrādājuši gan to pūķi izaicinot, gan to uzveicot, paliekot dzīvi.

    Bet reizēm liekas, ka viņi vēl ir brīvi no laimīgošanām. Ka viņi atrodas uz savas lidojošās salas, kur viņiem pēcāk būs kur atgriezties. Un brīdī, kad māte smaida skatoties, kā dēlam kaut kas izdodas, viņš dusmojas un slēpjas, jo nav jau mātei tas domāts. – “Nemaisies pa kājām!”
    Izklausās ļoti neatkarīgi un vīrišķi.
    Bet citreiz viņi grib, lai paslavē un izsaka atzinību, novērtē.
    Citreiz viņi nekā citādi nevar pievērst manu uzmanību, kā tikai izdemolējot dzīvokli. Tad ierodas pūķis un auro. Un tad princese raud un prinči kārto istabas un slauka princesei asaras ar virtuves dvieli.

      Marī

      Jā, brīvi no laimīgošanas… Par šo arī esmu domājusi, ka vīri, kuri no mammas brunčiem pie sievas, no sievas pie citas, tad atpakaļ pie mammas un tā pa apli vien, tieši bērnībā netika pie savas pirmās nedrošās, bet lieliskās lidojošās salas, kur vēlāk atgriezties.
      Bet par labajām un sliktajām mammām – mēs vienkārši kompensējam pašu patiesi vai iedomāti nedabūto. Mana mamma ir ļoti centīga mamma, es tāda neesmu un tāpēc ar bažām skatos uz meitu, bail, ka viņai šķitīs, ka jātēlo tā centīgā, pareizā loma.

Dace

Lāsma un Gladiola, bet kā tur ir ar Jums abām citādi?

Vai Jūs, piemēram, vienmēr esat ar izmazgātiem matiem, frizētava arī vienmēr precīzajos datumos, nekad nepavazājaties pa māju galīgi neizskatīgā T kreklā (kas toties visu nosedz 🙂 ), nekad neaizejat uz veikalu ar neuzzīmētu ģīmi un pļūtenēs, ēdat ļoti pareizi (tātad nemaz neuzresnējat) utt.?

Domāju, ka viss pārējais riņķo ap kopīgo bildi.

Tagad jaunas sievietes salasās žurnālus un ļoti iztur bērnu histērijas veikalos, kaut vecākas kundzes ar ratiņiem pukst un elš. Reizēm es tā skatos, ka tam sīkajam patiesībā derētu riktīgi iedot pa ausīm, bet vai dieviņās kaut ko tādu teikt, kur nu vēl darīt… Visas “bērns-kā-cietušais” dāmas būs klāt.

Man šķiet, ka pati cepšanās par savu sliktumu jau liecina, ka viss nav perfekti, un tad jau Jūs esat labas mammas 🙂

Dace

Man ir aizdomas, ka visas tās šaizes, kad mammas aiziet par tālu, rodas no tā, ka viņām ir kaut kāds maldīgs priekšstats par labu māti.

Vakar biju vienā pasākumā, kur mazs bižains meitēns braukalējās pa telpas koka durvīm ar mazu rotaļu mašīnīti. No sākuma klusi – un skatījās uz omi. Reakcijas nebija. Tad viņa to darīja mazliet (tikai mazliet) skaļāk. Arī klusums un pilnīgs miers. Tad vēl skaļāk (+ nepārtraukti skatieni uz omi). Visbeidzot nu jau bija mazs troksnis. Ome aizrādīja un lielā ieinteresētībā turpināja klausīties dažādos runātājus. Tā viņa aizrādīja reizes trīs, bet meitēns tik trokšņoja. Visbeidzot ome viegli paņēma viņu aiz biželes: ne vilka, ne rāva, bet vienkārši paņēma viņas biželi.

Nu viss. Cilvēkbērns iegāja kaktā un klusi dīca. Izrāde bija ne visai izdevusies, jo dīkšana bija riktīgi uzspēlēta. Apkārtējie smaidīja par šo omes testēšanas programmu.

    Gladiola

    Ai, Dace, ir lietas, ko saprot tikai tie, kam pašiem ir bērni. Man ir apnicis saņemt žēlabas par savu dēlu no visiem – audzinātājām, auklītes, vecmāmiņām. Pa ausīm viņš ir dabūjis noteikti vairāk nekā vidusmēra bērns. Slikta māte, laba māte, kas tas ir? Tas ir bērns, kas to izlemj, vai māte tāda ir. Kādu viņš viņu atceras. “Man ir forša mamma,” tā mans vīrs. “Man ir riebīga mamma, ” tā es. Joprojām. Māte, kas visu laiku brēc virsū un kaut ko pārmet, vai Tu sev gribētu tādu? Domāju, ka mans dēls arī negrib. Par histēriju lielveikalā esmu sazvetējusi savu dēlu zilimelnu (+ vēl par to, ka pa ceļam uz autostāvvietu pacentās iegāzties guļus visās peļķēs, kuras bija pieejamas, bet man viņš bija jāaizstiepj ar vienu roku, jo ar otru stūmu ratus) Un tas nekādi nav darījis viņu labāku.
    Lāsma, Tu pārāk simboliski, manuprāt, pieej, it kā visas mātes būtu vienādas. Bet ir labas mātes un sliktas mātes. Un lai kā es censtos, es jūtu, ka kopēju savu māti, kaut zinu, ka viņa ir slikta māte, ļoti slikta. Es gribētu kopēt vīramāti, bet nemāku. Viņa tiek ar manu dēlu galā daudz labāk par mani. Viņa māk viņam kaut ko aizraujošu pastāstīt, bet es? Es vispār nemāku ar bērniem apieties. Es nemāku zīmēt, nemāku spēlēties, nemāku neko, tikai lasīt grāmatas (gudras un ne tik gudras) Un dēla histērijas nav klusa uzspēlēta šņukstēšana, bet gan vājprātīgi auri, no kā man galva plīst pušu, un tā gribas, lai viņš aizveras. Un tā gribas, lai ir kaut kāds laiks, kad neskan: “es, es, es, man, man, man”. Pateikt, ka arī es esmu cilvēks, arī man vajag ēst un gulēt. Ka ja nevar piecelt mammu, tad jāpamodina mazo brāli, tas sāks brēkt un mamma momentā būs no gultas ārā, sados pa ausīm, bet kas par to, jo brālis jau vairs negulēs.
    Un reizēm man aizmirstas vispār, kur ir tas prieks par bērniem, kur ir tas gandarījums. Tiklīdz viņš sāk staigāt, tā viss. Prieks un gandarījums ir beidzies. Un ķeries pie nākamā prieka un gandarījuma, kas atkal gadu būs tavs un tad kļūs par mazu vampīru tāpat kā iepriekšējais. Ai, ziniet, man te sakāpa! šajā nedēļas nogalē tiešām likās – es aizeju, tieciet galā bez manis! Es gribu atpūsties.
    Un jā, Dace, man, protams, nav vienmēr uzkrāsots ģīmis, ejot uz veikalu ( es vispār krāsojos maz, tas taču acīs lec, cik esmu skaista, kam man krāsoties? :D) Ēdu gan es diezgan pareizi un nemaz neuzresnēju, tas gan. Bet tas vairāk ir garšas jautājums. Man tā garšo. Kad es jūtos kā slikta māte, tas ir tāpēc, ka daru to, ko mana māte darīja, kas manā vērtējumā bija slikta. Es atceros tās sajūtas, kas man bija kā bērnam, kad viņa uz mani kliedza. Un es spēju tās tik perfekti iztēloties savos bērnos… Bet es nemāku savādāk. Vīrs uzskata, ka es dēlu esmu izlaidusi un ka viņš manā klātbūtnē izpildās. Un es nesaprotu, kā tas var būt. Vai tiešām izlaists? Katrā ziņā šī nedēļas nogale man liek dzīvot priecīgās pirmdienas gaidās par to, ka rīt ir dārziņš un tas raķetēns būs prom. Varēšu atvilkt elpu, neviens nesvaidīsies ar krēsliem pa istabu aiz garlaicības. Šodien man bērni riebjas. Visi. Sākot jau ar savējiem. Viņi ir tik dumji un neracionāli. Smērē drēbēs, bļauj, kad viņus ģērbj (šito luksusu, tevi gērbj, bet tu vēl spirinies un kliedz, protestē, kaut ārā mīnusi, nu tad ej arī ārā pamperā, ja tik gudrs, es varu vilkt mēteli viena pati), sviež ēdienu acīs, smejas par atraugām un gāzēm, ko viens otram par prieku palaiž. UN MAN TAS RIEBJAS! Šodien par 100%

      Gladiola

      Un jā, Dace, es daudz vairāk esmu redzējusi māmiņas veikalos, kas liekas no dusmām tūliņ uzsprāgs un sāk aurot uz to savu bērnu kā negudras, bet es tajā brīdī, kas visi nosodoši groza galvas, esmu māmiņas pusē, un ja iespējams, ņemu to knisli priekšā, lai māte sajūt, ka nav viena un pamesta. Tie nav nekādi monstri, kas kliedz uz saviem bērniem. Tā ir totāl bezspēcība par to, ka dzīvojam sabiedrībā, kur jāievēro zināmas normas, vismaz citiem redzot, bet ir viens pāris gadus vecs, kas to atļaujas pilnīgi ignorēt.

    Lāsma

    Dace, skaidrs, ka mājās staigāju ar palmas frizūru un nekrāsojusies ietinos pūkainā halātā kā milzīgas pelēkas peles kažokā. Uz veikalu arī pamanos aiziet tāda, ka labāk nevienu pazīstamo nesatikt. Parasti satieku. Viņi izliekas, ka mani pazīst.
    Mans pieloga dārzs ir tieši tāds kā es. Es to sapošu un priecājos par puķēm un tad es pēkšņi pārstāju par to rūpēties. Skatos kā tas mirst. Milzīgais ceriņš – tas ir pats par sevi. Viņam manu rūpi nevajag. Tam no manis neko nevajag. Esmu jutusies tam pateicīga par to.
    Ar bērniem es arī noņemos kampaņveidīgi. Pārsvarā es gribu, lai mani liek mierā.
    Jo es knapi tieku ar sevi galā. Brīžam liekas, ko tādam “bērnam” bērni?!
    Savu mazo dēlu esmu turējusi sev klāt pārāk cieši un vienlaikus arī grūdusi prom. Aiz bailēm.
    Ir bijuši brīži, kad priecājos, ka viņš vispār ir. Jutusies nogurusi no cīņas par viņu un pelnījusi atpūsties. Tad nu viņam, kamēr vesels jādzīvojas vienam, kamēr es krāju spēkus nākamajai kaujai.
    Briesmīgi stulbi palaižu garām iespēju būt ar viņu – tieši ar viņu, nevis ar viņa slimošanu. Un tas jau kļuvis par ieradumu, nevis nepieciešamību, jo viņš ar katru gadu arvien stiprāks.
    Lielajam dēlam patīk datorspēles vairāk par mani. Cik tipiski!

    Vakardiens

    apkārtējie smaidīja?… jo ne ome, ne kāds kāds cits negribēja parunāt, saprast uzklausīt mazo cilvēku. un ko Cilvēkbērns no šī gadījuma paņems iekšā sevī visai atlikušajai dzīvei? … uzvarošu omi, kas domā tikai par savām tā brīža pašsajūtām, pat to ko padomās pārējie onkuļi, tantes… kas pēc sekundes aizmirsīs skaņu no durvju priekšas….
    un, omes testēsaans programma izgāzās, jo pēc gadiem 10 -15 zemes laika, ome varēs noelsties, kliegt, spiegt, spārdīties un visus radus ganīt, ka lūk meitēns izlaists līdz ārprātam, omi neklausa, nevienu neklausa…. tik būs aimirsusi, ka ignorēja cilvēkbērnu, un pazemoja….

Gladiola

Man, protams, negribas sacīt – oi, man nekad nav netīri mati un es nekad neesmu halātā, taču pa lielam es vienmēr esmu nomazgājusies un saģērbusies fifīgās mājas drēbēs, lielākoties košās trikotāžas kleitās, ka neburzās, bet izskatās gana seksīgas. Arī mati ir izfēnoti. Ikdienā lietoju pat smaržas. Tas nekas, ka esmu mājās ar bēbi, kas to diez vai novērtē. Tāpat. Lai foršāk.
Lāsma, neuztver to kā pārmetumu, drīzāk tas ir jautājums – vai tas, ka Tu tik ļoti cīnies par savu laulību, nav tas, kas Tev atņem spēkus un liek bērnus audzināt kampaņveidīgi? Kur aiziet Tavi spēki? Ja kādreiz sastrīdos ar vīru, tad parasti dēls paliek bez pasaciņas vakarā. Tagad, kad ir noticis strīds, dēls jau pats jautā: “Mammu, vai Tu šodien man lasīsi pasaciņu, vai arī Tev nav spēka?” Aizkustinoši, naivi. Ar tādu izpratni. “Nē, dēliņ, man nav spēka.” “Nu labi, tad apsedz mani!” “Es nāku”.

    Lāsma

    Nu, re cik Tev tomēr jauki ar dēlu mēdz būt!
    Es nezinu, varbūt Tev taisnība par manu nespēka avotu… Bet ko tad darīt?! Cerēt, ka kāds izglābs? Ir tak tādas investīcijas, ka būtu muļķīgi aizplivināties pie kāda, no kura viscaur trīci trīs gadus… varbūt sešus. Bet tas jau būtu tā pa vieglo. Tas neder.
    Labāk beigt spirināties un ļauties.

Bryuvers

Nodauzīt dēlu zili-mellu — izklausās diezgan cēli. Un iesmaržoties.

    Gladiola

    Bryuver, ņesipj mņe soļ na ranu. Es te par to savu uzvedību stāstu, jo nepieciešama publiska grēksūdze, cik esmu slikta māte. Cerams, neviens no jums sociālo dienestu pie mums neatsūtīs…

      Bryuvers

      Tas jau nav domāts kā soļ na ranu, bet gan kā zeļonka. Man izklausās, ka Tavs dēls Tevi ļoti intensīvi provocē, un, viņu klapēdama, Tu šai provokācijai vienkārši ļaujies. Tev droši vien būtu labi izpētīt kaut ko vairāk par iemesliem, kāpēc viņš to dara, kā viņš jūtas, kad viņam vilktin velk Tevi izaicināt.

      Gladiola

      Bryuver, Tu pareizi spried. Vienīgi, kad lielveikalā notiek histērija, ir ļoti maz laika, lai anlizētu motīvus, kas viņu mudina tā rīkoties. Tas jādara mierīgi mājās, lai šādas situācijas neatkārtotos. Nu kāpēc viņš mani provocē, es arī sev to jautāju? Es nezinu atbildi, ko tā smuki te ierakstīt, bet jūtu, ka tas ir saistīts ar tēva neesamību/prombūtni. Kaut kas viņa pasaulē sagāzās pēc manas šķiršanās. Viņš nespēj pārstrādāt arī manu vīru. Un tas viss man nāk tagad kā manas šķiršanās augļi. Tikai to mainīt nevar. Tas ir noticis un nav pārskatāms. Ko es varu darīt? Justies vainīga? Ne mirkli neesmu pārstājusi to darīt. Jusies slikta māte? Jau jūtos tāda sen. Es nevaru dēla dzīvē atcelt to, kas viņu sanikno uz mani. Un tā mēs te virpuļojam. Līdz kamēr viņš sevi atradīs. Līdz kamēr katrs atradīs savu vietu šajā “alternatīvajā ģimenes modelī”.

      Bryuvers

      A kāds tolks justies vainīgai un sliktai mātei? Nedod dies Tev dēla priekšā ir vainīga stāja. Kā Tev šķiet, kā tas iedarbojas uz dēlu, ja tā ir?

      Kaut kad iestājas moments, kad emocijas jāiztur, ieskaitot vainas sajūtu, arī jāpiedod sev. Jums kaut kā jānonāk līdz momentam, kad Tavs vīrs ir pilnībā Tēvs Tavam dēlam, un dēls to pieņem, un Tu ļauj tam notikt, un ļauj viņam audzināt Tavu dēlu. Nav jau nekāda alternatīvā modeļa; sabiedrībā pat daudzi tādi formējumi, kas nav ģimenes, ieņem ģimenes modeli, kur nu vēl ģimene, kaut arī pēc vīra/tēva mainīšanās.

      Gladiola

      Bryuver, es cenšos. šis ir tas gadījums, kad piekrītu katram Tavam vārdam. Man šķiet, ir lietas, kam vajadzīgs laiks. Gan jau viss sastāsies kaut kādās vietās. Ja ne savās, tad citās.

      Bryuvers

      Lai izdodas!

Dahaba

Sasaiste starp Rudzīša bloga ierakstu un tam sekojošajiem komentāriem ir virsraksts “Iespaidu vairāk kā spējas tos pārstrādāt” 😀

Vakardiens

Mani nesen skāra raidījuma radio atkārtojums par Vieturu, par grāmtām, par sievietēm,vīriešiem un zemapziņu, un nākamās nedēļas vienīgajā dienā, kad beidzot nolēmu, manai darba mašīnai jābūt beidzot iztīrītai, un man būs apēst zupu, parsto psdienu vietā, ieraudzīju grāmatu (padomāju jāizlasa, jo viedoklis ko dzirdēju, netapa skaidrs)… dabūju grāmatu, … un kā cilvēks no malas, jo pirms nedēļas nezināju Viesturu Rudzīti, ieskrēju grāmetā “….Trāhinietes”.
pa pāris vakariem tiku līdz 215 lpp, un jāsaka, ka neesmu šīs zemes viedais, un skaidri zinu, ka zinu, ka maz ko zinu, bet Vakardiens neko nezinot par šādu dzīves redzējumu, ir pārsteigts, un iespējams nesaprot kāds ir vēstījums, jo nav lasījis blogus, grāmatas un viedokļus, … Vakardiens nesaprot, kāpēc jāmēģina sadalīt šīs zemes miesas pēc to miesiskās būtības… Vakrdienam šķet, ka dvēselei nav dzimuma, un ka miesa ir mājvieta, kuru būtu dvēselei – sākumā iepazīt, tad netraucēt, un tad realizēties. Tas ļoti īsi un tieši, jo neviens nevar spriet par šo bumbuli, ja nav bijis iemācīties, kas te no notiek…. un dažādos dzimumos, laikos, un telpās. Vakardiens vienmēr ir skeptisks, kad kāds runā par sievišķo, vīrišķo, sajaukto, un kaut skaidro. Ja Vakardiens šajā dzīvē ir vīrietis, tāpēc ka krāns, tāpēc ka …. bla bla bla (un nav svarīgi vai Ziedotājs, neziedotājs vai starpizpausmes produkts), un pazīst sievišķo, mātišķo, nevis akceptē, bet atpazīst, un pa lielam – nemeklē miesisko (bet atpazīst un pieņem), tad mulsina Vakardieņa neziņa, …. “o čom bazar?”citējot autora citātu. Kas tad ir jāsaprot? daļa no kopuma? jeb gabaliņš zemapziņas? jeb jāsaprot, ka dvēseles šobrīd ar krāniem, ir jākonfrontē ar dvēselēm, kam šobrīd miesa, kas patīk krānu miesu īpašniekiem??
īsi un vienkārši – Vakardienis grib zināt – kāds ir sūtījums? un nesaku, ka noliedzu viedokli, nesaku, ka noliedzu autoru, nesaku, ka Viņa Majestāte Nejaušība te atveda, bet vēlos saprast – kāds ir V.R. globālais mesidžs.
Tiešām ar cieņu,
jo Vakardienim ir viedokis, nevis, prakse, grāmatas un vietne, kur saņemt atbildes.
p.s. un tagad pat neceru, ka varēšu apmainities koridoriem šovakar.
Bet paudies,

    meri

    Mazāk dzert vajag.

Image

Ar seksuaalo energjiju jaamaacas apieties, taa var buut graujosha, bet var arii celt spaarnos (“nazis var buut deriigs, ja zin kaa ar vinju apieties”).

Atcelt

Publicēts: 20.10.2014
Komentāru skaits: 40