 |
Raksti |
Materiālu skaits kategorijā: 20 Parādīti materiāli: 1-10 |
Lappuses: 1 2 » |
Šķirot pēc: Datums↓ · Vārds · Vērtējums · Komentāri · Lejuplādēm · Skatījumi
Treisija Letsa lugas „Osedžas zeme” uzvedums Nacionālajā teātrī (režisors Valters Sīlis)vēl tikai būs – pirmizrāde 13. janvārī, bet nevarēju izturēt, kaut ko par to neuzrakstījis jau līdz tam. Recenzija par neredzētu izrādi skan līdzīgi kā – nedzimušu bērnu ārstēšana. Tomēr ja dziļāk padomā – varbūt tieši vēl nedzimušie bērni ir visvairāk pelnījuši tikt ārstēti? Un šī nav recenzija par izrādi, tās ir pārdomas par tekstu. |
Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā 8.septembrī ES mājā, Aspazijas bulvārī 1,
rīkoja diskusiju "Demokrātijas kvalitāte: līdzdalība un
manipulācijas". To vadīja profesors Igors Šuvajevs, diskusijas panelī bija
uzaicināti šo rindu autors, Jurģis Liepnieks, bet sākotnēji domāto Aigaru
Freimani aizstāja profesors Juris Rozenvalds. |
Latviski no latīņu valodas ir tikusi iztulkota Heinriha Krāmera un Jakoba Sprengera 1486. gadā publicētā traktāta „Melleus melleorum” viena nodaļa – to ir paveikusi Laura Hansone, teoloģijas maģistre. Tulkojums publicēts http://sieviesuordinacija.lv/ Laikam nav bijis viegli, ja pie tradicionāli latviski lietotā nosaukuma „Raganu veseris” ir bijis jāpaskaidro – „Raganu, „sieviešu ļaundaru” veseris”. Svarīgs sacerējums - tāds, kas veselus trīs gadsimtus kalpojis par katoļu baznīcas attieksmes pret sievietēm pamatu. Balstoties uz tajā paustajiem apgalvojumiem, daudzviet Eiropā liesmojuši sārti, kuri aiznesuši nāvē tūkstošiem tādu sieviešu, kuras tolaik sauca par raganām. |
Izlasīju Heidenas Erreras
fundamentālo darbu – Frīdas Kālo (1907 – 1954) biogrāfiju „Frīda”. Sākumā
uztvēru to tā diezgan mehāniski, bet jo tālāk ielasījos, jo vairāk aizrāvos.
|
Biju uz „100 gramiem kultūras” – šoreiz par man ne pārāk labi zināmu latviešu kultūras virsotni – Zentu Mauriņu. Kad aicināja, apmulsu un gribēju atteikties (es taču tik maz par viņu zinu), telefona saruna ieilga manu paužu dēļ. Bet šajās pauzēs es veicu pāris ceļojumus domās.
|
Drīz ar Frīdriha Šillera „Marijas Stjuartes” pirmizrādi Dailes teātrī noslēgsies mans ceļojums pa Anglijas un Skotijas karaliskajiem dzimtaskokiem, kuros ieauguši arī zari no Francijas un citu valdnieku ģenealoģijām.
|
Vērojot Aināra Šlesera politiskās un biznesa aktivitātes nu jau vairāk kā
desmit gadu garumā, galvenā asociācija, kas rodas, ir – Varonis. Mitoloģisks, cīņās nonokaujamais. Bet vairāk
tomēr Varonis kā vīrišķa loma - nebūt ne tik viennozīmīgi pozitīva un skaista,
kā daudziem, varbūt arī Šleseram pašam, to gribētos redzēt. |
Bet bērni tomēr vēl dzimst ... Dailes teātris ir ķēries pie jauniestudējuma – amerikāņu dramaturga Mario Fratti lugas „Jaunā sieva”. Mihails Gruzdovs (viņš iestudē šo darbu, tā skatuves nosaukums būs „Rīt manas kāzas”)zvana man un saka ... nu jā, ka vispār lai es atbraucot un palīdzot. Līdz tam mēs nebijām pazīstami un zvanīdams diez vai viņš zināja, ka svarīgs iemesls, kādēļ es saku „jā”, ir tas, ka mēs abi esam valmierieši. Valmieras puikas, tā sakot. Kaut ko tie Gaujas krasti dara ar cilvēkiem, kas tur dzimuši ... |
|
|
|