Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā 8.septembrī ES mājā, Aspazijas bulvārī 1, rīkoja diskusiju "Demokrātijas kvalitāte: līdzdalība un manipulācijas". To vadīja profesors Igors Šuvajevs, diskusijas panelī bija uzaicināti šo rindu autors, Jurģis Liepnieks, bet sākotnēji domāto Aigaru Freimani aizstāja profesors Juris Rozenvalds.

Igors Šuvajevs, kas pirms diskusijas jau bija savācis visu tās dalībnieku pateikt gribamo, centās būt neitrāls, atbalstošs un darbību rosinošs. Pirmajam viņš dod vārdu man – lai es pateiktu kaut ko par manipulāciju psiholoģiju.

Stāstīju par vēsturi kā cilvēku un sabiedrības, nevis notikumu attīstību, par „cilvēku ar caurumu”, par bērniem, kam vajag vecākus un par atkarīgu (zaudējušu, bērnībā atgrieztu) cilvēku nepieciešamību izveidot piramīdas, kuru iekšienē tie veido drāmas trīsstūrus un kuros paši ir Upuri, bet kam ir vara sadalīt piramīdas telpu Baltajā (ar Glābējiem) un Melnajā (ar Vajātājiem) un ko kuras ir ārkārtīgi grūti izkļūt. Un kuru virsotnē ir visvairāk zaudējušais, kas gan pārstāv piramīdas intereses un vērtības, gan (neapzināti) mēģina piramīdu no tās zaudējumiem izvest - līderis vai oligarhs. Par feodālismu, kā tipisku dažādu piramidālu attiecību kultūru īsti nepaguvu, cerēju ka vēlāk, diskusijas gaitā. Un nepaguvu par kapitālismu kā no piramīdām iznākušu, pašvērtīgu un personiski brīvu cilvēku politiskās atbildības uzņemšanos, līdzsvarojot piramīdu (augšpalāta Anglijas parlamentā) varu ar pilsoņu, kapitālistiskās demokrātijas subjektu (apakšpalāta) varu. Bet uzdevu jautājumu – ja Latvija nav gājusi cauri kaut kādiem Rietumeiropā bijušiem attīstības posmiem, vai mums var būt tāda pati demokrātija kā viņiem?

Vēl pirms vārds tika Jurģim Liepniekam, viņa neverbālā pozīcija jau vēstīja – „esmu atnācis pateikt, ka ne ar vienu no jums nedraudzēšos”. Šņācošs no aizvainojuma, arogants un sprādzienbīstams. Un vēl šī pozīcija teica – „ ja jūs domājat, ka es esmu tas manipulators, tad tas liecina, kādi atsaldeņi esiet!” Verbāli viņš māksloti garlaikotā, bet sāpinātā tonī klāstīja, cik dažāda un faktiski nemanipulējama esot Latvija sabiedrība un ja nu kāds manipulējot, tad tie esot masu mediji. Tie objektīvi radot „viedokļu līderus”, kuriem esot vairāk nekā viena balss, kas tad galu galā arī nosakot tautas demokrātiskās izvēles.

Runāja galvenokārt vīri. Fiziķis un politikas entuziasts Jānis Danoss atgādināja, ka kristālu kvalitāti un īpašības lielā mērā nosakot tajos esošie piemaisījumi – interesanta asociatīva saite, ja kristālu salīdzina ar sabiedrību. Valdis Krastiņš, bijušais Latvijas sūtnis Prāgā, atcerējās savas sarunas ar Vaclavu Havelu, kas teicis apmērām tā – ir ārkārtīgi daudz tādu šķēršļu Austrumeiropas demokrātiskajā attīstībā, kurus mēs vēl nenojaušam. Replikas izteica vēl citi vīri, bet arvien grūtāk bija uztvert to jēgu un atcerēties runātāju vārdus. Spriegums telpā auga ik minūti, bet katrs nākošais izteiktais vārds to nevis izlādēja, bet sabiezināja vēl vairāk.

Kas notiek? - beidzot uzdrošinājās jautāt kāda jauna dāma, norādot uz organizētu sieviešu diskriminēšanu šovakar. Liepnieks viņai uzrūca, parādot savu intelektuālo pārākumu, bet Šuvajevs atgādināja, ka profesionalitātei nav dzimuma. Pēc brītiņa meitene pazuda no telpas. Tomēr atradās vēl viena drosminiece – plata, stipra sieva , smaidoša un silta kā saule. Viņa pateica, ka no visiem vīriešiem, kas šeit sapulcējušies, viņai visvairāk patīkot harizmātiskais Juris Rozenvalds.

Jums vajadzēja redzēt profesora apgaroto seju tobrīd! Izrādās, viņš nebija velti centies, kaismīgi un pacietīgi izklāstot dažādus vēsturiskus un politikas teorijas faktus. Sākums taču bija tik grūts – runāt uzreiz pēc Liepnieka. Nācās paļauties ne tikai uz iepriekš rūpīgi sagatavoto konspektu, bet arī meklēt atbalstu pie akadēmiskā brāļa, profesora Šuvajeva, kurš viņam pieklājīgi uzsmaidīja. Bet ar katru mirkli bija labāk un labāk, balss kļuva skaļāka, asociācijas raisījās spontānākas, seja piesarka un žesti ieguva tādu amplitūdu, ka tikai laimīgas nejaušības dēļ blakus sēdošais Liepnieks netika fiziski aizskarts. Pateicoties Jurim Rozenvaldam, vakars bija kļuvis ne tikai izturams, bet arī izglītojošs un jēgpilns.

Tomēr – „cūcene” taču profesoram! Padomāsim, cik daudz labu darbu citi vīrieši ir izdarījuši Latvijas labā, nesaņemot par to nekādu atzinību! Vesels pulks aizvainotu politiķu – Andris Šķēle jau ir regresējis žultainībā un piktā vecišķā īgnumā, Vilis Krištopāns aizspēlējies golfu Floridā un par latviešiem saka – „jūs” nevis „mēs”, bet Jānis Jurkāns norobežojas no visādiem „pekstiņiem” aiz sava izsmalcinātā vizuālā tēla. Netaisnīga tā Lielā Stiprā Smaidošā Sieva – Rozenvalds taču varēja paciesties, samīļot vajadzēja Liepnieku. Aizmirsusi savulaik Šķēlespapa pakratīto pirkstu visādiem tur „sliktajiem” – „nedariet pāri Jurģītim!” Saprata viņu kā savu miesīgu dēlu.

„Varam jau mēs te runāt par „cilvēkiem ar caurumu”...”, rezignētā tonī šovakar bija teicis Jurģis Liepnieks, „bet, tas taču noved pie baisas perspektīvas!” Protams – meitene, kuras pienākums bija samīļot, feministiski samuldējās un aizmuka. Vai viņa nesaprata, ka Liepnieks būtu arī varējis sēdēt mājās, atņemot mums iespēju redzēt vaigā „nācijas gudro puisēnu” – ko tad mēs iesāktu? Ja jau viņš atnāca, tātad uz kaut ko cerēja, to tak viņai vajadzēja saprast! Bet nekā - perspektīva baisa, protams. Ja Liepnieks varētu būt domājis citu baisumu, es kā vairāk piemērotu tomēr piedāvātu vārdu „grūtums”. Havelam taisnība, demokrātijai Austrumeiropā kā efektīvai (!) valsts pārvaldes formai ir jāpārvar daudzi, sarežģīti un iepriekš grūti paredzami attīstības šķēršļi.