Skatīt komentārus

Noras Ikstenas darbu „Mātes piens” nevar pārslavēt. Tā mākslinieciskā kvalitāte ir izcila, es pat teiktu, ka tā ir visaugstākā līmeņa proza, ar to mūsu literatūra var lepoties, droši iekļaujoties pasaules vārda mākslas plūdumā. Grāmata kaut kā asociējas ar nobeļoto Elfrides Jelinekas „Klavierētāju”, kas arī mūs vadā pa mātes-meitas attiecību arhaiskajiem dziļumiem, liekot aizdomāties – tātad tie īstie dziļumi ir tur? Ar šo darbu Nora Ikstena palīdz lasītājam sasniegt jaunas robežas refleksijās par sievietes dziļāko būtību, tā saikni ar vīrišķo un – ar dzīvību un nāvi. Darbs iznācis sērijā „Mēs. Latvija, XX gadsimts” un to izdevusi „Dienas grāmata”.

Grāmatu aizverot, iestājas jutoņa, kurā „vārdiem nav vietas”, gribas paklusēt. Šķiet, katrs lieki izrunātais varētu aptraipīt tikko izjusto svētumu. Iespējams, tādēļ anotācijas uz pēdējā vāka tik lakoniskas – it kā baidoties kaut ko iztraucēt, cildinošas. Un tad „vēlme parunāt” atgriežas – kopā ar dzīvīgas enerģijas šalti.

 ikstena_mates_piens

Man ir pāris papildus iemesli priecāties par Noras Ikstenas veikumu, kuru nav citiem lasītājiem. Pirmkārt, mums ir kopēja literārā redaktore – Gundega Blumberga. Literāru tekstu rediģēšana nekad nav tikai tehnisks darbs, autoram redaktors vienmēr ir persona ārpus ikdienības. Nora Gundegu nosaukusi par „valodas draudzeni”, un es riskēju iedomāties – varbūt „valodas māte”? Jo šai grāmatai tāda varētu būt bijusi vajadzīga – to rakstot, autore noteikti staigājusi pa to šauro laipiņu, nokrišana no kuras draudētu ar pavisam citas palīdzības vajadzēšanu… Ikstenas vārdi un teikumi ir kā pārcēlājs Hārons, kas ceļ pāri uz citu valstību – zemapziņu, kurā nogulsnējusies aizvēsture. Vārdi to sajunda, saspridzina un ieplūst apziņā kā tādas saldas nāves zāles – tiem, kas „nāvei parādā”. Šajā grāmatā ir pulkiem stipru vārdu, skaidrs, ka literārajai redaktorei ir bijis ko turēt, lai līdzētu dēmonus sevī ielaidušajai autorei kaut ko pašķaidīt, kaut ko – padarīt skaudrāku un beigās tos dēmonus aizdzīt.

Gundega rediģējusi visas manas grāmatas, izņemot pirmās divas. Arī pēdējo, šajā pavasarī iznākušo „Meita un Māte”. Sakars te ir būtiskāks nekā tikai kārtas numuri redaktores darāmo darbu listē. „Man prieks, ka Jums patika, ka esat aizgrābts”, Gundega atrakstīja, kad es viņai uzrakstīju par „valodas draudzenes” veikumu. „Aizgrābts”, kaut arī smieklīgs, laikam tiešām šeit ir vārds vietā. Aizgrābts par to, ka „Mātes piens” perfekti ilustrē „Meitu un Māti”, bet „Meita un Māte” savukārt interpretē „Mātes pienu”. Nolūks, kādēļ šo rakstu, ir ilustrācijas/interpretācijas saikni uzsvērt, saboldēt. Labi saprasta literatūra ir zāles dvēselei, bet nesaprasta var būt arī toksiska vai dēmoniska…

Tāda līmeņa literatūru kā „Mātes piens” nav iespējams „izdomāt”, uzkonstruēt, sakombinēt. Tādu var tikai izcelt no sevis, tādēļ tā ir neizbēgami personiska, stāsts par autori. Tomēr grāmatas centrālajam triumvirātam – meitai, mātei un mātesmātei nav kristītu vārdu, tie ir tikai un vienīgi sugas vārdi – pārstāv visas meitas, mātes un mātesmātes. Autore personiski iezīmē tikai ieeju šajā māšu/meitu pasaulē un tas nemaz nav tik daudz. Tādēļ interpretējot grāmatu, man nav sajūtas, ka vajadzētu piesargāties, ar saviem profesionālajiem prožektoriem izgaismojot tekstu. Autore šeit nav jāsargā, to jau ir izdarījusi „valodas mamma”. Es nerunāšu par autori, es runāšu par to, ko viņa lasītājam rāda par „mūžīgi sievišķo”. Nedomāju, ka tas „augšup mūs cels”, kā stāv rakstīts abos „Fausta” tulkojumos. Domāju, ka tas sievišķais var „iedvesmot mūs”, kā to pēdējā rindā rakstītu es. Jo, manuprāt, iedvesma kā tāds spārnotais zirgs Pegazs rodas tur, kur satiekas sievišķais ar vīrišķo visdziļākajā dziļumā un visaugstākajā augstumā. Poseidons gorgonai Medūzai radīja divus dēlus, kurus Persejs atbrīvoja – viens no tiem uzlidoja debesīs, bet otrs palika pie zemes.

Katrā literārā darbā ir tēlu sistēma, kas nereti parādās kā dzimtaskoks. Arī „Mātes pienā” ir dzimtaskoks, bet skicēts viegli – tā, ka paviršākam lasītājam paslīdēs garām vai nešķitīs būtisks. Tomēr – ja nav dzimtaskoka, tad nav manas. Izlasītais vismaz man paliek „tikai vārdi”, vismaz man tas ir „tikai”.

002

Interpretāciju „Mātes pienam” varētu sākt no jebkuras vietas – šeit nav pirmais un pēdējais, svarīgais un nesvarīgākais. Šajā grāmatā viss ir sievišķi cirkulārs, katrā punktā ir sākums un gals. Man tomēr gribas sākt ar ģenealoģiski senāko – mātesmātes pirmo vīru, mātes tēvu un meitas vectēvu.

Varbūt tas ir „tikai” mīts, ka tēva īstais, bioloģiskais tēvs, ir bijis vācu barons. Tad tas būtu rada mītam par Kristus kā Dieva dēla nevainīgo ieņemšanu un nesāpīgo dzemdēšanu. Mums šeit būtisks senais matriarhālais vēstījums – bērns pieder tikai mātei un ja ne „tikai”, tad vismaz vairāk nekā tēvam. Kristus nav Jāzepa, bet Marijas un Dieva dēls. Un vēl būtisks ir vēstījums par matriarhālo poliandriju – ja bērna tēvs tiek pamests vai ja tas jau tiek izvēlēts kā „neiespējams” (tāds ir gan citas kārtas cilvēks – barons, gan vīrietis, kas glābj eglītes tad, kad jāglābj ģimene, gan Jāzeps, kas priekšlaicīgi un traģiski mirst), tad bērns pieder tikai mātesmātei. Un ja viņa precas otrreiz, tad patēvam teikšana par „viņas” bērnu ir stipri mazāka nekā tad, ja tas būtu abu kopējais bērns.

Šī likuma izpildīšanos redzam divos līmeņos – tēva māte audzina dēlu nevis kopā ar vācu baronu, bet „Dobeles kurpnieku”. Bet mātesmāte māti – kopā ar patēvu. Protams, ka šo notikumu dziļāko jēgu aizsargā objektīvais fons – „tā dzīvē gadījās”, „tajos apstākļos citādi nevarēja”. Bet tas nav būtisks, kaut arī vairums manas teorijas nepārzinošo man nepiekritīs. Uzkrītoši, cik abām divu vīru sievām tie vīri pretēji – barons un kurpnieks, Lielā Tēvijas kara uzvarētāju upuris un uzvarētājs. Kāpēc tā?

Matriarhālā gudrība nemāca tikai to, kā ar poliandrijas palīdzību vienu vīrieti izspēlēt pret otru. Tā māca arī izvēlēties to vīrieti, kas dotajos apstākļos vislabāk var aizsargāt māti un viņas bērnus. Tādēļ mātesmātes patēva izvēle nav nejauša – viņa izvēlējās uzvarētāju. Un nekļūdījās – no tā viedokļa, ka tas deva viņai un viņas meitai visu to objektīvi labāko, ko vien varēja gribēt. Bet vai tas bija arī subjektīvi labākais?

Kā var justies puika, kuru māte sauc par Žano un kam čukst ausī, ka vispār jau viņa „asinis esot zilas” un dod mājienus, ka tas kurpnieks jau nekas nava? Kas nozīmē, ka vistuvākais no šiem trijiem mammītei ir tieši Žano. Tipiska pozīcija ērtai zēnu izmantošanai, kas nozīmē arī to pārmīlēšanu nevis mīlēšanu. Lielu mātes kvantitāti un mazu kvalitāti. Tādi puikas pēc apprecēšanās ļoti alkst sievā sastapt kvalitatīvo mammu un tad bērna – trešās virsotnes līdzšinējā divstūrī – dzimšana ir tipiski nopietns un grūts pārbaudījums. Žano to neiztur, taču skarbais dzīves fons liek maldīgi domāt, ka neiztur tikai šī fona, nevis jaunā tēva iekšējo grūtību dēļ.

Žano meitai, kas grāmatā ir māte, ir tieši tāda pati ģenealoģiska pozīcija kā pašam Žano, kas varētu nozīmēt, ka viņš apprecējis savai mātei un jaunavai Marijai līdzīgu, uz poliandriju orientētu sievieti. Taču Žano meita ir meitene un tas poliandriskajā četrstūrī nozīmē nevis vietu blakus mātei, bet tikai nākošo aiz patēva. Kāpēc tā?

Te jau ir tā svarīgākā saite ar manu „Meita un Māte” – Slepenais līgums. Ja māte kaut kādu iemeslu dēļ zaudē atbildību un kontroli par Tēvu, tad meitai tā ir jāpārņem – tā vēsta viens no līguma punktiem. Tas nozīmē, ka matriarhāta programmā ietilpst – mātesmātei iegūt jaunu drošības garantu bīstamu vīriešu pilnajā ārējā pasaulē – patēvu, uzvarējušās armijas dalībnieku, bet mātei jānodarbojas ar veco drošības avotu – tēvu, no nez kādām mocībām atgriezušos Žano. Kādēļ tāda programma?

Tā ir loģiska aizvēsturiskajos apstākļos, kad paaugušies dēli jau bija iedrošinājušies aiziet no mātēm un izveidot tādu ārpusģimenes kultūru, kas apdraudēja matriarhālo ģimeni – Māti un Meitu. Tādēļ tām bija jāatrod šajā vīriešu hierarhijā kāds tāds, ko pārējā hierarhija cienītu un respektētu un kas uz kaut kādiem noteikumiem uzņemtos Māti un Meitu aizsargāt. „Mātes pienā” mēs lasām, ka mātesmātes apprecētais tēvs nespēj aizsargāt ģimeni, turklāt pats tiek represēts un kļūst par invalīdu, līdz mirst. Bet ja mātesmāte no pirmā vīra atteikusies, tad no Slepenā līguma viedokļa jau tā jau ir Žano meitas – grāmatā sauktas par māti – problēma. Šī programma – Slepenais līgums – joprojām strādā ar pilnu jaudu – laikam tādēļ, ka ir tikusi lietota ļoti ilgu aizvēsturiskā laika daļu. Tagad to ir grūti saprast, jo konteksts ir cits – sievietes šodien tiek apdraudētās tikai kara vai noziedzīgās pasaules uzbrukumu gadījumos un savu aizsardzību ārpus šiem ārkārtas gadījumiem var nodrošināt bez uzticama un ietekmīga vīrieša sev blakus.

Žano meita – māte – netiek galā ar tēva nosargāšanas uzdevumu, tādēļ ar viņu notiek tas, kas notiek un ko paviršs lasītājs varētu uztvert par nejaušu attīstību. Nekā nejauša tur nav – mātes ķermenis sāk uzvesties kā neaizsargāts un uzbrukumus piedzīvojis. Tas noslēdzas no vīrišķās pasaules, kļūst nepievilcīgs un neaicinošs, lai gan neviens to nenosauktu par neglītu. Mātei dzīves laikā ir tikai viena seksuālā pieredze – tā, kad viņa ieņēma meitu no lauku mehanizatora – vīrieša, kuru tā sastapa pirmo un pēdējo reizi dzīvē. Nora Ikstena ir pratusi māti attēlot tā, ka lasītājam pat prātā nevar ienākt, ka viņai piemistu seksualitāte un ka viņai varētu būt kaut minimāla vēlme pieskarties kādam vīrietim un ļaut tam pieskarties sev. Viņa tikai pīpē, dzer, lasa un palīdz sievietēm tikt pie bērniem vai no tiem atbrīvoties.

Māte kļūst par ārsti – lai turpinātu glābt neizglābto tēvu. Un par ginekoloģi – lai palīdzētu citām sievietēm, it kā atvainojoties, ka pati ir noslēgusies no piedalīšanās mūžsenajā bērnu radīšanas darbā. Noslēgusies ne jau pēc pašas vēlmes – Slepenais līgums to ir sodījis un izstūmis no to sieviešu vidus, kam tiesības piedzīvot mātes laimi. Jo viņa slikti atbildējusi par savu tēvu

No šāda viedokļa paraugoties uz māti, tā ir īsta un pat neticama varonība, – tikt pie bērna tā, kā to izdarīja viņa. Daudzas sievietes no šādas ģenealoģiskas pozīcijas pie bērniem netiek un nereti arī pie vīriem netiek. Tiesa, ir arī tādas, kurām viss norit salīdzinoši labi. Salīdzinoši – jo, ja ir bērni, tad bieži aiziet vīri un tad atkal mātesmātes stāsts ar diviem vai vairāk vīriem… Ar vārdu sakot – Slepenais līgums soda diferencēti.

Kas tādā gadījumā ir jāsaprot kā rūgtums mātes pienā, kuru atceras meita vēl no pirmajām savas dzīves dienām? Tā ir mātes nespēja ieslēgt sevī Mātes lomu – laikam jau kā Slepenā līguma diferencēto sodu. Ja tas notiktu apstākļos, kad ir tikai māte un meita, jaunākajai būtu jāiet bojā. Bet ir arī mātes māte, kas spēj un prot būt Māte meitas meitai, lai tā laikus iemācītos būt Māte savai mātei… Sieviešu pasaules realitāte, kas rada iespaidu, ka grūtniecība var tikt atjaunot jebkurā brīdī un ka sievietes regulāri piedāvā viena otrai savas Dzemdes, kurās var atgriezties, ieritināties, pasildīties, atgūties… Dažreiz gan šādi piedāvājumi tiek izjusti kā pazemojoši, bet tas nav šīs grāmatas gadījums.

Mātei dzemdējot meitu, matriarhālais mugurkauls dabū vēl vienu iespēju – mātes nepadarītos dzemdēšanas darbus varētu paveikt meita. No vienas puses, tas ir iespējams, jo meita ir izjutusi pietiekoši labu Māti, ko nodrošinājusi mātes māte, un pietiekoši labu Tēvu, ko piepildījis patēvs. Tomēr Slepenais līgums prasīs – kur ir tavs tēvs, kādēļ esi viņa neatzīta? Jo šī līguma veidošanās laikos māte un meita, kas dzīvotu viena, bez vīriešiem, būtu simtkārt pazemotas, viņas būtu kāju pamesls visai sabiedrībai, viņām būtu jāstaigā nolaistām acīm, sadragātu pašapziņu un nemitīgās bailēs.

Mēs nezinām, vai meita spēs dzemdēt – dažreiz šādas sievietes ir neauglīgas pie pilnas ginekoloģiskas veselības. Slepenā līguma sods. Citreiz tās nespēj uzticēties nevienam vīrietim un Nora Ikstena meitai tādu scenāriju iezīmē – puiši, kam viņa pievērš uzmanību, kaut kādā veidā izrādās ja ne nodevīgi, tad vismaz necienīgi. Mana psihoterapeita pieredze rāda, ka šādas meitenes agrāk kā citas sāk dzimumdzīvi, tām ir vairāk partneru, tiem ir tendence būt vecākiem un šādām meitenēm ir svarīga ne tikai šo partneru atzinība, bet arī iespēja tos pamest. Atriebties simboliskajam tēvam, ka viņa nav, nebija tad, kad viņu vajadzēja… Bet citreiz šādas meitenes paliek emocionāli un seksuāli aizslēgtas vīrišķajai pasaulei.

Un tagad par atriebību. Mātei simboliski glābjot savu tēvu, kā nu tas bērna fantāzijā bija iespējams, bija vajadzīgs ienaidnieks – tāds, kurš darījis pāri tēvam. Un viņa tādu arī atrod, veselus divus. Pirmais ir padomju vara ar visiem tās čekistiem un ziņotājiem, no kuriem mātei un meitai kļūst fiziski slikti, nāk vēmiens. Meita tic, ka līdz ar Atmodu viss būs labi. Maldīgi tic, ne no padomju varas viņas cieš, bet no Slepenā līguma…

Otram ienaidniekam, kas arī ir kaut kā divdabīgi saistīts ar padomju varu, jo pirms tās bijis Latvijas Prezidenta apsardzē, būtu bijis jābūt patēvam. Ja māte un meita būtu bijuši puikas, tad tā arī būtu bijis – viņi būtu cīnījušies pret šo „sarkano” un par mātesmāti. Bet māte un meita ir sievietes, tādēļ tām tēva mocītāju – sarkanarmiešu tēls ir jāpārnes uz kādu citu personāžu. Tāds arī atrodas – pacientes Serafimas vīrs, kara veterāns, kuram māte ar karbonāžu klapējamo āmuriņu uzbrūk it kā tādēļ, ka viņš sit Serafimu… Ai, kā gribas noticēt šai cīņai pret riebīgo padomju varu un tās vardarbīgajiem varnešiem… Bet tā nav arhetipiskā patiesība. Ja mātes tēvs būtu bijis sarkanarmietis, kuru nogalinājuši mežabrāļi, viņa par tēvu atriebtos citai pretējai pusei.

Politiskā līnija grāmatā ir mākslinieciski nepārspējami zīmēta, tā mierīgi iekļauj sevī arī šo manu interpretāciju, lai gan izskatās šķietami nesatricināmi atmodiska. Tas ir ārkārtīgi augsts līmenis, to spēt. Bet kāda sajūta mātei un meitai būtu ieraudzīt, ka ne jau politiskās nebrīvības dēļ viņas ir cietušas? Vai būtu izturama šāda „klapju noraušana”?

„Mātes piens” rāda mums ļoti precīzu bildi, kāds izskatās cilvēks ar stipri izteiktu nāves dziņu. Tāds, kurš nevis grib dzīvot, bet kurš grib mirt. „Normālajiem” tas šķiet neticami – vai tad ir arī tādi cilvēki? Nevar būt!! Bet māte tāda ir un nekas viņu nevar izārstēt no šāda stāvokļa, arī psihiatriskā slimnīca ne. Ceļā uz to viņa satiek daudz cilvēku, kas nespēj būt empātiski pret viņu, moralizē, liek saņemties… Otrais suicīds izdodas.

māte nokļuvusi nāves dziņas varā? Caur savu piesaistītību tēvam un ciešanām tam līdz, līdz pat viņa priekšlaicīgajai un necienīgajai nāvei. Meita mirst līdz ar tēvu – tik spilgti kā grāmatā attēlots, to dzīvē reti nākas novērot. Bet maigākās formās – piemērām, meitai neapprecoties un nedzemdējot, – ik uz soļa. Mehānisms ir līdzīgs tam, kas notiek ar māti, kam nomirst bērns. Tā it kā sasalst – šādu māti spilgti attēlojis Rainis – kā Saulcerīti. Tas, ka šie mehānismi un sekas ir līdzīgi pieaugušām un mazām sievietēm, man saka, ka Mātes loma sievietei ir pieejama ārpus dzemdēšanas un visos vecumos, sākot no tā, kad viņa ir paņēmusi rokā lelli un teikusi tai – „neraudi!”.

Ja māte ir nāves dziņas varā, viņa nevar piesaistīties bērnam, kas dzimst – un tas ir stāsts arī par Raini un par to, kā viņš izdzīvoja ar šādu māti, arī būdams nāves dziņas varā. Bet Raiņa gadījumu cilvēki tā neuztver, kā es viņiem stāstu. Redzēsim, kā būs ar Noras Ikstenas grāmatas varoņu uztveršanu. Redzēsim, kādu nākotni lasītāji varētu prognozēt „Mātes piena” meitai!

Māte ir grāmatas galvenā varone un viņas stāsts – tās galvenā intriga. Ļoti interesanta un sociāli svarīga, bet ne tādā nozīmē, kā autore rakstījusi un droši vien domājusi. Gan laulības stabilitāti, gan demogrāfiju „Mātes pienā” attēlotie mehānismi ietekmē daudz vairāk, nekā mēs, mūsu demogrāfi un politiķi iedomājamies. Sievietēm būt mātēm un sievām šajā grāmatā nav tas pats, kas teorētiski iedomātajai latviešu sievietei, kas, ja vien to gribētu, varētu apprecēties un radīt tos tautai nepieciešamos 2,1 bērnus. To vajadzētu pieņemt un saprast. Jo risinājumi var nākt tikai caur pieņemšanu un saprašanu… Es te nerunāju pat par skatījumu uz mūsu vēstures interpretēšanu šo pārdomu gaismā – tā būtu vēl viena liela tēma, kurai mūs pietuvinājusi Noras Ikstenas grāmata. Aizraujošu lasīšanu!

Komentāri

Bryuvers

Re, kā — pirmās nakts tiesības var tikt uztvertas arī ne kā pazemojums, bet arī kā godājama vēsture. Zilās asinis — tātad dievu virzienā. Zinu vienu tādu stāstu savā dzimtā, un līdz šim domāju, ka dīvainā kārtā tas tiek pasniegts kā kaut kas ļoti vēlams. Tagad sanāk likumsakarīgi.

Kas attiecas uz Jāzepu, tad viņš jau gan zina, ka Marija ir nevis “svētā Marija”, bet “Vienkārši Marija”, kas salaidusi pa kreisi, bet eņģelis viņam naktī sakar “lapšu nauši” (Mateja 1:18-21) Interesanta ir tā saikne starp dzimšanu no dieva un dzimšanu no cita vīrieša. Interesanta gan tikai pētniekam; jaunajam vīram pazemojoša, pakļaujoša.

Pepija

Bryuveram. …pirmās nakts tiesības?! Domāju, ka šīs tiesības pirmām kārtām tomēr pieder sievietei-viņa izvēlas piederēt konkrētajam vīrietim, un ja tas nekādi neiznāk vīrs (jo ir tika daudz dažādu, noteiktam brīdim vien zināmu likumsakarību-piemēram, ar vīru vēl nav satikusies un pat nenojauš par tā esamību, vai, piemēram nupat satiktais šķiet īstais un uz visu dzīvi, un neba tas viss attiecas tikai uz sievietēm), tad neko darīt. Ja vīrs to savā uztverē uzņem un traktē kā kaut ko pazemojošu, tad tā ir viņa nepareizā pieeja…nu ne visi satiktie ir balti kā jaunas, neaprakstītas lapas, katram mums ir sava pagātne..galvenais, lai vīrietis spēj nekad neattiekties no saviem bērniem jebkādos apstākļos! Ja arī neesi blakus kā tētis vai mammas otrā puse, vīrietim ir jābūt vīrietim arī šajā jautājumā, kas mūsdienās ir aktuāli-jāizsludina alimentu nemaksātāju saraksts, lai tēvs sāktu negribīgi atbalstīt savu bērnu…murgs. Es priecājos, ka ir vīrieši, kas audzina svešus bērnus un ir lieliski tēti. Izaudzināšana un atbildības uzņemšanās, drošības radīšana-lūk, tikai tas vīrieti padara par vīrieti, par tēvu!!!

    Bryuvers

    Vai varētu būt, ka Tu nezini, par ko īsti runa? Pirmās nakts tiesības ir barona tiesības pārgulēt ar zemnieku jaunlaulātā pāra līgavu viņu kāzu naktī.

Linda

“Maates piens” gan ir daudz baudaamaaka lasaamviela par Rudziisa analiizi, klapju noraushanu, bet buus jau arii tai gribot negribot jaapieveershas.

Marī

Prieks, ka Viesturs reizām iegriežas arī blogā. “Māti un meitu” esmu pārlasījusi jau vairākkārt un ļoti domājusi par sevi, savu mammu un meitām. Un ir sajūta, ka jādomā vēl, ilgi un ļoti.
Par “Mātes pienu” gan diemžēl neko sajūsminātu teikt negribas. Pēc pirmajām pārdesmit lappusēm bija skaidrs, ka formas ziņā lasu Sofi Oksanenas lieliskās grāmatas “Staļina govis” latvisko rimeiku, tā ka var gan “„izdomāt”, uzkonstruēt, sakombinēt”.
Un ko par dzimtas koka konstrukciju pasaka fakts, ka biogrāfiski eksistējošais meitasmeitas tēvs un mātes vīrs ir izmests no šī koka, kā pilnīgi lieks žēlīgajai konstrukcijai, jo viņa esamība izjauktu upura tēmai tik vajadzīgo greizo līdzsvaru.
Lasot grāmatu, galvā skanēja “If tomorrow never comes”, no grāmatas autores scenarizētās īsfilmas “Lūgšana mājai” par māti, meitu un vīrieti, kuru viņas uztur. Šīs žēlīgās notis ir manai latvietes dvēselei tik tuvas, tik glāsmaini iežūžojošas, tāpat kā grāmatas žēlīgās notis, būtībā pretstats Viestura modinošajiem tekstiem.

    Gladiola

    Marī, no Tava komentāra īsti nesapratu, vai Tev nepatika Ikstenas grāmata, vai arī Tev nepatika tas, ka tas ir rimeiks, vismaz Tavuprāt. Es neesmu lasījusi ne Ikstenu, ne Oksanenu, tāpēc nevaru komentēt, vai tas ir rimeiks vai nav, taču cik es sapratu Viestura rakstīto, te nav runa par to, ka Ikstena būtu uzrakstījusi kaut ko absolūti unikālu, bet gan par to, ka tas ir personisks stāsts. Konstrukcija ir, piemēram, Agatas Kristi detektīvi. Sēdi un izfantazē visu. Manuprāt, Viesturs par Ikstenas grāmatu gribēja teikt, ka nav iespējams kaut ko tādu “sacerēt”, ka, lai to uzrakstītu, tas ir jāizdzīvo pašam. Tu saki – rimeiks, bet man šķiet, ka mātes-meitas attiecībām nemaz tik daudz variantu nav. Stāsti par to var būt līdzīgi, bet tas nenozīmē, ka tie nav autentiski. Gluži nejauši izlasīju tieši tagad arī interviju ar Ikstenu, ko gribēju te nocitēt, bet kaut kur esmu tik rūpīgi nokopusi žurnālu, ka īstais citāts izpaliks. Nocitēšu pēc atmiņas, ka viņa saka: “Visu mūžu esmu cīnījusies pret savām asinīm. Ne jau ka tas būtu kaut kas slikts, bet tur ir kaut kāds melnais caurums, tam ir jātiek pāri.” Ikstena pateica daudz spēcīgāk, es te tikai neveiksmīgi atreferēju, bet man no tādiem vārdiem zosāda uzmetās. Likās, oi, johaidī! Rekur ir! Viņa pateica, kas man ir! Es cīnos pret savām asinīm! Ai, tās asinis, tās asinis! Kaut arī neesmu lasījusi šo Ikstenas, es atceros izjūtas, kas mani pārņēma lasot “Dzīves svinēšanu” pirms n-tajiem gadiem. Mani neuzrunāja saturs, tomēr Ikstenas valoda bija tik suģestējoša, ka biju gatava mieloties ar teikumiem vien, pilnīgi vienalga, kas tur rakstīts. Tāpēc neticu, ka šī grāmata nu būtu galīgi noliekama gar zemi kā pilnīgi nekam nederīga.
    Un māšu sakarā, nesen Latvijas TV rādīja raidījumu, kuru var noskatīties arī šeit
    http://ltv.lsm.lv/lv/raksts/03.12.2015-latvijas-kods.-tikai-berns.id61217/
    Tas ir par nepilngadīgajām mātēm. Par mātēm, kas pašas vēl bērni. Visgrūtāk man bija noskatīties, neizsakot nekādus iekšējus vērtējošus spriedumus, man bija grūti to visu redzēt un klausīties, jo likās, ka 15 gados taču meitene nevar būt tik stulba un aprobežota un kur viņa vispār augusi, ka tā domā. Bija grūti ieklausīties, mēģināt saprast, kas tur slēpjas, ko viņa jūt, ko mēģina pateikt, ko piedzīvojusi. Uf, nu par māšu un meitu tēmu vēl daudz ko te domāt… Gan pēc Ikstenas, gan pēc raidījuma.

perētāja

Braiveram un Pepijai
Aicinu teorētiski rekonstruēt ,,pirmās nakts” padarīšanu. Man domāt, barons jau neizsauca visas līgavas- tikai skaistākās, vai tās, kurām ( vai viņu vīriem) lieku reizi jānorāda, ,,kurš mežā galvenais”. Viņām bija pietiekami laika sagatavoties- pārgulēt ar līgavaini, pirms baznīcā šos uzsauc, tad nodeva muižniekam, un pēc 8- 9 mēn. neuzkrītoši palūgt (morālo) kompensāciju… Manuprāt, vienkāršs gājiens ar zirdziņu.

    Bryuvers

    Perine, Tu vīglyni nūsacejumus; kai Pepija, i Tu veļc iz sīvītes vareibu pusi. Tys nūtika piec laulobu paraksteišanys, ka sapeituok, ka naatsagrīzt atpakaļ, i na aiz laika saplanavuot. Nikur naliksīs, Annuška; kunga pīsaceits — jādora.

Nu

jā… tas ir īstais iemesls. Es arī tā domāju.

Perētāja

Bryuver, Tu esi vienkārši burvīgs. Kā gribētos zināt, kur Tu ej ar suni staigāt. Ar vienu acs kaktiņu paskatīties…

    Bryuvers

    😀 A muns suņs sirdeigs 😉

Mollija saka nē

Saprotu, ka turpmāk grāmatu vērtību noteiks tas, cik precīzi tās ilustrēt Rudzīša idejas.
Labi, ka vismaz vērtēšanas kritēriji ir skaidri.

Gladiola

Žurnāls atradās. Gribu tomēr pievienot īsto Ikstenas citātu, nevis savu savārstījumu. Viņa par sevi saka tā: “Es visu mūžu esmu cīnījusies pret savām asinīm. Tā ir visvisvisnopietnākā un dramatiskākā cīņa. Šī cīņa nenozīmē, ka es gribu novērsties no šim asinīm. Tā nozīmē, ka cīnos pret iznīcības gēnu, kas tajās ielikts, jo ļoti mīlu dzīvi un negribu padoties tam, kam padevās mana mamma. Mamma, kuru ļoti cienu un mīlu. [..] Tas melnais caurums gēnos ir jāapiet – jo ātrāk to saproti, jo labāk. Tikai tad tu spēj tam nepadoties un nepakļauties kā kaut kas iepriekš noliktam. [..] Tas ir lielākais pārbaudījums dzīvē – zināt, ka pēc ģīmja un līdzības esi kā tavi vecāki, un tomēr apzinies, ka negribi brist pa tiem pašiem purviem, pa kuriem briduši viņi. Es esmu pateicīga, ka ir mans dzīves ceļš un ka esmu spējīga šos purvus redzēt. Manai omītei bija ļoti vienkrāršs teiciens: kādā purvā bridīsi, tādas ogas ēdīsi.”
Manurpāt, ļoti spēcīgi pateikts.

Marī

Sveika, Gladiola! 🙂 Vienīgi interviju dēļ grāmatu nopirku, un mans secinājums, ka intervijas Ikstenai padodas labāk kā romāni.
Forma tiešām ļoti līdzīga Oksanenas “Staļina govīm”, līdzīga dinamika, ritms, epizožu garums. Saturā līdzīgs tas, ka stāsts par pusaudzes meitenes dzīvi padomijas beigu gados, paralēli pašas nepiedzīvotām iepriekšējo paaudžu sieviešu atmiņu kolāžām.
Ikstenas grāmatā visvairāk nepatika vēsturiskā fona un detaļu trūcīgums, kaut tā izdota 20.gs. vēstures romānu sērijā. Stāsts labi ilustrē Rudzīša teorijas, bet man interesantāk par to ilustrāciju, kuru Viesturs min savā rakstā, šķita uzminēt, kāpēc bijis svarīgi izstumt no dzimtas koka reāli ģimenē dzīvojošu un klātesošu tēvu (romānā aprasktīts vien kā nejaušs garāmgājējs “puisis no mehāniskajām darbnīcām”)? Kāpēc apgalvot, ka četrkāju ķeblītim bijušas vien divas kājas? Lai uzsvērtu divvienības māte-meita dominanci, traģiku? Lai būtu vairāk vietas? Vairāk vietas kam? Man šķiet, ka autorei vajadzēja vairāk vietas upura lomai, jo klātesošs tēvs smaguma punktus pārdalītu citādi.
Pirms dažiem gadiem lasīju visai daudz pašterapijas autobiogrāfiju, kurās cilvēki noraksta no sevis sliktu bērnību, jaunību, laulību. Pēc kādas desmitās šāda tipa grāmats jutos tik uztieptas empātijas pārpilna, nogurusi un kaut kādā ziņā nomanipulēta, apmaiņā neguvusi baudu par darba literārajām kvalitātēm. Pēc “Mātes piena” sajūta līdzīga.
Bet izlasi, Gladiola, un uzraksti savas domas, varbūt Tavi secinājumi būs pretēji.

Gladiola

Jā, sveika, Marī! 🙂 Prieks atkal satikties, vai ne?
Zini, tagad man šķiet, ka es to Ikstenas grāmatu nemaz nelasīšu. Vismaz ne uzreiz. Varbūt vēlāk paņemšu bibliotēkā. Tad jau vairāk gribētos izlasīt Oksanenu, jo tieši skandināvu rakstnieku darbi mani vienmēr ir uzrunājuši paliekoši.
Es domāju, varbūt atslēga ir tajā, ka Tu esi daudz lasījusi pašterapijas autobiogrāfiju. Man liekas, ka es tādu neesmu lasījusi vispār. Man laikam tad patiktu, jo nevarētu teikt, ka tas viss jau ir bijis, ka tas ir rimeiks.
Man interesanti liekas, ka Tu saki – pie kādas desmitās šādas grāmatas juties pārgurusi un nomanipulēta. Es domāju par to, kāpēc? Jo tādas dzimtu sāgas taču nav nekāds jaunums literatūrā. Es atceros savus tīņa gadus. Lūk, bija Trigve Gulbransens un viņa triloģija “Un mūža meži šalc” (man no tās grāmatas katru reizi zosāda un tāds pārdzīvojums, ka reizēm pat bail atkārtoti lasīt), lūk, Martins Andersens Neks ar savu “Cilvēka bērns Dite” (to jau ar’ bez raudāšanas nevar palasīt), Selmas Lāgerlēvas Lēvenšeldu sāga un Unsetes “Kristīne Lavransa meita” mani tā neuzrunāja, kaut arī tur bija ko dzimtaskokus papētīt. Kāpēc šajās grāmatās nebija tās uztieptās empātijas? Kāpēc pēc tām nepārņēma nogurums un nezuda vēlēšanās lasīt? Tajās tēvs nepazūd, kā Tu raksti par Ikstenas darbu. Tēvs ar māti peras, kā māk, bet abi ir (tiesa gan tas viņus netraucē padarīt savus bērnus nelaimīgus, bet tas nu tā). Un tādu upuru nemaz nav. Viss ir tāda neitrāla bezkaislīga hronika.
No vienas puses dzimtas koku stāsti (Viesturs te mums apgalvo, ka citi viņu neinteresējot), ir pamācoši, jo parāda nevis vienu epizodi cilvēka dzīvē, bet kā kaut kādi lēmumi, ko pieņem viens cilvēks var atbalsoties viņa bērnos pēc 50 gadiem. No otras puses, ar to vien nepietiek. Kad nesen iznāca Herbjorgas Vasmu “Simts gadi”, arī ģimenes sāga, man no tās nebija ne silts, ne auksts. Vispār nožēloju, ka grāmatai iztērēju naudu. Dzimtas koks ir, bet jēgas nekādas.
Man literatūrā gribas izjust emocijas. Šai ziņā man šķiet ļoti, ļoti nenovērtēts mūsu brīnišķīgais rakstnieks Viks. Viņš neraksta romānus. Viņam lielākoties ir stāstiņi par… es nezinu, par ko. Par citplanētiešiem (ļoti pamācošs stāsts par kādas planētas iedzīvotājiem, kur māte ieņem bērnu, kura dzemdēšana atgādina izšķilšanos no olas, jo māte dzemdībās tiek pārplēsta un nomirst, lai no viņas iznāktu jau pieaudzis cilvēks, un tā kādai zemes sievietei neizdodas noslēpt sakaru ar citplanētieti no sava vīra, interesanti, vai ne?), par izjukušām vai pastāvošām attiecībām, par bērniem… Toties tādu jūtu intensitāti es vispār nekur neesmu redzējusi. Vikam ir tāda grāmata “0,15 Makšķernieka dienasgrāmata”. Vienu teikumu no tās es izrakstīju un turēju savā dienasgrāmatā, jo man no tā mūžīgi reiba galva un man patika tāda “apreibināšanās”. Citēju pēc atmiņas. Runa ir par pavasari un to, kas šajā gadalaikā notiek dabā: “Visapkārt viss viguļo, ķikst, čiepst, rubina” (seko vēl apmēram 20 dažādu skaņu darbības vārdi, ko neatceros) “neapturamā radīšanas priekā”. Man no tās ķikstēšanas un viguļošanas parasti pašai neapturams radīšanas prieks piemetās. Nav jau viss tikai dzimtas sāgas. Ir arī radīšanas prieks grāmatām jāveicina. Ko analizēt, jādzīvo!

    Marī

    Tiešām prieks tikties, Gladiola 🙂 Sarunu pie Viestura pietrūkst reizēs, kad gribas dzirdēt ne tikai balsis, bet arī papildinošas un ko jaunu atklājošas atbalsis.
    Tu visu tik glīti saliki pa plauktiņiem, ka varu tikai piekrist. Nebiju aizdomājusies, ka tas smagums arī no tēva neesamības vai tēva lomas degradēšanas, ne tikai no upura lomas ekspluatēšanas. Piekrītu gan par sāgām, gan Viku, galu galā daudzus stipros vārdus sava muzikālā brāļa dziesmām ir radījis viņš, kā arī joprojām saglabājis lielāku spriedumu patstāvību.

      Gladiola

      Pietrūkst gan tas bloga formāts reizēm. Bet redzi, nupat atkal satikāmies aprunājāmies, un prieciņš dienai gatavs 🙂

      Marī - Gladiolai

      Vēl par ziemeļnieku sāgām atcerējos, ka tur ir tas pats sīkstums, kas latviešu “Likteņa līdumnieku” vecāsmātes vārdos pēc visām nelaimēm: “Jādzīvo tālāk.” Vasarā bija radu tikšanās mājās, no kurām nākusi vecvecvectēva dzimta, un ne tikai dzimtas koka stāsts, bet arī to seno māju stāsts, ar visu, kas tur cauri staigājis no 19.gs.vidus caur piektiemgadiem, abiem pasaules kariem, padomju laikiem, un refrēns tas pats: “: “Jādzīvo tālāk.”

    Bryuvers

    Arī Tu esi pamanījusi radīšanas tēmu. Viesturs šur tur ir izteicies, ka vīrietis viņam kā pētniecības objekts neinteresējot, jo tur viss esot lineārs. Bet radīšanas notikums ir ar vīrišķo virzību, un tas nebūt nav lineārs, tur ir kalni un kūleņi, nāve un pārdzimšana, jaunu lomu rašanās — stāsts, sižets. Un tā pārplēstā ola vispār ir ļoti sens simbols; paralēli tam ir Debesu atdalīšana no Zemes, kam par materiālu tiek izmantotas olas abas puses. Lielā Māte tiek pārdalīta, un rodas Māte un Tēvs.

Lāsma

Izlasīju ” Mātes pienu” un pēc kāda laiciņa atpazinu, kas tās par sajūtām, kas tā par pēcgaršu. Tā ir vainas sajūta man kā meitai. Par to, ka nebiju tik atdevīga mātei, lai arī jutu, ka viņa no manis un māsas to gaida. Man bija vēl cits darbiņš – kaut kādā veidā bija jābūt meitai savam patēvam.
Mana mamma ir dzīva, bet Ikstenas nav. Varbūt viņa izņēma no stāsta tēvu, lai būtu priekšzīmīgāka meita savai mammai – mamma mammai. Lai būtu izdarījusi visu iespējamo.
Un bija sajūta , ka “mātes piena” māte nesaprot to vilkmi – nebija tā velkošā dēmonisma. Likās, ka abi skatpunkti ir meitas fantāzijas, kas tā arī ir, protams. Man tā māte likās ļoti mīlīga, bet superegoistiska. Viņa bija pataisīta tāda klēpī paņemama. Nejutu stāstā bailes un drausmas – mātes bailes un drausmas par to, ka nāve šķiet mīļāka par bērnu.
Sanāca, ka viņa sagaida meitas dzimumbriedumu un ļāvās iedzemdēties caur meitas dzemdi atpakaļ. Visu mūžu tādai grūsnai ar māti jāstaigā.
Nez tie vīrieši arī jūtas tādi izcelti no “stāsta”, kad meitmātes savas lietas kārto?

Marī

Lāsma, vai tā vainas sajūta tevī ir joprojām?
Par šo sajūtu domājot, sapratu, ka mana māte tik meistarīgi ir izlikusies, ka tiek ar savu dzīvi galā, arī tad, kad netika, ka manī vainas apziņa (bet ļoti maigā formā) ir radusies tikai tagad, kad bērnības un jaunības egoisms pierimis. Viņa ļāva bērniem dzīvoties viņu egoismā, un tagad tāpat to ļauj mazbērniem, un varbūt tāpēc manī ir ļoti maz iecietības pret žēlošanos, jo upura spēlītes ir ārpus bērnības pieredzes komforta zonas.

    Lāsma

    Mamma mēdza visai bieži atgādināt, ka viss mūsu – manis un māsas dēļ. It sevišķi, kad viņai bija grūti. Ar to domādama, ka bērnu dēļ ir izciešami jebkādi upuri un smagmes.
    Es bērnībā jutos vainīga par to, ka neesmu pietiekami čakla un neatviegloju viņas dzīvi pietiekamā mērā. Ka man jānovērtē viņas devums, ka varu būt mammai blakus (atšķirībā no viņas bērnības – viņai nebija ne tēta , ne mammas un arī vecaimammai nebija mammas). Uz šo sajūtu koncentrējoties likās diezgan muļķīgi jeb zaimīgi skumt pēc tēta, jo man taču viss cits bija! Pat importa kurpes!
    Tagad es bēgu no mammas. Par to jūtos vainīga. Es gribu tīrāku laukumu savai ģimene, bet tas jau nav iespējams – manī ir visas viņas, kas dzīvojušas pirms manis – no tā neizbēgsi. Lai gan par savu mammas māti iedomājos, ka varbūt labi, ka viņa pameta savus bērnus – tādējādi attīrot laukumu – ļaujot meitai pašai izveidot, izfantazēt savu dzīvi, to pārāk neietekmējot ar saviem klupieniem. Viņa bija dzimtas mellā avs.
    Reizēm man likās, ka mamma apskauž mani un māsu – par to, ka mums ir tik laba mamma.

      Marī

      Lāsma, viņa ļauj tev to attālumu tagad uzturēt? Un vai māsas stāsts ir līdzīgs jeb viņa to tulko citādi?
      Mēs laikam būtu pie mammas atgriezušies daudz vēlāk, ja viņa nebūtu mūs laicīgi atlaidusi. Viņai laikam bija pārsteigums, ka atnācām atpakaļ jau kā pieaugušie. Būs par to ar viņu jāparunā.

      Lāsma

      Marī, man liekas, ka šo attālumu palīdz uzturēt mana brāļa ģimene – mamma palīdz auklēt viņa mazos bērnus un ir aizņemta ar to, ka nu viņai ir īsta ģimene – brālis ir mana patēva un mammas kopīgs bērns. Mēs ar māsu it kā esam brīvas. Sākumā uzjundīja sajūta, ka mēs visu šo laiku esam bijušas kā traucēkles viņas ” īstajai” ģimenei. Pirms brālim sadzima bērni – tad gan mana mamma cieta, kad no viņas distancējos.
      Māsa saka, ka mamma joprojām varot manipulēt ar viņu, jo māsu vienmēr satraucis, kā mamma jutīsies. Viņa ir vecākā – viņa bija mammas aizvietotāja, kad vajadzēja. Viņām abām ciešāka saite. Es kā mazais vienmēr kaut kā izloderēju. Skaitījos nepaklausīgais bērns. Man liekas, ka man uzlikts tēva jautājums – māsa par tēva nāvi daudz ko nesāpinās, atšķirībā no manis.
      Ģimenē visi pienākumi ir sadalīti.
      Marī, kā izpaudās tas, ka mamma tevi atlaiž?

      Marī

      Kad nodibinājām savas ģimenes un dzīvesvietas, bija arī pārmetumi par egoismu, bet tādi lietišķi, jo viņa neprot manipulēt. Un pēc laiciņa sapratu, ka viņa kļuvusi pašpietiekamāka, stāsta par savām jaunajām interesēm un darbiem, atgriežas pie interesēm, kuras bijušas jaunībā, ka varu ar viņu runāt kā ar cilvēks ar cilvēku, nevis tikai lomās meita un mamma. Toreiz to uztvēru kā pašu par sevi saprotamu, bet tagad aizvien vairāk saprotu, ka viņai šīs izmaiņas nebija vieglas.

      Lāsma

      Ui, nē – man ar mammu ir tikai meitas un mātes sarunas. Atdalīšanās mēģinājums no viņas puses beidzās, kad man piedzima viņas pirmais mazbērns. Tā sajūta bija tieši tāda, ka piedzimis VIŅAS MAZBĒRNS. Bet par spīti abi puikas ir līdzīgi tēvam – tas tiek bieži norādīts it kā caur joku, bet ar jūtamu sāpi, “ka jāmīl sveši bērni”!
      Vispār man ir sajūta, ka viņa mani kontrolē – uzmana, vai es būšu laba mamma viņas mazbērniem.
      Tāpēc es bēgu no viņas.

Gladiola

Sekojot jūsu sarunai par meitas un mātes attiecībām, Lāsma un Marī, es pie sevis nokonstatēju dīvainu faktu: kad dzirdu vārdu “māte”, pirmā asociācija man galvā esmu es pati. Es-māte, nevis es un mana māte. Es nespēju par savu māti domāt kā par māti. Viņa man ir kaut kāds tukšums, un es viņai esmu tukšums. Kaut arī formāli mums ir labas attiecības, normāla komunikācija. Un mani pat vairs neinteresē malt savu māti pa iekšu. Jūtos tā, kā Marī teica par tām terapeitiskajām biogrāfijām – nogurusi. Māte esmu es.
Vienīgais, ko atceros par savu mammu, ir viņas kladzināšana, ka negribot būt vecmāmiņa, jo tas nozīmētu, ka viņa ir veca. Bet beigās, kad tie mazbērni sāka dzimt, tad izrādījās, ka nav tik traki, lai arī auklēt un vadāt pa pulciņiem savus mazbērnus viņa negrib, bet tas mani nepārsteidz. Viņa negribēja pat savus bērnus auklēt. Kur nu mazbērnus! Es nezinu, vai tik liela pašpietiekamība ir laba zīme.
Starp citu, decembra Rīgas Laikā ir interesants raksts par Islāma valsts eiropeiskās izcelsmes kaujinieku mātēm. Bija, ko padomāt.

Gladiola

Interesanti, kas ir mātes un meitas sarunas atšķirībā no cilvēks ar cilvēku sarunām? Mana mamma nekad nav ar mani manipulējusi, mācījusi, kā man jādara, kā jāaudzina bērni, kā jāvāra zupa, kur jāmācās, cik jāpelna. Pa lielam viņai bija vienalga. Mums pat nav sarunu. Es vienkārši klausos viņas runas plūdus par debīliem tematiem a la tievēšanas šovi, iepirkšanās un viņas darbs un cenšos neizskatīties pārāk garlaikota. Reizi gadā viņa man pajautā, kā man iet, bet necieš, ja atbildē ir vairāk par vienkāršu nepaplašinātu teikumu. Kad tieku līdz “jo” mani pārtrauc un turpina vāvuļot savu.

    Marī

    Gladiola, mātes un meitas sarunas bija tādas, ka kāds runā man pakausī un reizēm parauj aiz saitītes, bet cilvēka ar cilvēka sarunas, kad runā ar seju pret seju un bez saitītes.

      Gladiola

      Ui, Marī, šito domu nesapratu. Tad sanāktu, ka es ar māti nesarunājos vispār. Ne ar saitīti, ne bez. Kaut gan varbūt arī tā var būt.
      Kad nomira mana mātes māte, mans onkolis stāvēja pie zārka, raudāja un murmināja:” Mammīt, mammīt…” bet mana māte stāvēja kā mietu norijusi. Kad nomira mans onkolis, tad māte krita virsū viņa civilsievai, ka tā lūk lienot viņai pa priekšu aiz zārka, jo viņa esot māsa un viņai ir tiesības iet pirmajai. Jutu, ka man ir tiesības tikai nomirt aiz kauna. Aizbildinoties ar grūtniecības nogurumu (jo toreiz biju stāvoklī) vilkos pati pēdējā, lai kompensētu mātes vēlmi ielīst pirmajai.
      Kāpēc es to tagad stāstu? Ai, pati nesapratu. Kaut kā izlauzās…

Lāsma

Gladiol, es arī, kad dzirdu/lasu vārdu māte, domāju, ka tas par mani. Bet, kad jādomā par savu mammu, tad nevar vairs izbēgt no tā, ka esmu meita un māte ir viņa. Viena māte negrib, lai meita vēl dzemdē, otra šausmīgi nevar sagaidīt mazbērnus- viņas meitu dzemdes uztver kā savas. Mana vecāmamma mēdza teikt, ka par meitu bērniem var droši zināt, ka savējie, bet, vai tie ir dēlu bērni, pats dievs to nezina. Es esmu viņas dēla meita un labi, ka līdzīga viņam.

Marī, Par to vainas sajūtu pret mammu domāju un izdomāju, ka nav svarīgi, kādas attiecības izveidojušās – tā sajūta domāta, lai mūžīga saite mātei ar meitu. Tā nav personīga vainas sajūta. Sanāk, ka nav jājūtas vainīgai. Man nesen kāda inteliģenta ukraiņu dāma stāstīja, ka viņu ģimenē esot tā, ka neviens nevienam neesot parādā , ka visu viņi viens otram dara aiz mīlestības. Un pie šī secinājuma viņa bija nonākusi pēc tam , kad vecākais dēls pēc klaiņošanas pa narkomānu midzeņiem un kārtējiem pārmetumiem par nepateicību, mātei acīs pateicis, ka viņam vienalga, vai viņa nomirst vai nē. Viņa bija ilgi domājusi kā var tā būt, ka viņa tādu briesmoni izaudzinājusi, ka visu viņa pati. Viņa bija pārstājusi viņam prasīt pateicību. Dēls pārstājis protestēt.
Es zinu, ka mana bēgšana no manas mammas ir tikai distances ieturēšana. Es neklaiņoju prom no viņas – es vienmēr esmu gatava, bet kad jūtu, ka viņa grib pārņemt mani, es atraidu. Interesanti, ka patēvs ir tas, kurš saprot, ka viņai nevajag iejaukties meitu dzīvēs. Sanāk, ka “mans bērnības sliktais” tagad ir palīgs.

Vēl es iedomājos, ka, ja meita negrib būt savai mammai mamma, tad viņa ir bērna pametēja. Aplis.

    Marī

    Lāsma, kā tu to “bērna pametēja” domā? Vai tā, kā Viesturs – kā slepeno līgumu jeb tā, ka sieviete potenciāli var būt māte jebkuram, un atteikšanās būt par māti jebkuram arī ir it kā nodevība pret mātišķumu? Bet būšana par surogātmāti ir bīstama tādā ziņā, ka tad tā loma tiek spēlēta tukšgaitā, un tad līdz īstiem bērniem bieži nemaz netiek, jo visu laiku ir “mamma” savai mammai, vīram, draugiem, kolēģiem, suņiem, kaķiem, aktuālajā kontekstā – bēgļiem. Iekšējais bads tiek apmierināts ar kaut kādām fast food zāģu skaidām.

      Lāsma

      Es biju domājusi, ka spēja būt mātei jebkam. Nodevība pret mātišķumu ir neuzņemties būt mar māti, ja ģimenē ir tāds pieprasījums. Mana māsa uz maiņām ar manu mammu un vecomammu rūpējās par mani. Vēl nesen jutu, ka mamma ar māsu sacenšas par manu mīlestību. Kad atbrīvoju māsu no mammas pienākumiem pret mani – viņa jutās pamesta un pat aizvainota un bēdīga. Vispār tajā matriarhātā ir viss ļoti labi sakārtots – es uzņēmos slepenā līguma sodu, kamēr mana māsa pildīja mātes funkciju. Man līdz ar to bija brīvs mātišķums, ko dot pašas bērniem, kas, savukārt, uzskurināja jeb iedrošināja māsu tikt pie bērniem. Māsa man atzinās, ka tikai dēļ tā, ka man bērns, viņa saņēmās uz savu. Viņa neesot jutusi vilkmi pēc bērniem, kura man bija tik izteikta, ka pat šķita sautaustāma.
      Jāatzīst, ka viņai izdodas būt mammīgākai mammai nekā man – tādā labā nozīmē. Trenēta. Un viņai ir meita, bet man nav. Tāda sacensība starp māsām.

Marī

Bet, par dažādājām lomām runājot, vai pamanījāt, ka pēdējā laikā tik populārā “bīvība” katram spēlēt to lomu, kāda vien ienākusi prātiņā, sasniegusi apogeju – septiņu bērnu tēvs pēc četrdesmit “kļuvis” par sešgadīgu transvestītu meitenīti.

    Bryuvers

    Jā, iespējams, ka viņa spriešanas spējas kļuvušas apšaubāmas, bet nebūtu brīnums — pēc tam, kad sieva sāka ietusēt ar kādu lesbieti (tātad, viņai pat bija “uz sievietēm”), bet viņam attiesāja viņa paša nopelnīto māju un darbnīcu, jo viņš bija nolēmis mainīt dzīmumu (gan vēl ne vecumu). Pati par viņa naudu bija izglītojusies. Nu tur ir riktīgs sviests, un nemaz tik viennozīmīgi.

      Marī

      Bryuver –
      Pat ja tā, traki, ka cilvēkam nav bijis pašam savas identitātes vai stabilas lomas ne attiecībās ar bērniem, ne citur.

Lāsma

Vēl atcerējos: Reiz uztrāpījos uz filmas fragmentu, kurā meita pārmeta mātei. Viņa jautāja, vai meitas nelaimīgums ir mātes uzvara?
Man bija jāliek bērni gulēt un beigas tai filmai neredzēju. Bet domāju par to uzvaru un nelaimīgumu. Ja mātei ir izdevies nodot meitai uzdevumu, tas uzrādās kā meitas nelaimīgums. Tas laikam sasaucas ar to, ko Viesurs saka, ka meitas redz mātē tikai to nelaimīgo seju. Tur arī tā vaina un tā kompensēšana un tā iedzemdēšana atpakaļ.

Ivetta

Izlasīju grāmatu. Man nav tādas pieredzes kā autorei. Ļoti aizkustinoši un sāpīgi. Esmu izaugusi normālā ģimenē-lutināta un mīlēta. Ja būtu jādzīvo tādā vidē kā Norai diez vai izturētu. Apbrīnoju to spēku un izturību ar kādu viņa ir dzīvojusi, cīnījusies un mīlējusi.
Man nav saprotams, kas ir slepenais līgums? Jo lielāka piesaiste ģimenē bija tieši tēvam.
Nejūtu nekādu līgumu ar mammu. 😀 Un kā trešais bērns ģimenē, liekas, ka esmu visātrāk pārgriezusi nabas saiti ar mammu. Secinājums- sanāk, ka cilvēks atspēlē vai nenovēršami izdzīvo savas dzimtas likteni. Gribētos, lai būtu tikai labie scenāriji.

Klišeja

Vai drīkstu patraucēt jauko tērzēšanu?
-Par pašām Rudzīša kunga atsauksmēm par Mātes pienu. Tik briesmīgi saldu slavināšanu nebiju gaidījusi. Romāns ir paviršs, tam nav vietas vēsturisko romānu sērijā. Tik didaktiski pareiza meita-Ikstena, tik “nepareiza’ māte… Varbūt parunājam par atriebību? Neesmu pret Ikstenu-rakstnieci jau iepriekšnosacīti negatīvi noskaņota, bet vīlusies gan. Ar katru darbu lielāka haltūra. Bet slavētāju jau pietiek. Savstarpējā galam lišķība. Kvalitāte -starp apmierinoši un labi. Nebija tie laiki tik disidentiski!
Atvainojiet par nekaunību. Sargieties no dienas, kad būs jākliedz, ka karalis ir kails.

Lāsma

“Mātes piena” brālis ir poļu rakstnieka Mikolaja Ložiņska “Grāmata”. Vakar nopirkās otreiz, jo pirmo neizlasītu uzdāvināju māsai.
Izlasīju un apraudājos. Varbūt patiesāk sanācis Mikolajam atšķirībā no “Mātes piena”, jo sakonstruēts bija tikai veids kā stāstīt savas ģimenes stāstu, nevis pats stāsts un fakti. Viņš raksta par dažādiem ģimenes priekšmetiem un caur tiem sīkumiem un situācijām paveras bezdibeņi, traģēdijas un centieni dzīvot tālāk – kā nu kurais prot cauri visām vēstures likstām. Vīrieši glābjas bēgot – jeb risina problēmas no jauna precoties. Grūti sagremot. Un man pēkšņi likās saprotams Anša Stabiņģa teksts, ka ģimenes ideja ir slims veidojums – tas tāds ir, ja to padara slimu. Tad nu Mikolajs šķetina savas ģimenes jautājumu. Viņš neizstāsta dzimtas sensenākos stāstus un tiešām ir sajūta, ja nebūtu karš, tad ģimenes nesirgtu tik ļoti. Bet varbūt karš tikai tāda platforma, kur tevi izspēlē?
Grāmata sākas ar to, ka viņš strādā pie vecas un aklas Žaka Lakāna skolnieces. Katru dienu viņa vaicā šim par ģimenes vēsturi un viņš katru reizi nostāsta sausus faktus ar gadaskaitļiem. Tad kādu rītu viņa šim vairs nav vaicājusi un kopš tās dienas viņš sācis domāt par savas ģimenes stāstu.

Ceru, ka būšu jūs sakārdinājusi izlasīt. Te veidojas tāds jauks grāmatlasītāju pulciņš!

Klišeja

Pameklēšu “Grāmatu,” -tādu kau kā līdz šim neesmu ievērojusi.

Sarmīte

Hmm aizdomājos. Domāju, ka tādu dzīvesstāstu ir ļoti daudz. Un vēl vairāk tādas sievietes, kas kaut kādā savā dzīves posmā domā, ka nemīl savu bērnu, ka šīs mātes jūtas nav izveidojušās. Esmu pārliecināta, ka mātes mīlestības mērvienība ir mainīgs rādītājs….”Mātes pienā” tas arī ir redzams. Māte mīlēja savu meitu! Mātes dzīves izbeidzās tad, kad sākās Meitas dzīve. Kapēc man ir sajūta, ka ļoti daudzām sievietēm neizveidojas “tā” saikne ar savu jaundzimušo bērnu. Un tad sievietes tik ļoti nobīstas no tā. Liekas, ka Mātes Bērna saikne nav atkarīga tikai no Mātes spējām mīlēt, bet no daudziem citiem ārējiem apstākļiem. Mātes attiecības ar bērna Tēvu u.c. faktori ir tie, kas veido sievietes komfortu un spēju izbaudīt attiecības ar savu jaundzimušo.
Lasot grāmatu nepartraukti domāju, kas būtu varējis palīdzēt Mātei?Kas bija jādara lai viņa neaizietu? Ir tik dadz situāciju apkārt, kad redzi, ka cilvēks pats nevar izķepuroties, bet nezini kā lai palīdz…sevišķi kad tādi cilveki nevēlas palīzību?Vai ļaut aiziet….?

Linda

Sveicināti grāmatnieku klubiņā. “Grāmatu” arī nesen nopirku, vēl neesmu izlasījusi. Vēl šad un tad domāju par to “pašterapiju”. Ingmars Bergmans arī to savā “Laterna Magica” kaut kur vareni lamā. Bet vai tad visas viņa filmas nav viena vienīga pašterapija? Drīzāk tad viņš to negatīvā nozīmē domāja kā sevis izgāšanu uz āru bez jebkādas rēķināšanās ar citiem. Uz citu rēķina. Tomēr viņa māksla ir viena no 20. gs. klasikas augstākajām virsotnēm. Droši vien būs jāizlasa tā jaunā grāmata, ko viens zviedrs sarakstījis un kas tagad visās valodās tulkota, arī latviešu. Ar apakšvirsrakstu “Mīlestība, sekss un nodevība”. Vēl ļoti ieinteresēja radio Klasikā saruna ar Māru Ķimeli par Bergmana scenārija “Rudens sonāte” iestudēšanu JRT. Saprotu no tās, ka Bergmana uzvārda māsa, ne radiniece, dižā aktrise Ingrīda Bergmane šīs filmas uzņemšanas laikā jau bijusi pārāk slima, lai filma būtu īsti izdevusies. Redzēsim, kā šī loma izdosies Baibai Brokai. Māte, kas nodevusies savam talantam un darbam un pametusi novārtā meitas. Tas mani arī nodarbina. Tomēr jau diezgan distancēti. Kopš manas izcilās mātes nāves drīz būs kādi 20 gadi un pēc ne tik ilga laika – kopš viņas dzimšanas 100. Kad dzirdu par viņu lietojam, piem., vārdu “karjera”, man iesāpas sirds. Jo viņai tiešām bija talants. Kam viņa nodevās visvairāk savā dzīvē. Nežēlīgs darbs, kurā viņa pati sevi visvairāk netaupīja. Darbs Latvijas labā. Piedzimt jaunā neatkarīgā valstī, agrā jaunībā kļūt par liecinieci tās bojāejai un visu mūžu pūlēties, lai, cik iespējams, kaut ko saglabāt dzīvu no Latvijas. Bērni – no viņas zemnieku ģimenes pieredzes – bērni izaug paši… kā jau dzīvas būtnes. Un, cik varēdama, viņa taču bija ar mani kopā. Kaut arī maz. Biogrāfijas (negribēta totālā mobilizācija vācu armijā) dēļ mans tēvs, lūk, nevarēja “karjeru” veidot, kaut arī savā klusā nodabā ar savām sirds un aicinājuma lietām nodarbojās tik un tā! Un vēl. Ķimele runā par “Rudens sonāti” ne tik daudz kā par mātes un meitas attiecībām, kā par mātes attiecībām ar aicinājumu, talantu, neikdienišķo un raupjo, ikdienišķo, arī ģimeni tai skaitā, kam garām nevar paiet neviens cilvēks savā dzīvē. Tāds aspekts man šķiet interesantāks nekā te mūžīgā ņemšanās pa matriarhātu. Paldies, ka Viesturs reizēm arī blogu atceras, te ir ērtāk šķetināt pārdomas. Lai tas turpinās jaunajā gadā!

z

Labs, vērtīgs raksts. Lasu un domāju, ka manā dzimtā veči nav izgriezti kā lieki radījumi. Ir dzivots un principā viņi nekad nav nolikti lai vai kā ietu. Un tagad nesaprotu kas notiek ar manu dzīvi.

Linda

Neliela piebilde. Rozes grāmatnīcās par 1 eiro var dabūt Ikstenas agrāku, mazāku stāstu “Besa”. Šis tas tur ieskanas, kas “Mātes pienā” izvērsts. Bet “Besas” centrā ir vīriešu rakstītas mīlestības vēstules…

uģis

Normāli mātes un meitas attiecībās nekā daudz runājama nav, jo tā īstenība ir par smalku un dziļu, lai par to pļāpātu. Viss ir šeit un tagad, un ne māte meitas dzīvi , ne meita mātes dzīvi nodzīvot nevar. Ja viena vai otra uzskata , ka var un mēģina to darīt, tas ir pilnīgs sviests. Aizdomīgi, ka visi ar to Ikstenas grāmatu tā panesušies no Rudzīša līdz zaļiem nerudzīšiem.

Andris Šmīdebergs

Šo grāmatu es neizlasīju līdz galam. Ja sievietei neinteresē vēsture, tad viņai par to nav ko rakstīt. Bet māte man šķita kā izlutināta memmes meitiņa, kura visu laiku slēpjas no īstenības. Vai meitai par to ir jātabild?

Atcelt

Publicēts: 26.11.2015
Komentāru skaits: 48