19. maijā pēc Mario Frati dvēseles trillera „Rīt manas kāzas” ģenerālmēģinājuma, kura sākums plkst. 18.00, Dailes teātra Mazajā zālē notiks diskusija „Teātra un psihodrāmas spēles: kopīgais un atšķirīgais”.
Tā būs saruna par cilvēku attiecībām pašiem ar sevi un apkārtējo pasauli, kā arī mēģinājums saprast, kāpēc mēs kļūdāmies pieņēmumos vispirms jau par sevi un tad - par līdzcilvēkiem. Sarunas dalībnieki mēģinās izprast, kas ir jēdziens „psihodrāma” un aicinās ieklausīties, ko par to saka psihoterapijas speciālists Viesturs Rudzītis. Kopā ar izrādes radošo grupu - režisoru Mihailu Gruzdovu, aktieriem Rēziju Kalniņu, Hariju Spanovski, Indru Briķi, Andri Bērziņu, Kārli Freimani un Initu Dzelmi - tiks meklētas atbildes uz jautājumiem par lomu spēlēm teātrī un dzīvē, par cilvēku spējām vai gluži pretēji - nespēju mainīt savas lomas un par to, kas kopīgs vai atšķirīgs teātrim un psihoterapijai. Diskusiju vadīs teātra kritiķe Ingrīda Vilkārse.
Itāļu izcelsmes amerikāņu dramaturgs Mario Frati (1927) savās lugās rāda dzimumu kaujaslauku. Kas notiek, kad beidzot piepildās cilvēka mūža sapnis un gadiem lolotās gaidas? Kad mīlestību no naida šķir tikai viens solis. Vai arī vairs nešķir...
Jauniestudējumā „Rīt manas kāzas”, kura pirmizrāde notiks 20. maijā, režisors Mihails Gruzdovs darbojas kopā ar scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi, kostīmu mākslinieci Ievu Kauliņu, mūzikas konsultantu Juri Vaivodu, kustību konsultanti Ingu Raudingu un gaismu mākslinieku Mārtiņu Kudiņu. Lugu tulkojusi Indra Roga.
Uz ģenerālmēģinājumu un diskusiju aicinām iegādāties biļetes, kuru cena ir 3 lati.
Esmu laimīgo vidū, kas piedalījās pasākumā. Bet mans jautājums palika neuzdots, kaut atbildi/komentāru gribētos saņemt. Un tātad. Luga ir par psihodrāmu. Vai vismaz ar tās elementiem, ja gribat. Par psihoterapiju arī. Un jautājums skar tieši Patrīcijas līniju saistībā ar psihodrāmu (un/vai psihoterapiju - atvainojiet, ja neesmu speciālists un, izrādīsies, ka tās ir divas atšķirīgas lietas, tomēr škiet, ka jautājuma būtība ir skaidra) - dvēseles dziedniecību caur spēli, rotaļu, spontānu pašizpausmi, arī terapeitiskām, analītiskām sarunām. Patrīcija tam visam iziet cauri. Ir gan spontānas rotaļas, kas atbrīvo sajūtas, gan sarunas, gan lomu spēles. Diemžēl nekas no tā viņai nepalīdz sadziedēt savu dvēseli. Tā vismaz es kā tradicionāls sabiedrības pārstāvis to redzēju. Jeb varbūt es kļūdos un tā bija pareizi, kā viņa beidza? Taču man likās, ka to, ko Patrīcija izspēlēja dzīvē, vajadzēja izspēlēt vien ārstnieciskā spēlē. Jeb, citiem vārdiem, viņa sajauca spēli ar realitāti. Gribējās tomēr izrādē saredzēt "gaismu tuneļa galā", bet šajā ziņā nācās vilties. Gaismas nebija. Varbūt tieši te slēpjas skatītāju komentārā minētais lugas vājums? Vai varat komentēt šo lugā atainoto psihodrāmas "rezultātu"?
