Kad izrāde beigusies un „Observatorijas” skatītāji dodas mājup, skatam atklājas uzraksti uz pakāpieniem. „Paldies Helēnai Demakovai”, „Paldies Normundam Beļskim”. Kas sumināts uz trešā – diemžēl vairs neatceros.

Šie trīs cilvēki, iespējams, ir palīdzējuši vien ar pilsonisko pozīciju, varbūt ar savu politisko ietekmi, kura, iespējams - tieši pretēji, nekādi evarēja būt varējusi ietekmēt to ierēdņu lēmumus, kas stūrē naudas plūsmas kultūrā. Tomēr īstas pārliecības par to nav.

Visdrīzāk tomēr pateicība izteikta tiem, kas kārto lietas caur sētas durvīm, vismaz tā uzraksti uzrunāja mani. Protams, saprotu, ka kultūrai naudu vajag un saprotu arī teātra „gājienu”, kam jākaujas par katru kapeiku un jāizmanto arī šādi – „puscaurspīdīgi” finanšu ieguves kanāli, ja vien ir šāda iespēja.

Taču zinu arī slodzi, kas radošajiem cilvēkiem ir bijusi jānes, lai šo tagad zudušo naudu izcīnītu. Stādos priekšā, ka gan bijušo, gan esošu cīņu dēļ daudzas radošas veiksmes nespēja piedzimt, jo enerģija aizgāja citam, zudīgam mērķim.

Varbūt es kļūdos, bet man šķiet, ka šādu mazu, ielas teātru pamatvērtībai tomēr būtu jābūt brīvībai teikt visu, un nebūt nevienam parādā. Atbildēt tikai savam skatītājam, kurš no sava personiskā maka par visu to maksā un Mākslai. Nepielietot dārgas skatuves tehnoloģijas, balstoties vien uz galveno, bez kā teātris nevar pastāvēt - AKTIERI. Un iespēju šim aktierim eksperimentēt un „ievilkt svaigu gaisu”, atšķirībā no darba akadēmiskajos teātros ar to neizbēgami hierarhisko struktūru un dārgo produkciju, kur aktiera darba īstās pērles viegli var pazust.

Tomēr objektīvā realitāte laikam ir citāda. Ielas teātris, kur aktieris dabū nevis brīvību, bet naudu. Vairāk naudas kā pamatdarbā, samaksa kurā ir tik pazemojoša, ka par to nevienam nedrīkst stāstīt. Tādēļ tagad laikam aktieri droši vien protestēs pret to, ka viņiem vairs nav jābučo rokas tādiem, par ko viņi neko labu nedomā.