Nevaru nomierināties par koriem un dziesmu svētkiem. Ja par to saka "bars", tikpat labi var teikt, ka basketbols ir satrakotu tēviņu plēšanās par bumbu. Kori ļoti lielā mērā var salīdzināt ar basketbola komandu. Lai sasniegtu rezultātu, kas apmierina un sagādā prieku pašiem un citiem, tur vajag darboties ļoti saskaņoti, mērķtiecīgi un atbildīgi. Bars manā uztverē ir tad, kad iedzērusi kompānija vasaras nakts baļļukā IT KĀ vienā balsī velk: ne alu, ne šņabi, ne vīnu... Dziesmu svētki savukārt ir kolektīvs rituāls, varētu pat teikt, visas tautas dievkalpojums, galvenokārt ar mērķi apliecināt sev un citiem: mēs esam! Ne jau katrā ziņā, kā tas reiz norisinājās VVF virsvadībā. Turklāt kori apspiestības laikos bija sabiedriskas organizācijas, kurās latvieši paši rīkoja savu dzīvi pēc savas vēlēšanās. Tās bija biedrības laikos, kad visas nepadomju biedrības bija iznīcinātas. Diezgan daudz vēl varētu turpināt.

Īsti laikam pie visa teksta BNS netiku. Par latviešiem, dziesmu svētkiem un igauņiem. Domāju, ka dziesmu svētki pie igauņiem ir vēl daudz grandiozāki un masveidīgāki nekā pie latviešiem. Turklāt tieši vīru koru pie viņiem ir joprojām daudz vairāk un tie ir spēcīgāki, tāpat zēnu kori. Tas ir tāds kopīgs, protams, ar vāciešu palīdzību radies fenomens. Tikko biju uz vienu kultūras darbinieku semināru Igaunijā, protams, kā vienmēr, tur vairums bija sievietes. Un igauņiem un somiem pašiem par savu folkloru tomēr ir viedoklis, ka to tālāk no paaudzes paaudzē nodevušas tieši sievietes. Un, protams, Viestura viedoklī par koriem var redzēt, ka viņš pats nekad īsti korī nav dziedājis. Pievienojos Aijai. Bet, ja salīdzina kori ar folkloras kopu - esmu dziedājusi gan tur, gan tur, tuvāks man ir koris. Tad jau laikam tiešām tā patvēruma meklēšana lielākā pulkā. Tomēr - no mūzikas viedokļa - visādas tur harmonijas un nianses.

Hm, ja internetā izpauž dusmas, tad ar garīgo veselību slikti? Ko tad - vai vajadzētu mājās slepeni vīstīt dūres, bet rakstīt: vai cik jauki, kāds autors gudrinieks?

Kādā intervijā literatūrzinātniece Janīna Kursīte pauda viedokli, ka pēc interneta komentāriem varot spriest par attiecīgās tautas garīgo veselību. Jo internetā anonīmi katrs var gānīties uz nebēdu, savukārt patiesībā reti kurš uzdrošinātos zem tādiem teicieniem likt apakšā savu vārdu un foto. Skumji, ka mums ar to veselību tā.

Jā, tas bija uzkrītoši. Bet visvairāk man "uzkrita" komentārs par dziesmu svētkiem. Pirmkārt, grūti sagremojams vairumam un otrkārt, cik tas ātri pazuda. Pat nepaguvu pa īstam izlasīt, tik ar acīm pārskrēju, domāju - vēlāk, bet nekā.

Nu jā, tieši par šo tēmu tikko, Jāņos pie ugunskura, gandrīz baigi sastrīdējos ar savu labu draugu. Tieši par kori un dziesmu svētkiem. Un tagad, pārdomājot, jāsaka, ka nevaru viņam nepiekrist, ka dziesmu svētki jau nav latviešu tradīcija, Viestur. Tas ir vāciešu ieviests mūsu kullturalizācijas veids, mēģinājums atradis atbalsi, iedzīvinājies. Prmie dziesmu svētki - Cimze, Vītols, Melngailis. Viņos vāciskuma un vācu ietekmes daudz vairāk kā daudzos vāciešos. Un latvieši tradicionāli, tie, kas bauri, jau nav nekādi koristi. Skaties - kādi solo suitu sievām! Piemēram. Atceros Anci Krauzi ar viņas vareno Alsungas(?) balsi, kādos no lielajiem svētkiem ar "Nu sala, nu sala"! Vau!

Man dziesmu svētki nozīmē manu Tēti, ar kuru kopā visu vīru kora repertuāru zināju no galvas. Varbūt tāpēc svarīgi. Bet kāpēc saviļņo, kāpēc skudras skrien šito daudzskaitlīgio daudzbalsību Jāņu Vakarā vai Gaismas Pilī klausoties. Tātad emocijas.

Un vēl, labā korī īsti haltūrēt nevar, diriģents izķer, ir jāatbild par savu "partiju". Un vēl trakāk, ja solistam kaut kas noiet greizi, vēl nekas. Bet ja iedzied korī kāds nepareizi - ui! Klīst leģendas, ka Leonīds Vīgners, jau pavisam vecs, klausījies koru skatēs aizvērtām acīm un teicis - jūs, jaunekli, trešajā rindā otraisno labās....
Bet te atkal mans draugs teiktu - tā jau nav īsta dziedāšana - samācītas, nostādītas balsis. Trūkst īstuma, viņš teiktu.

Bet es atkal saku - viss, kas mūs ietekmē un paceļ - kora mūzika, rokmūzika, opera, keramika, glezniecība, fotogrāfija, grāmata, teātris - tomēr saka, ka tad, kad teicējam ir ko teikt, ir izlieti kādi sviedru litri, kāda pieredze uzkrāta un tad arī saviļņojums rodas. Gan runātājam, gan klausītājam. Man arī - gan dziedot, gan klausoties. Arī dziesmu svētkos :)

Ja stāstā par maltīti Francijā, pieminēsi austeres, noteikti kāds pateiks '"Un tu viņas vareji ieēst?". Ja portālos publicē interviju ar Viesturu, noteikti būs komentārs "cienījamam psihoterapeita kungam pašam vajadzīga psihoterapeita palīdzība". Tas ir kā likums. Tāds nenopietns vērojums. Paulam Timrotam noteikti būtu vairāk tādu līdzīgu piemēru.