Kad ciemojos pie Kristiāna Rozenvalda NVO televīzijā, viņš intervijas pašā sākumā apjautājās, vai man nav kādi jaunumi attiecībās ar to nevalstisko organizāciju, kura mani pirms dažiem mēnešiem publiski un skaļi atskaitīja no savu biedru rindām. Es teicu, ka nē – ne mani sauc atpakaļ, ne es lūdzos to darīt. Bet pēc psihodramatiskās lekcijas „Aspazijas dramaturģija kā pašterapija” Rīgas Centrālajā bibliotēkā, vairāki cilvēki, kuriem es parakstīju savas grāmatas „Meita un Māte”, apjautājās, vai es joprojām individuāli konsultēju.
Abas šīs situācijas lika man aizdomāties. Laikam jau ir cilvēki, kam interesētu griezties pie manis pēc palīdzības, bet kam nav īsti skaidrs mans statuss un mana paša attieksme pret to. Daži varbūt domā, ka man ir aizliegts strādāt par psihoterapeitu un tam, kas to pārkāpj, draud likumbarga atbildība. Citiem varbūt liekas, ka es pats, iespējams, esmu atteicies no savas līdzšinējās profesionālās darbības. Vēl citi varbūt pārbauda, vai visi šie paša izraisītie pilsoņu kari un revolūcijas nav kaut kā iedragājuši manas spējas palīdzēt. Un tad es nolēmu, ka man tomēr jānāk klajā ar kādu informāciju potenciālajiem klientiem.
6. maijā notika Psihodrāmas, sociometrijas un grupu psihoterapijas biedrības kopsapulce, kura tika sasaukta pēc Latvijas psihoterapeitu biedrības iniciatīvas un kuras vienīgais darba kārtības punkts bija jautājums par Viestura Rudzīša izslēgšanu no šīs psihoterapeitu biedrības. Biju uz šo sapulci aizgājis, jo atšķirībā no LPB rīkotajām, biju aicināts. Izslēgšanai pietrūka balsu, tādēļ pat pavisam juridiski ņemot, es joprojām esmu psihoterapeits, uz kuru attiecas visi psihodramatistu tiesības un pienākumi. Piemērām, par mani joprojām drīkst sūdzēties šīs biedrības Ētikas komisijā. Tikai – man nav sertifikāta, jo to visu LPB sastāvošo biedrību (nevis valsts) vārdā izsniedz LPB. Bet visas manas psihoterapeita izglītības nevar padarīt par nebijušām, noliktos eksāmenus – par nenokārtotiem, profesijā iegūto pieredzei – par neesošu, profesionālo literatūru – par neuzrakstītu.
23. maijā kopā ar kolēģiem, ar kuriem kopā pirms divdesmit gadiem uzsākām apmācību sistēmiskajā ģimenes psihoterapijā, atzīmējām šo notikumu. Bija ieradies arī viens no mūsu skolotājiem Hartmuts Kirste fon Kaiserlingks. Viņa kundze Linde – galvenā mūsu skolotāja un šīs izglītības iniciatore, vairs nav pie tik labas veselības, lai spētu mērot garu ceļu. Ar viņu pasākuma gaitā sazvanījāmies. No šī notikuma nākusi bilde pie šī teksta, kuru, kā redzams, gana veiksmīgi, uzņēma sens kolēģis Juris Blumbergs.
Ne tikai šie notikumi, arī daudzi citi man liecina, ka vairums kolēģu psihoterapeitu ir krietni rezervētākās pozīcijās attiecībā uz maniem „pārkāpumiem”, nekā LPB Valde, kura pagājušā gada 3. decembrī 21-os vakarā par neatliekamāko savu darāmo darbu atzina manis izslēgšanu no LPB. Domāju, jo vairāk laika paies kopš šī notikuma, jo skaidrāk atklāsies manu 2014. gada akciju dziļākā profesionālā jēga un iekšējais loģiskums. Un dziļāks kauns būs jāizjūt tiem (tām), kas nespēja atdalīt savas emocijas no pienākumiem un neredzēja, ka mana darbība (intervijas, bloga ieraksti, grāmatas) tieši tam ir domāta, lai šīs arhaiskās sievišķās emocijas izskaidrotu. Bet ko padarīsi – katram par saviem darbiem un nedarbiem kaut kad jāatbild!
Cilvēkiem, kam viss šis nepatīkamais fons netraucē vēlēties saņemt no manis palīdzību, nāciet! Es turpinu strādāt, mācīties, rakstīt. Šķiet, aiz muguras palicis arī laiks, kad nācās piepūlēties, lai emocijas netraucētu strādāt. Esmu saņēmis daudz atbalsta no saviem tagadējiem un bijušajiem klientiem un lasītājiem, tas mani ir stiprinājis un ļauj mierīgi skatīties uz priekšu.
Komentāri
Prieks dzirdēt šādus jaunumus.
Ko lai dara, bailes ir emocijas, no kurām attālinās vai nu bēgot vai ar agresijas palīdzību. Vai arī kombinējot abas metodes. LPB valde nobijās no politiķu (viņu sponsoru) apmaksātās PR kampaņas un gan norobežojās (bēga) no V.R., gan, redzot, ka aizbēgt nevar, sita. No kā bija bailes?
1) no nespējas skaidri definēt savu statusu un darba metodiku LR pastāvošajā likumu un birokrātisko aktu sistēmā,
2) no konkurentiem, kas to spējuši un gaidīt gaida neskaidri izteiktu un ļodzīgu LPB pozīciju,
3) no sevī atmodušamies emocijām, kuras pietuvojās apziņai VR rakstos un grāmatās lasāmo pārdomu rezultātā,
4) un, protams, no politiķiem un PR speciālistiem, kuriem drīzāk būtu jābūt LPB biedru pacientiem, nekā darba virzienu noteicējiem.
Vai var dusmoties uz LPB valdi?
Jāni, es nedusmojos uz LPB Valdi. Jo tā savā darbībā pilnīgi apstiprināja manas hipotēzes. Matriarhāls aizvainojums (arī izprovocēts) noslauka visu savā ceļā. Arī manas teorijas kā spogulīšus, kuros šādos gadījumos it kā vajadzētu ielūkoties, septiņreiz nomērīt un tā. Ir tāds speciāls mātišķais Dievietes (vai sirēnas) ķērciens, kuram atskanot, apklust arī tie vīrieši un sievietes, kam būtu ko iebilst un kas to arī dara – no laika distances. Tikai daži, kā Daiga D., laikam piesējušies pie mastiem un ausis ar vasku aizķepinājuši aizkuģo garām neskarti. 🙂
Būs interesanti, kad ar faktiem pamazām izgaismosies šī shēma – politiķi (sponsori) > PRkantoris, trollētāji, kam, izskatās maksā joprojām > feministes, ētikas gudrinieki un citi Dievietes bijīgie > nabaga karstgalvīgā LPB Valde. Gan jau bez tiem, kas atradušies, atradīsies vēl citi procesa dalībnieki (kam vai nu sirdsapziņa spiedīs, vai kas naudu saņēmuši un līdz ar to nav vairs lojāli maksātājiem), kas pastāstīs detaļas!
lai kā arī tur būtu, bet šāda taisnošanās izskatās neveselīga… Klasiska miglas pūšana bez konkrētikas, lai tikai rastos aizdomas, ka tajā baisajā valdē ir tikai trakie
Bet ar pacientiem būs vai tagad, kad brītiņš pagājis, jau ir tā – būs mazāk to, kas nāk pie Tevis, lāga nezinot, ko grib, ko darīs, uz ko ies, bet nāks tie, kas tiešām vēlas iegremdēties savās dzīlēs, lai panāktu vēlamo rezultātu. Mazāk pacientu tīram biznesam, vairāk īsti profesionālam darbam. Vispār, grūtāk un mazāk naudas. Bet man, pensionāram, tā patiktu.
Par izslēgšanu šito ķēmu!!!
Lai saprastu VR, vajag vairāk kā tikai pārskriet šķērsām viņa intervijām, rakstiem un grāmatām. Lai arī man (kā sievietei, kas vēlas totālu neatkarību) ne viss šķiet pieņemams (pirmajā mirklī), cītīgāk pārlasot, apsverot katru vārdu – tā bilde sāk izskatīties savādāka (lai bilde sāktu likties kopā, nepieciešams arī vērot un analizēt apkārtējos cilvēkus un attiecības, prātā izspēlēt dažādas situācijas un apstākļus).
Man gan šķiet, ka VR darbi (pēc gadiem) būs tikpat pieprasīti kā Junga un Freida (lai arī šobrīd jaunajiem psihologiem, cik noprotu (paziņa studē), ne kripatiņas nestāsta par cilvēku lomām). Gan jau!
Vai tad apstāklis, ka šajā LPB aktā izpaužas matriarhāla dinamika, klīdina dusmas? Sirēnas skaņas ir labsirdīgu smaidu rosinošas? Es to matriarhālo dinamiku saodu jau pēc pirmajiem impulsiem pagājušā gada sākumā, un man tas tikai vairoja dusmas. Jo šī dinamika norāda, ka LPB ir rīkojušies absolūti pretēji tam, kā es būtu sagaidījis ne tikai no psihoterapeita, bet pat no klienta, kas kādu gadu pagājis terapijā. Viņi, latviski runājot, ir absolūti “misreprezentējuši” psihoterapijas būtību. Biju arī šausmīgi pārsteigts par to. Tāpēc varbūt nevajag pārcensties līdzināties Kristum, kurš piedod, “jo tie nezina, ko tie dara”. Jo tas pats Kristus, ieraudzīdams, kas tiek darīts ar templi — Dieva prezentācija ir faktiski kļuvusi par Dieva aplamu prezentāciju (joprojām nav latviski precīza vārda) — paņem pļotku un sāk demolēt.
Ok, varbūt viņiem bija četrkāršas bailes, kā Jānis analizē, un tāpēc varētu viņus drusku saprast. Bet priekš tam jau viņi ir, lai šādas bailes izturētu, un vēl pasargātu un atbalstītu savus biedrus. Tomēr tur jau pie stūres jaunuļi, ko tad no tādiem gaidīt. Un kas to zina, vai bailes vispār ir vienīgais faktors viņu vidū, kas lika šādi rīkoties. Vobšem izformēt šito kompāniju vajadzētu, vai pārformēt, vai izveidot stipru alternatīvu, un kuram gan pietiktu enerģijas to darīt, ja ne tiem, kas ir dusmīgi.
Ak tad sasauca pēc LPB iniciatīvas… Nelegālās narkas esot no aprites pazudušas, vismaz apjoms mazinājies — tā saka Gaiļu toksikologi, nu tad laikam LPB valde šito gandrīz pusgadu to pazudušo daļu ir pīpējuse 😀 , jo pie prāta nav nākuse… 😛
Un vai tagad pēc tik blamējoša balsojuma tamējā valde nav nošāvusies? Nekur nevar lasīt kādu paziņojumu pilsētai un pasaulei par visu psihodramatistu izmešanu 🙁 no LPB. Ja jau būtu dzīva, tad tak čikses turētu brūķi tālāk.
Es atvainojos, ka nav pieklājīgi, tiešām kauns, bet uzrakstīts ir, un nespēju nenospiest “Enter” visas Trīsvienības vārdā.
Trīsvienības vārdā jāsaka nevis “Enter”, bet “pizģec”.
Viestur, esi godīgs- uzraksti, kādi ir biedrības kopsapulcē pieņemtie lēmumi; kas Tev ir jāizdara, lai varētu praktizēt!
Biedrības kopsapulce tika sasaukta pēc Latvijas Psihodrāmas, Sociometrijas un grupu psihoterapijas iniciatīvas, nevis LPB iniciatīvas.
Ja nu reiz šāds raksts, tad vajadzētu rakstīt visu kā bija.
Tātad sanāk, ka jūs nevarējāt izslēgt un nevarējāt atņemt diplomu, jo nepietika balsu, tomēr atradāt, kā gandrīz to pašu noformulēt citādi, un to varējāt bez šī balsu skaita? Nez, kā jums pašiem tur ar godīgumu.
Viesturs bieži piemin to, ka pēdējā laikā ir kļuvis populāri tik ļoti uzsvērt vecāku vajadzības, ka bērnu vajadzības aizvirzās otrā plānā vai vispār par tām netiek domāts. Izskatās, ka kaut kas līdzīgs šobrīd notiek Latvijas psihoterapeitu organizācijās: tās tik ļoti ir aizņemtas ar savu vajadzību politiku, ka klienta intereses kļuvušas sekundāras. Viesturam, lūk, kaut kas esot “jāizdara”, lai viņš varētu strādāt. Bet viņš strādā jau daudzus gadus, jo viņš VAR paveikt savu darbu. Bet organizācijai tas ir otršķirīgi! Tai tagad vajadzīgs diez kāds rituāls laikam, ja vien tā ir patiesība.
Jebkurā profesijā darbojas princips, ka savu varēšanu strādāt tu izveido pats. Tu mācies, praktizē, nospraud mērķi, uzņemies atbildību par mērķa sasniegšanu, veic korekcijas utt. Bet tavu varēšanu strādāt nerada diplomi un sertifikāti, un viņi to arī negarantē. Bet uz psihoterapiju tas attiecas vēl vairāk: ne katram klientam der katrs psihoterapeits, kaut arī viņam ir diploms un sertifikāts. Klientam ir svarīgi, vai viņš šim sertificētajam psihoterapeitam var uzticēties kā cilvēkam, vai viņam ar šo cilvēku veidojas laba komunikācija. Garantija? Psihoterapijā atbildību uzņemas klients pats, jo neviens cits nevar otram piespiest pārtapt. Līdz ar to no klienta viedokļa pati prakse nosaka, vai psihoterapeits var strādāt, bet diplomi un sertifikāti ir sekundāras nozīmes, nevis otrādi.
Katram laikam savs godīgums – piemērām, varbūt Tev, Aelita, vajadzētu pateikt, ka Tu nemaz sapulcē nepiedalījies. Un nemaldināt cilvēkus, tiražējot klaju nepatiesību – sapulces lēmumos nav norādīti nekādi ierobežojumi un priekšnoteikumi, lai es varētu praktizēt. Esi tik godīga – uzraksti pati “kā bija”! Tikai dari to, lai nekur nepazustu tas, ka sapulces dalībnieki pārstāvēja plašu viedokļu spektru, kas atspoguļojās gan tās norisē gan lēmumos!
Man Viestura Rudzīša grāmatas ieteica palasīt dēls.
Izlasīju 3 grāmatas.Tagad saprotu,ka daudziem nepatīk un daudziem patīk.
Man ļoti patīk.Esmu diezgan daudz lasījusi psiholoģiskas grāmatas,bet uzzināju daudz tādu lietu,ko nekur citur neesmu lasījusi.Saprotu arī tos kam nepatīk,jo visi gribam būt tie pareizie un labie,ja kāds pasaka mūsu kļ”udas negribam atzīt.
Man ļoti noderēja izlasītais,skatos uz dzīvi daudz savādāk.
Paldies esmu pilnīgi sajūsmā par jūsu grāmatām.
Lai Jums veicas!
VR ! Vai nepastāv iespēja, ka tik plaši apspriestā atstādināšana un pārkāpumi ir saistīti ar Jūsu savdabīgo attieksmi pret kādu no pacientiem vai vairākiem, nevis ar LPB valdes atšķirīgo izpratni par jūsu daiļradi? Un vai nav tikai godīgi un vīrieša cienīgi, saņemot konkrētu kritiku, doties uz diskusijām un analizēt, nevis augstprātīgi novērsties aizbildinoties ar savu nepilnīgo atmiņu un notikumu noilgumu?
LPB vairākkārt uzsvēra, ka sūdzības par V. Rudzīti no klientiem nav saņēmusi.
Ja Tu, saulstariņ, esi tas apskādētā, tad liec laukā, kas par lietu. Tauta noteikti atbalstīs.
Nēzdodziņu laikus nepasniedza?
Taisīt spriedumu un savu iedomu un fantāziju pamata var tikai galīgs zaļās muižas akā dirsējs.
VR atbalstītāju intelekts un kultūras līmenis vienkārši fascinē!
Iespējams, LPB jūtas pārāk nedroša, lai nosargātu pacientu konfidencialitāti, jo kā var just ‘izslāpusī’tauta alkst iztirzāt citu dzīves, nevis savējās.
Juris Blumbergs ir pseido terapeits…
Kur ir iespējams iesniegt sūdzību?
Diemžēl man ir identiska pieredze ar šo “psihoterapeitu”. Jūtu zināmu atvieglojumu, ka tās nav tikai manas sajūtas vai iedomas.
Nesen uzzināju, ka šis te (nu jau mans bijušais) “psihoterapeits” maniem radiem atklāja personisku informāciju, kuru uzticēju viņam sesiju laikā.
Manuprāt, tāda rīcība no terapeita puses nav pieņemama, it īpaši, kad Jura Blumberga mājaslapā rakstīts: “Garantēju to, ka iegūtā informācija paliks mans noslēpums.”. Zinot, ka tā nav, šo solījumu nevar nodēvēt nekā citādi, kā augstākās pakāpes cinismu. Profesionālis tā nekad nedarītu. Tagad nožēloju, ka vispār vērsos pie šī “speciālista”.
P.S. Šī informācija, ko izpaudu par sevi nebija nekas bīstams, kur būtu nepieciešams iesaistīt trešo personu, tāpēc neredzu šādai rīcībai attaisnojumu.
P.S.S. Vai tiešām psihoterapeitus neviens neuzrauga un nekontrolē, un tie var atļauties pārkāpt jebkādas robežas?