Klajā nācis grupas „Pērkonvīri” disks DinDaru. Šie muzikanti spēlē manierē, ko droši vien var nosaukt par folkroku. Varbūt nedaudz neparasti, vai varbūt varētu teikt – oriģināli tas, ka „Pērkonvīru” mūzikā dominē sitamie instrumenti, bet tik smalki un diferencēti! Nedaudz kokles, nedaudz dūdu un stabuļu un, protams, – balss, balsis. Uz mani šī mūzika atstāj meditatīvu (kas nenozīmē iemidzinošu, bet kaut kur citur pārceļošu) iespaidu, tā ieaijā kādos dziļākos dabas ritmos, zāles augšanā un ozola lapu čaboņā.
Neparasti, ka, mūzikai beidzoties, sāk skanēt pasaka – „Par apvērsto pasauli”. To caur sevi laižot, sāc nojaust, ka „Pērkonvīru” mūzika patiesībā ir dziļi reliģioza, vārtos starp dabu, tās ritu reliģiju un kristīgajām tonalitātēm atrasta, neko nediskriminējoša, svēta.
Diskam pievienota grāmatiņa ar dziesmu un pasakas tekstu. Ar Gunta Pakalna, Janīnas Kursītes un manām interpretācijām. Vairāk par „Pērkonvīriem” un disku – http://www.lauska.lv/
Komentāri
Skanīgi https://soundcloud.com/p-rkonv-ri/dindaru-dandaru-dindaru
Jā, es arī šajā mūzikas kvadrantā sajūtu stīgu. Man gan vairāk prasās akordeons un fiddle.
Īstenībā žēl, ka Eiropas folklora ir relatīvi jauna, un kristietības ietekme ir neizbēgama, kaut gan tā nav vienīgā savā patriarhālās attīstības virzienā.
Dažreiz Dievs ir tas, kas pieguļniekam kliedē miglu, lai var atrast kumeliņu, citreiz Ūsiņš.