Skatīt komentārus

 02.04.2007 104

 

Pēdējā pusgada laikā man ir bijis daudz iemeslu gremdēties pārdomās par ētiku, konsultēties un dažbrīd pat diskutēt par to. Saku „dažbrīd”, jo vairums sarunu nespēja kvalificēties diskusiju līmenim – tās bija tādas impulsīvas un otru nedzirdošas logorejas paaugstinātā tonī. Turpinu cerēt, ka ir kāds patiešām speciālists šajā nozarē, kura grūtās studijās veidoto un praktiskā pieredzē stiprināto teorētisko viedokli varētu cienīt un uz tā balstīties savās turpmākajās ētiskajās izvēlēs. Viņš varētu pieteikties un paskaidrot, kur tālāk sekojošās, manā pieredzē balstītās pārdomas ir nepareizas. Un mani par to pārliecināt.

Vispārsteidzošākais mans piedzīvojums attiecībā uz ētiku bija saruna ar kādu kolēģi – ārstu, ar kuru pārrunājām kādu no manām skaļākajām intervijām. „Teikt, ka sievietes ir orientētas vairāk subjektīvi, bet vīrieši – objektīvi, ir seksisms!” Es gandrīz nokritu no krēsla. „Jo cilvēki domā, ka objektīvais ir labāk nekā subjektīvais. Mani ieskaitot.”

„Tev savos publiskajos izteicienos jādomā nevis par to, ko tu saki, bet ko cilvēki dzird. Tā tas ir saskaņā ar medicīnas ētiku un tu taču esi ārsts”, viņš nobeidza. Ja es pieņemtu šādu nekustīgu, nekrofīlu ētiku, tad visas manas grāmatas un intervijas bez izņēmuma būtu jāuzskata par ētiski nepieņemamām un droši vien jāiznīcina. Jo neviens no maniem, kā pats domāju, vērtīgākajiem domu graudiem nav viennozīmīgi un prognozējami uztverams. Es aizdomājos, kāda gan varētu būt šādas, kolēģa īsos, bet trāpīgos vārdos paustas ētikas izcelsme. Jo aizdomu par to, ka tā ir pašizdomāta un tikai individuāli pielietota ētika, man nebija.

 

Medicīniskā ētika. Man šķiet, ka ārstu ētika ir radusies kā praktisku ieteikumu kopums, kā panākt, ka pacients vai slimnieks un viņa ārstēšanas intereses nekādā gadījumā neciestu terapijas procesā, kas varbūt ir bijis, norit patlaban, vai noritēs kaut kad nākotnē. Šis ieteikumu kopums ir izveidots, domājot arī par to, kā viena ārsta teiktais varētu ietekmēt pacienta attiecības ar kādu citu kolēģi. Tas rūpējas par to, lai ārsta un pacienta komunikācija kā svarīga ārstēšanas sastāvdaļa tiktu aizsargāta no nevēlamām ietekmēm.

Viss loģiski, bizness nedrīkst ciest, neviena nepārdomāta vārda par firmu un tās partneriem. Es to sauktu par ārstu biznesa ētiku un tādai ir daudz priekšrocību. Bet ir arī trūkumi, minēšu tikai dažus. Pirmkārt, lai slimnieks būtu ārsta pusē pret slimību, dažos gadījumos viņam ir šis tas jāzina. Jo nav nemaz tik daudz slimību, kuru ārstēšanā visu atbildību uzņemas tikai ārsts. Parasti lielu lomu spēlē pacienta iesaistīšanās kaut vai tikai tā sauktā „režīma” un diētas ievērošanā. Tomēr arvien biežāk secinām, ka pacientam jāzina kaut kas par „dzīves veidu”, „attiecību kultūru”, „norobežošanos no nevēlamām ietekmēm” un „stresa menedžēšanu”.

Tas noved pie tā, ka ārsti tomēr nodarbojas ar pacientu izglītošanu, tātad pedagoģiju. Taču tā ir nodarbošanās, kas jau saskaņā ar savu nosaukumu (tulk. no grieķu valodas – bērnu dzīšana) nav orientēta ne uz saudzīgumu pret saviem klientiem, ne pieturēšanos pie tādu metožu izvēles, kur mācīto pārprast nav iespējams. Tieši otrādi, pedagogi jau sen ir pamanījuši, ka, kamēr skolnieks klausās nepārprotamas lietas, tikmēr viņš guļ. Bet tiklīdz skolotājs pajoko, pārsakās vai izdara ko neprognozējamu, tā skolnieks pamostas un notikušais paliek viņa atmiņā kā „mācība”. Tas ir līdzīgi kā ar zīdaiņu mātēm – bērns kaut ko uztver tad, kad māte kļūdās. Un „dakteris” – nāk no latīņu docere – mācīt.

Ar to es gribu teikt, ka veselības izglītība nevar ietilpt mana kolēģa augstāk proponētajos ārstu ētikas rāmjos, vienmēr kāds pārpratīs, kāds aizfantazēsies, nedzirdēs, dzirdēs ko citu utt. Un ārsts par izglītojamā „nepareizi” saprasto nespēs atbildēt. Viena izeja no šī kļūmīgā stāvokļa ir – atteikties no izglītotāju lomas, nodot to medicīnas māsām vai veselības mācības skolotājiem. Vai žurnālistiem, kuri pamanās būt nevis akli paklausīgi un saviem mentoriem mūžīgi lojāli, bet nešpetni izaicinoši un antagonistiski, kaut vai tādos izdevumos kā – „ko ārsti jums nestāsta” – tas ir tik intriģējošs nosaukums, ka to pirks un tas piesaistīs uzmanību. Šādi slimnieku izglītošana vedīsies labāk, viņi alks uzzināt vairāk. Bet – attālināsies no tā ārstēšanās plāna, kādu iedomājies ārsts.

Šodien nav retas situācijas, kad pieņemšanās laikā pacients nevis par kaut ko konsultējas, bet nodiktē, pēc kā viņš ir atnācis. Jo mamma Google jau visu zina, ārsts vajadzīgs tikai recepšu un nozīmējumu izrakstīšanai, kurus nodiktē moderni izglītotais un mana augstāk minētā kolēģa ētiku nepārkāpjošais pacients.

Vai tas var rullēt? Vien tad, ja ētiku atstāj ētikas pasniedzējiem – kā mirušu mācību, kuru tie iedresē studentiem, saņem par to kaut kādu atalgojumu, kas ir valstij zemē nomesta nauda. Jo tiklīdz kā students nokļūst pie slimnieka gultas, viņam šāda ētika jāaizmirst un jāmetas to ētisko pārpratumu mudžeklī, kas praksē vienmēr pavada ārsta un slimnieka attiecības. Bet pasniedzēji tiek aicināti arī izšķirt ētiskus strīdus, kas atkal ir bizness, bet kā rezultāts ir tikai kāda darbā aizņemta un citā virzienā domājoša ārsta pazemošana, norājot, piemērām, šādi: „…neizdarīja visu, ko varēja, lai slimniekam X izskaidrotu pielietoto ārstēšanas metožu iedarbību… „ Darbā aizņemts un pārguris ārsts nestrīdēsies, viņš pazemojumu norīs.

 

Psihoterapeitiskā dažādība. Bet kā tad ar psihoterapeitiem? Un vēl interesantāk – vai visās profesijās ētika ir vienāda? Kā ar daudzajiem psihoterapijas virzieniem – vai tiešām tie var iztikt ar vienu, kopēju, Ētikas kodeksu? Jāsaka, no šī punkta profesionālā diskusija nav izkustējusies. Varbūt tagad, ar šo pārdomu palīdzību izdosies pastimulēt kādu vārīšanos?

  1. Vissenākajā un tradīcijām bagātākajā psihoterapijas skolā – psihoanalīzē, šķiet, nav grūti pieturēties pie tās ētikas, kuru formulēja šī raksta sākumā citētais kolēģis – ārsts. Cik zinu, psihoanalītiķi savu jaunāko profesionālo literatūru sargā no iespējas tai nokļūt ne tikai pie pacientiem, bet arī pie citu specialitāšu psihoterapeitiem. Tādi izpaužas atbildības uzņemšanās par to, no kāda materiāla klients var būvēt savas terapijā analizējamās fantāzijas. Cik man gadījies novērot, šī stila psihoterapeiti ir maksimāli lakoniski savos publiskajos izteikumos, kurus atļaujas vien galējos gadījumos.

Tomēr gan psihoanalīzes vēsture, gan tās klasiķu darbi ir publiski pieejami un galvenie tās teorētiskie koncepti tikuši pielietoti un interpretēti arī literatūrā, teātri, kino un citur. Bet bez dažiem no nemaz ne tik seniem šī aroda pārstāvjiem un viņu publiskajām lekciju piemēra (pediatrs un bērnu psihoanalītiķis Dodalds Vinnikots radio BBC) nemaz nav iedomājama klasiska psihoterapeita saruna ar sabiedrību. Un Vinnikots ir gana paradoksāls (tādēļ pārprotams, bet arī katarsējošs)  savos izteicienos.

  1. Daudz pārprotamāka „ja ir tāda vēlēšanās”, ir terapeita – klienta komunikācija tādā manis vērotā psihoterapijas virzienā kā eksistenciālā terapija. Leģendārs šīs skolas ass – psihiatrs un psihoterapeits Aleksandrs Alekseičiks no Viļņas nav ne saudzīgs, ne viennozīmīgs, drīzāk tieši pretēji. Viņš cenšas atbildēt nevis par to, ko klients padomāja, saprata vai kā jutās, bet – kāds ir terapijas rezultāts. Ja Alekseičikam mans sākumā citētais kolēģis stāstītu to, ko viņš stāstīja man, viņš tiktu aizsūtīts pašrocīgi salauzt žagarus un kāds cits grupas dalībnieks tiktu provocēts viņu nopērt par šādu muļķību paušanu. Ok, tā tikai mana fantāzija par Alekseičiku, viņš droši vien izdomātu ko oriģinālāku, lai izārstētu no nekrofīlās ētikas maldiem.

Tomēr eksistenciālajā terapijā diezgan skaidra ir robeža starp terapeitisko un pārējo telpām. Ārpus terapijas telpas burtiskā nozīmē terapija nenotiek. Tomēr šis virziens diezgan brīvi izturas pret klientu ārpusgrupas attiecībām. Netiek rekomendēts laikā starp terapijas sesijām netikties ar grupas biedriem un neveidot citas attiecības, kas varētu konkurēt ar terapeitiskajām.  Eksistenciāļi brīvi publicējas un komunicē ar sabiedrību. Turklāt profesionālās domāšanas līmenī tiek veidots aktīvs dialogs un līdz ar to – mainīgas attiecību robežas ar citu jomu intelektuāļiem, pirmkārt jau filozofiem. Tas tomēr rāda atvērtības tendenci, saskaņā ar kuru ārpusterapijas telpā iezīmējas tādas nenorobežotas terapeitiski inficētas saliņas, kuras nav iespējams kontrolēt un līdz ar to atbildēt, kas ar kuru to apmeklētāju notiek. Un nevajag ar, jo eksistenciāļi aicina uztvert pasauli tādu, kāda tā ir, nevis būvēt terapeitiskas siltumnīcas. Nekrofīlas.

  1. Psihodrāma, kuru esmu pamatīgi mācījies, mācījis un kuras filozofiju izmantoju, vismaz vēsturiski attīstījās bez robežas ar ārpusterapeitisko vidi. Tās pamatlicējs J.L.Moreno metodi attīstīja, vērojot, kā no ārpasaules nenorobežotā parkā sev svarīgus jautājumus spontāni izspēlē bērni. Viņiem nekādas robežas nebija vajadzīgas, lai sekmīgi to darītu. Vēlāk viņš organizēja akcijas teātrī, biļetes nopirkušas publikas priekšā, kurās veicināja aktieru iepriekš neinscenētu, personisku atklāsmi un katarsi. Attīstot sociometrijas metodi, viņš strādāja ar karagūstekņiem un prostitūtām, atklāti un publiski ar tiem komunicējot un terapeitiski palīdzot.

Vēlāk tomēr arī psihodrāma un sociometrija uzbūvēja sienas – apkārt „grupai” vai „skatuvei”. Tomēr parasti tās ir caurspīdīgas sienas. Ne tikai psihodrāmas konferencēs vienā lielā telpā mēdz notikt vairākas psihodrāmas grupas paralēli. Dienvidamerikā ir populāri psihodrāmas festivāli, kuros piedalās tūkstošiem cilvēku un kuri, iespējams (neesmu pats piedalījies) saplūst ar karnevālu tradīciju, kas savukārt ir saistīta ar no dažādām kultūrām nākušām, tagad „nacionalizētām” kulta praksēm.

Caurspīdīgās psihodrāmas sienas tomēr ir drošas, jo neviens, kas nav iesildījies attiecīgā psihodramatiskā notikuma darbā, tajā piedalīties, iejaukties un kaut ko no tā „nozagt” nevar. Tādēļ es teiktu, ka psihodrāma un sociometrija ir metodes, kuras ļoti brīvi izturas pret jēdzienu „terapeitiskais lauks un tā robežas”. Bet ja tā, tad sevišķas piedomāšanas, „kas slikts varētu notikt” nav – jo nav īsti precedentu un sūdzību, ka būtu noticis kas slikts.

 

  1. Katram speciālistam ir tiesības attīstīt tālāk to terapeitisko konceptu, ko tas mācījies no saviem skolotājiem. Arī es to daru un manis veidotā un praksē pielietotā teorija ir ļoti revolucionāra attiecībā pret robežām, jo man tās ir jānojauc, lai atklātu saiknes, kas kādreiz aizvēsturē eksistējušas, bet tagad pārstāvētas neredzamās (aiteriskās, kā es tās saucu) attiecībās starp cilvēkiem un to veidotām grupām (ģimenēm). Manas terapijas efekts iestājas tad, kad esmu ieraudzījis un parādījis kopējo arhetipiskā pamata izpausmi:a) indivīda psihes izpausmēs;b) viņa ģimenes vēsturē;

    c) dzimtaskokā, dzimtā;

    d) tautas vēstures līkločos;

    e) literatūras, mākslas, kultūras artefaktos;

    f) aktuālos sabiedriskos un politiskos notikumos;

    g) mitoloģijā fiksētos, universālos simbolos, metaforās, mītos.

    Esmu pārliecināts, ka ārstēšanu tieši šādi saprata arī senie grieķi. Jo kādēļ gan Epidaurā, pie medicīnas pusdieva Asklēpija tempļa, bija vajadzīgs veidot tādu amfiteātri blakus būvēm, kurās ārstētas arī ķermeniskas vainas?

Mana pieredze rāda, ka iekustinot visus šos informācijas lokus, klientam nepieciešamie ārstnieciskie faili, lego klucīši, stāsti un mīti atnāk pie viņa kā tādas tieši tad vajadzīgās tabletes un sniedz terapeitisku efektu. Varbūt es šo vēl līdz galam precīzi neesmu aprakstījis. Tas ir – aprakstījis esmu, kad iznāks visas manis pēdējos 6 gados sarakstītās grāmatas, tas būs redzams.

Šāda pieeja, protams, totāli konfliktē ar sākumā pievesto medicīniski nekrofilo ētiku. Lai šādi ārstētu, manai klientei ir jāievēro, ka viņai ir tikpat degoša galva kā Skalbes Bendes meitiņai, kā viņas vecmāmiņai, Saeimas spīkerei, Žannai d’Arkai. Arī Persefonei un Mēdejai būtu bijis jābūt šādai galvai, bet ziņas par to līdz mūsu laikiem nav atnākušas.

Maniem klientiem ir svarīgi, ka es viņu stāstu salīdzinu ar stāstiem, kas izpēlējas uz sabiedriski politiskās skatuves, es tos piemeklēju tikpat rūpīgi kā zāļu tantes vāc savas tējas. Ja es izsakos par Āboltiņu vai Šleseru, tas nenozīmē, ka ļaunprātīgi izmantoju viņus kā zāles maniem klientiem, viņiem ar to kaut ko atņemot. Daži izturas pret to māņticīgi. Lai tā domātu, jābūt pamatīgi sagūstītam arhaiskos maģiskos priekšstatos – par  ļauno aci, apburšanu, lāsta uzlikšanu un Vudu rituāliem. Bet – kam tu tici, tas piepildās! Es izmantoju manu/manu klientu priekšstatu par Āboltiņu/Šleseru, bet to jau izmanto katrs Delfu komentētājs! Katrs šīs valsts pilsonis!

Manuprāt, cilvēks vispirms dzīvo dzimtaskokā, grupā un sabiedrībā un tikai, veiksmīgi no tiem atdaloties (atslēdzot savienojumus, kurus manā terapijā nākas atjaunot), iegūst savu personisko dzīvi. Bet tas nozīmē, ka Āboltiņa un Šlesers ir tā paša organisma orgāni, kurā kā orgāns dzīvo arī mans klients un es. Lai viņam palīdzētu, man kaut kā jāiekustina kopējais organisms un jāizmanto Āboltiņa un Šlesers kā zāles. Viņiem abiem tas neko neatņem, viņi drīkst jautāt – kas tas tāds Rudzītis un viņa fantāzijas? Bet var iedot – ja viņi redz kam tiek izmantoti kā zāles. Politiķim tas var noderēt savā darbā, jo tauta jau viņus izvēl, lai tie būtu zāles. Ja palasīsiet manas grāmatas, pamanīsiet, kā es tās zāles pielasu.

No šāda viedokļa – ja es pētu Raiņa dzimtaskoku, uzskatot, ka viņš ir latviešu tautas svarīgs protagonists, es kaut ko iedodu katram latvietim, kuram parādu līdzības viņa un Raiņa dzimtā un savelkot to kopā ar Raiņa literatūru un kādu mitoloģisku notikumu. Tomēr svarīgi ir tas, ka ne Rainis, ne senie grieķi nav manā kabinetā, tur esam tikai mēs ar klientu, respektīvi, terapija nav publiska. Un arī Rainis netiek ārstēts, tikai izmantoti priekšstati un secinājumi par viņu no publiskiem avotiem iegūtas informācijas.

Man svarīga ētiska robeža ir jautājums, vai es personiski pazīstu cilvēku, par kuru rakstu, jeb tikai pastarpināti – ar publiski pieejamu ziņu palīdzību. Pirmajā gadījumā es cenšos publiski neizsteikties, jo tad es nevaru garantēt, ka kaut kas, ko mans paziņa uzskata kā par tikai starp mums esošu, nejauši neizplūst publiski. Jo man jau var būt atšķirīgs priekšstats no viņa par to, kas ir noslēpums. Ja es rīkojos tikai ar publiski pieejamu informāciju, tad tādu risku nav, es nevaru atbildēt to vietā, kas ziņas ir publicējuši.

Manuprāt, ir svarīgi uzsvērt robežu starp „fantāziju” par kādu parādību un notikumu un „psihoterapeitisku slēdzienu” vai „hipotēzi”. Pēdējos es izsaku tikai klātienē, kabinetā, terapeitiskā situācijā, jo to izveidošanai man vajadzīga mana diagnostika. Fantāzijas es varu izteikt par visu, tāpat kā jebkurš cits cilvēks ar kaut kādu, dažreiz ļoti interesantu izglītību vai pieredzi. Vēlreiz pieminot jau minētos Āboltiņu un Šleseru es dalos savās fantāzijās, kuras nevar būt bīstamas, ja vien kāds mani nav izfantazējis par Vudu priesteri. Tiklīdz es parādos publiskajā telpā, tā notiek tas pats – cilvēki dalās savās fantāzijās par mani. Bet tās ir viņu fantāzijas, kuru rodas uz viņu zināšanu un viņu psihes procesu bāzes. Tās pieder viņiem, man tur nav nekādas daļas. Man liekas, man arī ir tiesības uz to visu, mana profesija nedrīkst man to aizliegt. Jo – no tā rodas arī sabiedrisks labums. Un no tā rodas terapeitisks labums maniem klientiem. Būtībā – ja cilvēki nedrīkstētu mainīties ar savām fantāzijām, viņu sarunas būtu ļoti nabadzīgas.

 

Ētikas kodeksa mācības. Visa šī sakarā gribas jautāt – kādi bazālie apsvērumi ir LPB vienotā Ētikas kodeksa pamatā? Uz šo jautājumu var mēģināt atbildēt, analizējot daudzkārt piesaukto 3.1. pantu:

Psihoterapeita, tāpat kā jebkura cita pilsoņa rīcības morālie un ētiskie standarti ir principā uzskatāmi par personisku jautājumu. Nav pieļaujams vienīgi tas, ka šie standarti nebūtu pilnībā savienojami ar psihoterapeita profesionālo pienākumu veikšanu un (vai) varētu mazināt sabiedrības uzticību un paļaušanos uz psihoterapiju un psihoterapeitiem.

Tā pirmā daļa (Psihoterapeita, tāpat kā jebkura cita pilsoņa rīcības morālie un ētiskie standarti ir principā uzskatāmi par personisku jautājumu.) ļoti labi iekļaujas manā domāšanā un ir pat ekstrēma, salīdzinot ar manu mērenību, kas vairāk sliektos domāt par to, ka LPB ietvaros varētu sadzīvot kolēģu grupas ar dažām atšķirīgām ētikām, nevis pieļautu, ka katram psihoterapeitam ir sava ētika, kas nozīmē, ka kopējās ētikas nav vispār.

Vidējā daļa (Nav pieļaujams vienīgi tas, ka šie standarti nebūtu pilnībā savienojami ar psihoterapeita profesionālo pienākumu veikšanu…) man ir grūti saprotama un neiespējama, jo – kā individuāli radusies ētika var nepieļaut individuāli radīta terapijas koncepta realizēšanu? Vienīgi tad, ja vienu radījusi indivīda veselā, bet otru – slimā daļa, bet tas jau tad iziet ārpus šeit aplūkojamo jautājumu loka!

Taču pēdējā daļa (…un (vai) varētu mazināt sabiedrības uzticību un paļaušanos uz psihoterapiju un psihoterapeitiem) jau ir pilnībā no šī raksta sākumā citētās nekrofīlās  „medicīnas ētikas” arsenāla. Sabiedrība taču ir daudzslāņaina – vai man būtu jāiedomājas, ka ja 50% + 1 no Latvijas sabiedrības mana individuālā ētika mazina viņu uzticību man, pieļaujot, ka tad tiem būtu tiesības pieņemt, ka neuzticība man automātiski kļūst par neuzticību visiem maniem kolēģiem, no kā man būtu pienākums viņus pasargāt? Varbūt pietiek, ka tikai dažiem vai vienam, kuriem šķiet, ka tas Rudzītis „ētiski ir galīgi garām”, lai uzskatītu, ka tas mazina sabiedrības uzticību?

Gadus 25 atpakaļ psihiatrijas profesors Mintauts Caune, kas tolaik mēģināja kaut kā iedabūt savā līdz tam padomju psihiatra saprašanā rietumnieciskās psihoterapijas un psihodinamiskās psihiatrijas dažbrīd vēsmas dažbrīd aukas, kādā lekcijā nejauši pasprucināja savu līdzšinējo vīziju par psihoterapiju – „solnce, more i voda – vsem polenzo i vsegda”. Kaut kas viņā gribēja šādu vīziju saglabāt, bet citas, tajā skaitā ārējas, ietekmes pret to sacēlās. Profesorā šis konflikts viesa nemieru, dažbrīd viņš kļuva nīgrs, bet dažbrīd pat viegli žultains.

Šķiet, ka LPB Ētikas kodekss arī ir radies, runciski leopoldiski sapludinot sevī dažādas, nereti pretējas idejas, kas dažreiz mums liek justies kā prof. Caunes brīnišķajā vīzijā, bet tad, kad kāds no malas uzdod jautājumu – vai šis konkrētais gadījums ietilpst LPB ētikā? – mums nemaz nav tik viegli atbildēt. No vienas puses ietilpst, no otras – nē. Vai visiem labi vai visiem slikti?

 

LPB Ētikas kodekss ir pilns ar terminiem, kas būtu paskaidrojami atsevišķā dokumentā, kas (man ir tādas aizdomas) apjoma ziņā vairakkārt pārsniegtu paša kodeksa apjomu. Taču tas būtu nepieciešams vien tad, ja mēs Ētikas komisiju gribētu redzēt kā tādu Goda tiesu. Man līdz šim ir radies iespaids, ka vairumam kolēģu šādas vēlmes nav. Liekas, ka kolēģi vairāk atbalstītu vīziju par Ētikas komisiju kā vietu, kur mēs varam saņemt reakcijas uz viņa „gadījumu”, kas varētu tam kalpot par orientieriem tālākajā darbībā. Varbūt iedzimta slinkuma, varbūt iegūta vieduma pēc.

Vairāk kā 50% manas būtības arī balsotu par šādu ētikas praktiskās pielietošanas stilu. Tomēr mazākā manis daļa saka, ka tādējādi varētu tikt veicināta vienaldzība un kopējas informācijas trūkums par to, ko dara citi. Nu un tad šī mazākā daļa prasa Goda tiesu.

„Mans gadījums” ir par to, ka nevis Sabiedrība, bet daži tās (varbūt sabiedrības, bet varbūt tikai sevis) pārstāvji pieprasa asinis – vai LPB ir „par” vai „pret” šo Rudzīti. Gluži kā karā. Vai LPB jāpieņem šāds uzstādījums un jāizveido Goda tiesa, kas turklāt informē sabiedrību par tās lēmumiem?

Komunicējot par šiem jautājumiem ar LPB Prezidentu Ansi Jurģi Stabiņģi pavasarī, man samazinājās vēlme gribēt Goda tiesu, sevišķi kā sabiedrību par saviem lēmumiem informējošu. Tomēr ja šis princips nav vajadzīgs principā, tad mēs varam izlaisties līdz pat tam, ka pat neiedziļināties kārtējā kolēģa gadījumā un iekšēji leopoldiskoties līdz vēmienam. Tad viss, izņemot seksu ar klientu, var tikt leopoldiskots. Un ja tā, tad orientieri kolēģim viņa tālākajā ceļā var kļūt nerespektabli.

 

Ētiskā ekspertīze. Manā rīcībā ir kāds Stradiņa universitātes Humanitāro zinātņu katedras docenta Venta Sīļa atzinums par manis izteiktajām domām, daļu no kura še citēju. Kursīvā – manas refleksijas un jautājumi.

Izsaku savu viedokli atsaucoties uz lūgumu saņemt konsultāciju saistībā ar Viestura Rudzīša publiskajiem izteikumiem, kas lasāmi viņa 2014. gada 24. Janvāra intervijā NRA „Psihoterapeits Viesturs Rudzītis: Sievietes politiku padara necaurspīdīgu”, kā arī viņa personiskā bloga ierakstā „Nācija pa slāņiem” (pieejams tiešsaistē: http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/nacija_pa_slaniem/2014-02-02-311).

Viestura Rudzīša izteikumos ir saskatāmi šādi profesionālās ētikas pārkāpumi:

1)      Izteikti sievietes diskriminējoši kategoriski apgalvojumi.

Tas ir par to sievišķi subjektīvo un vīrišķi objektīvo, kas sākumā.

2)      Veikts psihoterapeitisks izvērtējums, kas notiek ārpus profesionālu attiecību konteksta.

Par psihoterapeitisku izvērtējumu tiek saukti, piemērām, mani izteikumi Āboltiņas sarkano matu sakarā, kas man ir „tabletes” maniem klientiem, uztverot Āboltiņu kā publiskā teātra aktrisi, kura tur ir tāpēc gribējusi tikt un tikusi  ievēlēta, lai par viņu runātu un tādējādi neizbēgami izmantotu priekšstatus par viņu „visas tautas labā”. Visādā ziņā termins „psihoterapeitisks izvērtējums” prasās tikt paskaidrots atsevišķā dokumentā, gadījumā, ja tiks veidota Goda tiesa. Un – Āboltiņa nav teikusi, ka atsakās būt „tablete”, tā ir Sīļa fantāzija, ka viņa tādējādi tiek izmantota un ka viņa tagad kā Upuris jāaizsargā no neliešiem. Pat ja viņa vai es pieprasītu visai pasaulei, lai „neiepinu viņu/mani savās fantāzijās”, pasaule nepaklausīs. Neredzu iemeslus, kādēļ psihoterapeitam tas būtu aizliedzam vairāk nekā citiem.

3)      Neatbilstība visaugstākajam profesionalitātes līmenim, jo apgalvojumi netiek pamatoti ar konkrētiem datiem.

Ekspertam laikam ir personiska (citādi to nenosauksi) fantāzija, ka objektīva (atsauces uz profesionālo literatūru) argumentācija ir nesalīdzināmi vērtīgāka par subjektīvo, psihoterapeita sevī atrasto… Naivi, bīstami un runājoši pretim psihoterapijas praksei. Veicina kolektīvistiskus un sevi nonicinošus priekšstatus, ka es drīkstu kaut ko tikai tad, ja cits, Sīļa, bet nevis, manuprāt, Lielāks, man to atļauj. Tā ir arī tāda patrimatriarhāla (feodāla) cīņa, kam lielāks. Interesanti arī kā es kā intervējamais vai veicot bloga ierakstu, kas nepretendē uz akadēmiskumu, varētu gribēt iedomāties atsaukties uz „avotiem”?

4)      Apdraudēts psihoterapeita profesionālās organizācijas (LPB) tēls un statuss sabiedrībā.

Par to jau jautāju – sabiedrībā vai Ventam Sīlim? Man gan šķiet, ka es ar savām aktivitātēm LPB akcijas sabiedrībā esmu tikai cēlis (man par to ir apbalvojums – krūšu nozīme, ar kuru ļoti lepojos), bet pie noteiktiem apstākļiem tas varētu notikt desmitkārt intensīvāk.

5)      Mazināta sabiedrības uzticība un paļaušanās uz psihoterapiju un psihoterapeitiem. Un te gan gribētos jautāt – kas objektīvi par to liecina? Man netrūkst ne klientu, ne uzaicinājumu uzstāties ar publiskām lekcijām. Mana pēdējā grāmata „Pilni pagrabi partizānu” ir TOP Nr1 gan Jāņa Rozes gan Valters&Rapa versijās. Žurnālisti publicē mans intervijas regulāri, tās izsauc rezonansi. Varētu minēt vēl un vēl. Venta Sīļa subjektīvā sajūta nevar būt objektīvs kritērijs.

Rosinājums: izskatīt Viestura Rudzīša izteikumus LPB Ētikas Komisijā un sniegt savu vērtējumu, kā arī noteikt pārkāpumu skaitam un smagumam atbilstīgas soda sankcijas.

Nu jā – vajadzīgas asinis, Goda tiesa. Kam? Ventam Sīlim, sabiedrībai vai LPB? Man nebūtu nekas iebilstams pret Goda tiesu. Tikai tādā gadījumā – būs vajadzīgs pieņemt dokumentu ar visu daudznozīmīgo terminu skaidrojumu. Ņemot vērā, ka dzīvojam tiesiskā valstī, kur viss var tikt tiesas ceļā apstrīdēts, varbūt nevajag? Bet varbūt vajag? Tas būtu vīrišķīgāk, dinamiskāk, asiņaināk un profesijas teorētiskos standartus spodrinošāk. Quo vadis?

 

Forma un saturs. Cenšos ētiskajai formai izrādīt tai pienākošos cieņu, tomēr nevaru neievērot, ka jautājumi par to izlec tikai noteikta satura parādīšanās kontekstā. Saturiski mani nevar ciest un vienlaikus es visvairāk esmu vajadzīgs divām ļaužu kategorijām. Pirmā – feministiskas, matriarhālas, nelaimīgas, mātišķas sievietes, kas mani gribētu trenkāt pa visādiem, tajā skaitā Goda tiesa gaiteņiem. Otrā – Tēva disciplinējušo drošību nedabūjuši un panikā par viņu tā izjustajiem drošības avotiem – VR uzbrūk Mātei !!!– tas redzams no visiem šīs vides vēstījumiem. Ir arī trešā grupa – sievietes, kam es esmu palīdzējis un kuras dzīvi un dziļi uzrunā manas domas un idejas. Viņas neklusē, daudzas no viņām aktīvi mani aizstāv. Kurpretim ceturtā grupa – vīrieši, kas saprot, par ko es runāju, un arī gūst no tā labumu, nereti distancējas – gan jau viņš pats ar savu cīņu tiks galā. Protams, ka tikšu. Ar vārdu sakot – es nevienu neatstāju vienaldzīgu un tas vien jau liecina, ka man ir taisnība.

Es nešaubos, ka kolēģi kā profesionāļi spēj labāk kā laji distancēties no šiem arhetipisko fenomenu izpausmēm un vienlaikus redz gan to, ka sabiedrība tiek uzrunāta, ietekmēta un varbūt netieši ārstēta, caur veselības izglītību. Tomēr – varbūt interese par ētiku, runājot par maniem piedāvājumiem, nemaz nav īsta interese, bet ētikas izmantošana, lai uzbruktu man vai atļautu citiem to darīt? Aizbēgsim diskusijā par formu no diskusijas par saturu? Uzbruksim par formu, bet faktiski atriebsimies par saturu?

Šeit varētu būt vēl kāda iespēja. Pirmkārt, kolēģu bailes diskusijā zaudēt vai slikti izskatīties. Otrkārt, skaudība. Ja šīs abas iespējas kaut kādā mērā ir pie vainas šajā attieksmē, tad to nepārvarēšana nedara godu profesionālajai videi – ar to es domāju plašāku par psihoterapeitiem intelektuāļu loku. Jebkurā grupā eksistē kaut kāda intelektuāla hierarhija. Bailes ieraudzīt savu vietu tajā (iedomāsimies, ka tāda hierarhija varētu tikt izpētīta un publicēta) nozīmē arī iespējas zaudēšanu uzlabot savu pozīciju tajā.

Mana darbošanās vedina kolēģus pavirzīties uz priekšu savas sociālās lomas apzināšanā. Ir viegli aizstāvēt sevi Sertifikācijas komisijā. Bet Twitterī vai Delfu komentāros? Kaislīgā bet korektā koleģiālā diskusijā?

Viens no medicīniskās ētikas mērķiem ir darīt tā, lai kolēģiem no tavas darbošanās nenāktos ciest, pielikt liekas pūles un ziedot laiku darbam visādās Ētikas komisijās un citās laikietilpīgās un neinteresantās padarīšanās. No šāda viedokļa es jūtos nedaudz vainīgs un domāju, kā citus saudzēt. Tomēr nespēju neko labāku izdomāt, kā iespējami precīzāk formulēt savas domas šeit, motivējot manu rīcību – laižot klajā grāmatas, kas, kā jau teikts, nevienu neatstāj vienaldzīgu.

Jautājumi par ētiku ir jāuzdod, ar tiem es padaru savu darba daļu. Domāju, ka pat tad, ja es ar saviem pētījumiem nonāku pie teorētiskiem un praktiskiem secinājumiem, kas no līdzšinējās ētikas viedokļa ir nepieņemami, vai tādēļ man būtu jāmet prom savi secinājumi un  terapijas principi, kas sniedz labumu maniem klientiem? Varbūt tas ir izaicinājums, kas liek padomāt, vai nebūtu tālāk jāattīsta psihoterapijas ētiskie priekšstati?

Komentāri

1 Linda

Nu, sanāk, sanāk

Hei, sanāk! Trūkumi novērsti! Lūk, šis tad ir tas “cilvēcīgais”, pēc kā es karstumā slāpu.
Alekseičiks, protams, ir arguments. Jāpiebilst, ka Lietuvā, atšķirībā no Latvijas, pastāv psihoterapijas un psiholoģijas tradīcija.
Par ētikas pasniedzējiem. Ar VS nav iznācis tikties. Toties, piem., pie nu jau nelaiķa Augusta Milta lekcijās sirds dauzījās, ka reiz te tiek runāts tiešām par kaut ko no dzīves. Muļķīgi iedomāties, ka ētikas pasniedzēji vai kaut vai mācītāji cenšas jauniešiem ieborēt kaut kādas gatavas patiesības. Labākie no viņiem tomēr rosina domāt, iezīmēdami problemātiku. Kā Miltam patika citēt Albertu Šveiceru: ētika manī vienmēr raisa nemierīgas domas. Un: tīra sirdsapziņa ir velna izgudrojums.
Tomēr esmu caur trešajām personām dzirdējusi gadījumu (labi,ka ne -us), ka no Rudzīša terapijas tikai kļuvis sliktāk. Viens moments, ko labprāt no Viestura reiz sagaidītu, gan jau tas būs krietni tālā vecumā, kur Viesturs kā dažs terapeits daiļliterāts atskatītos uz skaistākajiem gadījumiem no savas prakses, protams, slēpdams identitātes.

2 Jānis Ozols

Pirms kādiem desmit gadiem biju LĀB valdes deleģēts pārstāvis, kad saeimas komisija apsprieda un laboja Pacientu tiesību aizsardzības likumu, kura galvenās bīdītājas bija divas jaunas ar medicīnu saistītas juristes – Solvita Olsena un Signe Dauškāne Platace. Vislielākie strīdi bija par pacienta informēšanu – par visu, kas saistās ar diagnostikas un ārstēšanas procesu, viņam saprotamā veidā, visu laiku akcentējot pacienta tiesības izvēlēties diagnostikas vai ārstēšanas veidu. Ētika un dzīvē pieredzētās ārstu nelietības tika tika piesauktas katrā vārda galā.

Mani secinājumi:

1. 1. Ārstu centās pielīdzināt lielveikala pārdevējam, kura uzdevums ir tikai palīdzēt izvēlēties krāsu, izmēru, jaudu u.t.t., t.i. no cilvēka vajadzību apzinātāja un piedāvājuma veidotāja pazeminot līdz dīlera postenim. Tad medicīnas biznesā samazinās ārstu, bet pieaug zāļu un tehnoloģiju ražotāju un tirgotāju loma, jo sevišķi ņemot vērā reklāmas iespējas masu medijos. Evidence based, t.i. reglamentēta nevis radoša darbība atkal katrā vārda galā.

2. 2. Bija centieni vairot to konfliktsituāciju spektru, kuras būtu aprakstītas likumā, lai likumus zinoši pacienti varētu biežāk algot advokātus šo konfliktu risināšanai.

3. 3. Tas viss kopā bija ar mērķi gan pazemot ārstus, kā vienu no domātspējīgākajām sabiedrības grupām, gan vairot cilvēku savstarpējo agresivitāti savienojumā ar bezspēcības sajūtu kopumā, tāpat, kā to šodien dara masu mediji.

4. 4. Šo reglamentēto konfliktsituāciju (iekļaujot tajās arī ētikas lietas) loka paplašināšana rada iespēju savstarpējām naida izpausmēm ārstu starpā, kad pastāv profesionālā greizsirdība. Nemaz nebūšu izbrīnīts, ja izrādīsies, ka aiz man nezināmā V.Sīļa patiesībā stāv labi zināmā Gunta Ancāne. Rokraksts pārāk pazīstams.

5. 5. Uz visa šī fona lielākie ieguvēji ir zāļu un tehnoloģiju ražotāji ar savām precīzajām instrukcijām un, protams, juristi, kuri pelna no konfliktiem.

Kas notika ar divām sākumā minētajām jaunajām dāmām? Viņas sadalīja likuma radīto tirgu. Signe vada par Platača naudu uzbūvēto veselības centru un visām ārstu organizācijām piedāvā sevi kā juristi – ārstu aizstāvi. Solvita, kā A. Bitāna advokātu biroja pārstāve, aicina pie sevis visus, kam pāri nodarījuši ārsti. Bet nesen uzzināju, ka viņa savus pakalpojumus piedāvājusi ari LĀPAi. Bizness rullē. Un ētika joprojām katrā vārda galā.
Un to, kā kuram kas jāsaka, un kā kuram kas jāsaprot, turpmāk noteiks juristi (vai arī viņu maizes devēji – lielo industriju naudas maisi un ideologi)

3 ne jurists

Reizumis nevar saprast, kur Viesturs runaa ka arsts un psihoterapeits, kur vienkarsi ka personiba. Tas tiesa, ka vina statuss, zinasanas un profesija nelauj melst visu peckartas, ja vien neplano klut par rokzvaigzni, kuriem tas piestav tiri labi. Japierod, ka ari Latvijaa ne viss der, ir ok un nevienam netraucee. Domaju, ka neviens nespsauba VR talantu, zinasanas, vienkarsi gaida sim statusam atbilstosu, ne kliedzosos izsaucienos balstitu ricibu.

4 Linda

Jā, vispārcilvēciskās bailes par savu tēlu un skaudība, tur daudzi suņi aprakti. Kā jau Viesturs saka, tas viss ne tikai uz psihoterapeitiem, ārstiem, arī citiem Latvijā attiecas. Atliek cerēt (vai tiešām tikai?), ka beidzot atradīsies pietiekami daudz naudas, lai Viestura gara pūliņus darītu zināmus un profesionāli izvērtētus plašākā pasaulē.
Psihiatri mūsdienās Latvijā ir vai tik ne vidējā vecuma ziņā senilākā profesionālā grupa Latvijā. Ir labi, ja vecais (piedodiet, bet tā nu tas ir) dakteris ir pacientu uzticību ieguvis ar savu empātiju utml., ar pieredzi, tagad jau jāšaubās, vai ir vēl kāds dzīvs ar pirmspsihofarmakoloģiskā laikmeta pieeju. Man pašā sākumā vienu tādu vecu kundzi vienreiz gadījās satikt, runāja ar mani kādu stundu. Tagad valda tiešām zāļu = legālā narkobiznesa korupcija. Lielā mērā, ne visnotaļ. Lai patiešām piekļūtu cietēja dvēselei, ir vajadzīgs ļoti, ļoti daudz, ko arī ar sertifikātiem īsti nevar izmērīt. Lielā mērā ar personīgām ciešanām, par ko psihoterapeitus runāt nevar un laikam jau arī nedrīkst piedabūt.

5 Marī

Paldies par raksta un dr. Ozola komentāra skaudro konkrētību.

6 Bryuvers

“Jo cilvēki domā, ka objektīvais ir labāk nekā subjektīvais. Mani ieskaitot.” Tātad teicējs pilnīgi apzināti izvēlas kalpot Autoritātei, kaut arī tas ir pret attīstību. Ja vēl viņš taisnotos, ka būtu jau labi, bet nevar, jo tad viņu no tās Autoritātes teritorijas izmetīs…
Interesanti, ka medicīnai ir arī izglītojošā puse, un psihoterapijai taču vēl vairāk. Izglītība jau nu ir joma, kur ir un notiks vislielākie strīdi, skandāli cīņas, uzvaras, zaudējumi, izslēgšanas. Tikai tādā veidā zinātne ir gājusi uz priekšu. Absolūts aizliegums kritizēt kolēģi-pētnieku aptur attīstību. Bet Autoritāti gan pasargā.

Publicēts: 07.08.2014
Komentāru skaits: 6