Skatīt komentārus

Zenta Mauriņa latviskajā kultūrvidē neapšaubāmi ir viena no tās virsotnēm. Turklāt viena no retajām, kura ar savu pienesumu tikusi uzklausīta un sadzirdēta arī rietumos – Vācijā, Zviedrijā, Šveicē. Nav tik viegli formulēt, kas viņas dzīves veikumā bijis galvenais, bet varbūt tas arī nav tik būtiski. Man šķiet svarīgāk tas, kādu viņa sevi rādīja, un kādu – slēpa.

Publiski viņa bija spoža oratore, stipras gribas cilvēks, līdzjūtības un apbrīnas objekts. Sieviete ratiņkrēslā, kas spējusi ielauzties un atstāt pēdas aiz sevi ne kā sieviete. Protams, nevar jau arī teikt – viņa bija kā vīrietis. Tomēr nevar arī noliegt, ka Zenta Mauriņa centās nerādīt sevi kā sievieti.

Manuprāt, tieši tas ir visinteresantākais – ko viņa nerādīja. Zentas Mauriņas sievišķība un mātišķība, attiecības ar savu seksualitāti un vīriešiem. Viņas sievišķības attīstība un kā to ietekmējuši svarīgie notikumi dzimtaskokā. Man liekas, ka tieši viņas dzīve ir visinteresantākais un šodienas cilvēkiem visizmantojamākais, ko aiz sevis atstājusi šī izcilā latviešu sieviete. Tieši tam man arī gribējās vairāk pievērsties šajā rakstā.

Septiņi vai astoņi bērni. Es domāju, ka Roberta un Melānijas Mauriņu ģimenē ir bijuši astoņi bērni, bet man iebilda, ka nē – septiņi. Vispār jau arī manis skicētajā genogrammā ir tikai septiņi, tomēr es strīdējos pretim. Jābūt astoņiem. Jo es kaut kur lasīju, ka ir bijuši astoņi, un es lasīju, ka viens Mauriņu bērns miris, nosmokot no elpvadā iekļuvuša plūmes kauliņa. Un Irēna, it kā vecākais no septiņiem, 1893. gadā dzimušais bērns laikam tomēr nevarētu būt bijis tas, no plūmes kauliņa mirušais. Jo laikam taču mirusi no cukurslimības – tās pašas kaites, ar ko aizgāja vienīgais Mauriņu dēls – Verners (1899 – 1903).

Otrkārt, tiem, kas zina, ko nāve dara ar ģimeni, mani sapratīs. Ja ģimenē mirst bērns, visi grib mirt viņa vietā. Visspilgtāk par to pateikusi pati Zenta Mauriņa „Tālajā gaitā”, rakstot par jaunākā brālīša bērēm. Viņš gulēja šķirstā, apkrauts smaržojošiem ziedu klēpjiem.

„Apskaužamais brālītis! Pirmo reizi man uzbruka nāves ilgas, kaut gan vēl nezināju tās nosaukumu: „Tēt, mīļo tēt, es arī gribu būt kā Vernerītis.”

Zenta gribēja mirt par Verneru. Bet Irēna (1893-1903) – par ko viņa mira? Lai gan aizvadīta kapos vienā gadā ar Verneru un it kā ar to pašu cukurslimības diagnozi, viņa nav izpelnījusies godu tikt aprakstīta savas jaunākās māsas literārajā autobiogrāfijā „Tālā gaita”. Zentai Irēnas nāve neeksistē. Bet vecākiem? Kā tā var neeksistēt viņiem? Mātei, kuras izjūtas pēc Vernera nāves Zenta izsaka šādos vārdos: „Debess mēma. Ceļš ir tukšs. Sāpes, kam nekad nevar tikt pāri.”

Man nav īstas ticības Irēnas cukurslimībai, es domāju, ka viņa mira par savu vecāko māsu, kas aizrijās ar plūmes kauliņu. Viņa gribēja mirt par to, tāpat kā Zenta par Vernerīti. Var jau būt, ka Irēna aizrijās ar plūmes kauliņu, bet viņas vecākā māsa mira ar cukurslimību. Bet nav jau tik svarīgi, ar kādu diagnozi – galvenais, ka nāve grib nāvi.

Ja bērns dzimst pēc tam, kad viņa brālis vai māsa ir miruši, tad viņš uz sevis uzņemas šīs nāves smagumu. Jo vecāki vēl ir kopā ar mirušo, tie nespēj pārslēgties uz bioloģisko realitāti – viņiem ir jaunpiedzimis bērns. Viņi ir vēl kopā ar mirušo, viņi mīl to vairāk, nespēj šķirties. Un jaunpiedzimušais grib būt tur, kur mīlestības ir vairāk – mirušo pasaulē. Man liekas, Irēna ir mirusi šādi.

Māsas un māte. Ne1903. gadā mirusī Irēna (dz.1893.) ne Helga (dz. 1895.) ne Ieva (dz. 1896.) „Tālajā gaitā” nav nosauktas vārdos. Arī jaunākā māsa (1901.) – Helēna ne. Tikai visjaunākā – Renāta (1907 – 1929) ir minēta, turpat arī pieminot, cik neapdāvināta un pelēcīga tā ir bijusi. Tādēļ vislielākais, uz ko Renāta, Zentasprāt, ir bijusi spējīga – fiziski apkopt un apkalpot savu spožo vecāko māsu – invalīdi. Vēl Renāta ir bijusi spējīga samīlēties nabaga atkarīgajā jauneklī Jānī Ziemeļniekā, kas figurē arī Zentas pielūdzēju listē. Bet pats galvenais – viņa spēja agri nomirt, kļūstot par trešo (vai ceturto) traģiski un priekšlaicīgi mirušo Mauriņu bērnu.

Man pagaidām nav zināms, kura no māsām apprecējās ar bagātu zviedru tirgotāju un pārcēlās uz dzīvi Zviedrijā, kura kļuva par kāda mācītāja sievu, bet kura kopā ar māti 1944. gadā ienākot krieviem, aizbēga uz Austriju. Rodas iespaids, ka Zentai māsu nav, ir tikai viņa vienīgā un galvenā. Arī mātes nav – tās, kura tik daudz bija izcietusi un tik daudz darījusi savas slimās meitas labā. Zenta ar māti satikās emigrācijā, bet viņu ceļi šķīrās. Kā mēs varam paskatīties uz to, ka nav zināms, kur ir apglabāta Zentas Mauriņas māte? Kā tas varēja gadīties, ka viņas spožā un līdz 1978. gadam nodzīvojusī meita to nezināja?

Man izskatās, ka Zenta ciest nevarēja ne tikai savas ģimenes sievietes, bet sievietes vispār un arī visu sievišķo sevī. Tomēr visumā šīs jūtas ir bijušas slēptas un droši vien pa lielākajai daļai neapzinātas. Klaji tās izlaužas reti – piemērām, uz mātes māti, kura slimajā mazmeitā redz sievieti, kam jāmācās rokdarbi, lai varētu kā nebūt būt noderīga citiem cilvēkiem. Zenta Mauriņa par šo epizodi raksta ar kvēlojošu naidu.

Iemesli šādai attieksmei pret sievišķo varētu būt bijuši trīs. Pirmais – redzot, cik daudz ir bijis jāizcieš Zentas mātei kā sievietei, ir saprotama meitas vēlme kaut ko tādu nepiedzīvot. No 33 līdz 47 gadu vecumam dzemdēt astoņus bērnus, četri no kuriem priekšlaicīgi mirst un viens kļūst par invalīdu uz mūžu – kurš gan gribētu sev izvēlēties tādu likteni?

Otrs sievišķā neieredzēšanas iemesls – viņa pauda sava mīļotā tēva bērnu nāvju dēļ radušās un „norītās” dusmas (tās šādu zaudējumu gadījumos psihē producējas pašas no sevis, neapzināti), jo Roberts Mauriņš – izcils un visu cienīts apriņķa ārsts, būtu grūti iedomājams kā dusmīgs, kur nu vēl uz sievu vai meitām. Viņš tiek tēlots kā pats labsirdības, strādīguma un humānisma iemiesojums. Meita spēja būt dusmīga un pat kvēli nikna tēva vietā.

Trešais iemesls Zentas Mauriņas naidam uz sievišķo ir visarhetipiskākais – tāds, kurš nāk nevis no viņas personiskās un arī ģimenes dzīves pieredzes, bet gan no sensenos laikos tapušās kolektīvās zemapziņas. Es runāju par māsu naidu, kas izrietēja no matriarhālās sacensības pienākuma – kura no mums kādreiz ieņems Lielās Mātes vietu? Tai jābūt visstiprākajai un visnorūdītākajai no māsām. Tātad māsu naids – ne tikai kā diagnosticējošs, bet arī nākamo ģimenes līderi trenējošs faktors.

Tēvs. Zenta ir pratusi būt vistuvākā meita savam tēvam, tuvāka arī par tā sievu, kā izskatās. Iemesli tam varēja būt divi. Pirmais – Zentas slimība. Melānija Mauriņa savam vīram ir pārmetusi – „svešus bērnus tu proti izglābt un izārstēt, tikai savējos ne!”. Vecākiem tieši slimie bērni ir vistuvākie, kur nu vēl tādiem vecākiem, kas paši ir ārsti…

Otrs iemesls – Zenta kļuva par tēva atbalstītāju tā bērnu nāves pārdzīvojumā. Es šeit neatkārtošu teoriju par šiem pārdzīvojumiem, pieminēšu vien to, ka mūsdienās pēc bērnu nāvēm vecāki ļoti bieži šķiras. Mauriņi nešķīrās, bet konflikts (dusmas kaut kur jāizpauž!), radies no nāves, abu laulāto starpā bija. Un šī konflikta dēļ Zenta kā atbalstītāja un iepriecinātāja nokļuva tēvam tuvāk par māti. Savā ziņā tās bija ļoti incestuālas attiecības, tajās nebija seksa, bet meitas jūtas pret tēvu bija ļoti seksuālas. Arī tēva jūtas pret meitu. Kad Zenta 38 gadu vecumā sāka dzīvot kopā ar 26-gadīgo Konstantīnu Raudivi (vai viņi tajā gadā arī apprecējās nav zināms, varbūt laulība tika reģistrēta tikai 1946. gadā Zviedrijā), tēvs tam it kā nodeva rūpes par savu vismīļāko meitiņu un drīz pēc tam nomira.

5022311

 

 Saikne ar tēvu Zentai ir bijusi arī saikne ar nāvi. Dakterim Mauriņam nāve ir bijusi ne tikai viņa paša ģimenes pieredze. Un ne tikai ikdienas pieredze ārsta darbā. Viņš bijis vecākais no pieciem brāļiem, studējis Tērbatā. Otrs vecākais brālis Rūdolfs bijis pilnīgi cita, ļoti strauja rakstura (Varonis un Grēkāzis?) un abi laikam nav bijuši sevišķos draugos. Brālis studējis Maskavā, taču ļoti neveiksmīgi – vai nu dēļ neatbildētas iemīlēšanās kādā krievu aristokrātē vai citu iemeslu dēļ viņš nošāvies… Mēs nezinām, varam vien fantazēt, cik lielā mērā Roberts juties vainīgs par brāļa nāvi un cik lielā mērā tā izvēle studēt medicīnu bija brāļa nāves iespaidota.

Zentai bija arī otrs tēvs, pie kam gandrīz tikpat svarīgs, izcils un nozīmīgs kā Roberts Mauriņš. Es šeit runāju par Mauriņu „mājas draugu” Liepājas simfoniskā orķestra diriģentu Hansu Holcapfelu, kurš, šķiet, bijis iemīlējies muzikālajā Melānijā Mauriņā. Zentas māte ir sniegusi tam atbildes jūtas, taču nekad nepārkāpjot tās robežas, kuras noteica viņas precētās sievas statuss. Man izskatās, ka Zentai un „tēvocim Hansam” varētu būt bijušas līdzīgas lomas, atbalstot laulātos Robertu un Melāniju viņu bērnu zaudējumos. Hanss Holzapfels Melānijai Mauriņai ilgu laiku ir bijis Glābējs un garīgi vistuvākais vīrietis dzīvē.

 

Tēvocis Hanss ļoti rūpējās arī par Zentu. Kaut vai no Grobiņas stumjot meiteni tās ratiņos uz simfoniskajiem koncertiem 10 kilometru attālajā Liepājā. Un kas īpaši svarīgi – interesējoties un atbalstot tās radošos meklējumus. Iedomājieties, cik daudz pusaudžu meitenei varēja nozīmēt tas, ka tēvocis Hanss kādam viņas dzejolim komponēja mūziku un tas kļuva par solodziesmu klavieru un alta pavadījumā! Kā Zentu varēja ietekmēt šīs dziesmas pirmatskaņojums?

Attiecības ar tēvu un Hansu Holzapfelu ir bijušas pirmās, bet ne pēdējās Zentas Mauriņas attiecības ar tādiem vīriešiem, kurās tā ir guvusi milzumu garīgas inspirācijas. Manuprāt, tieši šī inspirācija ir viņas sasniegumu galvenā atslēga. Izskatās, ka visās attiecībās ar cilvēkiem Zenta Mauriņa pirmkārt ir meklējusi apbrīnu par sevi un saviem sasniegumiem cīņās ar dzīvi ratiņkrēslā. Tur, kur viņa šādu apbrīnu ir izjutusi, tur atdarījusi apbrīnotājiem ar savu uzmanību un pateicību.

Bet ne vienmēr un visur bija iespējams Zentu Mauriņu uztvert pirmkārt kā invalīdi. Piemērām, akadēmiskajā darbībā – tur taču tika prasīts, ko cilvēks ir radījis, nevis – kas ir šis cilvēks. Šāda attieksme, izskatās, Zentu Mauriņu ir aizskārusi, viņa to uztvērusi kā atraidošu un attiecīgi arī reaģējusi – apvainojot par sevi personiski nesajūsminātos kā savus nelabvēļus.

Slimība un invaliditāte. Zenta Mauriņa laikam jau neapzināti, bet tajā pat laikā – ļoti prasmīgi ir izveidojusi savu publisko tēlu – slima un nelaimīga sieviete, kam liktenis atņēmis iespēju ne tikai staigāt, bet (laikam taču!?) arī būt mātei un iespēju veidot seksuāli tuvas attiecības ar vīriešiem. Šāds tēls, šķiet, nekur nav īsti verbalizēts. Kas pats par sevi ir sevišķas uzmanības vērts, jo tieši filoloģiski izglītotajiem (Logosa spēks!) taču būtu bijis jābūt sevišķi spējīgiem pateikt vārdos ne tik viegli pasakāmo. Zenta pārskaitās, kad kāds no viņas apjūsmotājiem, labu gribēdams, uzrakstīja dzejoli par Zentu ratiņos. „Mājā, kur kāds pakāries, nepiemin striķi”, viņa norādīja. Tātad – pret viņas slimību jāattiecas tāpat kā pret karaļa jauno tērpu – par to nav jārunā, ir tikai jāapjūsmo, kā ģeniālā sieviete tiek ar savām likstām galā.

Ļoti viltīgi, ja vien apzināti. Jo ja būtu atļauts runāt un jautāt, ātri vien atklātos, ka bērnībā pārslimotā poliomielīta (bērnu triekas) sekas ir pavisam konkrētas – tās laupīja meitenei spēju staigāt. Bet jušana kājās un visā ķermenī nevarēja būt traucēta. Tāpat arī mazā iegurņa orgāni un to funkcijas nevarēja ciest poliomielīta dēļ. Tas nozīmē, ka Zenta Mauriņa būtu varējusi dzīvot pilnvērtīgu seksuālo dzīvi. Viņa būtu varējusi dzemdēt un audzināt bērnus – ja vien būtu to gribējusi un ja tam nebija kādi citi, ar bērnu triekas sekām nesaistīti šķēršļi. Šīs ir it kā ļoti vienkāršas, bet izplatīto mītu par Zentu Mauriņu graujošas lietas. Bet arī ļoti daudz par attiecībām „sieviete un viņas dzemde” gan jautājošas, gan stāstošas. Lai nekļūdītos, bet vairāk jau lai parunātos, piezvanīju kolēģei – ginekoloģei dr. Dacei Matulei. Viņa savukārt aprunājās ar citiem ārstiem – bērnu ginekologu un neirologu. Kopējais slēdziens – tāds, kuru tikko paudu.

Izskatās, ka Zenta Mauriņa negribēja sajust sevī seksuālo, jo ienīda sievišķo – arī sevī, un par šī naida iemesliem jau teikts iepriekš. Nedaudz primitivizējot var teikt – dzemde sievietē dzīvo savu autonumu dzīvi un tā grib sevi realizēt. Izskatās, ka sevi realizēt ir gribējusi arī Zentas Mauriņas dzemde un šīs vēlmes signālus ir uztvēruši ļoti daudzi vīrieši, kas viņā iemīlējušies un kas viņu ir kaislīgi gribējuši. Bet pati Mauriņa šos signālus ir atteikusies dzirdēt un novirzījusi tos tādā kā garīgi aseksuālā plāksnē, nav uz tiem seksuāli atbildējusi, bet tomēr barojusies no enerģijas, ko vīrieši tai ar savu uzmanību dāvājuši.

Mauriņas vīrieši. Zentai Mauriņai tāpat kā Aspazijai ir bijusi sava „vīriešu liste”, kas par viņu interesējušies un vismaz viens vīrietis abās listēs ir bijis kopējs – Jānis Ziemeļnieks. Ja Aspazijas pielūdzēju sarakstā līdz Rainim bija ļoti daudz dzērāju, kā viņai pašai tas likās, tad Mauriņa ir vilinājusi pilnīgi citu vīriešu tipu. Es viņus nosauktu par vīriešiem ar izteiktām seksuālajām bailēm, kas var izpausties gan kā nespēja seksuāli tuvoties sievietei, gan kā nespēja pateikt sievietei „nē”, tādējādi kļūstot par tās vēlmju realizēšanas instrumentiem. Šāda tipa vīrietim Zenta Mauriņa varētu būt bijis atradums – sieviete, kura saskaņā ar plaši tiražēto mītu „nav sieviete” un no kuras tādēļ nav jābaidās.

Zentā Mauriņā būtu varējis iemīlēties, piemērām, Hanss Kristiansens Andersens, par kuru izcilā pasaku pētniece, Karla Gustava Junga paciente un, šķiet, arī mīļākā, Marija Luīze fon Franca ir teikusi apmērām tā: „Nevaru stādīties priekšā, ka viņš pieskaras sievietei. Iedomājoties Andersenu, manī rodas līdzīga sajūta, kā dzirdot nazi atduroties un slīdot pa šķīvi.”

Andersenu še minu arī tādēļ, ka tieši viņš ir slavenās Nāriņas autors. Nāras arhetips kā spilgts vīriešu seksuālo fantāziju objekts nebija nejaušs viņa iztēles auglis. Sieviete ar seksualitāti, bet bez dzemdes, bez vagīnas un līdz ar to – arī bez milzu varas, kas dievietei Gajai ir pār vīrieti! Zentu Mauriņu kā Nāru – patvērumu ievainotam vīrietim – es tīri labi varu stādīties priekšā.

Andersenu Mauriņa nesastapa. Varbūt man nav simptprocentīga taisnība, bet riskēšu tomēr teikt, ka Hanss Holzapfels, Pāvils Vīlips, Pauls Pētersons, Jānis Ziemeļnieks un Konstantīns Raudive tomēr arī pārstāv šo Andersena vīriešu tipu. Lai izaugtu tāds vīrietis, tam bērnībā jābūt ļoti cietušam no ievainotas, varenas un nejūtīgas mātes – tādas kā savdabīgas Bargās Kundzes. Un vēl šādi vīrieši izaug tad, ja tos nospiež ļoti stiprs un autoritatīvs tēvs, kura pilnīgā pakļautībā ir palīgā nākt nespējīga māte – kā Francim Kafkam. Man šķiet, ka seksuāli Zenta Mauriņa varētu būt bijusi zāles no šādas Bargās Kundzes vai pārmērīgi dominējošā tēva, bet emocionāli, sevišķi pusmūžā un vēlāk, – pati bija šāda Bargā Kundze. Domājot no šāda viedokļa, viņas nedzimušajiem dēliem varbūt paveicās…

Konstantīns Raudive – Zentas Mauriņas dzīves galvenais vīrietis pēc tēva – bildināja to jau pirmajā tikšanās reizē, tobrīd esot precēts divu bērnu tēvs, divpadsmit gadus jaunāks par savas jaunās mīlas objektu. Ir informācija, ka savās gadiem ilgajās Spānijas un Francijas studijās viņš devies par kādas bagātas labvēles naudu. Tāpat ir zināms, ka viņš Zentu nemitīgi krāpis un viņa to ir zinājusi. Viņš nav spējis pateikt „nē” nevienai sievietei, pats droši vien ticēdams, ka ir riktīgs donžuāns un kazanova. Bet visdrīzāk tomēr viņš, kā jau spāņu literatūras speciālists, identificēja sevi ar nabaga skumjo bruņinieku Donu Kihotu – izteikti vāju un no sievietēm – māsas, māsasmeitas un izfantazētās Dulsinejas atkarīgu vīrieti. Raudivem pat ir bijusi ārlaulības meita – radusies no sakara ar kādu zviedru medmāsu. Kādu laiku meita dzīvojusi pie tēva un viņa sievas.

Zenta un Konstantīns ir gulējuši katrs savā istabā. Vai viņiem nekad nav bijis seksa, to laikam neviens tagad nevarēs pateikt. Bet skaidrs, ka tā neesamības iemesls nevarētu būt bijusi Mauriņas kustību traucējumi kājās. Vai vienīgais iemesls ir bijis viņas traumatiskā attieksme pret sievišķo, tajā skaitā pret sievišķo sevī, to arī mēs nezinām. Un mēs nezinām arī, vai viņa apzināti jeb tomēr neapzināti veidojusi savu publisko tēlu kā „sieviete ar Unmoeglichkeiten (neiespējamībām)”, kā par viņu tik precīzi un daudznozīmīgi, bet tajā pat laikā taktiski izteicās Pāvils Vīlips.

Drāmas trīsstūris. Lai kur arī neparādītos Zenta Mauriņa, attieksme pret viņu bijusi ļoti polarizēta – vai nu atzīšana un sajūsma jeb skepse un naids. Nav grūti šeit ieraudzīt drāmas trīsstūrus, kuros pašai Mauriņai vienmēr ir Upura loma. Bet ja tos ieraugām, tad ir skaidra arī motivācija, kādēļ viņa tajos iesaistās – tā ir Upura vara. Vara sašķelt pasauli baltajā un melnajā daļā, tādējādi darot sevi tik īpašu. Nabaga izcilā sieviete ratiņkrēslā! – tas automātiski izraisa gan līdzjūtību, gan apbrīnu. Tā veidojas Glābēja loma, kura Mauriņas dzīvē izveidojās no tēva attieksmes pret viņu. Jau rakstīju, ka viņa ir ļoti iedvesmojusies no tā, ka cilvēki šādi reaģējuši uz viņu un viņas panākumiem. Domāju, ka tieši šādi radušās iedvesmas spēks bija tas, kurš radīja mums pazīstamo Zentu Mauriņu. Un spēlēt šādas iedvesmas radītāja lomu taču ir daudz tīkamāk, nekā kļūt par Vajātāju, tādēļ cilvēki varētu būt gribējuši censties neteikt Mauriņai potenciāli nepatīkamas lietas.

Bet kas tad ir bijis šis potenciāli nepatīkamais? Man ir aizdomas, ka piemērām tas, ko še saku es, viņai varētu ļoti nepatikt. Zenta Mauriņa tajā varētu saklausīt viņas panākumu neatzīšanu, kā arī bezkaunīgu tās personisko noslēpumu uzminēšanu. Ja mēs dzīvotu vienā laikā, man varētu būt motīvi izbēgt no šādas lomas, bet tad man būtu jāpatur pie sevis tas, ko še saku –visa patiesība, kādu to redzu es. Tādā veidā Upura vara būtu ietekmējusi mani un patiesību. Domāju, ka daudziem cilvēkiem šāda noklusēšana varētu šķist personiski apgrūtinoša, nevajadzīga vai pat kaitinoša. Viņi varētu nīgri burkšķēt – „beigsim reiz runāt par to, kas tu esi! Parunāsim, ko tu esi izdarījusi!”

Šeit man rodas dažas asociācijas ar grieķu mītiem par Aktaionu – mednieku, kurš kailu pie strauta mazgājamies ieraudzīja pašu dievieti Artemidu. Dieviete par to tā pārskaitās, ka pārvērta mednieku par briedi, kuru vajāja un, panākuši, nokoda Aktaiona paša audzinātie medību suņi. Man liekas, ka Zenta Mauriņa savus sievišķos noslēpumus varētu būt glabājusi līdzīgām metodēm kā Artemida.

Man bija astoņpadsmit, kad Zenta Mauriņa nomira. Tagad, kad pagājuši vēl trīsdesmit divi, man neliekas zaimojoši ierunāties par viņa sievišķajiem noslēpumiem. To darot, jūtu ieskanamies kādu Nīčes motīvu un tad es saku sev – cilvēcīgi, vairāk nekā cilvēcīgi! Mums viņa ir vajadzīga tāda – cilvēciska, nevis tikai balta, salta un dzelžaina.

Kas tad īsti bija Zenta Mauriņa? Tā viņas dzimtenē izdoto Kopoto rakstu pirmā sējuma (1996) ievadā jautā Jānis Stradiņš. Turpat turpinot šo jautājumu tālāk – „Filozofe? Rakstniece? Literatūrkritiķe?” Patiešām, nav viegli uz tiem atbildēt. Arī man nē, sevišķi jau tādēļ, ka nevaru sevi pieskaitīt pie labiem viņas pazinējiem.

Tomēr dažreiz tieši pirmie iespaidi ir daudz nozīmīgāki kā analīze, radusies no ilgstošām un spontanitāti nogalinošām studijām. Tādēļ šo to par tiem pateikšu, nekādā gadījumā nepretendējot uz vienīgo patiesību šajos jautājumos.

Man šķiet, ka Zenta Mauriņa kā pašu galveno, ko viņa savā dzīvē ir paveikusi, izjuta (tieši izjuta, nevis uzskatīja!) to, ko viņa ir sasniegusi sevis veidošanā. Izskatās, ka tieši ar to viņa lepojas visvairāk un par to viņa visvairāk alka tikt uzslavēta. Un man nav iemeslu viņai nepievienoties – jā, tas ir bijis viņas galvenais darbs. Personīgi man viņa šķiet izcila un pelnījusi arī manu atzinību tieši šajā ziņā. Bet ja tā, tad varbūt viņa jāsauc par „dzīves mākslinieci”?

Taču šeit ir problēma – ar viņas lasītājiem! Vai tiem šķistu pietiekoši respektabls un nozīmīgs šāds viņas sasniegumu novērtējums – padarītais ar sevi? Liekas, te varētu būt grūtības. Un liekas, Zenta Mauriņa tās ir paredzējusi, tādēļ centusies iegūt arī tādu atzinību, kas oficiāli tiek novērtēta vairāk. Tādēļ viņa mēģināja pierādīt sevi akadēmiskajā darbā. Bet tikpat labi varētu būt mēģinājusi kļūt par pasaules čempioni šahā! Man šķiet, viņai nebija tik svarīgi, kādi, bet galvenais – sabiedrības atzīti un respektēti panākumi. Kaut kas, ko varētu uztvert kā balvu par sevis audzināšanu.

No šīs atziņas izriet nākamā – varbūt mums nemaz nav jāmeklē nezkāds tur dižums Zentas Mauriņas darbos, jo tai nemaz nebija mērķa – šādu dižumu veidot tur. Tie bija tikai līdzeklis, lai mēs varētu uztvert galveno – viņas dzīvi. Un to, ko šī dzīve dod mums.

Par darbiem vien pāris sīkumu. Man Zentas Mauriņas rakstīšanas maniere atgādina to, kā raksta daudzi rakstnieki – ārsti. Nu, piemērām, Aksels Munte vai Arčibalds Džozefs Kronins. Tur ir iekodēta formula – „aizgāju, ieraudzīju, uzvarēju”. Kas vienmēr rada jautājumu – kādēļ tik svarīgi uzvarēt? Ne tikai attiecībā uz daudziem cilvēkiem, kas kļūst par ārstiem, bet arī attiecībā uz Zentu Mauriņu varētu atbildēt – lai pašapliecinātos ar padarītajiem darbiem, nevis ar padarīto sevī. Mauriņu varbūt īpaši raksturo tas, ka viņa izklausās vīrišķīgāka par vīriešiem – rakstniekiem un ārstiem. Nevaram mēs viņā saklausīt Muntes depresiju un ironiskās skumjas, kur nu vēl Mihaila Bulgakova atkarības studijas un Dieva meklējumus, lai gan visam tam varētu būt bijusi jēga arī Zentas Mauriņas dzīvē. Viņa ir dzelžaina, tā es teiktu.

Kādēļ tā? Laikam jau atkal saikne ar tēvu – ārstu, bet ne rakstnieku. Vai mēs kādreiz uzzinātu par Grobiņas dakteri Mauriņu un viņa grūto, bet tomēr pārsteidzoši skaisto dzīvi un darbu, ja ne viņa brašā meita? Tā pati, kura nedrīkstēja nebūt braša, kura nedrīkstēja nevarēt un ar kaut ko netikt galā, jo viņasprāt – vēl kādu likteņa triecienu viņas mīļais tētis varētu neizturēt. Vai mēs bez daktera meitas uzzināto šo skaisto, bet arī prasmīgi slēpto stāstu par tēva un meitas mīlestību? Viņai bija jānodzīvo tāda dzīve, lai tētis varētu ar viņu lepoties.

Pašā nobeigumā gribu pateikties Zentas Mauriņas muzeja Grobiņā vadītājai Maijai Rolavai par ātru, ieinteresētu un iejūtīgu informatīvo palīdzību, bez kuras šis raksts nebūtu varējis tapt tādā tempā un bez kuras tas nebūtu tā argumentēts ar bibliogrāfiski apstiprināmiem faktiem. Ceru kādreiz muzejam revanšēties.

 

Izmantotā literatūra

 

  1. Ingrīda Sokolova – “Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās”, Rīga, „Preses nams” 1997
  2. Zentas Mauriņas Kopotie raksti 1sēj.  Rīga “Valters un Rapa ” 1939
  3. Zenta Mauriņa “Dzelzs aizbīdņi lūst” “Astras apgāds” 1960.
  4. Zenta Mauriņa “Tālā gaita”, Rīga “Daugava”1996.
  5. Viesturs Rudzītis „Bendes meitiņa un viņas tēvs”, Rīga, „Preses nams” 2002.
  6. Viesturs Rudzītis „Pie tēva”, Jūrmala, „VR apgāds” 2008.
  7. Мария-Луиза фон Франз „Психология сказки” Санкт-Петербург, БСК 1998

 

Komentāri

Gladiola

1) Raksti sadaļā publikācijas ir grūti pamanāmi. Tikai netīšām ievēroju, ka tāds te ir.
2) Interesanti spriedumi par Mauriņas seksualitāti, taču man, kas ir lasījusi tikai Mauriņas grāmatas un neko vairāk, no viņas teiktā bija pilnīgi skaidrs, ka seksuālas attiecības šainsievietei bija un ne jau tikai ar Raudivi vien. Tai pašā tālajā gaitā viņa apraksta kavalieri, kura vārs jau sen ir aizmirsies, un es no teksta sapratu, ka viss bija čiki briki ar to džeku. Kaut kā neradās iespaids par garīgu, bet tieši par fizisku tuvību starp viņiem. Bet tā mana kā lasītājas interpretācija, bez sazvanīšanās ar Mauriņas muzeja direktori.
3) bērnu neesamība neapliecina, ka nav seksuālu atticību. galu galā ir sievietes, kas nav slimojušas ar poliomelītu un vienalga ir nauglīgas. neviens jau nav sacījis, ka neauglība bija bērnu triekas rezultāts, tā visdrīzāk bija galvā, nevis iegurnī.
4) Mauriņa šķiet apbrīņojama ar to, kas bija tāpēc, ka ir daudzas, kas nav ratiņkrēslos, bet nespēj to, ko viņa. Ko viņa ir izdarījusi? Kaut vai likusi nokaunēties par savu ņaudēšanu. Neesmu diža Mauriņas fane, be viņai tomēr bija baigais krampis.
5) ļoti labprāt literārā projekta ietvaros izlasītu VR pārdomas par Bovarī kundzi. Kad Dailes teātrī uzveda šo lugu, beidzot nolēmu izlasīt grāmatu, ko visu laiku nebiju darījusi, jo šķita, ka tā kaut kāda lubene, bet, kad izlasīju, tad pārņēms pretrunīgas jūtas. Pat nezinu, kā lai to noformulē. Flobērs kā ūdenī skatīdamies aprakstījis sievietes pasauli, visas tās smukās un izglītotās, kas apprecējušas sausiņus un mokās. Lai gan mūsdienās vińas neprecas nemaz, tik sapņo, ka ieradīsies pie viņām tāds Rodolfs un aizvedīs sev līdzi… Nākamais lasāmsis projekts Franču leitnanta draudzene. 🙂

Ro

Esmu lasījusi daudz un lielāko tiesu-līdz galam. Bet Zenta Mauriņa mani visu mūžu nez kāpēc atbaida-vairāk par pāris lapām nekad neesmu spējusi apgūt. Protams, par to skaļi nelielos. Kur nu! Lielo Mauriņu neesi lasījusi! Ak, šausmas un tupums. Žēl (labi, labi, es liekuļoju), bet izlasot rakstu, saprotu, ka vēl kādu laiku iztikšu bez Mauriņas. Un vispār- man labāk patīk vājie.

Vēee

ak, kungs, pat Mauriņas rakstnieces talants skauž…

Melīgs jūsu raksts

Nožēlojama gara nabadzība jūsos valda, ja var no šāda leņķa skatīt ZM. Lai arī dažas hipotēzes varbūt pierādītos, tas ir nesvarīgi salīdzinājumā ar to, ko šis cilvēks rada un izsaka gara līmenī, kā paaugstina mūsu nāciju starptautiskā līmenī. Mātei karjeru ir grūti pavilkt, kur nu vēl mātei ratiņkrēslā. Vai esat iedomājies savā stulbajā galvā, ka ZM apzināti pieņēma lēmumu nebūt māte, jo jau bez tā bija ļoti grūti dzīvot. Tu sūds, galvas invalīds trimdā arī neesi dzīvojis un tās grūtības baudījis, bet padomijā resnu vēderu uzaudzējis. Esi čekas gnīda, kas vēl pēc desmitgadēm brīvā Latvijā vajā ZM. Skaidrs uzdevums ir ZM un viņas daiļradi nomelnot, tādēļ jau tā bija jāsteidzas ar to rakstu, jo bija pasūtījums. Nožēlojams un melīgs un galvenais, pasūtījuma raksts!!!

Atcelt

Publicēts: 09.02.2015
Komentāru skaits: 4