Skatīt komentārus

 9789984871288

Pastkastē atradu grāmatu. Tā bija no Gladiolas – ilggadējas manu bloga ierakstu komentētājas, trīs puiku mammas. Saucās “ ģimenei!”, autors itāļu sociologs Masimo Introvinje. Rakstīju Gladiolai, pateicos par dāvanu un interesanta saruna mums sanāca. Jautāju – kas tie tādi KALA Raksti, kuru apgādā grāmata iznākusi, izskatās pēc kaut kāda pagrīdes izdevuma! Viņa apsmējās – tā esot lielākā katoļu izdevniecība Latvijā!

Aprunājos ar mammu Googli – http://www.mieramtuvu.lv/?view=pas_gr&i=1 – jā, grāmatas, kuras es nepamanu Jāņa Rozes vai Zvaigzne ABC grāmatnīcās, kur parasti iepērku savu dvēseles maizi. Tomēr šī grāmata ir arī tur – http://www.janisroze.lv/lv/gramatas/akademiska-un-profesionala-literatura/citas-nozares/ja-gimenei-manifests-institucijai-kas-nonakusi-briesmas.html . Nu un tad sanāk man daļēja taisnība par to pagrīdi, kuru pats izveidoju. Varbūt var arī runāt par citiem, kas rīkojas līdzīgi – par sabiedrības diferencēšanos vai noslāņošanos. Laikam jau Latvijā blakus var eksistēt tādas informatīvās telpas, kuras viena par otru pat nenojauš. Varbūt dažos gadījumos tas nav nekas slikts – visiem nevar interesēt viss. Bet apskatāmais tomēr nav šāds gadījums, paldies Gladiolai par rūpēm!

Saku to tādēļ, ka runa ir par ģimeni, un tās izaicinājumiem modernajā laikmetā. Tātad par to, kas tā vai citādi skar ikvienu. Inga Bite, juriste, 12. Saeimas deputāte, grāmatai uzrakstījusi Priekšvārdu: [..] Itāļu sociologa Masimo Introvinjes grāmata “ ģimenei!”citu pēc cita atmasko, apraksta un analizē tos ieročus, kas šobrīd tiek izmantoti sabiedrības morāles un ģimenes lomas sagraušanai, ļaujot mums tos pamanīt, atpazīt un atmaskot, tādējādi mazinot to redzmo un neredzamo kaitējumu. Grāmatā vēsturiski un hronoloģiski izskaidrotas un aprakstītas tādas mūsdienu ideoloģijas kā feminisms, dzimuma jeb gender ideoloģija un homoseksuālisma propoganda. [..] Kāds sens latviešu sakāmvārds vēsta: “Ielaid velnu baznīcā, tas kāps uz altāra.” Grāmatas autors ļoti precīzi parāda, kā tas darbojas morālo vērtību jomā, kad vispirms pieļaujam partnerattiecības ārpus laulības, kas turpinājumā prasa homoseksuālu “laulību” legalizāciju, pēc kā vairs nav argumentu, lai nepieļautu poligāmiju, poliandriju, incestu, pedofīliju, zoofīliju un citas cilvēkam nepieņemamas novirzes. Līdzīgi autors norāda, ka tā sauktajai dzimuma jeb gender ideoloģijai, saskaņā ar kuru dzimums ir cilvēka paša izvēlēts, nevis bioloģiski noteikts fenomens, neizbēgami sekos arī iespēja brīvi izvēlēties vecākus, radīt bērnus mēģenēs un kā veikalā izvēlēties viņu dzimumu, ādas, acu, matu krāsu un citus parametrus. [..] (5-8.lpp.)

Kad runājam par visām šīm feminisma un genderisma lietiņām, liela problēma ir tā, ka parasti neredzam “pilnu laukumu” – ar mani tā ir noticis vairākkārt. Sastopam tikai kādu detaļu, piemērām, homoseksuāļu grūtības dažas valstīs mantot mirušā partnera īpašumu – pat tad, ja tas kopīgi iegādāts. Tas šķiet netaisnīgi un mēs iekšēji nobalsojam, ka ir vajadzīgs kāds “partnerattiecību” likums, kas šīs civiltiesiskās lietas sakārtotu. Mēs gribam būt cilvēcīgi pret gejiem un lesbietēm, tādēļ nostājamies pret tā sauktajiem “naida noziegumiem”, kas vērsti pret tiem.

Taču Introvinje mums parāda plašākos kontekstus šiem jautājumiem, kā arī dalās ar pieredzi, kā tie tikuši risināti citās valstīs – tas ir iemesls, kādēļ arī es iekritu šajā tekstā un nolēmu par to pareflektēt vairāk. Ieraudzīju, ar kādu perfektu organizāciju izceļas uzbrukumi ģimenei, tālu pārsniedzot vajadzības nodrošināt dažu mazākaizsargātu sabiedrības grupu novārtā palikušās intereses. Ar ko izskaidrojama šāda dinamika visas pasaules mērogā – tas ir visinteresantākais jautājumus man. Autors uz to neatbild pilnībā, tomēr būtiski ieskicē.

Viņš citē pāvestu Francisku: Tagad notiek tas, ko var dēvēt par pilnīgu atteikšanos no Dieva likuma, kas ierakstīts mūsu sirdīs. [..] Tā ir Ļaunā skaudība, caur kuru grēks ienāca pasaulē. Tā ir skaudība, kas ļoti viltīgā veidā cenšas iznīcināt Dieva plānu, tas ir, vīrietim un sievietei doto pienākumu būt auglīgiem un valdīt pār pasauli. Nebūsim naivi: tā nav vienkārši politiska cīņa, bet ir mēģinājums iznīcināt Dieva plānu. Tas nav plāns vienīgi likuma izpratnē (likums ir tikai instruments), bet arī melu tēva “gājiens”, kurš cenšas novest apjukumā un apmānīt Dieva bērnus.” (79. lpp.)

Ļaunais kā sātans, vai kā Dieviete manā terminoloģijā un tās skaudība uz Dievu un tā plānu – ļoti labs izskaidrojums, man tas patīk. Bet grāmatā tiek minēti arī citi iemesli – paštīksmināšanās, sevis identificēšana ar citiem, pseidobrīvība. Tātad – faktiski – tāds varas reibonis, kurā iekļuvis vakardienas likumpaklausīgais cilvēks. Viņš izbauda graušanas baudu un patiešām tic, ka dara ko vērtīgu.

Kas ir laulība?

Masimo Introvinje formulē, ko viņš saprot ar laulību – runā par trim līmeņiem:

–        Venus – seksuālā pievilkšanās, aizrautība;

–       Eros – emocionālā un sentimentālā saskaņa (mēs šodien lietojam vārdu eros attiecībā uz seksualitāti, bet klasiskajā pasaulē tā nebija);

–       Sakramentum – gatavība stabilai savienībai, kas ir atvērta bērniem, bet kas vēl nav sakraments kristīgajā šī termina izpratnē, tomēr vedina uz domu, ka arī antīkajā pasaulē laulībā ir kaut kas svēts un ka tā attiecas uz visu cilvēku – viņa intelektu un gribu, nevis tikai jūtām un emocijām. Kristietībai, paceļot laulību līdz sakramentam, izdodas izveidot cilvilizāciju, kuras pamats ir ģimene. Tā ir jauna civilizācija – kristietība. (26.lpp.)

Praktiski visiem uzbrukumiem laulībai un ģimenei raksturīgi sacramentum līmeņa ignorēšana. Tiek citēts ASV prezidents Obama, kurš par ASV Augstākās tiesas 2013. gada 26. jūnija spriedumu (skat. Tālāk) teicis – “love is love”. Cilvēkiem ir raksturīgi visu izskaidrot ar mīlestību, dažreiz vispretējākās lietas, tādēļ ir vajadzīgs kas daudz precīzāks. Introvinje acīgi norāda: Obamam šķiet, ka kritērijs ir mīlestības “īstums”, bet tas ir elements, kura akceptēšanai valstij nav nepieciešamo instrumentu. (87.lpp.)

Ģimenes dekonstruēšanas vēsture

Ļoti interesanti autors raksta par vairākpakāpju “revolūciju pret ģimeni”, atsaucoties uz brazīļu teologu Plīniju Korrea de Oliveiru (27.lpp.). Manī šīs pakāpes uzšvirkstina aizraujošu ideju – monogāma ģimene ir izveidota ilgstošā kultūras celtniecības darbā (skatīt – https://www.viestursrudzitis.lv/gimenes-rasanas-un-tas-petisanas-klasiki/ ) un tad pienāca laiks, kad process pagriezās atpakaļ – visa uzbūvētā dekonstrukcijas virzienā, kur turpina virzīties joprojām. Laiks, tātad, ir ne tikai vīrišķi lineārs un skaidri attīstības virzienu iezīmējošs. Tas ir arī sievišķi cirkulārs – viss iet uz riņki, viss, kas kādreiz bijis, atkārtosies.

  1. Revolūcija – šķiršanās

Sākot ar Reformāciju un Renesansi daudzās Eiropas valstīs tika ieviesta šķiršanās. Šķiršanās teorētiķi tiecās likt iekavās vārdu “sacramentum”, kas ir viens no laulības institucionālajiem elementiem, aizstājot to ar “eros”, kas ir vienošanās un saskaņa starp laulātajiem. Karalis Henrijs VIII (1491 – 1547), kurš noveda Angliju pie šķelšanās ar Romu, apgalvojot, ka viņam ir tiesības uz šķiršanos, precoties sešas rezies, bija patiess “sērijveida šķiršanās” piemērs. [..] (27.lpp.)

  1. Revolūcija – ģimene iekavās

Ar Apgaismību un Franču revolūciju jaunajās valstīs tika ieviesta šķiršanās un tika izteiktas teorijas par “starpinstitūcijām”, kas nostājas starp indivīdu un valsti, tostarp ģimenes otršķirīgo, pat kaitīgo raksturu. Tika atbalstīts viedoklis, ka laulības pamatā ir “eros”, kuru vairs nesaprata kā saskaņu, bet gan kā sentimentālu pieķeršanos. 1792. gada likumā laulība tika definēta kā vienkārša “vienošanās”, un arī Francijā tika ieviesta šķiršanās, “demokratizējot” to, tāpēc buržuāzijai un jebkuram, kurš varēja atļauties advokātu, tika parādīts viegls ceļš, kā atstāt savu laulāto un rīkot jaunas kāzas. (27.lpp.)

  1. Revolūcija – Ļeņina “ūdens glāze”

Ļeņins (1870 – 1924) skaidroja, ka, lai panāktu šķiršanos, nav nepieciešams juridisks process. [..] laulība esot instinkta apmierināšana, tāpēc neatšķiroties no vajadzības dzert, kad slāpst. [..] 1920. gadā Padomju Krievija kā pirmā valsts pasaulē legalizēja abortu (1936. gadā demogrāfisku un militāru iemeslu dēl šis lēmums tika atcelts). (28.lpp.)

  1. Revolūcija – 1968. gads

Tā sākās ar 1968. gada studentu nemieriem un [..] bija kultūras revolūcija, kura pasludināja, ka ir aizliegts aizliegt un ka vēlmes ir pārākas par aizliegumu. Par studentu kustības saukļiem kļuva tādi jēdzieni kā aborts un brīva pieeja kontracepcijai, legālas narkotikas, jebkādas seksuālas morāles noliegšana. [..]

1970. gadā, vairāk kā četrus gadsimtus pēc Lielbritānijas un gandrīz divus gadsimtus pēc Francijas, arī Itālijā tika ieviesta šķiršanās; to atbalstīja 1974. gada referendums. Aborts tika ieviests 1978. gadā, bet referendumā atbalstīts 1981. gadā. Arī plašā kontracepcijas izplatība veicināja revolūciju ieradumus. Tā 21. gadsimtā Itālija, kuru vēl 1950. gados ārvalstu sociologi raksturoja kā sabiedrību, kuras stiprais pamats ir ģimene un kura ir lielām ģimenēm bagāta, kļuva par vienu no tām pasaules valstīm, kurās ir viszemākie dzimstības rādītāji. (28.lpp.)

“Par sievietēm nedzimst, bet kļūst”

Sākot ar 1968. gadu un ceturto revolūciju, ienāca arī “gender” ideoloģija. Franču feminisma filozofe Simona de Bovuāra [..] piedāvāja saukli: “Par sievieti nepiedzimst, par sievieti kļūst.” Sievišķība un vīrišķība vairs netika uzskatītas par dabas dotām. Sāka uzsvērt, ka tās ir tikai lomas, kuras līdz šim uzspieda sabiedrība.[..]

Geju kustība

1968. gada revolūcijas laikā radās arī modernā geju tiesību aizstāvības kustība. [..] ja jau cilvēks nepiedzimst par vīrieti vai sievieti, bet pēc saviem ieskatiem var izvēlēties dzimumu, tad jau var brīvi izvēlēties arī – būt heteroseksuālam vai homoseksuālam. Līdz ar to nav jēgas apgalvot, ka eksistē laulība tikai starp vīrieti un sievieti un ka valstij jāatzīst šī savienība. Sākās runas par viendzimuma “laulībām”.

Homoseksuāla “laulība”

[..] Holandē no pirmajiem homoseksuālas laulības priekšlikumiem līdz likumam, kas to atļauj un kas tika pieņemts 2001. gadā, pagāja tikai 30 gadi. Holandei sekoja Beļģija, kur homoseksuālu laulību ieviesa 2003. gadā, Kanāda (2003 – 2005), Spānija (2005), Dienvidāfrika (2006), Norvēģija un Zviedrija (2009), Portugāle, Islande un Argentīna (2010), Dānija (2012), Brazīlija, Francija, Urugvaja un Jaunzēlande (2013), vairāki ASV štati, kā arī Mehiko federālais apgabals (2010) un Kintana Roo apgabals (2012) Meksikā.[..] (29-30.lpp.)

Kur atrodas revolūciju smadzeņu centrs?

Saprotot, ka procesi pret ģimeni kā sakramentu un sabiedrības pamatšūniņu ir sākušies jau simtiem gadus atpakaļ, varam atslābt, meklējot kādu vienu cilvēku vai partiju, kas to visu ir izdomājis un vada. Nekādas sazvērestības teorijas šeit nedarbosies. Toties paveras ļoti plašs lauks domāšanai, kādēļ vēsturei, Dievam vai Dievietei nepieciešams ģimeni vispirms uzbūvēt un pēc tam izjaukt. Kā mūsu acīmredzot jau kolektīvā psihe šīs patiešām tektoniskās izmaiņas organizē? Vai tiešām tā ir cilvēces būtības pamatos ierakstīta cirkulāra procesa programma, kuras darbības rezultātā mēs kaut kad atkal atgriezīsimies pie ģimeniskām vērtībām un pēc tās atkal aizmirsīsim?

Tiek citēts kardināls Baņasko: Krīzes situācijā ir nonākusi audzināšana, ko ietekmējusi kāda hroniska problēma, kuras saknes meklējamas “tēva nonāvēšanā”, kas, sākot ar 1968. gadu, raksturīga Rietumu sabiedrībai, pārdefinējot attiecību koordinātas ne tikai ģimenē, bet arī skolā, Baznīcā un visā sabiedrībā. (94.lpp.) Šis jau izsklausās saskaņā ar maniem terminiem un domāšanu – aplūkotā dinamika izskaidrojama ar cīņu pret patriarhātu, ko tādas feministes kā Džūdita Batlere paziņo tiešā tekstā. Atliek tikai atrast “vainīgo” – un kas gan cits tas varētu būt, ja ne matriarhāts, kas šo noziegumu paveic ar paklausīgā dēla rokām…

Varbūt tomēr mums jādomā “uz priekšu” un jāpieņem, ka nekādas ģimenes rekonstrukcijas nebūs? Tā domāt nozīmē pieņemt ideju, ka cilvēks nav ne bioloģiski, ne arhetipiski determinēts, un ka tas ir sociāli konstruēts. Tātad tas pats sevi izveido, saspiežot visu cilvēces attīstības vēsturi vienas paaudzes apgūtspējas ietvaros. Un ticot, ka mēģenē radīts un vecāku audzināšanu nepiedzīvojis bērns būs tikpat kompetents dzīvot dzīvi uz planētas Zeme kā viņa ģimenes audzināšanu izbaudījušie priekšteči? Ja man tam jānotic, tad jāizmet visas manas grāmatas, kuras stāsta par “dzīvi dzimtaskokā” kā kolektīvās psihes veidošanos, un “individuālo dzīvi” kā kaut ko, kas var sākt dominēt tikai tad, kad cilvēki izaudzinājuši savus bērnus. Protams, es to nespēju, un ne tikai tādēļ, ka grāmatas ir mani “gara bērni”. Es neredzu loģiku idejās par sabiedrību bez ģimenes, kā tā var pastāvēt un funkcionēt. Tādēļ es turpinu turēties.

Pat ja ģimenes dekonstruēšana ir kaut kāds pagaidām ne līdz galam skaidrs cilvēces kolektīvās psihes fenomens, nevaram tomēr neredzēt atsevišķus cilvēkus un organizācijas, kas tam palīdz būt. Kas to uztur, apmaksā un gūst no tā labumu.

Introvinje raksta: [..] daži mediju pārstāvji ir minējuši finansistu Džordžu Sorosu, kurš slavens ar to, ka 100 miljonus dolāru ziedojis grupējumiem, kas atbalsta homoseksuālo “laulību” un abortus. (35.lpp.) Bet aplūkojot Rietumos plašu ievērību guvošo Austrumeiropas sieviešu grupu Femen, viņš norāda: [..] kas rekrutē Femen? Atbilde ir Viktors Svjatskis. Viņš [..] ir viņu īpašnieks un idejas autors. [..] Viņš meitenēm arī draud – ja nebūs panākumu medijos, nebūs naudas. [..] Kāpēc viņš radīja Femen? Atbilde ir brutāla: “Vīrieši visu dara seksa dēļ. Es izveidoju šo grupu, lai man būtu sievietes.” [..] Viņas veic propogandu, kurai seko plaša mediju rezonanse. Un šai propogandai ir konkrēti mērķi: cīņa pret Baznīcu, cīņa par gender ideoloģiju un par homoseksuālu “laulību”. (33-34.lpp.) Arī Latvijas presē ir atspoguļots, kā dažadas intereses un nauda ietekmē uzbrukumus ģimenei lokālā mērogā – http://www.laikmetazimes.lv/2015/06/15/praids-par-sabiedribas-naudu/ Arī šajā rakstā nav varēts iztikt bez Sorosa pieminēšanas, turklāt tur skaidri parādīts, kā pretģimeņu revolūciju uz Latviju eksportē no “attīstītākām” valstīm. Par laimi, mums (vēl?) nav pašiem savu īsti kaislīgu revolucionāru un propogandistu ģimenes graušanā. Tie daži, kurus dažreiz pieminu no Kaņepes centra un feministu aprindām vēl ir gaužām kusli un mazjaudīgi, bez revolucionāriem raksturīgās gatavības uzvarēt vai mirt par savu ideju.

Kas attiecas uz Femen – tā spilgti parāda, ka sievietes tiek izmantotas tādiem mērķiem, kas objektīvi ir pretēji viņu interesēm. Jo konsekvents matriarhāts ir arī nabadzība, nelikumības, haoss seksuālajās attiecībās, robežu izzušana mantisko tiesību jomā… Femen jau sen ir saistīts ar “ietekmīgajiem spēkiem”. Tā ir kļuvusi jau par daudznacionālu apvienību ar aktīvistu skolām francijā, Vācijā, Brazīlijā, kā arī par globālu ikonu feministu un homoseksuāļu aktivitātēm. (33.lpp.)

Bet sievietēm taču vajag naudu! Viņām maksā ne tikai viņu pārstāvētās ideoloģijas, bet arī skaistā izskata dēļ. Tāpat franču veiktie pētījumi liecina, ka dažas no šīm sievietēm pagātnē bijušas saistītas ar studentu pornogrāfijas un prostitūcijas pasauli daļēji amatieru līmenī. (33.lpp.)

Manipulācijas ar likumiem

Introveņje apraksta plašu juridisko izmaiņu panorāmu, kas dīvaini līdzīgā veidā notiek daudzās pasaules valstīs. Ģimenes dekonstruēšana bieži vien netiek veikta demokrātiskā ceļā, tam tiek izmantotas dažādas viltīgas procedūras, kuras, šķiet, veic kopējā lietā ieinteresēti cilvēki visos sabiedrības organizācijas līmeņos.

ASV štatu lielākajā daļā balsotāji referendumā noraidīja homoseksuālu “laulību”, bet ar diviem spriedumiem, kas tika pieņemti 2013. gada 26 jūnijā, ASV Augstākā tiesa izsvītroja federālo likumu, kas noteica, ka laulība pastāv tikai starp vīrieti un sievieti. Līdz ar to tika atvērts ceļš vietējiem tiesnešiem neievērot tautas referenduma rezultātus un, ignorējot vēlētāju gribu, nekavējoties, sākot ar gadījumu Kalifornijā, atļaut rīkot homoseksuālu “laulību” ceremonijas. (30.lpp.) Kā jau augstāk minēts, prezidents Obama to komentēja – “love is love”…

Nedēļu pēc vēsturiskā federālās tiesas sprieduma, [..] kurš liberalizēja poligāmiju ASV Jūtas štatā, 2013. gada 20. decembrī tika nolasīts vēl viens spriedums, kas uzlika par pienākumu valsts amatpersonām vadīt homoseksuālās “laulības” ceremonijas. (35.lpp.)

Augstākā tiesa [..] kā antikonstitucionālus anulēja 2008. gada referenduma rezultātus, kurā Kalifornijas vēlētāji atteicās no homoseksuālas “laulības”. Arī šajā gadījumā “laulību” procesi starp viendzimuma personām Kalifornijā sākās vien dažas stundas pēc sprieduma nolasīšanas. (36.lpp.)

Ņūmeksikā geju “laulību” aktīvistu izmantotā taktika bija atrast dzimtsarakstu nodaļu vadītājus, kuri būtu gatavi neievērot esošo likumu un vadīt viendzimuma pāra “laulības” ceremonijas. Kad priekšniecība gatavojās šīs personas sodīt, tika celta prasība tiesā, aicinot izskatīt jautājumu par Ņūmeksikas likumdošanas atbilstību valsts Satversmei, jo Ņūmeksikas likums atzīst laulību tikai starp vīrieti un sievieti, bet Valsts Augstākā tiesa šādu rīcību atzinusi par antikonstitucionālu. Tā ir stratēģija, kuru LGBT [..] aktīvisti mēģinājuši pielietot arī citās valstīs. (37.lpp.)

Krievija

Arī Latvijas presē ne mazums sarakstīts par Krievijas it kā agresīvo politiku pret homoseksuāļiem. Introviņje aicina izlasīt Krievijas likumu pašiem, nevis uzticēties “brīvās preses” propogandai.

2013. gada 30. jūnija Krievijā pieņemtais likums atšķiras no tiem likumiem, kas neatzīst par likumīgu homoseksualitāti kā tādu. Patiesībā tas neparedz sodus par homosekuāliem aktiem, bet par homoseksualitātes propogandu nepilngadīgo vidū. (39.lpp.)

Ar propogandu tiek saprastas darbības, kad nepilngadīgajiem tiek sniegta informācija, (1) kuras mērķis ir veicināt netradicionālu seksuālu uzvedību, (2) kura padara pievilcīgas netradicionālas seksuālas attiecības, (3) apgalvo, ka netradicionālu un tradicionālu seksuālu attiecību vērtība sabiedrībā ir vienlīdzīga un (4) rada interesi par netradicionālām seksuālām attiecībām. (47-48 lpp.)

Propogandas cīņa par Krievijas likumu ir izšķirīga. Ja, pateicoties sporta pasaules mobilitātei, tiks attīstīta ideja, ka šāda veida likumus var nepieļaut starptautiskā sabiedrība, tad gender ideoloģija būs veikusi izšķirīgu soli uz priekšu. (47.lpp.)

Latvijas liberālajai presei ir tipiski manipulēt ar to, ka ja kāds Krievijā saskata ko pozitīvu, tad tas tūliņ skaitās bezmaz vai krievu aģents un mūsu rietumnieciskās izvēles ienaidnieks. Cik primitīvi! Tomēr šis krievu likums rāda, ka dažos jautājumos krievi var būt mums paraugs un ka mums būtu ļoti uzmanīgi jāattiecas pret dažām rietumnieciskām “vērtībām”.

Homofobijas likumi

Šodien būtiska loma gender ideoloģijas izplatīšanā un uzspiešanā ir likumiem, kas vērsti pret homofobiju. [..] Ar ieganstu sodīt vardarbību homofobijas likums īstenībā tiecas inkriminēt to, ko LGBT tekstos dēvē par “homonegativitāti” jeb negatīvu attieksmi pret homoseksuālu uzvedību, kas nereti nāk no reliģiskām organizācijām, un heterocentrismu, saskaņā ar kuru heteroseksuālām attiecībām ir augstāka sociālā vērtība nekā homoseksuālām. Te ir runa par viedokļa noziegumiem, tomēr, spriežot pēc būtības, aizliegt paust negatīvus viedokļus par homoseksualitāti ir tas pats, kas pārkāpt vārda, viedokļa un reliģijas brīvību. (52.lpp.)

Pievērsiet uzmanību notikumu secībai, jo tas ir interesanti arī Itālijas kontekstā. Vispirms homofobijas likums tiek modificēts, lai ļautu represīvajam mehānismam apspiest iespējamos protestus, pēc tam tiek dota zaļā gaisma likumam, kas ievieš homoseksuālu “laulību” un adopcijas iespēju. (56.lpp.)

[..] Kanādas Augstākā tiesa noteica, ka tad, ja ir konflikts starp reliģijas brīvību un normām pret homofobiju, priekšroka ir otrām. (58.lpp.)

[..] likums par homofobiju ir nepieciešams tieši tāpēc, lai, piedraudot ar kriminālatbildību un cietumsodu, liegtu iespēju brīvi paust tādas idejas par homoseksualitāti, kas atšķiras no dominējošās homoseksuālisma ideoloģijas. (63.lpp.)

Homofobijas likuma mērķis ir likt klusēt jebkuram, kurš atļaujas paust homoseksuāļu ideoloģijai pretējus saukļus. Vēl vairāk, vispirms likt tiem klusēt un pēc tam izsvītrot viņus no profesionālās aprites un nosūtīt uz cietumu. Lai ko mēs domātu par homoseksualitāti, vissvarīgākais ir paturēt prātā, ka esam liecinieki pirmā akmens ielikšanai tā cietuma pamatos, kurš domāts brīvajiem vīriešiem un sievietēm [kas iebilst pret šo ideoloģiju]. Benedikts XVI to nosauc par “relatīvisma diktatūru”. (65.lpp.)

Žurnālistu vajāšanas ar ētikas likumdošanu palīdzību

[..] Nacionālais rasu pretdiskriminācijas birojs (UNAR) sāka čakli nodarboties arī ar žurnālistiem, 2013. gada 13. decembrī publicējot pārsteidzošu dokumentu, kura nosaukums ir “Vadlīnijas LGBT personas cienošai informācijai”. (67.lpp.)

Žurnālistu vajāšanas nozīmē to, ka par dažiem saviem izteikumiem, tie viegli var zaudēt darbu un tikt izslēgti no profesijas. Bet ar to viss neaprobežojas – šodien, 21. gadsimtā žurnālists par sava viedokļa paušanu var nokļūt arī cietumā. Minētajās vadlīnijās minēti savdabīgi 10 baušļi, kuri jāievēro, ja gribi būt žurnālists. Lasu un saprotu – ja Latvijā būtu tādi likumi (un laikam jau uz to iet) arī man no cietuma neizsprukt…

  1. Nejauc anatomisko dzimumu (sex) ar izvēlēto (gender)
  2. Cieni un veicini homoseksuāļu drosmi iznākt no skapja, aizliegts runāt par geju ekshibicionismu.
  3. Teikt “lesbiete” ir kompliments.
  4. Ja kāds jūtas kā sieviete, tad tā pret viņu arī jāizturas. Transseksuāļi ir neaizskarami un uzslavējami.
  5. Transseksuāļi nekad nav prostitūtas un prostitūti.
  6. Jāparāda, ka laulība dabā nepastāv, bet pastāv homoseksualitāte.
  7. Visas laulības ir vienādas, tradicionālā nav labāka.
  8. Aizliegts runāt par to, ka bērnam nepieciešams tēvs un māte. Aizliegts runāt par “iznomāto dzemdi” un surogātmātēm.
  9. Demokrātija un plūrālisms nav nepieciešami.
  10. Iekšējā cenzūra. Pabrīdināts žurnālists – ir jau pa pusei glābts žurnālists. (68-70.lpp.)

Vārda brīvība

Rietumu civilizācija mūsu, sevišķi bijušo padomju pilsoņu apziņā asociējas pirmkārt jau ar vārda brīvību. Augstāk jau aprakstīts, ka tā sen jau ir upurēta tā sauktajiem homofobijas likumiem. Tomēr tie attiecas ne tikai uz skolotājiem, žurnālistiem, izrādās arī uz māksliniekiem.

Homofobijas likumu priekšā arī mākslinieciskā brīvība netiek attaisnota un aizsargāta. Arī labs mākslinieks, kurš par naudu piedāvā gleznot portretus, nedrīkstētu atteikties attēlot divus homoseksuāļus, kas skūpstās, tikai tādēļ, ka tas nesaskan ar viņa reliģisko vai filozofisko pārliecību. (74lpp.)

Antrpoloģisks regress

Pāvests Francisks vēl 2010. gadā, kad bija Buenosairesas kardināls par Argentīnas jauno likumu homoseksuālu “laulību” un iespēju tajā adoptēt bērnus teica: “Tas ir antropoloģisks regress.” (80.lpp.)

Aizvadītajos desmit gados starp pēdējām divām tautas skaitīšanām ir gandrīz divkāršojies šķīrušos un kopā nedzīvojušos pāru skaits – no 1 530 543 līdz 2 658 943. Katrs otrais, kurš ir šķīries, ir vecumā no 35 līdz 54 gadiem. [..] 1971. gadā ģimeni vidēji veidoja 3,3 cilvēki, 2011. gadā – 2,4. [..] Laulību koeficients Itālijā ir viens no zemākajiem pasaulē – 3,6 laulības uz katriem 1000 iedzīvotājiem, Eiropā vidēji 4,7. (85.lpp.)

[..] Teksasas universitātes sociologs Marks Regaress: [..] jaunieši, kuriem viens no vecākiem sevi pasludinājis par homoseksuālu un sācis attiecības ar sava dzimuma pārstāvi, ir vairāk pakļuti pašnāvības riskam, apjukumam, marihuānas lietošanai, atkarībai no alkohola un noziedzības riskam. Jaunieši no šīs grupas biežāk atzina, ka mājās ir piedzīvojuši seksuālu vardarbību, nekā tie, kuri dzīvojuši ar heteroseksuāliem vecākiem. (119.lpp.)

Introviņje citē Benu Čholu Hanu, Karlsrūes un Berlīnes filozofu: Sabiedrība kļūst arvien narcistiskāka – esam tik ļoti aizrāvušies ar stāstiem par sevi, ka esam zaudējuši spēju veidot patiesas attiecības ar citiem. [..] Modernais cilvēks skatās tikai uz to, kurā kaut kādā veidā var saskatīt pats sevi. [..] ja seksualitātei atņem tās sakrālo raksturu, tā nekļūst par atbrīvotu seksualitāti. Drīzāk neatliek nekas cits kā vienīgi patēriņš, kas vienlaicīgi ir citu izmantošana un arī sevis pašizmantošana. (105.lpp.)

Matriarhālo arhetipu iespaids

Masimo Introviņje savas pārdomas balsta galvenokārt uz reāli konstatētu LGBT daudzveidīgo izpausmju analīzi. Pēc to izlasīšanas man jāsaka, ka esmu bijis pārāk labticīgs un naivs domājot, ka geju un lesbiešu pasaule ir vienkārši jāliek mierā. Ka viņi jāaizsargā no vardarbības un naida noziegumiem (par to, ka ir geji un lesbietes) un jānodrošina to attiecību civiltiesiska aizsardzība un tad viņi būs apmierināti un iestāsies mūžīgs miers starp seksuālajām minoritātēm un majoritāti. Kā mēs uzzinām no apskatāmās grāmatas, tā nekad nenotiek, viņiem vienmēr vajag vairāk, viņiem vajag ko tādu, kas grauj sabiedrību, turklāt nemaz nenozīmē, ka nāk par labu homoseksuāļiem. Un laikam ir taisnība pāvestam Franciskam, kurš runā par ļaunumu un skaudību, kam ir speciāls risks ieperināties homoseksuālu cilvēku dvēselēs, bet kas nenozīmē, protams, ka visās.

Mani mazāk interesē LGBT ļaudis, vairāk femnistes. Tomēr abas šīs grupas parasti turas kopā, jo mērķis jau viens – iznīcināt patriarhātu un līdz ar to – monogāmu ģimeni. Tam piemērs ir augstāk minētā Femen kustība. Tomēr feminismam ir arī savi individuālie vaibsti, kā piemērām, Stambulas konvencija, kura vīriešus padara par potenciāliem noziedzniekiem tikai tādēļ, ka tie ir vīrieši un sievietes par potenciālām upurēm tikai tādēļ, ka tās ir sievietes. Šis intruments neanalizē speciālos sievietēm raksturīgos vardarbības veidus pret vīriešiem (Dieviete!), faktiski tos provocējot, bet pieprasot vienpusēju “atbruņošanos” tikai no vīriešu puses. Tam nevar būt pozitīvas dinamikas uz dzimumu attiecībām un laulību un par to savas domas esmu jau izteicis iepriekšējos blogu ierakstos.

Taču gan LGBT, gan feminisms faktiski izmanto sievietes, lai realizētu arhetipiski nostiprinātus matriarhālus mērķus. Tas izdodas, jo sievietes mēdz būt vairāk uz savu iekšpasauli, uz emocijām, jūtām un instinktiem orientētas. Vīriešiem vieglāk redzēt ārējo, objektīvo – ieskaitot arī tādas plašas informācijas analīzi, ar kādu dalās Masimo Introveņje. Tomēr tas viss ir ļoti relatīvi, un ja informācija pasniegta tik kvalitatīvā veidā kā aplūkojamajā grāmatā, grūtībām ar secinājumu izdarīšanu nevajadzētu būt nevienam.

Komentāri

Par katoļu baznīcu

The Vatican Submits to Islam (2006-2016)
https://www.gatestoneinstitute.org/9120/vatican-islam

Janis Ozols

Labi rūkts!
Bet šeit rakstīto un citēto lasa saujiņa intelektuāļu.
Ir viens arguments, ko, manuprāt vajadzētu skandināt un skandināt:
“Zagsā”, slēdzot laulību, parasti saka: “Valsts ņem jūsu laulību savā aizsardzībā”.
KĀPĒC?
Laulātie rada un audzina valsts jaunos pilsoņus – maizniekus, zemniekus, skolotājus, karavīrus, ārstus u.c. , kas visi būs arī NODOKĻU MAKSĀTĀJI.
Homoseksuālās savienības šo funkciju neveic. Tad kāda suņa pēc valstij vajag aizsargāt šādas savienības? Lai viņi savus dzimumorgānus berzētu drošāk? To var darīt tāpat.
Lai ar savu piemēru palīdzētu graut valsti un tās pamatstruktūras, kā šeit labi aprakstīts? Vai tiešām tik grūti paskaidrot tik vienkāršu lietu?

Dievs

ak, Viestur, nu jau ar Jums pavisam nav lāgā. Aizejiet uz kādu supervīziju. No sirds iesaku… adekvātums zūd… strauji

Nu

Lasu Gundara Ceipes grāmatu “Dieva tautas dzimšana”. Plāna. Tikai 100 lapaspuses. Par brāļu draudzēm. Tieši par mūsu tēmu – kur palicis Tēvs… Viss ir bijis kārtībā – viss mums ir. Iesaku izlasīt. Par mums.

Lāsma

Sveiciens, Gladiolai!
Apsveicu ar trešo puiku! Ja nemaldos, teici, ka jūlijā dzimšana. Iedomāju par tevi un balti skaužu!

Par melno skaudību. Es piedalījos praidā. Tā iemesla dēļ, ka domāju – ja nu no maniem dēliem kāds izrādītos gejs, lai viņš varētu dzīvot mierīgā vidē, drošībā. Praidā redzēju koncentrētā daudzumā homoseksuālus cilvēkus. Vairumam ir “tuvredzīgs” skatiens. It kā viņiem būtu tikai šī diena – dzīve bez nākotnes. Un tā ir jāizkrāšņo jāizpušķo un jānosvin. Bet nekad nav gana. Un tad viņi skatās, kas pietrūkst, salīdzinājumā ar “laimi pirtiņā”. Blaumanis, starp citu, arī esot bijis homoseksuāls. Radošums un absolūta atdeve savai lietai ir viņu veids kā gūt to laimi. Un viņu panākumi, savukārts, skauž heteroseksuālos, kuri tad noliedz ģimeni jo tā ir traucēklis. Gejus nekas netraucē. Varbūt netalantīgie geji skauž ģimenes?

Reiz kādam savā svērā ietekmīgam gejam teicu, ka bērni ir pelnījuši gan māti, gan tēvu. Viņš mani izsmēja, ka bērniem nekas neesot jāpelna. Es precizēju domu, ka bērniem ir tiesības gan uz mammu, gan tēti. Viņš riebumā novērsās un nosauca mani par fašisti.
Pirms šīs tēmas runājām par polsteriem un viņš gribēja paaiztikt manu krūšturi. Gejiem patīk nelaimīgas un vientuļas sievietes. Varbūt tāpēc, ka tad var ieriktēties par dēliem. Visi geji, kurus pazīstu ir auguši tikai ar māti.
Un kopš man ir ģimene mans kādreiz vislabākais draugs gejs ar mani vairs netusē. Liekas, ka viņam kaut kas tajā ir grūti izturams. Viņš gan ir tāds, kurš saka, ka bērnam ir jāaug kopā ar mammu un tēti. Visi geji nav vienā maisā metami.
Kādā intervijā filozofs Žižeks stāstīja, ka islāmā homoseksuālisms ir prom no Dieva acīm. To saprotot, ka reliģija māca kā labdzīvot un, ja tu izvēlies citu ceļu, nav receptes, kā to labdzīvošanu sasniegt. Homoseksuāli cilvēki paši uzņemas atbildību.
Neviens cits nevar viņus padarīt laimīgus un nav godīgi to prasīt.

    Lāsma

    Nevarēju vakar aizmigt no tā, ka uzrakstīju “svēra” nevis “sfēra”. Vīrs teica, ka man esot jums visiem jāatvainojas, bet es to nedarīšu.

    Cece

    vēl nav komata aiz “kurus pazīstu”. Atvainoties tomēr derētu

      Lāsma

      Nu, šausmīgi!

Ilona

Varbūt vajadzētu beidzot izcelt gaismā tādus ģimeni degradējošus faktorus, kā vecāku mūžīgo aizņemtību, lai nodrošinātu aizvien augošās vajadzības patērētāju sabiedrībā, kā rezultātā bērni audzinās paši kā nu prot (pārsvarā jau arī kā tipiski patērētāju sabiedrības augļi, kuriem tikai vajag un vajag aizvien vairāk), par mirgojošajiem ekrāniem, kas apēd laiku un uzmanību, un iznīcina īstu komunikāciju ģimenē, par izglītības un patiesu zināšanu vērtības totālu kritumu sabiedrības apziņā (kāpēc mācīties, ja ir youtube), par modi vienmēr izvēlēties vieglāko ceļu (kāpēc kaut ko radīt, ja vieglāk ir vienkārši pieprasīt vai paņemt), utt., utjpr… Ja saskata šīs ārkārtīgi bīstamās tendences, tad, piedodiet, tā feministu un genderistu ņemšanās tāds nieks vien iznāk…

Krāns, vienkārši tāds dievs

Ar nepacietību gaidu, kad autors pamanīs, ka esmu arī es un veicu gana daudz perversu ļaunu lietiņu. Citādi tikai tās Dievietes, Dzemdes uttt. Apriebies…

Dieviete.

Vainīgo nemeklējiet, bet ieraugiet lielo spēku, kuru var izmantot ne tikai cilājot, bet radot pacilātību

teodors

Visa emancipācijas un feminisma būtība jau ir pret bērnu radīšanu. Aborts nozīmē
vienu: ” Jūs vīrieši mūs neregulēsiet”. Daba vēlas lai sievietes pēc 18 laiž pasaulē
bērnus. Mūsu emancipētā sievietei šajā laikā ir jāmetas iekarot vīriešu radīto
pasauli. Jākonkuŗē tajā pilnīgi aizmirstot par savu īpašo vienīgo vietu dabā
Šajā cīņā tiek zaudēts laiks un iet bojā ne vairs atsevišķi īpatņi, bet gan veselas
dzimtas. Esmu spiests piekrist Velbeka radītajam varonim. Kristīgo Eiropu no
izmiršanas var glābt tikai balstiesību atņemšana sievietēm. Protams izmirt jau
Eiropa neizmirs. Pilnībā izzudīs kristieši un viņu kultūra. Jaunajā sabiedrībā
nekādām sieviešu tiesībām vieta nebūs. Tas arī irtas ko feministes nespēj
apjēgt, cīnoties par savām tiesībām nedzemdēt un vienkārši baudīt dzīvi.
Bērnu radīšana mēģenēs, protams, ir pilnīgas mūļķības, lai kādi sasniegumi
šajā jomā būtu šobrīd gūti. Atvainojos bloga Autoram un citiem ja esmu
nepareizi saprasts.

Gladiola

Ir jau pagājusi nedēļa, kopš publicēts šis bloga ieraksts, bet es tikai tagad varu kaut ko uzrakstīt. Tā nu tām daudzbērnu mātēm ir, ka nevar tikt pie datora. 🙂 Un jā – Lāsma, paldies par apsveikumu!
Par Introvinjes grāmatiņu runājot, gribēju papildināt Viestura ierakstu ar vienu komentāru, kas arī grāmatā parādās – par toleranci. Par to īpaši gribu ierunāties tāpēc, ka arī Lāsma saka – gāju praidā, lai dēlam nav jācieš, ja nu viņš izrādītos gejs. Man šķiet, ir svarīgi saprast, ka tie, kas ir pret LGBT ideoloģiju, nekādā ziņā nevar būt tie paši, kas praida dalībniekus aizskar a la dedzīgā Ļīga Dimitere, kratot ikonas gar acīm un draudot ar elles liesmām. Nav mana darīšana spriedelēt par kāda cita seksuālo orientāciju, par viņa izjūtām, viņa pārdzīvojumiem. Es otrā cilvēkā ielīst nevaru un visi mani uzskati var būt tikai pieņēmumi. Taču no tā nebūt neizriet, ka es šī cilvēka paŗdzīvojumus esmu gatava uztiept visai sabiedrībai kā normu, jo ir jāizšķir indivīda labums no sabiedrības labuma, un tolerance šai gadījumā nozīmē tieši to, ka, ja kāds uzskata, ka viņš ir gejs, tad par to nevajag viņu likt cietumā vai pakārt, ir jāizglīto sabiedrība, lai tādu cilvēku nesistu, jo viņš taču ir “pidars”. Nevar cilvēku sodīt vai represēt par to, kas viņš ir, bet no šāda uzskata līdz LGBT pieprasītajai atzīšanai “alternatīvajiem ģimenes modeļiem” ir bezdibenis. Indivīda labums nozīmē, ka viņu nesit, ja viņš ir gejs, bet sabiedrības labums nozīmē, ka vienīgais ģimenes modelis ir tēvs, māte un bērni. Nekādas aleternatīvas. Tolerance nozīmē, ka tiek pieciestas arī cita veida kopdzīve, taču tā netiek reglamentēta vai pacelta vienlīdzīgā pozīcijā ar “tradicionālo ģimeni”. Kad piemin Obamas “love is love”, tad man nāk smiekli. Varētu padomāt, ka valsts var piereģistrēt savu pilsoņu jūtas! Realitāte ir tāda, ka ja atnāktu vīrietis un sieviete, kas vēlas reģistrēt laulību, bet viens otru “nemīl”, viņu attiecības tiktu reģistrētas un atzītas par laulību tik un tā, jo nereģistrē mīlestību, bet gan juridisko statusu, kas visvairāk attiecas uz mantu, nevis uz jūtām, un arī šī mantas “reģistrēšana” ir vajadzīga tikai bērnu labumam, citādi tai nav īpašas jēgas.
Lai nu paliek geji! Gribēju parunāt par kādu citu lietu, uz kuru arī varētu attiecināt indivīda labuma un sabiedrības labuma jaukšanu. Šķiršanās. Tas vairs nav nekāds kauns un pazemojums, ja esi šķīries, kaut arī Viesturs pareizi norāda, ka tas kaitē bērniem un ilgtermiņā kaitē visai sabiedrībai. Kad kļuvu par daudzbērnu mammu, saņēmu arī daudzbērnu ģimenes karti, ar kuru var saņemt dažādas atlaides. Jauki! Ir vesels portāls, kur iepazīties ar uzņēmumiem, kas šādas atlaides dod. Nosaukums skaists godagimene.lv Nu bezmaz kā ordeni piešķir! Tur šad un tad parādās arī intervijas ar daudzbērnu vecākiem, tā teikt – citiem par iedvesmu. Es tās izlasīju un aplauzos. Vai tās tad būtu tās Latvijas goda ģimenes citiem liekamas par paraugu? Ja tev ir pieci bērni – divi no pirmā vīra un trīs no otrā, bet tagad dzīvo kopā ar trešo vīru, ar kuru bērnu nav?!
http://www.godagimene.lv/daudzbernu-gimenu-klubs/piecu-bernu-mamma-agnese-par-savu-ipaso-specvienibu-un-dzives-kosumu-2927/
Vai arī tas, ja tev ir 10 (!!!) bērni un vairāk nekā 30 gadu laulības stāžs, bet tu saproti, ka viņa nebija īstā (!!!), apprecies otrreiz un laid pasaulē vēl divus bērnus?!
http://www.godagimene.lv/Jaunumi/12-bernu-teva-petera-leiskalna-atzinas-par-berniem-un-teva-lomu-2920/
Es saprotu, ka tie cilvēki tikai stāstīja par savu pieredzi, tomēr man jābrīnās par lapas veidotājiem. Es tur nekādu godu un goda ģimeni nesaskatu. Viens vienīgs negods, kas nesams ar nodurtām actiņām un asti kājstarpē, nevis citiem par paraugu liekams. Līdz šim neesmu izlasījusi nevienu rakstu par ģimeni, kur visi daudzie bērni būtu vieniem un tiem pašiem vecākiem.
Lūk, kas jau ir noticis ar šķiršanos un tas pats notiks, ja ieviesīs LGBT uzspiestos “alternatīvos ģimenes modeļus” un “dzimumus”. Zūd kauns un izpratne par to, kas nav pareizi. Jā, indivīda labumam vajag paredzēt arī iespēju izšķirties, iespēju dzīvot kopā arī viena dzimuma personām, bet sabiedrības labumam nedrīkst to pacelt normas līmenī, jo tas degradē sabiedrību. Runa jau nav par to, lai geji drīkstētu dzīvot, kā viņi grib. Viņi to var arī tagad. Ne pie viena policija uz mājām nebrauc un cietumā neliek. Geji vēlas, lai viņu dzīves veids tiktu atzīts par labu. Un tas man šķiet jocīgi. Tu izdari kaut ko sliktu un tad nespēj panest, ka esi tā izdarījis, tāpēc prasi no visas sabiedrības, lai tev pasaka, ka tas bija labi, ko tu dari. Tikai problēma ir tajā, ka psihiatrs, pie kura vērstos gejs un teiktu, ka viņš nejūtas labi kā gejs, vairs nedrīkst viņu ārstēt, jo homoseksuālas noslieces ir izņemtas no psihisko slimību klasifikatora, viņam jācenšas tam nabaga gejam iedvest, ka viss ir urrā. Un tas man šķiet diezgan briesmīgi. LGBT nepieļauj domu, ka gejs varētu nejusties labi kā gejs, ka tas viņam varētu sagādāt ciešanas. Tādu viņi paši noknābs, tāpat kā feministes un feministi bija gatavi noknābt mani, kad es vienā forumā ierunājos pret Stambulas konvenciju un man šķita jocīgi, ka vīrietis, aizsargājot sievietes no vardarbības, pielietoja verbālu vardarbību pret mani (sievieti!). Man šķita – pasaulīt, no kādas vardarbības un ko viņš grib aizstavēt, ja pats ir varmāka, labi, ka tikai internetā runājām, jo citādi es varbūt vēl atrautos pa degunu.
Es pati esmu divreiz precējusies. Man nav ilūziju par to, ka tas bija labi vai forši vai ka tas neatstās nekādas sekas mana vecākā dēla dzīvē vai pat jaunāko bērnu dzīvē, kam ir lielais pusbrālis un apziņa, ka mammai dzīvē ir bijis kaut kāds cits periods, kurā nebija tētis. Man nav ar ko lepoties. Ja nu man būtu ar kaut ko jālepojas, tad es lepotos ar to, ka spēju saprast, ka šķiršanās ir degradējoša sabiedrībai un ģimenei, pazemīgi pieņemt to, ka ar mani tā ir bijis, nest savas kļūdas ar cieņu un eleganci, necenšoties izlikties, ka tas ir normāli vai ka tas nav nekas sevišķs, bet par paraugu gan arī sevi nevienam nestādot.
Ir sestdiena. Kamēr rakstīju, bērni mani pārtrauca vismaz 15 reizes. Es ceru, ka rakstītajam ir ievads, iztirzājums un nobeigums. Ja nav, piedodiet! 🙁

    Linda

    Gladiola, apsveicu no sirds! Un vari būt mierīga – bija ir ievads, ir iztirzājums, ir nobeigums, turklāt pilnīgi loģisks :).
    Mans bravo! par pacelto tēmu, bet ir viena lieta, ko es gan gribu – kā jau ierasts – tomēr pateikt arī pretī. Atšķirībā no Tevis man nav lielas cieņas pret ģimenes institūciju tās tradicionālajā izpratnē. Starp citu, līdzīgi kā runājot par demokrātiju, tas netraucē man uzskatīt, ka ar visām nepilnībām tradicionālā ģimene ir labākā iespējamā alternatīva.
    Kad biju maza, vienīgā ģimene manā apkārtnē, kurā vienmēr viens pret otru izturējās ar mīlestību un cieņu, bija oficiāli nereģistrēta. Tas tam laikam bija gana neparasti; kad izaugu, uzzināju iemeslus, kurus šeit neiztirzāšu. VISI pārējie, oficiāli laulātie, regulāri kašķējās – nē, bez kautiņiem un tamlīdzīgiem ekscesiem, bet man kā klusai un kautrīgai radībiņai arī tos neiecietīgos ikdienas kašķus bija grūti pieņemt. Manā pirmajā darbavietā 90. gadu sākumā lielākā daļa bija precēti – un tas viņiem netraucēja bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem staigāt pa kreisi. Un man arī, tāpat kā Tev, liekas jancīgi, ka goda ģimene ir divas un trīs reizes laulāti ar bērniem no visām laulībām… Tādēļ es personīgi cienu vienīgi cilvēkus, kuri – neatkarīgi no kopdzīves formas – izturas viens pret otru ar cieņu un mīlestību. Un es teiktu, ka vismaz daļai no tiem, kuri izvēlas oficiāli nelaulāties un iestājas par citām kopdzīves formām, tā tomēr nav vis nekāda ļaunā skaudība, bet tieši pretēji, zināms riebums pret liekulību – it kā oficiāli reģistrēta laulība automātiski nozīmētu tikumību, kaut visi labi zina, ka tā nebūt nav. Protams, zināms bērnišķīguma elements tajā arī ir, jo laulība jau ir tikai forma, gluži tāpat kā ticība, un katrs cilvēks tajā ienāk pats ar savām blusām…
    Tā, tagad es es arī esmu pārtraukta reizes desmit, un arī neesmu pārliecināta, ka izdevās kaut cik sakarīgi pateikt to, ko domāju :).
    Starp citu, – apsveicu arī ar to, ka tagad kādu laiku varēsi būt tikai kopā ar bērniem, nedomājot par darbu 😉

      Gladiola

      Sveika, Linda! Pāris īsas domas, vēlāk ceru uzrakstīt vēl:
      1) mans respekts pret laulību nav radies pozitīvas bērnības pieredzes rezultātā, bet gan eksperimentālā ceļā, redzot, ko maniem bērniem nozīmē tēvs un kas ar viņiem notiktu, ja es pēkšņi no tā tēva izšķirtos. Es domāju, nervu sabrukums būtu visai reāls scenārijs.
      2) manā profesijā jāstrādā visu laiku, citādi zūd tehniskās iemaņas, tā kā nekāds laiks “ar bērniem” man nespīd. Paldies feministēm, nu man ir jārukā kā zirgam. Protams, jāsamazina darba apjoms, lai es nesajuktu prātā, bet nestrādāt nevar.

    Marī

    Sveikas, Gladiola un Linda, prieks jūs šeit lasīt.
    Gladiola, ļoti priecājos par un ar Tevi un tavu trešo dēlu :), un ļoti piekrītu tam, ko raksti par indivīda labumu un sabiedrības labumu. Pie tam arī indivīda labums bieži ir tikai mirklīgas gribulīša gribēšanas piepildījums, bet ilgtermiņā nav labums nevienam. Nesen kolēģe pastāstīja par puisi, kurš uzsācis ārstu izrakstītu hormonu terapijas kursu un operāciju sēriju, lai kļūtu par sievieti, bet tas līdz gandrīz letālam iznākumam saasinājis jau iepriekš esošās pašdestruktīvās darbības . Šajā gadījumā visa akceptēšana un citādības neapšaubīšana izvērtusies par kvalificētas medicīniskas (psihiatriskas) palīdzības liegšanu.
    Bet par ģimeni – dzīve diemžēl vai par laimi nepiedāvā tīrraksta iespēju. Protot un zinot, kā labāk, jādara, kā labāk, un nevajag dusmoties uz to sevi, kura vēl nezināja un neprata labāk 🙂

Gladiola

Un vēl – pārlasiet Hakslija “Brīnišķīgo jauno pasauli”, kur bija iespējams apmeklēt rezervātus, lai apskatītu cilvēkus, kas dzīvo ģimenēs, jo ģimene kā sabiedrības pamatšūna vairs neeksistēja.

Lāsma

Patīk lasīt tavus komentārus, Gladiol! Un paskat – Linda arī uzraksta. Esmu sailgojusies arī pēc Daces, Zanes, Brūvera. Šeit tomēr mājīgāk kā FB.
Par laulību. Es apprecējos pirms nu jau 2 gadiem, kaut vecākajam dēlam ir 10 gadi. Es to darīju, lai būtu kārtība. Lai es šķirtos no sava tēva uzvārda. (var lasīt bez “uzvārda”). Bet izrādījās, ka tieši dēlam bija vajadzīgs, lai mamma un tētis apprecētos. Varēja just, kā viņš atslābst un iekļaujas. Ja tās bija/ir manas fantāzijas, tad noteikti es tās raidīju dēlam un viņš kļuva mierīgāks, drošāks. Savā istabā uz sienas viņš bija sarakstījis visu ģimenes locekļu vārdus – pat kaķim un sunim bija viņa uzvārds – tikai ne mammai. Pēc kāzām viņš nosvītroja manu veco uzvārdu un iekļāva mani savā lokā. Sanāca, ka apprec mani vai vismaz izprecina. Nav bērna uzdevums. Tāpēc vajag laulāties pirms bērni dzimst. Lai vieta jau sagatavota.
Vēl svarīgi, ka draugu ģimenes viena otru atbalsta krīzes brīžos. Ar savu krīžu pārvarēšanu un noturēšanos kopā – lai cik grūti nebūtu. Manā draugu pulkā tikai viens gadījums, kad tiek pārbaudīts, kā ir, kad notikusi šķiršanās. Ir grūtāk, kā varētu domāt. Es klausos, skatos un spļauju pār plecu, ka neesmu savārījusi tādu putru.
Un Gladiol, man liekas, tu savu situāciju esi atrisinājusi vislabākajā veidā, kā to varētu risināt!

    Marī

    Sveika, Lāsma! Bērni bieži pasaka priekšā būtisko, man arī bijis tā, ka tikai pēc mēnešiem vai pat gadiem pēkšņi saprotu, ko man teica priekšā. Un kopīgo ģimenes labumu bērni bieži apzinās labāk kā pieaugušie.

      Lāsma

      Jā, Marī!
      Ieraudzīju Tavu vārdu un sakautrējos, ka neierakstīju Marī pie tiem, kuri man šeit pietrūkst. Kā tad bez Marī?!

      Mans bērns grib, lai ģērbjos rozā. Skaidrs, ka burvestība nenotiks, ja uzvilkšu ko gaišu – mans melnums nepazudīs. Bet viņš liek par to domāt – kāpēc bērnam pietrūkst gaišās mātes? Viņš pat ir izdomājis tai dusmīgajai iesauki – Aknu māte.
      Viņš bija uzzīmējis smaidīgu blondu meiteni, ap kuru lidinās taureņi. It kā pilnīgu pretstatu man. Un klāt pierakstījis- “mammu, iedomājies, tā būtu tu.”
      Ļoti cenšos.
      Es arī gribēju, lai man ir mamma ar gaišiem matiem, bet pārsvarā es vēlējos, lai man mamma vispār ir- lai nepazūd kā tētis.
      Ja var nomainīt tēti, kāpēc lai nenomainītu mammu no dusmīgās uz mīļo un labo? Ģimenē var ieraudzīt, ka nav jāmaina, ka vienā un tajā pašā ir iespējams viss, kas vajadzīgs. Ka arī bērns netiks nomainīts, ka viņš drīkst būt, kāds viņš ir. Briesmīgi, ja bērnam jāuzrauga savas fantāzijas.

Gladiola

Kas tik te nav piebiris, kamēr atkal atgriežos! Sveika, Marī! Prieks Tevi atkal dzirdēt! Tas, ko Tu stāstīji par puisi un dzimuma maiņas operāciju, ir tieši tas, ko mēģināju pateikt – LGBT ideoloģija ir bīstama dažos gadījumos viņiem pašiem. Dzimuma maiņa man vispār šķiet tāda pati fantazēšana, kāda piemeklē mūs visus, tikai katrs jau ieciklējas uz kaut ko citu. Viens domā: “Ja tikai es dzīvošu citur, tad būšu laimīgs”, “Ja tikai es dabūšu citu darbu, tad…”, “Ja tikai man būtu cits vīrs/sieva, tad…”, “Ja tikai es būtu sieviete, nevis vīrietis, tad…”
Tagad vēl gribu pateikt Lindai. Man bija laiks apdomāt Tavu komentāru, nu, lai nav jāraksta pirmais, kas iešaujas prātā. Es pārcilāju, kādas ir manas bērnības atmiņas par ģimenēm. Savādi, bet tādu nav. Ja neskaita pašas ģimeni, tad nekādas citas laulāto dzīves ainas man nebija jāskata. Es nezinu, kur Tu to visu saskatījies. Vienīgie laulātie pāri, kas man nāca prātā, bija klasesbiedru vecāki, bet neatceros neko ievērības cienīgu, kas palicis atmiņā no bēnības tieši laulības sakarā. Par laišanu pa kreisi. Mana māte ilgus gadus bija mīļākā precētam vīrietim, kas bieži nāca pie mums un palika pa nakti. Tas nekādi nesagrāva manu ticību laulības institūcijai. Tu runā par cieņu un mīlestību, ok, bet ne ar vienu vārdu nepiemini to, kas manā komentārā bija pats galvenais – bērnu intereses, Es domāju, ka cieņa pret laulības institūtu ir jāizkopj sevī pašā. Man liekas to arī Viesturs dara, vienā laidā runājot, ka laulība nav nekāds lunaparks, kur izpriecājies un aizmirsti. Laulība tas ir nopietnāk, tas ir kaut kas dziļāks, skaistāks, foršāks, nekā pirmajā brīdī varētu likties.
Un te nu nāks pēdējais, kas neattiecas uz rakstu, bet ko man atrāva vaļā Marī un Lāsma, runājot par bērniem un to, ka viņi zina, kas labāk. Zināt, man galīgi negribas vilkt nekādus vecos žēlabainos meldiņus, pašai riebjas – cik var vaimanāt?! Jūs man izteicāt komplimentus par to, cik labi esmu tikusi galā, un es tam gandrīz varētu noticēt, ja vien mans vecākais dēls tā vietā lai zīmētu māti blondu un ar rozā matiem (man pagaidām mati tiek zīmēti zaļi vai violeti un caurspīdīgi svārki, kājas cauri redz), grūtsirdīgi atzīstas, ka gribētu dzīvot no mums atsevišķi (paklausieties, viņam ir 6 gadi!!!) vai arī, ka būtu labi, ja Viņš vairs nebrauktu mājās. Kad es to dzirdu, man sirds ieslīd kaut kur kuņģī, man gribas plēst matus un raudāt – nu kāpēc, kāpēc par manām tizlajām kļūdām jāmaksā manam bērnam?
Marī reiz sacīja, ka otrā laulība viņai atnesusi dažus nepatīkamus pārsteigumus. Man nepatīkamais pārsteigums bija viens, toties milzīgs – mans vīrs nespēj pieņemt manu dēlu. Es domāju, ka tas bija pārsteigums arī viņam pašam, ka būs tik grūti. Kad es skatos no malas, tad man liekas, ka viņš to puiku izjūt kā viņa tēva klātbūtni mūsu ģimenē, un tad cenšas… Es pat nezinu, ko. Atbriebties bērnam? Viesturam ir taisnība, kad viņš saka, ka šķiršanās ir ilūzija, ka caur bērnu jau tas bijušais ir klātesošs, varbūt manam vīram vairāk nekā man pašai. Izlaidīšu detaļas, bet tas man gandrīz naktsmieru laupa. Vismaz reizēm. Pavisam aukstasinīgi domājot, esmu nonākusi pie secinājuma, ka dēlam labāk būtu dzīvot kopā ar tēvu. Tā būtu grūtāk man, bet es tiešām domāju, kas ir labāk viņam, taču tad nāca otrs pārsteigums – tēvs viņu uzmeta, aizbrauca un aizmirsa. Es to nebiju gaidījusi Es neko labu par savu pirmo vīru vairs nedomāju, bet es nekad nebūtu ticējusi, ka viņš aizmirsīs par savu bērnu, jo tādas krokodila asaras lēja, kad bija jāšķiras. Es nedomāju par viņu tik ļauni. Un nu… Tam puikam visā pasaulē esmu vairs tikai es. Viņš jūtas it kā neiederīgs pie mums visiem.
Kad es redzu, kā mazajiem spīd acis, ieraugot tēti, kā tētis ar viņiem ņemas… Kad es redzu, kā lielais pilnīgi izsalkušām acīm to vēro un ilgojas kaut viņam tas vīrietis, tas mammas vīrs kaut vienu labu vārdu pateiktu… Kad es saprotu, ka visi mani labie vārdi nespēj kompensēt to, kā nav, nespēj kompensēt tēti…
Es gaidu, kad pār mani nolaidīsies kaut kāda gudrība no augšienes par to, ka rīkoties. Piedodiet, meitenes, ka atkal žēlojos. Zane mani reiz sarāja, ka es tā kā tāda leijerkaste vienu un to pašu.

    Nu

    Kādu vīriešu dzimuma pieaugušu draugu tam puikam vajag – kā Ezera sonātē vai Emīla nedarbos Alfrēdu. Nav neviens radinieks, kam būtu sirsnīgas jūtas pret puiku?… Protams kurš katrs neder. Un draugus jau katrs pats sev izvēlas, bet tā – es no savas bērnības atceros vairakus cilvēkus, kas man palikuši prāta ka nozīmīgi tikai ar to, ka kāds noglaudīja galvu, kāds veltīja laiku lai paspēlētos, kaut ko iemacītu. Loti prata palicis zīmēsanas skolotājs – viņš bija ļoti sirsnīgs. Ir jau starp pieaugušajiem arī sakarīgi cilvēki, kas ļoti labprat dalās sirsnībā.
    Tā man radinieks laukos, vīrietis jau gados, omulīgs, sirsnīgs. Un tur viens tāds padsmitnieks pats pie viņa atbrauc šad un tad – pastāstīt kā viņam iet, vienkārši tā. Saprotams, ka meklē vīrišķīgu autoritāti ar kuru būt kopā, dzirdēt kaut ko par dzīvi, vienkārši saskaņoties ar to vīrišķo līniju… Un ir jau, kas to saprot un taja dalās. Domāju tādu lomu zināmā mēra zenu kora puikam spēle Ērenštreits, tādu lomu labi pildītu dziedošās Eriņu ģimenes tēvs. Mums skolā tads bija zīmēšanas skolotājs. Bet tie tiešām ir cilvēki – personības. Viņi saprot bērna, puikas jūtas un vajadzības. Zinu darbmācības skolotāju, kurš arī tieši tam dzīvo, lai to puikām sniegtu. Jāved puiku skoloties kaut kur pie laba cilvēka.

    Lāsma

    Gladiol, mans lielais dēls tā greizsirdīgi skatās uz savu miesīgu tēvu un brāli. Varbūt tā ir tikai konkurence, kas tā izspēlējas? Skaidrs, ka vienmēr būs sāpe par tēvu, kurš nav klāt, bet tas, kurš ir, ir labāks vien ar to, ka ir. Ja viņiem neveidojas mīļas attiecības – tas nekas – nav jau meitene, kurai vajag tēva mīlestību. Labs veids, kā satuvināt, ir tikai viņiem diviem vien kaut kur aizdoties kādā nelielā ceļojumā. Viņi nekur nevarēs sprukt. Viens atbildīgs par bērnu un otram nāksies atzīt pieauguša vīrieša autoritāti.
    Kamēr es ar mazo pa slimnīcu, tikmēr paredzētajā ģimenes ceļojumā aizdevās tikai tēvs ar lielo dēlu. Atgriezās tuvāki. Pat nopriecājos, ka netiku līdzi.
    Es arī esmu augusi ar patēvu. Man bija sajūta, ka patēvs ir svešais un viņam jāiet prom. Likās, es viņam biju kaitinoša, jo līdzīga savam tēvam. Manai māsai gāja labāk – viņa bija smuka kā mamma. Varbūt es pati patēvu kaitināju, lai tādā veidā saglabātu sava tēva varu – piemiņu.
    Tikai pirms nedaudz gadiem, kad mammas un patēva kopīgajam dēlam uzradās bērni, viņus sajutu kā vienu ģimeni – oma, opītis un viņu mazbērni. Sapratu, ka varbūt viņiem abiem būtu bijis labāk, ja es ar māsu būtu tās “liekās”.
    Mūsu bērni opītim tomēr, redzams, nav tik mīļi. Tur neko nevar darīt. Viņš gan cenšas – katram izdomājis savu iesauku.
    Es nezinu kā ir labāk – gan jau ir kaut kāds ideālais variants – kur viss rožains un tulpēm kaisīts.
    Varbūt tavam puikam jau ir duka pašam savu ģimeni veidot? Tik jāpagaida nieka 12 gadi!

    Lāsma

    Ā, un vēl, Gladiol, es savu vecāko dēlu vedu uz smilšu terapiju – reāli strādā! Tur ir sesijas, kad kopā ar katru no vecākiem jāpaspēlējas un ar brāli. Viss kā uz delnas. Un sanāk arī izrunāt lietas, kas citādi tikai grauž.
    Kad bija kopīgā nodarbība, dēls baigos ātrumos savāca visas melnās un drūmās mantiņas. Man nekas cits neatlika, kā ņemt rozā! Visa mana smilšu kaste bija tāda, kādu viņš gribēja mani. Sanāk, ka arī ikdienā viņš cenšas uz sevi paņemt manu melnumu. Sakautrējos – tas pat nebūtu īstais vārds. Sapratu, ka viņam par grūtu. Bet dēlam nācās noskaidrot, ka mammai vienkārši patīk melnā, nevis rozā krāsa. It kā to tāpat nevarētu pateikt – bet tur tā lieta, ka caur spēli labāk pielec.
    Noskaidrojās arī, ka mazais brālis ir tik intensīvs, ka lielajam ir ko turēt. Turklāt pirmajiem bērniem vienmēr ir baisi grūti laikam. Esmu otrais – nezinu, kā tas ir.
    Gladiol, ja vēlies, varu ieteikt mūsu smilšu burvi.

Gladiola

Paldies, Lāsma! Tava smilšu burve mums nederēs, jo nedzīvojam galvaspilsētā, būs jāmeklē pašiem sava, tuvāk mājām.
Tā interesanti Tu saki – pirmajiem viss ir grūtāk. Es biju pirmā.
Es vēl apdomāšu, ko Tu raksti. Vēl meklēšu to rozēm un tulpēm kaisīto ceļu. Tikai šovakar esmu tāda cemmīga.

    Lāsma

    Par rozēm un tulpēm kaisīto ceļu es drusku irgojos, jo visa mana bērnība pagāja lobot tulpju sīpolus kaudzēm un piķējot un ravējot rožu mežeņu laukus. Arī skaistajam ir sava ērkšķainā un besīgā daļa.

teodors

Palasīju Jūsu, sieviešu žēlabas. Pats uzaugu bez abiem vecākiem.
Mamma nomira kad man bija četri gadi, tēvs bija gājis bojā jau agrāk, bet man
paveicās. Uzaugu pie kādas krustmātes. Ne bērnu namā. Nesaprotu un nesapratīšu
tāpēc šķiršanās sērgu kas plosās Valstī. Nu nevar ar bērniem krāmēties kā ar
malku, lai cik liela mīla pēkšņi sagrābtu vienu no partneriem. Mūsu brīvajā un
laimīgajā sabiedrībā uzklausīt saprāta balsi protams nav pieņemts. Uz to cerēt velti.

    Sērga

    nu bet vīrieši taču esot pēc dabas poligāmiski. Aiz to arī daudz šķiršanos. Pašiem jau tas it kā nepatīk bērnu statusā, bet ko dabai padarīsi

      teodors

      Sērgai. Piekrītu. Piekrītu.

Nu

Vīriešiem ir sava “ļaunā skaudība”… Viņiem gribas lai viss ir “taisnīgi” un sieviete atpakaļ pie Dieva nenonāk. Viņiem Dievu gribas tikai sev. Bet Dievs radīja, mīlēja un atpakaļ gaida abus…

Lāsma

Nespēju nepadalīties.
Ar 10 gadīgo dēlu sanāca saruna par cilvēku, kuram bail no bērniem. Tāpēc to viņam nav.
Pēc laiciņa dēls man saka:
“Tie, kuriem bail no bērniem, paši ir bērni. Tad sanāk, ka viņiem jābaidās no sevis”

    Gladiola

    Liels gudrinieks Tavs dēls. 🙂

esse

Jā, “atpakaļ gaida abus”! Un kopā, nevis atsevišķi. Tas nav baznīcai un priesteriem izdevīgi. Vajadzīga mūžīgā starpniekinstitūcija, vai ne? Tāpēc baznīca māca un māca visādus citātus un dogmas, dažādas psihotehnikas, un no tā visa ir daudz labuma, ne bez tā, bet starp 99% procentiem patiesības ir veikli apslēpti tie izšķirošie sīkie, mūžīgie meli. Kurus var atklāt tikai sieviete un vīrietis kopā. Dievs radīja cilvēku – vīrieti un sievieti radīja. Cilvēks ir V&S KOPĀ. Kāpēc ir lūgšana “Mūsu Tēvs…”? Nu, domājiet taču, jo pēdējai laiks priesteriem kļūt par CILVĒKIEM!!!

    Nu

    Jā.
    Tikai šoreiz tā čūska slēpjas tieši patriarhātā. Bet viņa gribētu gan, ka visi viņu “saskata” baznīcā…

    Nu

    vai jebkur citur

esse

Atvainojos, bet “patriarhāts” un “matriarhāts” tomēr ir tikai abstrakcijas, jēdzieni, ar kuru palīdzību var izskaidrot un saprast kādas lietas, bet ja mēs sākam absolutizēt (t.i., piešķirt tiem esību pašiem par sevi), tad jau grēkojam pret patiesību. Un vēl – man nav nekas pret čūsku. Ja labi padomā, tad kas tā ir? Vienā vārdā atbilde, manuprāt, skanētu tā: Skolotājs (jeb Mācītājs). Ne velti, starp citu, Vecajā derībā ir norāde uz izdziedināšanu caur čūsku. Un ir teikts, starp citu, ka Jēzus ir bijis no paša sākuma, t.i., TAS, kurš parādījās (tur un tur, tad un tad, tā un tā, – cik nu mēs to saprotam no kādreiz pierakstītā, daudzkārt tulkotā un pat uz balsošanas pamata pieņemtā…), pirms parādīšanās jau BIJA. ES ESMU, tas ir tas Vārds. Tātad – KĀ bija no paša sākuma? kas meklē, tas atrod. Svarīgi ir meklēt tur, kur pazaudēts, nevis tur, kur vienkārši gaišāks (pagaidām…)!

KAste

Man šķiet, ka cilvēkam ir svarīgi būt piederīgam (kādai grupai – lielākai vai mazākai), vajag kaut ko uz ko paļauties (kā akmens laikmetā). Tāpēc laulība ir svarīga.
Kamēr dzīvoju sev, vienkārši baudīju dzīvi, pelnīju tikai sev – kādas laulības? Smiekli nāca par katru, kurš/a sapņoja/plānoja ģimeni.
Bet, kad runa par bērniem, lai tur vai kā – man šķiet – laulība ir nepieciešama, lai bērns nav kā dzirnakmens starp diviem, kā olis starp papēdi un kurpi, bet gan kā garda zapte starp divām maizes šķēlēm.
Protams, ar laulības faktu vien nepietiek (vajag divus līdzīgi domājošus cilvēkus), lai rastos ģimene. Tomēr ģimene bez laulības, manuprāt, arī nav iespējama (vienmēr kāds jutīsies līdz galam nepieņemts, nenovērtēts).

Skolnieciņš

Kāds atceras 12.gs. beigas un 13.gs. sākumu?

Zinga

Prātā nāk Eirovīzijas Končita, tagad šī dziedātāja ir atkal vīrietis. Kopš Končitas ar skepsi skatos uz transpersonām…

Atcelt

Publicēts: 16.10.2016
Komentāru skaits: 39