Skatīt komentārus

 dali 083

 

Pēdējā laika vētraino notikumu fonā tomēr neesmu aizmirsis arī domāt. Vērot, analizēt sevi un citus. Nav tik vienkārši, daudz emociju. Taču no otras puses – nav arī tik sarežģīti, kas nedaudz pārsteidz pat mani pašu. Nevajag nemaz tik daudz laika un distances, lai kaut ko interesantu saprastu.

Parunāsim par kādu sievišķās psihes daļu, kuru līdz šim neesmu aprakstījis. Tā ir tieksme savienoties, saplūst ne tikai seksuāli un ne tikai ar apaugļošanās un vairošanās mērķi. Tā izpaužas daudz plašāk, emocionāli un garīgi.

Nebiju par to nekad agrāk domājis, tikai tagad pēkšņi ieraugu, ka ir daudz sieviešu, kas izjūt mani kā sev piederošu un kas vienlaicīgi nespēj to tā sev formulēt, jo tas liekas jau saknē stulbi un nepieņemami. Arī man tas tā ir licies, tādēļ šīs domas līdz šim esmu atvairījis. Taču nu tas kļūst tik acīs krītoši, ka atvairīt vairs nav iespējams.

Ir kāda mana sena paziņa, kuru man vienmēr prieks satikt – gan dzīvē, gan sociālajos tīklos, gan vienkārši padomāt par viņu. Esmu viņai ļoti pateicīgs par dažām lietām, ko viņa man iemācīja. Man ir gaišas jūtas pret viņu. Taču – vienmēr (!), kad tiekamies, viņa man kaut kā „uzbrauc”. Tur ir tāda apakšintonācija iekšā, kas liecina par sarūgtinājumu, kas nereti, man par lielu brīnumu (sākumā to uzskatīju par joku) sakombinējas ar pārmetumiem, ka citām sievietēm izrādu vairāk uzmanības nekā viņai. Viņa modri pamana, piemērām, ka es par kādu esmu teicis, ka tā ir TIK skaista! Man liekas, viņa pati redz, cik dīvaini tas izskatās, taču nespēj šo savu saplūšanas tieksmi ietekmēt. Nevar teikt, ka tas mani ļoti traucētu, jo izskatās arī kaut kā kaislīgi, kas manai paziņai visumā piestāv. Taču tas viss tikai ļoti nedaudz ir seksuāli, daudz vairāk – privātīpašnieciski.

Vēl atceros kādu klienti, kas bija konsultācijā varbūt kādas reizes desmit. Tā nebija terapija un katra tikšanās reize varēja būt kā pēdējā. Katru sesiju viņa izrunāja milzum daudz vārdu, šķita, ka tie sakrājušies aiz kāda aizsprosta, un katru reizi jutās atvieglota un pateicīga man, kas nebija īsti pelnīti, jo viņa pati visu izdarīja. Viņa ilgstoši, caur rakstiem un intervijām, ir bijusi ar mani pazīstama, es un manas domas esam bijuši biežs apspriešanas objekts kafijas vai vīna vakaros ar draudzenēm. Par to viņa stāsta it kā pa jokam, koķetējot un „taisot acis”, tomēr jūtams, cik lielu nozīmi mans tēls viņas apziņā spēlē. Neskatoties uz vārdu plūdiem, detalizētu fantāziju par mani viņa tomēr neizstāsta, tikai tā zīmīgi skatās, reizēm izmet kādu joku un tūliņ ar acīm nokontrolē, vai esmu to pamanījis, vienlaikus bažoties, ka tik nebūtu pamanījis par daudz. Viņa baidās, ka šīs savas jūtas pret mani es varētu uztvert kā seksuālas, kas viņu mulsinātu, un ar ko viņa nezinātu, ko iesākt. Tomēr tās nav seksuālas jūtas un tās nav personiski pret mani vērstas, mani iekšējie instrumenti tās kā tādas neizjūt. Bet tur ir milzu stiprs varas aspekts iekšā, kopā ar bezgalīgu un kaislīgu gribu mīlēt. Reizēm šķiet, ka viņa gribētu mani paņemt klēpī, apķert cieši jo cieši, kaislīgi jo kaislīgi, pati nemaz nepamanot, kurā brīdī mani ir nožņaugusi.

Nesen šī kliente atkal parādījās – ar milzu pretenzijām, ka manas konsultācijas, par kurām viņa toreiz tā priecājās, ilgtermiņā nav palīdzējušas. Draudi, šantāža, niknuma plūdi, kas sarunas laikā pakāpeniski noplok, viņa atkal sāk smaidīt, taisīt acis un plēst jokus. Viņai esot bijis svarīgi, ka uzklausu viņu, neskatoties uz agresīvo veidu, kādā viņa pieprasīja kārtējo konsultāciju.

Nianse, par kuru še runāju, nereti parādās arī manās attiecībās ar sievieškārtas kolēģēm. Vīrieši nekad neuzvedās tā, it kā viņiem no manis kaut kas pienāktos, vai ka es viņiem kaut ko būtu parādā. Bet sievietes, sevišķi tās, kuras man „būtu bijis” kaut kā jāievēro, jānovērtē un kurām jāziedo vismaz komplimenti, tā uzvedas. Tas ir it kā pats par sevi saprotams, tās tādas kā sieviešu tiesības tiek izjustas. Piemērām, stāsts par to, ka kāda par manu interviju ir jutusies aizvainota „kā psihoterapeite un sieviete”, tiek izstāstīts tonī – „kā tu drīkstēji man to nodarīt!” Tātad man būtu jābūt pienākumam rūpēties par to, lai mani teksti atstātu uz viņu tikai pozitīvu vai neitrālu rezultātu. Viņa ir pilnīgi pārliecināta, ka uzstājas pret mani ar apsūdzībām ētikas pārkāpumos un kaisli uzaicina mani viņas vadībā iztiesāties. Ja es uz to atbildu ar pavīpsnāšanu, tad aizvainojums kopā ar manu it kā ētisko pārkāpumu nastu tikai pieaug. Viņa grib mani tiesāt tajā savā komisijā, ar tādu sevišķu kanibālisku baudu, pilnīgi varu viņu iztēloties manām asinīm notraipītu seju. Un tas nav tikai naids, tā ir arī mīlestība, un aizvainojums, ka es viņai nepiederu un viņa mani nevar piļīt tieši pierē katru rītu un katru vakaru. Un viņai širmis aizbrauc, realitātes sajūk kopā, un viņa ir apjukusi, viņa kaut ko nav nobeigusi.

Es tās jūtas ļoti labi saprotu, visprecīzāk tās formulēja kāda žurnāliste pēc sarunas ar mani – “es jūtos fascinēta, nikna un nedaudz iemīlējusies”. Bet ginekologu asociācijas Prezidente Dace Matule “Pilni pagrabi partizānu” anotācijā raksta: “[…]Lasu grāmatu, un te ir vairākas “es” – sieviete, meita, māte un sieviešu ārste. Viņas visas manī lasa: kāda brīnās, kāda dusmojas, kāda viszinoši smaida un saka, “ko gan tu, vīrieti, vari zināt”, kāda piekrītoši māj ar galvu, kāda sašutumā aizcērt grāmatu. […]”.

Ir tik dabiski, ka man, rakstot par dziļākajām norisēm sievietes psihē, nākas saskarties ne tikai ar pateicības jūtām. Daži spogulīši, ko parādu, neraisa pateicību ne tuvu. Bet tas netiek tā kvalificēts, pat izglītotas psihoterapeites uz to reaģē – „kā tu varēji man to nodarīt!” Tātad tur ir fantāzija par sevišķu simbiozi ar mani un par sevišķu it kā eksistējošu līgumu „nenodarīt”. Kaut kur tas noteikti saistīts ar Meitas lomu un fantāziju par mani kā par vīrieti, kas rūpējas, Tēvu. Bet kaut kur – ar Mātes lomu un tās mūžīgām ekskluzīvām tiesībām uz Dēlu. Bet vēl kaut kur Dzemdes no pašas Zemes mantoto spēju ne tikai dzemdēt, bet arī paņemt sevī atpakaļ. Dzemde kā Nāve, sieviete kā Nāve un kanibālisms kā sevišķs pietuvināšanas veids.

Šajā lietā interesanta ir vēl kāda cita nianse. Šie saplūšanas, nomīlēšanas un apēšanas mēģinājumi parādās brīdī, kas simbolizē manu izaugšanu un ietekmes pieaugumu sabiedrībā – spilgtas intervijas, grāmatas utt. Nedomāju, ka tā ir tikai nejauša sakritība. Jo izaugšana, no vienas puses nozīmē attālināšanos – simbiotiskā saite, kuru noteikusi sena pazīšanās un kopēji piedzīvojumi, it kā iztiepjas, ja kļūstu „lielāks”. Es tieku it kā zaudēts un zaudējums ir kaut kā jāizdzīvo, tajā skaitā ar dusmām.

No otras puses – šāds mirklis ir arī iespēja par sevi un savām attiecību tiesībām atgādināt – ņem mani līdz! Pārmetums balsī it kā atgādina – „tu esi mani aizmirsis, tagad tev jāatpērkas, vai jāizstāsta man, cik es arī esmu gudra un skaista!” Jāļauj sevi bārt, ka neesi prasījis atļauju savai izaugšanai un neesi prasījis padomu par virzienu, kurp dodies. Un šīs jūtas kaut kur ir saistītas ar traumatisko notikumu matriarhālajā vēsturē, kad dēli izauga tik tālu, ka sāka pamest mātes teritoriju. Turklāt – tie veidoja bandas, kuras atgriezās savas mātes vai citu māšu teritorijās, lai laupītu un izvarotu.

Tik saprotami viss šajā simbiotiskās saplūsmes sabrukuma notikumā. Tomēr mani pārsteidz atklāsme, cik maz gan vajag, lai sievišķā psihe šādu simbiozi izveidotu. Es nezinu, ar ko vēl es esmu simbiozēts, kam vēl es piederu un no kuras vēl es atraušos par viņas sāpināšanu.

Šis iet kopā arī ar vīriešu izaugšanu. Mehānisms, kuru še aprakstu, pretojas vīrieša izaugsmei. Taču vienlaikus – sievietes cieš no tā, ka viņām tik daudz jādara nepietiekoši stipro vīriešu vietā. Un te ir arī Tēva nogalināšanas vai kastrēšanas notikums, kas tiek nodarīts ar Dēla rokām, bet ko organizē Māte.

Vēlreiz citēšu manu slaveno 24. janvāra interviju NRA „Sievietes politiku dara necaurspīdīgu” Sieviešu pasaule ir citāda – caur skatieniem, simpātijām, antipātijām. Tā ir neobjektīvāka. Sievietēm ir cits neapzinātais mērķis nekā vīriešu pasaulē. Vīriešu pasaulē mērķis ir objektīvs un kvantitatīvi izmērāms – vairāk naudas, augstāka māja, vairāk sievu. Sieviešu pasaulē galvenais ir drošība un tās garantēšanas sistēma caur varu.Laiks iet, bet rodas arvien vairāk iemeslu apgalvot, ka viss ir tieši tā.

Kāda draudzene teica – pasaule ir kļuvusi tik kolektīvistiska un tādēļ politkorekta, ka drīz vien vienīgie, kas uzdrīkstēsies saukt lietas īstajos vārdos, būs mākslinieki. Taču viņos, kā jau ākstos, varēs klausīties tikai tad, kad gribēsies klausīties. Ja negribēsies, varēs neklausīties. Un Zane komentārā pie iepriekšējā bloga ieraksta atgādināja par tekstu no Mihalkova varoņa mutes filmā “12″ – “običnaja, merskaja, ženskaja revnosķ”. Jā, tas, ko aprakstu, var tikt nosaukts arī par greizsirdību. Taču, lai izvairītos no pārpratumiem, jāpasakaidro tās mehānisms un jāuzsver tā milzu apjoms. Šāda sievišķa greizsirdība iestājas ne jau tikai uz vīru vai dēlu, ja uz to pretendē cita sieviete, vai ja tas mēģina aiziet. Šāda greizsirdība var iestāties arī uz vīrieti, ar kuru ir objektīvi pavisam nesvarīgas attiecības vai arī tādu vispār nav. Toties subjektīvās – oi kādas dižas var būt!

Kā saprotiet, esmu sācis nepieņemt sievietes līdzšinējās tiesības taisīt acis, uzmest lūpu par to, ka kaut kas, redz nav tā. Ja jau esi vīriešu teritorijā, tad uzvedies kā vīrietis! Tomēr tas tiek uztverts citādi, ko, protams, varēja prognozēt. Tās skaitās rupjības pret sievietēm utt., par ko jāsoda. Bet, sakiet, vai var vēl vairāk sačakarēt darba vidi ar kaut ko pat neseksuālu, tomēr starp dzimumiem notiekošu, kā šīs „sieviešu tiesības”? Protams, ka tās visu padara subjektīvu, protams, ka attiecības tiek prioritētas pār darbu un tā produktivitātes imperatīvs tiek aizmirsts. Interesanti šajā sakarā ir tas, ko patlaban publiskajā telpā dara Artuss Kaimiņš un kas dara viņu tik populāru. Man šķiet, viņš iekšēji vienkārši nevar ciest visus šos te bābiskumus, viņš reaģē un saceļas pret tiem, man liekas daudzi vīrieši tādēļ par viņu tā fano. No vienas puses – mežonis. Nekādu robežu, nekā svēta. Tajā pat laikā – es runāju par mehānismu, kas pēc savas būtības ir vēl mežonīgāks, turklāt arī pretīgs. Un vispretīgākais tur ir tas, ka tās skaitās sieviešu tiesības un ka sievietes drīkst justies pazemotas, ja tās netiek ievērotas.

Protams, arī tīra vīriešu vide nav ideāla, tur ir citi riski. Bet pats galvenais – diez vai ir iespējams aprakstīt tādu ētiku, kas objektīvi izslēgtu darba attiecību paralizēšanu ar šādām te lietiņām. Visapkārt redzam korporatīvu, kolektīvistisku kultūru, kurā klupdami krizdami vīrieši mēģina izdzīvot. Mēs redzam ne tikai kosmētikas, bruncīšu, papēdīšu uzbrukumus. Mēs redzam arī sarauktas pierītes, uzmestas lūpiņas, aizvainotas un kašķīgas intonācijas. Man liekas, ir pēdējais laiks vismaz par to runāt.

 

Komentāri

RB

Vecakaja Spanijas Benediktu klosteri Monserataa cilveki (viriesu un sieviesu dzimuma) apjusmo ne tikai Dievmati, bet ari Sveto Georgu.
Daziem pietiek vien ar Svetaa Georga bildi un personigajam fantazijam par Vinu…
Ar VR foto ar butu tikami pietiekosi, bet, tak, uzmacas, vai uzmacamies?

Antons

Vai turpmāk šajā blogā būs lasāmi tikai un vienīgi nīgri apcerējumi par ļaunajām kolēģēm ar zobenzobu vagīnām, kuras sakūdījušas Stabingi, kā arī Sīli, Neideru, Kažoku, Curiku, Bankovski un vēl krietnu baru, lai nepiekrīt Rudzītim?
Bābiski gājieni Jums, Viestur.

meri

Ha-ha-ha! Nu meitenes atkal varēs šūmēties, apdomājot ir vai nav konkrētā meitene-kliente Viestura bloga ieraksta prototips vai nav. Vai no visām kopumā izveidots bloga pasaku tēls (tēli). Autors kļūst gaužām paredzams. Pat manā, vienkāršās lauku meitenes galvā, rakstā paustie ieskati jau bija skaidri, ka apmēram tā Rudzītis domā par savām nemierīgajām klientēm. Tikai viņš to ir uzrakstījis varen gudriem vārdiem.
Man bija viena paziņa, kuras dēļ visi šķīrās, visi viņu mīlēja, visi viņu gribēja. Viņa, protams, visus nolika pie vietas, sevišķi izredzētajiem ļaujot kļūt par mīļākajiem, bet labākajiem no tiem, kurus viņa tomēr kā sex partnerus neizmantoja, atļaujot tusēties savā tuvumā drauga statusā, un baudot savu varu pār viņiem un līksmojot kā viņi viņu joprojām grib. Bet tie, kas tika atstumti un neiekļuva nevienā no grupām, plosījās un ārdījās, visādi mēģinādami parādīt un pierādīt, ka tomēr viņiem ir pirmtiesības uz viņu. Tā sevi pozicionēja PATI mana paziņa. Nez kāpēc man ienāca prātā šī jaunības paziņa?

Lāsma

Sveiciens Tēvu dienā!
Šogad to svinam savā ģimenē, kurā aug 2 puiki. Pagājušo gadu pat nepamanīju, ka tāda diena vispār ir.
Bērnudārzā audzinātāju vadībā bērni bija parūpējušies par dāvanu tētim. Atšķirībā no mātes dienas, kad bērni dāvināja mammām savas papīra plaukstiņas, tēti dabon vīrišķu atribūtu – melnas papīra ūsas uz kociņa.
Bērna rociņa un tēta ūsas. Nez kāpēc tētiem nedāvināja papīra pēdiņas?
Varbūt tētiem nevajag bērnu sev atpakaļ? Viņiem nevajag bērnu sevī.
Mātēm patīk salīdzināt, cik liela izaugusi bērna rociņa, atšķirībā no tās – uz papīra apvilktās… re, kā jau ansītis paaudzies! Drīz būs gatavs! Kam?!

Kā pieradināt pūķi. Ir tāda animācijas filma. Pirmā daļa par to, kā iepazīt savu pūķi – bezapziņu. Otra filma par to, ka ir arī kolektīvā bezapziņa un cik jaudīga tā ir. Vislielākais pūķis spēj pakļaut pārējos un likt tiem darīt to, ko paši nevēlas. Vienīgi pūķu mazuļi nav pakļauti šai varai – tie ir brīvi un nepaklausīgi, kamēr izaugs un pievienosies kopējai enerģijai.
Filma beidzas ar atraisīšanos – atsvabināšanos no kolektīvā sloga, jeb ar lielā , sliktā pūķa uzveikšanu.
Maniem bērniem ļoti patīk. Skatos tās ar perifēro redzi jau kādu vismaz 106to reizi katru. Man arī patīk. Tur ir arī par sievieti un vīrieti, par dēlu un tēvu, un par dēlu un māti.

Mākslinieki nav āksti. Tie vizuālā formā nereti pastāsta pat vairāk, kā kāds ārsts spētu. Ja ne vairāk, tad uztveramāk. Un, kam gan visas tās gudrības, ja ne vienkāršajam cilvēkam, lai tas mācītos būt brīvs. Tad kādā brīdī spicos papēdīšus un kosmētiku sievietes uzautu kā rotu, ne kā ieroci un vīrieši tos sāktu uztvert kā dāvanu – ne kā uzbrukumu.

Reizēm liekas, ka esmu jukusi, bet es zinu, ka esam saaustas vienā tīklojumā – tik spēcīgā kā kosmiskā melnā enerģija – var arī to saukt par dzemžu dzemdi. Un mūsu – sieviešu uzdevums ir tajā noturēt tos, kas tai nepieder – vīriešus. Ja kāds atļaujas neklausīt kaut vienai “audējai” , tad pārējās, kopā ar jau pievienotajiem locekļiem, to centīsies savaņģot visneiedomājamākajamiem paņēmieniem un ieroču klāstiem. Bet tādi negribētāji būt vienotā spēkā ir nedaudzi – pārsvarā tie paši lūdzas tikt pieņemti un ievīti. Tikt kopīgumā un par nepaklausīgumu norāti un sodīti. Vai arī apbalvoti par kalpošanu kopējam spēkam.

Bieži es it kā no malas noskatos, kā klausu kādai vilkmei un cenšos “nogalināt” jeb ievilkt lielajā zirnekļutīklā. Iekūņot, lai nekustās, lai nespirinās, saindēt un tad ilgoties pēc savas un sasaistīto atbrīvošanās.

Ja arī iedrošinu un iedvesmoju savu vīrieti neļauties, piemēram, darba kolēģu-sieviešu vai viņa mātes manipulācijām, tad pēcāk jūtu, ka šo sieviešu ieplānoto nodarījumu izveicu es pati, tikai vēl iedarbīgākām metodēm. Un nepamet sajūta, ka viņam to vajag.
Reizēm šī vajadzība būt “manos” valgos ir tik neizturama, ka gribas nozust “savā istabā” un kādu brīdi būt tur – prom – sevī.

Nesaņemt pasūtījumus no “lielā melnā pūķa” un sākt griezties pa garo pupu augšup.

Bet ja nebūtu šīs ievelkošās enerģijas, vai vispār varētu dzemdēt, radīt? Varbūt kādu laiciņu katram ir pienākums pabūt tajā ritenī, lai pēc tam izrautos un būtu pats.

Katrā pasakā ir patiesības grauds.

Marī

Viestura ierakstā par “Veceni” jau rakstīts: “Šis ir tas gadījums, kad aktieris sava darba dēļ „par brīvu” dabū to, kas „normālajiem” jāpērk par naudu.
Interesants fakts – ko tas Artuss var atrast TĀDĀ lomā? Man liekas, spēles un izspēles ar Dievieti (arī kā gorgonu Medūzu) dod brīvību no tās. Kurpretī nepieciešamība (tāda taču objektīvi nemaz nav!) asociēt Veceni ar sevi kā sievieti un sevi pašu var likt justies riebīgi pašai par sevi ir kaut kas sasaistošs, briesmīgi briesmīgs.”
Nekas jau nav mainījies, viens/viena iegūst brīvību, cits/cita šausminās. Bet personīgi patiešām brīva laikam esmu justusies tikai tad, kad vairs nepaskaidroju vajadzības pēc brīvības iemeslu. Paskairojums vēl tomēr ir valgi.

Marī

P.S. Laba ilustrācija – tik prasīgā Gala un sortida – bez norādes kurp 😉

    Lāsma

    Es arī nopriecājos par bildi!

Bryuvers

Īsti nesapratu, kā Tu, Marī, domāji ilustrāciju, bet es šeit redzu labu ilustrāciju tam gadsimta briesmīgajam apkarojamam steitmentam, ka sievietes ir subjektīvākas nekā vīrieši. Ar visu attieksmi — “ja esi vīriešu teritorijā, uzvedies kā vīrietis” — nekāda diskriminācija, tātad. Vispār Viesturs nemaz nav vienīgais, kas ir kaut ko pateicis vai uzrakstījis par darbu kā vidi, kur arī sieviete lieto savu vīrišķo pusi. Reiz Rozes grāmatnīcā redzēju grāmatu, kur šī doma parādījās arī nosaukumā, tomēr, ne pret autoru, ne izdevēju publiskas ētikas pretenzijas neviens neizvirzīja.

    Marī

    Domāju foto pie šī ieraksta – Salvadora Dalī mūza un sieva Gala ar parakstu “Sortida” (“Izeja”) .

Gladiola

Jau ceturto dienu ir miris Normunds Naumanis. Baltijas pērles pirmajā dienā. Vēl publicētas recenzijas viņa ieteiktajām filmām…
Nu kas ir lpb viedoklis, ja esi vēl dzīvs? “Nesūti jautāt, kam skan zvans. Tas skan tev”.

    Marī

    Tik trāpīgi, Gladiola. “Nesūti jautāt, kam skan zvans.”

Njāāaaaa...

Šis nu ir gadījums, kas iziet ārpus psiholoģijas kompetences robežām un ietiecas psihiatru darbības jomā.
Tieksmes uz izvērstu globālu sazvērestības teoriju veidošanu, ievijot tajās pat metafizikas elementus, lai izskaidrotu savas esošās vai šķietamās neveiksmes – kā to sauc?
Lasot šo tekstu, man top skaidrs, ka cilvēku, kuram ir tik ārkārtīgi viegli ievainojama pašapziņa un tik paranoidālas tendences, es nekad negribētu pat satikt dzīvē, kur nu vēl iet pie viņa uz terapiju.
Brrrr…

    Dace laiskojas pēc cidoniju lasīšanas

    Nekādā gadījumā nesatiec, bumbulīt… tas būtu šausmīgi.

ir tada lieta...

Interesanti, ka līdzīgas jūtas sievietēm rodas arī pret sievietēm psihoterapeitēm.

Zane

Jā, tādas sajūtas mēdz pārņemt attiecībā pret vīriešiem… Bet vai nebūtu jāsaka – attiecībā pret Vecākiem. 10 komentāra pieminēta līdzīga sajūta arī pret sievieti.. Bet vai atkal ne kā pret Vecāku? (es šoreiz apzināti nedalu Tēva vai Mātes lomu, jo… nu tur pilnīgi izklausās -kurš bērns mīļāks.. Nevis kura sieviete visskaistākā, nu kad būtu darīšana ar Dievieti.

To, kāda veidā kāds kādu dziļi sevī uztver.. nu to zināt nekad nevar.. un kāda ir tā funkcija, tas -“TAS”, jo bieži vien attiecības, pat reālas, ir balstītas uz kaut kādu Tas, nevis īstenību. Vai tiešām vīrieši tā nejūtas, arī kad ir mazi puikas nē? Manuprāt, pat Bībelē bija dzirdami pārmetumi Dievam, ka tas par daudz kam tur pievēršas, visādiem netikļiem, bet īstos savus paklausīgos un iedvesmojošos it kā piemirst. Nu kaut kāds vienīga bērna sindroms.. vai vecāku nedabūjušā bērna sindroms.. Nu logiski, ka sieviete cepsies uz skaistumu, uz uzmanību, uz vajadzību būt ne tikai “slepenai mūzai”, bet arī publiskai(kaut viņa zvērēs pie krusta, ka tā nav).

Par to “mūzismu” runājot.. ne tikai aiz sevis, bet esmu jutusi no citām sievietēm, ka ir vajadzība būt mūzai vīrietim.. nevis maukai vai mājsaimniecei, bet .. nu tādai iedvesmotājai.. neuzmācīgajai, negrauzošajai, vijošajai mīļā miera tuvumā stāvētājai.. kas savu lomu spēj pildīt pacietīgi un bezgalīgi izlgi, līdz “sanāk” kādu šķīvi vienatnē sadauzīt.. nu vai arī vismaz, ar naga galiņu iebakstīt , redzīgam vecim tomēr atklājot lomas aizkulises.

Anda

Jā, piekrītu, ka sieviete ir atšķirīga no vīrieša un, ka viņa akcentu liek uz citām lietām kā vīrietis.
Taču neuzskatu, ka tā ir problēma. Nepiekrītu tām sievietēm, kas par visu vari mēģina kļūt par vīriešiem, taču pilnībā atbalstu visas, kas iet un dara, mēģina un cenšas iesaistīties.
Uzvesties sievišķīgi, koncentrēties uz attiecībām- tā nav kroplība, no kuras būtu jāizvairās, kā var saprast no VR tekstiem. Nav tā, ka vīrieša uzvedība un izveidotais pasaulea modelis ir pilnība, kurā nebūtu jāiejaucas.
Vīriešu izveidotā pasaule manāmi nedarbojas- notikumi kļūst traģiskāki, arvien vairāk pazūd jēga jebkam. Tieši ar iespējamām sieviešu tiesībām ir iespējams mainīt to trulo, agresīvo vidi. Atkārtošos- būt vīrietim nenozīmē būt ideālam vai pilnībai. Tas ir tikai viens no variantiem kā dzīvot dzīvi. Un, iespējams, ir pienākušas beigas primitīvai, dzīvnieciskai un brutālai videi. Ir pienācis laiks smalkākai un patiesākai pasaulei, ko vīrietis nespēj un nekad nav spējis nodrošināt. Un to izdarīs sieviete ar savu emocionalitāti, ar riebumu pret tām lietām, ko katra vīrietis uztver par pašsaprotamām un vajadzīgām.

    Bryuvers

    Ūja, vai tad vīrietis kāds predestinēts bullis? Ištara gan sūtīja debesu bulli virsū Gilgamešam un Enkidu. Dievietei kalpojošais un Dievieti visur aizstāvošais, tas gan var bullizēties (ja neapzinās, kas notiek). Kad jāaizstāv Māte, kas taču vienmēr ir svēta — gan burtiski, gan kādas svarīgas organizācijas veidolā, piemēram.

      Anda

      Es tikai apmēram sapratu, ko uzrakstījāt, ne velti saka, ka, lai vērstos pie vienkāršajiem, ir jārunā vienkāršā valodā. Šobrīd man Jūsu terminoloģija ir par sarežģītu.
      manuprāt, nevienam nevajadzētu kalpot nevienam, visiem jābūt brīviem ar iespēju brīvi izpausties, nepārkāpjot citu tiesības. Iespējams, vīriešiem zūd drošības sajūta, redzot, ka sieviete var funkcionēt bez vīrieša tiešas līdzdalības, kas padara vīrieti nevajadzīgu, ar ko daļēji varētu izskaidrot ciešo turēšanos pie tradicionālās lomu sadales. Jo visu laiku ir jāuztur uzbrukuma ilūzija, lai būtu, ko aizstāvēt.
      Bet, manuprāt, pasaule var pastāvēt arī bez mūžīgā karojošā stāvokļa, no kura pa lielam visi jau sen ir noguruši, izņemot pašus agresorus, kuru bez tā neredz sev pielietojumu dzīvē.
      Un primitīvās izpausmes ir tās, kuras var izmantot sevi pārāk neattīstot, tādēļ tām ir tik liela atsaucība. Taču esmu pārliecināta- lai arī no dzīvnieka iespējami cēlies, cilvēks tomēr ir attīstītāks, lai pieturētos tikai pie dzīvnieciskajām tieksmēm. Un tomēr- arī, ja mēs pieturamies pie dzīvnieciskajām- tad zvēru pasaulē ir normāli, ja mātīte medī un baro savus bērnus, un ik pa laikam pa ausīm dabū arī tēviņš.
      Tikai vīrietis ir izveidojis itkā dzīvniecisku pasauli (iekļaujot primitīvās izpausmes formas- kā atsauce uz to, ka jādomā kā ar sievieti biznesa vidē uzvesties, citādi tas var kļūt par aizvainojumu), taču tikai tik tālu dzīvniecisku, lai pats varētu visu kontrolēt. Un es vēl neesmu sapratusi, kas ir tas, no kā vīrietis tik ļoti baidās, ka nevar palaist vaļā kontroles grožus. Bet laiks vēl ir un izrāde ir tikai nesen sākusies.

      Bryuvers

      Nevajadzētu sagaidīt, ka sarežģītām lietām ir vienkārši skaidrojumi.

      (Vispār mēs te “Jūs” formu parasti nelietojam, bet, ja gribat, ok)

      Ja teiktu vienkārši, tad Jūs, Anda, jau otro reizi pateicāt apmēram to, ka vīrietis pēc dabas ir primitīvs, brutāls, agresīvs, tendēts nevis attīstības, bet dzīvnieciskuma virzienā, turklāt viņš baidās, ka sieviete varētu viņu izkonkurēt ar savu salīdzinoši lielāko tendenci uz attīstību. Sievietes misija izsenis ir gan barot, gan medīt. Varētu jautāt — kāda misija atliek vīrietim? Būt par “tēviņu” un “dabūt pa ausīm”?

      Un tomēr attīstītā dzimuma pārstāve, man, primitīvā dzimuma pārstāvim, palūdza, lai runāju vienkāršākā valodā, jo nevarot saprast.

      Anda

      Jūs droši varat nelietot Jūs formu, ja Jums tā ērtāk, es gan turpināšu lietot.
      Tas, kā Jūs sapratāt, ko es rakstu, ir tas, kā veidota Jūsu uztvere, taču ne vienmēr uztveršanas prizma ir vienāda ar ziņojuma saturu.
      Norāde par attīstītā dzimuma pārstāvi, kura palūdza runāt vienkāršākā valodā, iespējams, būtu kā akmens manā dārziņā, ja es būtu vīrietis, jo tad attīstību saprastu kā atbilstību patriarhāli veidotās sistēmas mērauklai. Taču, manuprāt, attīstība nenozīmē tikai iekļaušanos konkrētas sistēmas, tai skaitā- ekonomikas, kā ar skaļiem piemēriem minēja kāds cits vīrietis, pāris ierakstus zemāk, kur uzskatāmi- pa punktiem pauda savu pārliecību.
      Jūs abi netiekat ārā no “vīrietis- ideāls un pilnība” jo Jūsu argumentācija balstās uz to, ka sievišķīga izpausme ir neatbilstība normai. Kas nozīmē, ka norma ir vīrietis. Bet patiesībā- sievišķīga izpausme ir neatbilstība patriarhāli veidotajai sistēmai nevis normai. Jo, līdzīgi kā matriarhāts- arī patriarhāts ir tikai viens no veidiem, kā dzīvot.

      Bryuvers

      Nu, tad palabojiet, lūdzu, kur es Jūs uztvēru ne tā, kā bijāt domājusi. Pagaidām esmu pārliecināts, ka uztvēru precīzi un atspoguļoju bez pārspīlējumiem. (Starp citu, patriarhāts ir varas dalīšana, nevis situācija, kad vīrietis uzurpē varu.)

      Anda

      Lai atbildētu uz Jūsu lūgumu norādīt, ko neesat sapratis pareizi, man jālūdz Jūs precizēt, ko saprotat ar jēdzienu “būt par tēviņu”- vai tas sevī ietver arī apaugļošanas funkciju? Vai vīrietis gejs ir tēviņš arī, ja neveic apaugļošanas funkciju?
      Un- paldies par patrarhāta definīciju, es to tieši tā arī saprotu, ar precizējumu, ka tas radies uzurpācijas ceļā, izmantojot vīrieša fiziskā spēka parākumu.

      Bryuvers

      Termins “tēviņš” ir Jūsu (sk. 12.1.1)
      Par pattriarhātu — vai varas dalīšana starp vīrieti un sievieti, Jūsuprāt, ir nepieņemams princips?

      Lāsma

      Anda, patriarhāts izveidojās, pielietojot vīriešu fizisko spēku, jo, iespējams citādāk nemaz nevarēja. Bet tagad jau mēs sarunājamies. Sievietes ir gudrākas un vīrieši foršāki, maigāki, lai kā arī dažkārt atkal kārotos to fizisko pārākumu. Vismaz līdz kliedziena robežai.

      Bryuvers

      Patriarhāts balstās uz sabiedrības atzinuma, ka bērni nepieder tikai sievietēm — kaut arī tie dzimst tieši viņām. Tātad uz izglītības, nevis fiziskā spēka bāzes.

      Dons Huans tuksnesī

      Bryuver, atziņa “Patriarhāts balstās uz sabiedrības atzinuma, ka bērni nepieder tikai sievietēm — kaut arī tie dzimst tieši viņām. Tātad uz izglītības, nevis fiziskā spēka bāzes” pieder Rudzītim, tas ir viņa skaidrojums un viņa specifiskā terminoloģija. Ja Jūs un Rudzītis būtu iepazinušies ar mūsdienīgākām sociālo zinātņu (gan vēstures, gan sociālās antropoloģiijas) koncepcijām, jūs zinātu, ka tik vienkāršoti skaidrojumi mēdz nonākt pretrunā ar acīmredzamo.
      Pirmkārt, jau jēdzienus “patriarhāts” un “matriarhāts” nopietni zinātnieki izvairās lietot, jo praktiski neviens funkcionējošs sabiedrības modelis nav reducējams uz “mātes varu” vai “tēva varu”.
      Par to, vai vispār cilvēces vēsturē kādā kopienā ir pastāvējis tīrs matriarhāts, vēsturnieki joprojam strīdas, tomēr vairākums sliecas domāt, ka nekā tāda nav bijis – tas ir 19.gadsimta koncepts un atbilst tā laika atklājumu līmenim.
      Kas attiecas uz patriarhātu, tad par vienīgo zināmo “tīri patriarhālo” sabiedrību mēs varam runāt tikai Vecajā Derībā aprakstīto pastorālo nomadu kontekstā. Visos citos zināmajos izpētītajos gadījumos sabiedrībā (kopienā) mēdz būt (vai ir bijis) atšķirīgas vīriešu un sieviešu funkcijas un statuss, taču varas un pienākumu dalīšana nekad nenotiek pēc tik vienkāršotiem principiem, kā jums mēģina iestāstīt Rudzītis.
      Otrkārt – viena vai otra dzimuma cilvēku uzvedības modeļus kādā sabiedrībā (kopienā) vienmēr nosaka diezgan sarežģīts ekonomisko, reliģisko u.c. faktoru kopums, kas laika gaitā mēdz mainīties. Doma par kādu universālo tūkstošiem gadu pastāvošo un visiem gadījumiem ideālo sistēmu ir vairāk piederīga reliģijai, nevis zinātnei.

      Anda

      Nevis nepieņemams, bet nevajadzīgs.

      Bryuvers

      Nē, Don Huan, tā atziņa par bērniem nepieder Rudzītim, bet gan tiem pašiem Jūsu minētajiem 19. gs. antropologiem. Es zinu, ka pastāv dažādi viedokļi zinātnē par matriarhāta vēsturiskumu, ka 20. gs antropologi to tiecas drīzāk noliegt, bet daļa arheologu, kā arī salīdzinošo kultūras un reliģiju pētnieku joprojām tā uzskata; ir pat vēl neseni šādi (1990. gadu) arheoloģijas pētījumi. Arī antropologi vismaz pārsvarā atzīst, ka ir pastāvējušas matrilineāras un matrifokālas struktūras. Joprojām ir sabiedrības, kur saglabājusies mantošana no mātes, vārda došana pēc mātes, piederība grupai pēc mātes līnijas un mātes lomas centralitāte ģimenē un sabiedrībā (kopienas Dienvidindijā, Ziemeļaustrumindijā, Indonēzijā, Dienvidrietumķīnā, Rietumsahārā, Ziemeļamerikā).

      Nav tik svarīgi, vai matriarhāts ir vēsturiski pierādāms fakts, kaut gan es sliecos drīzāk tam piekrist nekā nepiekrist. Ja tas ir eksistējis, tad tam raksturīgā cikliskā domāšana un neieinteresentētība attīstībā izskaidro, kādēļ attīstība netika mērīta un vēsture rakstīta — tā ir aizvēsture. Svarīgi ir zināt psihes attīstības un evolūcijas formu. Arī cilvēka bioloģiskā un universa fiziskā evolūcija ir hipotētiska konstrukcija, kas izveidota, izejot no “pēdām”, ko patiesā vēsture atstājusi, bet kas nav droši pārbaudāma pie kādas absolūti nekļūdīgas autoritātes. Jā, tieši tā, kā Jūs sakāt — salīdzinošā kultūru un reliģiju pētniecība saskata vienu un to pašu attīstības ceļu visdažādākajos pasaules reģionos. Ko gan citu lai secina, ja ne to, ka psihes evolūcijas forma pašos pamatos ir universāla?

      Protams, ka nav arī “tīra” patriarhāta, arī Jūsu minētais Vecās Derības patriarhāts ar savu daudzsievību nav nekāds tīrais. Bet ir attīstības ceļš, un Rietumu kultūra ir kristietības, grieķu un romiešu patriarhālo kultūru mantiniece.

      Dons Huans tuksnesī

      Bryuver, šeit jau ir tā Rudzīša problēma, ka tiek manipulēts ar terminiem, kuru nozīme netiek īsti paskaidrota. (Tas, ko angļu valodas vidē sauc par Oliņa-Boliņa problēmu, atsaucoties uz Kerola pasakas tēlu – “vārds nozīmē to, ko es ar šo vārdu saprotu, kaut arī visi pārējie ar to saprot ko citu”.
      Nekorekta terminu izvēle un manipulēšana ar tiem, brīvi sašaurinot un paplašinot, vai vispār sagrozot nozīmes, neizbēgami noved pie tā, ka teksts kļūst brīvi interpretējams un praktiski nesaprotams, jo par jebkuru iespējamo interpretāciju var pateikt, ka autors ar šo jēdzienu domājis ko citu.
      Otra problēma ir kaut kādu savu specifisko terminu ieviešanu, radot jaunu “metavalodu”, kura saprotama tikai noteiktā lokā. Līdzīgi kā tā saucamajā ezoteriskajā literatūrā tiek lietoti jēdzieni “tumšās un gaišās enerģijas”, “auras” un vēl sazin kas, tā arī Rudzīša kvēlākie piekritēji – starp citu, arī šajā lapā – radījuši kādu savu metavalodu, kurā, piemēram, dāmas ar vārdu “dzemde” pasākušas apzīmēt ne tikai konkrētu iekšējo orgānu, bet arī sliktu raksturu vai impulsīvu uzvedību.
      Ar šādām metodēm, pareizāk sakot, ar šādu necieņu pret metodēm un necieņu pret vārdiem nav iespējams veidot teorijas. Tā var tikai rotaļājoties radīt jaunas ezoteriskas mācības.

      Bryuvers

      Jūs šitā visur, kur ierodaties, pieprasāt, lai ar Jums runā tikai Jums saprotamā valodā? Katra teorija ir savā ziņā arī valoda, un valodu var saprast, apgūstot teoriju. Ja Jums tā interesē, sāciet lasīt Rudzīša grāmatas, un pamazām sapratīsit; tur vietām ir arī terminu skaidrojumi. Ja neinteresē, tad tur nekā nevar darīt. Bet izgudrot jaunus terminus nav nekāds grēks; to dara gan zinātnieki, gan praktiķi.

      Dace

      Es nezinu nevienu, kas nesaprastu šos terminus, jo tie ir radniecīgi citiem psihoterapijā.

      Cilvēki ar vidusskolas izglītību bez grūtībām lasa Viestura grāmatas.

      Nesen lasīju vienu nīderlandieti, kurai pilns ar pašradītām abreviatūrām.

    xxx

    Dzīvojam atsevišķi! Sievietes nedzīvojiet ar tiem primātiem, dzīvojiet vienas pašas un nebūs nekādas problēmas, viss būs…

    ViĀram varu ieteikt to pašu…

    Cilvēku lielākā problēma ir tā, ka gadiem ejot viņiem sāk likties, ka viņi kko saprot…

smaids

Viestura domas – vienādā mudžeklī, vai kā Viesturam, vai kā Bryveram 🙂

    Bryuvers

    Palūgšu nejaukt Viesturu ar Bryuveru un neizdarīt no tā tālejošus secinājumus.

Dina

Re nu kur pasauli noveduso “objektīvā” un caurspīdīgā vīriešu pasaule!

Gladiola

Reiz redzēju libāņu režisores Nadīnas Labaki filmu “Et maintenant on va ou?” (Uz kurieni tagad?). Pielieku saiti zvērinātiem kinomīļiem, kādas ir Zane un Marī, ja nu sagribas sameklēt un noskatīties http://www.imdb.com/title/tt1772424/
Stāsts ir šāds – Libāna, mazs miestiņš, kur draudzīgi dzīvo kristieši un musulmaņi. Dzīve ir vienkārša un skaista. Un tad sākas karš. Un no vienīgā televizora ciemā iedzīvotāji uzzina, ka viņi, kā izrādās, ir seni ienaidnieki (kristieši un musulmaņi) un ka jāšauj citam citu nost. Visi ir šokā par to, ka līdz šim nav to zinājuši un draudzīgi sadzīvojuši. Vīrieši sāk cits citu novākt. Sievietes apraud savus dēlus, vīrus un tēvus. Un tad viņām ir gana. Un viņas nevis kolektīvi vienojas “nedot”, bet izdara vēl kaut ko trakāku – pārvēršas par ienaidnieku. Vienā naktī notiek prātam neiedomājama metamorfoze – visas musulmaņu sievietes ir pārvērtušās par kristietēm, kas nosviedušas lakatiņus, piekarina pie gultasgala krucifiksu un citē Bībeli, bet kristietes, ietinušās kā kāpostiņi uz paklājiņa lūdzas ar seju pret Meku un goda vietā noliek Korānu. Nu tas efekts ir vienkārši neaprakstāms… Ar domu – es esmu tagad tavs ienaidnieks, nogalini mani vai izbeidz šo karu un saproti, cik tas ir muļķīgs…
Mums ir dēli, vīri un tēvi. Mēs negribam viņus atdot saplosīšanai ne Urkainā, ne Sīrijā, ne lpb. Mēs gribam, lai viņi mierīgi guļ mums blakus pa naktīm. Lai strādā, lai pelna maizei, nevis plēšas, cīnās ar kaut ko. Miers mājās un cilvēkiem labs prāts. Viss.

    Anda

    Noteikti noskatīšos filmu, jo ideja ir tuva manai pārliecībai. Mums jākaro kari, kurus negribam un kuriem nepiekrītam, kuros neredzam jēgu.

    Bryuvers

    Diemžēl starp darbu un cīņu robeža nemaz nav tik krasa. Piemēram, lai darbs nekad nebūtu cīņa, būtu jāpieprasa, lai beidz pastāvēt konkurence. Lai beigtu pastāvēt konkurence, jābeidz pastāvēt īpašuma konceptam. Tā teikt — beidzam plēsties, lai tad viss pieder visiem, visi esam vienā katlā. Jāguļ gan arī būs visiem kopā, jo neviens nedrīkstēs pretendēt, ka šī istaba vai māja pieder viņam. Vai tā jūs, nogurušās dāmas, gribat?

      Gladiola

      Starp darbu un cīņu robeža varbūt nav krasa, bet ir. Un manuprāt darbs ir attiecībā uz objektu, bet cīņa attiecībā uz subjektu. lieta un cilvēks.
      Man imponē VR, bet īsti nesaprotu, kāpēc jāpublisko šādi raksti, jo kā lai uz tiem reaģē? Par, pret, atturas?

      Lāsma

      Gladiol, nav ne “par”, ne “pret” un nav pat jāatturas. Var aizdomāties vai sajusties, vai atpazīt. Nošķirt kopējo no savējā.

      Bryuvers

      Jā, darbs ir uz objektu, cīņa uz subjektu. Bet vai ir kāds objekts, kuru bez tevis nevēlas vēl kāds? Līdz ar to jārēķinās arī ar subjektu. Vai jānerēķinās, kā kuru reizi notiek.

    Gladiola

    Lāsma, vienu reizi ok, bet neskaitāmas reizes? Apnīk.

      Bryuvers

      Gladiola, vai Tev par savu vietu vai statusu utml. nekad nav bijis jācīnās, ka Tu tagad brīnies, ka Viesturs aizstāvas?

zemene

Ar katru jaunu bloga ierakstu mana cieņa pret VR rūk. Nu, cik var činkstēt, sūdzēties un taisnoties. Nē, nu, emocijas ir saprotamas un cilvēcīgas, bet vienkārši skumji un smieklīgi, ka tieši šī ļoooti emocionālā būtne, šis novecot sākušais teorēts ar ļodzīgu un pašuzbūvētu hiperteoriju (teorija pamatā pati par sevi IR interesanta, tajā ir racionāls grauds, taču tā nav absolutizējama… kā arī, tā nav jauna/ VR izgudrota), mēģina sevi pozicionēt kā guru, kā kādu, kas no augstumiem var un drīkst “analizēt” visus pārējos cilvēkus. Krieviski ir labs, ietilpīgs vārds, самодур, tas ir tas, kas man nāk prātā, vērojot pēdējās VR aktivitātes.
P.S. Pieglabāšu šeit lasāmos komentārus, pirms tie izcenzēti. Tas man arī bija liels un nepatīkams pārsteigums – redzēt, ka tiek dzēsti komentāri, kas autoram nepatīk. Ne jau kādas rupjības, bet ļoti trāpīgi komentāri, kuri acīmredzot precīzi aizskāra. Vēl iepriekšējā platformā.

    Dace

    Bet jēga no tā?

    Lasīt, zemāk vērtēt, saglabāt ierakstus…

    Vienkārši jautāju tīras intereses pēc, jo lasu tikai to, kas patīk, par ko varu iedegties, kur jūtu guvumu.

      zemene

      Jēga? Ziņkārība, zinātkāre. Vēlme dzirdēt citu domas par tematiem, kas interesē. Vēlme uzzināt “sāgas turpinājumu”, ja reiz sākts tai sekot. 🙂
      Par “lasu tikai to, kas patīk” – tas tā kaut kā papliekani, nu, manā uztverē. (Ja uzsvars uz TIKAI.)

    Gladiola

    Mēs visi būvējam savas dzīves uz visādām hiperteorijām. Bet ne visi tās publiskojam.
    Bet es piekrītu, ka lasīt tikai to, kas interesē un ko atbalsti, nav… Nu inteliģentam cilvēkam jāinteresējas par visu ko. Ne tikai to, kam piekrīt pats. Man patīk lasīt to, ko nesaprotu, to, kas reizēm atgrūž.

    Ieva

    Piekrītu.

Kaspars

Esmu ekonomists, un šajā apgalvojumā ir gan apliecinājums, gan atvainošanās, gan arī zināma ironija pret publisku tēlu kā tādu.
1. apgalvojums par vīrieša objektīvo un sievietes subjektīvo ir tik acimredzams, ka to izmanto ekonomikā. Jebkurš ekonomikas students 3. kursā zina (man patīk tā domāt), ka vīrietim iepirkšanās ir sarežģīts analītisks uzdevums, kurā ir ārkārtīgi daudz mainigo – prasa daudz laika un enerģijas (arī naudas veidā), turpretim sievietei tā ir “emociju uzpumpēšna”. Un ja tas mehānisms strādā veikalā, tas strādā arī Saeimā, jo vide nemaina motīvus, bet formas.
2. Prāts un Dievs ir virišķās puses sfēras. Tieši tāpēc nobelisti pārsvarā ir vīrieši un garīdznieki, jā jā arī ar celibātu (ar visām ņirgām par to, ka nekur jau tu nespruksi nāksi pie mammas agri vai vēlu). Un es nedomāju, ka tas ir saistīts ar tiesībām, bet gan ar dabiskām!!! priekšrocībām. Matriarhāta periods esot ļoti garš, kādas ir tā laika idejas, vērtējumi – to nav, jo nevajag.
3. sievietes tiešām spēlē vienlīdzību, jo vienlīdzība ir absurda un sievietes to zina. Es dažreiz jautāju studentiem, kura ir visskaistākā, visgudrākā, viss… Dažām seja saviebjas, dažās izslejas, bet klusē līdz kāda paziņo, ka visas un tas ir izlīgums. Un tieši tā pat iz zinātnē, mēs spēlējam analītiski un objektīvi līdz brīdim, kad vairs nē. Ekonomikā ir jēdziens tirgus vara ar kuru apzīmē tirgus dalībnieku, kurš var celt cenu vairāk citi (pilnīgā konkurencē) ar to apzīmē monopolus un oligopolus un ir viena no tirgus nepilnībām. Un sievietei automātiski ir tirgus vara, jeb viņa zinātnisko, garīgo u.c. “tirgus” agri vai vēlu padara nepilnīgus.

    Bryuvers

    Vo, baigi labi pateikts.

    Daina

    Kaspar, te nu Jūs atkal bārstāt stereotipus, kas nedara godu Jums ne kā cilvēkam, ne kā sociālo zinātni apguvušam cilvēkam.
    1) Esmu sieviete, un iepirkšanās man ir smags darbs, kas prasa nemitīgu koncentrēšanos, analīzi un kalkulēšanu. Vienīgās emocijas, ko tas izsauc, ir saspringums, ka atkal tas jādara un atvieglojums, kad tas ir galā. Reizēm gandarījums, ja ir izdevies ieekonomēt līdzekļus.
    Es neesmu vienīgā sieviete, kurai ir šada attieksme – manai mātei, māsai, brāļasievai un draudzenēm ir ļoti līdzīgi.
    Emocionāla iepirkšanās, iespējams, attiecas uz ļoti turīgām, impulsīvām sievietēm, kādu manā apkārtnē nav. Tātad – ja ir kāda daļa sieviešu, uz kuru šo stereotipu var attiecināt, uz visām tas pilnīgi noteikti neattiecas.
    2) “Prāts kā vīrišķās puses” sfēra (kāpēc tieši sfēra, nevis kubs? -joks, protams) ir sociāls konstrukts. Tradicionālajā sabiedrībā, sievietei pildot galvenokārt mātes un mājsaimnieces funkcijas, nav nepieciešams prātu tā vingrināt un attīstīt, kā tas notiek, darbojoties zinātnē un citās vīriešu darbības jomās. Nobela prēmiju piemērs vispār ir nekorekts – tikpat labi varētu teikt “starp Nobela laureātiem nav neviena latvieša, tas pierāda, ka šīs tautas pārstāvjiem prāta ir mazāk, nekā Nobela laureātu tautiešiem”
    3) Tagad teikšu pavulgāri – tāpat kā studentēm jautājat par visskaistāko, pajautājiet puišiem, kuram ir vislielākais krāniņš. Tas būs tieši tikpat nozīmīgs un vērtīgs (ironija, protams) sociālais eksperiments.
    Lai veicas!

      Kaspars

      A. godājamā Daina, Jūsu komentārs ir spilgts piemērs un ilustrācija maniem “prātuļojumiem” – Jūs tos uztverat subjektīvi – es, man, manām sievietēm … un vispār. Tā gadās arī vīriešiem pie tam ļoti prātīgiem, atcerieties kā Kantam sanāca ar Dieva esības noliegšanu, kas rezultējās ar pierādījumu 🙂
      1. Jūs negūstat baudu no iepirkšanās nevis tāpēc, ka nespējat, jo esat savādāka, bet gan tāpēc, ka nav iespējas – nepietiek līdzekļu un tas ir dubultā sāpīgīgāk nekā vīrietim.
      2. Ja ņemat par pamatu ģimenes primārās funkcijas – tad kā Jums šķiet bērnu audzināšana ir māzāk intelektuāla pēc būtības nekā zemes aršana vai medības. Un tomēr vīrieši izdomā sev Nekur nekad zemes, sievietes retāk. Par Nobelistiem – ja latviešu būtu tikpat daudz kā sieviešu un latvieši būtu tik maz atzīmēti ar medaļām, es Jums piekristu. Jautājums par izlases lielumu.
      3. par krāniņiem – kā nu bez. Protams svarīgākais arguments -krāniņa garums. Man kā Jūs jau noprotat nav tas garākais, jo ja būtu, tad būtu klusējot jākalpo dievietei, kas slēpjas aiz maģiskā tristura vārtiem (vagīnai). Bet ne jau par to, es taču nejautāju par sieviškiem dzimumorgāniem, bet par skaistumu vai gudrību, kas kā Jūs uzstājat nedālās pēc dzimuma funkcijām, bet tieši tā Jūs to uztverat, tāpēc vēlreiz apstiprinat manis teikto. Vēl vairāk, ja es prasītu vīriešu kompānijai, kurš ir visgudrākais vai stiprākais, viesbiežāk šī loma būtu iedalīta un nosauktu vienu vai dažus kandidātus, jo jautājums slēpj sevī potenciālu izaicinājumu (veikt kādu darbu), bet vīrieši kā Jūs zināt ir diezgan slinki.
      Par kaunu un sociālām zinātnēm. Man ir tā, ka “uz papīra” esmu gatavs aplūkot ļoti daudzas idejas, un tas virza domu. Un ar kaunu to visu nespēju sasaistīt – ziniet savā laikā Freida idejas jau arī nebija morāli atbilstošas. Vai viņam vajadzēja izjust par tām kaunu, sievišķā puse teiktu – jā, virišķā – nē.
      Bez tam nēesmu psihoterapeits, neesmu biedrs organizācijai, kas moralizē un pēc tam paziņo, ka moralizēt vispār ir amorāli (vismaz par kolēģi). *
      *(absurds veidojas no terminu lietošanas – ētika ir zinātne par morāli, tatad nēetiski ir morāli neatbilstoši, morāle – noturīgas uzvedības normas:)

      Daina - Kasparam

      Būsim jau nu precīzāki, runājot par cienījamiem nelaiķiem – Kants ne mirkli negrasījās noliegt Dieva esamību, viņa mērķis bija atspēkot loģiskās kļūdas Akvīnas Toma formulētajos Dieva esamības pierādījumos.

      1. Diemžēl Jūsu subjektivitāte 🙂 liedz Jums uztvert manu piemēru kā nedaudz grotesku ilustrāciju pieņēmumam, ka Jūsu piesauktā “likumsakarība” par iepirkšanos nav simtprocentīga. Acīmredzot izteicos pārāk neskaidri (vai arī starp mums pastāv kāda komunikācijas barjera), tādēļ Jūs neuztvērāt manis teiktā vienkāršo pamatdomu – attieksmi pret iepirkšanos, kā arī pret daudzām citām dzīves parādībām nosaka ne tik daudz vīriešu vai sieviešu bioloģiskā daba, cik situācija, kurā konkrētie cilvēki atrodas. Savukārt Jūsu piesauktais manu izjūtu salīdzinājums ar kādu nekonkrētu imagināro vīrieti ir kārtējā nepierādāmā (un attiecīgi – neapgāžamā) spekulācija, ko nav iespējams vērtēt citādi kā vien kā subjektīvu.

      2. Runājot par arājiem un malējām – abu dzimumu pienesumu, piemēram, folklorā vai kādos tehnoloģiskos atklājumos vispār nav iespējams salīdzināt, jo tas lielākoties ir anonīms. Varam tikai minēt, vai vairāk dziesmu sacerējis arājs aiz arkla, vai malēja dzirnavās. Savukārt, kas attiecas uz t.s. autora radīto mākslu vai zinātni, tā ir noteiktā laikaposmā pastāvoša parādība, ar ko līdz pat 20.gs.vidum nodarbojušies gandrīz vai tikai vīrieši, turklāt – tikai noteiktu sociālo slāņu vīrieši.
      Piemēram, nav zināms neviens ģeniāls gleznotājs, kas nāktu no aristokrātijas vides – visticamāk gan nevis tāpēc, ka aristokrātiem no dabas trūktu gēna (vai arhetipa:) ), kas atbild par gleznotāja dotībām, bet gan tāpēc, ka šo prasmi gadsimtiem ilgi apguva tikai amatnieku dēli. Attiecīgi – citas sociālās vides pārstāvjiem (gan citu sabiedrības slāņu vīriešiem, gan visām sievietēm) pat prātā neienāca meklēt un izkopt sevī šādus talantus.
      Par šo tēmu ir sarakstīts diezgan daudz speciālās literatūras. Ja Jums ir vēlme, varu pameklēt kādus ieteikumus.
      3. Kas attiecas uz trešo -izrādās, ka mums atšķiras arī mūsu subjektīvās humora izjūtas, tāpēc neizvērsīšu Jūsu komentāru, lai neiebrauktu purvā vēl dziļāk.

Eh

Raksti, no kuriem strāvo “es esmu labāks un gudrāks” un “ļaujiet man jums pastāstīt patiesību” nekad neliecinās neko labu par autoru. Čīkstēšana, vaidēšana un citu nolikšana, savas vienīgās patiesības un taisnības slavināšana, tik garlaicīgi un paredzami, ka vemt gribas.

Gan sievietes, gan vīrieši, gan cilvēki, kas sevi nepieskaita ne pie vieniem, nedz otriem, ir cilvēki, un kamēr pasaule turpinās viņus mēģināt iebāzt kaut kādos “visas sievietes” vai “visi vīrieši” rāmjos, tikmēr ļaudis varēs rakstīt gudrus rakstus par to, kā savaldīt sievietes vai noturēt savu vīrieti, vai kā mums visiem jāparunā “par sieviešu prasībām pret vīriešiem”, bet tie, kuri spēs paskatīties tam pāri, sapratīs, ka katrs cilvēks ir individuāls. Nu, nav tā nekāda globāla sieviešu problēma, vienkārši eksistē daļa cilvēku (gan sievietes, GAN vīrieši), kuri tādi ir.

Cilvēks

Ja šī raksta autors pateiktu melnādainam vīrietim rasistiskus, aizspriedumainus komentārus par to, ka visi melnādainie ir tādi un šitādi, šis melnādainais vīrietis sadusmotos, apvainotos un uzmestu lūpu.
Ja šī raksta autors pateiktu Latvijā dzīvojošam krievu izcelsmes vīrietim, ka visi krievi ir tādi un šitādi, tad šis krievs apvainotos, sadusmotos un uzmestu lūpu.
Sadusmošanās par aizvainojošiem vārdiem ir nevis tikai sievietēm, bet gan visiem cilvēkiem raksturīga rīcība. Visi cilvēki neatkarīgi no dzimuma grib dzirdēt uzslavas un dusmojas/apvainojas, ja viņus diskriminē un nozākā. Skumji, ka raksta autos par savas dzīves misiju ir izvēlējies sieviešu nozākāšanu.

Zane

Cilvēks: nu nav nemaz tā, ka visi cilvēki apvainojas. Redz, Tu arī lieto vispārinājumu – “visi”, jo tas ir viegli.. rodas pārsvara viedoklis uzreiz. Bet visi tiešām neapvainojas pat, tad ja nozākāšana tiešām notikusi. Es drīzāk teiktu, ka reizēm cilvēkam nepatīk, ja viņu pielīdzina kaut kādam konkrētam “baram”, nu vai grupai, it sevišķi, ja piederēšana pie šīs grupas nav visai prestiža. Nesaprotu, kāpēc piederēt pie sieviešu grupas varētu būt apvainojoši. Ja kāds saka, ka visas sievietes ir skaistas, nu , ka nav neglītu sieviešu(ir tak dzirdēts tāds sakāmais?), tad vispārinājums netiek uzskatīts kā problēma. Bet, ja tiek teikts, ka sievietē ir daļa, kas gaida un pieprasa šo teicienu, tad tie ir aizspriedumi?

Manuprāt, vārds “visi” ir tupiks visās diskusijās.. ja iet runa par dara/nedara, domā/nedomā, jūtas/nejūtas līmeni, tātad apzinātā līmeni. Bet vārds “visi” būtu jāpārveido runājot par neapzināto līmeni, kurā es to aizstātu ar lomu apzīmējumu, tieši kā to dara Viesturs, jo tātad tāda uzvedība, rīcība, izjūta, reakcija zemapziņas līmenī raksturīga Sievietes lomai, tāda Māte, tāda Meitas. Teikt, ka tas ir vispārinājums nevietā, būtu teikt, ka nevietā ir teikt, ka sievietei ir mēnešreizes, klimakss un PMS, kas sievietei ir dzemde, olnīca un krūtis. Un varbūt jāmēģina tās lietas neuztvert tik aizskaroši. Jo tās taču ir skaistas un pareizas. Kā dzīves un dabas sastāvdaļa, ka papildinājums cilvēciskajām smadzenēm, kas gan VISIEM dotas. Un arī sievišķā koķetērija, greizsirdība, acu taisīšana meitas lomā, bāršanās Mātes lomā, vīšanās Mūzas lomā ir daļa no tā, kas nāk kopā ar iespēju iznēsāt un radīt bērnus. Vajag provēt neaizskarties līdz apvainojumam, bet līdz tam, kad var aptvert, ka, – Jā, lūk tā tas ir, un es tur esmu iekšā..

    Marī

    Zane, kāda būtne šeit pirms pāris ierakstiem skandalējās, ka “psihoterapija ir zinātne, nevis sieviešu nolamāšana par dzemdēm”, tāpēc uzmanīgi ar to uzskaitījumu. Politkorekti ir teikt, ka sievietei ir smadzenes un dvēsele, bet dzemde – nu kā tā var, tik prasti 😀
    Bet vispār interesanti, kāda dzimuma un pieredzes cilvēks vārdu “dzemde” asociē ar lamuvārdu.

      Lāsma

      Tad, kad taisnība Dzemdē cērtās, nav patīkama sajūta. Tad arī sākas tā melnās čūskas miltu malšana vidū jūras uz akmeņa.
      Dzemde tad ir kaut kas baiss, ko labāk vārdā nesaukt.

      Garī

      Ir atšķirība starp “teikt, ka sievietei ir dzemde” un “reducēt sievieti uz dzemdi”, vai vispār kādu orgānu, respektīvi uz bioloģiskajām funkcijām.
      Vīrietim arī ir dzimumorgāni, bet, ja tas pats Rudzītis ieietu kādā rokeru bārā un skaļi nosauktu visus klātesošos par p…jiem, viņš ārā iznāktu jau ar izsistiem zobiem un varētu turpināt klabināt blogā žēlabas par to, kā viņu, nabadziņu, nesaprot.:)

      turumtumtum

      vārds “dzemde” izskanējis jau tik daudz , ka drīz sākšu vemt un apsvērt iespēju to izoperēt , lai neuzskatītu, ka man ir jebkāda saistība ar visu apkārt lidojošo informāciju… :))

      Lāsma

      Jā, kad savai kaķenei atņēmām dzemdētspēju, viņa kļuva pavisam ciešama. Man pašai arī sakārojās iemantot mieru. Bet laikam jau ar vai bez dzemdes kā orgāna, sievietes psihi vienalga dīda tā, ko dēvē par kolektīvo bezapziņu (kolektīvo dzemdi). Atliek tik tāds “nieks” kā nošķirt, kas ir “dzemde” un kas esi tu. Par vīriešiem gan jau var runāt līdzīgi. Iespējams kāds nesaprot, ko grib pats un ko grib loceklis.

      Personība

      Šeit ir juku jukām samesti bioloģiskie, sociālie un individuālie faktori, kas veido personību. Kāda loma tajā visā ir brīvajai gribai? Kāda ģenētiskai iedzimtībai? Kā tas savietojams ar kultūras kontekstu un sabiedrību – vai šis viss darbojas arī Japānā? Nav svarīgi, jo beigās viss vienalga tiek noreducēts uz kājstarpi – personība kalpo dzimumorgāniem, nevis otrādi. Ja kāds tam nepiekrīt, tad ir pēdējais tumsonis un zudis cilvēks.

      Vēl interesantāk ir tas, ka nekas no tā neattiecas nedz uz VR, nedz uz viedo “fanu” pulku – arhetipu maģija ļauj uzskatīt pašu teikto par pilnīgi brīvu no “dzemdes trakuma” vai “peņa vājprāta”. Tā tiek garantēts, ka taisnība vienmēr ir pašiem, bet citi ir slimi nabadziņi, kurus labākajā gadījumā var pamācīt, bet sliktākajā – nolamāt.

      Bet turpiniet vien – nekas neatmasko šo murgaino “literatūru” labāk, kā tā atmasko pati sevi.

      Zane

      Jā.. tieši tā. Dažreiz ginekoloģe mēdz to tā smuki saukt par dzemdīti, nu tā mīļi.. Nē, nu tās ietekme ne vienmēr ir tik mīļa un maiga.. Lasu komentārus, un mulstu.. tik daudzām ir grūti un smagi vispār apdomāt savu dzemdi kā skaistu.

      Izlasīju arī jauno ētikas vēstījumu.. es esmu drusku par to domājusi, ka kā tas ir, ja cilveku ārpus psihoterapeita kabineta paņem ar visu šito.. nu šito, kas tiek stāstīts un runāts šeit blogā.. var jau iestāties aizsardzība, kā arī daļai iestājas.. bet ko tad ja neiestājas.. un kļūst smagi. Nu tā, protams nav Viestura atbildība, ka cilveka, ka kādam … bet vot fuck.. tomēr.. Skaidrs, ka pirmās emocijas arī manī bija tādas, ka jātīra, jāpurina, jādzenā partizāni.. Bet, ja nu kāds tā nevar.. ?

      Dažreiz man liekas, ka es esmu nocietinājusies pret to visu tā, ka tā ir mana aizsardzība patiesībā.. Man citreiz arī negribas to zinātnisko pieeju un saprašanu.. Tā iespēja par to visu daudz maz brīvi runāt un domāt, ne vienmēr liecina, ka ir baigi ok. Dažreiz es gribētu to visu nezināt.. jo plika zināšana nekādi nevar padarīt tos “tikšanas ar visu galā” uzdevumus.. Tā var tikai neļaut stūrēt baigā grāvī, bet turēties uz kaut kāda, velns viņu zin kur vedoša ceļa.. nu vai vismaz vāji iemītas taciņas..

      Lāsma

      Personība, man žēl, ka tā šķitis un nav bijis uztverams, bet te katrs raksta tikai par sevi pat tad, kad raksta par citiem. Es rakstu par savu dzemdes trakumu. Un tā nebūt nav kājstarpe. Tas ir kaut kas tāds, kas ietekmē mani visu. Brīžam licies, ka es esmu tikai dēļ dzemdes. Es priecājos, kad tā ovulē, es skumstu un gribu mirt, kad nobeidzas mana kārtējā olšūna. Un tā katru mēnesi. Es kādreiz domāju, ka vienkārši tāda esmu, bet tāda ir tikai mana dzemde. Ļoti dzirdama. Es pati esmu cita.

      Marī

      Zane, man ir līdzīgas sajūtas – arī bieži vien negribas šo izskaidrojumu. Un patiesībā tā uzreiz, “neatejot no kases”, tas laikam nav pārāk noderīgs, jo draud ar sajūtu un dzīves nedaudz atsevešinātu intelektualizāciju. Bet vienlaicīgi šķiet, ka tikai tad, ja šīs dzīvās sajūtas ir papilnam izdzīvotas, rodas iespēja tās apskatīt no domāšanas un analizēšanas puses. Kaut kā līdzīgi kā Viesturam par Artusa Kaimiņa “Veceni” rakstot – izspēlēta loma iedod (var iedot) brīvību. Vienvārdsakot, ja cilvēki sevī neatpazīst šīs sajūtas un lomas, tad intelekts varbūt pat nav apskādēts, bet ar dzīvās dzīves dzīvošanu gan paknapi.

Dace

Patiesībā internets ir pilns ar strīdiem par to, vai psihoanalīze ir zinātne, varbūt pseidozinātne, varbūt maldināšana un krāpšana, varbūt apzināta, varbūt nē. Un tas vēl ir sīkums, jo internetā var rakstīt visi, kam tik nav slinkums. Kur nu vēl visādi konferenču materiāli utt.

Bet cilvēki strādā un ārstē, turklāt gadiem, un neuztraucas, vienkārši dara savu darbu. Visas dzīļu terapijas tā vai citādi “sēž” uz psihoanalīzes, un gandrīz visur pasaulē tās lieto – gan cilvēkiem, kam jau ir diagnozes iz psihiatriem, gan cilvēkiem, kas kaut ko grib dziļāk par sevi saprast.

Attīstības zemēs par šiem pasākumiem pat maksā apdrošināšana vai valsts – un viņi nedod naudu par dakšām ūdenī.

Neesmu vēl pamatīgi izpētījusi, bet psihodinamiskās psihoterapijas (RSU (V. Sīļa darba devēji) skatījumā vienīgā zinātniskā un laikam arī “ētiskā” psihoterapija) idejas ir ņemtas no psihoanalītiķiem Kleinas, Vinikota un kur nu vēl pats Freids, turpat jau viņš ir. Pārneses (visas iemīlēšanās psihoterapeitā utt.) taču atzīst arī citas dzīļu terapijas skolas. Kas nu ir noticis, kad kāds par to runā skaļi? Nu jā, Viesturs teica, ka psihoanalītiķi slēpj savus jaunākos un labākos gabalus. Nu nez, diezin ko gudri nav, bet principā dabūt un atrast var visu.

Freids vispār runā šausmīgi un lietas sauc šausmīgi, par dzemdēm viņam tur ir visādi pastāsti kaudžu kaudzēm. Es kādreiz domāju: nu kā tik dzīvnieciski var spriest par cilvēku, vai dieviņās, mēs taču tikai labu gribam, Dievam ticam, Jēzu un mammu mīlam, tēti vienkārši klausām, nedz melojam, nedz acis taisām, nedz histērijas rīkojam, nedz manipulācijas izveicam, kur nu, esam taču labi audzinātas, bērnus dzemdējam, visus viņus vienādi mīlam un debesu valstībai audzinām utt., u. t. jpr.

Jungam ir arhetipi. Nu nemaz nav smalki, ja tevi salīdzina ar amēbu, bet facebook viena topošā Junga analītiķe saka, ka Rudzītis šausmīgi izturas pret sievietēm, nīst viņas un ko tik vēl ne (bet ir darbojies ar tiem pašiem arhetipiem).

Tā nu nesaprotu, kas LPB noticis, domāt var arī šitā: vai tik viņi tagad nav kaut ko sadarījuši aiz liberālisma, feminisma un citu glupību spiediena.

Igors Šuvajevs ir satulkojis latviski veselu kaudzi Freida, ir arī rakstījis grāmatas par psihoanalīzi, nekā smalka un “ētiska” šādā skatījumā tur galīgi nav.

Kāpēc tad viņu neaizliedza? Vai tagad mumst te ir atgriezies kāds Staļins?

Tas viss ir tik stulbi, šitā neko par sevi nesaprast un brēkt par dzemdi, ka viņas nav, ka mēs tak jaukas un saulainas. Nu, dieviņ, tētiņ, kāda ir atšķirība, ja viens pasaka skaļi to, ko visi psihoterapeiti un citi inteliģenti cilvēki (ar to domāju arī sevi Gladiolas skatījumā) jau kādu gadsimtu zina un ir izlasījuši.

To pašu gadsimtu mēs arī zinām, kā tas strādā, it sevišķi psihiatrijā, kad vēl nebija zāļu ēras. Tagad psihiatri vairāk šaibo, bet savulaik vecākie (arī Latvijā prof. M. Caune, prof. R. Andrēziņa) vēl gana daudz paguva strādāt arī citādi, jo zāles bija ar ļoti nepatīkamām blaknēm.

Kaut kur divas tantītes uz soliņa runāja par vienu sarkankleitu. Matu krāsu neteikšu 😀 Nu jā, viss tas necaurspīdīgums ir tik veikli samaherēts, ka pašai droši vien pat jausmas nav, kas notiek, bet bauda gan vaigos tvīkst. Nu un tad jau, protams, jāaizstāvas kauču līdz Romas pāvestam, līdz Eiropas Cilvēktiesību tiesai un citādi.

Vai tikai nav iznācis arī tā, ka viena daļa psihoterapeitu savā izglītībā un savā terapijā nav sagatavoti uz tik dziļu grābienu, ka jābrēc pēc ētikas un jānolīgst V. Sīlis kā eksperts, kura darbavietas Psihoterapijas katedras vadība daudzus iz LPB vispār izmestu, jo viņiem nav ārsta pamatizglītības. Pilnīgi pēc mazohisma izskatās.

turumtumtum

Pasakās māca,ka – ja beidz ticēt raganām, viņas pazūd. Ja mēs beigsim lasīt šādus rakstus un ievietot komentārus (ko arī es šobrīd daru) , tie pazudīs… tā- 1,2,3. čušš .Un neviens neko par to nezina. :))))

    Bryuvers

    Neviens jau arī netic pasakām, un tomēr viņas turpina izdot. Acīmredzot tās atbalsojas pret kaut ko vairāk nekā burtisko ticēšanu.

LPB jaunākais paziņojums

Pēdējā laikā Latvijas Psihoterapeitu Biedrība (LPB) ir saņēmusi vairākus uzaicinājumus masu informācijas līdzekļos skaidrot notikumus ap Viesturu Rudzīti un LPB pausto publisko norobežošanos. Vairumkārt šie uzaicinājumi ir atteikti vairāku iemeslu dēļ, kurus vēlamies paskaidrot.

Ikviens Latvijas Psihoterapeitu biedrības sertificēts psihoterapeits, kļūstot par LPB biedru, ir apņēmies ievērot Ētikas kodeksu. Tas ir dokuments, kas nosaka mūsu profesionālās darbības ētiskās normas un principus. Ar to ieteicams iepazīties arī psihoterapijas klientiem un topošajiem speciālistiem, jo tas sniedz priekšstatu, kādas psihoterapeita attiecības ar viņa klientiem, pētījumu dalībniekiem, kolēģiem un sabiedrību kopumā, ir uzskatāms par profesionālām un korektām, kādas ir pušu tiesības, pienākumi un atbildība.

Cilvēkam, kurš vēlas strādāt par psihoterapeitu, tiek izvirzītas daudz un dažādas prasības, un tā ir šīs profesijas daļa – sākot no zināšanām un personības īpašībām, beidzot ar specifiskām komunikācijas prasmēm, spēju saskatīt ētiskās dilemmas un prast tās risināt, patstāvīgi vai ar kolēģu palīdzību. Tā ir svarīga psihoterapeita profesionālā kompetence. Vairumam LPB psihoterapeitu nav grūtību vai pretestības šo prasību un ierobežojumu ievērošanā, kādas viņi ir uzņēmušies, kļūstot par psihoterapeitiem.

Psihoterapeita ētikas kodekss nav kriminālkodekss, kas par katru pārkāpumu paredz sodu. Taču Ētikas kodeksa ievērošana ir nevis psihoterapeita izvēles jautājums, bet viņa pienākums, līdzīgi kā ķirurgam operāciju zālē ir jābūt sterilām rokām arī tad, ja viņš nevēlas tās mazgāt.

Ētika – tas nozīmē parasto, ikdienišķo uzvedību. Tātad ētikas kodekss iezīmē to, kāda psihoterapeita uzvedība saskarsmē ar klientiem, kolēģiem un sabiedrību ir visoptimālākā, tāda, kas ļauj mūsu esošajiem vai nākamajiem klientiem paļauties, ka psihoterapeits sniegs palīdzību drošos, pieņemošos apstākļos, smalkjūtīgi un kompetenti, neraugoties uz dzimumu, etnisko vai reliģisko piederību, politiskajiem uzskatiem, seksuālo orientāciju, vai morālo stāju, un ka psihoterapeits pirmkārt pievērsīsies klienta ciešanām un mērķiem, nevis izcels savu redzējumu, priekštatus vai pat zināšanas.

Neviens no LPB pārstāvētajiem psihoterapijas virzieniem neakceptē virspusīgu un brīvu savu priekšstatu paušanu, aktīvu dalīšanos ar savām fantāzijām par konkrētiem cilvēkiem vai sabiedrības daļām, neatkarīgi no tā, kāds būtu šis sadalījums un kāds būtu to pamatojums. Viens no šādas ētiskas rekomendācijas iemesliem ir tāds, ka pretējais var atturēt šīs vai citas personas, vai kādu sabiedrības daļu meklēt psihoterapeitisko palīdzību, ja viņiem tāda kādreiz būtu nepieciešama. Šī paša iemesla dēļ LPB mēģina atturēties no jebkādu sava kolēģa iespējamo ētisko pārkāpumu publiskas apspriešanas, jo aiz katra psihoterapeita ir viņa klienti, un klientiem nozīmīgas terapeitiskās attiecības.

Publiskajā komunikācijā ikvienam LPB psihoterapeitiem ir pienākums ievērot profesionālās ētiskas normas, kur tostarp tiek prasīts:
— ievērot koleģialitāti un ar cieņu izturēties pret kolēģiem, to darbu, un savstarpējo attiecību jautājumus risināt organizācijas iekšienē, nevis publiskajā telpā;
— klientu klātbūtnē nekomentēt kolēģu darbu (un masu mediji nozīmē klientu klātbūtni);
— neizteikt savu vērtējumu par citiem cilvēkiem, vai sabiedrības daļām, tas attiecas arī uz citiem kolēģiem.

Augstāk minēto iemeslu dēļ Latvijas Psihoterapeitu biedrība šobrīd atturas no iesaistīšanās publiskās diskusijās, cenšoties ievērot savas profesijas ētiskos principus un turpināt iekšienē strādāt pie augstu ētisku standartu ieviešanas dzīvē.

LPB prezidents
Ansis J. Stabingis

http://psihoterapija.lv/par-publiskajiem-komentariem/

Aizkuņģis

Mani tikai interesē, kāpēc tik milzīga uzmanība tiek pievērsta tieši dzemdēm un dzimumlocekļiem? Dzimumdziedzeru funkcijas cilvēkam ir svarīgas tikai noteiktā dzīves posmā, kam ilgākā, kam īsākā – savukārt gremot nākas visu mūžu. Sākot ar mirkli, kad zīdainis tiek pie pirmā piena malka, un beidzot, ar mirēja pēdējo norīto kumosiņu.
Jūs te varat iedalīties dzemdēs un locekļos, bet es jums teikšu, ka visjēdzīgākie un saprotamākie cilvēki esam mēs – aizkuņģi. Insulīns ir mūsu dieviete un mūsu dievs. Kad kuņģis pilns, mēs laimīgi šķeļam, kad kuņģis tukšs, mēs brēcam pēc cukura.
Paēdis cilvēks no izsalkuša atšķiras vairāk nekā vīrietis no sievietes. Un kad jums trīs dienas neēdušam un trīs dienas seksu nedabūjušam liks izvēlēties – apmierināt savas dzemdes/locekļa vai tomēr sava aizkuņģa prasības, ko jūs izvēlēsities, ko?

Marī

Noskatījos 100 g kultūras ar Rudzīti un LOL
http://ltv.lsm.lv/lv/raksts/18.09.2014-100g-kulturas.-diskusija-etikas-parkapums-vai-domashanas-provoka.id35429/

Bieži tā negadās, bet šoreiz patiešām trūkst vārdu…

    Dace

    Ebreju šaušana, jā, nez ko Freids par to teiktu. Nejaušību izteicienos taču nav…

    Pilnīgi elpa aizrāvās, jo nesen lasīju par šīm lietām.

    “Neaizmirstiet par to dibenu pateikt.” Otrs šedevrs, tai pašā laikā studijā fiziski cenšosties no sava apģērba gabala izspiest neiespējamo.

      Zane

      Sastāvs bija neparasts.. Tija Vanaga, kas neko nedrīkst komentēt, un Linda Curika, kas nepārzin jomu un tēmu.. Skumji.. un abas nav lasījušas Viestura grāmatas.. bet ierodas studijā..
      arī tas ir neprofesionāli – Tija Vanaga, un arī tas ir diskriminējoši – Linda Curika.

      Glorija

      Nedomāju, ka žīdu šaušanas metafora bija nejaušība. Hitlers ar Gebelsu bija žīdu šaušanai sarūpējuši tieši tikpat “zinātniskus” pamatojumus, kā Rudzītis – sieviešu nelaišanai politikā un biznesā.

    Kaspars

    Pamatīgs šoks un jūtos skumjš.
    1. Visas intervijas laikā pēc būtības 1 jautājums – kā Tu tā drīkstēji un kas Tev vispār prātā? Tas nav ne profesionāli, ne interesanti.
    2. Linda Curika – nekompetenta un kad sāka runāt, kas ir ĪSTA zinātne – Spīrsas videoklips – nogriez skaņu un priecājies (jauna frīzūra, īsa kleitiņa un … sarkanās kurpītes)
    3. pāris dienas atpakaļ TV Dozhd krievi šausminājās kā Makarēviču valdība dauza, bet nav neviena, kas aizstāvētu. Es nospriedu – austrumu fundamentālisms uzvarējis, pie mums gan ir rietumi…. Es laikam ļoti, ļoti kļūdos … par mums
    4. Apgalvotā pierādījumu neesamība ir absurda, jo VR secinājumi strādā vēl vairāk esmu pārliecināts, ka tos psihoterapeiti izmanto. Pierādījumus redzu atnākot uz darbu, mājas paņemot sievas žurnālu, piem. Lilit (raksts par sarkano drēbju nozīmi – neprecīzs citāts – neskatoties uz to, ka esmu inteliģenta un ar gaumi, uzvelku sarkanu žaketīti un nostādu balstiņu un jebkurš ierēdnītis kļūst mīksts), vai delfos raksts par to ka vīrieši ir laimīgāki, ja sieviete blakus ir laimīga utt. Nu ko …. un tomēr viņa griežas.
    5. Latvijas zinātnes vājums ir nevis nespēja kompilēt un atsaukties uz citiem, kā aizrāda Linda, bet gan ideju trūkums. Arzemnieki brīnās, cik daudz Jūs sarakstat, bet cik maz tur ir sakarīgu lietu. Es domāju, ka VR ir labas idejas un to var noteikti saut par teoriju…. jā neaprobētu, neveritificētu utt. tomēr interesantu teoriju.
    6. VR esot reakcionārs, kas apdraid pastāvošo iekārtu ir dumjš. VR cilvēks ir domājošs, un tādiem viņš raksta un ir absolūts šoks, kad satiek Pavlova “cilvēkus”, no kuriem var sagaidīt reakciju nevis analīzi. Dalailama reiz atbildēja uz jautājumu par ticības pamatatziņu neatbilstību zinātnei, kā ir jāmainās ticībai. Atziņa, ka vīrieši un sievietes ir vienādi un vienādi labi spēj veikt darbus, manuprāt ir no tīcības sfēras.
    7. VR kaut kādā ziņā ir tēvs, patriarhs, sencis, vecākais … Gadus atpakaļ blogā es minēju, ka tā grieķu padarīšana ir pārāk ķēpīga un nesaprotama, un ka galu galā kāds pārpratīs. VR aizrādīja, ka inteilģentam ir jāzin pamati un es nosarku un mācījos. Es guvu no VR. Un man bija sāpīgi, ka VR apstāja trīs tiesneses un VR mēģināja aizmukt “pāri varavīksnei” uz sprīdīšu, lācplēšu sfēru, bet … vainīgs
    8. Vienīgais variants ir pieņemt Lindas izaicinājumu un tulkot grāmatas angliski, meklēt labu producentu un iegūt “autoratīvas” atsauksmes. Daudziem joprojām vajag signālu no augšas, kas labs, kas slikt, ko drīkst …. Kaut iespējams tas nebūs viegli, jo sievietes “lauž netaisnības valgus”.

    Bryuvers

    “100 g kultūras” šoreiz tiešām bija tikai 100 g; pārējie kilogrami bija sarkanības. Laikam jau ne velti arī padomju karogs bija sarkans. Daži pieprasīja, ka vajadzētu saprotamākus simbolus lietot, piemēram no Bībeles. Nu, lūdzu: “[..] es redzēju sievu sēžam uz sarkana zvēra, kas bija pilns zaimu vārdu; tam bija septiņas galvas un desmit ragi. 4 Sieva bija tērpta purpurā un sarkanā audumā, greznojusies ar zeltu, dārgiem akmeņiem un pērlēm; tai rokā bija zelta kauss, pilns ar bezdievības negantībām un viņas netiklības netīrumiem. 5 Uz viņas pieres bija rakstīts noslēpumains vārds: lielā Bābele, visas zemes netikļu un negantību māte. 6 Es redzēju: sieva bija piedzērusies no svēto asinīm un no Jēzus liecinieku asinīm. Viņu redzēdams, es varen izbrīnījos.” (Atklāsmes 17:3-6) Te, manuprāt, ir tas, ko Viesturs apraksta kā Dievieti ar savu upuri pieprasošo pusi.

    Purpura mētelis un vieta uz zirga simbolizē arī Lielo Autoritāti, ar kuru jāsaskaņo katra jauna zinātniska vai praksē lietojama atziņa, un kurai viss ir jāpasniedz tikai saprotamā valodā. Viņai ir grūti ieskaidrot, jo viņa ir piedzērusies. Tomēr viņa sapratīs, ja viņai paskaidros, ka jaunpienesums pildīs viņas pokālu ar jaunām asinīm.

    Lāsma

    Ļoti izbrīnījos par pieaicināto kompāniju. Tad nodomāju, ka labi vien ir – izgaismojās tas, ka neviena no abām dāmām nebija iepazinušās ar Viestura grāmatās rakstīto. Bet raidījuma vadītāja bija tajā lasīšanas sākuma stadijā, kad viņas partizānus sāk atmaskot un tāpēc niknums.
    Patika kā ģērbusies bija Curika. Pirms bīstamā un piedzīvojumiem bagātā ceļojuma vilcienā Trīra varone arī bija uzāvusi sarkanās kurpītes. Tās vienmēr nostrādā!
    Bet Tija izskatījās tāda kā nobijusies un vainīga, bet sasparojās un rājās.
    Šī saruna likās kā raidījuma pirmā daļa, kurai vajadzētu sekot 2. sērijai, kurā blakus Viesturam apsēžas, piemēram, kāds no “Rīgas laika” kompānijas (Rītups, Tīrons) vai Šuvajevs un kāds dramaturgs, rakstnieks, kuriem būtu uzdots mājas darbs – iepazīties ar Rudzīša domu un teorijām. Būtu vērtīgāk manām ausīm.

      Glorija

      Gribētu redzēt Rītupa vai Tīrona sejas izteiksmes, ja viņiem piedāvātu analizēt paviršo psihoanalīzes surogātu, kas ir Rudzīša darbi.:)

Ko man atgādina šis blogs

Šis blogs un tā sajūsminātā mērķauditorija man atgādina to, par ko raksta I.Šuvajevs rakstā http://www.punctummagazine.lv/2014/09/18/sabiedribas-vertibas-ka-taisnibas-meraukla/
Vispār viss raksts ir izlasīšanas vērts, bet šejieniešus vislabāk raksturo rindkopa par fašismu:
” […] Fašisms ir vienlaikus elitārs un populistisks, tas ir masveidīga elitārisma alku pārņemts. Tajā ir nevis vienkārši tauta, bet gan Tauta ar savu tiesu, lai gan kopumā tā tiek vienīgi aicināta piedalīties inscenētajās spēlēs. Fašismu raksturo vīrietības kults, kam jāatveidojas arī tradicionālajā ģimenē, nepieļaujot nekādas atkāpes. Principā sieviete ir tautas atražotāja, tāpēc netiek atzīta mātes funkcijas ignorēšana, nerunājot jau nemaz par homoseksuālismu. Kaut gan principā fašisms acīmredzot ir viendzimumisks, jo pretrunas netiek pieļautas. Fašismā tiek izmantota jaunvaloda, maksimāli vienkāršota, primitivizēta valoda. Bieži vien tajā jēdzieni tiek lietoti ar pretēju nozīmi […]”

    Bryuvers

    Tā nav visa rindkopa, bet tikai pēdējās 7 rindiņas no 23 rindu rindkopas; princips ir daudz plašāks. Bet fantāzijas par pret sevi vērstu fašismu atbalso vakardienas raidījumā izskanējušo repliku par žīdu šaušanu. Šausmīga nediferencētība, nespēja dzirdēt; tik pat kliedzoša kā sarkanās laiviņas.

      Glorija

      Bryuver, beidzot es saprotu, ka esat sieviete, vai vismaz modes blogeris, ja tik spēcīgu iespaidu uz Jums atstāj kurpju krāsa, kuru es personiski pat neievēroju.:)

    Dace

    Es jūtu, ka jebkura vēršanās šādā veidā pret bloga komentētājiem, kaut vai saukšana par fašistiem, vismaz mani padara arvien stiprāku savās pozīcijās. Pamats zem kājām kļūst stabilāks un vairojas vēlme izzināt vēl vairāk, izjust, atspoguļot.

    Savulaik atceros, kā padomju vara vērsās pret praktizējošiem kristiešiem. Vairākas reizes jau esmu uzsvērusi, ka šejienes “bumbulīšu” un arī vakardienas raidījuma sieviešu dzimuma būtņu teksti man atgādina kaut ko dzirdētu: PSRS funkcionāru un iestāžu vadītāju draudus cilvēkiem, kas tais laikos gāja baznīcā un, viņuprāt, nedzīvoja saskaņā ar padomju cilvēka cieņu.

    Tija Vanaga vakar freidiski tiešām reklamēja Viestura grāmatas, ko nebija lasījusi, jo rādīja, kā atkarību speciāliste cenšas padarīt citus atkarīgus no sevis, tātad – tā atļaujos domāt – arī savus ārstējamos. Dievietes loma bija fantastiska. Tas tikai vēlreiz uzsver, cik greizi ir postulēt, ka psihoterapija ir medicīnas apakšnozare. Šāda nostāja izslēdz nepieciešamību iepazīt sevi. Tā vietā tiek likts ārsta grāds, par ko kāds ir izfantazējis, ka tas uzreiz atbrīvo no psihopatoloģijas, lai gan Freids domā, ka tāda ir visiem.

    Tas pats notiek ar šejienes apsaukātājiem. Patiesībā tikai ieguvums.

    Atceros savulaik, kad kristiešus darbavietās un mācību iestādēs draudēja dažādi represēt un arī represēja, viņi to, protams, stāstīja savai draudzei. Visa draudze kopā ar viņiem lūdza Dievu (verbalizēja savas izjūtas), uzsita uz pleca, zvanīja, atbalstīja materiāli, ja kāds darbu tomēr zaudēja. Un neviens cilvēks nenogrima: tieši otrādi – pēc atgriešanās darbā visi iepriekšējie draudētāji bija bāli un klusi, jo redzēja spēku un drosmi iepriekš trenkāto acīs. Šodienas izpratnē daudzi kristieši toreiz bija individuālie komersanti un uzņēmēji, it sevišķi lauksaimniecībā, un dzīvoja ļoti labi.

    Lūk, te arī ir kāds varoņcikls.

    Rīkšu saišķis (fascismo) savā ziņā ir arī patriarhālā spēka un kopības simbols, un pēc tam katrs, saņēmis spēka malku, var ikdienā iet tālāk savu ceļu, kur nu meduspodi viņu sauc, un arī darīt savu darbu.

    “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.” (Mt 13:9)

      Glorija

      Dace, šobrīd Jūs vistiešākajā veidā savu reliģiozitāti vēršat uz cilvēku, kuru ieceļat Dieva lomā un sevi saldkaisli iztēlojat par vajātu mocekli, kuru apvaino ticības dēļ. Vai tas ir kā krievu teicienā “kļin kļinom višibajut”?

Ieva

Tik tiešām 100 g kultūras gandrīz pat 100 g tās nebija. Diskusija nekāda, bauda nekāda. Tikai viens cilvēks bija gatavs diskusijai, pārējie – nevar saprast, kāpēc īsti tur atradās.
Ar lielu nepacietību gaidu nākošās grāmatas.

Zane

Glorija.. nu beidz…naf smieklīgi. Stulbs un vēl stulbāks te sākas.. Nu jau sāk likties, ka nav mēra sajūtas šobrīd pašiem kritizētājiem. Nu pateica Linda muļķību, tad kāpēc tas tagad kā balons jāstaipa apkārt pa pilsētu.. re kādu es arī māku stulbību pateikt.. Tagd ko, sāksim pierādīt, ka tā muļķība ir pamatota..?

Man labāk patika Tijas Vanagas “pērle” par pirmo ārstu kodeksa punktu.. ar cieņu un tādā gara- pret pacientu.. Vai Jūs zināt Tija, kā “Traumās” klizma pa 2 eiro māsiņas kabatā, atšķiras no klizmas bez diviem eiro māsiņas kabatā? Teiksim.. atšķirība ir jūtama.. Pirmais kodeksa punkts ir mīts. …un tas sevi apliecina ikreiz, kad pacients naf tāds kādam viņam(maķtvajuzanagu) jābūt.. Bet visu cieņu.. tikai nenoslēdzieties tajā savā biedrībā pavisam..

    Dace

    Ui, bļāviens…

    Agrāk tā klizma maksāja latu. Šiem arī inflācija, nu jā 1,42 EUR kaut kā tizli, bet vispār es taisīju par trim rubļiem. Pat nezinu, kas to cenrādi bija ieviesis, bet tāds eksistēja.

      Zane

      Dace, nē bija divi lati, es pa joni nolaidu uz divi eiro.. Kopš eirām nav vēl uz klizamām būts. Ak tad tas bija pilnīgi pēc cenrāža..Nē nu labi, nevar jau te atbildību par klizmām gluži uzvelt ĀRstu psihoterapeitu biedrībai. Vienkārsi dusma sanāca.. ir tak normāls cilvēks, twiterī i raksti tīri līdzjutīgi un ētiski sašutuši, bet ēterā gvelž kaut kādus murgus par cieņu pret pacientiem.. LPSRS, vai kā tur bija tā kombinācija mums, no kuras tā ietekme ceļas..Ar šitādu pārliecību vajag iet un dauzīt veselības ministrijā logus, pieprasot nepilngadīgo piespiedu ārstēšanu kopā ar visām ģimenēm, cien. god. ārstu psihoterapeitu biedrība, kas nekur neiesaistās un neko nekomentē pacientu interesēs…

Zane

… nepilngadīgos – no narkotikām un citām ķīmiskām vielām atkarīgos(atvainojos par iztrūkstošo paskaidrojošo daļu 28.1 kom.)….

Aija

Paldies, Marī, par linku.
Atkal biju palaidusi garām. Bet nu – prijehaļi, latviski sakot.
Kas tas tāds par raidījumu, no mūsu naudas gādāts un taisīts.
Kur ir solītā kultūra? Kaut 100 grami kur??????
Kaut kāds tiesas surogāts. Matriarhālas tiesas. Kur pseidotiesneši bez augstākās izglītības.
Nevienas druskas inteliģences, zināšanu, kompetences. Es nemaz nerunāju par empātju un citām prasmēm.
Esmu emocionāla, sāpināta un vīlusies (sieviete taču :)).
Un pieprasu raidījuma demisiju un slēgšanu – sakarā ar nelietīgu, neracionālu, nevērtīgu naudas tērēšanu. Ko sauc par klientu mānīšanu un naudas izkrāpšanu. (Esmu sieviete biznesā, kur darbojos ar vīrišķīgām lietām. Arī naudu. Un nerentablu biznesu slēdz. Vīrišķīgi un noteikti.)

Grāfs

Kad hiēnām pasviež gaļas gabalu, tās tam metas virsū, cīnās, plosa to …. un ir interesanti vērot šo procesu, pie tam pašas hiēnas attīsta prasmi cīnīties un pat tās, kas nav neko dabūjušas, bet piedalījās procesā ir kaut ko ieguvušas , uzvarētājas ir pat paēdušas vai viegli uzkodušas ( atkarībā no gaļas gabala lieluma). Varbūt tā ir sociālos tīklos…. ir raksts, tēma , komentāri, sarunas…visi jau ir ieguvēji…

Bryuvers

Noskatījos to raidījumu vēlreiz ar domu, lai šo to no teiktā precizētu un paargumentētu ar vēsu prātu. Tagad redzu, ka Viesturs jau ir atbildējis uz visiem iebildumiem un ka šīs diskusijas ietvaros tur vairs nav nekas sakāms.

Domu gājiens sanāk apmēram šāds:
Viesturs no psihoterapeita pozīcijām publiski pauda vērojumu par šobrīd aktuālu sieviešu lomu dinamiku Latvijas politikā un biznesā. Viņš runāja no savas personīgās un profesionālās pieredzes [kura, cik zinu, saistīta ar attiecību lomu izstrādāšanu un izteikšanu vārdos, kas rada izmaiņu šajās lomās un veicina attīstību]. Šos vērojumus Viesturs izteica aiz pārliecības, ka sabiedrība no tā gūs labumu. Vērojumi bija domāti kā viedoklis, nevis absolūtas patiesības postulāti, un tāpēc Viesturs sagaidīja, ka par šo tēmu izraisīsies saruna. Taču ar šo jomu tieši un netieši saistīti profesionāļi nevis uzsāka sarunu, bet centās panākt, ka šis jautājums netiek cilāts. Viņi neteica, kādēļ Viestura vērojumi ir nepareizi vai kādēļ tie labuma vietā nodara ļaunumu, bet tikai apelēja pie 3 ētikas kodeksiem, apgalvoja, ka tos Viesturs ir pārkāpis, paužot necieņu pret sievietēm un ar saviem izteikumiem diskriminējis sievietes. Viesturs nepiekrita, ka ir paudis necieņu vai diskriminējot sievietes, bet joprojām uzskatot, ka viņa izteikumi nes labumu. Kā sarunā noskaidrojās, lai noteiktu, vai šie izteikumi tiešām ir vērtīgi, būtu plašāk jāiepazīstas ar Viestura grāmatām un beidzot jāuzsāk saruna par pieteikto tēmu.

Nu ko — lai veicas.

Silvija

“Ja jau esi vīriešu teritorijā, tad uzvedies kā vīrietis!”
Precīzi! Partizāni sakāpj bēniņos, jo tie nemāk uzvesties, ir dezorientēti un zina tikai vienu- ceļu uz bēniņiem.

Karojoša sieviešu tiesību aizstāve vēlas vienlīdzību, tomēr tajā pašā laikā vēlas lai par viņu samaksā kafe, nopērk kurpes un aizved uz teātri utt (nu visu to, ko vēlas sievietes). Meitenes, jābūt konsekventām- gribi vienlīdzību- esi vienlīdzīga visur! Nevis reizēm sieviete un citu reizi – tikai sieviete 🙂

Atcelt

Publicēts: 14.09.2014
Komentāru skaits: 94