Skatīt komentārus

 windswept-blue-wave-and-whirlpool-2-nancy-mueller

Turpinot domāt savas nebeidzamās domas par ģimenes un indivīda attiecībām, feisbukā uzdūros emocionālai Noras Ikstenas reakcijai uz deputāta Imanta Parādnieka priekšlikumu ieviest bezbērnu nodevu – http://www.delfi.lv/news/national/politics/paradnieks-rosina-ieviest-bezbernu-nodevu.d?id=45539698 . Nu ko – rakstniece, tas viņai piestāv, taču turpat, FB komentāros zem viņas viedokļa, tika ielinkots tiesībsarga Jansona viedoklis – http://www.la.lv/tiesibsargs-bezbernu-nodoklis-ir-absurds-un-atgadina-okupacijas-periodu/ , kas mani pārsteidza daudz vairāk. Ierakstīju savā komentārā, ka diez vai tiesībsargam vajadzētu sacensties ar mākslinieci emocionalitātē.
Tomēr emocijas šajā jautājumā turpina bangot arī Parādnieka kunga reakcijā uz Jura Jansona reakciju: Mūsu tiesībsargs varētu vienreiz beigt “muldēt” un iepazīties ar Vācijas konstitucionālās tiesas argumentāciju. Ja viņam informācija tajā brīdī ir ierobežota, tad kādreiz varētu arī dziļdomīgi paklusēt un iepazīties ar visu, nevis vadīties pēc mediju virsrakstiem- http://www.diena.lv/dienas-zurnali/sestdiena/paradnieks-mes-sievieti-sodam-par-to-ka-vinai-ir-berni-14087552
Par ko šīs emocijas pāri racionālajam? Kaut kas tajā melodijā likās pazīstams no saviem cīniņiem. Bet pats jautājums jau pamatā būtisks un vispirms prasītos tā izvērtējums, nevis izbļaustīšanās. Kaut kur pamanīju (laikam twiterī), ka cepiens pret Parādnieku esot par tiem pašiem jautājumiem, par ko cepiens pret Rudzīti. Tas gan man lika aizdomāties, jo līdz tam nekādi nebiju sevi asociējis ar šo deputātu. Drīzāk viņš man šķita nesimpātisks – ar savu zirgasti un tādu bārdas un ūsiņu dizainu, kas asociējas ar kaut ko glumu. Tad vēl skandāls par pornosaišu apmeklējumiem no Saeimas datora un kaut kāda seksuāla jocīguma bilde taisījās gandrīz gatava. Tādēļ tad, kad man stāstīja, ka visur, kur viņš parādoties ministrijās, viņš izvēloties agresīvu un pieprasošu komunikācijas stratēģiju, kā rezultātā atmosfēra uzkarst un nekas nerisinās, es padomāju, ka tas jau droši vien deputāta personības īpatnību dēļ.
Tomēr tagad, kad Parādnieka kunga galvas matainā daļa ieguvusi nobriedušam vīrietim raksturīgu paskatu, kā arī, kā viņš pats izsakās, sieva vairs tikai viena atlikusi un turklāt vēl šīs paralelitātes ar man svarīgajiem jautājumiem, sāku pret viņu izturēties nopietnāk un pat izjust tādu kā personisku cieņu. Jo arī pats esmu piedzīvojis, kā manis piedāvātais būtiskais netiek saklausīts un tiek aprakts zem nebūtisku, emocionālu drazu kaudzes.
Esmu jau rakstījis par „šņākšanas” atmosfēru, kad esmu izteicis savas personiskās un nevienam neobligātās domas par sievietēm biznesā un politikā, kā arī argumentējis tās trijās pagājušā gada grāmatās. Līdz pat šim ārpus manas mājaslapas komentāru daļas nav neviena atbilstoši argumentēta un pamatota pretviedokļa manām idejām, toties esmu apbļaustīts no visām pusēm, ieliekot apbrīnojamu jaudu un resursus manis nomelnošanā un diskreditēšanā. Tagad, lūkojoties, kā uz Imanta Parādnieka iniciatīvām reaģē publiskā telpa, un sadzirdot tur to pašu šņākšanu kas pavada mani, nākas izvirzīt hipotēzi – varbūt tā atskan akurāt tur, kur notiek pieskaršanās tā sauktajām „sieviešu tiesībām”? Nekur likumdošanā tā īsti nenoformulētajām, bet šņācošajos „argumentos” tieši tā formulētajām – „neviens man nepiespiedīs dzemdēt!” vai „valstij nav jālien manā dzemdē!” vai „sievietei ir tiesības izlemt – dzemdēt vai abortēt!”
Šajā kontekstā man, nejuristam, nākas aizdomāties un justies apjukušam par visādu tiesību karuseli, kurā dzīvojam. Mums ir cilvēktiesības – http://www.humanrights.lv/doc/vispaar/vispcd.htm , kurās minētas visādas pareizas lietas, tās gan pienācīgi terminoloģiski neizskaidrojot, bet to jau nevar prasīt ne no vienas deklarācijas. Mums ir arī Bērnu tiesības, kuras aicināts pārraudzīt tas pats Tiesībsargs, kas pārrauga cilvēktiesības – http://www.tiesibsargs.lv/cilvektiesibas/bernu-tiesibas/ un ANO Bērnu tiesību Konvencija, kurā, cita starpā, rakstīts arī šis:
… būdamas pārliecinātas, ka ģimenei, kas ir sabiedrības pamatšūniņa un visu tās locekļu, it īpaši bērnu, izaugsmes un labklājības dabiskā vide, ir jāsaņem nepieciešamā aizsardzība un atbalsts, lai tā varētu pilnīgi uzņemties sabiedrības uzticētos pienākumus;
atzīstot, ka bērniem, lai viņi varētu pilnīgi un harmoniski attīstīties kā personības, jāaug ģimenē, laimes, mīlestības un sapratnes gaisotnē;
paturot prātā Bērnu tiesību deklarācijā teikto, ka bērni ir fiziski un garīgi vēl nenobriedušas būtnes un tāpēc viņiem vajadzīga īpaša aizsardzība un gādība, tostarp pienācīga tiesiskā aizsardzība gan pirms, gan pēc dzimšanas; – http://likumi.lv//ta/id/270592
Šīs Konvencijas rindas mūs ievirza pārdomās par ģimenes tiesībām, kurām gan nav veltīta nekāda Deklarācija vai Konvencija, nenorādot, kā mums tās būtu jāprioritē attiecībā pret citām tiesībām. Toties ir skaidri un gaiši formulējumi Civillikumā – http://likumi.lv/doc.php?id=90223 , kurus iespējams piemērot praktiskās dzīves situācijās.
Tomēr ir taču redzams tas, kas arī Wikipēdijas cilvēktiesībām veltītajā šķirklī uzsvērts – filozofijā un politikā cilvēktiesību saturs ir strīdu objekts – http://lv.wikipedia.org/wiki/Cilv%C4%93kties%C4%ABbas . Jo kā gan var aizsargāt augstāk citētās Bērnu tiesības (bērni ir fiziski un garīgi vēl nenobriedušas būtnes un tāpēc viņiem vajadzīga īpaša aizsardzība un gādība, tostarp pienācīga tiesiskā aizsardzība gan pirms, gan pēc dzimšanas), neierobežojot visur skandinātās sievietes tiesības un pagaidām vēl nedzirdētās vīriešu tiesības? Šāds tiesību konflikts ir un vai tik tā balansēšanai savulaik netika radīts Tiesībsarga birojs, tādējādi apliecinot arī citās valstīs konstatēto, ka tikai prokuroru līmenī šo balansēšanas darbu paveikt nav iespējams?
No šāda viedokļa raugoties, jājautā – vai Bērnu tiesības pie mums praksē tiek pietiekoši labi balansētas ar cilvēktiesībās iekļautajām sieviešu un minoritāšu tiesībām? Vai mēs neesam pārāk aizrāvušies ar bagātākās pasaules daļas jautājumiem, aizmirstot, ka tur nav bērnu bērnunamos. Tur nav bērnu, kas cieš badu un sastopas ar tām problēmām, par kurām raksta Dace iepriekšējo bloga ierakstu komentāros? Kā no šādu mūsu bērnu viedokļa raugoties izskatās visas tās publiskajā telpā daudz populārākās cīņas ap „būt vai nebūt praidam” un „neviens nepiespiedīs mani dzemdēt!” ?
Man šķiet, cilvēktiesību ideja savulaik Rietumeiropā varēja dzimt, lai atbalstītu cilvēku tolaik pārmērīgo saikni ar izcelsmes ģimeni. Tā veicināja individuāciju, kas faktiski ir tā pati jūdaiskā „Ej prom no dzimtās Ūras”. Bet tā nebija domāta vecāku aiziešanas no bērniem (visādās nozīmēs) stimulēšanai, parūpējoties par savas unikālās personības izkopšanu. Tā bija bērnu aiziešanas no vecākiem stimulēšanai un tā ir liela starpība. To var atļauties sabiedrībā, kurā ir tradicionāli stiprs vidusslānis un pamatos veselīga ģimene ar draudzīgu vidi bērniem.
Latvijā esam ļoti tālu no tādas situācijas. Ir bērnišķīgi prasīt cilvēktiesības attīstīto valstu līmenī, uzskatot, ka kādam (kam?) tās jāgarantē tāpat, kā to prasa Rietumvalstīs. Nepadomājot, ka līdzsvara nobīdīšanās šajā virzienā samazina iespēju novirzīt resursus Bērnu tiesību realizācijai gan ģimenes, gan sabiedrības līmenī.
Es domāju – tā šņākšana un pārējais ārprāts, kas saceļas no pamatotu jautājumu uzdošanas „par Dzemdi”, noslāpē racionālu atbilžu sniegšanu uz tiem. Būtībā jau tas lieku reizi parāda Dzemdes un Dievietes egoismu. Abas šīs sievišķās psihes struktūras, atšķirībā no Mātes lomas, nav ieinteresētas bērnos, bet ir ieinteresētas seksuālajā brīvībā un senā matriarhālajā varā, kura tik spilgti izpaužas gan šņācienos, gan šo šņācienu respektēšanā un bailēs no tiem.
Sievietes, kas pastāv uz feministiskajām „sievietes tiesībām” reproduktīvo, ģimenes un Bērnu tiesību jomā, neredz un laikam jau negrib redzēt, ka viņas aizstāv nevis savu ceļu uz Sievieti, bet gan neatdalīšanos un identificēšanos ar Dzemdi un Dievieti. Viņas neredz, kādu ļaunumu nodara gan saviem bērniem, gan ģimenei un sabiedrībai, ar savām neapzinātajām emocionālajām reakcijām un to ietekmi neļaujot lietām racionāli tikt izdiskutētām.
Būtībā jau tas parāda to, ko es ne vienu reizi vien jau esmu teicis un rakstījis – Bērnu tiesību realizācijas iespēja parādās tikai ar Tēva lomas ienākšanu ģimenē un sabiedrībā. Tikai tur, kur ir stingrs Tēvs, izdodas ierobežot Dzemdes un Dievietes intereses un radīt divus varas centrus ģimenē, kas bērnam dod iespēju no mātes arhaiski agresīvajām daļām atdalīties. Ja Tēva nav, tad šīs te pašas sievišķi agresīvās daļas vaino vīriešus par to, ka tie to nav attīstījuši. Bet tiklīdz tas tiek darīts (pārvarot savas personiskā gravitācijas uz Dzemdi un Dievieti), tā tiek sacelta šņākoņu vētra, slēpjoties aiz cilvēktiesībām. Jo Dzemdei un Dievietei ir vajadzīgs tikai tāds Tēvs, kas gatavs būt abu asistents, tātad neizaudzis un neatdalījies Dēls. Vīrietis, kas nav izstrādājis no mātes atšķirīgu punktu, no kura raudzīties uz realitāti. Tiklīdz viņš to ir izdarījis un sāk savu redzējumu realizēt, tā sastopas ar pretestību, kuru šodien vairs nedrīkst pārvarēt vardarbīgi. Dzemde un Dieviete jānoliek pie vietas citādā ceļā, ko arī mēģinām šeit darīt.

 

Komentāri

Marī

Var gadīties, ka man atkal sajukušas matriarhālās un patriarhālās virzības, bet nesaskatu kopsakarību, kādā veidā detaļu kontroli pieskaitīt pie patriarhālām, pie Tēva vedošām īpašībām. Tāds detaļu kontrolieris, cālēnu skaitītājs rādās kā tipisks lielmātes dēliņš un sūtnis, neatkarīgi no vecuma un ieņemamā amata.

Gladiola

Viestur, lai pretnostatītu sieviešu un bērnu tiesības, vispirms vajadzētu pārliecināt sievietes, ka viņas ieņem bērnus, nevis nenosakāmas izcelsmes materiālu, kuram ir potenciāls par bērnu tapt. un ka sieviete nevar ieņemt kāpostu vai trusi, bet gan bērnu. Daudzām ir tik ļoti bail no tā, ka varētu izrādīties – tas tiešām ir bērns! ka nevēlas doties uz sonogrāfiju, paskatīties, ko viņai taisās izgriezt. Ja runa būtu par vēzi, ko grasās operēt, tad taču paciente domājam gribētu zināt, redzēt sonogrāfiju, rentgenu, analīzes, tad ārsta nevarētu aizbildināties, ka nav ko viņai skatīties. Bet uz savu bērnu skatīties bail…
Un par tiesībām var runāt tikai tad, ja ir arī pienākumi. Kādas ir sievietes tiesības, ok, mēs zinām. Sakiet, lūdzu, kādi ir sievietes pienākumi? Vai maz tādi ir? Un pret ko?
Es brīnos, ka mediķi par šo jautājumu tik maz izsakās, jo abortus taču jāveic viņiem, ne jau sievietēm. Lai būtu aborts, nepietiek, ka ir sieviete, kas negrib bērnu, vajag vēl kādu, kas abortu var uztaisīt. Ja mediķi no tā atteiktos, tad sievietes varētu gribēt ko gribēdamas, nebūtu, ks viņas apkalpo.

    Liigotante

    Vai manu dieniņ, cik naivi (stulbi?)! Ārsti vairs neveiks abortus un iestāsies paradīze zemes (Latvijas) virsū. Un būs mums vesels bars laimīgu ģimeņu: laimīgu tētu ar laimīgām mammām un laimīgiem bērniem. Un izaugs laimīgi nodokļu maksātāji un budžets pildīsies ar uzviju (Parādniekprāt). Āleluja!

Cimds

Lai gan diez vai man patīk tāda lieta kā aborts, bet lasot to, kā ar tām sievietēm mums, viedajiem, būtu jātiek galā, lai tak viņas netiek pie tā kārotā aborta, tiešām vemt vien gribas. Paskat, ir arī Kampanellas cienīga utopija dzimusi – ja nu ārsti ir glābiņš, ja nu viņi visi ņemtu un atteiktos tos abortus veikt? Laikam jau tas būtu dikti labi, bet visticamāk, tie ārsti vai viņu kolēģi savulaik ir redzējuši, kā izskatās amatniecisks aborts…

Savukārt, ja Parādnieks ar Rudzīti izveidos stabilu palīdzības dienestu mātēm, kas atteikušās no aborta, tad viņi būs izpildījuši kādu nebūt pienākumu, kas ļauj viņu pretabortu centienus uztvert kaut cik nopietni. Pagaidām… tukša cāļu čiepstēšana

    Gladiola

    Ja runājam par amatnieciski veiktiem abortiem, tad šajā jautājumā ir tāpat kā ar pašnāvību. Būtu tomēr labāk, ja to veiktu medicīnas personāls, jo tad ir ar garantiju, ka nomirsi saldi un bez sāpēm, nevis mocīsies vai pasarg Dievs sevi tikai sakropļosi. Pašnāvību arī vajag atļaut ar likumu. Negribu dzīvot, lūdzu iešpricējiet man, vēlams, lai izmaksas sedz nodokļu maksātāji.
    Cimd, pwlīdzības dinesti jau ir, bet tā vietā, lai uzveltu atbildībuRudzītim vai Parādniekam, varētu kaut ko izdarīt arī pats. Pietiek ar to, ka neesi vinaldzīgs un turi acis vaļā. Un galīgi ne visas sievietes ir tādas, kas no citu palīdzības taisās visu mūžu dzīvot. ir daudz tādu, kam tiešām tikai vajag pslīdzēt atsperties, palīdzēt dažus mēnešus un palīdzība no tuviniekiem ir vajadzīga visām sievietēm ar maziem bērniem. Citai lielāka, bet citai – tikai tik, lai ir kad pieskata bēbi, kamēr pie friziera aiziet.

neziniic uz meeness

bet LV tiesību aktos nav noteikts, ka bērns sākas no ieņemšanas brīža 🙁

Gladiola

Starp citu, Hipokrāta (un Hipokrāts nebija nekāds kristiešu sludinātājs) zvērests savā oriģinālā palīdzēja nepalīdzēšanu nogalināt augli mātes miesās. Protams, ka šī daļa tagad no zvēresta ir izmesta. Diez vai dakteriem tagad vispār ir jāzvēr?
Bāc, ja es nebūtu jau tik veca, ietu mācītos par ginekoloģi. Man patiktu.
Kad biju pie ginekologa, lai stātos uzskaitē (katru reizi pie cita speciālista), es atceros, ka tad, kad uz jautājumu “kā varu jums palīdzēt?” atbildēju, ka visticamāk esmu stāvoklī un gribu zināt, vai tā ir, abas reizes es ārstu sejā redzēju izbīli. Pirmais pēc apskates sacīja:” jā, jūs esat stāvoklī. vai tā ir laba ziņa?” otrā nervozi jautāja, vai pareizi saprot, ka es bērnu paturu un acīmredzami atslāba, kad teicu, ka jā, protams. Ārsti, kas baidās no pacienta. Ir nu gan laiki pienākuši.
Tagad domāju par tiem diviem dakteriem, ko apsūdzēja par savlaicīgas pwlīdzības nesniegšanu dzemdētājai, kā rezultātā nomira jaundzimušais. un es domāju, vai ārsts nepaliek cinisks un vienaldzīgs, ja viņam jāveic aborti.
Kāda mamma man stāstīja, ka pirmajās dzemdībās (kur viss tomēr beidzās laimīgi) mazpilsētas slimnīcā dzemdību sarežģījumu dēļ ārsts noprasījis, ko viņam glābt bērnu vai viņu pašu un ka viņš rekomendējot neizvēlēties bērnu, jo “var taču uztaisīt citu”. Un tā pati dzemdētāja tiek atstāta otrajās dzemdībās dzemdību zālē, kurā ir +12 grādi, jo vecmāte “aizgāja atlaisties” (bija nakts) ar tekstu “ja kas, tu man zvani”.
ja mēs pieņemam, ka aborts ir normāli, tad tām, kuras grib dzemdēt, nākas piedzīvot ārprātā necilvēcīgu attieksmi pret sevi un savu bērnu, ja vien nav pietiekami naudīgas, lai noslēgtu līgumu un ārsts ir finansiāli ieinteresēts būt labs un iejūtīgs. Jo ārsts nevar būt šizofrēniķis, kas dzīvību gan iznīcina, gan ļauj nākt pasaulē.

Ziema

Īsti nesapratu, vai tad pareizā izvēle būtu glābt bērnu un atstāt viņu bez mātes? Manuprāt, perversi. Starp citu, nu jau labu laiku (pēc pašas pieredzes – kopš 2005. gada) arī bez līguma un papildmaksas var saņemt lielisku dzemdību aprūpi, kas, protams, neizslēdz arī sliktu un merkantilu attieksmi kāda nejēdzīga ārsta izpildījumā. Un gan jau šīm lieliskajām ārstēm diemžēl ir nācies arī veikt abortu.
Vēlreiz uzsveru – vienīgais, ko var darīt abortu skaita mazinašanas sakarā, ir radīt apstākļus un sniegt informāciju, kas ļautu topošajai mātei BRĪVI izlemt saglabāt bērnu. Pārējās idejas ir varas uzurpatoru par laimi nekaitīgas atraugas

perētāja

Gribu parunāt par vēl vienu ,,bērnu negribēšanas” aspektu, kas publiskajā telpā maz cilāts, jebšu esmu palaidusi garām. Visām jau esošajām bailēm, kuras sagāžas virsū sievietei, jau iedomājoties par (vēl vienu) bērnu (vai viņš būs pilnīgi vesels, vai nenomirs dzemdībās, vai nenomiršu es, vai tēvs viņu patiešām grib, vai nezaudēs darbu, vai mūs vienu dien nepametīs, vai darbu izdosies saglabāt man, utt.), pievienojas tās, kuras sakņojas pēdējo desmitgažu likumdošanā: ,,vai man viņu neatņems?” Jo risku ir tūkstošiem: vai bērns ar savu raudāšanu nepatraucēs kaimiņu bezmiega mocīto tantu- zvans bāriņtiesai! Nomauksies no šūpolēm, pārsitīs pieri- zvans bāriņtiesai! Skolā ieteiksies, ka brokastis nav ēdis- zvans! Saplūksies ar kādu- zvans, zvans, zvans… No tautas modrajām acīm noslēpties ir teju neiespējami, ja nu vien dziļos laukos. Tālab jau tur vēl pa kādai lielģimenei var atrast. Tad labāk viena diena šausmu ginek. nodaļā, nekā visu atlikušo mūžu. Ak jā, plus vēl kara draudi.

    Nu

    jā, tās bailes tādas ir… Man arī. Visas reizē.

Dace

Nedēļas nogalē es arī mazliet parunājos vienā FB tēmā par šo jautājumu.

Dāmās kā jau dāmas, viss apmēram zināms, galva man nesāp, bet tad ierodas Ilgvars Kuncītis, viesu nama īpašnieks (vai gadījumā ne tas, kura viesu namā Viesturs kādreiz gribēja organizēt pāru grupu?) un piebliež šo tēmu pilnu ar epitetiem “lezbas” un “pideroni”. It kā šos konkrētos iebildumus pret Parādnieku vadot LGBT utt. Jāteic godīgi, ka nekā par tādām aizkulisēm nezinu un tāpēc nevar izteikt kādus drošus apgalvojumus, bet interesanti – kā gan I. Kuncītis tik pārliecinoši zina? “Normālis” no “normālas ģimenes” ātri izdalīja tādas birkas, ka apsēdos. Kas bija cerēts panākt? Dialogs? Vai tiešām cilvēki no “normālām” ģimenēm jūtas tik izmisuši un apdraudēti?

Un kas tās tādas par f****** “normālām” ģimenēm? Kuras būtu “nenormālās”? Varbūt beidzot vienu reizi par visām reizēm kāds to saņemsies definēt, ja jau ir tāda drosme salīdzināt? Atvediet pie manis vienu savu “normālo” bērnu, un es diezgan ātri bez jebkādiem šrinkiem ar pašizdotu šamaņa un babenes sertifikātu jums pateikšu, ko nenormālu jūs ar viņu darāt. Pēc tam varēsiet to visu “zinātniski” apgāzt.

Ja emocionāls ir tiesībsargs Juris Jansons, tad viņam tādam noteikti nevajadzētu būt, bet, ja emocionāls ir deputāts Imants Parādnieks, tad viņam “grūta bērnība” (vai whatever)…

Saeimas komisijas sēdes par abortu un nu jau droši vien arī bezbērnu nodokļa jautājumiem nepārtraukti brauc strupceļā, taču ne jau “lezbu” un “pideronu” dēļ, bet gan Parādnieka problemātiskās uzvedības dēļ, jo viņam ik pēc brīža ir jātaurē, jāmētā priekšmeti un jātaisa histērijas. Pilns tīmeklis ar video no sēdēm, kas atspoguļo tiešām “nobriedušu vīrieti”. Brīžam gribas vienkārši padoties un krist izmisumā, kāpēc mums tā neiet. Pilnīgi godīgi.

Ginekoloģe Dace Melka, kura ir viena no pieaicinātajām ekspertēm šai komisijā, knapi spēj parunāt, jo neviens nezina, kad puisis kliegs, bļaus un varbūt tūlīt kritīs gar zemi – dažkārt var manīt, ka tālu nav. Dr. Melka ir no cienījamas ārstu dzimtas, vecāka par Parādnieku, un līdz šim galīgi nav justs, ka viņa kaut kā karojoši feminizētos. Vismaz izrunāt tekstu taču viņa drīkstētu. Nav daudz jāštuko, lai redzētu, ka viņas visas ar I. P. runā kā apmēram psihenes uzņemšanā.

Šis viss ir puslīdz droši no tās operas, ko reiz teica kāds vecs urologs, kad tauta atkal norēja ārstus un medicīnu kopumā: “parunāsim tad, kad Tu nevarēsi pamīzt…”

Kāda konservatīva kristiete, laipna un jauka mācītāja kundze, kas patiesā un dziļā ticībā bija dzīvojusi ar atziņu, ka “homoseksualitāte ir liels grēks”, kad viņas dēls izrādījās gejs, pēc vairākiem raudāšanas mēnešiem izteicās ļoti līdzīgi: “cilvēki, jūs vēl savu dzīvi neesat nodzīvojuši un patiesībā neko par sevi nezināt”. To viņa galvenokār teica savai draudzei, jo tā vīru drīz atlaida no darba. Vecāki bija ļāvuši, lai dēls kopā ar draugu dzīvo zem viņu jumta… Kur nu vēl lielāka sodomija mācītāja ģimenē.

Es tā jūtu, ka mēs gana daudz esam spējuši šai vietā saprast un izrunāt tādā tonī, kas nevienu neierindo normālo vai nenormālo kategorijā (domāju tieši bloga saturu), bet tagad gan negribētu piedalīties jauna gadžeta pirkšanā Parādniekam. Vai tad viņš manu bezbērna nodokli noliks kastītē, lai es no tā pēcāk dabonu pensiju?

Vēl savos diezgan naivajos glābējas laikos gribēju palīdzēt vienam puisim no VSAC, jo viņš, nokļuvis slimnīcā, sūdzējās par diezgan trakām lietām. Tur vajadzēja psihologu un normālu policijas izmeklēšanu. Tiesa, tā bija mana pirmā “lieta”, man nebija pieredzes, un viss izplēnēja, bet feministes no NVO un tiesībsargs bija vienīgie, kas tur vispār saskatīja problēmu.

Mani atsēdināja VSAC vadības un policijas demagoģiskā atrakstīšanās, es toreiz domāju, ka visu jau esmu redzējusi un ka mani nekas nesatrieks, bet tas, kā izrādījās, bija ļoti riskants un bērnišķīgs redzējums. Tagad es nekad nesāktu kaut ko tādu, ja man aiz muguras nebūtu noteikti cilvēki ar sakariem vai kaut kas tamlīdzīgs. Pārkaitinātu un skaļi kliedzošu sieviešu bars, kas nevar nomierināties, protams, arī nederēs, bet tagad sāku domāt, ka vispirms es uzmanītos no “normālajiem”, lai tie ir tik tālu, cik vien iespējams.

Tiesībsarga birojs ar saviem mazajiem resursiem ir pārkrauts ar tādiem s., par ko neviens “normālis” vispār nezina un apvemtos uz vietas.

Ziema

Paldies, Dace! Sakarīgi!

Valentīna

Vai būtu iespējams sagaidīt, ka Rudzītis izlasa Veco Derību? Varbūt pat uzstājīgi mudināt – kā jau domātāju un viedokļu rosinātāju, arī provocētāju. Pie kam – nevis lasīt eksaltētām, jūsmas, bijības un pazemības aizlietām acīm, bet gan tā skaidri. Skaidri un gaiši. Tad izdarīt secinājumus. Arī par to, ka mēs esam tur,kur esam un jūdi ir tur, kur ir. Šodien.
Neviens mani nepārliecinās, ka ir iespējams veidot tik pamatīgu apvērsumu, kādu to veido Rudzītis, nebūtot pamatīgi, lēnām, un kā jau minēju – bez eksaltācijas, izlasījis šo Vadības Rokasgrāmatu, šo VR. Redz, pat iniciāļi sader.
Mans jautājums nav karojošu pozīciju rosinošs, nav arī sauciens – karaul! kristiešus abižo! Nē. Tā ir pašpieredze. Tā nu sanāca, ka vispirms izlasīju Rudzīša grāmatas, tad palasīju mitoloģiju, kurā Rudzītis balstās, beigās ķēros pie iepriekšminētās “vadības rokasgrāmatas” lasīšanas. Un tagad varu teikt – kamēr to visu neizlasa, nav iespējama nekāda Rudzīša gaidītā pretargumentācija.
Un lai vai kā un lai cik sirsnīgi iedziļinātos Rudzītis un Parādnieks sieviešu pasaules problēmās, nekad viņi tās nesapratīs. Jā, meklēs un šķetinās, sauks, rosinās, kaldinās likumus, piedāvās teorijas utt. utjpr. Bet – NEKAD nesapratīs, jo – nevar piedzīvot. Gluži objektīvi, vismaz ne šajā reizē. Ja nākamreiz atnāks kā sievietes, jā, pie noteikuma, ka atmiņu kādā failā būs saglabājušies patreizējie meklējumi, pētījumi. Tad varbūt. Lai gan, kas zin, kā tur tas viss pēc tam 🙂
Es lasu, klausos un domāju – kam tas viss? Kāda motivācija abus kungus iedvesmo? Kādus jautājumus viņi grib sev atbildēt? Ja tas ir tikai process, bez mērķa, – nu, tad tā ir tikai gaisa kustināšana un papīru pierakstīšana.
Un te sākas visinteresantākais – un šī jautājuma dēļ būs jādodas uz Mansardu, lai to pajautātu – vai kungi patiešām zin, kāds ir viņu mērķis? Vismaz Rudzītis. Būtu jāzin, es ceru. Jo savādāk var sanākt kā bēdīgi slavenajam Ļeibam Davidovičam Trockim – “mērķis nav nekas, kustība ir viss! “(tieši pārnests no krievu val.). Un te atkal var atgriezties komentāra sākumā…

Bryuvers

Tajā vietā šai bloga ierakstā, kur beidzas visas atsauces, es pilnīgi piekrītu — tā ir Viestura jau vairāku gadu gaitā izstrādāta attieksme.

Bet Parādnieks ar savu bezbērnu nodokli, kā tas šeit iederas? Vai tad tas kaut kādā veidā ietekmē bērnu tiesības? Vai tas ietekmē sieviešu tieksmes uzskatīt bērnus par savu īpašumu un pretenzijas uz tiesībām brīvi rīkoties ar savu seksualitāti (piemēram, “mans ķermenis”), neatbildot par sekām uz bērniem? Viņš tak ir viens kārtējais Ziedotājs. Viņu rūp “netaisnība pret mātēm ar daudz bērniem”.

Vispirms jau man krīt acīs tas, ka kārtējo reizi tiek izgudrots kaut kāds nodoklis. Vai valsts aparātam ir vēl par maz?! Piemēram, visas iestādes barojas no mūsu nodokļu naudām, tomēr, tiklīdz jāveic kāds darījums/operācija, kas skar valsts datus, tā tūlīt ir jau atsevišķas maksas par to, un ne jau mazas. Viesturs ir šad un tad izteicies par Mozu kā patriarhāla tiesiskuma paraugu, un Mozus bauslība tāda tiešām arī ir. Ja es palasu Exodus grāmatu, man rodas sajūta par taisnīgu nolikumu. Bet, kad palasu par jauniem likumprojektiem mūsu valstī, tad tāda sajūta nerodas. Kā kas jauns, tā tikai jau zini, ka kaut kas būs dārgāk, kaut kur būs papildus ierobežojumi, kaut kur būs lielāki nodokļi, kaut ko atkal nedrīkstēs. Novērtēt neesošu (nulles vērtībā) zemnieku saimniecību maksā 130 euro; pārstāt būt mikronodokļa maksātājam maksā 170 euro. Rīgas satiksmes cenas divkāršojas. Kopš krīzes sākšanās ir ieviests nekustamā īpašuma nodoklis. Kāds mans radagabals uzcēla māju, kā rezultātā palielinājās viņa nekustamā īpašuma kadastrālā vērtība, un līdz ar to palielinājās arī nodoklis! Ja nemaksāsi, un parāds sakrāsies liels, īpašumu varēs atsavināt! Bet tu taču pats esi radījis vērtību, nevis paņēmis no valsts! Sakiet, ko gribiet, bet valsts pārvaldes aparātā esošie domā, ka viņi ir valsts. Ja viņu algas tiek apdraudētas, tad apdraudēti ir “valsts” ienākumi, un kaut kas jādara. Kās jādara? Ne jau jādomā par valsts ienākumiem, kopprodukta palielināšanu, jauniem projektiem, kas to veicinātu, un līdz ar to vispārēju dzīves līmeņa paaugstināšanos, bet gan pavisam vienkārši — vajag vairāk iekasēt no pilsoņiem. Jādomā, kā vēl dziļāk ielīst pilsoņa kabatā. Valsts aparāts ir kā tāda muša, kas spindz ap galvu, dirš visās vietās un dēj aiz pilsoņu ādas oliņas, kur perēties kāpuriem. Tā to darīs tik ilgi, kamēr mēs nenolemsim to vairāk neļaut. Un vairums, nevis tikai daži, kurus varēs uzskatīt par īpatņiem un neņemt vērā. Patriarhāla attīstība ir jaunu vērtību ražošana, bet tas, kas notiek, ir labākajā gadījumā patrimatriarhāla esošo vērtību novirzīšana uz tiem, kam vairāk varas.

Otrkārt, pats bezbērnu nodoklis. Nu ja, attīstītā Vācija; kas to zina, kā tas izskatās viņu kontekstā. Padomju laikā arī bija; vēl mani kolēģi ņirdza un teica: drīz (līdz ar pilngadības iestāšanos) tev būs jāmaksā par pautiem. Nu, bet, ja nopietni, vai tas ir ok, ka 18-gadīgam ir jābūt jau ar bērniem? Tātad viņš tos radījis jau nepilngadīgs? Cik gados tad ir jābūt ar bērniem? 20? 25? 30? 40? Pēc Parādnieka domām, sākot no 23-25, un “vīriešiem likmes piemērošanas periods varētu būt ilgāks.” Neizskatās, ka viņš rūpētos par klasisku ģimeni. Vienkārši vīrietim jāsēj (jāziedo) sava sēkla, gan izaugs kāds latvietis, un Latvijas Dieviete būs laimīgāka, bet par ģimeni un bērnu labklājību te nav runa.

Vai visiem ir jābūt ar bērniem? Kuriem tad viņu nav? Tām sievietēm, kas pārmērīgi pretendē uz savām tiesībām? Tur jau pārsvarā ir cita problēma: viņas pretendē uz savām ekskluzīvajām tiesībām uz bērniem (un tas kaitē bērnu attīstībai), nevis viņām nav bērnu. (Un tieši viņas Parādnieks grib atbalstīt) Kas tad atliek kā mērķauditorija šādam likumprojektam? Tie, kas bērnus radīt nav varējuši — cilvēki ar grūtu psiholoģisko (dzimtas koka) un/vai finansiālu kontekstu. Tie būs tie, kam šāds nodoklis pārsvarā tad tiktu piemērots. Jeb viņiem vēl būtu jāiet uz kādu iestādi, lai saņemtu kādu izziņu, kas no šāda nodokļa atbrīvotu? Vai viņu grūtības tiks atpazītas? Cik vispār ir tādu, kas bērnus radīt negrib, kam nešķiet, ka bērni ir viņu turpinājums nākotnē?

Treškārt, bērnu neradīšana ir vienīgais “objektīvais” arguments, ko ir varēts atrast pret tiem, kam ir seksuālas īpatnības (t.s., LGBT). Šīs īpatnības, pirmkārt, neviens sev nav izvēlējies; otrkārt, tās pašas par sevi nenes ļaunumu citiem, tomēr vienai skaļai sabiedrības daļai ir neverbalizēta agresivitāte pret tiem; neņemos spriest par šīs agresivitātes iekšējiem iemesliem, taču viņi kā objektīvu argumentu izvirza bērnu neradīšanu. Vēl viena poga, uz ko politiķiem spiest.

    Sic!

    “Vai tas ietekmē sieviešu tieksmes uzskatīt bērnus par savu īpašumu un pretenzijas uz tiesībām brīvi rīkoties ar savu seksualitāti (piemēram, “mans ķermenis”), neatbildot par sekām uz bērniem?”

    Kāpēc netiek apspriestas vīriešu tieksmes brīvi rīkoties ar savu seksualitāti? Ja jau reiz sexualitāte un ķermenis nav sievietes pašas īpašums, tad arī vīrietis, stājoties sexuālās attiecībās, zaudē daļu sava ķermeņa un resursa. Un tad tas ir jāformulē likumā. Nevis tikai tad, ja laulājies, bet pēc fakta – bija sekss, ir sekas bērnu formātā, pilna atbildība līdz kriminālai, ja netiek pildītas tēva funkcijas, jo to nepildīšana galu galā ir noziegums pret bezpalīdzīgu personu.

    Jūtu motīvu nokļūt Saeimā un izlobēt šādu dzīvi. Tad gan abortu praktiski nebūtu…

      Bryuvers

      Elementāri: bērni rodas no diviem, nevis no viena, tātad abiem tiesības un pienākums. Jā, kas savienojušies, tie ir viena miesa, vai tad tas kas jauns? Bībeles pirmajās lappusēs var izlasīt. Bet tagad ir kļuvis pēkšņi modē tas, kas atzīts par nepareizu jau vairākus tūkstošus gadu atpakaļ.

Dace

Lai pārceļ valsts pārvaldes datorus no dārgā monopola Microsoft uz bezmaksas Linux, ņem pašus lētākos mobilos tikai sarunām, nekādas planšetes un citas rotaļlietas ierēdņiem par valsts naudu, samazina augstskolu skaitu (turpina Ķīļa iesākto), un būs vēl mammām iespēja līdz mūža galam maksāt pusi no vīra pensijas, ja viņš gadījumā mirs pirmais. Nezinu sevišķi labi Rietumeiropas sociālo politiku tieši pašlaik, bet pēc dažām privātām sarunām kaut ko tādu atceros.

Ja sāktu par naudas izšķiešanu Eiropas Komisijā, tad es vispār izstājos. Papīrs uz 30 lpp., kur līdz pretīgumam skrupulozi aprakstīts, kā sodāms veikalnieks, kas bez maksas iedod pircējam polietilēna maisiņu, turklāt tulkojams visās ES valodās. Latvija taču arī tur ienes savu naudiņu. Un tur maksā par dārgā gala datorprogrammām (t.s. Computer Aided Translation tools), tulkotājiem, korektoriem, datorspeciem, projektu vadītājiem un visāda līmeņa priekšniekiem – pilni gaiteņi ar ļaudīm, kas pārstumda šitādus “svarīgus” papīrus. Kur nu vēl sēžu nodrošinājums, visas algas, komandējumi deputātiem un citiem ierēdņiem, bet tas “maisiņu papīrs” mani reāli aizkustināja. Tas tikai rāda idiotisma apmērus.

Esmu sastapusi mūsu jaunā brīvvalsts laika bāreņus, ar kuru vajadzībām tai pašā laikā valsts sevi nemaz nav apgrūtinājusi, viss tikai atteikts, cilvēks atstumts. Savulaik bija grūti atrast bāreni, kurš nebūtu pārdevis valsts iedoto dzīvokli, jo nebija, ko ēst. Nezinu, kā ir tagad. Ja viņi kaut kā ir tikuši dzīvē uz priekšu, tad gandrīz tikai privātu iniciatīvu dēļ vai pateicoties tādām sociālajām darbiniecēm, kas ir darījušas daudz vairāk, nekā viņām formāli vajadzētu. Jau rakstīju par to.

Tāpēc es neticu, ka Parādnieku uztrauc kādi bērni vai viņu mammas.

Ja viņas pašas labā raugāmies uz arhetipisko sievietē (es sevī tai skaitā), ja domājam par izaugsmi un attīstību, tad drīkstu teikt par šo deputātu to, ko redzu, jo ar manām seno slāņu izpausmēm arī neviens neauklējas. Un viss kopā iznāk tikai taisnīgi.

Ja sieviete rīkojas emocionāli un izdara muļķības, tad visiem būs ko izteikties par sievieti kā tādu un nodarboties ar vispārinājumiem.

Ja emocionāli rīkojas vīrietis un arī izdara muļķības, tad tur vienkārši “nobriest patriarhāts”.

Kad mēs iebraucām kārtīgā krīzē ar visiem buldozeriem, batjkām un kalvīšiem, tad tur sieviešu tuvumā gandrīz nebija. Ne Māšu, ne Meitu…

Es sāku just, ka ir laiks līdzsvarošanai – vismaz manās personiskajās domās.

Zane

A, ja mēs pamēģinātu padiskutēt par lietu.. par vienu Parādnieka jautājumu, kuru tad arī pati mēģināšu apsmadzeņot..”vai ir taisnīgi, ka sieviete, kura ir dzemdējusi un izaudzinājusi trīs bērnus, pie identiska darba ar identisku atalgojumu saņems par 15% mazāku pensiju nekā sieviete, kas nav dzemdējusi un izaudzinājusi nevienu bērnu?” Apzināti atslēdzu jebkādas traumas un iemeslus, jo skatot sausi “pēc taisnības principa”, tos var neņemt vērā..

Jā, Ir taisnīgi, jo mūzu valsts likumdošana paredz, ka nodokļus maksā TIKAI strādājošie. Māmiņa ar bērnu netiek uzskatīta par strādājošo, un viņai nodokļi nav jāmaksā, valsts garantē, ka viņa šajā situācija, turpina būt sociāli apdrošināta, ko garantē jau Konstitūcija(ja tagad nemaldos). Ir cits jautājums…kāpēc likums par sociālo apdrošināšanu pieļauj tādu atšķirību starp sievieti ar bērniem un sievieti bez bērniem?

Es mazliet pafantazēšu par Parādnieka izpratni par sieviešu un māmiņu tiesībām un netaisnībām. Ja vadītājam pieder automašīna, tad viņam jāmaksā nodoklis un apdrošināšana. Jo mazāk satiksmes negadījumu un lielāks stāžs, jo mazāka apdrošināšana, jo mazāks motors un masa, jo mazāks ceļu nodoklis. Loģiski. Bet ja nu ir (un IR!!!) iedzīvotāji, kas maz, vai nemaz neizmanto sociālā budžeta pakalpojumus, bet cītīgi maksā nodokļus, un pretī – tādi kas to tik vien dara kā izmanto(šeit var būt runa arī par bērniem un viņu problēmām), tad kāpēc, tam, kurš neko netērē, pats investē savā un savas ģimenes labklājībā un veselībā būtu jāmaksā tāda pati nodeva kā tiem, kas nemitīgi patērē? ……un šajā vietā sākas nacisms…kur var aizbraukt līdz visādām izkropļotām vērtībām un to nozīmi….

Attīstības ceļā veselais maksā par slimo, stiprais par vājo.. citādi nevar būt, citādi nekas nestrādā. Vot un te mums ir paradoks(vismaz tā man izskatās to ir uztvēŗušas dāmas no FB), kad tam cilvēciņam, kurš pats varbūt ir problemātisks, jāuzņemas atbildība par morāli stiprāku daļu(kā tas cilvēciņš iedomājas), taisnības vārdā.

Vai koncentrācija uz pensiju vispār nav mazliet utopiska? Kas ir taisnīga pensija? Viena sabiedrības daļa uzskata, ka tie, kas daudz strādās, tie saņems lielu pensiju. Ha.. mūsu vecāki noteikti varētu šeit kaut ko iebilst. Ne darbs, ne ģimene nav garantija, ka “viss būs labi”. Manuprāt ir absurdi, ka daudziem vīriešiem laukos nav darba, lūk tas ir galīgi garām. Ir absurdi, ka bērniem nav vecāku un ģimenes, bet jāaug bērnu namā. Ir absurdi, ka cilvēki nevēlas bērnus, jo baidās, ka bērns varētu viņu dzīvi padarīt grūtāku nekā tā ir bez bērniem. Un vispār jau Parādnieka ideja atbalsta nevis sievieti ģimenē, bet sievieti, kas starp darbiem uzdzemdē pa bērnam. Kā teikt, lai bilance sakrīt, ienākumi nemazinās..varētu padomāt, ka prieks, kas gūstams no bērniem nevarētu būt to 15% mazākās pensijas vērts. (Piedodat mammas, es galīgi ne par to, ka jums pensiju mazāku maksāt, bet par to, ka jums tā pievienota vērtība ir lielāka nekā bezbērnu sievietei.). Ir arī tādas sievietes, kas audzinājušas bērnus, un algotu darbu strādājušas ļoti maz. Bet vai te nav akmens jāmet mūsu debilajā sistēmā, kas vispār pieļauj, ka kādam cilvēkam ir pensija tādos apmēros ar kuru nevar izdzīvot??? Da manis pēc lai naftas magnāte, madam Kautkāda tur saņem savus entoss tūkstošus, bet varbūt tomēr cilvēkam, kurš kļuvis vecs varētu samaksāt tādu naudu ar ko var iztikt, neatkarīgi no tā kā viņam pa dzīvi gājis(ja jau mēs te visi taisāmies tik sociāldemokrātiski, liberāli, cilvēktiesības un visas citas tiesības aizstāvoši).

Lāsma

Nezinu, kurš kuram parādnieks, nodokļus maksājot un pabalstus tērējot, bet nekā no tā nebūs, ja vīri nesasēs un sievietes nesadzemdēs tos, kas turpinās maksāt nodokļus.

Manas kolēģes reiz teica, ka es mirstot kā māksliniece, jo biju apdzemdējusies.
Pati biju sapelnījusi un nomaksājusi nodokļos savus pabalstus bērnu kopšanas laikam – laikam iztērēju no savas nākotnes pensijas. Pati vainīga un laimīga, ka gribēju bērnus. Bet, ja bērnu tēvs neuzņemtos galveno ģimenes apgādnieka lomu, būtu pagrūti tikai ar laimi un pabalstiem, un to, ko nopelnu, jo mana karjera kā silts ūdens gar cisku – kā saka mana vecāmamma.
Man ir labi.

Par Daces aprakstītajiem nedieņiem un cīnītājiem man grūti domāt, jo mana mamma nāk no bērnu nama. Es zinu kā viņa varēja un viņas māsa ne tik labi varēja sakārtot savu dzīvi. Lauzīju galvu, kā man būtu jārīkojas, jāpalīdz savām mammas māsas meitām – izlēmu, ka mans uzdevums ir rūpēties par savu ģimeni, maksāt nodokļus un uzticēties sociālajām struktūrām. Es nevaru glābt un lūgt savam vīrietim kādu glābt pa tiešo – no rokas rokā. Tas ir darbs, kurš jāiegulda pašu ģimenē. Turklāt viņām jau ir pašām savas ģimenes – pašām sava cīņa.

Manī ir dusma uz bezbērnu dāmām, kas nicīgi izsakas, izturas pret tām, kuras izvēlējušās nevis ”kaut ko vērtīgu savā dzīvē sasniegt”, bet dzemdēt un būt par mammām. Lai vai kādām.
Dzemdēt tas esot primitīvākais no instinktiem. Insektu līmenis.
Dzemdēt – tā esot nodeva sabiedrībai… Lai tā būtu. Bet ļoti svarīga “nodeva”. Ja vien tas pārim fiziski iespējams.

Un ir arī tādas sievietes, kuras man patiesi žēl. Vēl vairāk par pusaudzēm, kurām gadījies bērns. Tās ir tās, kuras attapušās par vēlu. Kuru ķermeņi vairs nemāk pieņemt augli un stumj to no organisma laukā… un laiks rit nepielūdzami ātri un, viņas nepagūst izcīnīt savu cīņu, lai dzemdētu kaut vienu pasauli.
Tviterī pamanīju kādas dzemdēt nepaspējušas sievietes sāpju stāstu un brīdinājumu citām sievietēm – esot jāiemācās, ne tikai izsargāties (un abortēties), bet arī zināt savu (vīriešiem jāzina sievas) dzemdētspējīgo laiku un iespēju sarukšanas progresiju. Par to jāstāsta skolās veselības mācības stundās.
Salasījušās par Holivudas vecajām pirmdzemdētājām, meitenes iedomājas, ka ar visām tādi brīnumi notiks. Tās var nopirkt sev vecuma bērnu – neviena jau nestāsta, ko tas maksājis un cik. Parastā, mirstīgā latviešu sieviete paliek ar garu degunu un ar 15% lielāku pensiju toties.

Kamēr es turpinu mirt kā māksliniece, ar cerību, ka vēl tikai dzimšu kā veca, krunkaina un vieda, viņām būt par vecām mammām savam pirmajam bērnam, domājams, vēl paspēsies un izdosies.

“Bērniem jāiet prom no vecākiem, nevis vecākiem jāiet prom no bērniem – pat nedzimušiem” – tas skan.

    Zane

    Lāsma, bet varbūt, ka tās bezbērnu dāmas tā runā tikai tāpēc, ka noliedz savu gribēšanu un alkas pēc bērniem. Bet tā ir izplatīta lieta ne tikai pie bērniem – otra darītā “pazemināšana”, jo pats nav to spējīgs izdarīt. Diemžēl dzīve ir ļoti īsa un laiks skrien ļoti ātri, kamēr visu saproti un izmaini, izmēģini visus posmus un kļūdas, tad var vairs neatlikt laika vai veselība neatļaut. Vienīgi vēl gribas piebilst, ka neviena “izvele” nav labāka vai sliktāka par citu, ja tā tiešām IR izvēle. Bieži vien izvēle par bērna nebūšanu NAV izvēle, pat ja pamatota ar lērumu racionāliem izskaidrojumiem.

      Lāsma

      Zane, es nekādi nevēlos “rāt” vai nesaprast sievietes, kurām kaut kādu – jebkādu iemeslu dēļ nav bērnu. Ja vien viņas izturas ar cieņu pret jebkuru, kura velta sevi audzinot pēcnācējus.
      Es gribēju pievērst uzmanību, tam, ka meitenes var izglītot nepalaist garām savu iespēju… Ja vien viņām lemts. Bet laikam jau tā apjēgsme turpināties iezvana ar pēdējo zvanu no dzemdes…
      Iedomīgi jau teikt, “mēs uztaisījām bērnu”. Nekādas dižās prasmes jau tur nevajag. Vajag tikai izvēli par labu. Un brīnīties.
      Un ja paveicas, būtu jauki, ja sabiedrība gavilētu par katru bēbi, par katru sievieti, kura tapusi par mammu. Un par katru drosminieku, kurš paliek par tēvu. Ka tas būtu gana cienījama lieta – būt vecākiem. Varbūt tas iedvesmotu?!
      Es pati jutos un dažkārt jūtos kā nodevēja saviem sapņiem. It kā es būtu izdarījusi kaut ko mazāk nevis vairāk. Es varu iztēloties negribēšanu padoties instinktam un ļauties dzemdēt. Tie nav godīgi un samērojami svaru kausi. Es izvēlējos nerauties uz pusēm. Bet mani plēš aizvien. Bērns jau it kā nav šķērslis, bet ai, kā viņam vajag daudz! Citas paspēj būt gan mammas, gan kāpt pa karjeras trepi. Es tā nemāku. Brīžiem uznāk, ka ļoti grūti. Bet tā ir dāvana- būt par mammu. Tas gan.
      ….Vienalga… Mana dzemde nesaprot izvēli nedzemdēt. Viņa gribētu daudz. Katru gadu pa pārītim.

      Zane

      Ā, nu es jau par to pašu:)

    Bryuvers

    Jā, es arī šad tad esmu iedomājies — kāpēc man neviens nepateica, ka tam ir termiņš? Bet laikam visi sagaidīja, ka tas ir pašsaprotami, tāpat kā pašsaprotami (by default) ir gribēt bērnus radīt un nevilcināties īpaši. Dažiem viegli, citi nevar, bet varbūt tiem, kas uz robežas, būtu vērts dzirdēt šādu brīdinājumu.

      Bryuvers

      P.S. Bet, ja tagad iznāktu, ka par to būs jāmaksā nodoklis, tad gribas meklēt kādu vāli vai dakšu.

Inga

Bezbērnu nodoklis nav labs risinājums dzimstības pieauguma veicināšanai. Toties, ja ietu runa par nodokļu atvieglinājumiem, ģimenē piedzimstot bērnam, tas gan būtu motivējoši, lai pieņemtu lēmumu par labu otrajam, trešajam un varbūt vēl kādam bebim.
Ar varu nevienu par vecāku nepataisīsi.
Cukurniedru plantācijās vergiem nedzima bērni. Vergi mira kā mušas, bet jauni nedzima, plantatoriem regulāri bija jāiepērk jauni. Vergi bija jauni vīrieši un sievietes, kas dzīvoja būdās cieši līdzās viens otram. Ja gadījās, ka verdzene palika stāvoklī, viņa pati vai ar cita palīdzību atbrīvojās no bērna, labi apzinoties, ka pati var mirt. Nereti tika izmantota metode, verdzeni iekala ķēdēs līdz viņa piedzemdēja…

Nu

Tēva loma ģimenē ir nemanāma, bet ļoti svarīga. Tā pārsvarā klusē, bet, kad kaut kas iet “šreijā”, ir stingra un saka savu vārdu, ierāda robežas. Ti. to, ko sievietei nav dabiski just un apzināties (jo ir jāapzinās un jābūt jūtīgai UZ VISU VIENLAICĪGI – ko sauc par intuīciju), tāpēc arī grūti. Un tāpēc arī tā ierāmēšana – ne ļauni domāta, bet, lai dotu apzināties, lai dotu skaidrību, kur kam ir robežas – ir vairāk kā palīgs, lai sievietei nebūtu jādara to, kas nav viņai dabiski, viegli – definēt lietām robežas. Bet kas savukārt ir viegli un dabiski vīrietim.
Turpretī sievietes loma ārējā (“makro”) pasaulē nav manāma, bet tomēr arī ir galavārda teicēja tajā, kas tur notiek – līdzīgi kā tēva loma ģimenē (“mikro pasaulē”) – , piemēram, kad jāsadod pa purnu Obamam un Putinam, ka tie sauc savos karos viņu vīrus, dēlus, brāļus un tēvus.
Jā, jo vīrietim “nav tiesību” no savas varonības apliecināšanas atteikties (kamēr viņš sevi tikai tik tālu apzinās). Sievietei ir jādod savam vīrietim atļauju no tā atteikties. Un tikai viņa to var.

    Nu

    Un tāpat kā sievietei ir bail, ka vīrietis savu varu ierāmēt varētu lietot, lai sievieti “sagūstītu” ar mērķi demonstrētu viņai viņas bezspēcību, tāpat vīrietim nākas paļauties uz to, ka sieviete savas tiesības uz galavārdu “makro” pasaulē, neizmantos, lai spiestu vīrieti uz ceļiem, sakot piem., ko tad viņš tur tādu lielu dara – ka viņa to pašu varot izdarīt un vēl labāk.
    Tas tiešām ir kā iņ un jaņ (tas man pašai tagad ir atklājums…). Katrā ir kaut kas no otra. Un princips saglabājas tas pats, kaut arī “krāsas” citas.

    Nu

    (T.i. – viņai tas ir viegli, dabiski – atbrīvot vīrieti no pienākuma apliecināt varonību).

    Bryuvers

    Nu, un kas Tavā zīmju sistēmā ir “makro pasaule”? Pasaule ārpus ģimenes? Ja tā, tad tur iet abi. Iet tur sievišķīgi nozīmētu veidot kādu attiecību tīklu; iet vīrišķīgi — sasniegt kādu mērķi.

      Zane

      Bryuver, interesantu domu izteici.. Bet kā tur reāli ir, vai sieviete, kaut kur ejot kā vīrietis, (nu lai viss būtu “godīgi”), apspiežot uz to brīdi Sievieti sevī, vai viņas būtība no tā necieš? Varbūt, ka viņai nav jāiet uz “turieni”, kur viņai tā ir jāapspiež? Makro pasauli viņa satiek savā vīrietī, kurš to arī pārstāv un atnes uz viņas Mikro pasauli. Nu es te fantazēju, tāda ideja nedod mieru..:)

      Nu

      pareizi saprati.
      un nav jau te pretrunas.
      Protams, ka sieviete ir arī makro pasaulē, bet tā kā viņa tur ir sievišķīgi, tad šķiet nemanāma, jo redzamais tur ir vīrišķīgs.
      Bet vīrietis tieši tāpat mikro pasaulē ir, taču ir tajā vīrišķīgi, tāpēc šķiet nemanāms, jo redzamais tajā ir sievišķīgs…

      Bryuvers

      Iņ un jaņ varētu būt tad, kad Sieviete un Vīrietis ir savienojušies, un ir “viena miesa”, un cik tālu šis princips iet, tur vairs nav varas spēļu (manuprāt) un līdz ar to baiļu. Varas spēles atjaunojas tad, kad atkal parādās kādi Mātes/Dēla vai Tēva/Meitas elementi (un tie, protams, pa laikam parādās). Varonis ir fāze, kas parādās šai otrajā gadījumā. Tā izrisinās nevis caur to, ka Māte šo vajadzību atceļ, bet caur to, ka Dēls ierauga Tēvu. Tad viņš kļūst Vīrietis un arī ierauga Sievieti. Bet, ja sieviete regulē Varoņa lomas pielietojumu (un tieši tā Tu tikko pateici), tad Varoņa fāze ir kļuvusi permanenta (neizstrādāta), permanentas ir arī Mātes/Dēla attiecības un faktiski sieviete valda pār makropasauli, jo viņa var pateikt gan “jā”, gan “nē” pēc saviem ieskatiem. Un šis tad arī ir tas Viestura uzstādījums, ar ko viss jampadracis pirms gada sākās.

      Nu

      man tomēr liekas ka tu manis sacīto centies ierāmēt pārāk šaurā rāmī.
      Manā skatījumā tajā ko teicu viss harmonē – joprojām.
      Es nesaku, ka sieviete ir tā, kurai jāmaisās makropasaulē, bet, ja runā piemēram par to, kas Ukrainā šobrīd notiek, tad neredzu, kur manis sacītais runā pretī tam, ko Viesturs raksta par tām krievu karavīru mātēm kas iet un protestē un to jautājumu “ko mēs rīt ēdīsim” nevis “kur rīt ar ko karosim”. Ja vīrieši paši nevar sevi apstādināt, tad sievietei ir tiesības runāt.

      Bryuvers

      Ukraina un Krievija ir daudz dievietiskākas zemes par Latviju, tāpēc tas tur iet cauri. Pie mums nesanāktu. Mēs dievietiskuma ziņā esam kaut kur pa vidu starp Krieviju un Rietumiem.

    Nu

    tās ir muļķības. Es no dabas esmu tāda pati. Un visdabiskākais ceļš iet cauri visur – ar vai bez baznīcas.

      Nu

      un vēl – kad tu tā runā – “šeit tā un tur šitā” un “es tomēr apgalvoju, ka tu liedz dēlam tēvu” (ko es piemēram nedaru), es jūtos, ka tu izmanto “upura varu” pret mani – vaino mani. Gribas maukt pretī.

      Bryuvers

      Tur, kur Tēva Gars ir stiprs, tur Dievietes manipulatīvā politika neiet cauri. Ar Krieviju — tur Tēvs ir švaks, un Mātei jāatbild par visu, tāpēc zēni klausa.
      A baznīca vispār ņipričom.
      A par to maukšanu — davai mauc, ja vēl nemāki teorētisku spriešanu (kāda man tavējā pirmīt šķita) atdalīt no personiska uzbrauciena. Sen nav spalvas lidojušas, dabūsi pretī.

      Nu

      nemaukšu, bet es pateicu, kā jūtos. Ko tur var teoretizēt?

      Nu

      brīnos vispār par tavu reakciju. Visvairāk uz to, ka pastāstīju kā jūtos. Ko tu psiho? Ko es tādu pateicu? Iedrošinājos tavu viedokli apšaubīt vai pie savējā palikt? Pateicu kā redzu tavas reakcijas? Jo ne jau par maukšanu gāja runa, bet par to, ka manā skatījumā pats arī lieto upura varu. Tu vari mierīgi palikt pie savas taisnības. Man taču vienalga.

      Bryuvers

      Par nepiekrišanu maniem viedokļiem — to es varu kaut kādā līmenī izturēt, par to šobrīd nav runa. Ja nu vienīgi tāda, ka kāpēc gan tos arī neaizstāvēt.

      Bet kā ta neiet runa par maukšanu: Tu esi dusmīga un gribi man maukt, jo saskati manī upura varu — es Tevi kaut kur vainojot. Diez, kur? Es pirmais biju pārsteigts par Tavu reakciju.

      Nu

      to es sapratu – ka tu biji pārsteigts.

      es cenšos saprast ko Viesturs domā ar upura varu. Izlasīju pat Bendes meitiņu. (Teikšu godīgi. Tā arī nesapratu. Un kas ir risinājums arī ne. Prasījās pēc reāliem piemēriem, kur situācijas tiek pareizi atrisinātas. Vienīgo ko atradu – jāmeklē jaunu glābēju un atkal jāskrien pa jaunu trīsstūri – glabējs-upuris-vajātājs. Bet vai es pareizi sapratu, arī neesmu parliecināta). Tas, ko sapratu bija, ka tas esot kaut kas tāds ko sievietes sevišķi daudz izmantojot. Tagad centos analītiski spriest un tā kā man tas, kā tu runāji – ka pie mums viss bezcerīgi, (pat arī tad kad biju uzrakstījusi, ka piekrītu, ka sievietei ārējā pasaulē nav jāmaisās…), neredzēju atšķirību no tā kā Viesturs raksturoja upura varas izmantošanu. Tikai izteicu vairāk kā iekšēju jautājumu, ka te to redzu – ja tā, kā to esmu sapratusi, arī ir. Vainošanu es saskatu tajā, ka tad, kad es nāku pretī uz dialogu uz mani joprojām projicē to, ka “Latvijā tas neesot iespējams”.
      Bet neņem taču to ļaunā.
      Vispār manai domāšanai Viestura domāšanas stils ir grūti gremojams – liekas – raksta raksta, bet ko pateica, tā arī nesapratu. Man prasās pēc definīcijām piecos vārdos, bet viņš arī savās grāmatās taisa psihodrāmas. Mani tas dara nepacietīgu un neapmierinātu, jo atbildes nejūtos saņēmusi. Varbūt par maz vēl esmu viņu lasījusi. Vai tas palīdzētu?
      Man liekas, tev vienkārši svarīgāk šķiet diskutēt par to, ko Dieviete dara, bet man gribas jau dzirdēt risinājumu. Es meklēju kas runātu ar sievieti manī, pamanītu, kad tā cenšas manī iznirt un uz to reaģētu nevis tādā brīdī turpinātu runāt par Dievietes pārkāpumiem. Bet tā jau ir tikai mana problēma.

      Nu

      un par maukšanu pierakstīju tikai izjūtas paskaidrojošos, precizējošos nolūkos, – sievietes tā mēdz darīt – nevis tāpēc, ka gribētu to realizēt. Tā bija metafora. Nedomāju, ka tu to burtiski sapratīsi, tāpēc arī biju pārsteigta par tavu reakciju tieši uz to daļu teikumā. Bet kā uzrakstīju, tā saprati, – kā jau vīrietis. Viss jau kārtībā.

      Bryuvers

      Jā, nav vienkāršas tās Viestura grāmatas. Man ir bijuši vajadzīgi daži gadi, lai saliktu pa lielam visu pa plauktiņiem. Tagad man pašam ir kaut kāda shēma galvā, līdzīgi kā Viesturs saka, ka viņam ir (īstenībā katram jau kaut kāda ir), bet, ja sāku stāstīt kādam, tad nemaz nav tik viegli izklāstīt, jo visur ir izņēmumi un nianses, un viss zināmais vienmēr beidzas kaut kur arī ar vēl neatbildētiem jautājumiem…

      Trīsstūris… Ja paņem pavisam vienkārši, tad risinājums ir apzināšanās, kas notiek. Kad apzinies, tad trīsstūris zaudē savu varu. Tu vari sākt kontrolēt, kas notiek, regulēt sev labvēlīgākā virzienā vai neiesaistīties spēlē nemaz. Neuzņemties nevienu no tām lomām.

      Jau drusku sarežģītāk ir tas, ka trīsstūri ir ik uz soļa. Lielāki vai mazāki, kombinēti, un vienmēr kādos esam — arī tad, ja no daudziem jau esam atbrīvojušies; tas ir normāli.

      Otra sarežģītā lieta ir, ka tiem ir arī labvēlīga loma līdz kādai robežai: tie mazina attiecību spriedzi starp diviem, iesaistot trešo; tie dod atelpu pēc zaudējuma (atrodam vainīgo-vajatāju un glābēju), un paliek vieglāk. Trīsstūris nostrādā kā tāds mammas klēpis. Tomēr mammas klēpis nav mūžīgi paliekama vieta.

      Trešā sarežģītā lieta ir, ka trīsstūri gan izpaužas dažādās formās, un Upuris, Vajātājs, Glābējs var būt da jebkas, un tie pat var iet pa riņķi, tomēr dziļākajā būtībā šīm lomām piemīt arhetipiska seksualitāte: Upuris nāk no priekšstata par Māti, kuru Dēls glābj no kāda varmākas. Tas turpinās tik ilgi, kamēr Dēlam pēkšņi pielec, ka “varmāka” tak ir viņa Tēvs un ka viņš nemaz nav varmāka.

      Nu lūk, klikšķis, radīšanas sprādziens, kura rezultātā top apziņas gaisma — tas atbrīvo no trīsstūra. Kā to klikšķi izraisīt? Vot, jautājumu jautājums, kuru nevar atrisināt teorētiski vien. Bet darboties ar to vajag, un, manuprāt, principi ir tādi: meklējoša attieksme, brīva pārdomāšana un kontemplēšana par lietu. Arī iestāšanās dažādās lomās, sajūtu verbalizēšana. Kas verbalizēts, tas nonāk apziņā, un kas ir apziņā, tas ir jau mūsu. Kaut kādā ziņā apziņa ir Tēvs.

      Vēl vien sarežģīta lieta: arī pati zemapziņa pieder pie arhetipiskās Dievietes teritorijas un nelabprāt atdod priekšmetus apziņai, jeb “Dieviete kļūst dusmīga”, kad tai ko pastāsta par viņas darbiem. Piemērs — psihoterapeita konflikti ar klientu un publiskajā telpā. Varbūt tā “maukšana” arī ir no tās pašas operas, varbūt ne.

      Bet par trīsstūru piemēriem — tie jau “Bendes meitiņā” bija.

      Nu

      paldies par šo.
      Bija vai nebija no tās pašas operas – labi teikts. Es arī nezinu. Būs jājautā sev.

      p.s. mani iepriecināja Lemberga (jo vīrietis…) teiktais nupat pa televizoru, – ka nevajagot karu un ka slikts miers esot labāks par labu karu. Es gribētu dzirdēt izvērstākus viņa argumentus par šo tēmu. Viņš var atļauties. Šo nostāju laikam sauc par pacifismu. Ir vietas kur tā tiek pielīdzināta noziegumam. Bet es esmu pacifists – lai man piedod valsts. Mana valsts ir cilvēki. Zeme arī, bet kas ir valsts bez cilvēkiem?… Grūta izvēle. Un vai nevarētu tomēr būt, ka ir arī trešais ceļš – kur vilks paēdis un kaza dzīva? :/ Ziņas neļauj par to nedomāt.

      Nu

      eu :), tiešām paldies.
      Ja drusku padomāju atceros, ka kaut kādi piemēri bija. Man vienmēr beigās ir vajadzīgs īss konspekts. Jo galva jau tā ikdienā tiek piebāzta ar tūkstoš lietām, nevaru uzņemties vēl vairāk, vai veikt kaut kādu šķirošanas darbu. Varu tikai tik cik vajadzīgs zināt, lai būtu skaidrība, kā rīkoties.

      Bryuvers

      Prieks dzirdēt. Skaidrība, kā rīkoties, izriet no skaidrības, kā būt.

Pragmaticus

Ir cilveki, kuri bernus negrib. Visnotal labi materiali nodroshinati, izglitoti un pat domajoshi. Un pat bez pozicioneshanas, ka luk tos kinderus gribet, ir primitivi (es ari ilgi nicinaju sho domu). Tas ir cilvecigas bailes no atkaribas. Cik daudziem sheit ir bijusi ta stipra, vienota gimene, kur smelties pozitivu konceptu par gimeni? Cik daudz stabilu, pozitivu un mierigu mazu bernu maminju jus paziestiet? Es domaju, ka ir daudz cilveku, kuri spej pietiekami reali iedomaties kadus fiziskus, bet pari visam garigus un psihologjiskus spekus tas prasis – but par maati, lai atteiktos no shi kardinajuma eksperimentet ar savu izveidoto, patikamo dzivi. Loti egoistiski, bet loti saprotami. Ipashi tas, manuprat, attiecas uz sievietem, kuras vel vispar sevi nav apzinajushas ka personibu, ka esibu, ka pieredzes kopumu arpus Meitas lomas. Jo jebkura gadijuma ari izejot pie vira vinja turpina but Meita. Un ta nu sanak, ka musu berni, ir patiesiba tadi “psihologjiskas izdzivoshanas eksperimenti”. Ir cilveki, kuriem ir loti bail netikt gala ar sho milzigo atbildibu, bet man zinamie, butu gatavi ari atpirkties ar nodokli 😀 Ir dazadi cilveki, ir jau ari tadi, kuri dzemde un sej, par audzinashanu un kvalitativu esibu nedomajot, pat neiedomajoties, kaa tadi instinktu vadibas pults vaditi Ferbiji. Ja man kads jauta, es domaju, ka, ja mes vaditos tikai pec pieredzes, pasaule jau sen butu izmirusi, jo neviens nevaretu sanjemties radit pecnacejus, tad jau tomer labi, ka tai Dzemdei tads speks un tie Sejeji apmiglotu skatu, un reizem, nenoliegsim, ari smadzenem

    Zane

    Cik daudz stabilu, pozitīvu un mierīgu cilvēku Jūs pazīstat? Es varbūt pusotru.. Bērna esamība nepasliktina tāpat jau sūdīgu situāciju. Ar kādu tieši milzīgu atbildību varētu netikt galā, ja ir bērni? Kas ir tas sliktākais kas var notikt? Man liekas, ka atbildība un atkarība, kas rodas (it kā līdz ar bērniem) tiek drusku pārspīlēta. Bērnībā man likās, ka es nekad nespēšu patstāvīgi uzvārīt kartupeļus, jo gāzes plīts taču ir tik ļoti bīstama lieta, nezin kas var notikt!

      Gladiola

      Zane, Tavus un Lāsmas komentārus šonedēļ milzīgs prieks lasīt. Reti kad esmu jutusies tik vienprātīgi ar jums abām. Bērni tas ir piedzīvojums, avantūra, kur mūs sagaida pavisam kaut kas cits, nekā tas no kā baidāmies pirms viņi rodas un nekā tas par ko esam pārliecināti, ka tiksim galā. Un kā teica mana vīramāte (no savas pieredzes): “Nepaspēsi ne apgriezties, kad viņi jau būs prom. Tas laiks, kad bērni mazi, ir tik īss…”

      Zina

      gribu oponēt – bērna esamība ļoti pasliktina nestabilu, neirotisku, viegli uzliesmojošu situāciju. Ne visi ir tik attapīgi, lai iebāztu aizkrāsnē savas vājības un traumas. Un tā kā ir vēl grūtāk, jo se la vie ar bērnu, tad par savu izcelsmi pirmoreiz uzzinājušie tētuki paceļ cepures un rodas kārtējā vientuļā māmiņa un es neapskaužu šo situāciju nemaz. Nekad negribētu tādā atrasties.

Gladiola

Man bērni ir daļa no manas tapšanas par cilvēku. Es nekad neiemācītos milzum daudz lietu, ja viņu nebūtu. Un tas ir baigais cements arī attiecībām ar vīrieti.

Bryuvers

Nū, ka bērnu radīšana ir pilnīgi tas pats, kas apmīzt divus pirkstus, tad zdrasķe. Kā nu kuram šķiet, man tā nešķita. Un par to tak ir tik daudz runāts un rakstīts, ka pat nez no kuras vietas sākt. Varbūt brīžam šķiet izdevīgi tā runāt.

    Bryuvers

    P.S. Un kura tad te vēl nesen bezmaz kārties gribēja, kad viņai bērns piedzima? Un neviens mierinājums/uzmundrinājums/padoms/analīze nelīdzēja?

      Lāsma

      Ja Tu par Gladiolu, tad tas arī bija tas, ko viņa saka – par bērniem kā viņas tapšanu un mācīšanos.
      Skaidrs, ka radīt ir kā 2 pirkstus apmīzt tikai patīkamāk. Viss paīstam interesantais un atbildīgais seko tikai pēc tam, kad esi savam auglim ieskatījies acīs.

      Bryuvers

      Nu, diez cik interesanti neizklausījās 🙂 Bet, ja ir tikusi kaut kam pāri, tad malacis. Ne visi tiek.

    Zane

    Bryuver, tas par ko tu saki ir zināms bubulis. Izvēle par bērnu radīšana ir vienkāršāka tām sievietēm, kurām tas aicinājums būt par māti ir spēcīgs. Plašā mērogā pēcdzemdību depresija nevar būt pietiekošs iemesls, lai šādu aicinājumu apklusinātu. Pati zinu sievietes, kuras ar visādām veselības problēmām, riktīgi riskējot ar savu veselību un pat dzīvību, rada bērnus neskatoties ne uz ko. Ja tas aicinājums nav tik spēcīgs, tad arī visniecīgākais iemesls būs “pietiekoši liels”, lai neradītu bērnus. Man liekas, ka doma ir par to, ka mātes instinktu ir iespējams pamodināt, plus, apzinoties šīs dzīves nodaļas nozīmību uz atīstību , var pārvarēt tos iepriekšējos iebildumus, un atrast tos par drusku pārspīlētiem esam, un redzēt, ka tie radušies no maldīgiem uzskatiem. Piemēram, es aizvien vairāk un vairāk sajūtu vēlēšanos pēc bērniem. Un jo vairāk palielinās šī vēlēšanās, jo proporcionāli samazinās bailes un iemesli kāpēc neradīt bērnus.

      Bryuvers

      Lai Tev veicas, Zane! Un nevelc garumā, ja tāds aicinājums ir!

      Gladiola

      Zini, Zane, mātes instinkts tā riktīgi pamostas tai brīdī, kad kļūsti par māti pa īstam, grūtniecības laiku ieskaitot. Gribēšana būt par māti līdz pirmajam bērnam ļoti atšķiras no gribēšanas, kas nāk pēc viņa. Es domāju, ka man tāda vispār nepiemita līdz brīdim, kamēr paliku stāvoklī. Ja dzīve man nebūtu piespēlējusi bērnu kā pārsteigumu, es diez vai uz to racionāli apdomājusi visu saņemtos.

      Gladiola

      Un zini vēl, man šķiet, ka visd Viestura rakstītais ir par to, ka aicinājums uz mātišķību vienmēr ir spēcīgs, taču citreiz apzināts (un tad sieviete dzemdē), bet citreiz neapzināts, tad viņa var uzskatīt, ka bērnus negrib un līst visur tur, kur nevajag, bendēt dzīvi sev un citiem.
      Man arī īsti nepatīk arguments, ka sieviešu ir vairāk nekā vīriešu un tāpēc visām nepietiek. Domāju, ka sieviešu pārsvars rodas no tā, ka sievietes dzīvo ilgāk, bet reproduktīvajā vecumā skaits tomēr ir apmēram vienāds. Un kā lai nepietiktu visām, ja ir kas sev dabū pat divus un vairāk vīrus/vīriešus. Tas nav nekas apsveicams no ģimenes stabilitātes viedokļa, bet ja runājam tīri par cipariem, tad vienai ir trīs vīri, bet citai neviena. Tur kaut kāda cita fiška, kādēļ dažas dzemdes paliek neievērotas.

      Marī

      Zane, man šķiet, ka bērnu radīšanas/neradīšanas aspektā ir vēl kāds aspekts, par kuru īpaši publiski nerunā, bet kurš izpaužas sarunās divatā pie vīna glāzes (un varbūt arī psihoterapeitu kabinetos) – sieviete, kuras ir kopā ar vīrieti, kura klātbūtnē viņas dzemde klusē. Jo sievietes izvēle ir divkārša – izvēlēties vīrieti sev un tēvu bērnam, un man šķiet, ka civilizācijas džungļos kaut kas pazudis šo abu izvēļu sinhronizācijā.

      Gladiola

      Marī, Tu pareizi atzīmē, ka sieviete mēdz būt kopā ar vīrieti, kura klātbūtnē dzemde klusē, pat ne tikai klusē, saslimst vispār, nolien pagrīdē, nedarbojas, un nekādas tabletītes vai medicīniskas manipulācijas nespēj viņu piespiest iznākt no komas. Bet sieviete sev tādu vīrieti nespēj izvēlēties, drīzāk tā ir tāda lāpīšanās un sevis mānīšana. Kad satiek pareizo, tad tas nāk komplektā ar bērnu gribēšanu pat pāris nedēļas pēc iepazīšanās. Tas, protams, nenozīmē, ka uzreiz jāieņem, bet vēlme jau ir. Dzemde no pagrīdes izlec uz skatuves izlec pirmajā plānā, un pēkšņi ir vesela, ir ar mieru veikt cikliskās mēneša norises, ovulēt un darīt visu, kas pienākas… To es no savas pieredzes.

      Marī

      Gladiola, es arī no personīgās pieredzes – gan visai neilgās attiecībās, kuras bija pēc pirmās laulības izbeigšanās. Un attiecības izvērtās neilgas tieši tāpēc, ka sapratu, ka tā tam nav jābūt. Bet ja citas pieredzes nav bijis, varētu šķist pieņemami, ka ar kādu kopā ir ļoti labi, bet viņa bērnus negribas.
      Un tad labākajā gadījumā tiek radīts viens bērns kā tāds projekts, par kuru ir sajūsmā un ap kuru darbojas vecāki, vecvecāki, tantes un onkuļi, jo ir izperēts brīnums, nevis dzīve vienkārši dzīvojas savu dabisko gaitu, kutrā bērnu dzimšana ir normāla satāvdaļa.

      Lāsma

      savā vīrieša meklējuma pieredzē viens no pamatkritērijiem, vai varu iztēloties viņu kā savu bērnu tēvu.
      Ja nevarēju- drīzāk noskurinājos.
      Mana dzemde gan, iespējams, nav baigi izvēlīgā. Rijīga.
      Bet to, ka sievietes apaugļojas svaigu attiecību sākumposmā ir visai bieži nācies novērot. Varbūt tas drīzāk saistīts ar hormonu trakošanu no tikko iepazītas vīrieša smaržas?
      Medusmēneša efekts. Pēc gadiem jau viens pie otra pierod tā, ka racionālais saprāts neļauj instinktam daudz vaukšķēt. Tad sāk likties, ka nav īstais. Un viss.
      Tas no manas pieredzes. Jutu, ka man nedos sēklu un meklēju laimi citur. Pēc dažiem mēnešiem es, turot rokā lakmusa papīrīti ar divām sārtām līnijām teicu- “vai tiešām mans vīriešu stāsts ir izstāstīts?”

      Gladiola

      Marī, man grūti noticēt, ka ar vīrieti kopā var būt labi, tikai bērnus negribas, jo, manuprāt, ja bērnus negribas, tas jau ir indikators, ka ir slikti, bet neba nu man bijušas visas iespējamās pieredzes. Ja jau Tev tā ir bijis, tad tas nozīmē, ka tā arī var būt. Man šķiet, ka daļā neauglības gadījumu, kam nav medicīniska izskaidrojuma, iespējams tas ir dzendniecisks. Dzemde negrib un viss. Un varbūt tāpēc ir ģimenes, kurās ir viens projektbērns, kā Tu precīzi pateici?
      Lāsma tā smieklīgi pateica, ka viņai esot neizvēlīga un rijīga dzemde. Es, ja pareizi atceros un apzinos, pirms vīra bērnus esmu vēlējusies tikai divas reizes un abās ļoti platoniskās, lai gan emocionāli intensīvās attiecībās. Jā, redz cik tālu var aizrunāties no bezbērnu nodokļa. Nu kas tad man. Lai liek. Man jau tas nebūs jāmaksā.

      Marī

      Pārlasot to, ko Viesturs par Raini un Aspaziju sarakstījis un pārdomājot iepriekš lasīto un domāto, radās ķecerīga doma, ka vai tikai tas nav viņu gadījums – it kā abpusējs labums, bet bērnus negribas. Bet pašam esot iekšā šādā situācijā šķiet, ka negribēšanai ir objektīva daba, nevis subjektīvi negribas tieši šajā savienībā.

      Lāsma

      Drīzāk viņiem nebija vietas bērniem, jo Jānis gribēja būt mīlēts kā bērns.
      Man tāds vīrietis bija. Ļoti patika, likās, ļoti mīlu. Bet bērnu nebija.
      Viņam vēl tagad nav bērnu arī ar tagadējo sievieti.
      Zinu vēl tādus pārus, kur apdāvināti un valdzinoši vīrieši iekārtojušies sievas klēpī. Klēpju vīrieši.
      Dzemde var tikt mānīta. Kas gan var būt augstāks par mīlestību?! Ne jau primitīvs vairošanās instinkts. It sevišķi nācijas radīšanas brīdī.
      Es kaut kā neticu psihiski neietekmētai dzemdes klusēšanai.

Lāsma

“Tā ir mazdūšība.”
Precīzāk nevar pateikt par nevēlēšanos radīt bērnus, kā komentēja kāds mans darbabiedrs cienījamos gados par jauno un precēto sievišķo kolēģu apkaķošanos.

    Bryuvers

    Cik nu kuram ir tās dūšas, varēšanas un saprašanas.
    Pirms kāda laika te apspriedām to Ventspils gadījumu, kur māte ar diviem bērniem ieleca upē. Citas izmet bērnus miskastē.
    Lai nu kā, savus finansiālos, fiziskos un psihiskos resursus tas prasa. Dažam to pieteik, citam trūkst, bet viņš pārvar, un vēl cits nepārvar.

    Dace

    To apkaķošanos es gan nevaru saprast, bet tas nav kā pārmetums, neba visiem dots visu saprast.

    Tāpat tos debilos mazos sunīšus 🙂 ar saviem vev-vev-vev.

    Tagad visas manas FB draudzenes feministes mani apēdīs, bet nu dies ar viņu, gan jau piedos.

      Lāsma

      tos klēpju sunīšus

Gladiola

Zini, Lāsma, es sāku apzināties, ka mēs ar Tevi esam baigi laimīgās, jo pat ja mums nav katru gadu pa pārītim bērnu, mēs tomēr savu dzemdi spējam gana labi apzināties, un tad ir kaut kā vieglāk nekā partizāni pagrabā. Varbūt nākas ar dzemdi bieži izlamāties, toties nav jābaidās, ka viņa uzglūnēs aiz krūma un nošaus tiklīdz uzgriezīsi muguru.
Man šķiet, esmu no savas dzīves svītrojusi vienu vārdu – bailes. Man nav bail uzdrīkstēties, krist, celties, iet tālāk, krist no jauna un atkal stutēties kājās. Tas noteikti ir labāk nekā sēdēt un analizēt.
Agrāk… Es neesmu māksliniece. Nav tā, ka es varu izdoties vai neizdoties. Es pašlaik apceru domu, kā būtu, ja es noliktu savu profesiju malā, otrajā plānā, un būtu māte, vienkārši māte, pieļautu kaut kādu down-grading dzīvē, mazāk naudas un… vairāk bērnu. Tu laikam nekad neesi bijusi kā vīrietis, es gan. Bet tagad jūtos arvien sievišķīgāka. Nevis vīrietis kleitā, bet sieviete, māte, sieva. Vai Tev tā nav?

Lāsma

Es te sprēgāju par mazdūšību, apkaķošanos un klēpju suņiem, jo pašai 2 puiki.
Tā gribas trešo, bet bail!
Tā baile no nevesela bērna tik liela, ka es ovulācijai pietuvinātās dienās esmu nīgrāka kā PMS periodā. Pārlaižu iespēju apaugļoties un tad kļūstu vēlīga.
Re, kā psihe savērpjas pret dzemdi!
Bet bērns sauc. Nedzirdami, bet pavisam jūtami. Velk. Aizveru acis un svārstīgajā starpmiega brīdī viņš nāk pie manis. Tāds it kā bez rokām un miesas. Man tā viņam būtu jādod.
Tāds gaišs.

    Gladiola

    Zini, man gan nav bail. Man vispār vairs nav bail. Mani biedē varbūt vienīgi sutuācija, ka kāds no maniem dēliem, kad viņam būs 15, atnāks mājās un atzīsies, ka Anna/Ilze/Baiba (vai drīzāk jau Samanta/Karolīna/Megija) ir stāvoklī no viņa (šīs bailes man uzradās, novērojot tādu situāciju svešā ģimenē). Bet citādi? Nē, man nav bail.

      Lāsma

      Baile, ka mīlēs kādu, kas neesi tu? Ka sēs svešā klēpī?
      Man arī nepatīk tā kaimiņmeitene, kura ciemojas pie mana dēla.

      Bet no šitā bail man nav. Varbūt vēl nav.

      Tik gribētos, ka tomēr ir vēlams, ka dēli izaug gudri, atbildīgi.

      Mācos dot vietu dēlu tēvam.
      Tas dara mani sievišķīgāku un mierīgāku.
      Savākt savu spēku sev- tas nedara vientuļāku mani. Brīvākus visus.

      Piekrītu, ka dzemdējusi- trenēta dzemde stiprāk liek gribēt bērnus.

      Tas mans uztraukums arī noskatīts citā ģimenē- ja ar otru kādas ģenētiskas problēmas, tad ar trešo bija jau patiešām cīņa par dzīvību… Neārstējama lieta, eksperimenti citvalstu klīnikās… Ļoti bail. Bet meitenīte ļoti skaista un ir dzīva! Viss vērsies uz labo.
      Manam otrajam arī tagad labi.

      Lāsma

      Nu jā… 15 tomēr par agru.
      Bet senssenos laikos gan jau ka īstā štelle- ja viss darbojas, ko nelikt lietā?

      Gladiola

      Nē, Lāsma, Tu visu baigi no savas perspektīvas paņēmi. Bail, ko teikšu tās meitenes mātei, kas man tas par dēlu? Bail, ka meitenes māte liks viņai taisīt abortu, kā notika gadījumā, ko redzēju, bail, ka nevarēšu aizsargāt savu mazbērnu, jo viņa māte nebūs pilngadīga un būs bez teikšanas. Ģimene, kurā tas notika, ir man ļoti tuva, un šī bērna zaudējums man joprojām sāp. Ka es neko nevarēju izdarīt pret argumentu “bet viņiem ir tikai 15”. Un tas pat nebija mans bērns… Reizēm no sāpēm pa sienu gribas uzkāpt, jo tik ļoti gribas, lai viņš būtu dzīvs, bet viņa vairs nav. Tu man šķiet īsti nesaprati, kā es t biju domājusi.

      Lāsma

      Citreiz esmu domājusi- 15… Pēc trim gadiem 18.
      17 gados es pati būtu taisījusi abortu. Izrādījās tikai veselības problēmas pa sieviešu līniju.
      Tagad es domāju, ka šādas lietas jāvērtē vismaz no 10 gadu tālas nākotnes.

      Zinu, ka kādā mazpilsētā ir jau 2. paaudze, kurā dzemdē 16 gados. Ģimenes turas kopā, dzimst veseli bērni- spējīgi atkal jau 16 gados turpināties. Ap 30 jau kopā skandina vīna glāzes ar savu par agru dzimušo un nu jau pieaugušo bērnu.

      Visu izdomā sievietes – mātes. Mana mamma arī par mani uztraucās- tas ir – par sevi uztraucās, ka nebūšot peles alā vietas. Un tad ik pa brīdim- “bet varbūt pa visiem izaudzināsim?”.
      Saņēmu analīzes un jutos laimīga, ka neesmu stāvoklī.

      Gladiola

      Nu aborts kā risinājums var būt tam, kam tas ir pieņemami. Man, kā saproti, tas nav pieņemami.

      Lāsma

      Man jau arī nav pieņemami. Tagad. Bet toreiz…. Šausmas- bērns man nozīmētu netikt prom no turienes, kur man negribējās būt. Izglītība man nozīmēja brīvību.
      Tagad zinu- padsmitgadniekiem ir tik daudz enerģijas, ka viņiem pa spēkam zīdaini auklēt un mācīties reizē un jaunajam papiņam mācīties un strādāt. Citādi to jaudu, kas tam domāta iznieko tusiņos. Kas būtībā domāti, lai saostītos un mīlas trakumā dzimtu bērni.
      Protams, ka labāk tā prātīgi, kad dzīve sakārtota, bet tad var attapties, ka par vēlu.
      Prātoju, kā justos es, ja ar manu dēlu tā gadītos. Ieteiktu uzņemties atbildību. Ja tomēr aborts, tad… Censtos sev atgādināt, ka tā nav mana dzemde un mazbērni nav mani bērni. Nežēlīgi varbūt izklausās, bet kādām tiesībām es varu to ietekmēt? Man ir kāda kolēģe, kura saka, ka viņa vēl nav gatava mazbērnam – it kā tas būtu viņas ietekmes sfērā. Bet laikam jau ir, jo dēls un vedekla klausa.

      Sarežģīti. Laikam man un vīram laicīgi saviem dēliem jāiemāca, kas ir atbildība – pirms sējas darbiem.
      Jārāda priekšzīmi. Nopūtos.

      Lāsma

      Puikām gan nekad nav par vēlu… Bet savu sievieti čakarēt un vilcināties arī ir neatbildīgi.

      Gladiola

      Nu ja uzskatām, ka aborti, kas nav manējie, uz mani neattiecas, tad skaidrs. Kas man par daļu, vai ne? Es domāju, ka mūsdienās jauniešu ķermenis nobriest kā parasti, bet prāts – ļoti vēlu vai vispār nemaz.

      Lāsma

      Bija atnākusi ciemos sieviete, kura līdzšinējo mūžu veltījusi karjerai un izglītībai – tulīt būs doktore. Viņa saka, ka tomēr tas kaut kā nedarot viņu laimīgu, bet man savukārt skauž viņas iespējas. Tad man ienāca prātā, ka viss jau ir kārtībā. Ja jau matriarhāts tāds tīkls, kas savij visas sievietes, tad viņa ir izdarījusi, ko es nespēju, bet es savukārt dzemdēju, ko viņa vēl nav iespējusi. Man tik tādā gadījumā bija jābūt jau 6 bērniem – arī par viņu. Uz ko viņa – ” kāpēc tikai 6? Tu tikko teici, ka varētu 14!!”
      Tad viņa atcerējās no bioloģijas stundām par volvox- vienšūņiem, kas vairāki apvienojas grupās un katrs veic savu uzdevumu, lai eksistētu pats un tā kopa.

      Ja esam tā saistītas, tad, protams, katrs aborts sāp tā, ka pa sienām rāpot. Arī man.
      Reizēm iedomāju, ka manam brālim (tas noteikti būtu bijis brālis) tagad būtu 34 gadi. Bet viņš nekad nav dzimis.

      Gladiola

      Lāsma, tas, ko Tu pateici par tiem volvox mani ļoti aizķēra. Jā, man ir tāda domāšana. Jā, man šķiet, ka mēs eksistējam ne tikai kā indivīdi, bet kā sociums, un jā, nan katrs aborts, kaut svešs sāp tā, ka pa sienām var rāpot. Es tos bērnus jūtu, redzu… Un es domāju, ka savos resursos ir jādalās ar citiem (ne jau par naudu vien runa). Man vienšūņa domāšana. Bet cerams, es spēšu nodot saviem dēliem cieņu un atbildību par jaunu dzīvību.

      Kuku

      ja pieskaita vēl visus spontānos abortus (un ja padomā, ka tur taču arī dzīvība gājusi bojā), tad vispār vairs nevar saprast, pa kurieni lai rāpo….Džainismu? Prolaifismu?

      Gladiola

      Kukū, Ir jāspēj nošķirt lietas, ko izdara tīšām, no lietām, kas notiek vienkārši tāpēc, ka notiek. starpība starp spontānu un medicīnisku abortu ir tāda pati kā starp dabisku un vardarbīgu nāvi.
      Nevajag bāzt vienā maisā džainismu un prolifismu. Domāju, ka sevi noteikti varu pieskaitīt pro life. bet par skudrām un mušām, man nav nekādas bēdas, arī gaļu ēdu.

      Lāsma

      Gladiol, skaidrs, kā sociums mēs arī eksistējam. Bet vislabākais, ko mēs varam pasākt – netaisīt pašas abortu. Un ja mūsu iespējamām meitām gadītos pāragrs dzīvības aizmetnis, nepārņemt viņas dzemdi ar nāvīgiem ieteikumiem.
      Mēs tak nevaram uzņemties izsāpēt visas sieviešu sāpes. Man pietiek ar saviem dēmoniem ko noņemties, lai dēliem brīvāks ceļš. Es tā ceru un ticu.

    Bryuvers

    Lai jums abām veicas. Lai jums izaug stipri puikas! Bet nez, vai izaugs bez tām saprašanām, ko šeit runājam. Tātad — lai ir arī gudri! (he, nez vai tas vēlams, ka gudri?)

      Bryuvers

      Ai, da labi, viss vēlams, protams.

Dace

Šodien tiesībsargs par bērniem bērnunamos. Par to, ka viņus sūta uz psihenēm utt. — gan jau kāds izlasīja.

Pie viena raksta delfos, kur vēstīts, ka četrpadsmitgadīgs puika sabijis šai iestādē jau 12 reižu, vien kādi 30 komentāri, bet ļoti mulsinoši: darbinieki raksta, ka bērnunamos esot arvien vairāk slimu bērnu, tie tagad esot gandrīz kā psihenes. Pie reizes arī izdarīti secinājumi, kāpēc adoptētāji nav aktīvi.

Cita starpā komentiem pievienojies viens puisis ar niku “neo”, pa taisno “no zonas”:

neo
26.02.2015 16:13
Masn visu atlikusho dzivi jalieto papanarins. Isteniba es jau esmu normals , tik vien ka agr4esivitate. Man oficiali izrakstitas narkotikas lai jums zobus neizdauzitu.. Un tas nekas, ka zales 3 dienas bezsamana aizsuta.. Mes tachu esam nenormali

Neo
26.02.2015 16:18
Mes esam trakiun tas nekas ka ka lidz 3 gadiem sezh pec laktas ielas [tur atrodas RPNC piespiedu ārstēšanas nodaļa — D.].. Ko gan baidaties pastastit ka 2 chali par 13 janvari sezh jau 3 gadu.. bez tiesas sprieduma 15 nodala . Tvaika iela .Demoktratija ir , bet iespejas domat nav!!!

neo
26.02.2015 16:31
7 palata cilveki , kurus kada padauza notiesaja uz muzha ieslodzijumu.. Agresivitati tas nemazina.. katru dienu skatoties no otra stava, ka ienaidnieks liek savu mashinu zem logiem. Blondisms ne katru reizi izraisa sajusmu,meginajat dvesele ielist bet nesanaca 🙂 isteniba diploms jaatnem 🙂 neaybilstiba ienemajam amatam. terauds [viens no psihiatriem — D.] vismaz tads miksts un puikas ticeja vina izglitibai…

neo
26.02.2015 16:37
kurwsh tad no mums vesels??? Tie kas pastaves par tiesibam mierigi dzivot ir trskie.. Kas nepastaves, partiju lideri.. Nu baro trako maja 4 reizes diena 🙂 8 no rita, 12.45. launags 16.00 un vakarinas 17.00 narkotikas izdod 21.. Pirms miega.. gaismas izsledz 22 🙂

Neo
26.02.2015 16:42
Musu medicina likvide. Sniedzinash nomira 15 nodalas 1 palata.. Tikai un vienigi diabets Arsti pat nemeginaja palidzet. Tiesas spriedums aizliedz visu, pat humanismu.. Ko bailes tur kur neessi bijis??? cietumi ir atputas vieta, ir daudz trakakas vietas Latvija

Neo
26.02.2015 16:48
Lauka nelaiz tikai cilvekus ar kaujas pieredzi.. Skaitas bistami sabiedribai it ka mes vienkarshos cilvekus shavam (((

Un vēl tur raksta kāda meitene, jau vairāk par tēmu:

meitene
26.02.2015 16:38
reiz noskatījos briesmīgo filmu par bērnu namiem Krievijā. Un tur zinātnieki stāsta, ka bērnunamu bērnu galvenā problēma ir tā saucamā deprivācija, t.i. kad bērns zīdaiņa vecumā un agrīnā bērnībā nav sajutis pieķeršanos pie mātes. Ja tas nenotiek, tad bērns nevar attīstīties vairāk kā veselīga personība. Ar laiku tādus bērnus kļūst grūti kontrolēt un tad viņus vienkārši iebāž psihiatriskā klīnikā, kur mērdē ar nomācošām zālēm. Nez vai pie mums viņus tur arī sit kā Krievijā un bāž oģinočķās, vai ne, bet pēc tām zālēm bērns vairāk nevar arī intelektuāli attīstīties pilnvērtīgi.

***********

Interesanti, ka par šādām un līdzīgām lietām Rietumos skaļi runā vien feministes. Arī par to, ka melnādainie puikas ASV biežāk tiek likti cietumā (valsts psihenes ASV pamazām likvidē) un viņiem biežāk nekā baltajiem diagnosticē UDHS, ar visu smago zāļu programmu, protams.

Jā, problēma komplicēta, var būt arī draudīga cilvēkam, ja esi uz ielas, ja to ignorē, bet kāpēc par to runā gandrīz tikai feministes? Viņas gan vairāk runā par nehumāno attieksmi, kas ir tikai viena puse, bet otra, kur valstij būtu jāstrādā, jādomā un gudri jāiegulda līdzekļi, ir gandrīz aizmirsta.

Mēs te visādi mājas bērni ar visādiem stāstiem, arī ne visiem ļoti gludiem, bet cik pēc gadiem mums Laktas ielu vajadzēs, tiem, kam tagad deprivācija?

Es nezinu, bail domāt.

Un uz tāda fona bezbērnu nodoklis tagad man šķiet apjukuša kucēna muļķošanās, vienkārši nav ko darīt cilvēkiem. Aizbildņiem un audžuģimenēm pārmet to, ka viņi neadoptē bērnus un grib valsts naudu. Bet tik apdalītu bērnu dabūt pie sajēgas nez vai var arī par tiem nepilniem 100 EUR mēnesī, ko valsts pagaidām audžuģimenēm dod un vienlaicīgi pārmet, ka cilvēki grib tos saņemt. Mācītāja Jura Cālīša sieva savulaik teica, ka viņi vēl papildus vāc ziedojumus, neadoptē aizbildniecībā pieņemtos bērnus un liek viņus privātskolās tāpēc, ka tā ir vienīgā iespēja, kā šis bērns spēj mācīties un iegūt kaut kādu izglītību — vidē, kas ir gandrīz individuāla apmācība + sociālizācijas apgūšana, ko mājmācība viņam nedotu.

Bet visas šitādu apdalīto tiesības uz valsts palīdžibu pasaulē vispirms ir izsitušas feministes.

Man ir tā jocīgi, ka sievietes psihoterapeites neatsaucās aicinājumam diskutēt, runāt par šīm sieviešu un vīriešu lietām. Vai viņām nebija ko teikt? Es nezinu, varbūt praksē nogurušas.

Nu un tad mums paliek mātišķās sievietes aka feministes un puikas no Laktas ielas (vai no jebkādas ielas), kur abas puses arī bieži saprecas.

Kas grib dzirdēt tālāko?

Pagaidām mums ir tikai viens labs izkļūšanas piemērs — Šlesers. Ir noteikti vēl, bet es diemžēl par tiem nekā nezinu.

Publicēts: 15.02.2015
Komentāru skaits: 89