Skatīt komentārus

 jacob

Domājot, ko pateikt 2014. gada pēdējā bloga ierakstā, atcerējos par ārstu Jakobu Levi Moreno (1889 – 1974), psihodrāmas, sociometrijas un grupu psihoterapijas pamatlicēju. Un izlēmu pārtulkot pusotru lappusi no viņa teksta „Psihodrāmas šūpulis” paša sākuma.

 

Īsākais ceļš, kā nonākt līdz idejas būtībai – izpētīt, kā tā bijusi domāta un stādīta priekšā publikai pašā pirmajā reizē. Gandrīz neierobežotas terapeitiskās iespējas, kuras piemīt psihodrāmai, var attaisnot mūsu vēršanos pie pirmsākumiem. Psihodrāma parādījās pasaulē Muļķu dienā, 1921. gada 1. aprīlī – starp 7 un 10 vakarā.

Par pirmās oficiālās psihodramatiskās sesijas rašanās lokusu kļuva „Komedien Haus”, drāmas teātris Vīnē. Man nebija izpildītāju sastāva, nebija lugas. Šajā vakarā es viens, bez kādas sagatavošanās, stājos vairāk kā tūkstoša skatītāju priekšā. Kad pavērās priekškars, uz skatuves nebija nekā cita, izņemot sarkanu samta krēslu ar zeltītām koka daļām un augstu atzveltni, līdzīgu karaļa tronim. Uz krēsla bija izšūts zelta kronis. Auditorijā, neskaitot ziņkārīgos – ārvalstu vēstniecību, reliģisko, politisko un kultūras organizāciju pārstāvji. Tagad palūkojoties atpakaļ, es brīnos par savu tālaika nekaunību. Tas bija mēģinājums izārstēt un attīrīt publiku no kopējas saslimšanas (izcēlumi mani –VR), no patoloģiska kultūras sindroma. Pēckara Vīne bija pārņemta ar dumpīgumu. Nebija stabilas valdības, imperatora, karaļa, līdera. Līdzīgi Vācijai, Krievijai, Savienotajām Valstīm, faktiski – līdzīgi visiem Zemes iedzīvotājiem Austrija dzīvoja nenogurstošos jaunas dvēseles meklējumos.

Tomēr, runājot psihodramatiski, man bija izpildītāju sastāvs un bija luga. Publika bija mans izpildītāju sastāvs, cilvēki kā tūkstoši neapzinātu dramaturgu. Luga bija intriga, kurā cilvēkus iemetuši vēsturiskie notikumi, kuros katrs spēlēja reālu lomu. Kā varētu teikt šodien, mans mērķis bija pārtvert sociodrāmas radīšanas statusu un analizēt rezultātu. Ja es varētu pārvērst skatītājus par aktieriem viņu pašu kolektīvajā drāmā, tas ir, dramatiskajos sociālajos konfliktos, kuros tie patiesībā jau bija iesaistīti, tad tas attaisnotu manu nekaunību un nozīmētu sesijas sākumu. Par dabisku intrigas tēmu kļuva jaunas lietu kārtības meklējumi, katra skatītāja, kurš tiecās būt līderis, pārbaude, un, iespējams, glābēja atrašana. Visi saskaņā ar savām lomām: politiķi, priesteri, rakstnieki, karavīri, ārsti un juristi, tika aicināti uz skatuves sēsties tronī un spēlēt karali, bez jebkādas sagatavošanās nesagatavotai auditorijai. Skatītāji bija žūrijas locekļi. Bet šis tests izrādījās pārāk grūts; to neviens neizturēja. Pasākumam beidzoties, tā arī neatradās personība, spējīga kļūt par karali un pasaule palika bez līdera. Nākošajā rītā Vīnes prese bija ļoti norūpējusies un neapmierināta par šo incidentu. Es zaudēju daudzus draugus, bet mierīgi sev pateicu: „Savā tēvzemē nevari būt gaišreģis” un turpināju sesijas Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs.

Es ceru, ka tas neskan pārāk nekautrīgi, tomēr, tā kā psihodrāma izrādījās mans pats personiskākais radīšanas rezultāts, tās pirmsākumi manā autobiogrāfijā var papildus izgaismot to, pie kā psihodrāma nonākusi patlaban.[…] Es sāku kā mazu un lielu grupu sesiju vadītājs dažādās vietās – parkos, uz ielām, teātros, karaspēka nometnēs, cietumos un slimnīcās. Tik neatlaidīga mērķtiecība, ejot uz paša izraudzītajiem mērķiem pretēji nelabvēlīgam sabiedrības viedoklim, protams, prasa arī personisku motivāciju, to darot.

 

Šeit varētu beigt – jo Moreno jau gandrīz 100 gadus atpakaļ nepārspējami ir pateicis to, ko varu teikt arī es, šodien. Beigšu ar! – gada pēdējā bloga ieraksta ievadu – tikai pirms tam visiem psihoterapijas un psihodrāmas ētikas speciālistiem un Eiropas gara nozadzējiem vēlreiz nocitēšu pašu pirmo teikumu daktera Moreno tekstā – Īsākais ceļš, kā nonākt līdz idejas būtībai – izpētīt, kā tā bijusi domāta un stādīta priekšā publikai pašā pirmajā reizē.

 

Atsaucoties Moreno vienam no mērķiem, veidojot šo psihodrāmas dzimšanas notikumu, -analizēt rezultātu – gribu padalīties ar kādu savu nesenu domu par valsts nozagšanu. Tā nedaudz sasaucas ar augstāk formulēto „Eiropas gara nozagšanu”. Es gribu teikt, ka parasti mēs domājam, ka nozagt var kaut ko materiālu – naftas krānu, piemērām. Vai abstraktu, tomēr ar konsekvencēm uz to pašu materiālo – kā vēlētāju balsis. Tas vedina mūs domāt, ka zagšanai ir izsakāma tikai naudas mērvienībās. Bet tagad mēs ieraugām, kā divas savstarpēji naidīgas ļaužu grupas mēģina nozagt kaut ko, kas saucas „Latvijas psihoterapija” – tā ambīcija ir tieši tāda. Jo Ancānes kundze jau nav aprobežojusies ar kāda „RSU psihoterapijas interesantu pulciņa” izveidošanu un vadīšanu, viņas organizācijas nosaukumā taču ir „Latvijas”! Turklāt – viņa to Latvijas psihoterapiju ir mēģinājusi nozagt priekš vēl šaurākas ļaužu grupai par to, kas paši domā, ka ir psihoterapeiti – tikai ārstiem. Un cita garnadžu grupiņa nu jau Purvlīces kundzes vadībā arī nav atteikusies no ambīcijas noteikt, kas ir un kas nav Latvijas psihoterapija un psihoterapeiti. Viņa laikam no visas sirds domā, ka pēc manis izslēgšanas no LPB, šai biedrībai nebūtu jāsašaurinās par kādu Purva vai Līču ielas „dzīļu pētnieku klubiņu”, piemērām.

Es gan vēl īsti nezinu, kas pēdējā instancē ir Latvijas psihoterapija un kas bez manis vēl ir Latvijas psihoterapeiti – tie ir sarežģīti jautājumi, kuros būtu maksimāli jāizvairās no diskriminējošu lēmumu pieņemšanas, ja organizācijas nosaukumā ir „Latvijas”. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka neviens jau pēdējā instancē īsti nezina arī, pat kas ir Latvija. Un kas ir psihoterapeits. Vai kā kādreiz teica kāda mana vecākā kolēģe – „visu zina tikai jauni cilvēki, jo vecāka es kļūstu, jo vairāk šaubos”.

Ar vārdu sakot valsts nozadzēju bandu veidošanās un oligarhu/Lielo Māšu nostāšanās to vadībā, kontrolējot kādu no sabiedriskās dzīves vai ekonomikas nozarēm, nav nekas atrauts no cilvēku dabas. Tikai ekonomikā šo nozagšanu parasti veic saskaņā ar vīrišķo scenāriju un tas vienmēr ir redzami, kā Lemberga gadījumā. Bet sociālajās jomās tas notiek sievišķi un tad mēs uzzinām par Lielajām Mātēm, kuras „it kā demokrātiski”, saskaņā ar „spogulīt, spogulīt” principu, dažreiz mainās. Tagad, redz, Baiba Purvlīce Latvijas psihoterapijas nozagšanu vienas grupas interesēs sākusi vadīt… Tomēr jautājums jau – vai es to ar sevi atļauju izdarīt? Es neatļauju un mudinu, lai Latvijas iedzīvotāji un (potenciālie) psihoterapijas patērētāji to neļautu – vismaz līdz brīdim, kad es teikšu/cilvēki jutīs, ka Latvijas psihoterapija ir sasniegusi tik augstu līmeni, ka spēj balstīties uz individualitātēm un to autoritāti (gan profesionālu, gan publisku), dzīvojot pilsoniskā demokrātijā un Zeva valstībā, nevis slēpjoties ētikas saliedētās bandās cits aiz cita muguras. Uz individualitātēm, kas ATBILD, nevis kas tikai noceļ tev kaut ko no deguna priekšas un bezkaunīgi lūr – „mēs nolēmām, ka tev tas nebūs”!

Šajā sakarā interesants rakstu gabaliņš no Feisbuka.

Andis Krivms

“Visiem rokas kustas uz sevi, nevienam – no sevis.
Un katrs šajā dzīvē dabū tik, cik var pacelt un noturēt.
Tas attiecas arī uz cilvēku grupām un valstīm.
Tiesības kaut kam piederēt ceļas nevis no kādas mistiskas demokrātiski sociālistiskas vienlīdzības, bet gan no šīs noturēšanas spējas. Tā ir jātrenē, jāattīsta.
Bet tas ir knifelīgi, izrādās.”

“NEBEIDZAMA VARONĪBA jeb TRĀHĪNIETES”
Viesturs Rudzītis

Un tad mums „starp zēniem” tāda interesanta saruna panesās:

Viesturs Rudzītis Vienmēr aizraujoši, kas kuram aizķeras!:)

Uno Lācis Līdzīgi kā: “Ir rociņas -ir pīrādziņi, nav rociņu….”

Andis KrivmsViesturs Rudzītis, man aktuāli par to noturēšanu… šajā kontekstā :-). Grāmata LIELISKA! “Riju” to aizgūtnēm, cik nu Tavas grāmatas var “rīt” – jāsagremo ar savādāk var aizrīties :-). Paldies.

Viesturs Rudzītis Paldies! Nu jā – ja pats nevari noturēt, dod taču citam, kas var! Vienmēr būs viens brīdis, kad – par daudz! Starp citu – mīlu vienu atkarīgo lozungu – vairāk VIENMĒR ir labāk, nekā mazāk:):)

Tekstiņi – pekstiņi. Tikai – cilvēkiem bez humora sajūtas tos lasīt neiesaku. Humora sajūta ir augstākā intelekta un abstrahēšanās spējas forma, kas, kā izrādās pēdējo notikumu sakarā, nav nemaz tik plaši izplatīta mūsu dārgajā LV.

Un noslēgumā – it kā pavisam prom no Moreno, pie Strindberga „Tēva” atkal. Tomēr – Moreno taču arī ir tāda latviski netulkota grāmatiņa „The Words of the Father”, viņam arī Tēva loma bija ļoti būtiska. Ne tikai kā jauna virziena radītājam, arī kā jūdam, domāju.

Bet, tuvāk pie lietas! Še vēl kāds tekstiņš – vēstule: „Sveiks Viestur! Šodien biju noskatīties JRT izrādi “Tēvs”. Man liekas, ka Tu iepriekš biji rakstījis par šo izrādi, skatoties man likās, ka es atceros tādu ierakstu, un aizvien spilgtāk līdz izrādes beigām. Mēģināju atrast to blogā, bet pie Teātriem šķiet, ka nav, varbūt ierakstīji ikdienas blogā, vēl pameklēšu. Nu baigi jau sasaucās ar nesenajiem notikumiem, kuros tiki iesaistīts arī Tu. Un… pēc izrādes sanāca pārmīt dažus vārdus ar XY, starp citu Tev no viņa sveiciens un sirsnīgs atbalsts. Mēs mazliet parunājām par to milzīgo vēlēšanos mesties Tēvam palīgā uz skatuves… un mazliet aizskārām arī idiotisko biedrību rīcības līdzības… un visu to… pārējo sviestu. Tik silta sajūta palika pēc tās sarunas… tāda izprotama… kad skaidri var ieraudzīt, vienās nieka divās stundās, kādā veidā tas darbojas. Simboliski, protams…, bet vairs nav baisi, nu jau ir iespējams sev virsū skatīties […]”

Pēc laiciņa – turpinājums: „Es atradu ierakstu… (tas ir „Strindberga Dieviete” no 18.02.13. un publicēts arī jaunajā grāmatā „Dieviete” – VR) interesanti, ka šoreiz nevaru piekrist. Mehānismi bija tik precīzi attēloti, aktieri lomas izpildīja ar tieši tādu uzmanību, lai neko nepārspīlētu, nebūtu stiprāki kā realitātē, neviena pārspīlējuma, nevienas atirušas brunču malas… Varbūt izrāde mainījusies… Bija vēl daži interesanti momenti… Manuprāt, šobrīd aktuāla izrāde, kas daudziem spētu salikt vietā neskaidrās detaļas no visa tā bardaka… Domājams, ka Tu sevi neredzi no malas, bet kad Gundars tās durvis iznesa un sāka lasīt grāmatas par Odiseju… un tās sieviešu acis, ka viņš tak traks utt… saproti, ka tas bija tik ļoti… Nevaru piekrist, ka Tēvs bija kļuvis traks, vai, ka viņu par tādu uztaisīja… Viņa bija izdarījusi tā, ka citi veselā cilvēkā redzēja slimu, es sēdēju un nevienu brīdi neredzēju Tēvā neko notrakā, nevienu… Bet bija, kas redzēja, jo skatītāju un mājiniekus, pārējos personāžus – viņu redzi tam sagatavoja. Ja gribēsi, parunāsim par to klātienē. Bet domāju, ka arī Tevi viņi apmānīja… Tēvs nevienā brīdī nebija traks, līdz pašām beigām”.

Padomāju, nezin kādēļ iešāvās prātā, ka sieva mani šad tad sauc par Veco. Uzrakstīju atbildi: „Izskatās, ka izrāde mainījusies, forši. Jo manējā Gundars nolaida tā kā pa vidam – varbūt sajūk prātā, varbūt nē. Lai gan būtībā jau tas ir otršķirīgs jautājums – vai Tēvs iztur. Var spēlēt variantu, ka iztur, var – ka neiztur. (Kā viņš šāva uz meitu? Un kāds izskatījās sasiets?) Pirmšķirīgais, manuprāt, ir par Dievietes spiedienu, par to mehānismu, kuru nedrīkst jaukt ar sievietēm kā tādām. Manā izrādē tas arī nebija īsti tīri. Pietrūka krāšņo “lūpas uzmešanas” un matriarhālā ārprāta ieslēgšanās momentu. Bet nu prieks, ka ir dažādi viedokļi un ka – dinamika.”

 

Tagad gan, šķiet, visu veco no sevis esmu norakstījis!:) Jāsāk gaidīt Jaunais, pie sevis padomāju un kļuvu tik nenopietns, ka izdarīju kaut ko, ko daru ļoti reti – paskatījos šeit – http://apollo.tvnet.lv/zinas/2015-gada-prognoze-katrai-zodiaka-zimei/676299 Un izrādījās, ka man, kopā ar visiem pārējiem planētas Dvīņiem viss būs čikiniekā, kam nevar negribēt noticēt. Nelasīju, bet gan jau arī pārējām zīmēm tur viss laimīgums sarakstīts, ko arī visiem mums novēlu Jaunajā Gadā!

ATVIEGLOTI PAVADĪT UN LAIMĪGI SAGAIDĪT! Tiekamies šajā pašā vietā arī nākamgad!

Komentāri

Labvēlis

Novēlu Rudzitim atrast iespēju savas teorijas un praksi pielietot arī vieglajā valodā ne pārak gudriem, ne pārāk psiholoģiski – attālināti domājošiem cilvēkiem.

Bryuvers

Nu, vot, tā, psihodrāma…
Moreno, nu tik svaiguma pilna pieeja… Nu, tieši tā… (“Words of the Father” jau labu laiku meklēju, bet tā arī vēl nav izdevies dabūt.)

Un kas tagad ar psihodrāmu ir tagad te, Latvijā? Psihodrāmas Izglītība jūsmo par netalantīgā teicamnieka Veselovska dēliņiskajiem rakstiņiem un katru indīgu komentāru VR virzienā. Arī Ārzemju Misionāre saka Veselovskim “PALDIES!!!”, par ko biju šokā. Nu, kā tā var būt…

Pirms tam, kad gada sākumā sākās visa šī jezga, biju uzskatījis Latvijas psihoterapeitus kopumā un LPB kā galveno šīs jomas pārstāvi par ļoti trenētiem, sevi un līdz ar to citus pazīstošiem cilvēkiem, savā ziņā pārākiem. Daudziem maniem paziņām priekšstats par psihoterapiju ir ļoti attālināts, un, ja viņi vispār zina, kas tas tāds par zvēru, tad parasti domā, ka tas ir tāds pasākums nīkuļiem, tāds atbalsta štoks memmesdēliņiem un varbūt skola sievām, kā pravas kačāt. Es parasti necentos nekādās diskusijās ielaisties, bet, ja runa tomēr iznāca, tad centos pateikt, ka tā ir sevis saprašana un attīstības treniņš. Bet TAGAD! sanāk, ka viņiem, bļin, po boļšomu ir taisnība.

Kā tad tā… Varbūt pūļa ažiotāža, kura iespaidā visi zaudē prātu? Vai, varbūt, tā prāta nav bijis arī pirms tam? RSU mafijas iebiedējošs efekts? Vainīgā sameklēšana, tai viņu upurētu un pēc tam atzītu par nevainīgu?

Un tomēr mēs esam tur, kur mēs esam, un Rietumu sabiedrība ir tur, kur viņa ir, pateicoties Attīstības Garam un Patiesībai. Patiesība ir izdzīvojusi līdz šim, un pagaidām nav iemesla domāt, ka neizdzīvos arī turpmāk. Patiesība ir jāsaka, vienkārši jāturpina teikt. Un tas nav nekas jauns, ka patiesība polarizē (kā Veselovskis, piemēram, savā rakstā aizrāda) – mūsu kultūras viens no senākajiem polarizētājiem ir Kristus. Kas tur liels, ja kāds, kurš pauž kaut ko no patiesības, arī polarizē? Kā jau te vienreiz rakstīju, Dieva (VR terminoloģijā parasti – Tēva) Vārds ir “asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu” (Ebrejiem 4:12). Patiesības vārds gan atnes mieru un kārtību, bet tikai pēc izcīnītas cīņas, un vislielākā cīņa ir iekšējā.

Lai ar šo gadu miju patiesība ieņem jaunus apveidus, un lai Viestura labā doma izplatās!

    Lāsma

    Lai izplatās!

Liigotante

Vai Jūs gaidiet sitienus, Rudzīša kungs?
Pie iepriekšēja bloga ieraksta pievienotajās bildēs Jūsu ķermeņa poza – mugura ar kūkumu un rokas zemu priekšā sakrustotas.
“Viņš (Viesturs Rudzītis) nespēj nerakstīt”, teica mans psihoterapeits (starp citu, biedrs pareizajā psihoterapeitu grupā).
Lūdzu, iztaisnojiet plecus un stāviet taisni. Sitieni vēl būs. Arī zem jostasvietas. Jūs sadedzinās sārtā, kurš tiks sakrauts no Jūsu grāmatām, un pelnus apraks dziļi ārpus kapsētas žoga. Labi ļauži vēl iedzīs apses mietu pa vidu (katram gadījumam).
Iztaisnojiet plecus un rakstiet!
Laimīgi Jums un Jūsu mīļajiem!

    Bryuvers

    Čau, Annuška! Svēteigu Jaunū godu!

      Liigotante

      Ha, komentēju pirmoreiz. Lasu blogu apmēram divus gadus. Arī komentārus, jo tie ir kā ilustrācijas bloga ierakstiem un uzbur komentētāju tēlus.
      Jūsējie, Bryuvera kungs, ir paskaidrojoši (kā Civillikuma komentāri, piemēram). Paldies, par tiem.
      Turu īkšķus (visus četrus), lai Rudzīša kungam arī turpmāk izdodas noturēt stāju,t.i., turpināt rakstīt. Manuprāt, tas ir nepieciešams.
      Vēl “…un viss, kas notiek ar viņu ķermeņiem, ietekmē viņu dvēseles”, no Skrūvšņores vēstulēm.
      Tas par to dedzināšanu bija smalka (laikam pārāk smalka) ironija par notiekošo Latvijas psihoterapijā. Nē, man nav vienalga, jo esmu klients. Un mana pieredze ir pietiekama, lai izstāstītu līdz asarām smieklīgu stāstu “Kā es braucu psihoterapeitu lūkoties”.
      Svētīgu Jums arī, Bryuvera kungs!

    Donny

    lai Rudzīša kungam arī turpmāk izdodas noturēt stāju,t.i., turpināt rakstīt. Manuprāt, tas ir nepieciešams/citāts no teksta…………
    Nu jā, pievienojos, bet vajadzētu tā kā kaut ko pretī. Tikpat vieādiņ spēcīgu vādrdu un domu, bet sieviešu puses pārstāvniecībā. Ne jau par to cīņu vai feminisma būšanām, bet to sievišķo pusi………. Jo griezies kā gribi, tiem dažiem % savējo, saprotošo /bet tie var būt kā piekrītošie, tā nepiekrītošie, domas uztveres spējīgie/ VR pauž vīriško tematikas daļu. Tā sievietes – Dievietes doma, tā vai citādi, iet citu ceļu. Tas jau nav ne labi ne slikti, ne pareizi vai nepareizi. Tā sievietes sadaļa nav pat opozīcijā. Tā vienkārši ir cita. Tā ir citāda kā tiem % dažiem, kā tām tautas masām, kurām vienaldzīga būs kā kvantu fizikā, tā sievietes – Dievietes loma sabiedrībā, bet, iespējams, vinnijs Pūks tektu, ak tas ir viens un tas pats, un viņam, kā reize, būtu taisnība, jo katrs jau ir meklējumos, jo lasa jau tie, kas meklē. Arī VR – nu horoskopu kaut piemēram, kaut tikai joka pēc, bet tas ir tik ilgi, kamēr atrod. Savlaik, šķiet, cien Z. Mauriņa teica, ka VĒLME mirst savā piepildījumā. Tu, cilvēk, lasi, raksti un meklē tik vien ilgi, līdz esi ieguvis PRATA SKAIDĪBU. un tālāk uz priekšu, rītdien tas vairs nav svarīgi. Nav savarīgi ne priekš paša, ne attiecībā uz citiem. Un tad nu cilvēks liekas mierā. Lai tie citi paši tiek galā! Jo nevar /un nebūtu arī pareizi/ tiem citiem atņemt to sāpi caur tiekšanos uz pilnību /jeb – lasi – uz prāta skaidrību/. Liekas mierā, vismaz par to jautājumu par kuru nākusi tā prāta skaidrība.
    Neteiktu, ka ar nepacietību gaidu, bet būtu ļoti interesanti, ja parādītos arī sievišķās puses pārstāvniecība tikpat intelektuālā līmenī. Arī gana laikietilpīga /kā grāmata (as). kā prakse, kā………….Nu lai būtu tāds Iņ un Jaņ…………. Citādi – kā monēta ar vienu pusi – met cik gribi – viens u tas pats.

      Bryuvers

      A man akal liekas otrādi: VR tikai ap un par sievietēm ņemas, līdz pēdējai molekulai izgaršo, un arī raksta te pārsvarā sievietes. JUMS VĒL PAR MAZ?! Lai es savā vīriešu pasaulē no šī iegūtu, esmu spiests to visu konvertēt.

      Zane

      Bryuver: labs..konvertēt!! Ideals vārds.. vispār frāze – esmu spiests to visu konvertēt.. ir šī gada pirmais atklājums!

      Bryuvers

      🙂

Bryuvers

Jā, un par to Moreno domu — ka visam ir jāmeklē sākums. Protams. Es savos papīros vairs nevaru atrast tā mūka vārdu, bet tas džeks teica apmēram tādu domu: kad noveidojas kāda jauna kustība, tad pamazām noveidojas arī tās kustības kārtība. Jo dzīve pieprasa strukturētību, bez tās nevar. Ideja, protams, ir vissvarīgākā, bet dzīve vienkārši pieprasa kaut kādu struktūru. Un tā, lai to ideju turpinātu, tu taisi to struktūru, un viss ir labi, bet ar laiku struktūra sāk maitāt jaunas, kaut vai tās pašas idejas, izpausmes. Jo struktūra pati par sevi, kāda viņa ir, rūpējas tikai par sevi — t.i., par to, lai viņa pastāvētu un neizjuktu. Katra jauna ideja ir apdraudējums. Daudzos gadījumos sākotnējās idejas izpausmes tiek pārtaisītas par baušļiem jeb nepārkāpjamiem likumiem, un tradīcija iegūst spēku. Nedod dievs, tu sāksi runāt pret šo tradīciju!

Risinājums? Katra jauna kārtība ir ik pa laikam jāpārskata — vai ieņemtais kurss atbilst mērķim. Varbūt ir radies jauns mērķis? Varbūt daļēji. Nu lūk, tāpēc Moreno atgādinājumi par sākotnējiem mērķiem. Ļoti saistoši, ja ņemam vērā, cik gadu ir pagājis. Manuprāt, galvenais jautājums ir: vai es varu sevi raksturot savas ģimenes kontekstā? Kas es šajā ģimenē esmu? Tēvs? Dēls? Meita? Māte? Utt. Vai es varu šādā kontekstā runāt arī ar citiem? Šausmīgi jocīgi, manuprāt, ir tas, ka, ka visas šīs lomas un to arhetipiskie pamati nav pašsaprotama lieta vairumam Latvijas (tagad tā jāsaka!) psihoterapeitu. Nu, elementāri, taču. Tā ir vieta, no kuras jāsāk, un tad tikai sākas īstais darbs!

    Bryuvers

    P.S. Moreno attieksme, protams, nav novecojusi, jo tā pauž pašu atjaunotības būtību — attieksmi, ar kādu pieiet lietai.

    Bryuvers

    Jā, un nāk te visādi sīļveidīgie un, hrenviņzin, kas tie tādi bija, kas te centās ar mani strīdēties, ka Viestura domas neesot zinātniskas. Nu bet, johaidī, Freids, Jungs …. Ko tad viņi? Arī viņi ir tādi ezotēriski beigu beigās jums? A kāds vispār pamats tad? Tās autoritātes, no kurām Jūs baidāties?!

Zane

Nu re, jaunā gada rītā var kaut ko arī uzrakstīt šajā sakarā! Vispirms, Laimīgu visiem Jauno Gadu! Nu tas ko katrs saprot ar laimi, tad lai arī paliek katra pašā ziņā. Es varu tikai padomāt par to, kas tad Man ir laime, ko gribas iegūt katru gad no jauna..

Jauno gadu sagaidīju uz jumta – ļoti praktiski, jo bija kolektīvi saliedēta nokļūšana uz tā jumta, zin kā jāpalīdz vienam otram, jāpastutē kāja, jāpietur glāze, jābalsta lūka.. katrā ziņā saliedējoši(labi, ka nebija lietus un šo vārdu var lietot tikai kolektīva jūtu siltināšanas nozīmē).

Un tagad par to teātri. Jā, pamostos, 31. agri no rīta 11, un Viesturs jautā FB vai var citēt manu vēstuli par teātri.. nu skaidrs, ka var.. un ļoti labi.. jo ir iespēja pateikt vairāk. Man lietas patīk skatīt tādā veidā, ka “nolasam izjūtu” nevis skatam burtiski. Tāpēc izrādi aicinātu skatīties nevis ar acīm un ausīm, bet ar “porām” – nu vai ieelpojot. Acis un ausis ir tie pakļautie manu orgāni, kas neko tālāk par savu un citu pieredzes spoguļveida atražojumiem neredz un nedzird. Izlasot Viestura ierakstu par šo teātri.. nodomāju – skatījies ar acīm un klausījies ar ausīm. Pirmkārt, uzreiz, kamēr neaizmirstu… tiek pārmests, ka lūpu varēja uzmest labāk.. Viestur.. kāpēc Tu domā, ka vienmēr”met lūpu”, turklāt vēl demonstratīvi un redzami.. visdrīzāk, ka tas ir Tavs atspiedums, kas gaida to.. Sandras Kļaviņas tēlotā Laura “lūpu meta” savādāk.. tas ir tāds stāvoklis, kad acīs ir asaras.. kad vēl “māmuliņa ir balta”, galva mazliet ieslīpi, trīc, tā sāpju izteiksme.. kā māte skatās uz dēlu, kad viņš viņai pasaka, ka nākamajās brīvdienās ciemos NEBRAUKS.. Lūgšanās ir maska, tā ir spēles sastāvdaļa – tās lomas sastāvdaļa – redzi, es lūdzos, bet tu bezsirdis.. Kad šitas nenostrādā, tad Laura ieslēdz turbīni, kā ļotene pirms pacelšanās – dzinēji pilnā režīmā, pirms tam tikai mēģina uzripināt uz skrejceļa…iežēlināt.. Sandra Kļaviņa to izdara tik nepārspīlēti un smalki , ka izrādes beigās ir gandrīz neiespējami uz viņu paskatīties, ko es tā arī nevarēju izdarīt. Atnākot mājās, paskatījos bildes no citām izrādēm, lai dabūtu atpakaļ Sandru pašu.

Tēvs – Ādolfs – Gundars Āboliņš cīnās gan.. Vispirms viņš daudz ko nezin..viņs tikai domā, ka pazīst savu ienaidnieku.. viņš nerēķinās ar to, ka Laura cīnīsies ne ar tādiem noteikumiem kā viņš to domā.. Un te parādās tā atšķirība.. starp vīrieti un sievieti.. Vīrietis ir kā auns.. nomērķē, ieskrienas, un blāc …ar ragiem.. Sieviete, tā nedara.. viņa nav kā vācietis, kas pēc pulksteņa sāk uzbrukumu, pirms tam izlasot visas hartas, līgumus, karošanas tradīcijas utt. Ādolfs aicina pie kaut kāda mistiska veselā saprāta.. spriež loģiski, prātīgi.. redz sabiedrotos citos vīriešos.. Bet tie citi vīrieši – mācītājs, Lauras brālis, jaunais drāzējs Neids.. viņi visi redz ar acīm, dzird ar ausīm, un baidās… redzēt Dievietes dusmas.. nonākt kara stāvoklī ar to.. tāpēc viņi, kaut arī dažkārt pakūpina cīgārus ar Ādolfu, ir noregulēti un sagatavoti sākt redzēt Lauras kara spēles atražojumus.. Laura paredz(kā jebkura normāla sieviete) kā rīkosies Ādolfs, jo viņš vienmēr -nomērķē, ieskirienas un gāž sienā.. Viņa zin, kas būs jāpārvērš trakumā, kādi vārdi iedarbosies uz pārējiem vīriešiem, kā izmantot citas sievietes, kas pašas, neapzināti tieksies izmantoties šim “cēlajam” mērķim.

Un visbeidzot mērķis – iegūt absolūtu varu pār abu meitu – Bertu(Jana Čivzile). Vai arī.. štrunts par meitu… Varu, galu galā.. Tas nekas, ka ar pliku pakaļu, ģimenes negodu, pilnīgi neskaidru nākotni.. bet varu!Nu un tad, tā maigā būtne iedveš Ādolfam domu, ko viņa veikli nozvejo no pašas vīra un drāzēja Neida filosofiskām pārdomām, ka tēvi nekad nevar droši zināt, ka tiešām ir bērna bioloģiskie vecāki.. Ādolfam tas atrauj vaļā sapratni.. nevis tikai par paša ģimeņu sieviešu “jājamzirdziņu”, bet aiznes viņu senā, arhetipiskā pasaulē, no kuras viņš, diemžēl vairs neatgriežas.. Acīm un ausīm tas izskatās pēc “trakuma”.. Autors ir bijis nežēlīgs pret Ādolfu, jo nav piešķīris viņam nevienu cilvēku, kas varētu “redzēt”.. tikai mūs skatītājus.. bet mēs nevaram tur iet.. jo Superego(mīļā māte) saka, ka teātrī skatītāji skatās un neiejaucas.. Strinbergs iedod Ādolfam tikai “Odiseju”, tukšu(ha, ha, sveiciens no Dievietes) ieroci, trako kreklu, un armijas šineli ar ko apsegties pirms nāves.

Jau starpbrīdī man sāka likties, ka izrāde būtu jāredz tiem cilvēkiem, kas slēpjoties aiz biedrību nosaukumiem, veic savus mazos kara ieguldījumiņus cīņā par varu.. Un pēc tam pajautāt.. vai Jums ir sirdsapziņa?… katram personīgi, nevis kaut kādai kompartijai..Kurš no vecākiem gribēja darīt meitenei labu? Un kurš gribēja vienkārši varu? Izrādē bija iespējams ieraudzīt, kā uz vienu un to pašu lietu var skatīties pilnīgi diametrāli pretēji.. mainot “redzi” sevī.. Atcerieties dimensiālos(?) zīmējumus žurnālos, kad rūpīgi ieskatoties var ieraudzīt otru zīmējumu, vai redzēt kā tas mainās. Ne visiem un uzreiz tas izdevās.. Es tāpēc, es nākamajā gadā novēlu, ieraudzīt to otru zīmējumu…. Arī starp tiem, kas sēžat ierakumu otrā pusē.. Ja tikai Ādolfam kāds būtu gājis palīgā.. apskaidrot Lauru.. taču..atbrīvojot viņu no sloga, ko tā nes tik ilgi un smagi.. no varas sloga..

Lai Jums draugi, labs gads un paldies par aizgājušo. Lieliski, ka iznākušas grāmatas, jauna mājas lapa un …nezinu.. izraidīšana.. no “siltās, jaukās, bērza malkas kurinātās istabiņas..”.. Un aicinājums nākamajā gadā.. , veicināt, saglabāt esošo diskusiju par šiem jautājumiem.. turpināt dialogu, par spīti kaut!

Tex

Laimīgu gadu vīriešu tiesību aizstāvjiem!

Annuška

Ha, Bryver, aplauzies? Izrādās, godīgu komentētāju, Liigotanti, nosauci par Annušku 🙂 Bet es mierīgi noskatos no malas, kā jūs, štatnijie, ik pa laikam izraujiet savus šķēpus un bakstiet tumsā 🙂 Un vēl, gudriniek, “Dievs” raksta ar lielo burtu.
Neprivatizējiet Rudzīti – Bryuver, Dace, Gladiola, Marī, Zane! Arī bez jums Rudzītis daudziem ir simpātisks un prātīgs. Un neapsaukājiet tos, kuri nepiekrīt vai domā savādāk. Tas neliecina par stipru pašvērtību.
Laimīgu jauno Gadu!

    Bryuvers

    Kāpēc lai es aplauztos? Ar vienu piegājienu dabūju ārā divas Tavas ipostases.

      Annuška

      Aplauzies, aplauzies, brōl, jo es Tavas ipostases zinu tīri labi, – Tevī histērija mijas ar filosofiskiem apcerējumiem. Un tādā garā tālu netiksi. Zaudē seju. Vietējās draudzenes jau atbalstīs, bet dažādi “skatītāji” pavīpsnās 🙂
      Par mani neraizējies 🙂 azbesta man ir daudz un visas manas ipostases vienlīdz elastīgas!

      Bryuvers

      Tu tā runā, it kā šī vietne būtu kāda pasaules nozīmes skatuve, kur notiek Milžu Cīņa. Vienīgā šāda iekarsusi vērotāja un vīpsnātāja esi Tu, ar grandiozitātes fantāzijām un birstošu azbestu…

      Annuška

      Bryuver, tad kāpēc uzvedies kā Milžu Cīņu karotājs? Tev līdz Rudzītim daudz sviedru vēl jāizsvīst, un diez vai sasniegsi jel kad viņa līmeni. Tad kāpēc ik pa laikam te piekakā zemenes?

      Bryuvers

      Lai nu kurš runātu par piekakāšanu.

      Dace dziļās rūpēs un sirdssāpēs

      Bubmbulīt, kādas šaibas Tev pašlaik beigušās? No šodienas tak visi kantori ir vaļā, un prakses rullē 🙂

      Annuška

      Dace, kas rūpēs un sirssāpēs – nez vai tā pati Dace, kas mediķe? Kas pati ar putniem? Ieteiksi kādas šaibas no saviem krājumiem? Varbūt tās,kuras ierauj, kad te gari un plaši izsakies, bet varvūt tās, kuras ierauj savos “ēnas” brīžos, kad te sāc ērmoties?

Dace īsā epizodē

Par vīriešiem jau nekā daudz nav ko teikt. Ir vairāki baisi saturīgi video.

Mums ir viens dēliņš ar “nasing spešal”, kam ļoti kautrs sejs;

tad vēl … ruds ētisks tusnis ar bizi un savu degunā izdvesto “eeeesi veeeecis”,

psihoterapeits, kurš mācās par psihoanalītiķi, kurš zina, kāds ir riktīgs šrinks, kuru vajā ļaunais rudzītis un daudzi ļauni destruktīvi “gari” (sapņi utt.) (katrā sevis pieteikumā viņam ir vārdi “destruktīvs”.

Viss ir pateikts iekš trim “stand-up comedy”, kur uzstājas puikas ar pieliktām biksēm.

Par dažiem “budistiem” un “brīviem cilvēkiem”, kas neko nespēj apzināties, varbūt nākamreiz 😉

Dace

Šodien saņēmu lūgumu: lūdzu, iesaki labu psihiatru un psihoterapeitu vienā personā, Tu jau viņus visus tur pazīsti…

Uzreiz aktivizējās pēdējā laika manu domu iestrēgums uz to, ka tagad taču galīgi nevar zināt, kurš ir labs, nu aber TĀDS tieši psihes speciālistu radīts tracis ap viņiem visiem zināmām lietām, bet kāds to ir pateicis skaļi un ar to aizskāris viņu pašu neizaugušo daļu, kas ļoti izbijās un pēc tam uzbruka. No vienas puses, redzu izbijušos galvas dakteru pūli, bet, no otras, vienu, kurš kādu no viņiem grib izvēlēties sev, turklāt vislabāko no viņiem.

Dzīve taču turpinās, un rekur kādam ir vajadzīgs psihoterapeits. Turklāt draudzene meklē. Vienam, kurš tagad vēl ir slimnīcā, ir kāds, kas par viņu aktīvi rūpējas. Kāda cita cilvēka krīze dažus apkārtējos ir padarījusi ļoti dinamiskus. It kā vajadzētu skaidrot par nepieciešamību meklēt psihoterapeitu pašam (man pat ir gatavs pašas radīts teksts (iz Viestura un vēl dažiem citiem ieteikumiem) gadījumiem, kad kāds jautā: kā atrast īsto?)). Tāpat vajadzētu kautri piebilst, ka īstenībā nevienu no viņiem “nezinu”, bet, noklausījusies īsu, baiļpilnu stāstu (jo cilvēks taču psihenē, un ko viņam tur tik nedod, ārprāc!), uzreiz atcerējos tīmeklī lasītu rakstu par profesijām, kas ir ļoti piemērotas kuplām sievietēm. Bija minētas arī bērnu medicīnas māsas. Pēc stāsta par pieaugušo sirdzēju jutu, ka viņai drīzāk vajag “bērnu māsu”, un, paldies Dievam, vienu tādu psihoterapeiti esmu redzējusi un arī dzirdējusi, ka pēc kāda kopā ar viņu pavadīta laika cilvēki tomēr uz psiheni vairs nebrauc. Tad nu no sirdzējas galvas uz draudzenes galvu un pēc tam uz manu galvu atceļoja kaut kāda vēlme, pa ceļam mijusies, vijusies un saslēgusies ar visu to, kas līdz šim jau mūsu galvās bija dzīvojis, un es nosaucu tādas dakteres uzvārdu, kas izskatās pēc bērnu māsas, bet ir psihiatre-psihoterapeite. Tātad īstenībā jau pēc mammas – psihoanalītiķis Donalds Vinikots savulaik rakstīja, ka “good enough mother” ir mazliet tukla.

Ideāli izdarīt vairs kaut kā nevarēju (pēc visiem pareizajiem nosacījumiem psihoterapeita atrašanā), jo nav laika un mazliet arī slinkums gari stāstīt. Tad nu lai airējas pašas, jo kādu laiku noteikti tur būs vismaz divas. Un vai vajag ideāli? Un kas ir ideāli? Īstenībā jau nekas. Pienāk brīdis, kad saproti, ka ir jāveic priekšrakstu dedzināšanas rituāls, pie šīm listēm vairs nekad neatgriežoties.

Šī jautājuma dēļ arī mazliet paguglēju, un delfos uzdūros uz nu jau trešo A. Veselovska rakstu, kas tapis Viestura sakarā un parādījies 29. decembrī. Nosaukums: “Vardarbība, sadarbība – divu burtu atšķirība”. Savdabīga fantāzija par benzodiazepīnu jeb trankvilizatoru miglas izpūšanu pār vīriešiem un sievietēm, lai tie cits citu mīlētu un neklopētu.

Bet raksts ir raksts, lai tas dzīvo, tagad ne par to. Vairāk aizķēra vienas reģistrētās komentētājas stāsts, ko še iekopēju negrozītu pilnā apmērā.

*******
Autore ir Skaisle Jatalniece.

“Viens no maniem šī gada neizdarītajiem darbiem ir – neesmu apciemojusi savu māsīcu, dzīvu zombiju. Viens iemesls ir manas bailes no viņas civilvīra, otrs iemesls ir manas bailes no pārdzīvojuma to cilvēku atkal ieraudzīt.
Tā ir sieviete,kura nekad dzīvē nav strādājusi algotu darbu ilgāk par 1-2 mēnešiem. Vienmēr viņu ir uzturējuši vīrieši. Un lūk šis pēdējais dzīvesdraugs viņu uztur jau 10 gadu, bet par to viņu regulāri sit, un nu jau ceturto reizi – tā nospārdīja viņu,ka viņai ir vairs tikai neliela daļa kuņģa un zarnu. Kauli un āda, boksera plakanais deguns, bezzobu mute – tāda ir mana nu jau drīz četrdesmitgadīgā māsīca.

Pēc pēdējās reizes,kad es vienīgā no radiem iesaistījos – Talsu policija man zvērēja – šoreiz puisim rūtaina saule. Likums to nosaka, tur nav variantu. Sociālais dienests savukārt , man pateica,ka viņi neko nepalīdzēs, jo šī sieviete pati “lien” pie savas varmākas. Martas centrā man pateica,ka viņiem nav nekādu iespēju palīdzēt. Nolēmu meklēt kādu laukos dzīvojošu tantiņu, kas šo sievieti pieņemtu un kur abas varētu dzīvot viena otrai palīdzot. Kad jau vairākus variantus biju atradusi un aizbraucu pēc māsīcas uz slimnīccu – viņu tikko bija “savācis” tas pats sitējs.

Tagad māsīca mēdz zvanīt un teikt – palīdzi man – glāb. Bet kā?

Vēl man iedeva telefona nr. – kādiem psihologiem, kuriem naudu maksā no ES projekta – par palīdzību tieši šādām sievietēm. Piezavnīju – man teica – jā – pierakstīsim , jā tā māsīca ir īstā, kurai vajag šo bezmaksas pakalpojumu – bet zvaniet tur un tur, tai un tai kundzei. Nu un ar to arī pasākums beidzās – viena dāma pikta prasīja vius sīki izstāstīt – un mani dikti strostēja, ka nav pareizi,ka es zvanu, bet lai es zvanot vēl kādai citai – tā pieņemšot lēmumu. Zvanīju tai citai – nē, ne tā, ka piezavnīju un uzreiz atsaucās – tur vienmēr bija vismaz desmit piegājieni. Rezultātā – savas 2-3 stundas pa telefonu vien norunāju un man pateica, ka projekta nauda tomēr beigusies un es ar savu māsīcu var mīļi skriet pa gaisu. Viņām pie kājas – neba viņas kādas pasaules glābējas te esot.

Vārdu sakot – mana pieredze – no valsts – piga tādām dāmiņām un viņu palīdzēm.

Tīri cilvēciski – man ir nenormāli žēl tā kādreiz skaistā un gudrā sieviete – bet tā bija un joprojām ir viņas izvēle.

Vardarbības problēma ir milzīgi sāpīga. Jā.

Viss sākas ģimenē , tad tālāk ir skola.

Ja ir sūdīga ģimene – slikt, bet ja vēl skola ir tā, kurā tikai dūrei – vecāku sociālajam stāvoklim ir spēks – tad lūk mēs paliekam tik vardarbīga un ļauna sabiedrība.

Tas,kas notiek sabiedrībā – kur vara un noteikšana ir nevis taisnīgiem likumiem, bet pie varas esošo partiju politiķiem, viņu ziedotājiem – tas arī nodrošina šo vardarbības tālāku triumfu.

Jautājums ir pārāk komplicēts,lai es te kaut ko gudru vai racionālu uzrakstītu.

*****************

Saiti neieliku, jo šis blogs tās no manis nez kāpēc nepieņem.

Skaisle jau ir bijusi gan šeit, gan pie Viestura FB un kur tik vēl.

Mazliet domājot par ideālās psihoterapeites meklēšanu kādas sievietes draudzenei, kurā arī es mazliet “ievilkos”, un par Skaisles Jatalnieces aprakstīto gadījumu, atcerējos, ko agrāk biju jau saprastusi, kad tieši tāpat biju domājusi par savu un vairāku tuvāko draugu un atbilžu meklētāju šīs zemes ceļojumu, – proti, ka mums neviens nav jāglābj.

Varbūt vēl kaut kas, bet arī grandiozitātes pilnās fantāzijas par sevi kā glābējiem varēja satracināt psihoterapeitu kopienu un arī Mātes un Dēlus patiesībā iz visas pasaules, jo mēs te it kā par Latviju vien, par Latviju vien, bet kas vispār darās tais pašās ASV…

Ja māte nedalās varā ar tēvu, tad tas ir tas, ko mēs saņemam. Kāds mans paziņa, jauns vairāku bērnu tēvs, kurš cīnās ar narkotiku un alkohola atkarību un pa laikam plēšas ar sievu un sieva ar viņu, nesen teica, ka viņa un sievas dzīve jau nekas cits nebūs kā kompromisi un cīņas, jo “mēs abi vienmēr gribēsim kaut ko citu”. Viņš nav varējis atļauties psihoterapeitu, vienīgi dažas parastas sarunas ar kāda miesta nelielu algu saņemošu lauku sociālo darbinieci.

Šajās dienās arī noklausījos kādas draudzenes stāstu par psihoterapeiti, kas savulaik ļoti veiksmīgi strādājusi ar atkarīgiem jauniešiem un viņu vecākiem, bet saistībā ar Viesturu TV bija redzama ar bargi uzmestu lūpu.

Ir jau viegli uz āru ņemties, nu ja, tā var radīt lielu troksni, par sevi arī neko nevajag domāt, jo sevi nedzirdi; iekšējās ņemtnes ir tik safanojušās par sevi, ka dari baigo darbu sabiedrības labā, un tik skaļas un bļaustīgas, ka liek ņemties un ņemties.

Publicēts: 31.12.2014
Komentāru skaits: 25