Skatīt komentārus

Ši ieraksta tapšanu lielā mērā katalizēja mana saruna ar kordiriģentu Guntaru Felsbergu – https://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/es-tos-pertikus-esmu-izdomajis/ Nāca daudz pēcdomu un formulējās interpretācijas jaunās valodiskās formās galvenokārt par jautājumiem par seksuālo saskaņu, kurus uzdod mani psihoterapijas klienti. Ar tām tad arī šeit dalos. Metafora par pērtiķu bara dzīve izrādās ļoti jaudīgs instruments, lai aplūkotu savas zināšanas par cilvēku attiecībām no citiem rakursiem.

Seksuālās vajadzības. Ir pierasts domāt, ka seksuālā dzīve laulībā ir kaut kas visumā vienkāršs un pašsaprotams. Un ka ir jocīgi, ja pārim seksa nav, vai, ja tas ir rets. Turklāt vīriešus parasti uztver kā seksuāli aktīvākus nekā sievietes, attīstot tādu kā ticību, ka viņiem seksu vienkārši vajag, nu gandrīz tāpat kā ēdienu. Tiek runāts par “seksuālajām vajadzībām”, kuras nereti pieskaita pie “pamatvajadzībām” un iekļauj Maslova pirmīdas bāzē. No kino un TV ekrāniem regulāri saņemam apliecinājumus, ka mīlestība un sekss ir ja ne vienīgais, tad vismaz vislabākais, kas cilvēkiem var būt.

Negribu apgalvot, ka viss ir “tieši otrādi”, bet parevidēt šīs ticības. Sāksim no tā, ka nofiksēsim – cilvēks ir vienīgais zīdītājs, kas ar seksu nodarbojas galvenokārt ārpus vairošanās konteksta. Citiem zīdītājiem vairumā gadījumu tikai ovulācijas notikums ir tas, kas saved kopā tēviņu un mātīti. Ārpus dzemdes cikla loģikas viņiem reti ienāk prātā ņemties vienam ar otru, liekot mums pabrīnīties – kādēļ gan dzīvniekiem nav “seksuālo vajadzību”, ir tikai vairošanās vajadzības? Bet ja sekss “ne lai vairotos” nav kaut kāda bioloģiskā komplekta sastāvdaļa, kālab gan tam būtu jābūt starp pamatvajadzībām?

Vēl interesantāks ir jautājums – kā gan var būt, ka tieši hetroseksuāls sekss skaitās šī pamatvajadzība, visādas homeseksuālas un pieskārienu prakses, kas ir “ārpus koitus” tātad – papildvajadzība? Un laikam jau vienīgais izskaidrojums, kādēļ cilvēkam vajadzīgs regulārs sekss, ir – tas ir kā pretstresa tablete. Atšķirībā no dzīvniekiem, kam uz izaicinājumiem dzīvē nav grūti izreaģēt ķermeniski un vai nu cīnīties vai bēgt, cilvēks sociuma noteikumu dēļ nereti ir spiests paturēt pie sevis to, kas varētu nebūt tolerances izpausme pret citiem. Afekti it kā sasalst un netiek no ķermeņa ārā. Nu un tad seksuālā dzīve varētu būt tā slota, kas no psihes iztīra visus šos “gružus”.

Kaut kādā ziņā tas, protams, tā ir. Bet patiesība ir arī citā apgalvojumā – vīrietis un sieviete stresu ne tikai izlādē, bet arī rada, un ievērojamu. Par to netiek pietiekoši runāts un cilvēki pietiekoši labi neapzinās, ka sieviete un vīrietis nav dabisks vienā līmenī (dzīvoklī) dzīvojošs komplekts ārpus vairošanās akta. Un vairošanās dabā nav nekas brīnišķīgs un kaifīgs – parasti tas ir kas agresīvs, antagonisks. Ja vīrietim un sievietei jābūt kopā katru dienu, tad tā ir arī milzu slodze, nevis tikai mūžīgs kaifs.

Pērtiķu bara 1. līmenis. Lieta tā, ka sievietei ir dabiski rūpēties par vājākajiem – bērniem, dabā nav piemēru, kas rādītu, ka mātītes spēj tolerēt tādus tēviņus, kas pretendē uz sev līdzvērtīgu statusu. Un ja tas notiek cilvēku attiecībās (vīrieši piesaka sevi kā līdzvērtīgus vienā telpā), tad tas ir ļoti mulsinoši sievietēm – ja šie vīrieši nepozicionējas kā vājāki, slimi, bērnišķīgi, atkarīgi. Viņas apjūk, izjūt nedrošību un bailes zaudēt noteikšanu par sevi un savu dabiski veidojušos saimniecību. Ja šis apjukums netiek apzināts un ārstēts, iestājas depresija, haoss motivācijā, pašvērtības problēmas. Izeja ir, ja viņa “dod seksu”, simulē vairošanās vajadzības, vai – izveido guļamistabu kā aizsardzības bastionu savai mājas izjūtai pret vīrišķi līdzvērtīgo. Šī ir ļoti svarīga seksuālās dzīves motivācija sievietēm – aizsardzība no fiziski pārākā tēviņa, izveidojot kaut kādu spēles laukumu, kas ir tomēr ļoti nodalīts no īstās, dziļākās sievietes dzīves, kurā pieaugušam vīrietim nav vietas. Viņš tajā, īstajā sievietes dzīvē, iederas tikpat labi kā zilonis trauku veikalā. Nu bet vajag tak viņam radīt ilūziju, ka viņš ir kopā ar sievieti un ka viss ir labi. Tādēļ vajadzīga šī guļamistaba kā kaujas lauks, kā priekšpostenis un kā robežteritorija, kurā pieaugušais vīrietis jāaptur. Tālāk nedrīkst, citādi viņš iznīcinās sievietes dvēseli vai fantāziju par to. Vai atmiņas par seno varu un neatkarību, kad vīrieši nepieauga nekad.

Jebkura prakse, ja tā turpinās, rada savu kultūru. Un tāda rodas arī guļamistabā. Tai ir sava pievilcība un tā rada drošības sajūtu, kas ceļas no tradīcijas. Tāpat kā ēdamistabas rituāli var strukurēt dzīvi un likt rakstīt un lasīt pavārgrāmatas, kā arī pirkt traukus un darba rīkus, tāpat guļamistaba atraisa fantāziju un izveido savu, autonomu dzīves perspektīvu. Tā ir tāda sievišķīga viltība, ar kuras palīdzību nelaist vīrieti tālāk – izveido kultu par seksa brīnišķumu, vienreizīgumu un dziļo jēdzīgumu. Ielaist vīrieti sevī, neielaižot visbūtiskākajās teritorijās.

Man stāstīja par pērtiķiem, kas savā dabiskajā vidē seksuālus konaktus dibina tikai ovulācijas laikā, tātad vairošanās kontekstā. Bet tiklīdz kā tie nokļūst nebrīvē, slēgtā teritorijā, tā to vien dara kā seksojas. Mātītes tā kā aizskar tēviņus, nu un tad tie neiztur un atbild. Bet ģimene vai guļamistaba it kas līdzīgs zoodārzam un tā noteikumiem. Kopā salikti, satuvināti indivīdi, kam būtu jābūt dažādās telpās. Bet viņi ir vienā. Tas zināmā mērā runā pretim tam, ko tikko uzrakstīju – tātad arī dzīvnieki seksojas ārpus vairošanās konteksta. Bet – nebrīvē, vai ģimene arī ir nebrīve?

Jo vairāk iedziļinos šajā tēmā, jo vairāk ieraugu, ka gandrīz visam ir savi izņēmumi – ir, piemērām, šimpanžu suga bonobo[1], kas arī brīvībā dzīvojot, konfliktus risina seksuālā ceļā. Un ja runājam par dzimumdzīvi ārpus vairošanās konteksta, tad refleksijā par to jāiekļauj arī homoseksuālo, pedofīlo, gerontofilo, incestuālo attiecību vērojumi, sevišķi tie, kas nav “koitus”. Šai seksualitātei gan varētu būt galvenokārt nomierinoša funkcija. Lai gan – arī varas un hierarhiju veidojoša funkcija, gan jau vēl kāda.

Bet turpināsim par cilvēkiem un guļamistabu. Kā tad vīrietis ienāk šajā guļamistabā – telpā, kura atrodas sievietes teritorijā (mājā) un kurā faktiski vairošanās konteksts arī ir nebūtisks. Nebūtisks tādēļ, ka katra bērna radīšanai ir vajadzīgs tikai viens dzimumakts. No šāda viedokļa raugoties, katra pāra seksuālās dzīves lietderības koeficients ir nožēlojams. Bet, runājot par vīrieti guļamistabā, nepietiekami reflektēta ir viņa subjektīvā pozīcija kā satikšanās ar mātes un Dievietes varu. Un tā nav tikai viņa projekcija un atmiņas no bērnības un zemazpinātās vštures, tā ir realitāte abu dzimumu skatījumā – vīrietis ne savā teritorijā. Tādā, kur normāli atrasties bērniem, nepieaugušiem puikām. Viņš jau var būt “sliktais puika”, ne jau vienmēr jābūt labiņajam, bet viņš tomēr ir sievietes teritorijā. Nu kā tāds ābolu zaglis – tā ir glābjoša asociācija. Bet – mammucim pie krūtīm – nogalinoša. Pret šādu asociāciju katrs vīrietis cīnās un dažreiz tas izskatās fiziski un seksuāli vardarbīgi. Viņš būtībā nesaprot, kādēļ viņam jāatrodas ne savā teritorijā, tajā, kas pieaugušiem vīriešiem. Viņš ir atvilkts atpakaļ pie mammas un visi saka, ka tā vajag, ka tas ir normāli. Bet savā dziļākajā būtībā šis vīrietis grib brīvībā.

Pērtiķu bara 2. līmenis. Taču viņam ir iedvests, ka ja viņam nav seksa, tad viņš ir impotents un ka tas ir ne tikai slikti, tas ir nevīrišķīgi. Būtībā tiek pateikts, ka ja vīrietim nepatīk sievietes iekārtotajā guļamistabā, tad viņš nav nekāds vīrietis, viņam tiek atņemta identitāte, ne tikai vīrišķā, arī cilvēciskā. Bet tā nebūtu jābūt – būtībā jau tā seksuālā berzēšanās ir tāda bērnišķīga un incestuāla lieta, kas vīrieša psihē ir ļoti labi jānorobežo. Ja viņam ir iekšēja bilde, ka viņš atnāk un aiziet, tad tas ir ok, tāds ceļojums uz bērnību un atpakaļ. Bet ja viņam ir bilde, ka jāpaliek pie mammas un ka tas ir normāli un tiek pieprasīts, tad kaut kāds par vīrišķības attīstīšanu atbildīgs psihes radikālis protestēs un bļaus. Viņš teiks – tu esi puišelis, tu esi zem tupeles. Un ir daudz gadījumu, kad tieši tā arī ir. Un tā varbūt nebūtu galvenā problēma, jo mēs jau augam tik ātri cik katrs augam. Ne visi izaug. Galvenā problēma ir tā, ka tiek kultivēts uzskats, ka gan seksuāla potence gan nerimstoša interese par seksu ir galvenais vīrišķības rādītājs.

No evolūcijas un kultūras vidokļa tā nav. Sekss ir nobrieduši vīrišķīgs tikai no vairošanās viedokļa. Un nedaudz no stresa izlādēšanas viedokļa. Tā guļamistabas komponente ir galvenokārt bērnišķīga un neheteroseksuāla. Vīrišķības tur ir tik daudz, cik objektīva dominēšana – izdrāzošā pašatdalīšanās no sievišķā, kas jāatkārto. Bet ne sekss kā maiga atgriešanās bērnībā, regresēšana.

Man šķiet, ka vīrišķā agresivitāte un vīriešu izraisītā vardarbība ģimenē ir apliecinājums bezizejai un virzības trūkumam – vai būt vīrietim nozīmē būt pie Mammas krūtīm? Ja nav kas pasaka priekšā citu ideju, kam nav seksuāla konteksta, tad vīriešiem jādzīvo pornosaitēs un agri vai vēlu jānonāk cietumā. Un daudzi to arī dara, jo nav spējīgi patstāvīgi atrast izeju no guļamistabas vērtībām un neizbēgamajām pretrunām starp trim pērtiķu dzīves līmeņiem.

Modernā pasaule. Tomēr vīrietim ar sievieti jādzīvo kopā – monogāmijai šodien nav alternatīvas ne no ekonomiskā viedokļa, ne no bērnu attīstības interešu viedokļa. Bet tas nozīmē smagu darbu – kā sakomunicēt savā starpā seno sievišķo mātišķību, kas ir mūsu psihes pamatā, ar moderno un meklējošo vīrišķību, kas iekaro jaunas teritorijas visādās nozīmēs. Izmantojot metaforu par pērtiķu dzīvi – vīriešiem no augstākajiem līmeņiem ir jāapciemo sievietes pirmajā līmeni un nav tur jāpaliek. Un sievietēm nav viņi tur jātur. Un sievietēm nav ko rāpties uz augstākiem līmeņiem, tur veidosies baiss dzīvniecisks konflikts.

Man patīk tāds jēdziens kā – samierināšanās sekss. Tas ir tāds, kurā no sievišķās puses ir izzudušas vēlmes pataisīt vīrieti par mazu puiku, kam jāklausa mammai, bet no vīrišķās – sekošana morālei, ka bailes no Dievietes ir jāpacieš un vēlme aiziet kaut kādās virišķās alpiniādēs ir kaut kas slikts un nepareizs. Samierināšanās – mēs neesam vienādi un nekad nebūsim. Bet ir teritorija, kurā mēs sarandiņojamies un pēc tam no tās aizejam katrs uz savu pusi – lai jau tā būtu guļamistaba.

Diagnozes. Lai labāk saprastu, par ko še runāju, mums jāpaskatās uz dažiem traucējumiem guļamistabā. Ja par tiem domā kā par diagnozēm, tad var nebūt gana daudz ideju, kā to visu virzīt. Bet nevajag vienmēr kā par diagnozēm, var palīdzēt šī metafora par guļamistabu kā robežteritoriju un kaujas lauku.

Sāksim ar frigiditāti. It kā par sievieti, kam nevajagot vīrieti, ir stāsts. Vai par anorgasmiju – situāciju, kad sievietei neizdodas sasniegt orgasmu, vai no viņas viedokļa precīzāk – tas vīrietis mani neapmierina, neizlādē, neizšauj, netrāpa. Bet varbūt tā ir tāda aizslēgšanās, iekšēja nedrošība par savu spēju noturēt sievišķo teritoriju? Tāda kā sevis nobloķēšana, izjūtot vīrišķo kā biedējošu pārspēku bez idejām kaut kā kreatīvi pretoties – tikai ar frigiditātes un anorgasmijas palīdzību. Un protams, ka vīrietis, kas taja visā iesaistījies, tiek nīcināts ar atgriezenisko saiti – tu nebiji labs. No vīrišķā viedokļa varētu teikt – tā nav mana darīšana, man ir citas lietas, par ko domāt. Tev pašai par savu orgasmu jādomā! Bet no bērnišķā viedokļa, esot mammas teritorijā – ārprāc, viņa ar mani ir neapmierināta. Dieviete, viņa mani sodīs!

Mēs sastopamies arī ar erekcijas traucējumiem vai priekšlaicīgu ejakulāciju. Savā ziņā tie arī ir tādi neapzināti viltīgi veidi vienlaicīgi gan būt sievietes teritorijā, gan nebūt. Mēģināt gan mammai pakalpot, gan ieriebt. Ziedot Dievietei, bet nenoziedot. Bet tiem pamatā – bailes no Dievietes, ieskaitot bailes dusmoties.

Nu un tad ir jau pieminētā vardarbība pret sievietēm. Tur izpaužas gan vīrišķais apjukums – ko lai iesāk ar prasību atgriezties bērnībā un pakalpot Mammai? Kā lai reaģē uz Mammas un Dievietes ideoloģiju par impotenci un savu gribēto atteikšanos no guļamistabas kā nevīrišķības un ne savas teritorijas? Kā lai reaģē uz savu iekšējo pārliecību, ka sekss ir tikai bērnu radīšanai, ka īsta vīrišķība vispār ir celibātiska un guļamistaba faktiski ir bērnistaba? Jākaujas, jāsit – citādi ļoti grūti pārdzīvot šo apjukumu. Jāļauj izlausties dusmām caur bailēm un tās jāvrza agresivitātē, nevis kādā kreatīvākā enerģijā. Ir svarīgi izkomunicēt un saprast šo bezdibeni un šķietamo bezizeju starp dzimumiem.

Dabas evolūcija. Man liekas, kultūras attīstības virziens ir dzimumu diferenciācija, kas būtībā nozīmē vīrišķības attīstīšanos, sava veida dzimšanu no sievišķā – nevis kā vienreizēju notikumu, bet procesu. Kādreiz viss ir bijis viendzimuma un sievišķs, tur viss nav saprasts – zemapziņa ir bezdibenīga, bet tur nav nekā jauna. Un tad kaut kam ir sagribējis attīstībai iedot kaut kādu turbo, nu un tad tika izdomāts arī vīrišķais dzimums. Bet tas tika izdomāts kā ne jau uzreiz gatavs, bet gan kā potencialitāte, kam jāuzplaukst, jāatklāj sevi.

Ja mēs paskatāmies uz bitēm – tām jau vīriškais dzimums. Trani, nav pat ģenētiski pilnvērtīgi, tiem ir tikai puse no tā ģenētiskā komplekta, kas darba bitēm. Bet – līdz ar “tranu parādīšanos” tām ir atņemta spēja sevi apaugļot un līdz ar to iedota atkarība “no vīriešiem”. Vienīgā tranu funkcija – apsēklot māti. Pie pērtiķiem mēs jau redzam citu ainu – tēviņi ne tikai apsēklo, tie arī apsargā. Tātad sievietes kļuvušas vēl atkarīgākas, tām vēl vairāk vajag izlūgties no vīriešiem. Bet – pērtiķvīrieši vēl nav iemācījušies kaut ko saražot, viņi tikai kaujās savā starpā, sievietes joprojām sagādā visu ēdamo. Cilvēkiem mēs jau novērojam citu vīrišķās kvalitātes stāvokli – arī Sagādnieka, nevis tikai Apsarga un Apsēklotāja lomas. Taču – šī jaunā loma nav pilnīgi nostiprinājusies, ne visi vīrieši prot un grib kaut ko saražot. Bet jāsaprot arī, ka ne visas sievietes grib tik apkaunojošu atkarību, lai viņas tiktu apgādātas. Ja tas notiek, tad sanāk viena vienīga pazemošanās un ietekmes zaudēšana.

Taču padomāsim arī par perspektīvu. Skaidrs, ka līdz ar tehnoloģiju attīstību pieaugs olšūnu donēšana, sasaldēšana, ilgstoša glabāšana un ārpusķermeņa apaugļošana ar donoru spermu uz grūtniecība, izmantojot surogātmāšu pakalpojumus. Gan jau kaut kad salplīsīs arī klonēšanas aizliegumi. Tas viss rada objektīvu pamatu gan dzimumu savstarpējai neatkarībai, iespējai dzīvot vienam bez otra un relatīvi mazākai vajadzībai pēc vīriešiem sabiedrībā, izveidojot tādu modeli kā šķirnes govīm tagad, kas savā dzīvē dzīvu bulli nav redzējušas. Tādu nav redzējuši arī civilizētie cilvēki, vien vaislas buļļu staciju personāls.

Ir iespēja izveidoties tādam kā aplim no dzīvības formām bez dzimumvairošanās uz kloniem, kam arī dzimumvairošanās nav nepieciešama. Mūs gaida daudz šķēpu laušanu par šiem jautājumiem, viegli nebūs. Jau tagad nav viegli. Un būtiskākais arguments, kādēļ vīrietim un sievietei tomēr jāpaliek kopā, vairs nebūs ekonomiskais, kā tas bija vēsturiski. Būtiskākais arguments būs bērnu intereses un vajadzība augt kopā ar abiem vecākiem.

[1] https://lv.wikipedia.org/wiki/%C5%A0impanzes

Komentāri

Jānis Ozols

Nu vienreiz atkal kaut kas īsti labs! Nezinu, ko teiks sievietes un vīrieši līdz četrdesmit, gan jau atkal būs spiedzieni, nievas un lamas, bet mana dzīves un darba pieredze te rod spilgtu atspoguļojumu un arī sakārtojumu. Bravo, Viestur!

Ronalds

Tas reiz ir īsteni labs: “guļamistabas vērtības” – kaut kā sasaucas ar “modernās Eiropas vērtībām” …..:-)

jauns puika

reiz jaunībā,klubiņā iepazinos ar vecāku sievieti…pēc pāris kokteiļiem bijām jau pie viņas dzīvoklī…pirms līšanās gultā es dabuju noklausīties lekciju,ka es nebūšu spējīgs sniegt viņai orgasmu,apmierināt utt,bet nu ,lai es mēģinu…no rīta noklausījos lekciju par to cik slikts es biju un to ka tuliņ nāks viņas bijušais vīrs…tagad saprotu,tās bija spēlītes no viņas puses… kā es tad pārdzīvoju,ka es neesmu pietiekami labs…sajūtas divējādas itkā ieguvu sievieti,bet nebiju pietiekoši labs….

Viestur,paldies par Jūsu darbu!

    Gladiola

    Iedomājos sevi Jūsu vietā. Ja man kāds pirms līšanas gultā lasītu lekciju, es pieceltos un aizietu. Jautājums te nav par sliktumu vai labumu. Jautājums ir – kāpēc Jūs palikāt?

      jauns puika

      kāpēc paliku?-laikam vēlme viņu iegūt stāvēja visam pāri..tajā brīdī nesapratu ko ar to viņa īsti gribēja pateikt,ar prātu es jau biju kur citur…
      tagad lasot,Viestura rakstīto par frigititāti un sievietes nocietināšanos ,tas viss atausa atmiņā…

    Black

    Piedošanu, bet nu patiešām, es atvainojos, pielaidāt rupju kļūdu, tomēr piekrītot tādam seksam. Elementārai pašcieņai tomēr ir jābūt, izdzirdot kaut ko tādu – jāceļas un jādodas prom, ironiski “atvainojoties par sagādātajām neērtībām”. Spēlējāt svešu spēlīti, un palīdzējāt sevi pazemot. 🙁

      jauns puika

      nu redz ,ka gadās arī tā…

      Ernests

      Protams, tad kad ir gadi 40, liela pieredze ar sievietēm un augsta pašapziņa, var visādi nolikt pie vietas šitādas dāmītes un “pacelt cepuri”. Jaunībā tomēr ir apjukums un neizlēmība, bet svarīgāk par visu liekas iestūķēt savu puļķi un tad jau redzēs… Labākajā gadījumā, varbūt bija arī vēlme pierādīt, ka varu gan.

Gladiola

Par pērtiķiem runājot, es nezinu, ko viņi dara nebrīvē, bet viena lieta tomēr ir skaidra – zoodārzā zīdītājiem reti ir pēcnācēji (laikam jau tikai lielajiem, jo peles droši vien atnesas uz nebēdu), un ja ir, tad mātītes bieži tos vai nu pamet vai nokož. Man liekas, varbūt tas ir tāpēc, ka mātīte nespēj realizēt savu instinktu – mācīt mazuli medīt un iepazīstināt ar teritoriju. Un tad nokož. Arī cūka mēdz nokost vai nogulēt savus sivēnus. Nekādu mātes jūtu. Cita lieta – mājas suņi un kaķi, tiem gan nebrīve nekaitē. Bet laikam tas nav tas pats, kas dzīvot būrī.

    Lāsma

    Gladiol, mana bērnības kaķene apdzemdējās man blakus gultā. Kad pamodos, viņa bija nokodusi bērniem galvas, viens pīkstēja. Man uz naktskrekla bija milzīgs asins pleķis. Es nemācēju viņai palīdzēt. Pārģērbos un ielīdu gulēt pie māsas. No rīta vairs nebija neviena kaķa bērna. Pēcāk vēroju savu kaķeni – man likās, ka viņa ir apjukusi un nezina, ko iesākt ar savu brīvību. Man likās, ka kaķim nav, ko darīt. Biju redzējusi, kā viņa rūpējās par iepriekšēja metiena bērniem. Vēlāk abas pieradām. Laikam visādi gadās.
    Bet tagad to atceroties liekas zīmīgi – ka tieši šāds notikums manā gultā.
    Tāda guļamistabas aina ar nāves vilkmi.

      Gladiola

      Lāsma, ar Tevi vienmēr gadās neticamas lietas. 😀 Bet tas apliiecina, ka nebrīvē zvēriem saiet šariki za roļiki.

Zina

Visturs ar domubiedru nu būs parāvuši zooloģisko fantāziju maisam galu vaļā. Nez, vai būs arī fantāzijas par cilvēkiem, jo, lai arī nedaudz, tomēr viņi atšķiras no dzīvniekiem

Gladiola

Es negribētu vilkt vienlīdzības zīmi starp pērtiķu ieradumiem un cilvēkiem, jo tad mēs no dženderisma pa taisno ieslīdam sudzismā un ar feminismu eko izpildījumā sadodamies rokās un griežam valsi.
Es neteikšu, protams, ka sekss ir pamatvajadzība, bet nepiekrītu, ka tā ir pretstresa tablete, ja to izmanto ārpus bērnu radīšanas. Cilvēks jau nav tik pragmatisks, tad jau nevajag ne mākslu, ne mūziku, jo no tām nav jēgas. Ar seksu ir kā ar dziedāšanu korī. Jēgas nekādas, bet aizej pacilāts un spārnots.

Gladiola

Lūk, saite uz līdzīga satura rakstu (līdzīga VR bloga ierakstam) tikai feministes izpildījumā.
https://www.nytimes.com/2017/02/23/books/review/testosterone-rex-myths-of-sex-science-and-society-cordelia-fine.html?_r=0
Human un non-human species, vai human and non-human animals. ir tādi ļoti moderni jēdzieni feminismā. Tad kāda bija jēga no cīņas pret feminismu, ja beigās nonākam pie tā paša? Skaidrs, tā dāma tur ieliek citu saturu, bet pieeja jau tā pati.
Un vēl Lāsma te reiz bija iepostojusi saiti uz ļoti blīvu interviju ar ekofeministi, par ko vēl joprojām domāju. Iepostoju to vēlreiz
http://www.punctummagazine.lv/2016/12/19/sievietes-dzivnieki-un-citi-noderigi-kermeni/
Varbūt es kaut ko neiebraucu, bet tas izklausās tik bīstami vienādi ar VR apgalvoto, pat ja saturiski ir nedaudz atšķirīgs.

    Celsijs

    Diezgan dziļi aizgāji ar šo. Kas ir Ekofeministe?

    http://precesdarbam.lv/Sadzives-tehnika/Elektriskas-plitinas-cepeskrasnis

      Gladiola

      Kas ir ekofeministe? Nav ne jausmas. Tā sieviete pati sev šādu nosaukumu izdomāja. Ja prasi definīciju man, tad teiktu, ka ekofeministe ir būtne, kas aizstāv sievietes un citus dzīvniekus, kā arī neēd gaļu un nevalkā ādas izstrādājumus.

Challes Rulmosu

Cīņas lauki pateicoties šim Viestura ierakstam kļūst labāk redzami.
Vienīgi šī loma, kas Viestura prāt nav pilnīgi nostiprinājusies, ir tik vardarbīga sacelšanās, ka nekad tā nav bijusi atklāt visiem vai pat daudziem! Vai tāds modelis kaut kam vispār derētu?
Var vien jautāt mūsdienu humānisma ideju kontekstā vai brīvajiem ir pienākums vai kāds labums kaut mazliet domāt par nebrīvajiem?

Atcelt

Publicēts: 21.02.2017
Komentāru skaits: 19