081223_Viesturs_Rudzitis_APSTRADE

Esmu dzimis Valmierā, 1960. gada 1. jūnijā un izjūtu sevi par valmierieti. Bez manis manam tēvam Rolandam un mātei Veltai ir mana jaunākā māsa Agita.

Esmu mācījies Valmieras bērnu mūzikas skolas trompetes klasē, kuru nepabeidzu. Toties mācības sporta skolas basketbola sekcijā bija sekmīgas un šī spēle joprojām daudz nozīmē manā dzīvē. Tagad regulāri piedalos Latvijas Maksibasketbola čempionātos.

Pabeidzu Valmieras 1. astoņgadīgo skolu (tagad Valmieras 5. vidusskola – 1975.), Valmieras 11 komjauniešu varoņu vidusskolu (tagad Valmieras Valsts ģimnāzija – 1978.) un iestājos Rīgas Medicīnas institūtā, kuru pabeidzu 1984. gadā.

Trīs gadus nostrādāju Elejas zonālajā slimnīcā par galveno ārstu un terapijas (iekšķīgo slimību) nodaļas vadītāju, bet pēc tam – no 1987. līdz 1994. gadam – pavadīju Straupes Republikāniskajā narkoloģiskajā slimnīcā kā galvenais ārsts. Tā bija liela un svarīga pieredze, uz savas ādas izjūtot, kā tiek administrēta Latvijas medicīna un kā valsts pārvaldē tiek pārdzīvotas pārmaiņas, kas saistītas ar PSRS sabrukumu. Tur atsedzās ļoti daudz vēstures un kultūrslāņu. Bija visādi kultūršoki, tiekoties ar Rietumu kolēģiem un viņu pārstāvētajām terapeitiskajām sistēmām.

1995. gadā sāku savu privāto praksi Jūrmalā, kurā darbojos joprojām. Strādāju ar indivīdiem, pāriem un ģimenēm. Daudzus gadus izbraucu mājas vizītēs kā narkologs, kupējot alkohola abstinenci un veicot detoksikāciju, tagad gan vairs nē. Regulāri ir kādas “sadarbības ārpus kabineta”, piemērām, ar asociāciju “Dzīvesprieks” Vānē, kur tiek rehabilitēti jaunieši, kas auguši bērnu namos un audžuģimenēs. Kopš Straupē, “Saulrītos”, organizēju pusaudžu – narkomānu rehabilitācijas programmu, šāda tipa projekti man vienmēr bijuši tuvi.

Esmu pabeidzis psihoterapijas apmācību Sistēmiskajā ģimenes terapijā un Psihodrāmā, sociometrijā un grupu psihoterapijā, kurā man ir CP (sertificēts praktiķis) grāds. No Psihodrāmas asociācijas es sertificējos Latvijas Psihoterapeitu biedrībā saskaņā ar tās prasībām. Piecus gadus bija Moreno institūta Latvijā direktores vietnieks, vadot jauno psihodramatistu apmācību. Tagad strādāju Viļņas Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūtā, kurā viss mans darbs tiek supervizēts institūta direktora prof. Rimanta Kočunasa vadībā.

Svarīga joma manā dzīvē ir rakstīšana. 2002. gadā iznāca “Bendes meitiņa un viņas tēvs”, kura tika pārizdota 2004. un 2013. gados. Literārs darbs “Dejas uz palodzes pie atvērta loga” parādījās 2004., bet “Pie tēva” – 2008. latviešu, un 2009. – krievu valodā.

Kopš 2008. gada darbojas mana mājas lapa, kuras vidē ir izauklēta vesela grāmatu sērija, no kuras pagaidām iznākusi “Pilni pagrabi partizānu”, tūliņ parādīsies “Nebeidzama varonība jeb Trāhīnietes” un sekos vēl vismaz četras.

Man ir sieva Inese un trīs pieaugušas meitas. Elzai jau ir četri bērni – Jēkabs, Anna, Jete un Hermanis. Martai ir audžumeita Luīze un pavisam drīz dzims dēls, kuru sauks par Albertu. Paulai vēl jābeidz augstskola.

Un – man patīk šī Reiņa Hofmaņa bilde, kuru viņš savulaik taisīja manai intervijai “Klubam”. Man arī jau kopš skolas gadiem patīk fotografēt un vairums bilžu, ar kurām tiks ilustrēta šī mājaslapā, būs manas.