Skatīt komentārus

Daudz esmu domājis un rakstījis par ģimeni un tās problemātiku, bet pēdējā laika aktualitātes ar Satversmes tiesas spriedumu un tam sekojošām likumdošanas iniciatīvām Satversmes 110. panta sakarā, pagriež vecus jautājumus jaunā gaismā, kā arī šo to vienkārši liek atkārtot. Ierosmi rakstīt guvu pēc pasākuma, kuru sauca par diskusiju, noskatīšanās – https://www.facebook.com/watch/live/?v=228377808839241&ref=watch_permalink

 

Ģimeņu formas

Polemikā par ģimeni bieži tiek runāts par dažādām ģimeņu formām. Pieminētajā diskusijā to darīja Anna Auziņa, pie kam pēdējā laikā tipiskā veidā – novienādojot tās visas kā līdzvērtīgas. Taču tās tādas nav – ilga laika periodā ir notikusi pāreja no grupu laulības uz monogāmiju un visas daudzās ģimeņu formas ir vai nu starpposmi šajā attīstībā, jeb atpakaļattīstības rezultāts – http://www.viestursrudzitis.lv/gimenes-formas-monogamija-un-jautajuma-plasakais-konteksts/ . Monogāmija kā ideāls ir radījusi izaicinājumus pieaugušu vīriešu plašākai iesaistei ģimenē un Tēva lomas attīstību. Arī grupu laulībā ir bioloģiskais tēvs, bet tas nekādi nepiedalās bērnu audzināšanā un mātes atbalstīšanā. Ar laiku cilvēki tomēr izvēlējās samazināt slodzi, kas līdz tam gūlās uz Mātes kā vienīgā sociālā vecāka pleciem, pārliekot to arī uz Tēvu. Tas ir bijis ilgs un pretrunīgs process, kam tīri labi var izsekot, pētot tā atstātās pēdas grieķu mitoloģijā – http://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/pie-teva-3/ . Tēva lomas nostiprināšanās turpinās ar mūsdienās, tomēr tā joprojām ir mazjaudīgāka kā Mātes loma un tajā ir mazāk bioloģiskā un arhetipiskā, tā galvenokārt ir socāli konstruēta, tātad arī dekonstruējama.

Uz dažādajām ģimeņu formām mēs varam skatīties arī kā uz neattīstītu vai sabrukušu monogāmiju. Piemērām, māte ar diviem bērniem, kas katrs no sava tēva, neviens no kuriem nedzīvo kopā ar bērniem. Vai tā atzīstama par labu un Satversmē līdzvērtīgu monogāmijai? Skaidrs tak, ka tā ir grupu laulības izpausme, kurā nav nekā no monogāmijas. Ļoti bieži tādas ģimenes pašas ar savām vajadzībām galā netiek, jāpalīdz sociālajiem dienestiem. Ja kāds no tēviem tomēr dzīvotu kopā ar bērniem un to māti – vai tā būtu monogāmija? Nē, bet tā ir tuvošanās tai un ir daudz atbilstošāka bērnu interesēm, nekā dzīve bez tēva, kas dažreiz sakārto arī ģimenes finansiālās vajadzības.

 

Bērnu intereses

Kā jaudīgākais arguments par labu monogāmām izvēlēm jāmin bērna iespējami labākās attīstības intereses. Formula – māte + tēvs + bērns neapšaubāmi piedāvā vislielāko potenciālu bērna izaugsmē. Tomēr viegli viss ir tikai teorijā, katra ģimene slēpj sevī atpakaļattīstības briesmas. Pirmkārt, samērā reti gadās, ka Māte un Tēvs ir vienlīdz jaudīgi, ļoti bieži tieši Tēvs ir salīdzinoši vājāks, jo, kā teikts, ir mazāk kā Māte bioloģiski un arhetipiski determinēta (tātad – nemaināma) loma. Tēvs, bet dažos gadījumos arī Māte var būt nevis 100%-gs bet, teiksim 50 vai pat 10%-gs. Tas rāda, ka monogāmijā eksistē iepriekšējo attīstības stadiju konstrukcijas, kuras ir senākas un neiznīcināmākas par monogāmiju.

Ir tomēr gadījumi, kad praktiska monogāmija nav labākais, kas bērnam vajadzīgs – tā notiek, ja vīrietim ir bērni no vairākām sievietēm – http://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/pie-teva-3/ . Bet līdzīgi ir arī jau minētajā piemērā ar māti, kurai ir bērni no vairākiem vīriešiem – šajos gadījumos bērniem jācenšas nodrošināt iespējami pilnīgāks kontakts ar abiem bioloģiskajiem vecākiem, kuriem jāsadarbojas, lai tas būtu iespējams. Bet tā faktiski ir poligāmija, tikai, iespējams, bet seksuālām attiecībām starp visiem bērnu vecākiem. Praksē tas nozīmē nepieciešamību bērnu attīstības interesēs sarunāties ar “bijušajiem” un “bijušajām”, iesaistot šajā sarunā “tagadējos”.

 

Terminoloģija

Tiklīdz sākam runāt par “ģimeņu formām” un “dažādām ģimenēm”, sākas manipulācijas ar valodu, tātad domāšanu. Notiek cīņa par viendzimuma attiecību pielīdzināšanu ģimenei, saucot tās par “viendzimuma ģimenēm”, piedāvājot divdzimuma ģimenes un to formas saukt par “tradicionālām”. Bet šādu ģimeņu aizstāvji paši grib saukties par “dabiskām” ģimenēm.

Arguments, ka “dabisks” ir tas, kur var rasties bērni, rada tādu rāmi, kurā ir gan poligāmija gan monogāmija. Es savā grāmatā “Pie tēva” lietoju arī tādus terminus kā matriarhāla un patriarhāla ģimene. Tas viss rada terminoloģisku jūkli, kas ir izdevīgs tiem, kas vēlas manipulēt ar cilvēku prātiem.

Manuprāt, par ģimeni būtu jāsauc viss, ko sevī ietver ar laulību nostiprinātas attiecības starp vīrieti un sievieti. Bet tas, kas veidojas starp viendzimuma personām, jāsauc vienkārši par attiecībām. Vai tām jāizveido cits termins. “Partnerattiecības” vai “dzīvesbiedri” neder – tā atkal ir manipulācija, jo pretendē tajās ietvert arī heteroseksuālu realitāti. Bet ja tā, tad kādi vairs argumenti neuzskatīt šos terminus par termina “ģimene” sinonīmiem?

 

Ģimenes veidošanās motivācija

Vēsturiski galvenais motīvs, kādēļ no cilvēku bara vai kopienas, izdalījās vīrietis kopā ar sievieti, ir bijis ekonomiskais. Kopiena dod lielāku drošību, taču neatbild uz jautājumu – kam paliek tas, kas tiek radīts. Monogāmija novērš interešu haosu un rada perspektīvu – kas jādara šodien, lai rīt mēs un mūsu bērni dzīvotu labāk.

Bērnu labākas attīstības motivācija ģimenes veidošanā ir radusies vēlāk par ekonomisko, lai gan bijusi ar to saistīta. Cilvēki nevarēja neievērot, ka bērni kas izauguši monogāmijā, ir stiprāki un veselīgāki. Tā kā monogāmija radīja arī mantojamas materiālas vērtības, tad šādi auguši bērni bija arī turīgāki un sociāli labāk situēti. Monogāmija kļuva par sociālu piemēru.

Kā trešo monogāmijas veidošanā jāmin emocionālās pieķeršanās un seksuālās drošības motīvu. To var saukt arī par mīlestību, atzīmējot, ka vēsturiski tas nekad nav bijis izšķirošais ģimeņu veidošanā.

 

Ekonomika un mīlestība

Mīlestība kā vadošais motīvs ģimenes veidošanas izvēlēs sāka veidoties dažus simtus gadu atpakaļ. Latvijā tas varbūt bijis 100 – 150 gadus ilgs process. Lai to saprastu, labi noder Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos”.

Silmaču saimniekģimene ir sabrukusi – saimnieks miris. Atraitne par jauno saimnieku izvēlējusies Aleksi – kalpu puisi, kam piemīt visas saimnieka prasmes izņemot pašu galveno – vēlmi dzīvē sasniegt kaut ko vairāk. Rezultātā Aleksis paliek pie kalpu meitenes Elīnas, bet saimniecei nekas cits neatliek, kā par jauno saimnieku uzaicināt skroderi Dūdaru. Cīņā starp ekonomiku un hedonismu uzvar pēdējais. Silmačiem par labu tas nenāks.

Redzam arī citu sabrukušu monogāmiju – ir Ābrams, viņa dēls Joske, bet mātes nav. Ābramam ir plāns dēlu pareizi apprecināt, bet tas izvēlas skroderieni Sāru. Atkal hedonisms uzvar stingro jūdaisko tradīciju. Pāris, kur ekonomiskais un hedoniskais nekonfliktē, ir jaunā kalpu Rudzīšu ģimene – sieva, vīrs un tikko dzimušais bērniņš.

Simboliski, ka notikumi izvēršas pagānisko Līgosvētku fonā, kas tātad izkonkurē kristīgo un jūdaisko. Tikpat simboliski, ka šo lugu Latvijā tradicionāli izrāda katros Jāņos – tā ir kļuvusi par tādu latvisku tradīciju, mīlestību un iemīlēšanos stādīt augstāk par visu.

 

Hedonisms

Hedonismu parasti saista ar homoseksuālu uzvedību. Bet tā tas īsti nav – arī heteroseksuāļu uzvedībā ir gana daudz personīgo emocionāli seksuālo vajadzību prioritēšanas pār kolektīvajām – ar bērnu dzemdēšanu un audzināšanu saistītajām un atbildību par tautas demogrāfiju.

Šo secinājumu ilustrācijai – kas gan ir kopdzīve bez laulību reģistrācijas un bez bērniem? Kas ir kontracepcija pie negatīvas demogrāfijas? Kas ir seksuāli sakari ar daudziem partneriem? Ar ko tas daudz atšķiras no hedonisma homoseksuālā izpildījumā?

Hedonisma milzu izplatība pasaulē un Latvijā no ved pie morāla un vērtību relatīvisma. Un tas likvidē ekonomiskā un bērnu labākas augšanas motīvu pārsvaru pār hedoniskajiem motīviem. Sabiedrība, kurā nostiprinās šāda tendence, nevar pastāvēt, tai jāiet bojā. Un vēsturē tas daudzkārt jau ir noticis. Vai gribam, lai tas notiktu arī Latvijā?

 

Tiesības uz bērniem

Agnese Irbe Satori diskusijā ļoti labi pamatoja to, ka vēlme pēc bērniem nenozīmē arī tiesības uz tiem. Es gan stipri apšaubu, ka homoseksuāļu vidū ir plaši izplatīta vēlme pēc bērniem. Drīzāk izskatās, ka bērnu audzināšana varētu likt šos cilvēkus sabiedrībā uztvert kā vairāk socāli atbildīgus nevis tikai hedoniskus. Tātad bērns kā statusa instruments, nevis kā altruisma un gatavības dot izpausme. Šo Agneses Irbes domu var arī paplašināt – vēlme savas attiecības nosaukt par ģimeni vēl nenozīmē tiesības uz to. Jo Civillikumā vēl joprojām par ģimeni tiek sauktas laulātu pretēja dzimuma cilvēku attiecības. Bet kreisie liberāļi šo likumu pārkāpj, runājot par “viendzimuma ģimenēm”. Nu nav tādu ģimeņu, jo Civillikums aizliedz laulāt viena dzimuma personas.

Te mēs nonākam arī pie jautājuma, kuru diskusijā izteica Raivis Bičevskis – cik mūsu sabiedrība šos kreiso liberāļu ar homoseksāļu muti uzdotos jautājumus uztver par aktuāliem un neatliekamiem, sevišķi šajā saspringtajā C-19 laikā. Es šo jautājumu pārformulētu nedaudz citādi – cik bērnu Latvijā aug viendzimuma attiecību vidē? Vai tie ir 10, 100 vai 1000 bērnu? Mana iekšējā sajūta saka, ka tādu nav daudz. Un tad ir jautājums – vai Latvijas bērnu interesēm tā ir viskarstākā problēma? Vai būtiski svarīgāk nebūtu koncentrēt spēkus kaut vai uz to pašu bērnu namu problemātiku?

 

Bērnu attīstības vajadzības

Satori diskusijā Kārlis Vērdiņš uzsvēra, ka viedzimuma attiecībās auguši bērni ne ar ko neatšķiroties no ģimenēs augušiem. Bet tā nav. Šajā rakstā https://azbyka.ru/zdorovie/est-li-riski-dlja-detej-vospityvaemyh-v-odnopolyh-parah?fbclid=IwAR0-5qIe8J5_O9NmvpifPRv7ywOzJh5Lb0tK-UfR1ZXpeB-btlpToBJCAIU ir par slaveno Regnerusa pētījumu, kas sacēla milzu troksni homoseksuāļu vidū. Tika mēģināts apšaubīt pētījumu metodiku, uzbrukt pētniekam personīgi, tāpat viņa darba vietai un žurnālam, kurš publicēja pētījumu. Nesekmīgi.

Pētīt bērnus, kas auguši homoseksuāļu attiecībās, nav viegls uzdevums, tādēļ tādu pētījumu, kas atbilstu visām prasībām, ir maz. Bet ir gana daudz ideoloģiski ietekmētu “pētījumu”, kas atzīst homoseksuāļu pāru veidoto vidi par piemērotu bērnu attīstībai. Tāpēc šodienas piesardzīgā atbilde uz jautājumu par bērniem geju un lezbiešu ģimenēs ir – pagaidām tas joprojām ir sociāls eksperiments ar bērniem.

Manuprāt, ir tomēr jānošķir tie bērni, kas dzimuši heteroseksuālās attiecībās, bet pēc laika tās šķirtas un viens no vecākiem sācis dzīvot kopā ar sava dzimuma partneri. Ja šādiem bērniem tiek veicināts kontakts ar abiem bioloģiskajiem vecākiem un tie sadarbojas bērnu interesēs, kaitējums varētu būt relatīvi neliels. Pilnīgi atšķirīga situācija veidojas bērniem, kas jau kopš ieņemšanas brīža ir nolemti audzināšanai viendzimuma pārī un kam viena bioloģiskā vecāka audzināšana ir liegta.

Diskusija Satori parādīja arī tajā pārstāvēto geju ārkārtīgi tehnokrātisko attieksmi pret visu, kas saistās ar bērnu ieņemšanu, audzināšanu un vecāku sadarbību. Tāda attieksme, protams, noved pie prasības novienādot Mātes un Tēva atšķirīgo ieguldījumu un saucot tos par vecākiem Nr.1 un Nr.2. Bet tas nozīmē grūtniecību un sarežģītās attiecības starp māti un augli tās laikā kā reducējamas uz bērna izaudzināšanu kolbā. Savukārt to, kas notiek pēc bērna dzimšanas – tikai kā aprūpi, nevis attiecības, kurā mātei un tēvam ir atšķirīgas funkcijas. Daļa no šī atšķirīguma izriet no tā, ka sievietes un vīrieša ķermeņi un to daļas ietver sevi simbolus, kas uz jebkuru, arī bērnu, iedarbojas nevienādi. Bet cita daļa – no tā, ka māte un tēvs bērna dzīvē tiek iesaistīti pa dažādiem ceļiem. Piemērām, māte nespētu būt tik pašaizliedzīga, kā bērnam vajadzīgs, ja uztvertu savu iesaisti kā aprūpes darbu – līdzīgi kā personāls bērnu namos. Un tur runa ir ne tikai par kvantitāti – darbs 24/7, bet arī kvalitāti – mātei priekš bērna jātiek uztvertai kā laimīgai, mierīgai un drošai. Ir vēl daudzi aspekti, kas ietver sevī garīgo sfēru attiecībās tēvs – māte – bērns, bet tos šeit neapskatīsim.

 

Vai homoseksuālu attiecību tiesiska pielīdzināšana ģimenēm kaut kā apdraud heteroseksuāļus?

Parastā atbilde uz šo jautājumu ir – nē, protams, smieklīgs jautājums. Taču tas ir ļoti nopietns jautājums, uz kuru es atbildētu pozitīvi. Lieta tā, ka daļa no mūsu seksuālās uzvedības ir bioloģiski, daļa arhetipiski determinētas un daļa sociāli konstruēta. Attiecības starp šīm daļām īsti skaidras nav un dažādiem indivīdiem tās varētu būt dažādas. Vēl tā likumsakarība – jo nenobriedušāks ir cilvēks, jo vieglāk iespaidojams, audzināms – tātad sociāli konstruējams. Ja bērni redz, ka homoseksuāla uzvedība juridiski un sociāli tiek atzīta par līdzvērtīgu heteroseksuālajai, tad tas nevar viņus neiespaidot arī tad, ja bioloģiski un arhetipiski viņi nepārprotami atbilst vienam no dzimumiem.

Tāds fenomens kā modes skates mums rāda, ka cilvēki vēlas tikt ietekmēti un sociāli konstruēti. Ne tikai ģērbšanās stilu, arī daudz ko citu pat pieauguši cilvēki kopē no citiem, nerunājot nemaz par bērniem un pusaudžiem. Kopš plaši sāka runāt par transgenderismu, pēkšņi sācis atklāties, cik daudz jaunu cilvēku it kā nejūtas labi sava dzimuma ķermeņos. Tiklīdz homoseksuālas attiecības ir ģimenei līdzvērtīga un sociāli un juridiski atbalstīta izvēle, kāda daļa biseksuālu bērnu un jauniešu var sākt praktizēt homoseksuālu uzvedību. Homoseksualitātes propagandai var būt izšķiroša sociāli konstruējoša nozīme. Skaidrs, ka tas nav vēlams.

 

Ideoloģija

Mēs esam ievilināti problēmā, kura tikai novērš uzmanību no galvenā. Patiesībā jau mērķis ir lielāks – sagraut monogāmiju. Un nevajag runāt muļķības, ka viendzimuma attiecību atzīšana par līdzvērtīgām laulībai neietekmē heteroseksuālu monogāmiju.

Manā jaunībā – 70-tajos un 80-tajos gados – grūtniecība pirms kāzām neskaitījās diezko labi. Ārlaulības bērni vai kopdzīve bez laulībām – apkaunojoši. Alimentu nemaksāšana – galīgi slikti. Un tas bija sabiedrības viedoklis, nevis tikai partijas un valdības lozungi, kas dzīvoja no cilvēkiem neatkarīgu dzīvi. Labi atceros, kā līdz ar valstisko neatkarību pēkšņi viss mainījās. Cilvēki dzīvoja kopā, bet nelaulājās, dzima bērni ar nesakārtotu ģimenes statusu un paternitāti. Homoseksualitāte no apspiestas kļuva gandrīz vai par goda lietu.

Tas viss bija iespējams tādēļ, ka “viņiem rietumos tā pienemts” – tātad ideoloģisks un propogandisks naratīvs, kurš bija ļoti efektīvs tādēļ, ka tauta nebija gana imūna pret tādiem. Šodien šāda imunitāte ir daudz stiprāka, tomēr joprojām vāja atsevišķos punktos.

Domāju, ja 90-tajos Satversmē tiktu mēģināts nostiprināt laulības un homseksuālu attiecību līdzvērtību, tas notiktu vieglāk par vieglu. Tagad mēs esam daudz ko mācījušies. Un saprotam – uzbrukumi ģimenei, baznīcai un nacionālai valstij jebkurā formā ir globālisma ideoloģijas un prakses interesēs pat tad, ja tos neorganizē mītiskā “pasaules valdība”. Ceru, ka spēsim pret to noturēties. Ja neizdosies, kļūsim par amorfu masu bez tautības, kultūras, dzimtaskoka, vecākiem, ģimenes, ticības un pašorganizēšanās spējas. Tāda masa nespēj pretoties nevienai no globālas krāpšanas afērām, kādas nākotnē varē

Komentāri

Ronalds

Jā, cienījamam autoram visnotaļ ir taisnība )) Visa šī homo “itkā-ģimeņu” epopeja, protams, IR “sazvērestība” – pat, ja to neorganizē mītiskā “pasaules valdība”. Tā ir cīņa par mūsu miesām, prātiem un, domāju – arī par dvēselēm.

Jānis Ozols

Atkal labs! Esi atguvis tonusu.

Mirdza

Savādi, ka tik prestižs žurnāls, kā Satori, atļaujas pabeigt rakstu pusvārdā.

    Dadzz

    Nē, izskatās, ka Viesturs Rudzītis ir atstājis nepabeigtu teikumu.
    Ej nu zini, kāpēc. Vai steiga, vai kas.
    Jāgaida turpinājums.

Līga

Paldies!!!

Atcelt

Publicēts: 24.01.2021
Komentāru skaits: 5