Skatīt komentārus

Atceros, jau gadus divdesmit atpakaļ starp psihoterapeitiem uzdzirkstīja jautājums par terpeitiskā procesa pārnešanas iespējām uz virtuālo vidi. Diskusija tur nekāda nesacāca, vairāku iemeslu dēļ. Jo tolaik nebija videosarunāšanās tehnisko iespēju, tikai sarakste. Un sarakstē tiek izslēgta neverbālā komunikācija, kas ir ļoti jaudīgs informācijas kanāls, daudz jaudīgāks par verbālo. Turklāt verbālajam, lai kļūtu par tekstu, kaut kas ir jāzaudē un kaut kas jāiegūst. Kas? Katram autoram savs. Formātā “aci pret aci” psihoterapeiti ir uztrenēti pamanīt gan klienta psiholoģiskās aizsardzības, gan pārneses/pretpārneses mehānismus. Bet tekstā viss tas mainās un diezvai var izstrādāt tehnikas, kā nokoriģēt sarakstes salīdzinājumu ar satikšanos. Ja runājam par ģimenes un grupu terapiju, tad sarakstes terapeitiskā iespējamība netika pat apspriesta. Un, kā jau teicu – diskusija tur nekāda nesanāca, jo gan pašmāju gan ārzemju kolēģi, kas sevi uzskatīja autoritātēm, jautājumu par interneta psihoterapiju uzdošanu vien jau uztvēra kā terapeitiskas nekompetences izpausmi, viņi saviebās.

Tomēr tagad mēs esam liecinieki tam, ka interneta psihoterapija ir kļuvusi plaši izplatīta un turpina attīstīties. Kādēļ? Varētu teikt – dzīve piespiež. Psihoterapija gandrīz visos tās veidos ir saistīta ar valodu. Tas gandrīz vienmēr nozīmē, ka ir labāk, ja klientam un terapeitam ir viena un tā pati dzimtā valoda. Pasaulei globalizējoties, vienas valodas lietotāji izklīst, tādēļ lai fiziki nokļūtu līdz terapeitam, potenciālajam klientam var nākties patērēt tik daudz laika, ka tas pārstāj būt reāli iespējams.

Atceros, kaut kas līdzīgs psihoterapijas vēsturē notika ar tā saukto īstermiņa terapiju. Bija radusies situācija, kad gan speciālisti, gan politiķi Rietumos bija nonākuši pie secinājuma, ka psihoterapeitiskā palīdzība ir nepieciešama plašam iedzīvotāju lokam. Taču nevienas valsts veselības aizsardzības budžets nespētu apmaksāt psihoanalīzi a la Freud. Tika strādāts pie īstermiņa terapijas koncepta (parasti 10 sesijas) un iegūti secinājumi, ka tāda var būt efektīva. Un izstrādāti nosacījumi, kas jāizpilda, lai tā būtu efektīva.

Līdzīgi ir arī ar Skype terapiju, kā to var saukt tagad, kad mūsu rīcībā ir nonāksi videosatikšanās iespēja. (Taču Skype vairs nav vienīgā platforma, piedāvājumu klāsts aug.) Viss attīstās un daudz kolēģi ir “uzsituši roku” uz terapiju ar šādiem nosacījumiem. Arī es, lai gan nevaru lepoties ar ļoti lielu Skype klientu skaitu. Tāda konsultēšanās un terapija var būt efektīva, lai gan kā jau teikts – ir jāievēro vairāki priekšnosacījumi, lai tas notiktu. To detalizēts apraksts neietilptu šī ieraksta apjomā, tādēļ tikai par galveno.

Satikšanās Skype ļoti asi liek sajust, ka tiekoties klātienē, mēs izmantojas daudz lielāku saskarsmes kanālu skaitu, nekā, to darot internetā. Izrādās (teorētiski tas bija zināms), mums ir svarīgs ne tikai acu un sejas kontakts, kurus internets nodrošina pilnībā. Ne tikai valodas plūdums un paraverbālie efekti, kas arī notiek Skype. Svarīgas arī rokas, plaukstas un pārējais ķermenis, kas “neietilpst ekrānā”. Un svarīgi arī tas, ka datora lietošana ietekmē pozas, kādas mēs ieņemam, tās pārstāj būt spontānas, kļūst funkcionālas, pakļautas “darbam” nevis pašizpausmei.

Skype terapijā nav iespējams procesa dalībniekiem iegūt pilnu priekšstatu par telpu, kurā katrs no viņiem atrodas. Reizēm tā nemaz nav telpa, bet parks, piemērām. Vai kafejnīca, kurā, domājams (bet vai vienmēr tā ir?), neviens nesaprot valodu, kurā notiek terapija. Klātienes terapijā reizēm ļoti liela nozīme tiek piešķirta telpas detaļām un tam, kādu iespaidu tās atstāj uz procesa dalībniekeim vai ko tā par tiem stāsta. Interneta terapijā telpas robežas reāli nav kontrolējamas no  abām pusēm. Tas nozīmē pienākumu uzticēties, bet vai tas vienmēr ir viegli?

Te nonākam pie konfidencialitātes jautājuma. Skaidrs, ka viss, kas notiek internetā, tiek ierakstīts. Tikmēr, kamēr mēs nevienu neinteresējam, neviens tos ierakstus neskatīsies. Bet ja nu terapijas laikā vai daudzus gadus pēc tās klients vai terapeits nonāk izmeklēšanas iestāžu redzeslokā? Vai kļūst politiski ietekmīga persona? Vai ja klients stāsta terapeitam par pagātnē izdarītiem likumpārkāpumiem un ja abi zina, ka kāds to var paklausīties? Tas ir nopietni – es negribu, lai kāds man internetā stāsta par saviem noziegumiem, jo tādā veidā es kļūstu liecinieks un ar lieciniekiem paši ziniet kā… Šis apstāklis sašaurina interneta terapijas iespējas. Tur vienmēr jārēķinās, ka Vecākais brālis skatās. Un tas darbojas neapzināti, arī.

Varbūt smieklīgi, bet dažos gadījumos noteikti nē – vai klients un terapeits var būt pārliecināti, ka viena vai otra telpā neuzturas citi cilvēki? Kā viņi zina, ka “durvis ir ciet”. Psihoterapija ir ļoti ļoti sensitīva sfēra, savstarpējai uzticībai tur ir centrāla nozīme. Ap to vienmēr ir daudz fantāziju, projekciju – un tas ir svarīgs analīzes materiāls. Bet subjektīvo var analizēt vien tad, ja stingri stāvam uz objektīvā kā uz atskaites punkta. Viss, par ko te tagad rakstu, to punktu bišķi ļodza.

Tagad mēs esam jaunā izaicinājumā, kas noteikti ietekmēs psihoterapijas attīstību internetā, – tas ir Coronavīruss 19. Tuvākajās nedēļas turp droši vien pārvietosies lielākā daļa psihoterapijas prakšu. Būs jaunas pieredzes un ka tik mēs nenonāksim pie tā, ka dažos gadījumos arī pēc pandēmijas internets tiks izmantots tad, ja būtu bijusi iespējama klātienes tikšanās. Kas izveidosies, nav zināms, bet skaidrs, ka izveidosies.

Šīs sarunas kontekstā interesanti vērot arī citu, turklāt lielu ļaužu grupu, kurai līdz šim nebija bijuši iemesli pārvākties uz internetu – tie ir izglītojamie un izglītotāji. Viņi “uz sitienu” tiek iemesti aukstā ūdenī – peldiet. Klausos pirmās atskaņas no mazbērniem – viņiem viss ir lieliski, nav nekādu grūtību, tikai kaut kas jauns un neparasts. Bet viņi jau, protams, nevar būt eksperti par to, vai izglītības kvalitāte šādā veidā necieš.

Man pagaidām nav bijis kontakts ar skolotājiem par šo tēmu, bet esmu sajutis dažu augstskolu pasniedzēju pirmās reakcijas. Ar vienu no viņiem mēs sarakstījāmies un es teicu – forši, padomā, cik daudz laika tu ieekonomēsi, strādājot no mājām vai no jebkuras citas vietas, kuru izvēlēsies! Viņš atbildēja – bet man, visticamāk, nebūs tā kaifa un inspirācijas, kuru sniedz ikdienas burziņš ar jauniem, enerģiskiem un zinātkāriem cilvēkiem ārpus datora ekrāna. Nu jā – arī viņam tās pašas bažas…

Komentāri

1 Jānis Ozols

Mana ne pārāk lielā pieredze strādājot “caur ekrānu” liek runāt par trim visbūtiskākajiem trūkumiem:
1) Būtiski traucēta tiešā uztvere, līdz ar to pārneses un pretpārneses mehānismu atklāšanas efektivitāte zūd vismaz trīskārtīgi, turklāt savdabīgu pretpārnesi rada tieši terapeita nepatika pret šo apstākli,
2) Lai p.1. radīto deficītu kā nebūt kompensētu, nākas ļoti sasprindzināt intelektuālos resursus, kas paātrina terapeita noguruma iestāšanos. Zūd prieks par padarīto.
3) Daudz biežāk parādās rezistence, pret kuru nav vienkārši izmantojamu instrumentu. Terapijas nobeiguma fāze tiek reducēta.
Pieļauju, ka konsekventiem BKT metožu izmantotājiem ir nedaudz vieglāk, kaut tādas aizsardzības kā intelektualizācija un racionalizācija parādās jau terapeita pusē.

2 M.Etkins

Paldies, ka ieskicēji šos būtiskos jautājumus! Personīgi par konfidencialitātes problēmām nebiju iedomājies…
Man šķiet, ka ar laiku tā robežšķirtne varētu nostāties starp psiholoģisko konsultēšanu/atbalstu, kas jau šobrīd ilgāku laiku ir praktizēta virtuālajā vidē, kā piemēram, krīzes tālruņi utml., psihoterapeitisko procesu vairāk tomēr turot klātienes tikšanos laukā, lai nezaudētu kvalitāti un dziļumu.

3 kaspars

Par konfidencialitāti – principā jau saziņas rīkos komunikācija tiek šifrēta, un es apšaubu, ka tādu informācijas daudzumu, kas ceļo internetā, kāds ir spējīgs ierakstīt un apkopot. Ja nu vienīgi ķīnieši.

Gribēju ierunāties par to, ka savulaik man ir sanācis diezgan aktīvi rakstīt dažādos interneta forumos. Protams, tā nav tikšanās aci pret aci, bet, ja šādu grupu uzraudzītu terapeits, domāju, ka arī šāda sarakste varētu veicināt domu formulēšanas procesus un “cilvēka nākšanu beidzot pie prāta”. Vēl viena iespēja terapeitiem piedāvāt mazāk kvalitatīvu, bet lielāka masveida “produktu”.

    3.1 Jānis Ozols

    “Masveida produktu” jau šodien piedāvā tie, kas šo to apgrābstījuši, bet nav mēģinājuši līdz galam, t.t. līdz noteiktam profesionalitātes standartam apgūt psihoterapeitam vajadzīgo zināšanu un prasmju minimumu. Ir jau kolēģi, kas atvieglotas peļņās un popularitātes dēl nolaižas līdz tam, bet tādi ir un būs vienmēr un visās profesijās. Protams, laiku pa laikam jāinformē sabiedrība par mūsu profesijas iespējām arī populārā formā, bet tas jau ir cits stāsts

4 kaspars

Jānim Ozolam
““Masveida produktu” jau šodien piedāvā tie, kas šo to apgrābstījuši, bet nav mēģinājuši līdz galam, t.t. līdz noteiktam profesionalitātes standartam apgūt psihoterapeitam vajadzīgo zināšanu un prasmju minimumu. ”

vai Jūs runājat par Latviju, vai ārzemēm?

Man liekas, ka – līdzīgi, kā tas ir ar attālināto mācīšanos – ir jārēķinās, ka spēles noteikumi ir citi. Piemēram, ir mazāk neverbālas informācijas. Toties, ir iespējams iegūt daudz vairāk tehniskas informācijas, kas visa ir analizējama.

Tā vai savādāk, šobrīd tā ir realitāte. Un, tā vai savādāk, tieši šobrīd kvalitatīvi psihoterapeita pakalpojumi internetā varētu būt tā lieta, kas tiešām ir vajadzīga daudziem. Vienkārši, tukša liela niša, kas brēc, lai kāds tajā ieiet.

5 vr

Nākamotrdien izmēģināšu supervīziju grupai tiešsaistē. Tur būs kādi 4 līdz 6 cilvēki. Iespēja tikties klātienē būs tikai pēc vairākiem mēnešiem, visticamāk…

6 Perētāja

Ja kāds man stāsta par saviem noziegumiem, es no tā nekļūstu par liecinieku, vien par klausītāju. Stāsts vēl nav atzīšanās; tai jābūt juridiski noformētai.
Kas attiecas uz attālināto mācīšanos- skolotāji šobrīd apgalvo, ka pirmās nedēļas sekmes strauji uzlabojušās, jo visiem jaunā sistēma vēl liekas aizraujoša, un nākas taču mājās tupēt. Un visi gatavi mesties kopīgā cīņā, lai tik mācību gadu nepagarina!
Apčī!

7 kaspars

Perētāja
Par attālināto mācīšanos, lūdzu neber sāli uz svaigām rētām. Un skolotājiem principā nevar ticēt.

8 kaspars

Ir tā, ka vienmēr, kad man iešaujas prātā laba, inovatīva ideja, kuru neviens nekad vēl nav darījis, tad ir jāievada googlē šīs idejas nosaukums angliski, un jāpieliek galā vārdiņš ” startup”. Rezultātā izkritīs simtiem ierakstu par līdzīga rakstura projektiem visā pasaulē.

Variet pamēģināt paši.

Manā skatījumā, psihoterapija tiešsaistē nav tikai video konferences. Tikpat labi tie var būt testi, elektroniskas dienasgrāmatas, slēgti forumi, ko uzrauga terapeits, dažādas programmas, un, protams, programmatūra, kas to visu monitorē un analizē un sniedz šim terapeitam tehnisku informāciju.

Nedomāju, ka pilnīgi viss, ko varam sagooglot, un kas atrodas pasaulē, ir raksturojams kā “jau šodien piedāvā tie, kas šo to apgrābstījuši, bet nav mēģinājuši līdz galam, t.t. līdz noteiktam profesionalitātes standartam apgūt psihoterapeitam vajadzīgo zināšanu un prasmju minimumu”. Ka tik neizrādās otrādi – daži no viņiem zina vairāk, nekā mēs, tai lauciņā, ar ko viņi nodarbojas.

    8.1 Jānis Ozols

    Mana mamma ar savu pagastskolas izglītību un cītīgu žurnāla “Veselība” lasīšanu vienmēr zināja mani pamācīt, kā jārunā ar slimnieku vai viņu jāārstē. Jo viņa bija ārsta māte! Google daudziem ir piešķīrusi tādu pašapziņu, ka mana ļoti enerģiskā māmulīte ar savām dzīves gudrībā, kuru tiešām bija daudz, varētu tikai žēli noskatīties. UN kas tur ko nepamācīt psihoterapeitu – viņi prot tikai runāt.

      8.1.1 Jānis Ozols

      Es zinu, ka ir izstrādātas jau daudzas mākslīgā intelekta programmas psihoterapijai internetā. Dažas esmu apraudzījis. Dažas pat pārspēj ikdienas horoskopus vai personības novērtēšanas testus krāsainajos žurnālos un ikdienas presē. Uz priekšu!

Publicēts: 31.03.2020
Komentāru skaits: 11