Skatīt komentārus

Šī ir mana psihodramatiskā lekcija Zikurātā 01. 02.18. Tagad jau labi nogūlusies kā pieredze un saruna. Tāpat kā iepriekšējo lekciju par grieķu Grēku plūdiem arī šo konspektēja Māris Punenovs, par ko paldies! Balstoties uz viņa konspektu, tapa šis teksts. Kā tāds dialogs gandrīz vai. Bet man patīk, padara tekstu dinamiskāku un strukturē domu.

 

Ievads

Vēsturiska katastrofa: vīrieši pieaug tiktāl, ka spēj pamest mātes un māsas. Vīriešu ārpusģimenes kultūru veidošanās, pirmie valstiskie veidojumi. Lauksaimniecības un amatniecības attīstība Auglīgajā pusmēnesī – oligarhi un feodāļi, to principiālais atšķirīgums. Tēva lomas izaugšana no Apsarga. Aristokrātijas, feodālisma un vienvaldības attīstība.

Arhetipisko Dzemdes un Dievietes ietekme uz vīriešu emancipāciju. Feminisms kā cīņa pret patriarhātu un hierarhiju. Androgīna atjaunošana un piedzimšana atpakaļ.

Patriarhāts un modernās ideoloģiskās sadursmes.

Mitoloģiskās ilustrācijas: Asklēpijs – dēls bez mātes. Krētas un Atēnu vēsturiskā un mitoloģiskā pretstāve un savstarpējā papildināšanās. Vērša simbola divpusējā interpretācija, labris. Eiropa, kas vērša mugurā atceļo no Mazāzijas, Mīnojs un Pāsifaja, Minotaurs, Ariande, Faidra un Tēsejs.

Uz apzināmo un patriarhālo vērstā Atēnu mitoloģija. Gaja un Hēfaists, Erihtonijs, Pandions, Aigejs, Mēdeja

Divi dzimumi un androgīns

Ja runājam par dažādiem dzimumiem, vispirms jāatceras, ka tie nav mūžīgi. Kaut kad dabā radās dzimumvairošanās

Dzimumvairošanās joprojām mazākumā pret bezdzimuma vairošanos.

Nospiedošam vairākumam cilvēka ķermeņa šūnu ir pilns gēnu komplekts un tās vairojas daloties – tātad bezdzimumceļā. Tikai dzimumšūnām ir puse no gēniem. Spermatozoīdam saplūstot ar ovocītu, rodas apaugļota olšūna – pirmā jaunā organisma šūna, kura turpmāk vairosies daloties.

Milzu revolūcija, brīnums dabā.

Grūti gan izskaidrot, gan stādīties priekšā, kā tas varēja notikt, ka dažādi organismi sāka apvienot un mainīties ar savu ģenētisko materiālu. Iespējams, tā ir tikpat liela revolūcija kā pirmās dzīvās šūnas rašanās uz šīs planētas.

Jēga – ģenētiskā mainība “turbo”.

Ar dzimumvairošanās palīdzību daudz ātrāk rodas jaunas ģenētiskas kombinācijas gan ātrāk izplatās mutācijas un ātrāk noskaidrojas, kas no šīm gēnu novitātēm sniedz lielākas priekšrocības izdzīvot un ieņemt arvien plašākas teritorijas uz Zemes.

Tomēr kādā pirmspsihes apziņā sadalei dzimumos ir dramatiskas sekas – atmiņa: “kā tas bij, kad mēs bijām kopā…”

Šūna, kura dalās, savā ziņā ir omnipotenta – tā pati sevi var “apaugļot” un no sevis radīt pēcnācējus. Visomnioptentākā no šāda viedokļa ir apaugļota olšūna – no tās radīsies miljardiem pēcnācēju, kas savā starpā ļoti atšķirsies. Bet dzimumšūnas ir “atkarīgas” – bez otras pretējā dzimuma tādas pašas šūnas tās ir lemtas nāvei, turpinājuma nebūs. Manuprāt, tas ir dziļu ekssistenciālu sāpju avots – tās izjūt arī cilvēki, bet to sākotne slēpjas dziļā aizvēsturē, kad līdz cilvēka radīšanai vēl bija tālu.

Arī “lielajā sprādzienā” visi bijām kopā.

Attālināšanās, seperācija savā ziņā ir arī attīstības sinonīms, savukārt saplūšana, apvienošanās – atkarības, atpakaļattīstības zīme. Tomēr seperācija rada jaunas sāpes un vientulību. Ne vienmēr iespējama pašpietiekama vienatne. Dalījums divos dzimumos ir radījis gan attīstību, gan sāpes. Bet sāpes tiek projicētas uz pretējo dzimumu, tas tiek vainots par “aiziešanu” un “nebūšanu kopā”. Kaut kur eksistē atmiņas par svētlaimi, visai matērijai saspiežoties kopā vienā bezgalīgi mazā punktā ar bezgalīgi lielu masu.

Tukšums, kas liek piepildīties. Divu masu gravitācija.

Ja kaut kas viens kļūst par diviem, starp kuriem izveidojas tukšums, tad atmiņas par kādreizējo vienību izpaužas kā gravitācijas spēks starp abiem atdalītajiem. Tas, saskaņā ar Ņūtona fiziku, ir tieši proporcionāls katra ķermeņu masai. Ja attālums starp tagad jau diviem atsevišķiem ķermeņiem ir nemainīgs, tad tas nozīmē, ka gravitācijas spēks, kas cenšas atjaunot iepriekšējo vienību, ir vienlīdzīgs ar attīstības, jeb seperācijas spēku, kas to vienu paradīja par diviem. Attiecībās starp vīrieti un sievieti mēs varam novērot abus spēkus.

It kā dzimst vienmēr no sievietes, tomēr viņa vienmēr zaudē – no viņas aiziet.

Es vados no pieņēmuma, kas, manuprāt, apstiprinās visos dzīvās dabas diferenciācijas līmeņos. Tas pieņēmums ir, ka bezdzimumvairošanās ir jāasociē ar sievišķo, sievišķais ir bijis pirmais. Un vīrišķais, vīrietis, ir dzimis no sievišķā, sievietes. Tāpat arī tagad – visi cilvēki – sievietes un vīrieši ir dzimuši sievietēm un no tām aizgājuši. Bet gravitācija caur radušos tukšumu darbojas, sauc atpakaļ. Un tas atbalsojas dziļi dvēselē, ka gribas pasauli piekliegt no sāpēm un izmisuma.

Androgīna vīrišķā daļa ir falluss, kas tiek atdalīts.

Stāsti par dzimumu atdalīšanu ir daudzās mitoloģiskajās un reliģiskajās sistēmās. Bībelē ir Gaismas atdalīšana no Tumsas un sievietes atdalīšana no cilvēka (vīrieša) kā sānkauls. Manuprāt, tur ir kaut kas no vīriešu skaudības uz sievietēm par to, ka visi cilvēki dzimuši no tām, tādēļ tiek gribēts, ka ir otrādi. Bet arī Freida doma par sievietes “skaudību uz peni” būtība saka pretējo – sieviete izjūtot sevi kā kastrēts vīrietis (cilvēks), tādēļ tā cenšas dabūt “savu” zudušo orgānu atpakaļ. Svarīgs ir arī priekšstats par to, ka bērns kā pirmo šajā pasaulē satiek sievietei, vīrieti (vai priekšstatu par diviem dzimumiem) vēlāk, kad jau ir paaudzies. Tādēļ dziļākie personiskie priekšstati psihē mums ir tādi, ka sievietes ir “lielākas”, no viņām jābaidas vairāk, kas arī tiek darīts. Jo kas cits gan ir, piemērām, pieklājība, ja ne bailes no sievietes kā Dievietes un šīs Dievietes kults? Manuprāt, arī pret dēliem mātes izturas kā pret augošiem un aizejošiem fallusiem, piedzīvojot tās pašas dabas pirmsākumos vedošās sāpes un izmisumu, ar kurām gribas piekliegt pasauli.

Visu pārējo sieviete var salasīt, tikai falluss aizbēg.

Vienā no ēģiptiešu mīta variantiem ļaunais brālis Sets, sacērt labo brāli Ozīrisu 13 daļās un izmētā pa visu Ēģipti. Abu māsa un Ozīrisa sieva Izīda 12 daļas atrod un atkal savieno tās kopā, tikai fallusu ne, tas ir pazudis, tādēļ Ozīrisa un Izīdas dēls Hors dzimst kaut kādā grūti saprotamā veidā, “no mirušā Ozīrisa”.

Izmisusi, bezpalīdzīga un drausmīgi agresīva: “оставь свой член и убирайся!” – citādi viņai jāņem komplekts, kura pārējās daļas ne vienmēr ir patīkamas.

Kāda kliente man stāstīja, ka ģimenes strīda laikā, tai, pašai par brīnumu, nez no kurienes izlauzušies šādi vārdi. Tā, manuprāt, ir vēl viena liecība tam, kas vienīgais viņai pietrūkst, lai būtu neatkarīga un pašpietiekama, kā arī dziļajām sāpēm par šādu nepilnīgu pasaules iekārtojumu.

Rudzītis nāk no konsultāciju telpas, ne zinātnes.

Tas mani pasargā no ideoloģiskas pakļautības kādā zinātne, diemžēl, ir nonākusi šodien, un kādā zināmas aprindas būtu gribējušas ieraut arī psihoterapiju. Bet tā kā es Latvijā vairs neesmu nevienā psihoteraeitu organonizācijā, tad par savām domām un idejām jūtos atbildīgs tikai saviem klientiem un savai sirdsapziņai. Bet kā tādu, neatkarīgu, mani savās rindās ir uzņēmusi un respektē Centrālās un Austrumeiropas eksistenciālās psihoterapijas asociācija. Tajā ir pāri par 300 biedriem no 6 valstīm.

Vīrietis pretim sievietei, no dzimšanas cauri laikiem

Svarīgi skatīties uz vīrieša stāstu no dzimšanas brīža.

Atgriezīsies pie domas, ka visi cilvēki dzimst sievietēm un padomāsim, kā tas varētu būt ietekmējis vēlākās starp pieaugušiem vīriešiem un sievietēm, no kurām viņi dzimuši. Manuprāt, neapzinātākais, bet jaudīgākais ir tas slānis, kur puika ir maziņš, vai vīrietis ir aizbēgušais un vajātais falluss, vai kur viņš ir Ziedotājs Dievietei. Apzinātais – ka vīrietis kā pieaugušais ir lielāks un stiprāks par sievieti, tādēļ sieviete tam pakļaujas – ir virspusējāks, bet gaužām vārgs. Tas samulsina un neļauj apmierinoši orientēties attiecībās starp dzimumiem.

Nosēdina vīrieti, un tam pretī 4 sievišķās tuvības pakāpes. Sievietes parādīšanās – atgādinājums vīrietim, no kurienes tu esi nācis.

Satiekot sievieti, jebura vecuma vīrietim ieslēdzas programmas no visiem psihes slāņiem. Izšķirīgi ir saprast, cik dziļi sieviete iekļūst vai tiek ielaista vīrieša garīgajā telpā. To nevajadzētu uztvert kā objektīvu, no ārpuses izmērāmu un novērojamu procesu. Tas ir subjektīvs, vīrieša “iekšējā bilde”. Turklāt tāda, kas tiek aizklāta ar visādiem Dievietes plīvuriem – pienākumam “būt labam” un “aizsargāt”, it kā sievietes būtu tikai trauslas, vārgas un ievainojamas kā kristāla vāzes. Taču šāds plīvurs ir plaši izplatīts un tas neļauj vīrietim ieraudzīt dziļāko patiesību – ka viņš subjektīvi uztver sievišķo kā agresīvu, viltīgu, neizprotamu un bīstamu, kas aizsardzību pieprasa ar šantāžas palīdzību

Vīrieša bailes no sievietes pašas sievietes tradicionāli nesaprot.

Arī sievietēm ir raksturīgi būt atdalītām no realitātes ar Dievietes plīvuriem. Ticēt, ka viņas ir trauslas un aizsargājamas – tas ir izdevīgi, bet vienpusēji. Un – sievietēm ir raksturīgi lūkoties uz vīriešiem vai nu Meitas lomas – tev par mani ir jāparūpējas un jāsaka, cik es skaista – vai no Mātes lomas – jāklausa, jābūt zem tupeles. Neviena no šīm perspektīvām neietver sevī iespēju ieraudzīt un izprast to vīrieša subjektīvo perspektīvu, kāda tā ir viņa subjektīvajā realitātē. Dažreiz arī man tiek pārmests, ka ar līdzīgām shēmām kā šī es cīnos par tiesībām uz Upura varu vīriešiem, tādējādi reaģējot uz feministiskajiem pūliņiem šo varu rezervēt sievietēm. Nepiekrītu. Es gribu tikai, lai šī subjektīvā patiesība tiek ieraudzīta, nevis prasu, lai tā tiktu uzverta kā objektīva un lai vīriešiem saskaņā ar to pienāktos kaut kādas priekšrocības un īpaša aizsardzība.

  1. Mazās bailes (tālākais krēsls). Viņa ir pieskārusies vīrieša laukam, bet atstājusi lielu manevra telpu. Nelielas bailes izdodas transformēt drosmē. Hiperseksuāli vīrieši.

Vīrieši principā labi pazīst dīvainās sajūtas, kas rodas sieviešu, sevišķi mazpazīstamu un ar aktīvu Dzemdi klātbūtnē. Bet viņi tās, visticamāk, nesauktu par bailēm, jo tas būtu pārāk mulsinoši tikko minēto Dievietes plīvuru dēļ. Nedrošība, trauksme, izaicinājums… Tas viss kopā kā reakcija uz Dzemdes ievelkošo spēku, no vienas puses. Un Dievietes pieprasījums ziedot – pienākums, no otras. Diezgan ciešs tvēriens, vai ne?

Jauniem teorētiķiem tas liek runāt par vīriešu aktivitāti dzimumtieksmē.

Ja mēs ticam, ka eksistē vīriešu dzimumtieksme, tad tas mums palīdz uzturēt mītu par vīrieti kā Varoni. Kā proaktīvu un radošu, kā spējīgu apmierināt Dzemdes un Dievietes prasības un darīt to ar prieku, uztvert šo Varoņa dzīves jēgu par vīrieša vispār dzīves jēgu. Hipotēzē par šādu dzimumtieksmi es tomēr redzu gan Dievietes plīvurus, gan tās pašas bailes netikt galā. Teorijas par seksualitāti parasti raksta samērā jauni cilvēki, kas vēl nav sapratuši savu un citu vīriešu seksuālo baiļu dabu.

Rudzītis neredz vīriešu dzimumtieksmi: fotogrāfs Kondrašins: “Kā lai es kļūstu tik pievilcīga, lai varētu vīrieti ietekmēt un ar viņu manipulēt?

Es bieži atsaucos uz kādu fotogrāfa kondrašina interviju, kurā viņš saka, ka nevienam vīrietim nav dabiskas tieksmes mīlēties, bet viņam ir dabiska tieksme gribēt ķert zivis. Bet sievietēm gan ir dabiska tieksme sevi piedāvāt, dzīties pakaļ bēgošajam fallusam, piepildīt sevi un apklusināt Dzemdes tukšumu.

Ja vīrietis tā uzvedās, tā ir perversija.

Ja vīrietis rūpējas par savu skaistumu un pievilcību, tad tas ir kaut kas heteroseksuālām attiecībām nedabisks. Ja viņš nevis atbild uz Dzemdes un Dievietes valdzinājumiem (no vārda – valgi), bet pats kādu valdzina, tad tas ir perversi, viņam būtu jādomā par zivīm.

Vīrietim dabiski ķert zivis. Lācis par lāceni domā tikai, sajūtot dzemdes smaržu.

Dabā mēs nekur neredzam dzimumtieksmes izpausmes ārpus riesta. Tātad – dzimumdzīves iemesls ir Dzemdes signāls, kas izdzēš lāča vēlmi pēc zivīm un tā vietā ar feromonu signālu palīdzību iesauc to riesta norisēs. Tajās ietilpst tēviņu spēka demonstrācijas un kaušanās, lai noskaidrotu, kam ir tiesības apaugļot mātītes. Cilvēki rīkojas tieši tāpat, tikai parasti neredz tajā dziļi bioloģisku un arhetipisku pamatu, izskaidrojot to ar “mīlestību”, “apzinātu izvēli” un tamlīdzīgiem pašapmāniem.

Vīrišķā dzimumtieksme – tevi noceļ no trases rituālam un vēl iestāsta, ka tu to gribi.

Leģenda par to, ka vīriešiem regulāri vajag “izšaut stobrus”, citādi “sperma sakāpj galvā” paslēpj sievišķos, riestu iezvanošos spēkus. Atšķirībā no dzīvniekiem, mūsdienu cilvēki (sievietes) riestu (ovulāciju) simulē un pa daļai tas notiek tādēļ, ka pasaule ir pārapdzīvota un ir grūti sadalīt teritorijas tā, ka sievietes ar vīriešiem ikdienā nesatiktos un uz pēdējiem netiktu izplatīta Dzemdes un Dievietes ietekme. Protams, veidojot klosterus, par to tiek padomāts speciāli. Visas reliģijas vairāk vai mazāk, bet izvirza kā ideālu prasību cik iespējams dzimumdzīvi saistīt ar bērnu radīšanu jeb vismaz laulības attiecībām. Jeb priesteriem pieprasa to sublimēt, vērst uz kalpošanu Dievam.

Mazās bailes pārvarējis vīrietis izjūt ne tikdaudz labsajūtu, cik atvieglojumu: “paldies dievam, es ar to tiku galā” (man bija erekcija, viņai bija orgasms, akts bija pietiekami garš).

Vīriešu piedzīvojumu seksa laikā var sadalīt divās daļās. Pirmajā ir tās sajūtas, kuras var iegūt arī masturbējot. Taču, kā redzams, vīrieši reti iztiek tikai ar šādu iespēju. Tas, kas nāk klāt, ja sekss ir ar sievieti – ziedojuma rituāls Dievietei un informācija, ka ziedojums ir pieņemts. Tieši šī ir svarīgākā vīriešu seksuālās motivācijas daļa. Ja vīrietis ir uzvarējis riesta kautiņos un apaugļojis sievieti, tad viņš izjūt visdziļāko atvieglojumu un iegūst tiesības “dzīvot tālāk”. Tās veido bāzi vīrišķā Varoņa lomas “dzīves jēgas” sajūtai.

Sākas sportiska interese.

Seksuālā apmierinājuma sajūta ir ļoti tuvai tai sajūtai, kas vīriešos rodas, uzvarot karā jeb sportā. Bet sporta uzvarām ir tā priekšrocība, ka izdodas izbēgt no Dievietes eksāmena. Jeb – sports ir seksa analogs pārapdzīvotības laikmetā, kurā vīrieši spiesti katru dienu bez ievērības atstāt daudzas satiktas sievietes, kas iemācījušās izskatīties tā, ir kā viņām ovulācija būtu katru dienu. Un izskatās, ka tas ir tāds līgums starp dzimumiem, jo ir jūtama arī sievišķa ieinteresētība kaut kā ierobežot seksa biežumu un nenodarboties ar to ar katru vīrieti, kam iekritusi acīs viņas lūpu pomāde vai minikleita. Tādēļ šīs sievietes labprāt pasniedz lauru vainagus sacensību uzvarētājiem, tādējādi iekļaujot sportu ziedojumu Dievietei sarakstā.

Anekdote – Čukča milicim apraksta meklējamo sievu – maziņa, šķielē, kliba… līdz atskārst: “лучше не надо!”

Nav iespējams objektīvi aprakstīt pazīmes, kuras visi vīrieši asociētu ar aktīvu un ievelkošu Dzemdi, tās pievilcību un skaistumu. Man šķiet diezgan ticama hioptēze, ka viens otru ierauga un satiekas cilvēki, kas otrā saredz resursus savam dzimtaskokam. Un ka šis aspekts arī piedalās Dzemdes pievilcības veidošanā. Par to, manuprāt, runā arī mīts par Erotu II, mazo palaidnīgo puisēnu, kas šauj bultas saderīgu mīlētāju sirdīs.

  1. Datoru laikmetā progresē tips: 30+ gadi, seksa nav, rets vai neapmierinošs.

Jā, savā praksē es arvien biežāk sastopu šādu ģimenes tipu. Es to izskaidroju ar to, ka sievišķais ir ielauzies vai ielaists vīrišķi garīgajā telpā dziļāk par mazo baiļu līmeni. Tas ir kļuvis iespējams arī tādēļ, ka sieviešu emancipācijas procesi ir darījuši sievietes un viņu Dzemdes un Dievietes stiprākas, pieprasot vīriešiem specializēties vairāk Dēla, nevis Tēva un Varoņa lomās, pretējā gadījumā ir stiprs konflikts, kas apstākļos, kad šķiršanās tiek plaši praktizētas, bieži arī notiek.

Vīrietis jūtas izmantots. Ķermenis atsakās. Kauns no impotences utt.

Šo situāciju pirmais uztver ķermenis, kas noreaģē ar erekcijas vai ejakulācijas traucējumiem. Bet tas nozīmē, ka labi noziedot Dievietei vairs nav iespējams un par to nāk Dievietes sods – vainas sajūta un kauns. Mazvērtības sajūta un fantāzijas par sevi, kā nocenotu un zaudējušu dzīves jēgu. Ja tas notiek, tad tas ir ļoti nopietns pārbaudījums vīrietim.

Mazo baiļu vietā nākušas lielākas.

Lielās bailes, kuras varētu saukt arī par neirotiskajām, atšķirībā no mazajām, kas ir arī eksistenciālās, bloķē seksu un līdz ar to – ziedošanu Dievietei. Process turpinās ar izmantošanas sajūtu, kas pāriet aizvainojumā.

Sieviete nesaprot: “kā tas var būt, ka es tev esmu par tuvu”.

Šai nesapratnei viļus vai neviļus līdzi nāk arī nelaimīguma un dusmu komponenti, uz kuriem vīrietis šajā situācijā mēdz būt pastiprināti jūtīgs. Tas ir kā regresēt un kā mazam puikam ieraudzīt mātes nelaimīgumu, kā priekšvēstnesi sievišķai agresijai, kas vēstures un aizvēstures periodos ir izpaudusies arī kā bērnu nogalināšana.

Vīrietim parādās prasība pēc savas telpas.

Šeit mēs redzam iemeslu, kādēļ puikas pamet mātes un mājas un dodas pasaulē. Tas ir iemesls arī, kādēļ sadalās androgīns un falluss kļūst nepaklausīgs un bēg no sievietes. Bet tas arī parāda risinājumu virzienu – lai izzustu neirotiskās bailes, vīrietim vajag vairāk savas teritorijas. Dažreiz nākas novērot, ka ar sievu vīrietis ir impotents, bet viņam ir vairākas mīļākās, ar kurām viņš tiekas pietiekoši reti un tur ar potenci viss daudzmaz ir kārtībā, viņa garīgajā telpā nav iebraukts pa dziļu.

Māja, midzenis, ala – vienmēr sievietes teritorija. Turēt muti, iznest miskasti, ieskrūvēt lampiņu un vēl noklausīties, ka mājās jau vīrieša nav.

Manuprāt, ir neizbēgami, ka mājā ir jābūt vienam direktoram tradicionāli tā ir bijusi sieva un māte. Bet tas nozīmē, ka viņa vada un izrīko, un visiem viņai jāklausa. Taču, ja tas notiek, tad vīrietis nokļūst zem tupeles un tiek pārstāts cienīt. Vienīgā izeja šeit – viņam jābūt mājās cik iespējams maz, jeb kā es saku – pa tumsu jāaiziet un tumsā jāatgriežas.

Sieviete pati nezin, no kurienes viņā rodas zāģētāja. Mātes instinkts spēcīgāks par sabiedrisko attiecību instinktu.

Zāģēšana ir plaši izplatīts simptoms ģimenēs. Tas iznirst nez no kurienes un izpaužas kā sievišķs nelaimīgums, kašķīgums. Bet arī sāpes un izmisums, kas manuprāt nāk no bioloģiskās aizvēstures, par kuru runāju sākumā. Un nereti sieviete jūtas bezpalīdzīga kaut ko pati ar šīm jūtām iesākt un viņai atliek tikai vainot vīru par tām. Apmierināt Nelaimīgi Dievieti ir kaut kāds līdzīgs varoņdarbs kā uzvarēt pūķi vai nocirst galvu gorgonai Medūzai – to var tikai ļoti jaudīga vīrišķība. Vai būt kā Hēraklam, kas uztaisīja trīs dēlus pašai htoniskai briesmonei – Ehidnai.

Lai ir mājās noteikumi, es iešu veidot savu pasauli garāžā. Ja nav tādas teritorijas, sākas problēmas.

Ir ģimenes, kurā skandāls sākas tad, ja vīrs no darba pārrodas 10 minūtes vēlāk, kā solījis. Un kur viss brīvais laiks tiek pavadīts kopā. Tas ir milzu spiediens un vīrieti, lai pabāztu to zem tupeles, lai gan parasti izrotāts ar skaistiem lozungiem par laimīgo ģimeni, kam ir interesanti vienam ar otru. Un kur tētis gan pamperus maina, gan grīdu mazgā un arī ēst taisa. Tas nav Tēvs – tas ir Mātes asistents, auklīte vai vēl viens Dēls. Un ja viņš ir ļāvis sevi tiktāl pazemot un nokļuvis lielo baiļu zonā, tad viņam ir milzu risks sākt dzert – atkarīgas ģimenes struktūra jau ir gatava. Garaža šodien ir klasiska teritorijā, kurā vīrietis it kā ģimenes interesēs var uzturēties pēc darba, netiekot iesaistītam mājas darbos un visā tajā matriarhālajā sajūtā. Šādas vīriešu Lidojošās Salas vēsturiski vienmēr ir veidojušoās kā teritorijas, kurās Dievietes vara neiekļūst.

Agrāk bēga karā.

Armija ir viena no Lidojošo Salu izpausmēm. Tomēr armijā un karā varam saskatīt arī riesta kautiņus, kuros jānoskaidro, kuram vīrietim ir lielākās tiesības uz seksu un apaugļošanu. Tas izpaužas gan individuālā (kuram augstāka dienesta pakāpe?) gan kolektīvā līmenī (kura armija uzvarēs karu?). Vēstures avoti liecina, ka karu uzvarējusī puse zaudētājus vīriešu izslaktēja un viņu sievietes apprecēja. Tādējādi tiesības turpināties dabū tikai visstiprāko vīru sēkla.

Šodien kara vietā sports, un vēl vīrieši datoros, kosmosā.

Ja agrāk tā īpašība, kas tikai prasīta no vīriešiem, lai tiktu pie iespējas vairoties, bija fizisks spēks un agresivitāte, tad šodien tas viss ir diferencējies. Agresivitātei obligāti nav jābūt izrietošai no fiziskā spēka, dažkārt tas pat šķiet paprimitīvi. Arī intelekts var būt agresīvs talants jebkurā no dzīves sfērām. Šim diferenciācijas procesam, kad vīrieši sacenšas daudzās, nevis tikai vienā nominācijā, laikam ir bijusi nozīmīga loma procesā, kas no dzīvošanas pērtiķu barā, kur vairoties drīkst tikai daži tēviņi, noveda pie monogāmas ģimenes, kur tādas tiesības ir gandrīz visiem, jo gandrīz visi var būt uzvarētāji kādā no nominācijām.

Vīriešiem iestāstīts, ka vienam būt ir slimi.

Pie mums ne tik izplatīti ir prasīt, lai laikā starp pilngadību un 30-35 gadiem, kad vīrietim ir labākais laiks precēties, viņš būtu aizņemts ar kara vai citu valsts dienestu. Savukārt sievietēm labākais laiks precēties vismaz par 10 gadiem ātrāk. Izdzīvot vienam – bez mātes un bez sievas ir nozīmīgs vīrieša brieduma rādītājs.

2000-šo sākumā pētīja, kā Rīgā rodas bomži. Katrs 4-tais – vīrietis ap 50-60, kam nesen nomirusi mamma.

Milzīgs daudzums vīriešu vai nu neapprecas, vai šķiras un atgriežas pie vecākiem vai mammas. Tas, protams, norāda uz brieduma trūkumu, kas atgriež sabiedrību atpakaļ pie dzīves barā. Sievietes audzina bērnus vienas un savstarpēji pamainās ar vīriešiem, kuri spēj uzvarēt kādā no nominācijām. Tas nozīmē, ka ir vīrieši, kam nav jāiziet no lielo baiļu un līdz ar to celibāta zonas.

Vīrietim sievietes balsī “rādās” nelaimīgā Dieviete. Lai iejustos bērna ādā, iedomājieties 5 m garu un 500 kg smagu sievieti.

Atgriežoties pie stāsta, ka visi cilvēki dzimuši sievietēm, tās no zīdaiņa viedokļa dažreiz varēja tikt izjustas kā lielas un apdraudošas. Nu un tad iedomājieties tagad par sevi 6-10 rezies smagāku un divreiz garāku sievieti sajā tuvumā…

Agrāk vienīgā “kontrcepcija” bija bērnu nogalināšana. Bērnu upurēšana vēsturiski bija reliģiska kulta sastāvdaļa.

To mēs redzam no Bībeles stāsta par Īzaka gandrīz vai upurēšanu Dievam, kas pēdējā brīdī tiek nomainīta ar jēra upuri. Caur spēju upurēt visdārgāko, kas tev ir, tikai pārbaudīta uzticībā kādam no dieviem. Bet bērnu nogalināšana daudzkārt bija arī nepieciešamība – vēsturiski vienīgais veids, kā regulēt ģimenes lielumu atbilstoši izdzīvošanas nosacījumiem.

Pāvestam bija apnicis skatīties, kā pa upēm peld grozi ar mirstošiem bērniem.

Vēl tūkstots gadus atpakaļ mātes ir masveidā pametušas savus bērnus, kas, kamēr pāvests nebija pavēlējis ieviest glābējsilītes, faktiski bija bērnu nogalināšana. Tātad bērnam ir reāls arhetipisks pamats baidīties, ka, gadījumā ja viņš nebūs pietiekami labs, māte viņu nogalinās. Un vēl jau mums ir arī Blaumaņa Raudupiete – īsti arhetipisks stāsts.

  1. Sieviete vēl tuvāk. Kaušanās. Sievietes tiek pazemotas.

Jebkura psiholoģiskā aizsardzība, bez kādām mēs principā nespētu izdzīvot, sastāv no pasīvā, brīdinošā baiļu slāņa un aktīvās rīcības jeb dusmu slāņa. Dusmas ir “dziļāk” un lai ārējā agresija, par kādu var uzskatīt arī subjektīvi kā tādu izjustu sievietes iekļūšanu vīrieša garīgajā telpā, tiktu neitralizēta, dzīvnieku pasaulē ir divas labas iespējas – cīnīties vai bēgt. Abu realizācijai vajadzīgas dusmas.

Cilvēku pasaulē šāda situācija rada grūtu problēmu, jo abi labie risinājumi ļoti bieži ir neiespējami. Līdz ar to dusmas it kā “uzkaras”, “iesprūst”, bieži vien radot psihosomatisku problēmu, par kādu var uzskatīt arī jau aprakstītos potences traucējumus vīriešiem.

Te atkal ir vieta manam slavenajam jautājumam – vai ir izdomāts kas labāks par vardarbību? Ja tomēr nekas labāks atrasts netiek rokas iet pa gaisu. To var saprast, bet attaisnot jau protams – ne.

Šeit vairs Lāsmai – lekcijas dalībniecei, kas šai mikroizkārtojumā tēlo sievieti – “nav žēl” (2. tuvinājumā bija).

Un saprotams, ka šādos apstākļos sievišķa empātija pret vīrieti šādos apstākļos ir grūti iedomājama, te tā frontes līnija ir skaidri iezīmējusies. Nereti tāda empātija nav iespējama arī pret dēlu zīdaini, kas iekodis mātei krūtī. Bet šāda uzvedība varētu būt radusies līdzīgi radušos dusmu dēļ par kādām rakstu.

Ja sievietei ir iesists, kautkas viņā nomirst, salūzt.

Rubikona ir pārieta, kad sieviete iekļūst vīrieša garīgajā telpā līdz dusmu līmenim un Rubikona ir pārieta, kad vīrietis viņai iesit. Nekad vairs nebūs tā kā bija. Šie cilvēki attālināsies viens no otra, bet vai tas iespējams tā, ka necieš bērni? Un ka neizjūk laulība?

Orangutāni šaurā telpā pusi laika pavada seksā, otru pusi – kaujoties.

Te atkal jāuzsver, ka vienīgais, kā var pārvarēt dziļās pretrunas starp vīrieti un sievieti, vienlaikus saglabājot ģimeni, izturot vienam otru un uzturot labas seksuālās attiecības, ir pietiekami atdalītas teritorijas. Bet tādas, starp kurām eksistē robežpāriešanas un savstarpējas apciemošanas sistēma.

Sekss kā stresa pārvarēšanas līdzeklis.

Ja teritorijas tomēr nav iespējams pietiekami labi nodalīt, tad sekss ir līdzeklis, kā vienam otru izturēt. Tomēr šeit mēs aplūkojam situāciju, kas attīstījusies tik tālu, ka potence var būt tik nopietni aizskarta, ka tas nav iespējams. Diemžēl šajās situācijās ļoti bieži kā baiļu un dusmu mazināšanas līdzeklis ienāk alkohols.

Gudrāka sieviete sitienu transformē seksā.

Sekss ir tāda nodarbe, kurā robežu, ka tas pārvērties vardabībā, nav iespējams formulēt objektīvi. Var teikt arī, ka cilvēkiem ir dažādas pieļaujamības robežas. Bet viena iespēja, kā vīrietis var izglābties no aprakstāmās situācijas ar dusmām, ir uztvert seksu kā sievietes penetrēšanu, sacaurumošanu. Tādā veidā dusmas var “izglābt”, kompensēt bailes uz “izdzīt uzbrucēju” no okupētās teritorijas. Bet ir jautājums, vai kas tāds iekļaujas sievietes pieļaujamības robežās. Jeb citiem vārdiem sakot – vai attiecīgajam pārim ir pieņemama “drāšanās” vai vēl spcifiskāk – visādas sadomazohistiskas rotaļas. Visumā šis ir ir ļoti sensitīvs jautājums.

Sekss tikai medusmēnesī ir brīnišķīgs.

Par medusmēnesi es uztveru laiku, kad cilvēki ir ienākuši katrs no savas teritorijas un vēl nav ievainoti šeit aprakstīto situāciju dēļ. Svaigums un spontanitāte ar minimālu aizsardzību un maksimālu atvērtību. Reāli vai simboliski medusmēnesis beidzas ar grūtniecības iestāšanos. Bet tas nozīmē, ka Dzemde aizveras, tai vairs nevajag būt pievilcīgai un seksuāli ieinteresētai, kas daudzu pāru pieredzē ir reāli sajūtams. Tomēr Dieviete jau nekur nepazūd, tādēļ nav tik viegli saprast, kādus ziedojumus viņa tagad prasa un kādus kritērijus izmanto, lai tos ieskaitītu.

Lielākā mājā par 200 m2 var atrast sev atsevišķas telpas.

Lielā mājā iespējams izveidot divas labi norobežotas teritorijas. Vai mājā ar garāžu vai darbnīcu. Un pretēji, skaidrs, ka divistabu dzīvoklī var sanākt tikai viena teritorija.

Daudzās ciltīs – “vīriešu nami”, kur dzīvo kopā ar citiem.

Ir kazarmas, kurā vīrieši pavada laiku un no kurām viņi izbrauc uz apmācībām. Bet ir arī rūpnīcas un ir kuģi. Tomēr gandrīz visi šie kādreiz tikai vīriešu mani, šodien ir ielaiduši sevi vismaz dažas sievietes. Un tas vienmēr kvalitatīvi maina spēles noteikumus.

  1. Ļoti tuva distance, aiz sievietes neko nevar redzēt.

No vienas puses – dēls piedzimstot vienmēr ir mātei ļoti tuvu. Tomēr šķiet, ka tajā laikā arī var būt “pārāk tuvu”. Un, iespējams, ka šis pārāk lielais tuvums ir viens iemesliem, kādēļ vīrietis veidojas kā homoseksuāls. Droši vien šis nebūs vienīgais iemesls, kādēļ veidojas homoseksuāla orientācija, bet viens no vairākiem gan jau.

Nevar izveidot priekšstatu par sievieti kā seksuālu objektu.

Tik maza distance ar sievieti savā garīgajā telpā vīrietim ieslēdz šausmas un riebumu, kas izslēdz jebkuru seksuālas iekāres dzirksti. Man liekas, šo var just no pasakām par raganām, vai no to ilustrācijām bērnu grāmatās, kā arī no bieži izmantotā pasaku motīva, ka raganas bērnus “apēd”. Līdzīga motivāciju būtu varējusi vadīt senos grieķus, izveidojot gorgonu, graju, sirēnu, harpiju vai Ehidnas mitoloģiskos tēlus.Šāda tik spilgta dinamika gan laikam nevar veidoties starp daudz maz veseliem pieaugušiem indivīdiem.

Kas smird pēc netīrām padusēm (geju izjūtas pret sievietēm).

Smaržas (feromoni) var gan ļoti veicināt vīriešu seksuālo izjūtu parādīšanos, gan arī tās bremzēt. Esmu dzirdējusi stāstus, kad sievietes, lai izvairītos no izvarošanas notriepušas sevi ar mēsliem.

Māte “iespiež viņam krāniņu atpakaļ”. “Nomīlēsi vāju”.

Jā tas ir labs tēls un šo – par nomīlēšanu sievietes jau ja ne labi zin, tad vismaz nojauš. Bet dažreiz, sevišķi gadījumos, kad sieviete ir cietusi no vīriešu vardarbības, atriebjas dēlam, lai gan pati runā par mīlestību. Neapzināti, bet tas jau sekas neatceļ.

Tradicionālā sievietes problēma – ieraudzīt savu nefizisko agresivitāti.

Sievietei ir jāpieliek pūles, lai ieraudzītu savu Dzemdi un Dievieti, nevis tikai Moderno Sievieti. Tā ir tipiska kļūda domāt – bet tagad tači ir citi laiki! Vai – nemēģiniet atgriezt mūs viduslaikos! Mēs dzīvojam visos laikos, kuros esam dzīvojuši. Un kā es jau teicu – iespējams, ka mūsu psihē ir pārstāvētas atmiņas kopš pašiem pasaules pirmsākumiem. Un šīs atmiņas, kā jūtas un uzvedība reāli izpaužas mūsu ikdienā un tās nav iespējams kaut kā bloķēt vai izoperēt.

Feministes: mēs netaisamies iegrožot savu agresivitāti, lai viņi piesargās.

Feministes dara tieši pretējo tam, kas būtu jādara, lai panāktu maksimāli iespējamo saskaņu starp dzimumiem. Viņas cenšas būt nevis pieklājīgas un empātiskas, bet agresīvas un nekaunīgas. Mērķis – sadzīt vīriešus Dēlu un atkarīgo lomās. Lai atjanotu to Senās Mātes varu, kas bija laikos, kad dēli vēl nebija uzdrošinājušies nekur aiziet. Bet kā mēs to redzam – pat pērtiķu sabiedrībā tie jau kaut kur bija spējuši aiziet! Ar vārdu sakot feministes mums rāda ļoti senus sievišķās attīstības slāņus, ka tur pat runas nevar būt, ka viņas pārstāvētu kaut kādu kultūru. Neapzināti un neprātīgi – spļaujot acīs vīriešiem un sievietēm, pateicoties kurām viņas tomēr nespēj pasauli pagriezt atpakaļ.

Mēs atzīsim jūs labāk, ja jūs būsiet geji.

Geji ir feminisšu dabiskie partneri, neapšaubāmi. Viņi ir dabiski nekaitīgi un neagresīvi un viņi ar savu esamību apliecina, ka sievišķa agresivitāte par uzvarētu vīrišķo. Cits jautājums – vai geji spēs feministes aizsargāt, ja tās centīsies pakļaut stipri heteroseksuāli vīrieši.

Ja vīrieši vāji vai iznīcināti, sabiedrību viegli pakļaut.

Feminisma neapzinātais mērķis ir atrast tādu vīrieti, kas šīs dāmas spēj ielikt tādos rāmjos, ka viņas kļūst par pirmsšķirīgām sievām un mātēm. Diemžēl šodien tas ir maz iespējams, jo tādi vīrieši tiktu apsūdzēti par fizisku, emocionālu vai ekonomisku vardarbību. Cita lieta, ja būtu karš. Tad daudzas no feministēm varētu tikt pie bērniem vardarbības rezultātā, bet vēl vairāk ienīst vīriešus un audzināt bērnus naidā pret tiem. Pēc kara parasti ir vīriešu deficīts un līdz ar to – neizbēgams mariarhāts.

Vājo vīrieti izliek pārdošanai, bet pati gaida kādu, kas viņu varētu ielikt rāmjos.

Nu jā – tā būtībā ir vīriešu sacensību provocēšana un sev atbilstoši agresīva vīrieša gaidīšana.

Lāsma: ja nav manipulējams, ir interesants.

Tikai uz tādu jau var paļauties…

Ko var teikt par mīlestību, runājot par arhetipiem – tauriņa spārnu vēziens pret tektoniskām svārstībām zemes garozā.

Es ne jau pirmorez tagad apgalvošu, ka mīlestība ir pārāk vājš spēks, salīdzinot ar bioloģiski un arhetipiski determinētām programmām. Tomēr – ko mēs saucam par mīlestību. Grieķiem bija arī Erots I – būtībā auglība, Dzemde. Un Erots II, bultraidis, kuru jau pieminēju. Tie ir gana jaudīgi spēki. Ja tie piedalās tajā, ko Jānis ir sācis Just pret Ilzi un otrādi, tad var teikt mīlestība ir jaudīga. Bet ja skatāmies tikai personisko līmeni – iemīlēšanos – tas ir pārejoši mazspēcīgi.

Kā tiek līdz seksam jeb notic, ka tuvība ir iespējama?

Ne tik reti mēdz būt, ka pāra pirmais seksuālais kontakts ir neveiksmīgs. Potencei var traucēt ne tikai pārāk lielā tuvība, bet arī drošības sajūtas trūkums, citas ģenēzes bailes, kā šeit aplūkotās, pie kam no abām pusēm.

Ārpusģimenes civilizācijas kā Vīriešu Sakrālās telpas dzimšana

Tagad no vīriešu pieaugšanas un patriarhāta nostiprināšanās iespēju viedokļa palūkosimies uz jau tikko runāto no citas shēmas viedokļa, kura parādīta manas grāmatas “Pilni pagrabi partizānu” sākumā un kuru diezgan bieži mēdzu izstādīt savās lekcijās.

jj

  1. Dzemde – Varonis.

 

Tas ir lomu pāris, kurās vīrietis ar sievieti satiekas vispirms. Lielākā daļa no programmām, kas to nosaka, ir bioloģiskas un arhetipiskas. Sociālais, romantiskais un individuālais slānītīs plāns, bet ļoti plaši izreklamēts literatūrā un mākslā kā psiholoģisks un vienreizējs notikums, kas notiek starp diviem cilvēkiem apzinātā līmenī, dzīves augstākais punkts. Ļoti daudz pašapmānu tur ir, līdz ar to – grūtības veidot reālistisku un praktisku attieksmi pret šo lomu pāra ietekmi.

Suņi aposta, lai pateiktu, ir vai nav ovulācija.

Dzīvnieki satiekoties vispirms viens otru aposta, jo tas kas var notikt tālāk, ir atkarīgs no kucītes dzemdes cikla fāzes. Cilvēki to nedara, tomēr man ir aizdomas, ka olfaktoriskā uztvere strādā un ietekmē neapzināti. Sievietes ovulācijas laikā ir aktīvākas, bet vīrieši to kaut kā sajūt.

Привлекательная vs отвратительная

Tomēr mūsdienās ovulācija tiek simulēta ar kosmētiku, apaviem un apģērbu, frizūrām. Sievietes ir atklājušas, ka ovulācija dod varu, vīrieši kļūst manipulējamāki un retāk saka “nē”. Bet to var izmantot kā resursu visās dzīves jomās. Ja nebūtu simulācijas, 3 – 4 dienas mēnesī sieviete tiktu izjusta kā pri – vļekateļnaja, bet pārējā laikā abi dzimumi varētu atslābt, ko nodrošinātu tas, ka sieviete kļuvusi ot – vratitelnaja. Teorētiski – tas palīdzētu taupīt resursus un reālistiski attiekties pret dzīvi. Bet – tā nenotiek. Gluži otrādi – moderno sieviešu seksuālā aktivitāte ieņem arvien agresīvāku pozīciju.

Visa mode un kosmētika simulē ovulāciju.

Ja pareizi atceros, Latvijā par kosmētiku gadā tiek izdoti 160 miljoni. Skaitām klāt apavus, apģērbu, frizētavas, kosmetoloģiju. Sanāk nopietna industrija. Teorētiski šos resursus varētu izmantot, piemērām, bērniem grūtos apstākļos. Bet, kā redzams, bērni ne tuvu nav prioritāte… Respektīvi – riesta process tiek apmaksāts bagātīgi, bet vēlamais rezultāts – bērns, vai nu nedzemdēts vai neapgādāts.

Kāpēc vīrieši pārkāpj robežas.

Kā jau teicu, seksuāls akts ir sievietes penetrēšana faktiski, tadēļ, lai to veiktu, savā ziņā ir jābūt nejūtīgam, neempātiskam un atsaldētam. Līdzīgi ir ar ķirurgiem – ja tev nemitīgi jādomā, ka griez dzīvu miesu, tad nevari būt labs, drošs un izlēmīgs ārsts. Bet tikt penetrētam – tā vīriešiem ir sāpīga, pat neiespējama fantāzija attiecībā uz sevi, ja vien viņš nav gejs. Tātad vīrišķība faktiski ietver sevī gatavību robežas pārkāpt. Ko feministēm vienmēr būs iespējams interpretēt kā “mītu” vai “mans ķermenis, mana izvēle” un attiecīgi kā vīriešu vardarbība. Bet sievišķā priekšstatā – penetrācija nav penetrācija, tā ir kaut kas līdzīgs lauka uzaršanai, iestādīšanai. Respektīvi, daudzas feministes, iespējams, ir sievietes, kas izjūt seksuālu saskarsmi līdzīgi vīriešiem un nespēj pieņemt sevi penetrēšanu.

Krāsojot sieviete sevi arī iekšēji maina.

Sievietes mēdz teikt – “jāuzliek kaujas krāsas”. Tātad viņas tīri labi apzinās, ka nu nemaz nav pasīvas un gaidošas, bet aktīvas un ietekmējošas. Cīnītājas par savu nākotni.

Ovulāciju arī reāli pastiepj garāku. Pretrunīgi uzstādījumi – Sieviete ir attīstīts cilvēks vs Nepārtraukta ovulācijas simulācija.

Dzemde ir daudz stiprāka par Moderno sievieti. Vai šodien ir sievietes, kas nepamana, ka piemirsušas uzkrāsoties? Un vai pamanījušas spēj nelaboties, racionāli sev paskaidrojot – man šodien nav paredzēts nevienu vīrieti valdzināt, tādēļ jātaupa materiālie un emocionālie resursi tām dienām, kad būšu ieplānojusi!

Vai Varonis var Dzemdei pateikt: zini, es tagad iešu makšķerēt?

Varonis noteikti nevar, jautājums ir – vai citas vīrieša lomas var panākt, ka Varonis piekāpjas. Kaut vai konstatējot – šodien tāpat nekas nespīd ar sieviešu iekarošanu, un ja arī spīdētu, diez vai viņām būtu ovolācija tādēļ – labāk vismaz kādu zivi noķert, nevis ņemties pa tukšo! Visbiežāk – Varonis uzvarēs un tērēs resursus daudz un pa tukšo.

Varoņa loma nāk no mazā puikas stāsta – milzīgās neatraidāmās mammas, kura var nogalināt.

Kā jau runājām – bailes ir tā viena stīga, uz kuras tiek nospēlēts viss vīrieša seksuālais skaņdarbs. Bailes neļauj viņam novērsties no Dzemdes.

Dzemde – vieta, kur saskaras dzīvība un nāve.

Tādēļ tā ir galvenā vieta un tēma sievietes meditācijai. Agrāk tā vispār bija tēma, par kuru vīrieši nekad pat iedomāties nespēja. Vecmāšu un raganu teritorija.

Latvijā līdz 18.gs cilvēki dzīvojuši vienādi ilgi – sievietes vidēji 33 gadus un mirušas 5.-jās dzemdībās (25% varbūtība mirt bērnam).

Tas nozīmē – būt ir sievietei ir spēlēt krievu ruleti. Un arī pašai izdzīvojot, apglabāt māsas, māsīcas, kaimiņienes, uzņemties rūpes par to bāreņiem.

Varonim jāuzvar nāvi.

Svarīgs Varoņa uzdevums ir iesēt dzīvību – tā ir pirmā uzvara pār nāvi. Bet kopumā – ja demogrāfija ir pozitīva, tad nāve ir uzvarēta!

  1. Ziedotājs – Dieviete.

Trīs lietas, kam nav citu funkciju, kā Dievietes godināšana: Ziedi, Rotaslietas, Kosmētika.

Šīm trim lietām nav nekādas praktiskas funkcijas, atšķirībā no jaunas pannas, dārza šķērēm vai kinobiļetēm. Tas nozīmē, ka tā ir “vējā izmesta nauda”, kas uzsver dāvinātāja spēju izmest, atteikties. Es Tevis dēļ esmu gatavs. Tas tiek izjusts kā ziedojums Dievietei. Bet to ir piesaistījusi konkrēta Priesteriene ar Templi (sievietes ķermenis), kura saņem enerģiju no Dievietes par šo panākumu. Bet gan Dieviete, gan Priesteriene, gan Templis ir sievietes daļas, kas savā starpā kaut ko jūtamu un svarīgu iekustina. Bet sākas viss ar ziedojumu.

Sieviete saņemot ziedojumu, izjūt lielu enerģijas pieplūdumu.

Šādi ziedojumi papildina sievietes pašvērtību.

Arī maza meitene ziedo Mātei-Dievietei.

Ļoti svarīgi saprast, ka sievietes Dievietei ziedo tāpat kā vīrieši, tās ziedo tai savu ķermeni, kā Templi. Šajā templī paliek gan sēkla, gan ziedi, rotaslietas un kosmētika. Arhaiskajos Dievietes tempļos priesterienes ir pieņēmušas seksuālus ziedojumus Dievietes vārdā. Bet šis kults vēlāk sabojājās, jo priesterienes bieži pamanījās kļūt par prostitūtām, respektīvi – privatizēja kultu. Kas no viena viedokļa ir loģiski – kādēļ ziedojumi jāatstāj kulta Dievietei, ja attiecīgā priesteriene arī ir Dieviete un viņai ir savs Templis. Tādēļ var teikt, ka publiskajā namā ir Dievietes kulta elementi.

Vēl sievišķais ziedojums Dievietei parādās arī kā meitas nešķiršanās no mātes un kļūšana par tās Otro dzemdi. Tas izskaidrojams tā, ka vēsturiski meitenes agri dzemdēja un atdeva savus bērnus audzināt mātēm. Tātad bērni auga kopā ar mazbērniem un viņiem visiem bija viena Lielā Māte.

  1. Ziedotājs + Varonis = svētais gars.

Varoņa lomas prototips ir faluss, bet Ziedotājs kopā ar Varoni ir Svētā gara prototipi. Visa šī rinda ir vīrišķās kreativitātes izpausmju rinda. Varētu teikt arī seksualitātes sublimācijas virziens par radošuma izpausmēm citās sfērās, vispirms jau reliģiskajā. Visspigtāk tas izpaužas celibātā – seksuālā enerģija tiek novirzīta Dievam.

 hh

Pagriežas pret Tēvu un Dēlu.

Svarīgākais vīrišķās pasaules notikums – Tēva, Dēla un Svētā gara satikšanās un savienošanās vienā iekšēji nekonfliktējošā spēkā.

Svētā trīsvienība – vīriešu sakrālā telpa.

Šī vīrišķā Sakrālā telpa var būt gan baznīca, gan garāža, gan daudzas Lidojošās Salas. Bet svarīgi, lai tur būtu vai nu tikai vīrieši, jeb, ja tur ir arī sievietes, tad lai viņas apzinātos, ka atnākušas lūgt Dieva palīdzību neitralizēt Dievietes pārlieku lielo un daudz senāko spēku. Tomēr tas nav tikt viegli. Un vēl nevieglāk ir vīriešiem baznīcā nereaģēt uz sievietēm kā uz Dzemdēm un Dievietēm. Praksē, sevišķi Latvijā tas nozīmē, kas Dieva baznīcām ir liels risks tikt Dievietes pārņemtām. Sevišķi tas attiecas uz luterāņu baznīcām.

Ārpusģimenes (Tēva) civilizācija kā ģimenes (Mātes) civilizāciju kompensējoša izveidojas tikai līdz ar Dieva atrašanu, jeb – Vīriešu Sakrālās telpas izveidošanos.

Ģimenes trīsstūris

Grūtniecība – šķiršanās. Māte iet pie bērna, jo citādi nevar. Ģimenes trijstūris.

Ģimenes trīsttūra loģika nosaka to, ka Māte neizbēgami nostājas starp Tēvu un Dēlu, jo no Tēva nevar neattālināties, ja jāvelta uzmanība Dēlam. Tas tā ir vajadzīgs, bet tam ir sekas.

Kāpēc tu guli ar manu sievu?

Tas ir jautājums vai pat pārmetums, kuru Tēvs varētu adresēt Dēlam, sevišķi ja līdz pat Dēla pilngadībai īsākā mala ģimenes trīstūrī paliek Māte Dēls. Pareizi būt ja trīsstūris kļūst par vienādmalu tad, kad dēlam paliek 7 gadi ar tendenci Dēla – Tēva malai turpināt saīsināties.

Kāpēc tu man šo lielo māti esi uzgrūdis?

Tikpat labi Dēls var Tēvam jautāt un pārmest šo. Izeja ir abpusēji atvainoties.

Kā dēls un tēvs var izveidot ko kopīgu?

Lai izveidotos uzticība ir jāiet cauri vēl diviem eksāmeniem. Pirkmārt, Dēlam ir jāiztur pazemojumi, tā pierādot ka attiecības ar Tēvu tam ir svarīgākas par šīm grūtībām. Un otrkārt – kopējs noziegums pret matriarhālo, vēsturiskais standarts, acīmredzot, ir bijusi grupveida izvarošana. Jēga ir tajā, ka tādi var pārliecināties, vai Dēlam joprojām pārāk stipra nav Mātes Varoņa loma, kura nevarēs no tādu izturēt paliks žēl un Tēva / Dēla intereses un projekti tiks upurēti. Šie pārbaudījumi arī iezīmē virzienu uz seksualitātes sublimāciju un pakļaušanu objektīvām vajadzībām.

Monogāmija un pērtiķu bars

Grieķu dieviem neskaitāmi ārlaulības bērni.

Šeit var redzēt tikai Zeva un Poseidona rezultātu bērnu radīšanā pārsvarā jau mirstīgajām sievietēm – http://www.viestursrudzitis.lv/wp-content/uploads/2017/01/IV_Zevs_unPoseidons_235_198.pdfBet līdzīgi jau ir centies gan Apollons, gan pārējie dievi un varoņi (dievu dēli), sevišķi jau Hērakls. Bet šāda struktūra atgādina nevis monogāmu ģimeņu apvienību, bet pērtiķu baru, kurā šie daudzbērnu tēvi izskatās kā alfa tēviņi. Tas rada iespaidu, ka tā ir kaut kāda bioloģiska programma, kas pakāpeniski palielina vīriešu skaitu, kam atļauts vairoties, tomēr tas joprojām krietni atpaliek no 100%. Vēl līdzīga struktūra ir muižai, kurā muižnieks izmanto pirmās nakts tiesības.

Kā šāda struktūra transformējas par monogāmu ģimeni?

Tas var notikt, kā jau teicu iepriekš, vīrišķajam attīstoties un diferencējoties. Jo vairāk sporta veidu, kuros vīrieši var sacensties par Dievietes lauru vainagu, jo vairāk uzvarētāju.

Notiek cīņa starp kultūrām – joprojām ir sabiedrības slānis, kas vēlas dzīvot barā.

Tā piemērām, islama pasaulē ap 20 % vīriešu nevarot apprecēties, kas varētu nozīmēt, ka 20 % sieviešu dala vīru ar kādu citu sievieti vai sievietēm. Iespējams, ka šāda sistēma pastiprina patriarhātu, jo monogāmijā daļa vīriešu diskreditē cieņu pret Tēvu, sievietes vienas audzina bērnus, izaudzina atkarīgus dēlus, kas situāciju tikai pasliktina. 100% monogāmija veicina arī demokrātiju, sieviešu tiesību pieaugumu un matriarhāli komunistiskas tendences. Bet tas atkal noved pie bara ar alfa tēviņiem, kuri tikai apaugļo, bet funkcionāli ir ārpus ģimenes.

Vīrietis apskauž sievieti, kas var dzemdēt, tāpēc turas un neiet prom.

Tā iespaida dēļ, kuru Dzemde atstāj uz ģimenes trīsstūri un Mātes priekšrocībām noturēt varu, vīrieši apskauž sievieti un cīnās ar to par tiesībām uz bērniem. Tas spilgti parādās mītā par to, kā Krons aprij Rejas sadzemdētos pēcnācējus.

Bērni kā varas un pilnvērtības sajūtas avots: “kam ir bērni, tam ir taisnība”.

Šķiršanās procesa laikā vienmēr parādās jautājums – pie kā dzīvos bērni. Bet parasti tas, kurš tos bērnus dabū, var sajusties kā labāks vecāks, bet otrs jūtas vismaz pazemots, bet sevišķi sievietes, ja nonāk šādā situācijā – jūtas pat kā iznīcinātas. Tiek atņemts svarīgs to pašvērtības avots.

Tāpēc arī homoseksuāļi pieprasa bērnus.

Tāds iespaids rodas – homoseksuāļiem bērnu adopcija nav vajadzīga tādēļ, ka viņi jūtas kā savus pedagoģiskos talantus nerealizējuši un ka vēlas bērniem dod. Viņi visticamāk vēlas adoptējamos bērnus izmantot – ja ne citādi, tad kā apliecinājumu, ka ar viņiem rēķinās, viņi tiek cienīti, viņiem ir tiesības. Domāju, ka realitātē tā tomēr ir ilūzija, pašvērtību tas paaugstināt nevar.

Bērnu tiesības

Ģimene jāaizsargā bērna interesēs. Citādi atgriezīsimies barā.

Tas ir svarīgs princips – monogāmija ir vajadzīga bērna interešu dēļ. Ja ir tikai viens vecāks, tad bērns nevar pieaugt, šo vecāku nesāpinot un nepametot. Tā ir slodze…

Nauda, mantojums.

Otrs (vai pat pirmais) svarīgais monogāmijas vajadzīguma iemesls ir ekonomiskais. Ja tiek noslēgts nešķirams līgums, ka ģimene ir investīciju vieta, kura tiek izmantota ģimenei un neizmantotais tiek mantots, tad rodas svarīga motivācija strādāt un uzkrāt. Ja tādas vietas nav, nav arī motivācijas rīkoties ekonomiski loģiski un taupīgi, kultūra nevar tikt uzkrāta.

Naudas izgudrošana atvēra vārtus monogāmajai ģimenei.

Ja uzkrājas bagātības, tad rodas arī vēlēšanās tās nodot mantojumā kādam, kas ir patiesi tuvs – bērniem, kas noteikti ir bagātību īpašnieka bērni. Sākotnēji tie bija tikai vīrieši, kas viens otram nodeva bagātības, sievietes neko nemantoja. Bija svarīgi būt pārliecinātam par paternitāti.

Paņemot rokā vērtības ekvivalentu, rodas vēlēšanās to kādam nodot.

Ne tikai nauda, vispār bagātība, kas varēja rasties sākotnēji Aulīgā Pusmēness teritorijā uzplaukstot lauksaimniecībai un amatniecībai.

Kalpo naudai un tam, ka tā kādam būs jāatdod. Griba būt mūžīgam, atdodot tieši savam bērnam.

Tieši vēlēšanās būt mūžīgam, turpināties bērnos, ir noteicošā patriarhālā motiovācija.

Senā šķiršanās loģika

Izšķirties viegli, ja nevienam nekas nepieder.

Tiklīdz ir kopēji bērni un (vai) īpašumi, tā šķiršanās ir tikai seksuālās dzīves pārtraukšana. Visā pārējā šķiršanās ir iluzora, ja ir atbildība par bērniem un īpašumiem.

Sievietei māja, un viss, kas uz to attiecas.

Senās matriarhālās šķiršanās tiesības uztvēra šo procesu, kā ļoti vieglu. Sieviete paņēma “ligzdu” un viss, kas nu tur varēja būt. Bet tā nekad nebija bagātību rašanās vieta. Tādēļ sieva varēja viegli izšķirties no kārtējā vīra, ja abi bija nabadzīgi.

Vīrietim darbarīki un brīvība.

Bet tiklīdz parādījās pirmie bagātnieki un oligarhi, sievietes bija daudz motivētākas monogāmiju saglabāt. Jo viņa darbarīki palīdzēja veidot ievērojamas pievienotās vērtības.

Bieži sieviete izvēlas par bērnu tēvu kādu neiespējamu vīrieti, prognozējamu lūzeri. Tad neviens neiejauksies viņas tiesībās.

Sieviete ar dominējošu Mātes lomu, meklēs Dēlu, no kura dzemdēt dēlu – atkarīgo vai kādu citu iemeslu dēļ tādu, kurš nespēs traucēt Mātei tās nodomos. Precētu, ārzemnieku stipri vecāku vai jaunāku utt. Sieviete ar dominējošu Meitas lomu meklēs Tēvu – drošību, aizsardzību, bet arī atkarību, dažreiz pat pazemojumus. Ideāls ir laulība, kur lomu diagonāles Māte/Dēls Tēvs/Meita mainās un ir aptuvenā līdzsvarā, jo tad līdzsvarā ir Ņemšana un Došana.

Lai bērns redz, ka vecāki nodarbināti viens ar otru, lai viņš var iet pie viena, pie otra vai pasaulē.

Divi vecāki, kas pievērsušies viens otram, bērnam rada situāciju, ka tam ir izvēle – darīt to, ko pats izjūt par vajadzīgu un interesantu jeb griezties pie kāda no vecākiem ar lūgumu. Ja ir tikai viens vecāks, nevar nedominēt piesaistītība tam.

Ja tēva nav, jābūt atbildīgam par mammu.

Visbiežāk nav tēva. Tad mātes un tās Dzemdes un Dievietes ievilkšanas spēks vienmēr būs stiprāks, kā bērna iespējas to izturēt un kompensēt.

Vecākais vīrietis ģimenē nevar nebūt atbildīgs, kāda ir mammas seja – šīs sejas ēnā viņam jādzīvo.

Bet vecākais vīrieties – tēvs, parasti ir tikpat nobriedis cik māte. No viņa var prasīt, lai viņš atbild par to, lai mamma vairāk smaidītu, nekā skumtu un dusmotos.

Jo nelaimīgāka, jo tuvāk un jo nospiež.

Mēs jau runājām par to, kā vīrieša garīgajā telpā ielaužas sievišķais nelaimīgums. Jo vairāk vīrieti ir audzinājis tēvs un vectēvi, jo vairāk viņam būs spēka izturēt šo nelaimīgumu.

Ja mātei nav seksa, viņa ir nelaimīga, un bērnam viņa ir jāmierina.

Dēls mātes vīra un meita – tēva sievas vietā

Seksuālā dzīve parasti visas problēmas parāda daudz skaidrāk, kā cita veida attiecības. Bet seksa trūkums var būt nelaimīguma iemesls. Dažreiz sievietes par to neiedomājas, bet ķermenis to parāda. Un bērns nevar to neredzēt un nevar neatbildēt. Bet faktiski tā ir seksuāla uzmākšanās un tā nevar nebūt tieši seksuāli traumējoša. 20 gadīgs puisis tumšā istabā pie datora, kas nekur nestrādā un nemācās, un kuru uztur māte, ir ļoti spilgts šāda veida traumas seku izpausmes piemērs.

Ja dēls pie tēva, viņam nav jāatbild par mātes nelaimīgumu.

Dēlam pie tēva vairāk kā pie mātes jābūt no 7 gadu vecuma. Pusaudžu puikām mammu vairs nevajag nemaz. Ja tā vēl ir, tad tas saldi traumatizē.

Sievietes nelaimīgums nāk no vēstures.

Svarīgi saprast, ka sievietes nelaimīgumam galvenie cēloņi nenāk no šodienas. Tas nāk vēl no androgīna sadalīšanas, tātad neiedomājami tālas bioloģiskas vēstures. Tas tikai projicējas katrā mūsdienu ģimenē un to pārbauda.

Helingers: ja tomēr jāšķiras, lai visi bērni iet pie tēva.

Berts Hellingers tā ir teicis. Bet, domāju, ka ar to viņš bišķi manipulē arī. Jo – cik sievietes turpinās gribēt šķirties, ja zinās, ka bērni dzīvos ne pie viņas? Un cik vīrieši to gribēs, ja zinās, ka tagad atbildība vienam – ne tikai par darbu, bet arī par bērniem? Turklāt – ja attiecībā uz dēliem pēc 7 gadu vecuma var piekrist – jā, pie tēva būs labāk, ja vien viņš ir normāli funkcionējošs tēvs. Bet par meitām… – pie tēva viņām neizbēgami sanāks ieņemt tēva sievas lomu un tas ir tikpat bīstami kā pietuvināt dēlu mātei.

Ja meitai nav kontakta ar tēvu, meitene jūtas, maigi sakot, mazvērtīga (bendes meitiņa).

Meitai vecāku šķiršanās gadījumā neviens risinājums nav labs, jo, ja viņa paliek pie mātes, tad izjutīs, ka ne jau māti tēvs pametis, bet viņu, meitu. No šejienes nāk bieži sastopamas sieviešu mazvērtības sajūtas, kuras tās savā dzīvē risina divos veidos. Vispirms, atrodot citu vīriešu atzinību, un pēc tam – atriebjoties tiem par to, ko sadarījis tēvs.

Daudzās valstīs sievietei bīstami iet uz ielas.

Latvijā ir droši, bet ir tāds interesants fenomens. Ne katra sieviete izvēlas viena doties uz teātri, vairums izjūt, ka svarīgi, lai kaut kāds vīrišķis būtu blakus. Nu vismaz draudzene. Būt vienai teātrī nozīmē justies nedaudz tā kā izģērbtai un pazemotai. Manuprāt, šis ir arhetipisks reflekss, kas saglabājies no laikiem, kad tēva, brāļa vai vīra nesargāta sieviete neizbēgami tiks izmantota par kāju pameslu. Šīs lietas ir Bendes meitiņas sindroma pamatā.

Tēvs un dēls kā vīrišķās hierarhijas pamats

Svarīgi, lai notiek šķirto tēva un dēla tikšanās.

Kā jau teicu – pēc dēla septiņu gadu vecuma sasniegšanas Tēva/Dēla malai ģimenes trīsstūrī jākļūst par īsāko, ar tendenci turpināt saīsināties. Bet, kā lai pārvar uzticēšanās traumu, kas radusies no tā, ka šos 7 gadus kāda sieviete (čūska!) ir bijusi ielīdusi starp viņiem? (Es runāju ne par objektīvu patiesību, bet par divu vīriešu subjektīvajām.) Viņiem jāatvainojas savstarpēji.

Tēti, lūdzu piedod, ka es gulēju ar tavu sievu!

Tā ir dēla atvainošanās galvenā simboliski metaforiskā doma.

Piedod, dēls, ka es tik ilgi atstāju tevi pie viņas, man pašam vajadzēja ar viņu gulēt un viņu nomierināt.

Un šī tēva atvainošanās galvenā simboliski metaforiskā doma. Tad seko nākamais pārbaužu loks, kā jau es iepriekš šeit jau teicu.

Tēvs: tagad es tevi pārbaudīšu – ja tu varēsi pārciest sāpes, neskrienot pie mammas, tad mēs varēsim būt kopā. Ar cieņu izturot klapēšanu cietumā.

Eksāmena būtība – vai attiecību ar tēvu dēļ esi gatavs paciest pazemojumu?

Krievu filma “возвращение” par 2 dēliem. Vīrieši baidās, ka sieviete var nomanipulēt ar vīriešu draudzību.

Vīriešu pasaulei vai ārpusģimenes civilizācijai nav lielāku draudu kā savstarpēja neuzticēšanās. Tā rādās sapņos un liek svīst aukstiem sviedriem. “Paņēma un uzmeta” – ar to beidzas visi projekti. Un lai tos atsāktu, ir jāizbrien jauns neuzticēšanās purvs.

Draugi, brāļi

Zini, mani sieva nelaiž (uz medībām).

Tas tāds tipisks stāsts par vīrieti zem tupeles – sarunāt ar draugiem kopīgu pasākumu un tikt uz to sievas nepalaistam. Katram precētam vīrietim vissvarīgākais ir atrast pareizo laika sadalījumu starp draugiem (ārpusģimenes civilizāciju) un ģimeni. Tas nav viegli un tur nevar būt objektīvu kritēriju, kas liecina par būšanu šur vai tur.

Līgavaiņa draugi, zogot līgavu, prasa tiesības pārgulēt vīriešu draudzības vārdā.

Līgavu zagšana ir sens kāzu rituāls, kurš no neatminami senas pagātnes saglabājies līdz pat mūsdienām, kā rituāls nevis kā prakse. Manuprāt, tā jēga ir ļaut draugiem nozagt savu jauno sievu un gan jau reāli vai vismaz simboliski seksuāli izmantot, lai apliecinātu, ka tā nekad nekļūs svarīgāka par valsts lietām. Cik tas ir svarīgi, var saprast kaut vai no Odiseja stāsta. Kad draugi ierodas tam pakaļ un aicina karā, viņš mēģina izlocīties, izliekoties sajucis prātā. Ja viņam tas būtu izdevies, viņš paliktu pie sievas un viņa valstiskie pienākumi paliktu nedarīti. Šī ir vēl viena situācija, kad sieviete, pašai to nezinot, izrādās ielīdusi starp vīriešiem.

Taču tas nekad nav tik viennozīmīgi, jo aizejot karā, Odisejs vienu ar māti uz 20 gadiem atstāj Tēlemahu, savu dēlu. Un tam nevar nebūt sekas.

Cik tu piederi valstij (draugiem), un cik ģimenei.

Sibīrijas ziemeļu tautām vēl tagad esot paradums – ciemiņam piedāvāt savu sievu seksuālai izmanošanai. Bet ciemiņam būs jāatmaksā ar to pašu tad, kad viņš būs namatēvs.

Dēls – es pieņemu tavu eksāmenu un pierādīšu, ka man var uzticēties!

Aizkustinoši, kā Tēlemahs gaidīja tēvu mājās, kā meklēja to. Tātad viņš tādā veidā parādīja, ka nepieņem mātes vīra lomu un negrib, lai to ieņemtu arī kāds no tās daudzajiem tīkotājiem – preciniekiem. Tas ir kaut kas pretējs, kā būt pilnīgā mātes interešu un garīgā ietekmē – izaugušam tikai no mātes nelaimīguma, būt (mātes) Varonim. Aizkustinoši arī kā abi satikās un ko kopā paveica.

Vīrišķās iniciācijas

Projekts pagarināt pusaudzību līdz 24 gadiem.

Cilvēkiem pusaudzība iestājas daudz vēlāk, kā pērtiķiem, kam savukārt, daudz vēlāk kā suņiem, piemērām. Jo attīstītāka būtne, jo ilgāk tai jābriest un jāmācās. Tomēr diez vai visiem vajag vienas robežas. Jo brāļi Kaudzītes palika bāreņi kad Reinim bija 13, bet Matīsam 4 gadi. Ne tikai izdzīvoja, bet vienmēr spēja rīkoties saprātīgi un taupīgi. Būt strādīgiem – gan fiziskus, gan garīgus darbus darot. Visi nenobriest vienādi ātri. Lai gan par Kaudzītēm – viņi bija spiesti savu bērnību un jaunību atstāt neizdzīvotas.

Adolescence – mūsdienu sabiedrības projekts. Agrāk agri sāka strādāt.

Mūsdienās, idividuālisma ziedu laikos, esam attālināti no iespējas vadīties no likumiem, kas sen pārbaudīti un kas vienkārši jāievēro, lai izdzīvotu individuāli un kolektīvi. Mums šodien par visu liek domāt, saprast vai atbildēt pašiem. Bet tas taču nav iespējams, viens cilvēks visu nevar atklāt no jauna. Un tas nav vajadzīgs. Tātad – kolektīvajām vērtībām neizbēgami jāatgriežas.

Hierarhijas problēma, globāli

Tēva – Dēla un Brāļu attiecību problēma mūžīgi būs aktuāla Ārpusģimenes civilizācijā. Salīdzinot ar to vienkāršo hierahiju, kura ir nedaudz no mammām pamukušo pieaugušo pērtiķu tēviņu valstībā ar to, kas ir cilvēku sabiedrībā, noteikti var ieraudzīt analoģiskus strukturālus elementos. Taču cilvēkvīriešu hierarhijas ir daudz vairāk pakāpēm, tajās ir daudz vairāk paralaēlu un vienu otrā iekļautu piramīdu. Turklāt cilvēkiem nereti sastopama kolektīvā vadība, kad nav skaidrs, kurš no 100 alfa tēviņiem ir galvenais. Teorētiski Ārpusģimenes hierarhijas virsotnē būtu jābūt Dievam, taču, ak vai – arī tas joprojām ir viens tikai atsevišķā kultūrā.

Tāpat kā Rīga nekad nebūs gatava, tā vīriešu radītās hierahijas mūžam mainīsies un slīpēsies. Taču modernajā pasaulē mēs sastopam trīs nozīmīgas tendences, kuras jāsaprot, jo uz tām nevar nereaģēt.

Pirmā tendence ir komunisms, kas postulē, ka hierarhijas ir jālikvidē, ka tās nav mūsdienīgas, ka vajag vienlīdzību un līdztiesību. Kā mēs to varam interpretēt? Skaidrs, ka tas Dēla karš pret Tēvu, aiz kura stāv Māte ar savām interesēm atjaunot androgīnu. Jo ja Dēls ar Tēvu cīnās “par lietu”, tad tāda cīņa atzīst hierarhiju un meklē, kā vislabāk to piepildīt, efektivizēt.

Otra tendence ir sieviešu ienākšana vīriešu hierarhijās, līdzi ņemot savas Dzemdes un Dievietes, protams. Tas ir tā, it kā pērtiķienes pēkšņi pamestu savu pirmo stāvu barā un rāptos augšā, “pie puikām”. Pērtiķu vīrieši, ja kas tāds notiktu, viņas fiksi vien nomestu zemē, bet modernajā sabiedrībā tas arvien mazāk ir iespējams. Taču rezultāts febkurā gadījumā ir vīriešu sasprindzinājums un augstāk aprakstītās reakcijas, sākot ar mazām bailēm un beidzot ar šausmām un riebumu. Rodas kaut kas haotisks, sprādzienbīstams un hierarhiju apdraudošs, kas sabalsojas ar komunistisko refleksu.

Abas tendeces, manuprāt, ne ar ko citu beigties nevar, kā ar sākotnēji vīriešu radītās Ārpusģimenes civilizācijas hierarhijas novājināšanos un nestrādāšanu vairs. Sekas var būt tikai vienas – jānotiek kaut kādiem procesiem, kad tā tiek nomainīta ar citu, strādājošāku. Vēsture mums piedāvā neskaitāmus piemērus ar to, kā tas notiek.

Trešā tendence ir labu, strādājošu hierarhiju sagraušana un prihvatizācija, kura notiek oligarhu vadībā. Ir svarīgi tos atšķirt no feodāļiem, kas iekļaujas hierarhijā un pilda tajā savu lomu. Oligarhus varam interpretēt vai nu kā Dēlus, kas nenogāž, bet apzog Tēvu, vai arī kā jaunākos Brāļus, kas mēģina ieņemt vecāko vietas.

Visumā – hierarhija ir vīrišķās pasaules kustības avots un motivācijas gultne. Ja hierarhiju jauc un bojā, vīrišķā pasaule izjūk…

Komentāri

1 Anna

Kādas ir jūsu domas par Jordan Peterson un viņa jaunāko grāmatu 12 rules of life, kur arī, es teiktu, daļēji tiek skarti šie jautājumi?

2 Ilze

Mans dēls piedzima lielā mīlestībā pret manu vīru. Mēs izšķīrāmies, bet mana sirdsapziņa ir tīra, jo es viņu mīlēju vairāk par visu. Es nemaz negribētu citus motīvus kādēļ radīt bērnu.

Un jā, vieglāk būtu ar kādu lupatveidīgo veci. Ar bijušo man būs jārēķinās visu mūžu; jā, es varu zaudēt. Bet es ticu, ka viņš nav kretīns un būtībā galvenais lai dēlam ir labi. Ja vajadzēs, es nolikšu sevi 2.vietă.

3 Lāsma

Šodien uzgāju dzejolīti. Te labi iederas.

Labi vīri dara sievas nelaimīgas

Labi vīri dara sievas nelaimīgas,
tāpat kā slikti vīri, tikpat bieži;
bet sievas nelaime pie laba vīra
ir daudzreiz postošāka,
nekā sievas nelaime pie slikta vīra.

/D. H. LORENSS (David Herbert Lawrence, 1885-1930),
K.Vērdiņa atdzejojums/

4 Linda (laikam II)

Citēšu Stīvenu Hokingu: “The human failing I would most like to correct is aggression. It may have had survival advantage in caveman days, to get more food, territory or partner with whom to reproduce, but now it threatens to destroy us all.” — February 2015, during a tour of London’s Science Museum, “The Independent”.

5 Marta

Paldies par šo!
Bet,lūdzu,izlabojiet daudzās drukas,rakstības,burtu kłūdas. Brīžiem teksta jēgu saprast pagrūti dēł tā. Paldies.

6 Jautājums

“Vīrietis apskauž sievieti, kas var dzemdēt, tāpēc turas un neiet prom”(c). Kāpēc vīrietis neiet prom tad, kad sieviete vairs nevar dzemdēt?

7 Sieviete 50

Situācijas ir piedzīvotas un pastāv neatrisinātas. Neizdodas turēt tās līnijas, jo intuīcija jau saka -stop, bet kaut kādi principi/izglītība/stereotipi tevi grauž un lepnība arī, un ar to visgrūtāk tikt galā, ar savu prātu! Intuīcija darbojas, bet sanāk, ka prāts un izglītība/stereotipi mūsdienās ir stiprāki par to arhaisko, kas ir intuitīvs? Kur tad ejam? Lepnība jeb gordinja esot grūtākā lieta.

Publicēts: 18.03.2018
Komentāru skaits: 7