Mākslīgais aborts, Dievs un zinātne

Viesošanās Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā manī iešūpoja kaut kādā ziņā jaunu, tomēr arī ierastu domu plūsmu. Mākslīgā aborta jautājums tomēr stāv kaut kādos krustpunktos starp sievišķo, ģimenisko, sociālo un reliģisko eksistenci – šo domu es izvērsīšu šajā ierakstā. Tomēr vispirms – tas, ko es ierakstīju savā feisbuka kontā pēc tās sēdes.

… tur runa bija par triju deputātu (Jurģis Klotiņš, Ramona Petrāviča, Jānis Grasbergs) izvirzītajiem grozījumiem likumos, kur galvenā doma bija – sievietēm, kas izvēlas izdarīt abortu, vispirms obligāti jākonsultējas pie speciālista, kas sagatavots šādu konsultāciju veikšanai.

Man ir hermanisks kauns par to, kas tur notika – šī Saeima tiešām ir bezcerīga. Manuprāt, diezgan viegli sajust empātiju pret sievieti, kas negaidīti kļuvusi grūta un domāt, kā tai palīdzēt. Man ir bijis daudz šādu klienšu, to konsultēšana mēdz būt ļoti efektīva – jo parasti sievietes ir ļoti apjukušas, viņām ir daudz neskaidrību par attiecībām ar bērna tēvu un saviem vecākiem. Nereti drošību nerada arī finanses. Sarunās, mazinot apjukumu, var ļoti labi uztaustīt risinājumu virzienus, nekad nav tā, ka vienīgais risinājums ir aborts.

Man nav grūti sniegt šādas konsultācijas, jo bijušas arī citas klientes – kas nožēlo kādreiz izdarītos abortus, kam pēc aborta nākamā grūtniecība tā arī vairs nav iestājusies, kam jau ap 40-it, bet bērnu nav, atšķirībā no karjeras. Kas sākušas mākslīgās apaugļošanas procedūras, kuru efektivitāte diemžēl ir tālu no 100%.

Nācies konsultēt arī sievietes ar izteiktu premenstruālo sindromu, ar premenopauzes izpausmēm, ar spontānajiem abortiem un nedzīvi dzimušiem bērniem. Arī tādas, kuras pēc bērniņu (t. sk. augļu) zaudējuma izjūt visāda veida psihiskos traucējumus un kam pēc šādām nelaimēm sašķobās attiecības ar vīriem. Visas šīs daudzās sievietes ir mani audzinājušas tam, lai es empātiski un profesionāli varētu izturēties pret citām, tajā skaitā pret to klienti, kas varētu būt atnākusi šodien un kas teiktu – es domāju par abortu, bet man vajag plašākus kontekstus, lai pieņemtu izsvērtu lēmumu.

Saeimas komisijā šādu sieviešu konsultēšanu obligātā kārtā nosauca nevis par dāvanu un atbalstu viņām, bet par sieviešu tiesību pārkāpšanu un trešo personu iejaukšanos viņu dzīvēs. Bet tas nebija briesmīgākais – empātijas vietā valdīja zvēriskums, turklāt ar sievietes seju. Īpaši briesmīgi bija vērot deputātes – ārstes, Veselības ministrijas pārstāvi, tiesībsardzi. Tur, protams, liela loma kreisā liberālisma programmai, kas jārealizē šai koalīcijai, ja vien ZZS nenoleks. Šī programma ietver sevī Nāves kultu, lai viss kļūtu tikai sliktāk un sliktāk visās sfērās.

Bet ne tikai par ideoloģiju te runa – tam zvēriskumam bija arī personiski vaibsti. Jo kādam jau tas aborts ir arī jāveic… Un tās sievietes, kurām tas veikts, bet kuras vēl nav sapratušas tā dziļākās sekas uz sevi un ģimeni, tām arī jānocietinās, jāaizsargājas.

Tieši kā kolektīvu, valstiski apmaksātu aizsardzību no sievišķībai ļoti svarīga jautājuma iejūtīgas risināšanas var izskaidrot atmosfēru tajā sēdē. Jāatzīst, to prasmīgi vadīja Andris Bērziņš, dzesējot sakāpināto temperatūru, bet nu un? Kas ir panākts, kāds sausais atlikums par deputātu iztērēto darba laiku?

Kreisie liberāļi, protams, turpinās sludināt, ka sieviete ir Upuris tādēļ, ka viņa ir sieviete. Un ja sieviete ir Upuris, tad saskaņā ar Stambulas konvenciju, vīrietis ir varmāka. Un ja sievietei kā jau sievietei jādzemdē, tad tas ir pret sievietēm un viņu tiesībām nebūt sievietēm un Upurēm.

Bet vai vienreiz nepietiks? Tieši visi ar bērniem un fertilitāti saistītie jautājumi ir svarīgākie sievietei viņas dzīvē, nevis tie, kas ar viņas vīrišķošanu sapīti. To man 30 psihoterapeita un 40 ārsta darba gadu laikā ir iemācījušas manas klientes. To tad cenšos arī nodot tālāk – tiem, kam šīs pieredzes varētu noderēt. Varbūt tomēr arī deputātiem?

Kas ir dzīvība un tās atņemšana?

Kreiso liberāļu mantra, kuru tie skandina, citos neklausīdamies, ir – dzīvība sākas no piedzimšanas brīža. Ja bērns nav piedzimis, tad viņš nav dzīvs, viņu nevar nogalināt un par to juridiski vajāt. Konsekvence – mākslīgam abortam (ar augļa sadalīšanu vēl dzemdē vai jau ārpus tās, kā jāsaprot) jābūt legālam līdz pat pēdējai dienai pirms dzemdībām. Šādi likumi jau darbojoties dažos ASV štatos un mūsu kreisie tādus gribētu arī pie mums.

Kristīgais viedoklis – dzīvība sākas no ieņemšanas brīža, tādēļ mākslīgs aborts bez medicīniskām indikācijām ir slepkavība, par kuru jāsoda ar visu likuma bardzību. Ir vēl citi viedokļi – piemērām, regresīvās hipnozes speciālists Maikls Ņūtons (skatīt, piemērām, viņa grāmatu „Dvēseļu dzīve”, arī latviski) uzskata, ka dvēsele augļa ķermenim pievienojas grūtniecības otrā trimestra sākumā. Bet – tie visi ir viedokļi, nevis objektīvas pierādāmas patiesības – tādas vienkārši nav. Vismaz pagaidām mēs nevaram izsekot dvēseles gaitām (lai gan Ņūtons apgalvo pretējo), tikai augļa ķermeniskajai attīstībai. Objektīvi var spriest tikai par to.

Neilgi pēc minētās Saeimas komisijas sēdes uz valsts apmaksāto kreiso liberāļu raidījumu „Krustpunkti” tika uzaicināta RSU embrioloģijas profesore Māra Pilmane – https://www.youtube.com/watch?v=IO9OhkPeO6M Raidījuma vadītājam Aidim Tomsonam laikam bija naiva cerība no profesores izdzirdēt viņa ideoloģiskās grupas viedokļa apstiprinājumu – sak, žmiedziet tik tos augļus nost, kamēr nav piedzimuši, tikmēr tādi necilvēki vien ir!

Nekas tāds, protams, nenotika. Apbūra, liekas, pat Tomsonu, profesores cilvēcīgā, pietātes pilnā attieksme pret dzīvību – gluži reliģiska. Pilmanes kundze pat teica – nodarboties ar embrioloģiju un neticēt Dievam nav iespējams. Tā ir arī mana sajūta, atverot jebkuru embrioloģijas mācību grāmatu – katrā teikumā ir attēlots jauns Radīšanas akts, kura saiknes ar iepriekšējo un nākošo tikai ar zinātnes intrumentiem nav aprakstāmas. No profesores teiktā varēja atvedināt, ka arī apaugļošanās ir sarežģīts, dzīvību apliecinošs process, kas ne vienmēr turpinās kā izdzīvošana. Dažreiz tikko apaugļojusies olšūna iet bojā. Notiek nemitīgas pārbaudes – vai šai dzīvībai ir tiesības būt, attīstīties un augt, jeb Dieva vai Dabas visuredzīgā acs nozibsnīs – stop!

No Pilmanes kundzes atbildēm (ne tikai) secinu – zinātniski nav iespējams noteikt, kad sākas cilvēka dzīvība, jo arī dzimumšūnas pirms apaugļošanās ir dzīvas. Tas atkarīgs no juridiskiem, nevis embrioloģiskiem kritērijiem. Bet es sapratu arī – šim jautājumam raidījumā nav cita kontekta kā abortu ne/legalizēšana. Bet ja tā, tad uz to jāatbild – dzīvībai nav sākuma, tikai gals. Pārtraucot dzīvības gaitu ārpus Dieva plāna, mēs izdarām pārkāpumu, par ko būs jāizjūt sekas.

Dieva griba un cilvēks Dieva vietā

Tagad par to, par ko ne kreisie liberāļi un ne daudzi kristieši nav aizdomājušies, lai gan abortu tēmu parasti baznīcas aprindās min kopā ar to. Par kontracepciju. Abus uzskata par ļaunumu, jo tie nostāda cilvēku Dieva vietā. Nevis Dievs izšķir, kurām šūnām būs savienoties, kļūt par bērnu, piedzimt, izaugt un dzemdināt savus bērnus, bet cilvēks pats – sieviete, vīrietis, ārsts. Sevišķi asi šis jautājums paceļas mākslīgās apaugļošanas klīnikās, jo tur mēģina radīt bērnus no šūnām, kuras Dievs 99,99% gadījumu būtu izbrāķējis. Tas, kas 40gadīgos šo klīniku klientos (sevišķi sievietēs) ir palicis, ir tādi atlikumi, vai kā viens draugs teica – sakasnīši (tie, kas cepuši maizi, sapratīs), kvalitatīvākās olšūnas no olnīcām iziet pirmās, jaunībā…

Zīmīgi – tajā Saeimas komisijā attālināti piedalījās arī kādas mākslīgās apaugļošanas klīnikas embriologs, jauns vīrietis. Viņš retoriski un nedaudz iesmejot par kristiešiem, jautāja – ja es zem mikroskopa sekmīgi, ar tēva sēklu apaugļoju mātes olšūnu, vai tas nozīmē, ka tas jau ir cilvēks un ja es to tīši vai netīši iznīcinu, vai mani var sodīt par slepavību? Jautājums ļoti būtisks un praktisks visām šāda veida klīnikām – ko lai ārsti dara ar apaugļoto materiālu, kas glabājas ledusskapjos gadiem un kas varbūt nebūs vairs vajadzīgs, jo tā bioloģiskie vecāki jau tikuši pie bērna, pārdomājuši utml.? Tas, ka ārsti šo jautājumu uzdod kaut vai tikai savstarpējās sarunās, liecina, ka viņi jūt to Dieva nolikto robežu, kuru nedrīkst pārkāpt un par kuru vēl runāsim.

Šis jaunais cilvēks, embriologs, ir nokļuvis Dieva vietā pavisam burtiski, tādēļ viņš nevar uz sevis neizjust Dievam risināmo jautājumu smagumu, kas speciālistam parādās ētisku problēmu veidā. Šeit mums atkal jāatgriežas pie profesores Pilmanes teiktā. Man ļoti patika, kā viņa runā par ārsta ētiku – tās avots viņai ir sajūta, kas rodas strādājot ar dzīviem cilvēkiem vai nedzīvu izpētāmo audu materiālu, kas kādreioz bijis dzīvs. Man šī sajūta ir Dieva signāls cilvēkam, šajā gadījumā speciālistam – to drīkst, bet šito nē. Ja darīsi to, ko es aizliedzu, sodīšu tevi ar emocionālām (piem., vainas sajūtu) vai psihosomatiskām ciešanām, kas var būt tik smagas, ka nākas pamest profesiju vai pat smagi saslimt.

Bet svarīgi ir arī kam rodas šī par Dieva dusmām brīdinošā sajūta. Tādi ārsti kā profesore Pilmane ir retums – viņa ir saglabājusi jūtīgumu pēc pieredzētā vispirms kā pediatrei daudzos gados bērnu slimnīcā un pēc tam anatomikumā. Ir tāds vācu vārds – die Hellhörigkeit, kas nozīmē „gaišdzirdību”, smalku jūtīgumu cauri daudziem šķēršļiem. Pa šo gaišdzirdības kanālu profesore drošticami saņem Dieva signālus par ētiku, kāda jāievēro šajā sarežģītajā stāstā ap cilvēka dzimšanu. Bet uzsveru – šis kanāls strādā tikai pieredzējušiem, bet  nonotrulinātiem ārstiem, varam minēt kaut vai visiem zināmo Pēteri Kļavu. Tā nav tikai ētika, tajā ir zināšanas par Dieva likumiem un pasaules iekārtojumu, varat paciemoties arī Pētera mājaslapā www.reanimare.lv .

Man uz galda stāv grāmata „Principiāla dzīvības aizsardzības ētika”, autore Agnese Irbe, filoloģijas zinātņu doktore, kristiete, precējusies triju bērnu māte. Vai Agnese runā par to pašu ētiku, ko profesore Pilmane? Šķiet nē, viņai nav šīs tiešās telefona līnijas ar Dievu, neskatoties uz piederību kristiešiem! Toties viņai ir pilns grāmatplaukts ar moderno un pagātnes filozofu darbiem! Izskatās, tos viņa izlaidusi caur savu un sev tuvo cilvēku psihoterapeitiski neanalizētām pieredzēm un re – sanākuši secinājumi, kas pretendē uz autoritāti.

Te jāatceras Demos konferenču tradīcija – tur visi tradīcijas dibinātāji kā viens atsaucas uz politiskās filozofijas literatūru, liekot manīt, ka tā ir galvenā vai pat vienīgā metode, kas spēj aprakstīt konservatīvismu. Pēc pirmās konferences „prezidijam” pajautāju apmērām tā – vai jūs uzskatāt, ka ar politiskās filozofijas instrumentiem iespējams aprakstīt visu konservatīvisma ainavu, ieskaitot norises ģimenē un indivīdā. Sekoja neliels mulsuma brīdis pēc kura profesors Bičevskis atbildēja – jā, mierīgi, jau Aristotelis par to rakstīja.

Es pasmīnēju, bet turpināju apmeklēt konferences, cerībā, ka gan jau kādu brīdi arī es ar saviem viedokļiem par ģimeni vai demogrāfiju būšu vajadzīgs. Nebiju. Toties no organizatoru loka pēkņi pašeliminējās Agnese Irbe. Tad es atcerējos viņas manieri intervijās vai disputos manis par žanndarkisku stilu nosauktā veidā iztaisnot muguru, atmest galvu un paziņot pilsētai un pasaulei īpašo ziņu – ES nepiekrītu!!!

Nē, nu saprotams, gribas pieprasīt tādu autoritāti kā Dieva vietniecei zemes virsū. Bet to var dabūt tikai kopā ar atbildību, kopā ar ētiskām un psihosomatiskām ciešanām, taustoties un pārkāpjot robežas, kuras nedrīkst pārkāpt, bet par nedrīkstēšanu var uzzināt tikai mēģinot un kļūdoties. Filozofi un filologi, paliekt tikai zinātnes robežās, tādu atbildību uzņemties nevar, bet embriologi, sevišķi mākslīgajā apaugļošanā strādājoši, nevar neuzņemties. Arī ārsti, kas izdara abortus, kļūst par Dieva vietniekiem, arī tie, kas nozīmē kontracepciju. Tas nav tikai gods, tā ir arī reāla smaga atbildība, ko ne katrs var panest.

Sievietes zvēriskums

Vienā jautājumā Aidis Tomsons no profesores Pilmanes saņēma viņa kreisliberālo uztveri apmierinošu atbildi – aborts ir tikai un vienīgi sievietes pašas izvēle. Viņš nopriecājās, bet nejautāja tālāk – ko profesore ar to domā? Ja būtu jautājis, uzzinātu – nu galīgi ne to, ko kreisliberāļi. Viņa droši vien teiktu – šāda sieviete arī uzņemas Dieva atbildību un līdz ar to – potenciālās ciešanas, kuras nāks pār viņu, viņas ģimenei un pēcnācējiem. Dievs par to sodīs ar psihosomatiskiem instrumentiem – tur būs tas, par ko dzied Kaspars Dimiters – „nedzimušu bērnu balsīs ģenerāļi raud” – https://dziesmas24.lv/song/2914-Kaspars_Dimiters_-_Naves_Paradize Es par šiem procesiem esmu izrakstījies savā grāmatā „Abpus Pārejai” – https://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/abpus-parejai/

Ja profesores kundzei būtu uzdots jautājums – vai sievietei pirms aborta būtu vajadzīgs konsultēties ar psihoterapeitu, mācītāju, dūlu, vecāmāti, ginekologu vai citu speciālistu, kam viņa uzticās, vai būtu iespējams, ka viņa teiktu – nē, viņa pati visu zin. Bet ja jautātu – vai sievietei, kam nav naudas konsultācijai un kas nezina, kur atrast speciālistus, ar ko izrunāties, būtu jāsaņem valsts palīdzība šo jautājumu risināšanā? Vai uz tādu jautājumu profesore atbildētu – nē, atbildība ir tikai sievietei, viņa visu zina pati, valstij to dalīt nevajadzētu? Tomsons nepajautāja.

Tomsons neko nepajautāja arī par zvēriskumu, kuru še pieminu. Man ir aizdomas, ka sakot, ka aborts ir tikai sievietes pašas izvēle, profesore domāja arī to, ko bieži min kā argumentu, kāpēc abortiem jābūt legāliem – ja tie tādi nebūs, tad pieaugs kriminālo abortu skaits un sievietes mirs. Manuprāt, tā ir zemiska šantāža, tā nedrīkstētu izdoties. Bet šeit ir cita lieta. Iedomāsimies, tūkstoti gadu atpakaļ, sievietei ir pieci bērni, kurus lāgā nav ar ko barot. Un tad piedzimst sestais. Ja māte kādu no bērniem nenogalinās, badā nomirs visi. Šeit mēs redzam māti kā Dieva instrumentu – vienu no tiem, kas dažādās attīstības stadijās atsijā dzīvot nespējīgos. Šādā situācija es šo māti, iespējams, attaisnotu, lai gan nav zināms, kā caur psihosomatiku uz to reaģētu Dievs. Man ir tāds jautājums vārīgām pāremancipētām klientēm – vai tu spētu pati savām rokām nokaut vistu, ja bērniem nebūtu ko ēst? Un aitu? Un teļu? Sievietes izzdzīvotspēja vēsturiski ir bijusi saistīta arī ar šo zvērīgumu, šo izlemtspēju, šo neskatīšanos atpakaļ, gatavību maksāt Dieva noteikto cenu. Situācijās ap abortu tā tiek ieslēgta, lai gan tai vairs īsti nav funkcijas – šodien nevienai sievietei un bērnam nebūtu jāmirst badā. Lai gan vienmēr nepilnīga, tomēr sociālās aizsardzības sistēma gan valstiskā, gan nevalsisko organizāciju līmenī strādā.

Te nāk prātā svarīga doma par Raudupieti. Esmu runājis ar ievērojamu latviešu aktrisi, kura šo lomu ir spēlējusi. Viņa teica – neviena cita loma mani nav tā skārusi līdz pašiem esības dziļumiem. Tajā ir kaut kas transformējošs. Raudupietei ir tā pati fantāzija, kas mūsdienu abortētājai – bērns nozog viņai dzīvi. Bet tā ir fantāzija par dzīvi, nevis dzīve…

Sieviete kā Dzīvība un kā Nāve

Plūstoši no dzimšanas esam nonākuši līdz nāvei – tās ir cieši savā starpā saistītas, bet par to – nedaudz tālāk. Profesore Pilmane īsti nepiepildīja Aivja Tomsona gaidas attiecībā uz vēl vienu kreisliberāļu mantru – tiesībām uz eitanāziju. Es profesores vietā piedāvātu Tomsonam – es sarunāšu ar kolēģiem reanimācijā lai jūs būtu tas, kas atslēdz neglābjami slimu bērnu no dzīvības uzturēšanas aparātiem. Uzņemsieties, izturēsiet līdz galam savu ideoloģisko pozīciju?

Te mēs atkal atduramies pret ētisko robežu, kas ir Dieva, nevis kaut kādu neirotisku procesu nodiktēta. Robežu iezīmē brīdinošās, nepatīkamās sajūtas, tai tuvinoties, un psihosomatiskās sekas, to pārkāpjot.

Te, protams, varētu uzdot milzums jautājumu – bet kanibāliem ir cits Dievs? Bet publiskie nāvessodi, karš galu galā, Čikotilo? Šeit varētu ilgi analizēt, bet es no šiem jautājumiem izeju ar atbildi – ir pareizas un ir nepareizas nāves. Tas ir tā no Dieva perspektīvas skatoties – bet šis skatījums vienmēr nav iepriekš prognozējams. Lai gan ir likums, kas izpildās 99% gadījumos – ja nomirst vecs cilvēks ar daudzām slimībām, tuvinieki izjutīs īslaicīgas sāpes, bet tad – gaiša atvieglojuma sajūtu, dvēsele aizgāja pie Dieva. Bet ja nomirst bērns, sāpes var nepāriet visu mūžu, atvieglojums var neiestāties, vecāki var nespēt atļaut sev šķirties no bērna. Bieži ir tā, ka mirušais bērns ir emocionāli svarīgāks kā dzīvais, caur ko pēdējais var stipri ciest. Viņam jābūt Varonim, kas iztur māsas vai brāļa nāvi un nedoties tam līdzi.

Te mēs nonākam pie ļoti svarīga secinājuma – sieviete gan dzemdē, rada un bezgalīgi mīl savus bērnus, gan nogalina. Gan dzemdes tukšums un ilgošanās pēc bērniem, gan zvēriskums, aborti un bērnu pamešana. Ir tāds Freida skolnieks Oto Ranks, kura svarīgāko darbu „Dzimšanas trauma” (1924) paguva iztulkot Igors Šuvajevs. Viņš runā par dzimšanu kā bērna atrašanos starp dzīvību un nāvi, kas asociējas ar mātes ķermeni, sevišķi dzimumorgāniem, kas vēlāk projicējas uz visām sievietēm, jo to ķermeņos atrodas līdzīgi simboli kā mātes ķermenī. Bet šīs atmiņas neglabājas smadzenēs, centrālajā nervu sistēmā – tā dzimšanas laikā nav vēl pietiekami attīstīta. Tās glabājas ķermenī – autonomajā nervu sistēmā – mūsu ķermeņi uz kaut vai redzes kontaktu ar kādu sievieti reaģē ar atmiņām par savu dzimšanu un ar to saistīto dualitāti – viņa dod man dzīvību, bet var arī neizlaist no sevis, nosmacēt, ievilkt atpakaļ. Ranks domā, ka jebkura klaustrofobija nāk no šīs pieredzes. Psihosomatiskās sūdzības rodas autonomajā, centrālaijai nepakļautajā, arhaiskās nervu sistēmā – caur to parādās Dieva pozīcija. Mana klīniskā pieredze apliecina šīs Ranka teorijas pareizību. Vienlaicīgi pārsteidz, cik maz tiek runāts gan par sievietes objektīvo zvēriskumu, gan subjektīvo, no katra cilvēka dzimšanas pieredzes projicēto (izdomāto) sievietes spēju nogalināt. Sevišķi no kreisliberāļu ideoloģiskā viedokļa par to runāt ir aizliegts. Jebkura doma, ka sieviete varētu būt ne tikai upuris, bet arī varmāka, kaut arī nevis reāli, bet iedomāti, ir aizliegta, jo apgāž visu ilgi ļepināto ideoloģijas būvi.

Kas ir sieviete?

Te mēs esam nonākuši pie jautājuma – kas ir sieviete? Tas ir it kā vienkāršs, it kā pašsaprotams, bet ļoti viltīgs. Tautas prātos tas ir ļoti sašķobīts. Savā ziņā taisnība kreisliberāļiem, ka sieviete kā dženders ir ļoti izmainījies un mainīsies tālākajā vēsturiskajā perspektīvā. Pat Asociācija Ģimene, kas ir tāda kā konservatīvo viedokļu māte Latvijā, kaut kur bija publicējusi aptuveni šādu domu – kā mēs varam apšaubīt Latvijas sieviešu iespējas attīstīties, ja augstākā izglītība ir 40+ (precīzi neatceros) sieviešu un tikai 20+ vīriešu? Jāsaka, es esmu konservatīvāks, lielāks katolis par pāvestu, tātad. J Manuprāt, augstākā izglītība liecina par sievietes vīrišķošanos, nevis attīstību. Tā veido tādu kā iekšējo patriarhātu, kura pozitīvā funkcija ir kompensēt to pašu jau minēto zvēriskumu. Bet negatīvā – bloķēt bioloģisko sievišķību un mātišķību, konkurēt ar to. Sievietes attīstība man nozīmē – apzināties un saprast savas sievišķības pamatus, lai adekvātāk varētu būvēt to, kam uz tiem jāstāv.

Par šo es daudz detalizētāk, kā šī raksta mērogā iespējams, rakstu grāmatā „Pirmais Templis. Sievietes ķermeņa simbolika” – https://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/pirmais-templis/ – ir pierādāms, ka cilvēki sievietes nozīmīgumu uztver 1) kā Dzemdi, caur kuru mēs objektīvi ienākam šajā pasaulē, bet kas saskaņā ar Ranku rada arī bailes tikt ievilktam atpakaļ, nosmacētam. Tātad sieviete gan kā Dzīvība, gan Nāve; un 2) kā Dievieti, kurai jāziedo, lai tā ar tā sauktās (ne)drošās piesaistes (attīstības psiholoģijas termins) palīdzību palīdzētu izdzīvot šajā pasaulē, iegūstot gana drošības sajūtas, utonomijas un spējas uzticēties. Sievietes galvenais darbs ir nest sevī  Dzemdi un Dievieti. Bet tas ir tik grūti! Tādēļ, kreisliberāļi izgudro, ka dzīve šajās enerģijās ir pazemojoša un sievietei jāemancipējas – jāiegūst tie labumi, kas vēsturiski pienākušies tikai vīriešiem. Bet tas nozīmē veselu pašapmānu sistēmu – pašai nesaprast, kas tu esi, uz kāda pamata tu stāvi!

Tā ir ideoloģija, kurai nedaudz pakļāvusies pat Asociācija Ģimene. Tai ir pilnībā pakļāvušās vairums jauno sieviešu un pat jauno vīriešu, kas piedalās Progresīvo sātaniskajās demonstrācijās. Bet tas nozīmē, ka nevis gender ir atdalījies, aizattīstījies no sex, bet ka tas ir ideoloģiski mākslīgi atrauts no sex. Sievišķība zaudējusi saikni ar savu pamatu – nu jau tik lielā mērā, kas sievietes pārstāj dzemdēt. Atceramies Čikāgas piecīšus – sievietes vairs nedzemdēs, tikai lielas olas dēs, tik dēļ jums daiļās dāmas dēļ jums! Pravietiski, lai gan – dzemdēt jau pārstāj, bet olas kaut kā vēl neredzam.

Šī ir funadmentāli svarīga lieta – bērni ir svarīgāki par diplomiem. Tas ir pašsaprotams 40+ gadīgai zinātņu doktorei, kurai nav bērnu. Ja es viņai jautāju, ja tu varētu doktora grādu samainīt pret bērnu, vai tu ilgi domātu? Nedomātu ne mirkli, viņa atbild un asaras birst kā pupas. Kāpēc viņai neviens pirms 20 gadiem nepastāstīja par šīm asarām?

Kā es saprotu Stambulas konvenciju – tā uzskata par vardarbību pieprasīt vai vismaz ierosināt šai nu jau dzemdēt nevarošajai zinātņu doktorei to tomēr darīt to tad, kad tas bija iespējams. Dzemdēšanu tā uzskata par arhaisku dzimumlomu stereotipu, kas saglabājies no vēstures, kuru var interpretēt tikai kā vīriešu kundzību pār sievietēm. Tagad attīstam jaunus dženderus, atbrīvojam sievietes no dzemdēšanas un citām pakļaušanās vīriešiem formām un virs zemes iestāsies laimība… Iespējams – tā ir utopija, kura var rasties un dzīvot homoseksuāļu galvās, no viņiem bērnu radīšanu prasīt nevar. Bet nevar arī pārņemt viņu fantāziju kā likumu visiem, tas noteikti nav Dieva plāns.

Cita kliente atnāca terapijā ar jautājumu – ko man rakstīt vizītkartē? Respektīvi – ar ko man lepoties, kas es esmu galu galā? Man dabiskās atbildes – māte, sieva – viņu neapmierināja (dzimumlomu stereotipi tak). Arī vīrišķās lomas, kurās viņa bija ieguldījusi daudzus gadus, nešķita vizītkartes gana cienīgas – te es domāju – labu augstāko izglītību, ieņemamo amatu, iespējamo karjeru. Laikmeta un dženderu ļoti samulsināta sieviete.

Mana recepte lielākai jaunu sieviešu daļai ir vēl joprojām ir nezināma, tādēļ viņām ir risks aizputroties turp – bezbērnībā jeb nepriecīgumā par bērniem, prom no „stereotipiem”. Bet ja pabeidz bakalaura studijas jeb tām pielīdzināmu profesionālo izglītību un sāk dzemdēt, tad lietas nostājas savās vietās. Izglītībā vai darbā var atgriezties, kad jaunākais bērns aiziet bērnudārzā. Bet nekad neviens darbs nevar būt tik vizītkartes cienīgs kā mātes, sievas un ģimenes pavarda sagātājas ceļš! Jau minētā Agnese Irbe kādā īsā videoklipā, domātā jaunām meitenēm laikam, teica – jūs nevarat zināt, cik ļoti jūs mīlēsiet savus bērnus! Grūtniecība, dzemdības un zīdīšana ar krūti maina ne tikai sievietes fizioloģiju, tā iemāca bērna mīlēšanu un māte vairs nav tā pati sieviete, kas pirms bērna.

Kristieši kā mēs paši

Reizēm man ir jāpamāca kristieši kristietībā, jo arī šeit kreisliberāļi daudz ko sajaukuši. Ja paklausās kādu ārprātu nes bijušais Torņkalna draudzes mācītājs Indulis Paičs https://www.youtube.com/watch?v=bN35APgp-vE&t=698s , mani neesošie mati ceļas stāvus. Kaut vai par Ziemassvētku notikumu daudzi jāpamāca – tajā mēs redzam mātes un tēva uzupurēšanos, lai dzimtu Dieva Bērns. Ja mēs pļurkstam par vecāku grūtībām, aizmirstot par Jāzepa un Marijas upuriem Dievam, mēs vairs neesam kristieši. Grūtībām ir nozīme tikai kā ziedojumam un kā ticības apliecībai, nevis kā iemeslam izprasīt kādu īpašu algu. Šajā stāstā galvenais ir Bērns, Dievs un tā griba. Vecāki – Dieva gribas izpildītāji, tā plāna realizētāji. Viņu grūtībām attiecībā pret Bērna grūtībām un Dieva plānu nav lielas nozīmes. Šis bieži tiek aizmirsts, kreisliberāļi redz tikai vecākus kā galvenās personas šajā stāstā.

Te mēs nonākam pie svarīga mātes dzīves aspekta – bērni maina sievieti. Portālā Telos ir labs bijušās feministes stāsts par savām izjūtām un attieksmes maiņām, paliekot stāvoklī – https://telos.lv/sunas-glotas-un-berni/ . Jāsaka – bet tas tikai sākums – bērni un pēc tam mazbērni mainīs sievieti visu mūžu. Tas attiecas arī uz Agnesi Irbi, kurai es šajā rakstā esmu nedaudz pakratījis ar pirkstu. Viņai bērni vēl visu nav iemācījuši, Agnese galu galā ir tikai dažus gadus vecāka par manu vecāko meitu, bet viņas bērni ir jaunāki par manas meitas bērniem.

Sarunājoties ar par sevi būtiski jaunākiem cilvēkiem, es uzdodu jautājumu – ko es sapratu viņa vecumā? Un – vai manā vecumā viņi sapratīs to, ko es tagad? Gan jau ar Agnesi būs viss kārtībā – nometīs savu augstprātības čaulu, padomājot arī – kā tas gadījās, ka līdz bērniem, kas, kā no viņas publiski teiktā izriet, nākuši vēlu, pēc 35, viņa ir bijusi pārliecināta kreisliberāle. Un vai tagad pa kādiem gadiem desmit tiešām, pati no sevis notikusi tāda transformācija, ka tālāk nekā vairs nebūs?

Kad man bija 42, iznāca mana pirmā grāmata – „Bendes meitiņa un viņas tēvs”, – par atkarību, kuru es definēju kā „atgriešanos mātē”, dzimšanu atpakaļ, citu, mātei līdzīgu Glabēju izmantošanu, pārstrādājot dzīves zaudējumus. Tur pirmoreiz parādās māte kā Dieviete, lai gan tad es to vēl tā nesaucu. Māte kā drošības sajūtas pirmais avots katra cilvēka dzīvē un attiecības ar to kā skola, kurā mēs (ne)iemācījāmies paši sevī ģenerēt gana daudz drošības sajūtas, lai spētu izturēt dzīves grūtības. Šī mana  grāmata ir sievišķo pasauli ļoti respektējoša, manuprāt, nekas no tajā rakstītā nav novecojis. Un Agneses Irbes „Principiāla dzīvības aizsardzības ētika” kā vīrišķīga, galvenokārt uz apziņas un prāta produkciju balstīta grāmata. Viņas ētika un morālfilozofija ir izdomātas, no galvas dzemdētas kategorijas (atcerēsimies Atēnu, kas dzima no tēva galvas, kurā bija nokļuvusi, Zevam norijot Metīdu, visgudrāko dievieti, Atēnas māti). Tā ētika nenāk tādā ceļā kā profesorei Pilmanei – caur dziļi smalkdzirdīgu kontaktu ar Dievu. Jeb bišķiņ nāk – tur kur jūtams, ka viņa pieslēdzas savai Mātes lomai. Filozofija priekš manis vispār ir tādu vīriešu patvērums, kas bēg no Dievietes, emocijām un sievišķā, izveidojot izdomātu pasauli, kurā paši var labi un autonomi justies. Vislabākais šāda vīrieša prototips ir Sokrats, kurš vazājās pa pilsētu un uzmācās ar savām gudrībām katram, kas bija gatavs klausīties. Neizslēdzu, ka viņš bija seksuāls sliņķis, jo eksistē daudz leģendu par viņa sievas Nīkipes kašķīgumu un publiskām sūdzībām par vīru. Varbūt Dieviete, kurai pietrūkst ziedojumu… Zīmīgi – Sokrata māte Fenareta ir bijusi vecmāte un viņam ir dvīņu brālis Patrokls, kuram ir cits tēvs, Heredems, ļoti rets, bet bioloģiski iespējams gadījums (Tas no no Igora Surikova monogrāfijas). Izvēloties laulību ar Sokrata tēvu Safronisku, viņai, saskaņā ar tā laika likumu (bērni pieder tēvam) Patrokls bija jāatstāj Heredemam. Varam pafantazēt par zvēriskuma aspektu Fenaretas raksturā un vai kausā ar velnarutka sulu, kuru Sokrats pats brīvprātīgi, bet saskaņā ar tiesas lēmumu, izdzēra, nebija arī kāda daļiņa no viņas…

Man izskatās, ka Agnese Irbe darbojusies pēc tāda modeļa, kā vairums mūsdienu jauno sieviešu, kas nozīmē – izglītība un karjera vispirms un par ko Asociācija ģimene nedaudz domā, ka tā ir sievietes attīstība. Viņai paveicās, labi gēni laikam, ka pēc 35 spēja vēl 3 bērnus radīt. Vairumam tas neizdosies arī ar dārgi izmaksājošas mākslīgās apaugļošanas procedūru palīdzību. Tā ka – ja gribam izdzīvot kā tauta un dzimta – marš atpakaļ pie dzimumlomu „stereotipiem” un „vīriešu kundzības”, kā to zīmē kreisliberāļi un Stambulas konvencijas autori, bet ne es.

Šādu sievietes dinamiku vīriešu izglītībā kaut kādā ziņā var iztulkot kā attiecību patriarhāta noliegumu, radot patriarhātu sevī. Abiem šiem patriarhātiem ir viens un tas pats uzdevums – kompensēt matriarhālo zvēriskumu. Šodienas jaunās sievietes cenšas visu darīt pašas, iztiekot bez vīriešiem, izkonkurējot tos kā labākas patriarhes. Tas pazemo vīriešus un liek tiem izlaisties. Bet tas sāpīgi atspēlēsies, ja būs karš. Ārējais patriarhāts atgriezīsies no citas puses – tas nerunās latviešu valodā, nebūs kristīgs un necietīs nekādu muldēšanu par dženderiem.

Lai nobeigtu šeit ieskicētās domas par kristiešiem Latvijā šodien, man jāatceras, kāda kristiešu sapulce, kuras beigu daļā man bija tas gods piedalīties. Man ienākot, atskanēja sirsnīgi aplausi, kas mani pagalam samulsināja. Bija lemts par kāda pasākuma organizēšanu, tika pasniegtas pateicības balvas. Bagātīgi klāti galdi – jūtams gādīgu namamāšu rūpes arī par miesu, ne tikai garu. Pa plašajiem logiem iespīdēja rudens saule, kas telpā valdošo atmosfēru darīja gaišu no iekšpuses. Ja vienā vārdā – tā laikam bija kristīgā mīlestība. Vai draudzīgums, no kā veidojas vārds „draudze”. Tas, iespējams, ir kas svarīgāks, nekā manis izdarītie galvas secinājumi šajā rakstā. Visādā ziņā – daudz praktiskāks. Līdzīgas domas rosījās, skatoties video no autobusa, ar kuru Latvijas kristieši brauc uz demonstrāciju dzīvības aizstāvībai Viļņā. Vai – vērojot tās pašas Asociācijas Ģimene praktisko ikdienas cīņu par konservatīvām vērtībām Latvijā.

Alga par sekošanu Dieva plānam

Vēl viena lieta, kas mani nebeidz izbrīnīt, tiklīdz runājam par dzemdēšanu un demogrāfiju – vienmēr tiek piesaukta nauda – cik vajadzētu maksāt pabalstos grūtniecēm un mātēm. Tajā es redzu kreisliberālās ideoloģijas ietekmi, kas sievieti un sevišķi grūtnieci tēlo kā Upuri, kam gauži nodarīts pār, jo bērns tak atņem dzīvi. Nu un tad tas kaut kā jākompensē. Šitāda uzupurēšanās. Bet naudas pieminēšanā jūtama arī vēlme atkratīties no demogrāfisko problēmu komplicētības tādā griezumā, kā še rādu. Nu iedodam tām mammām kādus 200 miljonus no budžeta un aizmirstam. Ja iesējām sēklu un nomēslojām, kaut kam jāizaug.

Bet tā taču ir kreisliberāļu fantāzija, nevis realitāte, ka jāmaksā. Objektīvi raugoties, bērns uzdāvina mātei grūtniecības, dzemdību un krūtsbarošanas fizioloģiju, kas transformē sievieti un kas pasargā no bezbērnības sāpēm. Bērns pārveido māti no iedomīgas feministes jaunībā līdz dzīvesgudrai dzīves vidusposmā un viedai vecumā. Turklāt – tas ļauj pašapliecināties – es to izdarīju, man ir bērni, to ir daudz un tiem ir labāki panākumi kā citiem bērniem! Ja par to maksā, tas pazemo. Es nesaku, ka nevajag pabalstus. Bet kā prēmijas, nevis algas…

Turklāt – esmu vienmēr brīnījies, ka daudzi mūsu pārtikušās sabiedrības locekļi nezin kāpēc domā, ka grūtnieces ir kaut kāda izolēta sabiedrības daļa, kura ir nabadzīgāka par citām. Nu nevar tak būt, ka viņām ir vīri, kam ir goda lieta uzturēt ģimeni. Nu nevar tak būt, ka bērniem ir četri vecvecāki, kas var atbalstīt, tajā skaitā finansiāli. Nu nevar tak būt, ka ir dzimta, kas var un grib iesaistīties vajadzības gadījumā. Nu nevar tak būt, ka sliktākajā gadījumā jaunā māte var piestrādāt arī līdz tam, kad bērns tiek bērnudārzā, ja kāda no vecmāmiņām to pieskata. Nu nevar tak būt, ka vairākas mammas kooperējas, pieskatot viena otras bērnus tad, kad kādai ir jāstrādā. Atceroties kā auga mani bērni, no visa pa druskai tak bija arī bez visiem mega pabalstiem.

Man šķiet, ka visjaudīgākais mehānisms, kas liek dzimt bērniem, ir vecāku ilgošanās atraisīšana un prieka un lepnuma par tiem stimulēšana. Ja sabiedrība lepojas ar vecākiem, kuri audzina bērnus, ja tādām ģimenēm ir goda vieta sabiedrībā, tad demogrāfija sakārtosies. Tā tas notika 80-to gadu beigās un 90-to sākumā, kad dzima trīsreiz vairāk bērnu kā tagad. Bet tas nenotiks, ja arī turpmāk tiks dota vaļa kreisliberālajam ārprātam, kas balstās uz izdomātu priekšstatu par sievieti, vīrieti un viņu attiecībām.

Un nobeidzot – kur tad visā šajā stāstā ir tēvs? Pavisma īsi – māte dod drošību bērnam, bet tēvs – mātei. Kā, tas jau ir daudz vienkāršāks un ar apziņas palīdzību stāstāms stāsts. Tie nav sievišķie intuitīvi un instinktīvi konstruētie, tumšie, ar Kosmosu savienotie dziļumi. Vīrisķais ir vienkāršs, kā 2 x 2.