Drāmas trīsstūris, Upura vara, šņākšana un toksiskā maskulinitāte

Nu jau labu laiku atpakaļ biju aizbraucis uz kādu konferenci psihoterapeitiem. Tā sastāvēja no diviem semināriem. Vispirms par otro – tās vadītāja, kundze jau krietni gados, ap astoņdesmit, saukšu viņu par D, piedāvāja savu veidu, kā veikt supervīzijas. Konferences dalībnieki izmantoja iespēju un piedāvāja supervizēšanai stāstus par saviem klientiem, par kuriem  bija radušās neskaidrības.

D stilā bija ļaut supervizējamajam runāt un izrunāties. Viņa uz to reaģēja ar mīmiku un žestiem, dažreiz ar īsiem komentāriem vai jautājumiem. Grupai, kas to vēroja, īpaša uzmanība pievērsta netika, bet ja kāds kaut ko komentēja vai jautāja, tas tika atļauts. Tas viss kopā veidoja atmosfēru, kurā stāsts par supervizējamo gadījumu ieguva jaunas emocionālas šķautnes un vedināja domāt par jauniem skatījumiem uz klientu. Tāds maigs un neuzbāzīgs stils.

Tomēr no mana viedokļa tam piemita arī trūkumi, salīdzinot ar to veidu, kā es skatos uz cilvēkiem psihoterapijā. Es sāku piedalīties procesā ar saviem jautājumiem un hipotēzēm, bet sajutu vieglu disharmoniju, jo mans un D stili sāka konkurēt. Nolēmu paklusēt, ļaujot  turpināt tā, kā viņa radusi. Līdz brīdim, kad viņa piedāvās man vai kādam citam no grupas iesaistīties. Tomēr tas D stilā īsti neietilpa – uzmanīgi vērot grupu un aktīvi veicināt tās resursu iesaisti attiecīgā gadījuma izpratnē.  Tomēr nevar arī teikt, ka grupa viņai nozīmēja tikai skatītājus.

Un tad tika prezentēts gadījums par jaunu sievieti, kurai  bērnībā bijušas sarežģītas attiecības ar māti – viņa daudz dzērusi, bet tēva draugs meiteni seksuāli izmantojis. Bijušas vēl vairākas bērnības psihotraumas. Vēl nesasniegusi pilngadību, meitene sākusi prostituēt. Tad apprecējusies, dzemdējusi meitu, ar lielu rūpību to audzinājusi. Bet tad izšķīrusies no meitas tēva un atgriezusies prostitūcijā. Viņa nevis piekopa šo nodarbošanos savā dzīves vietā, bet devās uz „viesizrādēm” citās valstīs. Sapelnījusi naudu, atgriezusies un kad nauda beigusies, atkal devusies peļņā.

Terapeite šajā supervīzijā  stāstīja par dziļajām un uzticības pilnajām attiecībām ar savu klienti, kas ilgst jau daudzus gadus. Viņa izjūt to kā meitu un jūtas gandarīta, ka var klientei sniegt to, ko tā nav varējusi saņemt no savas mātes. Tomēr viņa nevar samierināties ar klientes nodarbošanos, tā viņai ir morāli nepieņemama un pat sievišķīgi nesaprotama.  Tas, ka kliente no tās joprojām nav „izārstēta”, viņai izskatās kā profesionāla neveiksme, kas grauj viņas pašapziņu.

Te es pārtraucu savu neiejaukšanās stratēģiju un sāku jautāt un komentēt. Uz jautājumu, kas sievieti tur prostitūcijā, terapeite at bildēja – nauda. Turklāt viņa domā, ka prostitūcija ir tiešas sekas bērnības traumām.  Es šajā ziņā  esmu ne tik kategorisks, jo ne visas seksuāli traumētās meitenes kļūst par prostitūtām. Un ne visas prostitūtas ir tikušas kaut kad seksuāli traumētas.  Bet terapeitei šajā jautājumā bija stingrāka nostāja un viņa, šķiet, nepiekristu manam viedoklim, ka daļa prostitūtu piekopj šo profesiju tādēļ, ka viņām tā patīk.

Jautāju – vai pastāv iespēja, ka kliente, zinot terapeites morālos principus, varētu noklusēt, ka viņai patīk šis darbs? Šajā brīdī grupas sievišākajā daļā sāka atskanēt klusi, bet sadzirdami šņācieni. Es jautāju tālāk – vai varētu būt, ka klienti motivē ne tikai nauda, bet arī varas sajūta, manipulējot ar vīriešiem? Terapeite atbildēja piekrītoši. Es nejautāju, vai kliente prostituējot jūtas izmantota, jeb gluži otrādi – jūtas kā izmantotāja. Laikam baidījos no šņācienu pastiprināšanās un tas ir būtisks aspekts, pie kura vēl atgriezīsimies.

Jautāju – vai terapeite uzskata savu klienti par upuri un prostitūciju kā daļu no Upura lomas? Jā, viņa teica. Bet kas tad varētu būt izveseļošanās kritērijs? Klusums. Varbūt iziešana no Upura lomas? Šņācieni pastiprinās, no zāles atskan saucieni – bet viņa taču ir seksuāli traumēts bērns! Vai tas ir neārstējami, jautāju? Šņācieni kļuva vēl stiprāki, man tie sāka „iet caur kauliem”, es biju nokļuvis sev pazīstamas cīņas pozīcijās. Stress, tas neļauj man tagad precīzi rekonstruēt, vai uzdevu jautājumu – varbūt trauma ir kļuvusi par dārgumu, no kura grūti šķirties, jo tā dod Upura varu kādu apsūdzēt? Vai terapeitei ir bailes nebūt „labiņajai” un tiektot atceltai no komfortablās Glābēja lomas, ieceļot par Vajātāju, gadījumā, ja tā konfrontētu – tevi motivē ne tikai nauda, bet arī vara un bauda, ko tev sniedz tava nodarbošanās! Kliente varētu apvainoties – kādus tu man jautājumus uzdod, es pie tevis vairs nenākšu! Bet ja kliente godīgi atzītu – jā, ne tikai nauda, tad palikšana Upurim vairs nebūtu traumas sekas, bet izvēle, kas diezvai pelna speciālu līdzjūtību. Terapeites hipotētiskās bailes šeit varētu nospēlēt līdzīgu lomu kā manējās, cenšoties izvairīties no grupas šņācieniem un kā citu terapeitu bailes no apvainojumiem homofobijā un transfobijā, kam vēl pieskāršos.

Bet šņācienu decibeli turpināja pieaugt, vairākas sievietes, viena otru pārtraucot, izmeta nievājošas piezīmes manā virzienā. Tā vairs nebija profesionāla diskusija, bija sācis dominēt savdabīgs ārprāts. Tā nav racionāla diskusija starp dažādu viedokļu paudējiem. Tā ir attieksme pret ienaidnieku, pret kuru jāieslēdz kas jaudīgāks kā argumenti.  Supervizorei tomēr izdevās to pieklusināt un diena tika nobeigta ar vairākām sakarīgām replikām no šņākšanā neiesaistītās grupas daļas.

Dienas izskaņā pie manis pienāca D un jautāja, vai es negribētu piedāvāt supervīzijai kādu savu gadījumu. Teicu, ka neesmu par to domājis, man nav īpašu jautājumu. Plīīzzz – viņa teica mazas meitenes intonācijā, sataisot lūpas šleifītē. Abprīnojama spēja dzīvot visos laikaposmos, kuros viņa dzīvojusi. Un aktrises talants, jaunībā bijusi balerīna galu galā.

Teicu, ka padomāšu, labi saprotot, ka pakļaujos sievišķi dievišķai manipulācijai. Bet daru to ar smaidu, vai tad man grūti izpildīt lūgumu, kurā nav nekā nepatīkama un saistoša! Turklāt uztvēru to kā mudinājumu palīdzēt viņai aktivizēt grupas dinamiku, virzot tālāk to, kas tikko bija izpaudies kā šņācieni, nikni skatieni un izsaucieni manā virzienā.  Bet tagad, pēc tam par to domājot, izskatās, ka tā tomēr bija kļūdaina hipotēze – laikam viņa nebija aizdomājusies līdz manas palīdzības izmantošanai lai aktivizetu grupas procesu. Darīja to neapazināti.

Un tad es atcerējos kādu savu ilggadīgu klienti, kura pēdējā laikā manī atstāj līdzīgu nospiedumu jeb kontrtransferenci kā šodienas šņācieni. Kādā brīdī terapijas laikā viņa pēkņi , pilnīgi negaidīti sāk mani vainot un apvainot, nedzirdēt interpretācijas kā piedāvājumus izskaidrot notiekošo un atbildēt uz tām kā uz uzbrukumiem, nikni cīnoties. Ja vairumu laika viņa izturas pret mani kā Glābēju, tad pēkšņi, pilnīgi negaidīti es kļūstu par Vajātāju. Šo (šajā gadījumā neapzināto, protams) manipulāciju es saucu par Upura varas izmantošanu. Tā vara darbojas, ja es, baidoties kļūt viņas acīs par Vajātāju (transference), izvairoties no šņākoņas, kas var „iet caur kauliem” (kontrtransference), izvairos no tās realitātes daļas, kas, iespējams, var šķist klientei nekomplimentējoša, bet kam ir terapeitiska vērtība. Šāda dinamika terapijā sākās, kad mēs bijām satuvinājušies kādā ārpusterapijas projektā, kurā kliente man ļoti palīdzēja. (Tagad domāju, vai tā nebija kļūda, to darīt. Varbūt jā, bet varbūt nē – jo tad varbūt nebūtu šīs terapijas fāzes ar Upura varu, kam ir liels attīstības potenciāls) Un vēl – viņai bija nomiris patēvs, kas ilgstoši bija pildījis Vajātāja lomu viņas subjektīvajos drāmas trīsstūros.

Problēma ar šo klienti ir tā, ka grūti atrast brīdi, kad viņa uztver to, ko saku. Viņa mēdz negaidīti un momentāli iekrist stāvoklī, ko saucu par prepsihotisku aizsardzību – tad nekas manis darītais līdz viņai neizlaužas. Tā izpaužas ne tikai kā aizskriešana no sesijas, bet arī ilga klīšana gar jūru un garas vēstules atrakstīšana man pēc laika. Parasti rakstītais ir haotisks, bet tajā jau atgriezusies vajadzība man uzticēties. Atkal esmu Glābējs.

Izlēmu šo savu gadījumu piedāvāt supervīzijai, bet nevis no tā viedokļa, ka man tur būtu kādas nepārvaramas grūtības un jautājumi, bet lai palīdzētu šajā grupā arī priekš sevis noskaidrot šīs dīvainās šņākšanas nozīmi. Stāsts par manu klienti bija domāts kā tiltiņš, lai grupā labāk noklārētu šos stāvokļus, kas liek ne tikai klientēm, bet nereti sievietēm vispār pret vīriešiem pēkšņi  ieņemt šo naidīgo pozīciju. Man bija vajadzīga tieši grupas supervīzija un es gribēju, lai D to vada. Es gribēju apmācītu terapeitu valodā dzirdēt, kāds iekšējs process  dažām sievietēm liek šādi uzvesties.

Tas nerealizējās. D izlikās, ka nedzird manu pieprasījumu, lai gan es vairākas reizes to atkārtoju. Šķita, ka viņa kļūst par daļu no grupas prepsihotiskās aizsardzības, izvairoties grupai pajautāt, kas tur bija ar tiem šņācieniem? Kā jūs jutāties, kad sākāt šādi uzvesties?

Tā vietā D mani izprašņāja par detaļām terapijā ar klienti, kuras atstātās pēdas manī šķita līdzīgas tām, kuras atstāj šī grupa. Es negribīgi atbildēju. Biju spiests nolasīt mikrolekciju par drāmas trīsstūri un Upura varu, atceroties savu pirms 23 gadiem iznākušo grāmatu „Bendes meitiņa un viņas tēvs”. Un par saviem principiem, kā būtu jāizturas pret bērnības traumām – pēc pilngadības sasniegšanas par tām neviens nav jāvaino, bet pašam jāuzņemas atbildība darīt visu, lai mazinātu to sekas, ja tādas vēl atlikušas. Tas nozīmē atbildību neiestrēgt Upura varā. Tas nozīmē terapeitisko kontraktu kā legālu „upurību” – bērnības pagarināšanu un tās nobeigšanos līdz ar terapijas beigām kā iziešanu no drāmas trīsstūra un pilnīgas atbildības uzņemšanos par sevi. D teica, ka esmu traki ambiciozs, jautāja vai uzskatu sevi par ekspertu drāmas trīsstūra jautājumos. Es teicu, ka man ir 65 gadi, 30 no tiem strādāju kā psihoterapeits un man ir 9 konceptuālas grāmatas ne tikai par drāmas trīsstūri. „Tu uzvarēji”, viņa pēkšņi teica, laikam gaidot, ka es aiz priekiem gavilēšu. „Vai tad mēs cīnījāmies?”, es atjautāju un sapratu – viņa cīnījās, bet es dabūju vilšanās sajūtu. Pieliku visas pūles lai tiktu saprasts, kas īsti neizdevās, tādēļ nekādu prieku neizjutu. Joprojām gaidīju grupas reakcijas. Bet kāpēc viņa izlēma ar mani cīnīties, tas taču ir apzinātāks šņākšanas veids!

Grupas reakcijas sākās. Kāda kolēģe apmulsusi teica, ka dzirdējusi manu pieprasījumu un brīnījās, kādēļ tas netiek piepildīts. Kāds jauns puisis uztraukumā kaut ko stāstīja, bet neko saprast no tā nevarēja. Bija arī viens pieredzējis kolēģis, kurš velkot paralēles ar kādu diskusiju starp viņa kolēģiem, atcerējies, ka viens no tiem teicis – ja man jāpieņem tava patiesība, tad man jāmirst.  Sapratu to tā, ka ja dažām dāmām grupā jāpieņem tas, ko es saku, tad viņām jāzaudē kaut kas ļoti dārgs, varbūt dzīvība.

Bija arī naidīgas reakcijas. Viena, aptuveni simtpiecdesmitkilogramīga (noēsts niknums?) kundze nošņāca – laimīgu ceļu atpakaļ uz Latviju! Bet citur tik koncentrētu naidu vairs nesajutu, vairāk apjukumu, neizpratni – kas te vispār notika un ko no tā būs saprast?

Tad vārdu ņēma M – pirmā šīs konferences semināra vadītājs un raksta autors profesionālā žurnālā, kuru izdod asociācija, kas rīko konferenci. Tajā rakstā viņš tiražē tādu domāšanu – pasaulei draud ekoloģiskā katastrofa, neko darīt vairs nevar, jo viss ir nokavēts, daudzi miljoni cilvēku iet bojā un daudzas teritorijas uz Zemes kļūst neapdzīvojamas. Tas viss cilvēkos rada nāves bailes, kuras varētu samazināt sekmes cīņā ar ekoloģiskiem draudiem. Nāves bailes ceļas no bailēm par planētas bojāeju nesaprātīgu cilvēces darbību dēļ…

Tik bērnišķīgi atkarīgu speciālistu man gadījās sastapt pirmoreiz dzīvē, bet par tādiem nemitīgi tiek stāstīts internetā. Arī savu semināru viņš novadīja neprofesionāli, bet pašpārliecināti. Viņš sāka ar vienu, nekonsekventi iegrābās citā un negaidīti nobeidza vēl ar ko nesaistītu, bet pieminētu sākumā. Bet vingrinājumi, kurus viņš piedāvāja, dažās kolēģēs radīja dziļus insaitu, viņas jutās pateicīgas. Nekas neliecināja, ka grupa būtu neapmierināta, mēģinātu sacelties. Tomēr kāds kolēģis pārtraukumā man jautāja – varbūt tev vajadzētu ar viņu parunāt? Es atbildēju – tik pašpārliecinātu, nekritisku cilvēku pusmūžā nav iespējams koriģēt, ja vien viņš to nelūdz. Laikam kolēģim kaut kas traucēja to pateikt grupā, dzirdot visiem. Tā semināra nobeigumā biju saudzīgs – teicu, ka esmu apmierināts (domājot – jo negatīvs piemērs var daudz iemācīt).

Atgriežos pie manas supervīzijas nobeiguma. M teica – no Viestura plūst toksiskā maskulināte un viņš varbūt gribētu, bet varbūt negribētu ar Viesturu parunāt. Atbildēju, ka tas izklausās pēc feministiska naratīva, saskaņā ar kuru  sievietes cieš no vīriešiem, kuri regulāri dara tām pāri, nevis no tā, ka ir programmētas no traģiskiem notikumiem vēstures gaitā. M nervozi palēcās, tā kā aiz prieka (jā jā! esmu feminists!), bet arī sakaunējies. Gribējās viņam ko kastrējošu pateikt, bet noturējos. Attiecībās ar jaunākiem vīriešiem cenšos sev pajautāt – vai viņa vecumā es sapratu vairāk vai mazāk kā viņš patlaban. Attiecībā uz M izpausmēm – tā es varētu būt uztvēris pasauli ap gadiem 40 – 45. M, šķiet, ir vairāk. Un otrs kontroljautājums – vai līdz manam vecumam viņš sapratīs to, ko es saprotu tagad? Atbilde – nē, nepavilks. Arī neadekvātā, lielo nāciju pārstāvjiem raksturīgā pašpārliecinātība šajā procesā nepalīdzēs.

M reakcija lika atdzīvoties kolēģei, kuras supervīzija par klienti – prostitūtu mani tik ļoti motivēja iesaistīties grupas procesā un piedāvāt savu supervīzijas pieprasījumu. Viņa burtiski staroja stāstot, cik ļoti viņu atvieglojis M teiktais. Daļā grupas atkal dominēja tas, ko es vēroju terapijā ar  Upura varu ekspluatējošo klienti  – sievišķā prepsihotiskā aizsardzība. No vienas puses – viss nostājas savās vietās tieši tā, kā es to biju gribējis parādīt – daļa sieviešu jūtas kā Upures, kam tiek darīts pāri, piesakās Viesturs kas tiek atzīts par slikto vīrieti – Vajātāju un tad parādās labais vīrietis M – Glābējs. Pietrūka tikai tāds mazumiņš kā apzināšanās ka šīs visas ir tagadnes realitātei neatbilstošas projekcijas ir jāuztver kā arhetipisku notikumu izniršana un izspēlēšanās tagadnē. Realitātē Viesturs nevienam neko sliktu nedara, tikai aicina ieraudzīt atšķirību starp reāli notiekošo un arhetipisko inerci. Un M nav nekāds labiņais, viņš pat mazāk nekā sievietes grupā saprot, kas te realitātē notiek.

Pēc šīs supervīzijas sesijas braucu mājup, nenogaidot konferences nobeigumu. Biju to ieplānojis jau iepriekš un grupa to zināja. Bet līdz brīdim, kad iznācu no konferences norises vietas, notika interesantas lietas. Pie manis pienāca vairāki cilvēki vienkārši lai paspiestu roku. Viens puisis uzslavēja  – tu to izturēji! Pienāca asociācijas prezidents – nesen ievēlēts 40+ vecs zinātņu doktors, viņam vēl viss priekšā, paspieda roku lai atvadītos. Un pienāca M, lai izdarītu to pašu. Ilgāka saruna man sanāca ar jaunu sievieti no Krievijas. Viņa bija pārvarējusi vislielākās grūtības no visiem, lai nokļūtu šajā konferencē. Ko nozīmē uz pilsētiņu šimpus jaunajam dzelzs priekškaram lidot caur Stambulu! Viņa teica man paldies un stāstīja, cik svarīgi viņai bijis redzēt un dzirdēt to, ko es darīju. Būtu bijis interesanti ar to meiteni parunāt vairāk – ar ko viņa atgriezīsies mājup. Un viņai tas varbūt bija vajadzīgāk kā man. Bet nebija vairs laika, jābrauc.

Šīs pēcsemināra minūtes parādīja ļoti svarīgu lietu – tajā drīkstēja būt tas, ko bija bailes rādīt semināra grupā. Pašcenzūra psihoterapeitu konferencē. Grupu aizsardzības, pret tikai subjektīvi (pagātne), ne objektīvi (šeit un tagad) bīstamu patiesību, sajaucot tās kopā. Vajātāja un Glābēja konkurence un Upura vara, kas to stūrē. Un tas, par  ko es aicinu diskutēt jau sen – psihoterapija un ideoloģija. Atcerējos manu profesionālo likteni ietekmējušo rakstu – https://www.viestursrudzitis.lv/vai-ir-izgudrots-kas-labaks-par-vardarbibu/ Tam tagad jau virs 3 miljoni skatījumu. Vadoties no pieredzes šajā konferencē, atbilde būtu – nav izgudrots, sievietes, pat psihoterapeites, joprojām redz vardarbību tur, kur tās nav. Vardarbība tiek pieprasīta. Un atkarīgākie vīrieši viņām piebalso. Šo mehānismu nav sapratuiši daudzi profesionāli psihoterapeiti, kas ir ļoti slikta ziņa viņu klientiem. Un man nav atbildes uz jautājumu – kā nevardarbīgi viņiem to ieskaidrot.

Nāk prātā visādi „Martas resursu centri”, „Skalbes”, „Papardes ziedi” utt., kurās nevarētu noturēties speciālisti, kas nedeklarē, ka Stambulas konvencija ir vajadzīga, jo sievietes ir Upures tādēļ, ka ir sievietes un vīrieši – Vajātāji un varmākas tādēļ, ka ir vīrieši, kam taču nevar nepiemist toksiskā maskulinitāte. Šie centri ne tikai balstās uz šādu ideoloģiju, bet tādu pieprasa arī to klienti. Atceros kāda ārzemju kolēģa stāstīto – viņa valstī psihoterapeitiem ir pamats baidīties, ka viņu klienti – transgenderi, kuri nevar nebūt nikni pēc tā, ko neatgriezeniski nodarījuši sev, varētu speciālistu apsūdzēt transfobijā. Esot tāda tiesu prakse – šādas apsūdzības parasti tiek apmierinātas. Nu un apvainojumi homofobijā, kuru rezultātā daudzi speciālisti zaudēja reputāciju un darbu – tā jau žanra klasika.

Tagad nedaudz vairāk par manu hipotēzi, kādēļ sievietes uzvedas kā upuri, ieslēdz Upura varas mehānismu un ar kreisā liberālisma ideoloģijas palīdzību cenšas sociāli un politiski manipulēt ar vīriešiem, tajā skaitā izdomājot toksiskās maskulinitātes jēdzienu. Atbildi uz šo jautājumu nevar dot ne eksistenciālisma filozofija, ne fenomenoloģisks skatījums.  Bet mans skatījums var. Jau Freida laikā tika plaši diskutēts par jautājumu – ko grib sieviete? Atbildi mēģināja rast Ibsens kaut vai ar savu Noras tēlu. Būtībā gribēšana reducējas uz drošības sajūtu. Sieviete vispirms grib drošības sajūtu, vēsturiski tas ir bijis vissvarīgākais un bieži nesasniegtais.  Bet kad Norai tā pārliecinoši ir un viņa var gribēt ko grib, viņa sadara muļķību – nodara sāpes tam vīrietim, kas viņai šo drošību sagādājis. Un bērniem. Viņa it kā atriebjas vīram par to, ko viņas dzimtaskokā sievietēm nodarījuši citi vīrieši. Viņa atļaujas izmantot Upura varu, savu Glābēju pataisot par Vajātāju. Tas pats, kas konferences seminārā, tas pats, kas manā terapijā.

Tēvs sievietei ir pirmais drošības sajūtas radītājs. Tēva zaudējums bērnībā salauž meitenes drošības sajūtu tā, ka to nekad nevar pilnībā rekonstruēt. To der atcerēties visiem pašnāvniekiem, dzērājiem un šķiršanās gribētājiem no savu meitu mātēm. Teorētiski  – nākamie vīrieši sievietes dzīvē tiek ievilkti, lai remontētu sadragāto drošības sajūtu. Galvenie kandidāti ir brālis, dēls un vīrs. Bet ja tēvs ir pievīlis, attiecībās ar šiem un citiem vīriešiem būs ne tikai vēlme tikt atzītai, bet arī vēlme atriebties. Un atriebība notiek caur Upura varu – jaunais Tēvs nav gana labs, tātad viņam jānodara tādas pašas sāpes, kādas bija jāizcieš meitai tad, kad viņas bioloģiskais tēvs viņu pameta.

Man konsultācijā cilvēki bieži saka – atnācu pie jums tādēļ, ka esat vīrietis. Cita starpā tas var nozīmēt arī – sieviete mani nesaprastu, kas nav laba ziņa profesionālai psihoterapijai. Bet man šķiet, ka ka šajā izvēlēs savu lomu spēlē arī priekšstats – sieviete nevar nebūt feministe, arī tad, ja viņa ir psihoterapeite. Vīrietis viņai vienmēr būs Varmāka, bet sieviete – Upuris. Tas, ko še aprakstu, liecina, ka tie nav tikai priekšstati un iedomas. Psihoterapeitu kvalifikācija šajos jautājumos ir tālu no vēlamā.

Tad vēl nedaudz par šņākšanu un prepsihotisko grupu aizsardzību kā sievišķu transferenci uz iedomātu vīrišķu apdraudējumu. Skaidrs, ka tā ir varbūt pat nevis sociāli konstruēts, bet bioloģiski determinēts reflekss, kas aizlaikos ļāva fiziski nespēcīgākai sieviešu grupai aizstāvēties no agresīvu vīriešu uzbrukumiem. Kāpēc tas varēja būt efektīvs? To izskaidro kontrtransference – vīriešu (arī vīrieškārtas psihoterapeitu) reakcijas uz klientes šņākšanu un nonākšanu prepsihotiskā stāvoklī, kad nekas racionāls cauri tai vairs neizlaužas.

Es izdalu trīs līmeņus. Pirmais – bailes. Viņa šņāc, Dieviete šņāc, ir neapmierināta, nav skaidrs kāpēc. Otrais – „iešana caur kauliem”. Ķermeniskas reakcijas kā atbilde uz bailēm. Un trešais – migla galvā. Kognitīva nespēja gan būt iekšā šajā situācijā, gan vērot to no distances, apzinoties notiekošo, reflektējot par to un analizējot. Šo pēdējo līmeni atceros no 2014. gada, kad tika sarīkota melnā PR kampaņa, ar kuras palīdzību tika mēģināts tautai iebarot ticību, ka psihoterapeits Rudzītis atbalsta vardarbību pret sievietēm. Atceros to sajūtu – smadzenes uzkarās un nav iespējams labi atbildēt, aizsargāt sevi un likt ieraudzīt, cik nepatiesa un absurda ir situācija. Tagad ir daudz vieglāk pretoties šai „miglai galvā”. Lai tas būtu iespējams, man ir labi palīdzējušas Džordana Pītersena publiskās diskusijas ar sarkanmatainām niknām feministēm, kurās pēdējās tiek ne tikai sakautas, bet arī teju novestas līdz histēriskajam tiltiņam. Pītersens izskatās nesatricināms, bet kādēļ viņam jācieš no depresijas un atkarības no psihotropajiem medikamentiem? Man šķiet, visi šie šānācieni un ķērcieni un feministu marši un Stambulas konvencija ir gana efektīvi, lai lēnām iznīcinātu pat Pītersenu.

Šādai kontrtransferencei ir arī sociāli aspekti. Īsāk sakot – tas ir mehānisms, ar kura palīdzību Eiropas vīrieši tiek padarīti nespējīgi. Ja mēs nespējam savaldīt feministes un viņu draudziņus – komunistus, tad kādas mums izredzes pret islamistu ordām? Bet islamisti feministes savaldīs vienā setā, šajā ziņā man Velbeka „Pakļaušanās” fināla ainas šķiet ļoti ticamas. Feministes miermīlīgi pakļaujas un no kareivīgām profesorēm pārtop par brīnišķīgām mājsaimniecēm. Taču ir arī pretēja realitāte, palūkosimies kaut vai uz to, kas patlaban notiek Irānā. Pausaule no viena grāvja izkļūstot, iebrauc pretējā un tā bezgalīgi.

Un tagad par prostitūciju. Vēsturiski tā ir bijusi niša, kurā izdzīvot sievietēm ārpus objektīvās drošības, kas būtu bijusi jānodrošina tēvam. Ja tēva nav, tad mātei un meitai jāorganizē reāls jeb simbolisks publiskais nams. Taču uz šo situāciju nevar skatīties tikai kā uz naudas – drošības analoga avotu. Uz to var skatīties arī kā uz risku diversifikāciju jauna tēva meklējumos – labāk daudzi drošības avoti nekā viens. Labāk īslaicīgs kontakts, vienas nakts sakars nekā ilgstoša laulība. Labāk izjust sava valdzinājuma varu nekā būt atkarīgai no viena vīrieša atzīšanas iespējām. Labāk izbaudīt vīriešu vajadzības pēc mātes un Dievietes (sievietes dievināšana un ziedošana tai) nekā būt sērdienītei kaut kur tālu laukos. Par ziedojumiem prostitūtai kā Dievietei – viņu honorāri ir vismaz trīs un vairāk reižu lielāki nekā psihoterapeitu honorāri. Tas par daudz ko liecina un tas varētu būt vēl viens pārrunājams aspekts supervīzijā par klienti – prostitūtu.

Prostitūtas dažreiz sauc par mīlas priesterienām. Un tam ir dziļš pamatojums – sievietes ķermenis kā Dievietes templis un sieviete pati kā Tempļa priesteriene, kas veic sakrālas darbības, kurās vīrieši nevar neiesaistīities. Ir plaša literatūra, kurā izmantots termins – svētā prostitūta. Ir pierādījumi, ka senatnē Mazāzijā ir pastāvējusi rituālo dzimumaktu tradīcija – tie ir notikuši tempļos, priesterienes bijušas tempļa kalpotājas, kas ienākumus no savas darbības ziedojušas templim. Bet sievietes praktiskis prāts ātri saprata, ka viņas ķermenis arī ir templis, tādēļ ienākumus no šādām rituālām darbībām viņa ir tiesīga paturēt sev. Kulta privatizācija.

Šīs pārdomas es gribētu nobeigt ar savu vīziju, kā būtu jānoslēdz supervīzija par klienti – prostitūtu. Šeit jau ir daudz ierosinājumu pārrunāšanai par klientes profesionālo darbību. Noslēdzošais – manuprāt terapeitei nevajadzētu par terpijas mērķi uzstādīt klientes profesijas maiņu. Tas palīdzēs saglabāt profesionālo pašapziņu.  Bet ja šo jautājumu izliekam ārpus iekavām, ko tad varam izmantot kā kritēriju terapijas efektivititātes izvērtējumam?

Šeit jāatgriežas pie mūsu izpratnes par traumu, kas tikusi un tiek ārstēta. Tā ir precīzi jāapraksta klīniskās psiholoģijas valodā. Tāpat jāapraksta, kas terpijas rezultātā ir mainījies šajā traumā. Un kam vēl būtu jāmainās, pie kā vēl jāstrādā. Saku to tādēļ, ka pat pieredzējuši psihoterapeiti attiecībā uz seksuālām traumām izmanto emocionāli sakāpinātus , izplūdušus un mistificētus priekšstatus  par to, kas tad ir nodarīts. Turklāt parasti tie ir terapeita, nevis klienta priekšstati – tie nereti nodara ļaunumu, jo inducē klientam – „ak šausmas, kas tev nodarīts!”. Tāds formulējums terapiju padara par gandrīz neiespējamu, tā labākajā gadījumā kļūst par atbalsta terapiju, kura ilgs visu klienta vai terapeita mūžu. Man tas neliekas pamatoti. Terapijai ir jā beidzas tad, kad izzuduši traumas simptomi, nevis tad, kad izbeidzas „ak, šausmas” – tās nebeidzas nekad.