Skatīt komentārus

Es par Juri Rubeni un viņa jaunāko grāmatu jau esmu izteicies – http://www.viestursrudzitis.lv/domajot-par-rubeni/ – kas nenozīmē, ka domāšana beigusies un viedoklis akmenī iecirsts. Gan raidījums Kristīgajā radio, gan šis vakardiena TV24 ar Tālberga, Cālīša un Ozola kungiem kaut ko turpina virzīt. Mēģināšu formulēt, ko man pēdējā laikā izdevies saprast no jauna.

16463462_1399966340036328_8262732590397335961_o

Kolektīvā apziņa. Tālberga kunga reakcijās uz Rubeņa grāmatu es ieraudzīju kaut ko no sevis – ļoti stipru emociju, kas līdzinājās iekšējai zemestrīcei un kuru nevar negribēt kaut kā slāpēt. Bet šai emocijai prātā gribas izskatīties kā tādai, kuru izsaukusi izlasītā literatūra. Tomēr tas nav tiesa – tā ir saistīta nevis ar Jura Rubeņa uzrakstīto, bet gan ar vietu, kuru lasītājam šis autors līdz šim ir ieņēmis viņa kolektīvajā apziņā, un šīs vietas maiņu. Riskēšu ar dažiem vārdiem aprakstīt šo “veco” vietu – mācītājs, domātājs, Atmodas līderis, lielas draudzes izveidotājs, viedokļu ietekmētājs tautā, ģimenes galva utt. Lasot Rubeņa darbu, autors šajā katra varbūt dažādi sajustajā kolektīvajā apziņā sāk it kā pārvietoties un ieņemt jaunu vietu, iespējams – sava ceļa gājējs, izaicinātājs, vērtību pārvērtētājs, kristietības disidents. Vecajā vietā paliek tukšums un tas kliedz, tracinoši spārdās un to nevar nejust!

Bet šie kliedzieni ir mūsu psihes reakcija, nevis Rubenis. Un faktiski arī tie liecina par autora darba garainisko iedarbīgumu – pagaidām gan nezinām, iedarbīgumu kurā virzienā. Man šķiet, ka Tālberga kunga spontānās reakcijas izrietēja no sajukuma viņā pašā, ar kurām viņš mēģināja tikt galā, izmantojot tam nepiemērotu rīku – grāmatas analīzi, šķietami kompetentu. Tā nebija iespējama kā gana kvalitatīva, tajā skaitā stipro emociju dēļ.

Teoloģiska analīze, diskusija. Tālberga kunga oponents, Juris Cālītis, neizskatījās ļoti satricināts, viņš aicināja izrunāt un caur izrunāšanu tuvoties labākai, plašākai un dziļākai vēstījuma uztverei. Domāju, ka daļēji tas viņam pat izdevās, kas nav pašsaprotami, ņemot vērā raidījuma mazo formātu un emocionālo pielādētību – šeit es domāju Cālīša kunga alternatīvo viedokli par Rubeņa grāmatā reproducētajām Ērika Gila un Marka Šagāla gleznām. Domāju, tas ir ļoti svarīgi, – šis nav vienīgais jautājums, kurā mūsu sabiedrībā analīzes un savstarpējas ietekmēšanās vietā dominē cīņa un deklarācijas. Smalka teoloģiska analīze par Rubeņa piedāvājumu būtu tas, kas vajadzīgs un Juris Cālītis parādīja, ka viņš būtu spējīgs uz emocionāli neietekmētu bet, protams, tikai savu analītisku piedāvājumu. Un tas man patika.

Tomēr arī Cālīša kunga pozīcija attiecībā pret Tālberga kungu nebija gluži neitrāla – tajā jutās gan vieglas augstprātības, gan vērtēšanas, gan neizpratnes apakštoņi. Par neizpratni gan lielā mērā atbildīgs arī Tālberga kungs – jo viņš bija tik emocionāli sajaukts, ka lēkāja no viena piemēra uz nākamo, tā arī nespējot formulēt, kādu viedokli tad viņš ar šiem piemēriem vēlas ilustrēt. Tāpat Cālīša kungs nekādi neparādīja, ka saprot bažas par viņa diskutēšanas un analizēšanas piedāvājuma negatīvajām konsekvencēm – mūs varam nonāk bezrobežu amorfitātē, kur viss ir saprasts un viss pieņemts. Un Cālīša kunga iepriekš paustā pozīcija kaut vai tajos pašos LGBT jautājumos un tās sabiedriskās konsekvenes šīs bažas pastiprina.

Robežas. Kristīgā Baznīca vēstures, sabiedrības, ģimenes un indivīda attīstību ir veicinājusi ne tāpēc, ka tā bijusi kāda universitātes auditorija vai lidojošā sala, kur var nebeidzami diskutēt. Baznīcas ietekmes un autoritātes pamats tomēr ir bijusi rīcība – nostāšanās konkrētu vērtību sardzē pret citām vērtībām. Un to mēs gaidām arī šodien, ja tādas nav vai tās mainās, tad ne tikai izjūtam tās kā sākumā minētās kustības kolektīvajā apziņā, bet mums ir arī grūti projektēt savu nākotni, izvēlēties, kurp jāiet un kā katra individuālais ceļš iekļausies plašākas sabiedrības attīstības gaitā.

Par šīm lietām deg Tālivaldis Tālbergs un šajā es gribu viņu atbalstīt. Sabiedrībā ir par daudz nevis viedokļu plurālisma, bet realitīvisma, kad viedokļi saplūst un nav vairs neviena. Un tad nav mērķa, nav rīcības un nav Baznīcas vēsturiskās lomas. Arī Dieva vairs nav, cilvēks paliek viens un pamests. Arī es daudz esmu izteicies par tā lauktā modernā liberālisma kaitīgumu un cerējis uz Baznīcas aktīvu pozīciju šajā jautājumā. Bet ja es domāju tā, tad man patīk arī Kaspara Dimitera vārdi – “labāk grāmata liesmās nekā dvēsele briesmās”.

Komunikācija vai izolacionisms. Kādreiz, kad biju Kristīgajā radio, man tika dots mājiens, ka šeit nedrīkst runāt un atsaukties uz grieķu mitoloģiju, kas ir būtisks manas domāšanas avots. Es protams, zinu, ka grieķu mitoloģija balstās uz citiem pamatiem kā kristietība un man nav nepieciešamības tās sajaukt un apvienot. Respektīvi – man patīk “gan, gan”, nevis “vai nu, vai nu” princips. Tas tiek izmantots arī grāmatā, kuru analizēju šeit – http://www.viestursrudzitis.lv/kas-arstes-bumeritu/ un kuru Tālivaldis Tālbergs nikni kritizēja tajā pašā raidījumā kurā Rubeņa grāmatu, solot kaut kad tai pievērsties vairāk. Un vēl viens piemērs – reiz es kādai aktīvai kristietei, kuru ļoti cienu, lūdzu publiski un rakstiski izteikt savas domas par kādu manu rakstudarbu. Viņa teica nē, jo tas darbs esot pret viņas kristīgo pozīciju.

Es gribu teikt, ka ja kāda kopēja vai lokāla kristiešu pozīcija ir tāda, kas neskaidro savas robežas un neraksturo šo robežu atšķirīgumu no citu sabiedrības grupu robežām, tad tā sevi noved izolācijā. Un nevar teikt, ka kāds viņus ir atraidījis vai ignorējis, viņi paši sevi tur ir iedzinuši. Un tas ir kopējs zaudējums, ja es nezinu kristiešu pozīciju daudzos jautājumos, bet ja zinātu, man noteikti tā noderētu. Un tas būtu veids, kā šie kristieši mani ir ietekmējuši.

Diemžēl tā analīzes un diskusijas kvalitāte un kuru, gribas teikt, šodien ir spējīgs ne tikai Tālberga kungs ar sava raidījuma kolēģiem, gan daudzi citi kristieši un to sludinātāji, liek mums uz Baznīcu raudzīties kā uz pašizolējušos. Bet tas ir liels zaudējums man un, domāju, arī sabiedrībai. Šajā jautājumā, iespējams, varētu palīdzēt Jura Cālīša izlīdzinošais balss tonis, kas varētu palīdzēt Tālivaldim Tālbergam ar savu enerģiju un izlēmīgumu daudz labāk palīdzēt sabiedrībai novērsties no strupceļiem, kuros tā šodien pašnāvnieciski dodas – tāds ir arī mans redzējums.

Un es redzu arī, ka Dievs 9.0 ideja ir kristīgo tradīciju iekļaujoša, tā šai dradīcijai piešķir izšķirošu vietu tālākajā cilvēces ceļā. Tā balstās uz “gan, gan” un aicina gan Tālberga kungu, gan Cālīša kungu, gan Rubeņa kungu būt kopā nevis caur izolēšanos, bet saliedēšanos dažādībā. Tādā, kas rāda ceļu un virza rīcībā un tādējādi iedošina šodienas apmulsušos un apmaldījušos. Un varbūt tā aicina Ozola kungu kā rakstnieku – kristieti palīdzēt ar komunikāciju.

Citi dievi. Kristiešu bauslis par citu dievu neturēšanu savā priekšā ir svarīgs. Bet tā izpildīšanā jābūt līdzsvarotiem, nevis paniskiem. Nu ir citi dievi, mēs par tiem zinām, bet tie nav mūsējie. Ja kāds ar tiem ņemas, tad lai zina, ka mūsu Baznīcā tam vietas nav, bet tas nenozīmē, ka mēs ar viņu nekomunicējam. Mēs formulējam viņam savas robežas un mēs paskaidrojam arī savu teoloģisko pozīciju – mēs esam misionāri savā tautā, nevis kaut kur Āfrikā.

Ja mēs izolējamies, tad parādām savas bailes un nedrošību. Un jo vairāk izolējamies, jo māņticīgāk tas izskatās, kas nenozīmē neko citu, kā šo svešo dienu varu un ietekmi pār mums.

Lieli izaicinājumi modernajā laikmetā? Protams. Es ceru, ka kristieši tos izturēs. Man personīgi ir ļoti svarīgi, lai izturētu.

Rubenis. Pēdējā laikā notikušais nav daudz mainījis manu pozīciju pret Jura Rubeņa grāmatu. Bet es esmu sapratis, ka emocionāli tā mani satricinājusi diezgan līdzīgā veidā kā Tālberga kungu. Man līdz šim ir bijis vajadzīgs tāds Rubenis, kādu biju iedomājies – taču tas jau ir tas, ar ko sāku šo rakstu.

Tas, ko redzu kā grāmatas trūkumus – ierobežotos priekšstatus par ģimeni, bērniem un pāru attiecību būtību un kristīgo pienesumu pazaudēšanos šajos priekšstatos – nemainās. Nemainās arī secinājumi par pieradumu komunicēt ar cilvēkiem kā atkarīgām būtnēm – šajā ziņā, starp citu, viņam varētu būt šis tas kopīgs ar Tālberga kungu. Bet šeit ne par to. Jo faktiski jau galvenais šajā visā ir pats “cepiens” un tas, ko tas parāda par mums pašiem. Par to Rubenim pateicība. Un pateicība arī vsiem, kas piedalījās!

Komentāri

1 Cieti.

“Tālbergs: – Es to saku Kristiešiem, nevis tiem, kas nesaprot.”
(LKR raidījums “Aktuāla Diskusija” 20.jan.2017)

Bet Jūsu, Rudzīša k-gs, vēlme sagaidīt toleranci diskusijā par Rubeņa grāmatu ir nevietā. Kristiešiem ir jāskaidro sava nostāja, ko viņi lieliski dara, varbūt gribētos lielāku savaldību un lēnprātību, taču toleranci šeit negaidiet. Tāpat kā politkorektums tāpat arī tolerance šajā gadījumā būs tas pats, kas pieskarties sātanam un iedot viņam ‘tikai mazo pirkstiņu’.

2 Zane

Suņi rej, bet karavāna iet tālāk… Tas par cepienu. Bet par grāmatu domāju, ka viena no labākajām grāmatām par katra indivīda attiecībām pašam ar sevi. Par Rubeni – viņš jau sen ir pāraudzis vietējo luterāņu sabiedrību. Savukārt Jums nedaudz skauž… Esmu lasījusi jūsu grāmatu par vīriešiem. Diezgan sarežģīta valoda (Rubenim vienkāršāka), bet man īstaja brīdī ļoti palīdzeja. Paldies Jums par to.
P.S. Ja esmu pareizi sapratusi, tad Tālberga kungs nav lasījis grāmatu. Vismaz brīdī, kad viņš savā raidījumā aicināja to sadedzināt.

    2.1 ika

    Pilnīgi piekrītu. Man Rubeņa grāmata bija kā svaiga gaisa malks piesmakušā istabā. Ļoti laba valoda – viegli lasāma, saprotama, kaut gan domas nemaz nav tik elementāras. Rudzīša grāmatas mēģinu lasīt, bet ar tām jācīnās sarežģītās valodas dēļ.

    2.2 Mareks

    Pirms jūs mielojaties ar šo izslavēto ‘zemeņu tūtu’, pārliecinaties vai darāt to gaismā.
    Tumsā apēst var jebko, pat sapuvušu.

      2.2.1 jurchix

      Pirms jūs mielojaties ar šo izslavēto ‘zemeņu tūtu’, pārliecinaties vai darāt to gaismā.
      Tumsā apēst var jebko, pat sapuvušu.
      …………………………
      Tieši tā, tumsā daudz kas šķiet savādāks…

    2.3 jurchix

    Par Rubeni – viņš jau sen ir pāraudzis vietējo luterāņu sabiedrību.
    ………………………….
    Nu ja… un kas ir pāraudzis dārziņā tas parasti nav garšīgs… Te jūs precīz sacijāt… Tas līmenis ir tikai uz kuru pusi… Un nav jau jānogaršo inde, ja jau zini ka tā ir inde, to pagaršot aicina parasti tie kam nav sajēgas kas ir maize un kas ir inde… tauta kurai tumša bilde…

3 Kaspars Dimiters

Dziļā, karstā, dedzīgā Dieva mierā:
https://youtu.be/HugtLgrmXKc

4 Mareks

Ja es lasu zemenes un trāpās arī kāda sapuvusi, tad es to aizmetu prom. Man nav jāapēd sapuvusi zemene, lai noskaidrotu vai patiešām tās tā ir. Identiski ir ar Rubeņa grāmatu.

    4.1 Zane

    Jā, katram ir tiesības darīt, kā nu viņš vēlas! Tomēr varu saderēt, ka Juris Rubenis nevienu jūsu darbu (principā jebruka cilvēka darbu) neierindos kategorijā “sapusvis”. Ar to arī viņš atšķiras no daudziem citiem – arī Jums.

    4.2 jurchix

    Ja es lasu zemenes un trāpās arī kāda sapuvusi, tad es to aizmetu prom. Man nav jāapēd sapuvusi zemene, lai noskaidrotu vai patiešām tās tā ir. Identiski ir ar Rubeņa grāmatu.
    ………………………..
    Tas ir no pieaguša viedokļa skaidrs, garīgi pieauguša… Bet bērnam tas vēl nav skaidrs un te ir tā situācija ka daudzi kuri sevi uzskata par lietpratējiem būtībā garīgā plānā ir kā mazi bērni , kuri bāž mutē ko tie atrod… un tad ir saindēšanās, jums kā izrādās tas ir svešs… :( J.Cālītis arī kaut kur kaut ko nelabu paspējis saēsties… bija tramīgs un nespēja noorientēties jautājumos, tas ir nemiers, bet ja būtu Svētā Gara klātbūtne, tad būtu miers un skaidrs prāts un valoda, bet diemžēl novērojām pretējo… Centās kristiešus pataisīt par muļķiem, bet paši raktajā bedrē ievēlās… Laikam nebija tomēr tīkams darbs darīts Dieva acīs…

5 Gladiola

Principā man nav nekādu tiesību izteikties, jo
1) Es neesmu lasījusi Rubeņa grāmatu,
2) Es neesmu dzirdējusi Tālberga raidījumu,
3) Es neredzēju diskusiju TV.
Tomēr dažus novērojumus izteikšu.
Visā šajā cepienā man smieklīgi šķiet tas, ka pats Rubenis par to nemaz necepjas, atteicās to komentēt, Vanags atteicās to komentēt (to es redzēju ziņās LSM portālā), bet nu cepienu vajadzēja, un tad atrada vienu, ka bija gatavs cepties – Cālīti. Nointervēja gan ziņu sižetā, gan TV raidījumā, jo neviens cits droši vien nebija ar mieru nākt. Manurpāt, nav ko aizstāvēt kādu, kurš nemaz nejūtas tā, it kā viņam kāds būtu uzbrucis.
Man galīgi nesimpatizē Tālbergs, un Kristīgais radio manā skatījumā sludina ļoti šauru skatījumu uz kristietību un uz dzīvi vispār, bet, tajā LSM reportāžā, kur parādīja īso Tālberga repliku, es it nemaz nesaskatīju viņā agresiju, kad viņš sacīja “izmetiet to grāmatu, nē, nevis izmetiet, bet sadedziniet”. Acīmredzot, daļa Latvijas publikas grāmatu dedzināšanu uzskata kā kaut ko šausmīgu, taču neviens nepaskatās uz pavisam citu aspektu (es nesaku, ka Tālbergam tas bija prātā, bet es nedomāju, ka viņš aicināja Doma laukumā taisīt grāmatu sārtus no Rubeņa grāmatām). Kristiešiem atšķirībā no pusticīgās, mazticīgās un neticīgās tautas daļas, ir tomēr kāds nu kuram priekšstats par svētumu, un svētumu nevar vienkārši izmest atkritumos, pat, ja tas ir defektīvs vai nolietojies. Ja man ir Bībele, kas kaut kādu iemeslu dēļ ir sabojāta, un es vēlos jaunu, es veco Bībeli nemetīšu miskastē (man no tādas domas mati ceļas stāvus, piedodiet, atvainojiet), es ar visu cieņu to sadedzināšu, bet tas nenozīmē naidu pret šo grāmatu. Kur nu Bībele! Ja man vispār ir kāda sabojāta grāmata, kas vairs nav vajadzīga, es to sadedzinātu, nevis izsviestu, kaut kāds respekts pret grāmatu kā tādu. . To nevar ielidināt pie kartupeļu mizām. Tā būtu tumsonība. Vismaz manā izpratnē. Tālbergs varbūt ieteica grāmatu sadedzināt, jo, tā saprotu, Rubenis, viņaprāt, sludina kaut kādu herētisku kristietības versiju, taču tur gana daudz pieminēts Dievs, lai to neizmestu atkritumos. Varbūt Tālbergs tā to bija domājis? To neviens pat neapsvēra. Sataisīja traci par neko.
Tagad par Rubeņa grāmatu. Izlasīju pāris recenzijas, ieskaitot Viestura rakstīto, un sapratu, ka mani tā grāmata garlaiko jau pirms lasīšanas.
Un Tālbergs. Nu bet ko tad jūs no viņa gribat? Klasisks protestants, kam “sola scriptura” un viss. Ārpus Bībeles Dieva nav. Dieva nav pasaulē, nav jūsu dzīvē, nav jūsu laulībā, nav jūsu attiecībās, Dievs ir tikai Bībelē (atvainojos, tas neizklausās pārāk toleranti, ceru neaizvainot nevienu protestantu). Un atnāk Rubenis un uzraksta, ka Dievs ir laulībā un ka vīrietis un sieviete laulībā viens caur otru saņem Dievu (to es satori. lv izlasīju V. Sīļa recenzijā par grāmatu). Kas tad protestantam būtu jādara? Protams, ka jāatsakās šādu savārstījumu lasīt! Tā ir katoliska ideja. Tāpēc jau katoļiem laulība ir sakraments, bet protestantiem nav.
Vārdu sakot – liela brēka maza vilna. Vienkārši konfesionālas atšķirības, tur nav nekādu emocionālu slāņu vai nezin kā apakšā.
P.S. Smējos, kad lasīju, ka Viesturu Kristīgajā radio brīdināja, lai nerunā par sengrieķu mitoloģiju. Ha! Es tad tur nemaz neietu. Kas tie par norādījumiem? Vai nu ļaujiet runāt par ko gribu, vai nu neaiciniet mani. Elementāri!
P.S.S. Ļoti laba ir rindkopa par citiem dieviem. Precīzs trāpījums desmitniekā.

    5.1 :/

    “necepas” nevis “necepjas”

6 Gladiola

Vienīgais, ko Tālbergam varētu pārmest ir tieši Viestura aprakstīto izolacionismu. Es esmu savā mūžā izlasījusi tūkstošiem grāmatu, ofic, un liela daļa no tām apgalvoja lietas, kas ir absolūti pretējas manai pārliecībai, manam viedoklim un uzskatiem, bet es esmu vēlējusies tās izlasīt, lai uzzinātu, ko vispār cilvēki domā, it īpaši cilvēki, kas nedomā kā es. Grāmata ir vienkāršs veids, kā to izdarīt, jo nav jādiskutē. Es vienkārši lasu un vai nu piekrītu, vai nepiekrītu. Nevar tikai vārīties savā sulā. Tas ir neauglīgi. Grāmatas slikti ietekmēt var tikai nenobriedušus prātus. Pieauguši cilvēki jau nu zina, kam viņi tic un uz ko pastāv. Tur nav ko bīties.

    6.1 Hidroelektrostacija

    Vai dzīvot ilūzijā ir auglīgi? Lasīt tūkstošiem grāmatu, piesārņot savu prātu, pazaudēties svešu dzīvju, mācību, romānu, ideālu juceklī, pazaudet laiku, ja visa patiesība ir, lūk, tai vienā vienīgajā grāmatā. Varbūt tomēr vienreiz jāizlasa šī viena, ko atgrieztie sauc par svētu un daudzi saka, ka tā izmaina dzīves, pat dziedina?

    Manuprāt, cepiens par to, ka ir aizskarta svēta grāmata ir ļoti vietā, jo svēto grāmatu saprot tikai kristieši, bet cepās, redzu pat neticīgie, gluži kā pirmajā komentārā minēts. Tādēļ, dārgie, pirms skriet līdz pasaules malai, meklēt jaunu iespaidus, lasīt tūkstots grāmatas, varbūt tomēr jāatmet aizspriedumi un jāsāk ar to grāmatu, kura ir tepat blakus un kuru pat dod bez maksas…

    Ja tomēr rodas vēlme izlasīt Jauno Derību, tad lūkojiet pec padoma pie kristiešiem, kā tad tā jālasa, jo, lai to saprastu ir jāpieslēdz Dievs.

7 jurchix

Tas ko vērojam sabiedrībā, tas ir tas par ko jau stipri sen teica un brīdināja Jēzus Kristus, un ja neatgriezīsimies pie Dieva Patiesības, tad dabūsim katrs un valsts kopumā līdz nelabumam izgaršot savas kabatas “patiesības” sekas, kurām ar Dieva Patiesību nekā kopīga, J.Cālītim tas bija it kā jāzin, bet… nekāds brīnums nav pie cilvēka, ja jau lielākais no enģeļiem savā laikā krita un bija patriekts no Debesīm, jo sakāpa galvā, tad ko brīnīties par cilvēciņu , kuram ar sakāpa galviņā…

8 Aigars Brūvelis

Ar dievem vajag bez steigas. Jo, kad nomirsim, var izrādīties ka nav neviena dieva vai arī ir viens un pilnīgi cits dievs vai arī dievu konsīlijs, kur visi dievi sēž pie viena galda un dzer no vienas glāzes.
Par nezināmām lietām visprātīgāk nesteigties ar secinājumiem. Iespējams esības pamatstāvoklis ir neesamība. Tāpat kā visumā – prātam neaptverams milzīgs tukšums ar reti izkaisītām zvaigznēm un planētām, kuras nebūtu iespējamas, ja visums būtu aizpildīts ar biezu matēriju viscaur.
Tāpat ir ar mums – mēs varam būt tikai taspēc ka mēs varam arī nebūt miljardiem gadu pirms dzimšanas un miljardiem gadu pēc dzimšanas

    8.1 Ernests

    Nevar nepiekrist Aigaram, un vēl – kad nomirsim var vispār nekas neizrādīties… Un tad jau var sanākt pilnīgi veltīgi tērēts laiks, kurš īstenībā var pat nebūt bijis vai arī, ja bijis, tad tomēr ļooti nebijis.

9 Bryuvers

Rakstā no jauna redzu pieskaršanos tēmai par kristiešu nošķiršanos jeb ekskluzīvismu. Par to, ka netiek skaidrotas robežas un atšķirības.

Varbūt šķērslis ir šis: ja gribi novilkt robežas godīgi, tad jādefinē ne tikai atšķirīgais, bet arī kopīgais. Un ja tā, tad jāsāk pieņemt, ka neesam vienīgie vai vienīgie pareizie, vai vienīgie jēdzīgie, vai tie, kas ir obligāti vai vienmēr topā.

Bet tas tā ir ar visām mitoloģijām un reliģijām: sākumā katram viņa avots, koks, kalns un varonis ir vienīgais. Godīgi sakot, diez vai no tā var kaut kur aizbēgt: iziesi no viena pasaules uzskata — nonāksi citā. Varbūt vienīgi apzināties — ka tev ir pasaules uzskats un pamēģunāt iejusties arī kādā citā pasaules uzskatā kā skatuvē ar lomu. Nevis runāt tikai objektīvās kategorijās.

Un vēl — pēdējā laikā ir izrādījies, ka nav labi par pasaules uzskatiem, ideoloģijām un reliģijām domāt tā, ka tāpēc vien, ka viņām daudz kopīga, viņas visas ir vienlīdz labas. Kopīgie elementi parāda tikai to, ka viņas nav absolūtas vai objektīvas, bet ne, ka vienlīdz labas.

Bet, ja gribi iet uz sarunu ar kristiešiem, tad ar ekskluzīvismu jārēķinās. Man nav gadījies redzēt, ka kāds kristietis nebūtu ekskluzīvs. Šim ekskluzīvismam ir raksturīga arī mīta vēsturiskošana. “Teoloģija balstās uz vestures!” viņi kliedz(t.i., uz vēsturiskiem notikumiem). Manuprāt, tas ir līdzīgi tam, kā Bahofens apraksta romiešu mīta par Tanakvilu asociatīvo saikni un iespējamo izcelsmi no asīriešu dievietes Ištaras kulta.

10 teodors

Neesmu, protams, lasījis Rubeņa grāmatu, tāpēc par tās saturu neizteikšos.
Cālīša kunga piedalīšanās diskusijā tomēr liecina, ka nekas sevišķs jau nav
noticis. Runa gluži vienkārši ir kārtējo mēģinājumu, sevišķi viltīgā veidā,
liberālās vērtības uztiept sabiedrībai kā vienīgās pareizās. Biologi izsakās,
ka cilvēks jau daudz neatšķiroties no mērkaķa. Šī nelielā atšķirība tomēr
liek cilvēkiem domāt, ka viņi ir nemirstīgas. dievišķas būtnes. Lai kā tur
arī būtu, ir gluži normāli ka vēlamies redzēt savas dzīves turpinājumu
bērnos un mazbērnos. Šeit tad arī rodas pretrunas starp liberāļiem un
normāli domājošiem. Kāda vēlme būt nemirstīgam savos pēcnācējos,
īstam liberālim izsauc tikai sātaniskus smieklus. Kas attiecas uz grāmatu
dedzināšanu tad nekļūstiet nu smieklīgi. Vecākā paaudze aiziet un viņu
sagādātās bibliotēkas nonāk makulatūrā, vai tieši atkritumu konteineros.
Domāju Cālīša kungs man piekritīs, arī Rubeņa kunga grāmatām tur
atradīsies vieta!

11 laiks

Dievs nosaka, kas ir patiesība, jo ir pilnīgs un svēts, bet cilvēkam tas jāpieņem. Cilvēks ir grēcīgs, par to liecina arī šeit izteiktie maldīgie spriedelējumi. Sekošana Dievam prasa ticību un paklausību un sava neprāta atzīšanu. Kristus ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība!

12 Gladiola

Laiks, Jurchix un Hirdoelektrostacija ir hrestomātiski piemēri tam, ko teicu – ka ārpus Bībeles Dieva nav un viss ir maldi.
Man šķiet, tas ir ļoti šaurs skatījums uz pasauli. Protams, ja dzīvojam tā, ka interesē tikai pašam sava dzīve un nospļauties par sabiedrību, nospļauties par citiem, kuriem labākajā gadījumā varam žēlīgi dalīt norādījumus, kas viņiem būtu jālasa, proti, Bībeli, ko tad vēl?, tad šāda pieeja ir saprotama. Taču cilvēkam, kas vēlas saprast, kā domā citi, kādā sabiedrībā mēs dzīvojam, kādi ir citu argumenti, kā padarīt šo pasauli un sabiedrību labāku, neizbēgami ir daudz laika jāvelta tam, lai pamatīgi iepazītos ar citādi domājošo viedokli, tas ir elementārs tuvākmīlestības jautājums.
Manuprāt, tieši par to Bruyvers teica, ka grūti sastapt kristiešus, kas nav ekskluzīvi. Man gan šķiet, ka šādā izpratnē ekskluzīva var kļūt jebkura pārliecība, ne tikai kristīga. Vai tad te daudz apspriesto liberāļu pārliecība nav ekskluzīva? Izolacionistiska? Katram ir kaut kāds pasaules skatījums, ko viņš uzskata par labāku nekā citi un kuru vēlas redzēt īstenotu sabiedrībā. Neizbēgami. Nevar arī ieslīgt relatīvismā, kad vairs nav nekādas pārliecības ne par ko pašam. Tomēr ir jāsaglabā kaut kāda atvērtība un labvēlība pret citādiem uzskatiem. Jāmēģina tos saprast, jo pašam nekad nav 100% taisnība. Aizvakar izlasīju interviju ar vienu no Francijas prezidenta kanditādiem, kreisu kreisais vecītis un viņa viedoklis tīri saturiski man ir absolūti nepieņemams, taču viņš savas idejas pauda tik korektā un es pat teiktu – pazemīgā veidā, ka es vot tagad sēžu un domāju – ko grib šis cilvēks un ko grib tie, kas domā kā viņš. Ļoti vērtīgi. Citi, ja grib, protams, var lasīt vienīgi Bībeli, un tā arī nesaprast, ko nozīmē kļūt ” grieķiem par grieķi, jūdiem par jūdu un visiem par visu.” Nu jā, Pāvilam jau nebija Bībeles, ko piedāvāt lasīt pagāniem. :D

    12.1 Jānis Ozols

    Taču cilvēkam, kas vēlas saprast, kā domā citi, kādā sabiedrībā mēs dzīvojam, kādi ir citu argumenti, kā padarīt šo pasauli un sabiedrību labāku, neizbēgami ir daudz laika jāvelta tam, lai pamatīgi iepazītos ar citādi domājošo viedokli, tas ir elementārs tuvākmīlestības jautājums.
    Manuprāt, tieši par to Bryuvers teica, ka grūti sastapt kristiešus, kas nav ekskluzīvi.
    ————-
    Novērots, ka grūti atrast arī manus amata brāļus psihoterapeitus, kuri nebūtu ekskluzīvi. Mūsu darba līdzība ar garīdznieka darbu ir nenoliedzama, mēs esam pārņēmuši krietnu daļu no viņu lauciņa. Vai tad tas nevar mūs padarīt tikpat ekskluzīvus kā kristiešu garīdzniekus un likt sabiedrībai tā pret mums arī izturēties?
    Rubenis, augot savā domāšanā, ir daļēji panācies uz mūsu pusi, tas arī lika Viesturam sacerēties gan par domubiedra iegūšanu, gan sava viedokļa novērtējumu.
    Kur mēs visbiežāk klūpam, šoreiz vislabāk pasaka Bryuvers.

13 Jānis

“Tālberga kunga reakcijās uz Rubeņa grāmatu es ieraudzīju kaut ko no sevis – ļoti stipru emociju, kas līdzinājās iekšējai zemestrīcei un kuru nevar negribēt kaut kā slāpēt. Bet šai emocijai prātā gribas izskatīties kā tādai, kuru izsaukusi izlasītā literatūra.”

Raidījuma beigās pats Tālbergs atzīst, ka Rubeņa grāmatu nav lasījis, tāpēc apgalvot, ka viņā kaut ko ir izraisījusi “izlasītā literatūra” šajā gadījumā ir nevietā.

    13.1 Ernests

    Par šo grāmatu visur visspilgtākie viedokļi dzimst no nelasījušajiem.

      13.1.1 Lipinkots

      Nu ja. Šķiet, pirmsskolas vecumā emocijas raisās no aplūkotiem attēliem un neapmierinātām pamatvajadzībām

14 laiks

Gladiola, tu ziedi ne tāpēc, ka tas ir nejaushi, bet tāpēc, ka ir žēlastības laiks!
Tas kursh dod žēlastību, nav fantāzija, bet konkrēta persona ar konkrētu gribu pie Tevis. Viņsh liek izprast konkrētas lietas cilvēkam:
Grēku – jo cilvēks netic Kristum, neklausa Viņa mācībai.
Taisnību – Jo Kristus ir augshām celshanās, dzīvība un žēlastība.
Tiesu – visi stāsies Viņa priekshā un atbildēs par sevi.

15 Anna

Varbūt nu jau vairs neaktuāli, bet es pilnīgi negaidīti par kristīgo meditāciju uzdūros pareizticīgo vietnē biblos.lv, kur ir 1995.(!)gadā publicēta grāmata “Pareizticība un jaunā reliģija”. V.Rudzītim, domājams, tā ļoti palīdzētu izprast kristiešu pašu nemaz līdz galam neapzināto iemeslu kategoriskajai, nekritiskajai noliegšanai. Jūs esiet pareizi sapratis, ka neiesaistīšanās diskusijās liecina par nepārliecinātību un bailēm, jo kristietis jau cilvēks vien ir. Cilvēks, kurš skaidrāk vai neskaidrāk, bet apzinās savu vājumu dažādu kārdinājumu tuvumā. Piemēram, kārdinājuma priekšā justies jau visu sasniegušam, kas pēc būtības ir lepnības, tātad lielākā grēka izpausme. “Kristīgā” meditācija ļauj un veicina šādu sajūtu, ka esi jau Dievu sasniedzis. Tik pareizi apsēdies, pareizi nopozicionē domas un gatavs! Esi iekšā Pilnībā!

Publicēts: 02.02.2017
Komentāru skaits: 29