Skatīt komentārus

Vairākus mēnešus nebiju neko uzrakstījis. Tik ilgas rakstīšanas brīvdienas nav bijušas kādus desmit gadus. Nevar teikt, ka tās bija ieplānotas, vienkārši nespēju parakstīt.

Toties pēc ilga pārtraukuma darbojos ar rokām (vai tik tas arī nebija pirms desmit gadiem, kad vēl zāģēju, ēvelēju, frēzēju, slīpēju, špaktelēju, lakoju, krāsoju). Saskrūvēju terasi – ņēmos visu vasaru un sieva tagad saka, ka līdz šim neko labāku es neesot “izdomājis”!

Interesanti – nekur uz mūsu ģimenes zemes pleķa nav tik gaisīga un es pat teiktu, kosmiska, akropoliska sajūta kā šeit, uz šķūnīša jumta. Tur uzlīst un darboties vadīja kaut kāda iekšēja tieksme – vajag un tieši tur. Tagad saulainās pēcpusdienās sievai būs kur sēdēt, lasīt, sauļot kājas, gremdēties baseinā ar pāris tonnām saules sildīta ūdens (tur tas ļoti labi izskatītos), vakariņot, runāties ar mazbērniem, dzert vīnu un lasīt kādu no Ingunas Baueres romāniem. Bet kad viņas tur nebūs, es varēšu gulēt un skatīties mākoņos. Vai uzpīpēt pīpi. Varbūt pat klusi uzpūst trompeti, ko esmu atsācias darīt pēc 45 gadu pārtraukuma.

Arī vecākais mazdēls Jēkabs piedalījās, pirmā būvniecības prakse, atceros savējās viņa vecumā. Tad svarīgākais ir jaudīgie elektriskie instrumenti un urbšana, zāģēšana, skrūvēšana – man arī tā kādreiz bija. Ne tikai prakse, bet arī ienāciens vīrišķajā stalkerismā, uz šķūnīša vai nez kur ellē ratā izdomāt terasi. Radīt, dzemdināt. Jo vispār – “tas ir sviests, terase uz šķūnīša, var taču sauļoties mauriņa vai pludmalē, kas vien 400 metrus no mums, ēst virtuvē un lasīt dzīvojamajā istabā. Bet nē – vajag stalkerismu, padomā tik.” Tā varētu būt viena no sievišākajām pozīcijām, bet ir arī cita – “o, tieši tas stalkerisms un vīrieša prāta neprognozējamība un nepārvaldāmība ir tik foršas! Bez tām būtu jājūtas tādai kā “neapaugļotai” un terasi nedabūjušai!”

Arī jaunākā meita pielika roku – krāsojot. Viņai pirms ceturtā medicīnas studiju kursa tāda atelpa un galvas vēdināšana.

Bet ne jau par terasi stāsts, tas tikai tāds piemērs. Asociācija par jaunākaa, literāri apdāvināta kolēģa rakstu pirms gana ilga laika, kurš nemitīgi atgriezās manā galvā – http://www.punctummagazine.lv/2018/08/07/psihoterapeits-virietis-klients-virietis/ . Nav ilūziju par šī raksta motivāciju – vārdos droši vien neizteiktais pasūtījums ir sorosiski liberastiski feministisks. Tomēr nešķiet, ka autors ir pakļāvīgi iegūlies viņam uzklātajā prokrustiskajā gultā. Tam puisim ir arī savs funktieris, kura mērķis varbūt nav īsti uzstādīts, bet jūtams, ka atradīsies, ka viņš nebūs manipulējams. Ko lai dara – arī Hēraklam bija jāpavada trīs gadi kā vergam pie Omfales, jātērpjas sieviešu drēbēs un jādara sieviešu darbi – kā sods par izdarītajiem noziegumiem. Bet soda laikā viņš pamanījās Omfalei arī trīs dēlus uztaisīt. Gluži kā agrāk, kad trīs dēlus uztaisīja vēl daudz briesmīgākajai Ehidnai.

Nils S. Konstantinovs raksta: “Tas šķiet drusciņ dīvaini – mums tik daudz zināms par balss toņa, ķermeņa pozas, teksta formulu un vēl dažādu citādu tehnisku nianšu ietekmi uz terapeitisko procesu, bet relatīvi maz uzmanības veltīts terapijas efekta saistībai ar terapeita un klienta dzimumu kombināciju.” Un vēl – “Tas šķiet nu jau ir pašsaprotams fakts, ka pie terapeita ir jāraud. Tik ļoti tas ir skaidrs, ka asaru slaukāmās salvetes kļuvušas par neatņemamu interjera sastāvdaļu terapeitu kabinetos. Kad apmācību grupā visas manas kursabiedrenes raudāja no visas sirds, es ar savām sausajām acīm pat jutos nedaudz vainīgs, ka procesā nepiedalos par visiem simts. Dažas man tā arī teica: neturi to sevī, laid taču vaļā! Kādā nesen publicētā populārajai psiholoģijai veltītā rakstā skaidri pateikts – vīrietim jāiet pie psihologa, lai saprastu, „par ko dvēsele raud”

Te gribas jautāt – vai iespējams, ka evolūcijā kā dominējošs izveidojies vīrieša tips, kurš uz sievietes raudāšanu reaģē ar to pašu? Nu skaidrs, ka nē, jo ja sieviete raud, tad vīrietis noteikti nav veicis kaut kādus darbus! Manuprāt, vairums vīriešu tā to turpina uztvert. Arhetipisks reflekss, nevis reakcija “šeit un tagad”. Un nevis raud, bet saspringst, baidās, meklē savu vainu… To var skaidrot arī, izmantojot manus pētījumus par Dievieti.

Gribēju padalīties sajūtās par kādu situāciju savā ne vairs apmācībā, bet supervīzijā, kurā es savai supervizorei atrados fiziski tuvu. Pēkšņi viņa paaugstināja balsi un tas nenotika “šeit un tagad” kontekstā. Drīzāk kā pierastība un “terapeitiskās kultūras” konservs. Es to varētu būt uztvēris arī kā viņas aizsardzību no tā, ko pasūtu supervīzijā, vai kā iesildīšanos, lai saprastu manu jautājumu un “ieietu” tajā. Kā personisko nogurumu un neapzinātu vairīšanos. Vai kā pārbaudi – cik nopietns tev pašam ir tavs jautājums?

Tur bija arī fons. Mēs ar to supervizori bijām vienā ļoti nopietnā praktiskā problēmā ārpus uzstādītā jautājuma kopā iestiguši. Bet tas varēja tikai pastiprināt “šeit un tagad” efektu, nevis būt notikušā iemesls. Es sāku drebēt. Mans ķermenis vairs nebija kā mans. Un supervīzijas fokuss pārvirzījās – no jautājuma ar kuru biju atnācis, uz jautājumu par man ķermeņa spontāno reakciju.

Grupas (tur bija tikai sievietes) un supervizores reakcija bija taisnošanās – “te nebija nekā agresīva, tādēļ aizsardzība nav jāuzter kā sekas uzbrukumamam, neviens tev neuzbruka”. Es piekritu. “Tādēļ tava reakcija nav “pamatota””. Un te es nepiekritu – kā tad tas būtu jāsaprot, es “izdomāju drebēt”? Supervīzija šo jautājumu neatrisināja, bet radīja jaudīgu motivāciju vairāku gadu meklējumiem. Tā radās mana Dievietes koncepcija un tā radās mana “divu civilizāciju koncepcija”, kuru aprādīju savā grāmatā “Nebeidzama varonība jeb Tāhīnietes”. Es pats sevi turpināju supervizēt, bet toreizējā supervīzja bija garainis, kurš mani tajā ievārīja.

Taču – vai supervizore un grupas dalībnieces ne tikai tad, bet arī tagad saprot, kas ar mani toreiz notika? Nu nē, protams. Turklāt tā ir tipiska nesaprašana, par to ir grūti domāt visiem, arī man. Jo sākt drebēt no paaugstināta sievišķa balss toņa – tas tak nevīrišķīgi. Bet no sievietes puses – kā, vai tad es esmu tik briesmīga, ka spēju izsaukt tādas reakcijas? Sievietēm pierastāk ir sevi uztvert kā nevarīgām un baidīties no vīrišķas agresijas.

Ir svarīgi atdalīt to, kas RADIES grupā, no tā kas tajā ienācis kā KONTEKSTS, vai kā DOTAIS (es domāju notikuma dalībnieku dzimumu kombināciju). Es nespēju toreiz to izdarīt, ja man nebija tās teorijas, kuru attīstīju savās Trāhīnietes un Dievietē.

Nerakstīšanas mēnešos turpināju pārdomāt savu Ārpusģimenes civilizācijas ideju un nostiprināju to ar teritoriju sadalīšanas nepieciešamību ģimenē. Te ir vietā tas, par ko runāju savās Zikurāta lekcijās – http://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/viriskiba-un-patriarhats-viriesa-pieaugsana/ – es domāju konceptu par 4 tuvības pakāpēm, kādās vīrietis izjūt sievieti, un ko tā viņam nozīmē ceļā no Ģimenes civilizācijas (Mātes) uz Ārpusģimenes civilizāciju (Tēvu). Īsumā:

1)      ja sieviete tiek izjusta kā ienākusi vīrieša garīgajā telpā nedaudz, tad viņš sāk izjust mazas bailes. Šāds vīrietis izskatās ļoti aktīvs sievietes vajadzību izpratējs, Varonis un Glābējs. Taču ne viņš pats, ne sieviete, par kuru viņš dzentelmeniski rūpējas, negrib redzēt šo emocionālo motivāciju, lai gan tā ir acīmredzama. Pat pieklājība pret sievieti taču nevar nebūt kas cits kā lūgšana un solījums – “es būšu labiņš, tikai nedari man pāri! Nekastrē, nepazemo, nežāģē, neizrādi necieņu!”;

2)      ja sieviete tiek izjusta kā ienākusi vīrieša garīgajā telpā dziļāk par mazo baiļu līmeni, tad iestājas lielo baiļu reakcija. Tā raksturojas ar “glābjošās” un aktīvās uzvedības paralīzi, protestu pret to, cīņu pret Dievieti, nevis ziedošanu tai. Šādu vīriešu izjūtas parādās izmantotības sajūtas, aizvainojums, depresivitāte. Tas bieži kombinējas ar grūtībām seksā – erekcijas vai ejekulācijas traucējumiem. Vai labākajā gadījumā seksu pēc principa – “sunul, vinul, pobežal”;

3)      ja subjektīvā distance attiecībās turpina samazināties, baiļu (brīdinājums) zona tiek caursista un parādās bezpalīdzības sajūta, panika un dusmas kā aizsardzības aktivizācija. Šāds vīrietis var būt fiziski vardarbīgs, un tas noved to pie vainas un bezizejas sajūtām, kas arī parasti nevar tikt izturētas, nepiedaloties ķermenim vai nemēģinot šos afektus “ārstēt” ar alkoholu;

4)      ekstrēmi maza sujektīvā distance vīriešu sajūtās izpaužas kā šausmas un riebums. Pieauguša heteroseksuāla vīrieša sajūtās tie parādās reti, bet zēniem neapzinātā vecumā varētu būt daudz biežākas. Puika jau daudz kur nevar pasprukt no milzīgās, niknās, nelaimīgās, izspūrušās un sasvīdušās mātes… Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kura dēļ attīstās vīrišķā homoseksualitāte.

Šis 4 tuvības pakāpju koncepts man šķiet būtisks, lai saprastu, kas notiek ar vīrieti, kas katru vakaru nāk mājās un arī brīvdienās no tās nekur prom neraujas. Sevišķi būtiski, ja “māja” ir neliels dzīvoklis, kurā nav iespējams izveidot teritoriju, kurā sieva ienākt nedrīkst. (Atcerēsimies, Ļevam Tolstojam bija darba kabinets, kurā sievai ienākt bija aizliegts. Bet ar visu to, viņš laulībā jutās izmantots un mūža beigās aizbēga no mājām, saslima ar plaušu karsoni un nomira.)

Bet šis koncepts ir būtisks arī apdomājot, kas notiek psihoterapijas apmācībā, kurā piedalās gan vīrieši gan sievietes. Vismaz man nav zināms, ka kādā apmācībā šis jautājums būtu aktualizāts. Rezultāts ir sieviešu un vīriešu konflikts, kuru saprast nav iespējams un šī neiespēja iekļūst arī apmācību beigušo terapeitu praksēs.

Es vīrieti redzu kā dabas produktu, kura galvenā bioloģiskā jēga un uzdevums ir noturēt un paplašināt sugas teritoriju, par kuras iekšējo saturu un jēgu rūpējas sieviete. To vīrieši arī dara – un ne tikai taisot terases, tas tikai tāds sīkums. Arī akropoles un klosterus pussalās un kalnu virsotnēs. Viņi dodas izpētīt Zemes polus un lido kosmosā. Nodarbojas ar filozofiju un lauza galvas par kvantu mehānikas problēmām.

Taču – kas ir šīs spējas veidot Ārpusģimenes civilizācijas emocionālās motivācijas pamatā? Šausmas un riebums (kā arī citas aprakstītās reakcijas) no Vagīnas vai Vulvas (“melnais caurums”), Dievietes un Mātes. Ja tā nav, tad vīrietim nav neviena iemesla, lai pamestu Ģimenes civilizāciju un dotos pasaulē laimi meklēt. Bet katras sievietes ķermenī un psihē ir tās pašas kultūrzīmes, tie paši “alergēni”, kas mātes ķermenī un psihē. Tādēļ pret sievu nevar nejust vismaz daļu no tā, kas sajūtams pret māti.

Vai psihoterapijas apmācību organizēšanā ir vismaz padomāts par šiem aspektiem? Cik man zināms, nav. Un daudz kur nav, ne tikai Latvijā. Šķiet, labāka situācija ir Lietuvā, Krievijā, Baltkrievijā un jā – arī Vācijā. Bet es nevaru teikt, ka esmu visu pasauli labi izpētījis. Manuprāt, labai apmācībai būtu jābūt tādai, kurā apmācību grupā vīrieši nav mazākumā un tā jāvada diviem skolotājiem – vīrietim un sievietei, kuru attiecībās jābūt ievērotam divu atdalītu teritoriju principam. Daļai apmācību jānotiek sievietēm un vīriešiem atsevišķi. Jo ir svarīgi praktiski ieraudzīt un saprast, kas mainās, ja abām civilizācijām nav vienai otru jāiztur. To nevar izlasīt grāmatās, to vajag pieredzēt.

Atsevišķa apmācība katram no dzimumiem vajadzīga arī tādēļ, lai runātu par konkurenci un hierarhijām, kādas veidojas katrā no nometnēm. Neesmu dzirdējis par apmācību, kurā tas notiktu dziļi un pamatīgi. Ko nozīmē, pirmkārt, pievilcīguma (Dzemdes spēka) un otrkārt, kliedziena spēka (“ķērciena”, vai spējas “zāģēt”) hierahija sievietēm? Kā tās mainās atkarībā no atsevišķu dalībnieču Dzemdes cikliem?

Vīriešu nometnē nepieciešams pētīt, kādas hierarhijas veidojas atkarībā no to fiziskā (sportiskuma) un psihiskā (valdnieka) spēka un atkarībā no to spējas veidot koalīcijas. Nepieciešams saprast, cik droši vīrieši jūtas attiecībā pret sieviešu nometni un cik stipri baidās no nodevības savā starpā. Nepieciešams saprast, vai viņi kļuvuši par Tēva Varoņiem un spēj (grib) izturēt disciplīnu uz polārpētnieku kuģa, vai joprojām ir Mātes Varoņi, kas palīdz sievai mājas darbos septiņas dienas nedēļā.

Šo jautājumu izpētē esmu ieguldījas lielas pūles vairāk kā desmit gadu garumā. Šodien es nespēju iedomāties, kā bez šīm zināšanām spētu orientēties tajā, kas notiek starp mani un maniem klientiem un viņu ģimenēs. Bet mani nebeidz izbrīnīt, ka mani kolēģi nav diez ko aktīvi, lai manus ieguldījumus izmantotu.

Atceros vienu no savām apmācībām. To vadīja profesijā kompetenta sieviete un viņas vīrs, kam bija visi apmācīttiesīguma papīri, bet kas profesionāli ar psihoterapiju nenodarbojās. Skolotāju pārī viņš izskatījās kā sievietes un sievas asistents. Manī šī situācija radīja sāpes, haosu un trauksmi, kuru izcelsmi es toreiz nebiju spējīgs izskaidrot un saprast. Vienreiz šī jūtas izlauzās uz āru. Es tiku skolotājas asi pārtraukts un man tika norādīts uz nepieciešamību iziet individuālo terapiju. Bija jāpaiet laikam, piepildītam pūliņiem, lai saprastu, kas tur notika.

Skaidrs, ka pacēlās jautājums par “dzimumu kombināciju” – svarīga potenciāla apmācību tēma un vērtīgs materiāls tās tālākai vadīšanai. Bet neviens, ieskaitot mani, toreiz to nesaprata. Tomēr labi vismaz, ka saprotu to tagad.

Taču problēma, kas man svarīga – iespējams, pastāv negribēšana šo te saprast un padarīt to par nepieklājīgu tēmu psihoterapijā un ne tikai. Vīrieši un sievietes ir cilvēki, un nevajag to reducēt uz dzimumorgānu atšķirībām, kā man bieži norāda mani gados pārsvarā jaunie oponenti no kreiso liberāļu nometnes, sevišķi Twitterī.

Jautājumā par divu civilizāciju teritorijām svarīgi pajautāt – bet kādēļ tu, Viestur, nedodies kosmosā? Kādēļ būvē terasi sievas (Mātes) teritorijā un mēģini to iztēlot par kosmosu un kalna virsotni? Vai tā nav Mātes Varoņa loma un esamība citā civilizācijā, un Tēva Varoņa piepildījums ir tikai tava iedoma un vēlamība?

Jautājumi labi. Meklējot atbildi iedomājos vīrieti, kam jādzīvo divistabu dzīvoklī ar sievu un bērniem. Un tad nereti notiek, ka viņš savu teritoriju izveido ar alus un televizora vai datora palīdzību. Es tur redzu gan kalpošanu Mātei un Dievietei, gan protestu pret tām. Divistabu dzīvokļa variantā Dievietes sods parasti ir neizbēgams, vīrs tiks pazemots, pašsodīts, dēlišķots. Bet lielumam ir nozīme – es mīlu teikt, ka sākot no 200 kvm apdzīvojamās platības ir iespējams izveidot divas teritorijas. Lai to apdomātu, man palīdz zināšanas par to, kas notika ar Ļevu Tolstoju un viņa par 17 gadiem jaunāko sievu, 13 dzimušajiem un 8 izdzīvojušajiem bērniem Jasnaja Poļanā – par to jau iepriekš. Palīdz arī Katrīnas Neiburgas filma “Garāža”, kas atrodama Googlē, un labi parāda motivāciju, kādēļ vīrieši meklē “savu teritoriju”.

Man šķiet, savu teritoriju var veidot arī vilcienā, kur cilvēks dzīvo citā telpā kā cits cilvēks, kurš sēž viņam pretim, abu ceļgaliem saskaroties. Ne visiem ir iespējas un ne visiem vajag šauties kosmosā. Varbūt svarīgāk izveidot cita veida nenogalinošas robežas?

Psihoterapijas apmācību procesā Latvijā un domāju, ne tikai šeit, šodien diemžēl dominē sievišķi mātišķais Ģimenes civilizācijas princips – līdzpārdzīvot, nevis glābt savu nespēju izglābt. Šajā telpā dominē sievišķas hierarhijas, kurās kaujas savā starpā un ar vīriešiem, bet šajās cīņās nav nekāda objektīvi izmērāma sausā atlikuma. Tas pārnesās uz terapeitu kabinetiem un pazemina terapiju kvalitāti. 90-tajos gados tās izpaudās kā Ancānes un Plūmes pretstāvi, bet šodien ieņēmušas daudz neredzamākas un nesaprotamākas formas. Tas ir līdzīgi kā jautājums – vai saprotat, kādēļ Āboltiņa un Viņķele Vienotībā nespēja viena otro pieņemt? Tur nebija politiskas loģikas, bet bija loģika tajā, kā sievietes veido hierarhijas.

Sievišķas nelaimes ražo vīrišķus pazemojumus un vainas sajūtas, kuriem jābūt motivācijai, lai radītu Ārpusģimenes civilzāciju. Bet vīrieši, kas to nedara, paliekot Ģimenes civilizācijas jurisdikcijā, ir neizauguši Dēli, viņi klausa Mammai un viņus pārņem šausmas vairs nevis no pārāk lielas tuvības tai, bet no tā, ja kāds tai uzdrošinās neklausīt. Viņi kļūst mammas Varoņi, aizstāv to un redz pasauli tikai mammas (sievas, sieviešu) acīm.

Sakiet, kā šādā terapijas apmācības uzstādījumā var ienākt vīrietis, kuram mammu vairs nevajag un kurš dodas pie Tēva? Tāds, kurš ir gana attīstīts, lai aizsargātu un paplašinātu ne tikai cilvēku sugas bioloģiskās, bet arī zināšanu un garīgās robežas?

Latvijas psihoterapijā šodien vīriešu ir ap 10 procentiem. Turklāt arī tiem ir miglains priekšstats par to, kā starp “mums pašiem” darbojas vērtības, kas ir vīriešu pasaules pamatos, tajā skaitā bioloģiskajos, tādos, kas redzami jau pērtiķu barā. Es šeit domāju fizisko un psihisko spēku, cieņu pret vecāko vīrieti (hierarhijām), vīriešu draudzību un savstarpējo uzticību. Manuprāt, Latvijas psihoterapeiti – vīrieši vairumā gadījumu neiekļautos sporta komandās, armijā, medību kolektīvos un citās uz vīriešu psihes pamata konstruētās apvienībās. Var teikt, ka vidējais latvieši psihoteareits – vīrietis ir tāds, kuru nevar cienīt vīrieši, kas ikdienā darbojas Ārpusģimenes civilizācijā. Sekas – “virišķīgie” klienti nesaņem to palīdzību, kas viņiem būtu vajadzīga un klientes gūst atbalstu nevis attīstības darbam ar sevi un ģimenēm, bet savas matriarhālās vienpusības uzturēšanai. Tiek veidota tāda sabiedriskā doma, kurā “labs vīrietis” līdzinās tam latviešu psihoterapeitam, kura bildi še ieskicēju.

Var teikt, ka psihoterapija daudz kur pasaulē, ne tikai Latvijā, ir ideoloģiski ļoti ietekmējusies no liberālisma, feminisma un visām pārējām 1968. gada revolūcijas “vērtībām”. Vēl vairāk, psihoterapijas vide ir kā baisa antiutopija, kā kreisā liberālisma paraugkolhozs, vai Potjomkina ģerevņa, par kuru baisāk ir vienīgi tas, kas notiek izglītībā. Procesi psihoterapeitu sabiedrībā modelē to, ko liberāļi gribētu panākt sabiedrībā un ģimenē. Tie parāda agresivitāti, ar kādu Ģimenes civilizācija, balstoties Mātes vērtību un Dievietes spēkā, dzenas pakaļ pie Tēva aizgājušajam Dēlam un kā okupē kādreiz Freida, Junga un citu patriarhu iekoptās teritorijas, ieviešot tajās savus tikumus. Šī okupācija no vienas puses ir Tēva teritoriju pārņemšana, no otras – tradicionālo Mātes teritoriju pamešana, bet no trešās – attīstītāko un Mātes likumus paciest nespējīgāko vīriešu dzīšana tālāk. Uz to visu nevar lūkoties kā tikai uz kaut ko negatīvu. Principā ir iespējams, ka tajā visā ir arī kaut kāds Dieva plāns, bet par to citreiz.

 

Vēl viens uzrunājošs Nila S. Konstatntinova citāts: Uz baznīcu cilvēki iet daudz mazāk. Bet aizvien vairāk garīguma nozīme tiek pētīta un integrēta sociālajā darbā, medicīnā un psihoterapijā. Šajās jomās var pat runāt par garīguma renesansi – līdzcietības, iekļaušanas un pieņemšanas prakses, meditācijas, kontemplācijas un apzinātības treniņi – agrākie garīgās dzīves atribūti ir atraduši jaunas baznīcas. Mūsdienās cilvēki biežāk kontemplē psihologa kabinetā, nekā baznīcā. Bet tam nav īstas nozīmes. Reliģija joprojām ir atrodama turpat – visur, kur cilvēks izkļūst no mūžīgas ekskursijas pats pa savas dzīves stāstu, un beidzot pa īstam tajā iedzīvojas. Bet lai tas notiktu, ir tikai nedaudz jāatveras tam, kas stāv aiz tevis. Kā teica pāvests – tad neiespējamais kļūst iespējams.

Domāju, monoteiskās reliģijas, pretēji politeiskajām, ir tipiskas Tēva teritorijas, kuras arī tiek mēģināts sagraut un okupēt Dievietes un Mātes spēkā. Psihoterapijas attīstības virzienos būtu jāspēj ieraudzīt tā čūska, kas to veicina. Manuprāt, mēs katrs kaut kādā ziņa esam intrumenti Dieva (Gaismas) un Dievietes (Tumsas, kas kādreiz ietvēra sevī Gaismu) pretstāvē. Tas, ko domājam un darām nav tikai individuālā izvēle un fenomens. Katrā cilvēkā, katrā pārī un katrā ģimenē notiek šī pretstāve. Mēs varam izšķirt tikai to, vai piedalāmies tajā neapzināti, jeb tomēr saprotot dziļākos kontekstus, apzināti. To arī novēlu.

Šeit esmu runājis par galvenokārt bioloģiskiem faktoriem, kas darbojas starp vīrišķo un sievišķo visā dzīvajā dabā, katrai sugai gan saglabājot savu atšķirīgo specifiku, bet nezaudējot kopējo vadmotīvu – vīrišķais atdalās no sievišķā, veido savu pasauli un atgriežas pie sievišķā tikai vairošanās un aizsargāšanas kontekstā, kā arī uzņemot sevī jaunos vīrišķos indivīdus.

Cilvēkiem – vīriešiem un sievietēm dzimumdiferenciācija sākas jau pirmajās augļa attīstības nedēļās un tā nosaka ne tikai atšķirīgi uzbūvētus dzimumorgānus, bet arī citādu nervu sistēmu, tajā skaitā galvas smadzenes. Par to var palasīt zinātniskus ārstu un biologu tekstus, kādu ir kāliem, bet lai nesarežģītu, mūsu vajadzībām var pietikt, ielūkojoties materiālā, ko esmu publicējis šeit – http://www.viestursrudzitis.lv/lietuvas-zinatnu-akademijas-atbildes-uz-jautajumiem-par-stambulas-konvenciju/ . Var palasīt ar to, ko pats nesen lasīju – 2006. gadā ļoti labā kvalitātē LU Akadēmiskajā apgādā iznākušajā “Cilvēka embrioģenēzē”.

Tie nav vienīgie īsteni zinātniskie apliecinājumi dziļajām atšķirībām starp vīriešiem uz sievietēm, taču tas netraucē kreisos liberāļus tiražēt izdomājumus par to, ka dzimums ir sociāla konstrukcija, finansējot veselas, es teiktu, viltus zinātnes, kuras prasti ignorē bioloģiskus faktus. Konsekvence psihoterapijā – dzimums nav jāņem vērā. Vai arī – vīrietis ir tāds pats cilvēks kā sieviete, tikai staigā biksēs un viņam aug bārda. Tādēļ arī notiek tas, par ko raksta arī Nils S. Konstantinovs – relatīvi maz uzmanības veltīts terapijas efekta saistībai ar terapeita un klienta dzimumu kombināciju. Skaidrs, ka šāda psihoterapija neredz problēmu ne Stambulas konvencijā, ne izglītības genderizācijā, kādu patlaban novērojam Sorosa fonda finasētā “Papardes zieda” izpildījumā.

Es gan domāju, ka tas ir tikai laika jautājums, kad Latvijā atdzims psihoterapija (un arī citas nozares, kur tas vēl aktuālāk, sevišķi izglītībā), kas balstās uz Ģimenes un Ārpusģimenes civilizāciju atšķirīguma atzīšanu, vienlaikus veicinot komunikāciju starp tām. Esmu šo to padarījis, lai tas notiktu, bet vajadzīgi arī vēl citi ieguldījumi.

Nobeigumā es gribu uzsvērt, ka negrasos vīrieti zīmēt kā Upuri, kuru visas tās … vajā. Es savā patlabanējā attīstības etapā apdomāju secinājumu, ka ieskicētā dinamika starp dzimumiem nodara ļaunumu visiem – gan vīriešiem, gan sievietēm ar viņu sevišķajām atbildībām par savu civilizāciju izkopšanu, gan bērniem, kuri ļoti cieš, ja nav robežu un sadarbības starp abām. Nav iespējams, ka abas civilzācijas ir atkaljāapvieno, bet ir iespējams, ka sievišķā dzīšanās pakaļ vīrišķajam ir Dieva plāns. Par to, kā jau teicu, citur. Un citur arī par to, par vispār šeit nerunāju – ka kritērijs visos neatbildētajos jautājumos ir demogrāfija.

Bet ja par vīriešiem, tad to ceļš ir no Mātes Varoņa, kura ideāls ir Hērakls (Hēras dēls), bet karikatūra – Dons Kihots, pie Tēva Varoņa, kuru ideāls ir armija, sports, monoteisms, zinātne, kosmoss. Un tālāk – pie Sakrālā Varoņa, kas visu to saprot, un kas veido sakrālās teritorijas visiem un vienmēr, kurās ir gan bioloģiskās, gan arhetipiskās, gan psiholoģiskās, gan mitoloģiskas, gan reliģiskās gan vēsturiskās robežas.

IMG_1868

 

Komentāri

1 Linda Purvīte

Bet ko man darīt, ja vīrs dzīvo un strādā mājās? Tāpēc man aizvien vairāk negribas tur būt. Nu cik var? trīs reizes dienā uzklāt un noklāt galdu, gaidīt piemēroto brīdi, kad darbināt putekļu sūcēju un vienmēr justies, ka es teaucēju strādāt. Nu labi, viens variants būtu tie 200kv m, bet otrs? Ja es pa māju staigāšu ar zaķa ausīm, viņam no manis būs mazāk bail?

    1.1 jelgavnieks

    varbut nafig gaidīt? nafig gatavot kādam kaut ko? atnāks, pats uztaisīs vakariņas, nav nekāds idiots no nabagmājas …., sliktākajā gadījumā pasūtīs picas :)

2 Ernests

“…iespējams, ka tajā visā ir arī kaut kāds Dieva plāns…” Var saukt arī tā, bet Tēva teritorijas zaudēšana ir likumsakarīga, jo tajā uzkrājies pārāk daudz “medījuma” un doties pēc jauna vajadzība nespiež. Šajos apstākļos Tēva Varoņa ideāli ir kļuvuši par karikatūrām, īpaši – armija un monoteisms. Karam sen vairs nav cilts vai nācijas izdzīvošanas un attīstības komponemtes, un kvazireliģiskais bardaks kristīgajā sabiedrībā arī ir tālu no garīga līderisma. Nekas cits neatliek, kā nākt lielajam Mammucim un visu sakārtot :)

3 Imants V.

Ir teikts – Un mūsu prāts , nav Viņa prāts. Tas par Tēvu, Teus, Deus. Mani visvairāk satrauc vīriešu” bābiskošanās”. Karadienesta vairs nav, kad pirms gada ieraudzīju 13 gadu vecu puiša cilvēku, kurš nav fiziski spējīgs pielādēt gaisa (pneimatisko) šauteni, man kļuva nelāga dūša. Paldies Dievam, ka skolā atkal būs Aizsardzības mācība. Ir traģiski, ka ģenētiski mantota agresija, tiek apspiesta un ievadīta nejēdzīgā gultnē, proti, “karos” ar sievietēm. Kas dīvaini, viņām gribas redzēt bruņiniekus, taču skolās tie vairs nav saskatāmi. Laikam skolās jāievieš amats – paidagogs ar labus atalgojumu, bez tiesībām to jebkādā veidā ieņemt sievietei. Lai mani saprot pareizi, tas jau Viņu ( kam ir dzemde) labad.

4 jelgavnieks

Man liekas, ka situācija ļoti vienkārša attiecībā uz vīriešiem, dzīvo kā māki un medī, kā proti, pārējais ir skaists pielikums, kuru var nomainīt

5 Angelika

Paldies Rudzīša kungam par rakstu!!! Tieši šis jautājums par sieviešu/vīriešu psihotetapiju man kļuvis aktuāls bet citā kontekstā. Dēlam skolā ir konflikts Ar klases biedru. Viņš ir kā ir pāri darītājs, bet saprotu ka tur daudz nianses apakšā. Lai to situāciju mēģinātu risināt konstruktīvi, es zvanu skolas psikoloĢEI. Ar visu no tā izrietošo. Pēc sarunas nolieku klausuli un nespēju parstaat domaat, vai tas vispār bija pareizi..? Skolotājas sievietes, psiholoģe sieviete. Kas būs tas psihologes padoms viņam ka topošajam virietim, kā so situāciju risināt? Tā nu esmu palikusi ar klusu cerību, ka berniem otrajaa klasē ta psiholoģiskā terapija abiem dzimumiem vel tik loti neatšķiras…Lai gan droši vien Rudzīša kungs tam nepiekristu. Varbūt ir iespējams pakomentēt, kad notiek aar bernu psiholoģiju Latvijā

Publicēts: 02.10.2018
Komentāru skaits: 6