Skatīt komentārus

Kārtējā Bērnu tiesību aizsardzības diena, kas ikgadus ir arī mana dzimšanas diena, šoreiz lika man tieši no Bērnu tiesību skatupunkta novadīt divas pēdējās psihodramatiskās lekcijas, kuras notika Ērberģē (organizēja biedrība “Nirica”) un Jēkabpilī (Bibliotēka un Tautas nams). Lekciju dalībnieki daudz komentēja, jautāja un diskutēja par manām tēzēm, tas palīdzēja tām nobriest tiktāl, ka nespēju pretoties vēlmei formulēt tās rakstiski.

  1. Monogāma laulība un bērns kā divi dzimtaskoku savienojumi.

Šolaiku publiskajā vidē dominē individuālistisks skatījums uz laulību, ģimeni un bērnu radīšanu. Tiek tiražēta doma, ka laulība ir vienkārši viena no cilvēku attiecību formām, un ja tā, tad visas citas formas ir līdzvērtīgas un uzticīgām vīrieša un sievietes attiecībām mūža garumā kopā vadot saimniecību un audzinot bērnus, nevajadzētu būt nekādām priekšrocībām no likuma viedokļa. Tāpat skatījumā uz bērniem, kontracepciju un abortiem galvenā caurviju doma ir – “mans (sievietes) ķermenis, mana izvēle” un bērns kā apgrūtinājums vecākiem viņu laimē, kura uzņemšanās ir jāapmaksā.

Lai nu būtu šāds individuālisms, tomēr tas, manuprāt, ir pat intelektuāli nožēlojams. Jo neprecas taču tikai divi cilvēki – caur viņiem savienojas divi dzimtaskoki, kuri akceptē šo savienību. Laulības notiek “cilvēku un Dieva priekšā” un būtiska šī notikuma sastāvdaļa ir “priekos un bēdās”, kā arī “līdz nāve mūs šķirs”. Nekārtīgi dzimumsakari, partneru maiņas, kopēju saimniecību neveidošana dzimtaskokus savienot nespēj (dzimtaskoki to neakceptēs) un pat ja šādu attiecību rezultātā dzimst bērni, tad tas ir vienkārši bioloģisks fakts, kas mūs nekādi neatšķir no dzīvnieku pasaules.

Toties monogāmija gan mūs šķir no dzīvnieku pasaules un grupu laulības. Galvenais tajā – tēvs ir ne tikai bioloģiska, bet galvenais – sociāla parādība, kurš nevis dodas savās individuālajās gaitās, bet paliek pie kopējo bērnu mātes, piedalās bērnu audzināšanā un visā, kas ar to saistās. Tēvs ir līdzvērtīgs mātei, kuras pieredze šajā lomā nostiprinājusies arhetipiski.

Otrs savienojums starp dzimtaskokiem ir bērns, bet atšķirībā no laulības, kas ir sociāls un kultūras fakts – bērns bioloģiski sastāv no mātes un tēva daļām. Tas ir nācis no abiem dzimtaskokiem. Tieši tādēļ, ka bērns ir bioloģisks savienojums starp dzimtaskokiem, tas nav atceļams un padarāms par nebijušu. Citiem vārdiem – piedzimstot bērns dabū neatsaucamu pienākumu savienot divas pasaules. Tādēļ ir būtiski, lai šis pienākums tiktu nostiprināts ar bērnu tiesībām, galvenā no kurām, manuprāt ir – izaugt kopā ar abiem vecākiem.

Abi dzimtaskoku savienojumi viens otru papildina un caur daudziem bērniem kā papildus savienojumiem tie nostiprinās vēl vairāk. Esmu jau rakstījis, ka likumīgas, valsts un abu dzimtaskoku nostiprinātas laulības šķiršana ir ilūzija, tā nav iespējama, ja abi vecāki atbildīgi izturas pret bērniem un nemēģina tos atstāt kā vienīgos dzimtaskoku savienojumus. Iespējams ir tikai pārtraukt seksuālās attiecības. Ja dzimtaskoku savienojumu pārtraukšana tomēr notiek, bērni tiek “sarauti divās daļās” un cieš ļoti dziļas sāpes. Tomēr raksturīgi arī, ka bērnu sāpes nekad netiek uztvertas kā vissvarīgākais arguments, vecākiem pieņemot lēmumus attiecībā uz laulību. Vecāki parasti ir iegrimuši savos pārdzīvojumos un vairs nejūt, ko jūt bērni. Tādēļ bērnu sāpes tiek “atliktas” uz vēlāku laiku, kad tiem būs vairāk resursu, lai tās izspēlētu un izsāpētu. Nemaz nav dīvaini, ka tas notiek tad, kad viņi ir pieauguši un nonāk līdz savu laulību krīzēm un risina tās līdzīgi saviem vecākiem un savas sāpes atstāj mantojumā bērniem, jau cik paaudzēs, patriarhāta krahs.

Laulība kā dzimtaskoku savienojums daudziem šķiet atceļama, bet attiecībā uz bērniem kā otru savienojumu kaut ko tādu iedomāties ir grūtāk. Tomēr tas notiek un to mēs redzam plaši izplatītajā praksē neļaut bērniem tikties ar saviem tēviem, kas, daudzu māšuprāt, nav bijuši gana labi un tādēļ patriekti. Nav grūti ieraudzīt, ka tas ir process, kurā atgriežamies dzīvnieku un grupu laulību kārtībā, kur tēvs atkal nav sociāls, bet tikai bioloģisks.

  1. Stāsti, mīti un folklora savienotajos dzimtaskokos

Ja vīra un sievas radi tiekas godos un jubilejās pie kopīga galda, neizbēgami tiek apspriests viss, kas katra dzīvē noticis un vissvarīgākie parasti izrādās notikumi ar bērniem un vecākajiem dzimtu locekļiem. Notiek savdabīga selekcija, kas ir un kas nav svarīgi – tātad daži stāsti izdzīvo un tiek atstāstīti no paaudzes paaudzēs, bet vairums nē. Tas iezīmē procesu, kurā par vadošo veidojas nevis bioloģiskā, bet tieši sociālā kopība, kas neatceļ bioloģisko. Un stāsti, kā arī to vispārinājumi – mīti un pasakas kļūst par šīs kopības cementu.

Mūsdienās komunikācija dzimtaskokā mazāk notiek godos, aci pret aci izrunājoties un uztverot visas stāstījuma neverbālās un paraverbālās nianses, bet vairāk izmantojot modernos komunikācijas līdzekļus. Tie paaugstina verbālo, bet samazina neverbālo un paraverbālo informācijas nesēju nozīmi un tas vairāk “kustina” prātu, nevis citas psihes funkcijas. Bet tas, iespējams, nav tik būtiski.

  1. Tauta kā dzimtaskoku sistēma, kas potenciāli spēj izveidot valsti

Katrs dzimtaskoks ar monogāmu laulību un bērnu palīdzību izveido daudzus savienojumus ar citiem dzimtaskokiem. Ir tādi faktori, kas veicina šādu savienojumu veidošanos un ir arī tādi, kas kavē. Vienkāršā patiesība, izveidojas tautas – sociālas struktūras, kurās dzimtaskoki savā starpā savienojas labprātāk, nekā ar dzimtaskokiem no citām tautām. Nezinu šodienas statistiku, bet pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados latvieši laulības ar cittautiešiem veidoja 20 procentos gadījumu. Tas šķita daudz, sevišķi salīdzinot ar armēņiem, kas to darīja tikai 7 gadījumus no simts. Tomēr arī šāda statistika parāda, ka mēs četros gadījumos no pieciem turamies kopā ap saviem stāstiem un mītiem, bet atlikušajā vienā gadījumā esam atvērti un cenšamies iesaistīt sevī citus mītus. Dažreiz nekāda dzimtaskoku savienošana nav iespējama pat vienas valodas vidē, atcerēsimies kaut vai Monteki un Kapuleti, Romeo un Džuljetu.

Ja jaukto laulību procents palielinās, parādās asimilācijas risks. Ir svarīgi, kādā valodā runā ģimenē, kurā vecāki pieder pie dažādām dzimtaskoku sistēmām – tas ir galvenais rādītājs, kas liecina, kurai mītu sistēmai pievienojas augošais dzimtaskoks. Tātad – notiek asa konkurence starp šīm mītu sistēmām. Un – eksistē saraksts ar apzināmi attīstāmiem priekšnosacījumiem, kas ļauj dzimtaskoku sistēmai – tautai izdzīvot un uzvarēt šajā konkurences cīņā. Neuzskaitīšu visus, to citreiz, te tikai par acīmredzamāko – uzvar tā, kurā ir visnoturīgākā monogāmā laulība un tā, kurā vairāk bērnu. Un tā, kurā cirkulē galvenokārt kolektīvistiski mīti. Sākumā minētie individuālistiskie ir inde tautai – tie stimulē atkrišanu no tautas un pievienošanos citām tautām, kas ir noturīgākas pret individuālisma grēku. Tomēr – ja skatāmies globāli, vislielākās briesmas draudētu, ja pēkšņi visa pasaule kļūtu individuālistiska – tad mēs atgrieztos bioloģisko likumu pasaulē. Vēsturiski izveidojušās dzimtaskoku sistēmas un ap tām radītā kultūra sabruktu, cilvēki kļūtu par amorfu masu un iestātos totāls haoss – katram būtu jāizdzīvo par sevi. Bet tas nenotiks, jo pasaulē vēl ir daudz dzimtaskoku sistēmu, kuras ir gana kolektīvistiskas, sabrukušās būs spiestas tām pievienoties. Tas nebūs nekas jauns – visos karos uzvarētāji ir nogalinājuši zaudētāju vīriešus un apprecējuši viņu sievietes.

Latvijā tik izplatītie inividuālistiskie un kreisi liberāli strāvojumi kā prettautiski sevišķi spilgti kontrastē ar Izraēlas praksi, kas balstās 4000 gadu senā jūdaisma mantojumā. Ebreji tur ir apsteiguši arābus bērnu dzemdēšanā un uzskata to par valsts pastāvēšanas galveno priekšnosacījumu. Katrs bērns ir vecāku un vecvecāku mīlēts, lolots un aprūpēts. Mūsu kreisie liberāļi izliekas neredzam, ka ir marionetes mums svešu dzimtaskoku sistēmu rokās.

  1. Vīriešu hierarhija kā dzimtaskoku sistēmu mugurkauls

Dzīvnieciskuma un grupu laulības raksturojošā iezīme ir vīriešu atdalītība no ģimenes un nepiedalīšanās bērnu attīstīšanā. Ja monogāmija tomēr uzvar grupu laulību, tad tas nozīmē ne tikai līguma starp vīru un sievu sekas. Tas nozīmē arī vienošanos starp vīriešiem, ka viņi šādu laulību aizsargās. Šajā sakarā mani iedvesmo seno grieķu mīts par Helenas precināšanu. No sākuma izveidojas poliandriska situācija – visi grieķu varoņi grib Helenu. Tāda dzīvnieciska situācija – riests, tagad tēviņiem jākaujas vienam ar otru, līdz viens iegūst apaugļošanas tiesības. Bet šeit Helenas tēvs (patēvs patiesībā, jo bioloģiskais tēvs bija poliandriskais un poligīniskais Zevs) Tinderejs kopā ar Odiseju, kas arī ir viens no pretendentiem uz skaistules roku, izstrādā, iespējams, pirmo monogāmijas aizsardzības likumu civilizācijas vēturē. Viņi nosaka, ka, pirmkārt, varoņiem nav jākaujas – Helenai pašai jālemj, kurš būs tās vīrs, un otrkārt, gadījumā, ja jaunajai ģimenei būs krīze, visiem Helenas pretendentiem jāatliek viss pārējais un šī krīze jāatrisina. Tā visa rezultātā – Trojas karš kā Helenas un Menelāja laulības krīze/atrisinājums.

Vīriešu hierarhija no karaļa līdz ubagam ir balstīta bioloģijā, esmu par to jau rakstījis pārdomājot kārtību pērtiķu pasaulē. Un Džordans Pītersens – kanādiešu Rudzītis, kā, man glaimojot, šo kanādiešu psiholoģijas profesoru sauc kāda mana kliente, raksta par omāru tēviņiem. Viņš sauc tos par teritoriju dzīvniekiem, kas uz Zemes nemainīgā dizainā mīt jau 350 miljonus gadu. Tie cīnās savā starpā un fizisks kautiņš ir visprastākā viņu cīņas forma. Bet advancētāko cīņu rezultātā izveidojas turnīra tabula, kas faktiski nozīmē arī atbildības sadalījumu – kas kuram vīrietim jādara dzimtaskoku savienojumu stihijā.

Omāri parāda mums bioloģisko pamatu feodālismam, kas nav tikai bioloģisks, cilvēki tur radījuši pamatīgu sociālu virsbūvi. Tomēr bez bioloģiskā pamata tā nebūtu iespējama, tādēļ feodālisma un vīrišķās hierarhijas likvidācija nav iespējama, lai kā par to nesapņotu modernie kreisie liberāļi. Tas, ko viņi var iespēt, ir – novājināt vīrišķo hierarhiju kādā dzimtaskoku sistēmā, dodot iespēju vieglāk citai ieņemt zaudētāju daļu.

Karalis kā valsts simbols nes sevī dzimtaskoku savienību mītu galveno ideju, kuras dēļ pastāv šī valsts. Un te mums ir daudz iespēju pārdomāt, kādēļ mums neizveidojās apvienota feodāla valsts ar galveno mītu ap karali kā tā personifikāciju, bet brāļiem lietuviešiem izveidojās. Tomēr tas nav vienkrāsaini, šodien lietuvieši ir eiropieši, kas visvairāk pašiznīcinās.

  1. Patriarhālas valsts funkcija – rūpes par katru tās indivīdu

Individuālisma idejas šodien pauž kreisie liebrāļi, kuru nometni strukturē feminisms, Frankfurtes skola un tām līdzīgas ietekmes, kuras vienojas kopējā dziesmā par to, ka stiprs tēvs – tas ir slikti. Ka stiprs tēvs ved pie fašisma un kara. Gluži nepatiesība tā nav, daži stiprie tēvi to dara, bet noteikti ne visi. Vairums stipro tēvu nevis karo, bet rūpējas par savām ģimenēm, cenšoties radīt tādu pasaules kārtību, kurā katram būtu sava vieta un katram būtu nodrošināta drošība un cilvēciskas pamattiesības, un kurā katrs arī censtos attīstīties, nevis gulētu palmu ēnā. Sociālais, nevis tikai bioloģiskais Tēvs ir monogāmijas un atbildīgas valsts pamatpazīme.

Vēsturiskais feodālisms kā vīriešu hierarhijas materializācija, protams, bija saistīts ar kariem un valstu robežu maiņām. Tur bija zināms bezjēdzīguma elements. Taču ir arī jēga – vīrieši mēģina pilnveidoties, izmantojot arvien sarežģītākus attīstības kritērijus. Un jēga varbūt pat ir ļoti liela – vīrišķīgi ir iestāties par tobrīd varbūt nepopulāru ideju, riskējot mirt par šo ideju. Ja tu neesi gatavs par savu ideju mirt, tad kāda gan jēga šai idejai? Ja latviešu vīri nebūtu vadījušies pēc šādas bioloģiski omāriskās morāles, Latvijas tagad nebūtu. Tagad ir vieglāk – modernā civilzācija spēj karu reducēt uz neletālu sacensību – ņemsim kaut vai sportu. Tur mēs saskatām to pašu tēviņu kautiņa riesta laikā arhetipu. Tas nekur nav zudis, neskatoties uz to, ka feodālā pasaule it kā vairs nedominē.

Kreisie liberāļi un tā sauktie demokrāti mēģina mums iestāstīt, ka patriarhi ēd savus bērnus un nerūpējas par tiem. Ka viņiem ir nevis viens, bet daudzi kuņģi un ka viņu zārkiem ir kabatas. Tā ir demagoģija – vairums patriarhu domā par bioloģisko un sociālo bērnu interesēm, bet dara to, nevis izdaļājot naudu pa labi un kreisi, bet spiežot attīstīties, tiesa, tajā izpratnē, kas viņu prātos. Skaidrs, ka ne visi to spēj, veidojas jaunas hierarhijas un zaudētāji grib revanšu – diemžēl, tas ir tās demokrātijas pamats, kuru par tādu sauc šodien. Tomēr tai nav nekā kopīga ar tautas interesēm un valsts pārvaldību – tā ir zaudētāju un nepieaugušo bērnu vara, kam lemts pašiem sevi apēst.

Īsts patriarhāts un Tēva ideāls rūpējas nevis par sevi, savu kuņģi un zārka kabatām, bet pirmkārt par bērniem un otrkārt – par senioriem. Diemžēl tāds Tēvs bieži vien nespēj bērniem ieskaidrot, ka laime ir darbā, nevis resursu pārdalīšanā.

  1. Māte un sieviešu priekšteču līnija – stāsti, kurus bērni turpina

Cilvēki nav putni, kas var izdēt olu, un kam nav svarīgi kurš to dara – svarīgi ir sēdēt uz tās, pārmaiņus tēviņam un mātītei, izperēt. Nav svarīgi, kurš silda olu un kurš dodas pēc barības. Cilvēkiem ir citādi – tādēļ, ka sievietēm ir dzemde, tikai viņas “sēž uz olas”. Un tādēļ, ka viņām ir krūtis, kuras zīžot bērni skatās viņu sejās un to nevarebālajā vēstījumā, sievieši stāsti un mīti bērnus sasniedz daudz agrāk un dominējošāk nekā vīriešu un tēvu stāsti. Tikai sievietēm ir krūtis pie krūtīm, lai bērns varētu skatīties mātes sejā! Sunenēm krūtis ir pie vēdera un nekādu mātes seju/pasaules vēsturi suņuks tajā mātes vēderā neredz.

Šie sievišķie stāsti, no vienas puses, ir gan matriarhāta, gan feminisma ideoloģiskā bāze, bet no otras – pasaules vēstures mācība un aktuāli darāmo darbu saraksts vienlaikus. Būtībā jau sanāk tā, ka Tēva resursi nodrošina Mātes stāstu (sāpju un vajadzību) attīstīšanos. Un ir ļauni, daudzos gadījumos, izmantot šos resursus, lai iznīcinātu Tēva stāstus.

  1. Tēvs kā resursi, kas aizgājis no savas mātes

Vīrietim jāiziet no savas mātes stāstiem un ja viņam ir stipra Tēva – Tēvatēva līnija, tad tas nav grūti. Bet šī aiziešana nozīmē vien to, ka tas savus resursus ieguldīs sievas un viņas sievieškārtas priekšteču stāstā. Tas ir neizbēgami, kamēr vīriešiem nav dzemdes un krūšu. Bet tajā nav arī nekā slikta, ja domājam kolektīvistiski.

Un vispār jau – šķiet, ka sāpīgākie sievišķie stāsti iegūst jaudīgāko vīrišķo resursu nodrošinājumu. Bērns klausās Mātes bieži vien sāpīgo stāstu, kura stāstīšanu apmaksā Tēvs. Zemapziņa ir sievišķa, bet tās izpaušanos, izspēlēšanos un realizēšanos jānodrošina Apziņai – Tēvam.

Bet ja dēls ir atkomunicēts no sava tēva vīrieškārtas ģeneoloģijas un sieviešu glābšanas varoņstāstiem, viņam var nepietikt jaudas, lai ieslēgtu tādu kosmisko ātrumu, kas varētu to iznest ārpus mātes stāstu gravitācijas un aiznest sievas stāstu apmaksāšanā. Un ja tā notiek, tad laulība kā dzimtaskoku savienojums nefunkcionē ideāli. Tomēr labāk nelabi nekā nekā.

  1. Konservatīvisms, kolektīvās vērtības un liberālisms – individuālās

Liberālismam visās tā gan maigajās gan skarbajās izpausmēs raksturīga antipatriarhāla ievirze. Tas vienmēr nostādīts pret Tēvu un tā radāmo hierarhiju. Liberālisms vēsturiski radās kā reformācija – antikatolicisms. Turpinājās kā Lielā franču revolūcija, Lielais oktobris Krievijā un 1968. gads Rietumeiropā. Bet bioloģija nosaka, ka vīrieši nevar neradīt hierarhiju, nevar nemeklēt Tēvu kā ideālu un struktūras veidojošo centru. Dabā nekad nav miera zem olīvkokiem – patriarhāts/antipatriahāts.

Skaidrs, ka antipatriarhāts vēlas radīt savus pastiprinājumus un modernajā pasaulē tie ir ideoloģiski. Nevar neredzēt cik tie jaudīgi – kreisais liberālisms šodien rullē ne pa jokam. Latvijas kontekstā tas izskatās kā pievilcīgāko sieviešu totāla izpārdošana uz āru, Latvijai par to nesaņemot pretim neko. Viņas ne tikai aizprecās uz Itāliju un citām siltajām zemēm. Viņas šeit ievazā antipatriarhālu ideoloģiju, kam saknes aug no citurienes – visādi tāspuses džoni, hansi un andreo nāk iekšā un atņem mums mūsu helēnas. Skaidrs, ka viņas ir praktiski orientētas, viņām vajag labāko sēklu, bioloģija rullē. Un viņas kļūst par dabiskām kreisajām liberālēm – antilatvietēm.

Var jau lamāties par maucīgumu, bet to uzvarēt nevar un nevajag. Jāskatās praktiski – kā stiprināt Tēvu, kultūru un monogāmiju, kā tās praktiski orientētās meitenes paturēt sev.

  1. Iespēja sagraut valsti, kultūru un monogāmo ģimeni

Ja skatāmies sistēmiski, tad redzam – atgriezties pie dzīvnieciskuma, grupu laulības un izšķīdināt Latviju un pasaules kausējamā katlā var, ja atļaujam saraut tautas dzimtaskoku savienojumus. Tas notiek, ja vēršamies pret

1) bērnu tiesībām (ieskaitotot aborta un kontracepcijas atbalstīšanu);

2) monogāmu laulību, sludinot, ka tas esot tikai kā viens no attiecību veidiem – Kopdzīves likuma ideja;

3) pret vīra un sievas saticību – feminisms un Stambulas konvencija, kas dekonstruē realitāti un postulē sievieti kā Upuri un vīrieti kā Vajātāju;

4) monogāmijas pasludināšana par “vienu no ģimeņu formām”, nevis kā vienīgo, mūsu Satversmē tālredzīgi nostiprināto, kas ir hierahiski augstāka un valstiski atbalstītāka nekā pārējās attiecības – Kopdzīves likums. Dažādu seksuālo orientāciju, identitāšu un vairāk par divu dzimumu pasludināšana par realitāti un normu – monogāmās sabiedrības “sašūtā” superdatora, kas spēj pašorganizēties un radīt savu īpatnēju kultūru, kura rūpējas par katru sabiedrības locekli, iznīcināšana.

10. Iznīcināt tautu var bez kara, veicinot tādas cilvēku attiecības, kas nesavieno dzimtaskokus

“Cilvēku un Dieva priekšā” – tā ir ideālā patriarhālu laulību atbalstošā formula, kura stutē visu dabiski ģimenisko, arī to, ko pieņemts uzskatīt par latvisko. Cilvēki – tas ir dzimtaskoks, Dievs – dabas likumi.

Cilvēki ir arī dzīvnieki, kas cīnās par teritoriju, to iekaro vai zaudē. Ar teritoriju vairs nav jāsaprot tikai zeme, ir daudz garīgu teritoriju, kurās notiek cīniņi un tie ir svarīgākie. Šodien cīņa vairs nav tikai militāra. Un ja būtu, tad viss būtu daudz tīrāk.

Mēs šodien esam esam liecinieki ofensīvai, kas vērsta pret dabisko ģimeni un līdz ar to – pret starpģimeņu savienojumiem. Tai nav izredžu ilgtermiņā, jo bioloģiju uzvarēt nevar. Bet šādā cīņā var nopelnīt. Pelnīšana latviskajā variantā nozīmē vājināt savu tautu, stimulējot tādas kustības, kas saskalda dzimtaskoku. Te mums ir tādas ingas spriņģes un citas nācijas ienaidnieces. Nu nē – ne jau ienaidnieces, izdzīvotājas. Indriķis Latvietis viņas sauc par mūžam izsalkušājām ģevkām.

Kam ir vajadzīga latvisko dzimtaskoku sistēmu savienojumu izsķīdināšana? Globālajam kapitālismam, kuru interesē teritorija, resursi un darbaspēks. Bet mums interesē sava neatkarība, sava kultūra un dzīvesveids – to neviens mūsu vietā nesargās. Un to nosargāt nevar, ja nesaprot ideoloģiju biolģiskās, arhetipiskās un sociālās saknes.

Komentāri

Challes Rulmosu

Skaisti teikts.
Lai ari kas nebūtu tie spēki, kas baidās no Tēva, un, kam spēcīgs un ietekmīgs vīrietis ir ienaidnieks, šķiet, pamatā tomēr šie “spēki” ir šī paša Tēva bērni, kuriem viņš ir uzbūvējis pārāk ērtu pasauli. Tā ir kā kūltūras apsēstība, fiksācija vai slimība vai varbūt pat dēmoni un stihija . Individuālisms ir arī eskeipisms – ir grūti pie savas dzimtas galda sēdēt, ipaši, ja ar mīlestību neviens nav paaicinājis un iemācijs kā būt savējam.
Individuālās brīvības nepanesamās mokas un neispējamās atbildības ir savā finālfāzē, mūžīgi tik nelaimīgā pasaule nevar eksistēt.

    Challes Rulmosu

    Nez kā pie mums nonāk mūsu pašu karalis un karaliene? Vai tās ir apjausmas, vīzijas un lūgšanas, kas rada šo arhetipu vai tā ir realitāte, kurā tēva novadiņam vispirms diženi jāturas, lai dzimtu/atdzimtu mūsu stāsts?

      Es pats

      “…kā pie mums nonāk mūsu pašu karalis un karaliene?” – LŪDZOT Dievu, lai Viņš MUMS DOD šo Karali: kad iedos (KAS lūdz, TAM taps DOTS) – tad Karalis atradīs Karalieni. Nu laikam jau tā :-)….

      Dadzz

      atceros, ka “Pie Tēva” par to bija gan teikts. Jāmeklē pagrabā noliktā grāmata..

      Es domāju, caur iniciāciju. Kā visās kultūrās agrāk darīja, un pusaudžu sacelšanās pret vecākiem tur neeksistēja. Viņiem lika saprast, kāda ir pieaugušā atbildība, un viss.
      Caur iniciāciju tu vari atpazīt, kā tevī spēlē tie spēki, kas grib jaukt ārā sistēmu un šķīdināt, galēji individualizēt visus. Un pārvarēt tos, piedodot.

Publicēts: 11.06.2019
Komentāru skaits: 4