Skatīt komentārus

LGBT+ ideologi izmanto demagoģisku jautājumu – ja māte un vecmāmiņa, kas audzina bērnu skaitās ģimene, tad kāpēc par tādu nevar skaitīties divas lezbietes ar bērnu?

Demagoģiju, protams, nekad neuzvarēt. Ja cilvēki sākuši kalpot ļaunumam, tad cerēt viņus atgriezt uz patiesības ceļa var būt kā dona Kihota cīņai ar vējdzirnavām. Ļaunums ir mūžīgs, to var tikai ierobežot nevis uzvarēt. Tomēr jāatzīst viena laba īpašība ļaunumā – jautājumi, kurus tas uzdod, var būt ar jēgu.

 

Nuklearitāte

Pareizajai, arī mūsu Civillikumā nostiprinātajai normai, ka ģimene ir māte (sieviete) + tēvs (vīrietis) + bērni ne vienmēr tiek veiksmīgi izskaidrots – kāpēc tā un ne citādi? Tas ļauj Ļaunuma demagoģijai “aizķerties”. Mēģināšu te lietas labā kaut ko darīt, jo katram ir roka jāpieliek, atbilstoši savām iespējām.

Atšķirībā no emocionāli, profesionāli, seksuāli un vēl nez kā citādi motivētām cilvēku savienībām, ģimenes radīšanas motivācija vienmēr ir bijusi ekonomiska. Ģimene ir tikusi veidota, lai  apkopotu spēkus, izdzīvotu, kā arī nostiprinātos sarežģītajos un mainīgajos dabas un sociuma apstākļos. Arī bērni, protams, vēsturiski ir bijis ekonomisks faktors – gan kā darbaspēks, gan kā cerība uz atbalstu vecākiem vecumdienās. Uz to balstījusies bērnu audzināšana – būt noderīgam vispirms saviem vecākiem un tad – saviem bērniem. Kā ekonomisks faktors vienmēr ir saprasta arī sociālā palīdzība – ne tikai vispirms vecāki bērniem un tad bērni vecākiem. Arī plašākā, dzimtas izpratnē, jo ģimenes paplašinājums ir dzimta.

Lai saprastu ģimenes un dzimtas saikni, pāriesim pie vēsturiskajiem priekšstatiem par laulību un kāzām. Par precēšanos vispirms vienojās jaunā pāra vecāki – ne vairs ļoti jauni cilvēki, bet jau ar pieredzi par to, kas ir laba un kas nav laba laulība. Jaunajam pārim parasti ilgi domāt neļāva, bet gadījumā, ja kāds no viņiem bija ļoti pret, nodoms izjuka un bija jāmeklē jauna kombinācija.

Kad visas vienošanās bija panāktas, tika izsludinātas kāzas.  Tās tradicionāli nav bijis pasākums, kur galvenais ir dejošana, dzeršana un savstarpēja apcelšanās – kā tas izskatījies jaunākajiem kāzu dalībniekiem. Nozīmīgākais bijis divu dzimtu satikšanās, savstarpēja iepazīšanās, kopīgu plānu rašanās, sociālas atbildības uzņemšanās vienai par otru un kopīgas dzimtas izveidošanās.

Priekšstatam par dzimtu tomēr ir liels trūkums – nav iespējams noteikt tās robežas, jo teorētiski visi planētas iedzīvotāji ir radušies no diviem pirmsenčiem, tādēļ visi ir radinieki – viena dzimta. Skaidras robežas tomēr ir būtiskas kaut vai jautājumā par sociālo atbildību – kam no radiniekiem man ir jāpalīdz, gadījumā, ja tam gadās nelaime un kam nē.

Šeit nāk talkā priekšstats par laulību lieciniekiem. Apstākļos, kad vēl nav baznīcas grāmatu, civilstāvokļu aktu reģistra un pārējās birokrātijas, tieši laulību liecinieki ir tie, kas jebkura veida strīdā ar zvērestu apliecina – jā, šitie ir vīrs un sieva, bet šitie – nē. Laulības liecinieki faktiski ir visi kāzu dalībnieki, kuri tikuši līgavaiņa un līgavas, kā arī viņu vecāku aicināti. Laulības liecinieki ir tas jaunradītais sociālais organisms, kas turpmāk ir viens par otru atbildīgi, gadījumā, ja ar kādu notiek kāda nelaime vai gadījumā, ja kāds ir jāatbalsta un attiecīgajam laulības lieciniekam ir tādas iespējas.

Tas, ka ģimenes veidošana ir jāpakļauj kopējām interesēm, sevišķi spilgti izpaudušās monarhu laulībās. Būt troņmantniekam vēsturiski ir nozīmējis gatavību precēties un radīt bērnus ar to pretējā dzimuma pārstāvi, kuru izvēlēsies diplomāti un ministri nevis ar to, kurā gribētos iemīlēties.

Nāk prātā Deglava “Rīga” un tās ievadstāsts – kā Pēteris Krauklītis no laukiem dodas uz Rīgu, kur plānojis apmesties pie onkuļa, kurš jau paguvis kļūt par Rābemani, bet kuru jauneklis nemaz nepazīst. Un onkulis nepazīst savu radinieku. Tomēr vajadzīgā palīdzība tiek sniegta, tā ir efektīva, bet nebūtu iespējama, ja ne darbojošais priekšstats par paplašināto ģimeni, dzimtu un laulības lieciniekiem. Līdzīgi – ir daudz stāstu par tēmu “onkulis no Amerikas”, turklāt ne tikai austrumeiropiešiem un latviešiem. Pēckara Vācijā daudz atbalstītāki varēja justies tie, kam bija radi ārzemēs, pirmkārt jau pasaules tālaika bagātākajā valstī – ASV.

Ģimenes un dzimtas izpratnes kontekstā svarīgi ir arī krustvecāki. Par tādiem parasti tika uzaicināti radinieki no abām jaunā dzimtaskoka daļām. Tā bija reāli svarīga institūcija, gadījumā ja ar bērnu vecākiem notika nelaime, tādēļ arī liela atbildība tiem, kas to uzņēmās. Ja tā strādātu arī šodien, nebūtu vajadzīgi nekādi bērnunami.

Vēl viena lieta, kas Latvijā nekad nav bijusi, bet kas laikam vēl šodien funkcionē pie ebrejiem – levirāts. Tas nosaka, ka gadījumā, ja sieva zaudē vīru, tad par viņu un viņas bērniem atbildība jāuzņemas vīra brāļiem (viņiem atraitne jāaprec vai nu burtiski vai sociālās atbildības nozīmē) vai plašākā nozīmē – vīra dzimtai. Šī tradīcija precīzi parādīta Vecajā Derībā – stāstos par Boasu un Ruti.

Te tad arī atbilde uz LGBT+ jautājumu – kāpēc viena vecāka un viņa seksuālā partnera attiecības nevar būt ģimene, bet māte + vecmāmiņa + bērns tēva nāves gadījumā tāda ir. Laulība tradicionāli paredz iespēju, ka ģimenē kāds mirst, bet tādā gadījumā sociālās un juridiskās atbildības pārņemšanai ir vesela pretendentu hierarhija. Te arī jāatgriežas pie laulību liecinieku institūcijas. Vai varam iedomāties, ka par laulību lieciniekiem piekrīt būt radinieki no abām pusēm, kas arī piedalās homoseksuāļu “kāzās” un atzīst šādu “laulību”. Pasaule jau, protams, kļūst arvien perversāka un nekas vairs nav neiespējams nākotnē, arī šāds pasākums, sevišķi ja to organizēs, izmantojot  PR tehnoloģijas. Bet pat tad, ja tāds notiktu, tur nebūs tās īpašās enerģijas, kas normālās kāzās – prieks par jaunajiem, laimes un kupla bērnu pulka vēlējumi, rotaļas, fantazējot  par nākamajiem jaunajiem pāriem utt.

Ar tikko teikto es negribu vilkt vienādības zīmi starp veselu ģimeni – “māte + tēvs + bērns” un ievainotu – piemērām, “māte + vecmāmiņa + bērns”. Pēdējais, protams, ir sliktāks variants bērnam, sevišķi, ja tāda konstrukcija veidojas tad, kad tēvs ir dzīvs. Diemžēl tāda ir dzīve, var iet bojā arī abi vecāki un bērnam jāaug pie vecvecākiem vai brālēnu un māsīcu ģimenēs. Tomēr tie visi ir labāki varianti kā bērnam augt bērnunamā. Labāk par bērnunamu ir arī būt kopā ar vienu no vecākiem un viņa homoseksuālo partneri, bet tas tomēr ir sliktāk nekā augt heteroseksuālā atmosfērā. Tomēr šis izvērtējums – kas labākais no sliktā prasa atsevišķu iedziļināšanos.

Apkopojot – tajā, ko vēsturiski saprotam un izjūtam kā ģimeni, nu nekādi nevar iespiest arī homoseksuāļu attiecības. Vēl citi iemesli tiks aplūkoti tālāk – laulības, ģimenes un bioloģijas saiknēs. Bet kāpēc vajag atšķirīgus objektus saukt vienā vārdā? Fantāzijas pietrūkst? Ar tās īpaši mākslinieciski diferencēto krāšnumu LGBT+ kopiena parasti gan lepojas!

 

Helenas kāzas

Laidīsimies dziļāk. Caur tikko aplūkotajām, no ekonomiskās un sociālās drošības vajadzībām izrietošajām tradīcijām dosimies uz arhetipisko un mitoloģisko, apstājoties uz arhetipiskā robežas ar bioloģisko.

Savā grāmatā “Pie tēva” esmu detalizēti aprakstījis sengrieķu mītos ap Helenas kāzām ietverto arhetipisko jēgu. Šeit tikai tāda esence, pats svarīgākais.

Uz skaistules Helenas roku pretendē visi Grieķijas lielākie varoņi. Tas ir tieši tāpat kā dzīvnieku pasaulē – notiek riests. Tam ir bioloģiska jēga. Taču vienlaikus notiek arī cilvēciskuma un kultūras lēciens – Helenas tēvs Tinderejs ar vienu no meitas rokas pretendentiem – Odiseju – izstrādā pirmo ģimenes likumdošanu grieķu vēsturē. Tai ir tikai divi punkti. Pirmais – no visa pretendentu loka, kas ivēlējušies Helenu, viņa vienu izvēlas sev par vīru. Tātad – nenotiek asinsizliešana, kuras rezultātā paliktu viens, visstiprākais alfa tēviņš, ar kuru Helenai būtu pienākums precēties. Neuzvarējušie paliek dzīvi. Turklāt tas nozīmē, ka salīdzinot ar dzīvnieku pasauli, ievērojami diferencējies priekšstats par to, kas ir visvīrišķīgākais vīrietis. Pērtiķiem ir tikai divi kritēriji – 1) fiziski spēcīgākais, 2) labākais politiķis, ja pret visstiprāko nostājas visi pārējie, viņš ies bojā. Cilvēkiem šodien ir nesakitāmi kritēriji, pēc kuriem tiek izvēlēti neredzamo riestu uzvarētāji.

Otrais punkts – visi neuzvarējušie un dzīvi palikušie dod zvērestu, ka tad, kad Helenas un viņas izvēlētā Menelāja laulība tiktu apdraudēta, viņiem visiem jādodas palīgā. Tātad valstiski jāaizsargā monogāmija. Tāda situācija rodas, jo Trojas princis Parids nolaupa Helenu un aizved uz savu dzimteni. Sākas Trojas karš par Helenu, kurš nebūtu iespējams, ja viņas rokas pretendenti un laulības liecinieki nebūtu zvērējuši. Ja tā būtu, tad civilizācija atkristu bioloģiskajā poligāmijā. Dzīvnieku pasaulē katras mātītes bērniem ir dažādi tēvi.

Bioloģisko likumu sengrieķu mitoloģijā reprezentē notikumi okeanidas Tētidas un mirstīgā cilvēka Pēleja kāzās. Tur notiek strīds starp dievietēm – kura visskaistākā, par tiesnesi tiek uzaicināts Parids un kā balvu par viņa lēmumu uzvaru piešķirt Afrodītei, viņš saņem uzvarētājas garantiju, ka dabūs par sievu Zemes visskaistāko mirstīgo sievieti. Ne jau Helena un Parids izvēlas – viņu vietā to dara dievi. Un nevis olimpiskā – arhetipiskā, bet titāniskā un htoniskā laikmeta dievi – tātad bioloģiskā realitāte. Tātad dzīvnieciskā loģika būtu poligāmiska – vispirms Helenas vīrs ir Menelājs, bet pēc tam – Parids, pēc tam vēl kāds.

Tomēr kultūra uzvar bioloģiju, monogāmija triumfē, Menelājs un Helena atkal ir kopā. Un līdz ar to triumfē arī grieķu ģimenes tiesību likums – sānsoļi un paralēlās attiecības nevar atcelt laulību, kas noslēgta tās liecinieku klātbūtnē. Šajos mītos nav runas par homoseksuāliem sānsoļiem, bet tam nav būtiskas nozīmes, jautājums ir seksualitāte pret kultūru. Neskatoties uz ģimenes kā uz prāta (ekonomikas) un bērnu interešu apsvērumiem dibinātas savienības apdraudējumiem (tādi būs vienmēr) ģimene ir jāaizstāv pret dabu. Un vai tas izdodas vai nē, ir civilizācijas un kultūras stiprības mēraukla.

 

Bioloģija

Klausoties, lasot un skatoties LGBT+ loka personu izpausmes par ģimeni un bērniem, rodas iepriekšparedzams priekšstats – viņi runā par to, ko nepazīst. Sagrābstījuši kaut kādu teoriju, izdomātu ideoloģiju, bet bez prakses dzīvei ģimenēs ar bērniem.

Atceros, man bija klients, zinātņu doktors fizikā. Reiz, gribēdams izveidot vēl vienu kopīgu sapratnes kanālu, es viņam neuzmanīgi pateicu, ka arī man fizika ir mīļa kopš vidusskolas, ka esmu bijis fizikas olimpiāžu dalībnieks un laureāts un kaut ko vēl. Viņa seja apmācās, es jautāju – kas notika? Un tad viņš man pateica kaut ko tādu, kas man daudz ko iemācīja – kad tu, Viestur, tā runā, tad man šķiet, ka tu man atņem pēdējo saliņu, uz kuras es jutos drošs un pārliecināts par sevi.

Līdzīgi kā es toreiz, šodien rīkojas LGBT+, pieprasot līdzvērtīgu diskusiju par ģimeni un bērniem. Bet viņi par to zina salīdzinoši tikpat maz kā es par fiziku salīdzinot ar manu klientu, zinātņu doktoru. Šāda homoseksuāļu uzvedība ģimenes cilvēkos rada līdzīgu sajūtu, kādu toeiz dabūja mans klients. Mūs pazemina, tie cilvēki nezina par ko runā, bet uzstājas kā mums pieredzē līdzīgi.

Kad LGBT+ runā par bērnu audzināšanu, grūtniecību, surogātmātēm, spermas bankām, olšūnu donēšanu utt., manī veidojas bilde – viņi to redz kā tehnoloģisku procesu. Sievieti kā kolbu, kurā var uzģenerēt homunkulu, dot tam visādu ķīmiju un fiziku, līdz viņš ir gatavs un tad viņu var no tās kobas ņemt ārā. Zīdaiņa periods kā tā fizisko vajadzību apmierināšana – pudelīte, pamperu maiņa, aprūpe kā vecākam 1 un 2, bez izpratnes par mātes un tēva atšķirīgo devumu bērnam.

Šie ļaudis mierīgi var pieņemt ideju par surogātmātēm, uztverot to par tikpat pieņemamu parādību kā savulaik zīdītājas – bioloģiskās mātes tak tādā veidā var tikt atslogotas no viņām daudz svarīgākām lietām, tajā laikā darāmām. Un tikpat tehnoloģiski pieņemami varētu būt domāt, ka būt mātei ir tikai ģenētisks fakts – olšūnu donēšana + spermas banka + surogātmāte = lielisks komplekts modernai sievietei. Un tālāk – augošā bērna fizisko vajadzību nodrošināšana kopā ar vairākiem viena vai abu dzimumu seksuālajiem partneriem, pilnīgi izslēdzot no šaubu loka to, ka kaut kas tur varētu nebūt labi un pareizi no Dabas vai Dieva likumu viedokļa.

Atļaujiet man šo pakomentēt no bioloģijas viedokļa – ne tās, kas pretojas kultūrai veidos, kurus aprakstu iepriekš. No tās bioloģijas viedokļa, kura nav atraidāma un kuru šodien pēta ne tikai biologi un zoologi. Arī zoopsihologi un arī attīstības psihologi (atcerēsimies, ka mātes un bērna attiecību pētniecībai impulsu deva tas, ko bija atklājis zoopsihologs Konrāds Lorencs).

Es negribu iebraukt pretējā grāvī un poetizēt mātes, tēva, bērna attiecību saskaņu Augstās dziesmas tradīciju veidā. Bet ir acīmredzami fakti, ar ko ir svarīgas mātes un bērna bioloģiski determinētās attiecības pirms un pēc dzimšanas. Un ir acīmredzami un nemitīgā pētniecības procesā atklāti fakti, kā augli, zīdaini un bērnu ietekmē bioloģisko vecāku savstarpējās attiecības. Visu to, ko atklāj neideoloģizētā zinātne, izrādās jau ir nojautuši praktizējušie ārsti, vecmātes un mācītāji pirms visiem šiem metodoloģiski precīzi veiktajiem pētījumiem.

Tas, ko grib izdarīt kreisie liberāļi un feministes – pierādīt, ka dzimums un ģimene ir sociāli konstruēti, nav nekā arhetipiska un bioloģiski unikāla. Ka visu var pārkonstruēt – mākslīgais intelekts, roboti, vēstures traģēdiju un skaistuma beigas. Nevaru iedomāties neko pašnāvnieciskāku.

 

LGBT+ piedāvājuma sekas un tā alternatīva

Kreisie liberāļi, protams, neierosina neko tādu, kas nav jau aizķēries arī heteroseksuālās sabiedrības un ģimeņu dzīvē. Sabiedrība pēdējo simts gadu laikā ir ļoti mainījusies. Šīs izmaiņas nav radušās kreisā liberālisma un LGBT+ darbības rezultātā. Ir otrādi – izmaiņas, kuras minu tālāk, likušas uzplaukt kreisajam liberālismam un LGBT+.

  1. Lai indivds šodien dzīvotu pārticībā, viņam nevajag ģimeni un bērnus – tie turību nevis palielina, bet samazina. Tātad vēsturiski prevalējošā ģimeņu veidošanas ekonomiskā motivācija izzūd.
  2. Sociālā atbildība no ģimenes ir pārvietojusies uz institūcijām – bērnu dārziem, bērnu namiem, vecu ļaužu pansionātiem. Tas arī demotivē ģimenes veidot.
  3. Zudis priekšstats par radniecības kā atbalsta sistēmas nozīmi daudzās dzīves situācijās. Šodien vairāk tiek cerēts uz atbalstu no draugiem, nevis no radiem un otrādi – vairāk tiek atbalstīti draugi, nevis radi.
  4. Ja ģimenei zūd vēsturiski tik svarīgas funkcijas, vietā nāk citas motivācijas, kādēļ jāveido attiecības, kas vairs nav ģimene un kuras nesaista laulības saites. Bet tās visas ir hedoniskas – seksuālas, emocionālas, poligāmiskas. Bet ja tās tiek atzītas par galvenajām, tad nav argumentu, kādēļ cilvēkiem nedzīvot homoseksuālās izvēlēs, ja viņiem tās patīk.

Tomēr iedomāsimies, kas notiktu, ja šī dinamika sasniegtu savu maksimumu.

  1. Cilvēki ilgstoši nedzīvotu kopā, laulības un ģimenes jēdzieni izzustu.
  2. Bērni, sasnieguši noteiktu vecumu, visi tiktu nodoti bērnunamos. Ekstrēmos gadījumos varētu rasties surogātmāšu profesija, kuras iznēsātu mēģenēs radītus bērnus, kuri uzreiz pēc dzimšanas nonāktu zīdaiņu silītēs. Novecojot cilvēki no saviem vieninieku mitekļiem pārvāktos uz pansionātiem, kur kaut kad, neviena nepavadīti nomirtu un tiktu bezpersoniski apglabāti.
  3. Cilvēki nepazītu ne savus vecākus, ne brāļus un māsas, nerunājot nemaz par tālākiem radiniekiem. Ja viņu genoms būtu veidojies no spermas banku un donētu olšūnu sapludināšanas, tad tas nemaz fiziski nebūtu iespējams.
  4. Cilvēki veidotu relatīvi īslaicīgas seksuālas attiecības, kurās savstarpējai uzticībai nebūtu nekādas nozīmes. Nevarētu būt nekādu morālu atšķirību starp hetero un homo. Ari pedo-, zoo-, nekro- un neskaitāmām citām fīlijām būtu jābūt vienlīdzīgām iespējām pastāvēt.

Vai mēs gribētu dzīvot šadā pasaulē? Vai šāda pasaule vispār būtu spējīga pastāvēt kaut cik ilgstošā laika perspektīvā? Un ja atbildes uz šiem jautājumiem ir negatīvas, tad vai loģiskā robeža, pie kuras apstājamies ar visādiem eksperimentiem, nav ģimenes un laulības jēdziena aizsargāšana to tradicionālajā veidā? Vai nebūtu jādara viss, lai samazinātu bērnu namu un pansionātu pieprasījumu? Vai nebūtu jādara viss, lai godātu ģimenes un dzimtas arī tad, ja mūsu turības dēļ daudzas to funkcijas izzūd? Manuprāt, tas jādara arī tādēļ, ka neviens nav garantējis, ka sabiedrība, kurā mēs dzīvojam, nekad vairs nepiedzīvos karus, dabas katastrofas, epidēmijas, kad ģimenēm un dzimtām atkal būtu reāli darbi darāmi.

Komentāri

Jānis Ozols, ozoljanis@apollo.lv

Atkal labs! Šoreiz pavisam īsi+konkrēti+emocionāli.
Tomēr, strādājot ar homoseksuāliem cilvēkiem (tiem , kas līdz manam kabinetam atnāk), man ļoti bieži nākas redzēt ilgas pēc ģimeniska siltuma un bērniem, ko viņi izmisīgi vēlas savienot ar savu seksuālo tieksmju apmierināšanu. Daudz asaru esmu redzējis tieši no vīrišķajiem. Bet nepiepildītas ilgas rada gan trauksmi, kas pāraug apdraudējuma sajūtā un tālāk agresijā (vai arī paškaitējošā bēgšanā). Turklāt bieži viņi ir talantīgi un brīvi no daudzām ģimeniskām rūpēm. Kas atliek? Cīņa, lai mainītu apstākļus. Kaut daļēji. Kaut fasādi izmainīt, lai demonstrētu – arī es esmu tikpat pilnvērtīgs. Cilvēciski. Bet viņus aktīvi un politiski atbalsta tā LGBT kopienas daļa, kurai princips – pēc mums kaut grēku plūdi. Kuriem pašiem bērnus nevajag, bet vajag līdzpilsoņu cieņu un brīvību no viņu hedonisma nosodījuma.

    vr

    Kā sadzīvot ar jebkuru nemaināmu problēmu, tas vienmēr ir nevienkārši. Ne jau homoseksuāļiem vienīgajiem ir tādas grūtības iekļauties majoritātē. Bet ja viņi tiek ievilināti Upura lomā un ar līku pirkstu sāk rādīt uz Vajātājiem, kam jāmainās, tad nevis cenšas integrēties, bet piespiest integrēties pret viņu “vajadzībām” majoritāti. Izplatīti pašapmāni, kas nebūt nav saistīti ar seksuālo orientāciju. Viņu grūtības nevar atrisināt, kompensējot ar tiesībām “audzināt” bērnus.

    vr

    Kā ir Tavā praksē – cik biežas, salīdzinot ar heteroseksuāļiem, ir partneru maiņas / paralēlas attiecības ar diviem / vairākiem partneriem?

      Jānis Ozols

      Tiem, kas bijuši pie manis, mēdz būt ilgtermiņa attiecības (ilgākā th bijusi 5 gadus) ar 1-1,5 gadus ilgiem sānsoļiem , pēc tam atgriežoties pie “lielās mīlestības”. Bet stāstot par citiem paziņām – visbiežāk maiņa notiekot pēc 2-24 mēnešiem.

      Jānis Ozols

      Bet upura lomā pie manis bijušie lielākoties ir nonākuši citu, ar seksualitāti nesaistītu iemeslu dēļ. Iespējams, tieši tādēļ viņi arī ir atnākuši pie manis, nevis gājuši LGBT akcijās.

      vr

      Manā praksē arī tāpat – partneru maiņas ir tik biežas, ka grūti iedomāties (bet varbūt ne tik grūti), kas notiktu, ja tur pa vidu būtu bērns.

Andis Kudors

Izlasīju ar interesi. Kā jau ierasts, Viesturs raksta saturīgi. Konservatīvā nostāja ir laba, jo tajā nav utopijas, un tā ir saistīta ar tradīciju – pārbaudīto.

Kārlis Irbe

Paldies par šo no dažādo aspektu apskatīšanu attiecībā uz ģimeni un dzimti un graujošā sociālā eksperimenta zem nosaukuma “LGBTQ+” atmaskošanu un noraidīšanu!

Challes Rulmosu

Neproduktīvi un pat bīstami savu opozīciju saukt par ļaunumu, pat ja progresīvie ideologi par tādu tevi uzskata un to skaļi pauž.
Un balstoties tik ērtā izejas punktā ir viegli redzēt savu pozīciju pārāk labvēlīgā gaismā.

Hedonisms vai vienkārši egoisms nav galamērķis vai vērtība, tā ir nepieciešamība lielai daļai cilvēku. Jā, vienkārša, loģiska un skaista ir šeit aprakstītā ģimenes pasaule, bet tā daudziem šķiet nepieejama un daudziem tā arī tāda ir. Nav mazums tādu cilvēku, kam ģimene nav atbalsta tīkls, nav pat viena kur nu vēl divu gādīgi vecāki, kas spēj nodrošināt pietiekamu stabilitāti. Vēl ļaunāk – nav mazums tādu cilvēku, kam vecāki un ģimene ir lāsts, bīstami cilvēki, kuru matojums ir zilumi un parādi. Ir arī vecāki, kas sagandē paši savu dzīvi, paliekot jau tā traumētajiem bērniem uz kakla. Kā lai cilvēki ar tādu pamatu izveido ģimeni?

Challes Rulmosu

Kā lai šie cilvēki uzņemas tādu varoņdarbu, kur nu vēl sabiedrības un valsts vārdā, kas tiešā veidā tiem maz ko ir devusi, bet var šķist pat draudīga un nievājoša? Viņi knapi spēj nodrošināt iztiku sev un ar grūtībām spēj iztēloties stabilu nākotni?

Viņi ir pamatoti vīlušies savās ģimenēs un izglītotā daļa cerības liek uz spēcīgām un gudrām institūcijām. Daļa ir utopisti. Bet vai tiešām varam iedomāties sabiedrību, kurai spētu izaudzināt vai pāraudzināt?

Savās dzīvē viņi satiek līdzīgi domājošus cilvēkus, kas dzīvo līdzīgas vientuļas dzīves. Romantiska un kaislīga mīlestība un seksuāla tuvība kļūst par vienu no līdzekļiem, kas padara dzīvi panesamu, kaut uz mirkli. Viņi ļaujas mākslām, apreibinošām vielām, un draugi, kas nāk no līdzīgām bieži traģiskām ģimenēm, ir viņu tuvākie cilvēki. Tādēļ viņi spēj identificēties ar to cik grūti ir minoritātēm un cietējiem. Viņi tic, ka lai gan tradicionāla dzīve viņiem nav iespējama viņiem pienākas vērtīga dzīvi.

Challes Rulmosu

Protams, ka tas viss nav attaisnojums aplamām politiskām idejām vai sabiedrības struktūru graušanai. Bet ko darīt?

Ja jau šī Viestura Rudzīša uzburtā idealizētā tradicionālā pasaule, ģimenes idille nodrošinātu bērnu audzināšanu pieņemamā līmenī vai cilvēku, kas sevi nevar tajā iedomāties būtu tik daudz kā to redzam mūsdienās arī visbagātākajās pasaules valstīs?

P.S. Un kādā gan zinātnes jomā iekļaujas Viestura Rudzīša pārdomas par dabu pret kultūru?

    Jānis Ozols

    Šodien mēs esam situācijā, kad labklājības un formālās izglītības līmenis aug daudz straujāk, nekā garīgā un tikumiskā attīstība. Nenoliedzami, ir mazinājies sociāli nelabvēlīgu ģimeņu īpatsvars sabiedrībā, un tieši tādēļ šo ģimeņu problēmas tiek vairāk pamanītas un apspriestas. Vienlaikus nelabvēlīgajās ģimenēs augušie bērni tāpat kā fiziski un garīgi invalīdi ir ieguvuši daudz labākas iespējas iegūt izglītību, materiālo labklājību, sociālo prestižu un balsi sabiedrībā. Demokrātija, sociālais stāvoklis un viss iepriekš pārskaitītais, ļauj viņiem pieprasīt arī sev tiesības reproducēties bioloģiski un audzināt bērnus atbilstoši savai izpratnei, pieredzei un izjūtai. Tāpat pieprasīt pārējās sabiedrības akceptu saviem uzskatiem. Protams, arī cieņu. Un te nu mēs esam.

      Challes Rulmosu

      Interesants vērojums. Tomēr man jājautā – kur tad mēs īsti Jūsuprāt esam?

      Un, ņemot vērā gan darba dzīvē, ekonomikā un kultūrā valdošās paradigmas, nešķiet tik acīmredzami, kas tad ir garīgā attīstība un tikumība mūsdienu Latvijā.

      Jānis Ozols

      ChRu. Kur? vairākums apjukumā. Mazākums meklē ceļu un līdzekļus, kā izvest vairākumu no šī apjukuma. Ceru, ka sanāks.

      Challes Rulmosu

      Iespējams tāpēc mēs šeita abi pie Viestura Rudzīša esam – kopā ceram.

RB

Nevis: “Ej prom!”, bet: “Nāc!”

Publicēts: 13.02.2021
Komentāru skaits: 16