Skatīt komentārus

Ļoti patīkami bija lasīt trīs vācu teologu -  Marionas un Vernera Tiki Kirstenmaheru un Tīlmaņa Haberera sarakstīto “Dievs 9.0”[1] – šis darbs manī tūliņ salinkojās ar daudz ko citu. Ar Jura Rubeņa kopto kristīgās meditācijas un kontemplācijas teoriju/praksi un viņa popularizēto Kena Vilbera “Visaptverošo teoriju”[2]. Ar Pētera Kļavas uzturēto domāšanu, kuru nosacīti varētu nosaukt par budistisku un kuras ietvaros nesen latviski iznākusi Pima van Lommela “Apziņa viņpus dzīves. Zinātne par nāvei tuvu pieredzi”[3]. Savādi, bet arī pēdējais, jūnija “Rīgas Laiks”, nodrošina ar dažiem asociēšanas linkiem – es šeit domāju Ulda Tīrona sarunas ar dzejnieku Anatoliju Neimanu un mistiķi Arkādiju Rovneru (“ir kaut kas, ko var pateikt tikai dzejā” un “Dievs – malacis)”[4]. Bet visvairāk asociāciju un starpdomu bija par to, ko esmu izdomājis un uzrakstījis es pats, un kas publicēts galvenokārt “Bendes meitiņa un viņas tēvs”[5], nu jau 14 gadus atpakaļ (2002.), bet ne tikai. Nelikās iespējami par to neparunāt vairāk.

Pakāpes

Kirstenmaheri un Haberers (turpmāk – KKH) postulē visumā vienkāršo domu – Dievs cilvēkiem atklājas tik, cik cilvēki ir spējīgi to uztvert un iepazīt. Respektīvi, katrai cilvēka apziņas pakāpei ir savs Dievs. Autori izdala deviņas pakāpes, piebilstot, ka tas nav galīgs skaitlis, vienkārši viņi pagaidām tālāk neredz. Šī doma rada daudz konsekvenču, pirmkārt jau norādot uz milzu komunikācijas problēmām. Jo, lai saprastu, ko cilvēks domā, sakot “Dievs”, ir jāsaprot, no kuras attīstības pakāpes viņš vēsta. Jo, tāpat kā ir, teiksim, Dievs 2.0, tā ir arī Cilvēks 2.0., arī Sieviete 2.0 un Sabiedrība 2.0! Un indivīdi, kas atrodas dažādās pakāpēs līdz 6.0., nespēj viens otru saprast, tāda iespēja parādās tikai no 7.0!

Visu vēl sarežģītāku padara tas, ka cilvēki vienlaikus atrodas vairākās attīstības pakāpēs, jeb kā es saku – turpina dzīvot visos tajos individuālajos un kolektīvajos vecumposmos, kuros ir dzīvojuši. Bet “dzīvo” – tas nozīmē – nodarbojas ar to problemātiku, kas vecumposmam raksturīga, mēģina nobeigt meklējumus, kuri tikai iesākti, bet nepabeigti. Piemērām, ja laikā, kad bija jāiemācās darboties ar savu atkarības funkciju un jāpārvar vislielākais zaudējums visā dzīvē – piedzimšanas trauma – tas pilnībā nenotika, tad drošības sajūtas meklējumi būs jāturpina visu mūžu. KKH grāmatā ir arī tests, ar kura palīdzību katrs var pašdiagnosticēt, cik tad tālu viņš ticis. Autori, protams, uzsver, ka šī testa rezultātu vajag uztvert nevis kā absolūto patiesību, bet gan kā orientieri domāšanai.

Tomēr KKH nav šīs domāšanas pirmautori. Par tādu jāuzskata amerikāņu psihologs Klērs Greivss (1914 – 1986), kuru citē K. Vilbers: … es piedāvāju atziņu, ka nobrieduša cilvēka psiholoģija ir process, kas attīstās, izpaužas un oscilē spirālveidīgi un ko raksturo progresīva senāko, zemākas pakāpes uzvedības sistēmu pakļaušana jaunākām, augstākas paaudzes sistēmām, mainoties indivīda eksistenciālām problēmām. Katra secīgi nākamā stadija, vilnis vai esamības līmenis ir stāvoklis, ko piedzīvo cilvēki ceļā uz citiem esības stāvokļiem. Kad cilvēks ir nonācis vienā esamības stāvoklī, viņam ir šim stāvoklim piemītoša psiholoģija. Šī cilvēka emocijas, motivācijas, morāle, vērtības, bioķīmija, neiroloģiskās ierosas pakāpe, mācīšanās sistēma, uzskatu sistēma, koncepcija par garīgo veselību, domas par to, kas ir garīgās slimības un kā tās jāārstē, menedžmenta, izglītības, ekonomikas un politiskās teorijas un prakses koncepcijas un vēlmes ir atbilstošas šim stāvoklim.

Spirāle un dubultspirāles

Ar Greivsa vārdu saistās termins Spirālveida dinamika un domāšana par to. Vilbera grāmatā redzam zīmējumu, kurā attēlota Greivsa spirāle, kura vijumi atbilst KKH Dieva pakāpēm.

 009

KKH darbā šī spirāle ir līdzīga, bet tajā pašā laikā arī atšķirīga, jo katrā vijumā uzrādīta nevis viena, bet divas pakāpes:

 008

KKH dala pakāpes pa pāriem, kas faktiski nozīmē, ka viņi redz dubultspirāli. Katrs pāris ietver sevī opozīciju ES (egoistiski, intraverti vērstu enerģiju) un MĒS (altruistiski, ekstraverti vērstu enerģiju). Taču viņi dubultspirāli nezīmē, ja to darītu, tad sastaptos ar it kā tehnisku problēmu – katrs dubultvijums izveidotos par “astotnieku”, jo kā citādi iezīmēt robežas starp sapārotajām pakāpēm? Un ko KKH varētu ar to iesākt?

Tā nav tikai tehniska vajadzība, kas atved mūs pie manas dubultspirāles, pie “Bendes metiņa un viņas tēvs”. Šī ir vieta, kur varu papildināt Greivsa un KKH domas. Jo ES – MĒS, manuprāt, ir opozīcija starp Attīstību un Atkarību:

Image1292

Attīstība un atkarība

Uzzīmētā dubultspirāles šķērsgriezumā – “astotniekā”, vai “bezgalības zīmē” – abas tās puses satiekas punktā, kas manā izpratnē ir zaudējums. Kreisajā, Atkarības pusē, notiek tā sadziedēšanas darbs, izmantojot Drāmas jeb Karpmana trīsstūri, bet labajā, Attīstības pusē, – iešana ārpasaulē, attiecības ar ārējiem objektiem, informācijas un enerģijas ražošana, uzkrāšana. Turklāt kreiso spirāli var uzskatīt par sievišķo (attiecību dominante – ko es sajūtu?), bet labo – par vīrišķo (objekta dominante – ko es redzu, dzirdu, aptaustu?). Te vēl ir daudz ko teikt, bet tad būtu jāatkārto tas, kas jau ir pateikts “Bendes meitiņa un viņas tēvs”.

Es nebiju aizdomājies par dubultspirāles vijumu atšķirīgumu un attīstības pakāpēm. Bet prieks, ka sanākusi tāda kā darba dalīšana ar citiem, daudz slavenākiem par mani domātājiem.

Ģimenes trīsstūris

Ir vēl viena svarīga doma, ar kuru varu papildināt Greivsa, Vilbera un KKH domāšanu. Nav grūti ievērot, ka pirmās sešas Dieva pakāpes atbilst tam, par ko esmu domājis un rakstījis ģimenes trīsstūra sakarā. Divas pirmās – Smilškrāsas un Purpura attiecas uz Mātes varas – matriarhāta periodiem cilvēces attīstībā (100 000 – 10 000 gadu atpakaļ, kā raksta KKH), trešā un ceturtā – Sarkanā un Zilā – uz Tēva varu, tātad patriarhātu (10 000 – 650), bet piektā un sestā – Oranžā un Zilā – Dēla varu, filiokrātiju, vai vairāk pazīstamu kā demokrātiju (650 gadus atpakaļ līdz šodienai. Tātad no no 14. gs. mūsu ērā, par ko man ir pārdomas, jo vēl agrāk bija taču arī klasiskā grieķu demokrātija utt. Un kādēļ tieši 14. gs. – Islandes parlaments taču bija jau līdz tam. Varbūt Anglijas parlaments vai Šveices tiešās demokrātijas sākumi? Visādā ziņā – ne Nīderlandes buržuāziskā revolūcija 17.gs. un Apgaismība, kas man šķistu pamatotāks atskaites punkts modernajai filiokrātijai). Greivss, Vilbers un KKH šīs pirmās sešas pakāpes apvieno Pirmajā klasē, kas man šķiet pamatoti un patīk.

Mana domāšana līdz šim nebija gājusi tālāk par šo Pirmo klasi, tādēļ šeit citētie autori mani papildina (vai otrādi), ieskicējot nākamo, otro – Integrālo jeb Apzinātības klasi, un tas man šķiet vērtīgi. Tomēr vienlaikus var teikt, ka Pirmo klasi es esmu izpētījis un izskaidrojis dziļāk nekā viņi, kas nekādā ziņā nav lekšanās. Samērīties man nešķiet interesanti, svarīgs ir kopdarbs un savstarpēja papildināšanās. Jo viss nosacīti plakanais, kas redzams no vairākiem diskutējošiem skatu punktiem, iegūst dziļumu.

Tomēr viss, ko es domāju par pirmajām sešām apziņas pakāpēm un Dievu 1.0 līdz 6.0., jau, manuprāt, nāk no grieķu mīta par Reju[6], kas atdod aprīšanai vīram un brālim Kronam piecus no sešiem bērniem, tādējādi iezīmējot varas atdošanu patriarhātam. Tomēr Tēva neaprītais un Mātes (it kā) nosargātais Zevs atņem varu gan Tēvam, gan Mātei un nodibina olimpisko demokrātiju. Tomēr tas nenotiek viegli, titanomahija ir maksa par jauno kārtību. Kaut kādā ziņā šī cīņa ir cirkulāra un mūžīga.

Pirms iepriekšminēto grāmatu izlasīšanas man bija šķitis, ka viss tajā trīsstūrī arī griežas un nekā cita nav (pārspīlēju, nedaudz). Jo tas, kas varētu būt, priekš Latvijas būtu tikai tāda tāla perspektīva. Man šķiet, ka mēs šeit, Dievzemītē joprojām dzīvojam galvenokārt Mātes – Dēla laikmetā, kas KKH terminoloģijā nozīmētu – Dievs 2.0. Nesenās debates par sieviešu ordināciju luteriskajā baznīcā, manuprāt, ir Mātes un Dievietes varas vēlme, tā mēģina atvilkt atpakaļ patriarhālo un kristīgo ideju, kas tikko aplūkotajā terminoloģijā atzīmējas kā Dievs 4.0. Dāmām pašām liekas, ka viņas ir 6.0 – ir taču izceļojušās pa Rietumiem, tur arī izglītojušās, studējušas demokrātiju, pirms tam pametušas apnicīgos vai dzerošos vīrus… Bet nē, es saku, ka tur ir tikai 2.0, kas pārģērbušās 6.0 vai pat 7.0 tērpos un mēģina man iestāstīt, ka arī tur, uz to 2.0 jāatgriežas, citādi notikšot sieviešu diskriminācija utt. Bet manā izpratnē tas ir atkarīgā Dēla stāvoklis, kas man tiek piedāvāts – tas vēl nav sadūšojies no savas 2.0 Mātes aiziet…

Bumerīts

Kens Vilbers piedāvā terminu – bumerīts, kuru definē šādi: Bumerīts ir ļoti augstas kognitīvās spējas (zaļā mema un cildenā plurālisma) dīvains mistrojums, ko inficējis visai zema attīstības līmeņa emocionālais narcisms – tieši uz šo mistrojumu ir norādījuši daudzi sociālo procesu kritiķi. Citiem vārdiem, plurālisma ļoti augsti attīstītais mems kļūst par patvērumu un bāzi dažu zemāk attīstītu un ģeocentrisku memu (piemērām purpura un sarkanā) reaktivēšanai.

Šī pretruna – augsti izglītotie mūsdienu jaunie cilvēki, to retorika un politiskā uzvedība, kurai cauri spīd purpurkrāsas vai Dieva 2.0 matriarhālās varas periods un kas īpaši spilgti izpaužas tieši Latvijas realitātē. Iespējams, ka bumerītu pazina jau senie grieķi, bet dēvēja to citā, daudz teiksmainākā vārdā – par titanomahiju.

Liberāļi Latvijā

 

Latvijā šodien izveidojusies pretstāve, kas aktualizējas teju jebkurā politiski, sociāli, reliģiski svarīgā jautājumā – sieviešu ordinācija, aborti, tikumības jautājums, Satversmes preambula, dzimumizglītība skolās, olšūnu donēšana, velkamisms, Stambulas konvencija, bērnu tiesības, attieksme pret šķiršanos, dzimumu lomas un sieviešu tiesības, LGBT jautājumi, baznīcas loma valstī, korupcija, attieksme pret Krieviju, alkoholisms utt. Vienā pusē šajos jautājumos stāv tā sauktie liberāļi (politiski – g.k. Vienotība, vai tās daļa), kas sevi asociē ar plurālismu, superdemokrātiju un Dievu 6.0, bet no otras – konservatīvie (g.k. Nacionālā apvienība), kam svarīgi ģimenes, valsts un nācijas saglabāšanas un attīstīšanas jautājumi – tos es attiecinātu uz Dievs 4.0 līmeni.

Tomēr – bumerīts. Vienkāršojot, var teikt – liberāļi faktiski ir galvenokārt 2.0 līmenis (Māte un Dēls), kuram 4.0 un kristietība objektīvi ir nevis ienadnieks, bet gan orientieris, kurp attīstīties pašiem, nevis uz kuru lūkoties kā uz atpakaļrāpuļiem, ko liberāļi nenogurstoši un ņirdzīgi dara. Tie būtībā ir gan patriarhāta nostiprināšanās jautājumi (Reja atdod Kronam bērnus aprīšanai), gan titanomahija.

Mērīšanās

KKH grāmtā atrodam testu ar 77 jautājumiem, ar kura palīdzību var katrs par sevi konstatēt, cik lielā mērā viņš funkcionē katrā no 9 pakāpēm. Autori arī uzsver, manuprāt ārkārtīgi svarīgo domu, kuru esmu izteicis arī es, ka zemākās attīstības pakāpes ir nevis sliktākas par augšējām, bet gan tādas, uz kurām tās augstākās var balstīties. Tātad – gan cilvēkā, gan sabiedrībā visiem šiem līmeņiem būtu jābūt “nosegtiem”, nekas nav lieks. Virsotnēm uz kaut kā jāturas un jo augstāk kāpjam, jo pamatīgākam jābūt nodrošinājumam. Un katrs cilvēks savā dzīvē atkārto sabiedrības attīstības vēsturi, kā arī savā ontoģenēzē – filoģenēzi.

Kens Vilbers, atsaucoties uz Beku un Kauanu sabiedrības sadalījumu par pakāpēm (memiem) redz šādi (procenti droši vien uzrādīts aptuvenais maksimums, tādēļ tie kopā veido vairāk kā 100, pirmie divi stabiņi pievienoti no “manas domāšanas”):

Gaja                      matriarhāts        Smilškrāsas – 0,1% pieaugušo iedzīvotāju / 0 % varas;

Reja                                                 Purpura –         10% / 1%

—————————————————————————————————————————

Krons                    patriarhāts          Sarkanais –      20% / 5%

                                                        Zilais –              40% / 30%

—————————————————————————————————————————

Zevs                      filiokrātija           Oranžais –       30% / 50%

                              plurālisms          Zaļais –           10% / 15 %

===========================================================================

                                                         Dzeltenais –     1%   / 5%

                                                         Zilzaļais –         0,1% / 1%

Domāju, šie pētījumu rezultāti attiecas uz Rietumu sabiedrību. Latvijā šādi dati noteikti būtu atšķirīgi – Purpura, Sarkanajā un Zilajā pakāpē būtu daudz vairāk ļaužu, bet Oranžais un Zaļais aizpildītos tikai nedaudz.

Pārlēciens uz Otrās klases apziņu – 7.0

Pirmā klase (1.0 – 6.0) jau arī ir tīri tā nekas, bet problēma, ka vienas pakāpes ļaudis tur nespēj saprast otras pakāpes oponentus. Visi domā, ka visi domā tāpat kā visi, un krīt frustrācijā, ka citu uzvedība stipri atšķiras no viņiem piedomātās domāšanas. Kā pie Bābeles torņa, tādēļ izlēmīga rīcība iespējama tikai uzurpējot un koncentrējot varu. Ironiski izsakoties – demokrātija ir apspriede, kuru nekad nevar nobeigt, Kārlis Ulmanis vienmēr tiks pieminēts.

Sākot ar 7.0 pakāpi, ir iespējams pārskats uz visu Pirmo klasi un tajā runātajām valodām. Tomēr pāreja uz to nav tik  vienkārša – Otrās klases domāšana sastop lielu pretestību no Pirmās klases puses. Kens Vilbers: …plurālisms kļūst par mājvietu Narcisma kultūrai, un narcisms ir galvenais jebkuras integrālas kultūras sagrāvējs.

Un vēl – Daudz kas no šī plurālistiskā jucekļa rodas no kļūdainas sapratnes par “hierarhiju” un tās vietu dabiskā izaugsmē un attīstībā. Pievērsīsimies katra mema uzskatam par hierarhiju kā jēdzienu. Purpura (maģiskais) mems atzīst ļoti nedaudzas hierarhijas, galvenokārt tāpēc, ka šis mems, kā redzēsim, ir pirmsformāls un pirmskonvencionāls. Sarkanais (egocentriskās varas) mems atzīst brutāla spēka hierarhijas (feodālo impēriju bāzi). Zilajam (mītiskās kārtības) memam ir daudzas ļoti striktas sociālās hierarhijas, tādas kā mantojuma kastu sistēma, viduslaiku baznīcas hierahija un feodālo impēriju un agrīno nāciju stingrais iedalījums šķirās. Oranžais (individuālo sasniegumu) mems apņēmīgi likvidē zilā mema hierarhijas indivīda brīvības un vienādu iespēju vārdā (oranžā mema hierarhijas ievērojami atšķiras no zilā hierarhijām ar to, ka pārmantošanu un privilēģijas nomaina meritokrātija un izcili panākumi). Kad mēs nonākam pie zaļā mema, jūtīgā patība sāk intensīvu uzbrukumu visu tipu hierarhijām un to nosodīšanu tāpēc, ka  tās tik bieži bijušas iesaistītas padoto slāņu smagā apspiešanā. Agresīva antihierarhiska nostāja parasti ir nemaldīga zaļā mema esamības izpausme.

Šeit varētu arī beigt, un nobeigumam atkal ļoti labi noder Kena Vilbera vārdi: Tā kā galvenais cēlonis fiksācijai uz zaļo memu ir bumerīts, tad, lai šī integrālā pārveide varētu reāli notikt, bumerīts jāizskata un “jāizārstē” vismaz nozīmīgā apmērā.

[1] Zvaigzne ABC, 2016

[2] Jumava, 2010

[3] Lietusdārzs, 2015

[4] Jūnijs 2016

[5] VR apgāds, 2013

[6] “Pie tēva”, VR apgāds, 2008

Komentāri

1 Girts

Paldies par rakstu. Ar prieku gaidu, kad tikšu pie Autura aprakstītās grāmatas. K.Vilbera grāmatu lasījis biju senāk. Iesaku visiem, kam patīk domāt un saprast

    1.1 Girts

    Atvainojos – Autora :)

2 Aurēlija

Liekas, ka šis gan ir precīzi:
“Nesenās debates par sieviešu ordināciju luteriskajā baznīcā, manuprāt, ir Mātes un Dievietes varas vēlme, tā mēģina atvilkt atpakaļ patriarhālo un kristīgo ideju, kas tikko aplūkotajā terminoloģijā atzīmējas kā Dievs 4.0. Dāmām pašām liekas, ka viņas ir 6.0 – ir taču izceļojušās pa Rietumiem, tur arī izglītojušās, studējušas demokrātiju, pirms tam pametušas apnicīgos vai dzerošos vīrus… Bet nē, es saku, ka tur ir tikai 2.0, kas pārģērbušās 6.0 vai pat 7.0 tērpos un mēģina man iestāstīt, ka arī tur, uz to 2.0 jāatgriežas, citādi notikšot sieviešu diskriminācija utt. Bet manā izpratnē tas ir atkarīgā Dēla stāvoklis, kas man tiek piedāvāts – tas vēl nav sadūšojies no savas 2.0 Mātes aiziet…”
Tulkotājs par to, protams neiedomājās.

3 Grāfs

Grāmata ir laba un VR komentāri tāpat. Man personīgi , labak patiktu, ka autors neliktu
1.0 vai 4.0 , jo, ja neiedziļinās grāmatā, tad jebkura pēctecība vai secība rada tomēr
asociāciju, ka 6.0 ir pārāks un izglītotāks par 2.0 un cilvēks, kam ir 6.0 sevī 2.0 pamatus var arī nesaskatīt. Kā arī tas rada vēlmi pilnveidoties un tiekties no 4.0 uz 7.0,. Šī tieksme var radīt pretdabisku izaugsmi, kuras rezultātā, kā arī raksta V.R. var sastapt cilvekus ieterptus 5.0 vai 6.0, tērpā, taču patiesībā to iekšeja būtība , jo projam ir 2.0 vai 3.0, kas rada daudz sarežgījumus gan pašiem gan apkārtējiem….

Publicēts: 18.06.2016
Komentāru skaits: 4