Skatīt komentārus

Pārpublicēju savā feisbuka lapā rakstu no avīzes DDD – http://fronte.lv/2017/02/rietumu-pasaules-pedejas-dienas/ , pievienojot tam īsu komentāru, ka visumā pievienojos raksta analīzei, bet šaubos, ka mūsu elites ir gatavas secinājumiem, kas no raksta izriet. Tālāk komentāros sekoja ne pirmo reizi izjusta reakcija – nu apmērām, murgi un viņu murgotāji. Diezgan emocionāla, vietām pieklājības un cieņas robežas pārkāpjoša. Man tas šķita gana interesanti, lai par to izteiktos vairāk.

Kaut kādas nejaušas sakritības dēļ vairumu no manām reakcijām uz šo notikumu bija iespējams ilustrēt ar publikācijām no tikko izlasītā, marta “Rīgas Laika”. Kā pirmo gribu pieminēt Hugo Došona rakstu “Kāpēc vienmēr valda elites”. Autors tajā atsaucas uz itāliešu/franču ekonomistu un sociologu Vilfredo Pareto, kurš atklājis tā saukto 80/20, jeb Pareto likumu, kas nosaka, ka 20% zirņu dod 80% ražas, ka 20% cilvēkiem pieder 80% zemes, ka 20% darbinieku padara 80% darba utt. Pareto arī postulējis, ka demokrātija ir fikcija, vienmēr pār 80% valda 20% cilvēku. Bet šie 20% veido divu tipu elites – “lapsas” un “lauvas”, kuru valdīšana periodiski mainās, jo tām abām piemīt savstarpēji pretējas priekšrocības un trūkumi.

Raksta autors asociē “lapsu” eliti arī ar Klintones demokrātiem, bet “lauvu” eliti – ar Trampa republikāņiem. Sekojot šai klasifikācijai, arī Putina Krievijā pie varas ir “lauvas”, kurpretī Eiropas Savienība ir tipisks “lapsu” projekts. Eiroskeptiskie, vai precīzāk antiglobālistu un nacionālistu spēki, kurus viņu pretinieki sev tipiskajā augstprātīgajā manierē sauc par populistiem un kuru ietekme Eiropā aug, ir “lauvas”. Man šī domāšana ir tuva jau sen pirms pieminētā raksta izlasīšanas, jo es ne reizi vien esmu uzsvēris, kas sociāldemokrāti, lai kā arī viņi nesauktos, ir Māte + Dēls, bet konservatīvie – Tēvs, kurš cīnās par Dēlu. Šī domāšana nosaka, ka Rietumu – Krievijas pretstāve līdz Brexitam un Trampa ievēlēšanai ir viennozīmīga – “lapsas” pret “lauvām”, tas izsaka daudz būtiskākas lietas kā parasti lietotā dihotomija brīvība/totalitārisms. Jo kāda tur brīvība, ja 80% atsakās no atbildības, kas vienmēr nākusi ar to komplektā!

Taču “lapsu” retorika it kā nedzird Pareto, tās vienmēr sevi iecels brīvības bruņinieku kārtā. Sanāk tāda kā pašsuģestija – ja gribi būt brīvs, tad ir tikai viena izvēle – “lapsas”. Ja mēģini saskatīt kaut ko pozitīvu saskatīt Putinā, vai redzi, ka abi vienādi elitāri, tad esi prokrievisks, antidemokrātisks un vispār atpakaļrāpulis.

Šķiet, šo ceļu iet Uldis Tīrons, simpatizējoši intervējot krievu filologu Gasanu Guseinovu (“Es redzu šo cilvēku”). Tīrona sarunubiedrs, vientuļais bruņinieks, pretēji vairumam viņa oponentu Krievijā, neaicina uz proputinisku un “valsti atbalstošu” filozofisku pozīciju. Viņš ir varonīgs “lapsa”, gandrīz absolūtā “lauvu” ielenkumā. Viņa pozīcija ir bezcerīga (skatīt arī Guseinova rakstu tālāk “Vai filozofiska pretošanās vispār ir iespējama?”), bet viņš turas, lepns un nesaliekts. Un Tīrons viņu intervē.

Krievijas vēsturē ir bijuši tikai divi periodi, kad dominējuši “lapsas” – Kerenska valdības periods starp Februāra un Oktobra revolūcijām 1917. gadā un Jeļcina periods, kas bija ilgāks, bet beidzās ar to pašu – “lauvu” atgriešanos, lai novērstu iestājušos razruhu un ņerazberihu. Iemesls – krievi vēl nav gatavi šai it kā demokrātijai (20% atbildīgo, saskaņā ar Pareto). Latvieši ir vairāk gatavi, bet arī tālu atpaliek no Eiropas – par to raksta Ivars Ījabs (“Kur ir tavi brāļi”). Savukārt vēl mazāk kā krievi gatavi dzīvot bez viena valdnieka ir vairums arābu valstu. ASV demokrāti (Obama, Klintonu pāris), bet arī republikānis Bušs-juniors nezin kāpēc bija ieņēmuši galvā, ka demokrātija – tā ir nevis spēja uzņemties individuālu atbildību un pašorganizēties ar citiem tādiem atbildīgajiem, kas sasniedzams ilgas attīstības rezultātā, bet vienkārši politisks lēmums – ieviešam (sociāl)demokrātiju Irākā vai Lībijā vai Sīrijā… Eksportējam to. Atbrīvojam līdz tam despotisku režīmu pakļautībā smokošas tautas! Līdzīgi kā Ļeņins – Staļins ar savām teorijām par revolūcijas eksportu un sociālisma uzvaru visā pasaulē!

Skaidrs, kāpēc šāda demokrātijas ideoloģija ilgstoši tika rakstīta ASV un Rietumu karogos – tā ir ļoti efektīvs ierocis zināmu mērķu sasniegšanai. Atnāk Jeļcins un Krievijā sākas bardaks un bezpreģels, kuram neredz gala. Bet – tā pārstāj kļūt par starptautisku spēlētāju un ASV konkurentu. Un tai var mūžīgi pārmest, ka tās demokrātija varētu būt vēl demokrātiskāka, sūtīt visādus novērotājus, kas tik skrīpās un skrīpās visādus apjaunojošus ziņijumus… Tas pats, tikai daudz bēdīgāk ar arābu valstīm, kur tika gāzti režīmi, kas, lai gan absolūti diktatoriski, tomēr bija nodrošinājuši mieru, kārtību un uzplaukumu savās pie daudziem klaniem piederīgo karstasinīgo pilsoņu teritorijās. Tur citādi nevar, “lapsas” tur nekad tuvākajā nākotnē nebūs efektīvi un skaidrs, ka amerikāņi to zina. Bet ideoloģiju uztur, jo tā ir efektīvs ierocis viņu globalizācijā ieinteresēto miljardieru interesēm…

Un skaidrs, ka šiem “lapsu” tipa amerikāņiem un rietumeiropiešiem gribas pamācīt Putinu. Bet Putins, redz, nemācās, spītīgs un lepns. Un Putins cer uz Trampu un visumā pamatoti cer, abi to Hilariju ciest nevar. Un Merkeli arī. Bet viņam tagad politiski ir ļoti grūti atteikties no iekarotajām pozīcijām Ukrainā. Varbūt viņš to varētu, ja saņemtu Trampa garantijas, ka Krievijas izvēle, kas sakņojas reālistiskā tautas attīstības novērtējumā, tiks respektēta. Un Krievija tiks cienīta un tās vērtības atzītas. Un ar Krieviju runās, nevis to izolēs. Nesauks par “benzīntanku”, kā senators Makkeins, vai par “Bangladešu ar kodolieročiem” kā neatceros kas.

Bet Tramps jau nevar tādas garantijas dot, pat ja viņš to gribētu, jo pēc četriem gadiem viņa vietā var būt cits… Tātad Krievija ir stūrī iedzīta un no turienes ārā netiks. Ko tā darīs? Skaidrs, ka maksimāli attīstīs ne tikai bruņotos spēkus, bet arī propagandu. Tikpat neatbilstošu realitātei, kā rietumnieciskās rūpes par tā sauktajām cilvēktiesībām, sieviešu tiesībām, minoritāšu tiesībām utt…, pateicoties kurām arī ASV prezidentu rokas ir asinīs vismaz līdz elkoņiem. Putina propagandas centrā nevar nebūt jaudīgā leģenda par krievu karavīru, kas jau vienreiz uzveicis fašismu, bet tagad tas atdzīvojies un apdraud atkal. Nedomāju, ka Putins ir tik dumjš, ka nesaprastu, ko dara. Viņa cīņa ir absolūti racionāla – lai Krievijā nerastos jauns Jeļcins ar visu, kas tam sekoja.

Bet kā tas viss skar Latviju? Vistiešākajā mērā. Jo mēs savā nespējā redzēt procesus plašāk un dziļāk, esam pieņēmuši “lapsu” ideoloģiju un savās galvās to sasaistījuši ar “jā” vai “nē” ES un NATO, nepieļaujot, ka šīs organizācijas arī var kļūt lauvveidīgas. Un mēs nesaprotam, ka mūsu īsajā neatkarības vēsturē vienīgais “lauvu” periods ir Ulmaņlaiki, pārējā laikā, arī tagad, mūs vada “lapsas”. No šāda viedokļa raugoties, Putins būs slikts vienmēr, neredzot, ka viņš ir vislabākais no citiem iespējamajiem Krievijas cariem ne tikai savai tautai, bet arī Rietumiem. Un mēs kā tādi nozombētie nicināsim krievus par to, ka tie izvēlas tā saukto nebrīvību, bezatbildību un totalitārismu. Un neredzēsim, ka Putins jau faktiski ir superdemokrāts Krievijas izpratnē, jo tauta viņu pieņem daudz vairāk nekā rietumnieki jebkuru no saviem līderiem. Un priecāsimies, ka vēl ir tāds Guseinovs, nemaz nezinot, vai viņš nesaņem naudu no Sorosa un citiem antikrieviskiem spēkiem.

Mēs Latvijā ar katru dienu arvien skaidrāk redzam, kādu postu mūsu zemei nodarījusi liberāli feminiski varavīkšņotā “lapsu” ideoloģija. Arī pie mums aug atbalsts tām elitēm, kuras sevi pozicionē kā “lauvas”. Bet no “lapsu” puses tad izskan slavenais argumentum ad Putinem – ja jūs esiet konservatīvi, tad esiet par Putinu un esiet par Latvijas pievienošanu Krievijai. Jūs audzējat puķes, ko sviest uz krievu tankiem.

Tas ir nelietīgs arguments. Latviešu konservatīvie arī ir “lauvas” – kā Putins, Tramps, Vilderss vai Lepēna, bet katrs no viņiem ir savas zemes patriots un jautājumos, kuros to valstu nacionālās intereses nesakrīt, pastāvēs par savām. “Lauvas” karo arī savā starpā, tām ir seni rēķini un tās nevar nerēķināties ar ģeopolitisko loģiku. Taču svarīgi, ka mums var būt kopīga domāšana un sadarbība ar krieviem (kas nenozīmē būt prokrieviskiem) – jo mēs arī esam nepietiekoši demokrātiski attīstīti salīdzinot ar rietumeiropiešiem. Un tuvākajā laikā nebūsim, kas varbūt nemaz nav slikti. Tomēr mūsu Satversmes filozofija ir rakstīta tā, it kā mēs būtu vācieši, nesalīdzināmi organizēties un atbildību uzņemties spējīgāki. Tomēr mēs esam ļoti tuvu austrumeiropiešiem, tādēļ runāt par Intermarium mentalitāti ir ļoti vietā. Bet piežūpojies Junkers nekautrējas paraustīt Ungārijas prezidentu Orbanu aiz vaiga un nosaukt par diktatoru. Neņemot vērā, ka par politisko spēku, kuru pārstāv Orbans, jau ilgstoši balso absolūtais vairākums ungāru…

Vēsture kaut ko māca ne tikai Krievijai. Arī Latvijai – kaut vai to, ka pēdējos 800 gadus esam dalīti starp vāciešiem un krieviem, tas ietilpst ģeopolitiskajā loģikā. Kamēr Vācija (ES) ir stiprāka, mēs varam laimīgi baudīt šo situāciju. Bet tā var nebūt mūžīga, lai arī ļoti to gribētos. Ja notiks kas tāds, ka Krievija sāks relatīvi dominēt, kļūs stiprāka, tad saglabāt antikrievisku (lasi – antiputinisku) noskaņojumu būs nacionāla katastrofa, stulbums un nodevība. Tautai jāizdzīvo ne tikai labvēlīgos, bet arī nelabvēlīgos laikos, tai jānosargā sava teritorija. Jāmeklē tādi sabiedrotie, kādi ir pieejami. Galvenais ir nepieļaut nekādu jaunu imigrāciju, nevis būt putinistiem vai antiputinistiem un “lapsām”, ja tās piedāvā tieši pretējo – atdot savu valsti citiem etnosiem, kultūrām un reliģijām.

Ierakstīju iepriekš minētajā FB publikācijas komentārā – Īsi sakot, man ir aizdomas, ka daudzi nesajūt, kādā liberālo Rietumu vērtību propagandas telpā ievilkti. Un reaģē uz Krievijas propagandu nu šo vērtību skatupunkta, nevis no savējā, izvērtējošā. Visādas elites cīnījās un cīnīsies, bet mums jāizdzīvo. Un ir ļoti bīstami dzīvot blakus Krievijai un būt 100% rietumu liberālim, kam Putins ir slikts vienmēr un visur.

Visā šajā ņurbulī sava vieta ir arī “Rīgas Laika” guru – Aleksandram Pjatigorskim ar rakstu “Citas bailes”. Viņš raksta par savas bērnības četrām bailēm – no bada; no aresta, pratināšanas un nometnēm; no tuberkulozes un no kara. Tā tiešām ir salīdzinoši bērnišķīga kļūda – jaukt kopā jūtas ar to projekcijām. Faktiski tas ir tas pats, kas ticēt, ka tie cilvēciņi, kurus redzam TV ekrānā, dzīvo tajā kastē iekšā. Jūtas ir viens, bet tas, kas mums palīdz tās ieraudzīt, televizors, ekrāns vai cits piemērots objekts – kaut kas pavisam cits. Un darīt tā, kā dara Pjatigorskis – pierakstīt savas jūtas badam, arestam, tuberkulozei vai karam, bez domāšanas kļūdas nozīmē arī padarīt sevi bezpalīdzīgu. Jo tad sanāk, ka bailes var ietekmēt tikai ietekmējot minētos objektus, uz kuriem tās tiek projicētas. Bet tā nav, cilvēks ir spēcīgs. Viņš var ietekmēt savas bailes pa tiešo, saviem spēkiem. Un pret badu utt…, vērsties objektīvi, strādāt, novērst – tam nav sakara ar bailēm.

Taču šāda patriarha kļūdīšanās nav nejauša, drīzāk simptomātiska. Tā liecina par sava veida kolektīvisma un maģijas izpausmēm domāšanā – es un mans spogulis esam viens un tas pats. Vai tas, kas ir zīdaiņiem, kuri mātes seju uztver kā sevi un tajā redzamās jūtas par savām jūtām. Ja es krievos redzu latviešu trūkumus, tad esmu padarījis krievus par šo trūkumu radītājiem. Un tādēļ cīnīties par latviešiem nozīmē cīnīties pret krieviem… Bet ja tāds gudrinieks kā Pjatigorskis kļūdās, ko tad lai grib no mums, nabaga neizglītotajiem jaunekļiem?

Arhaiskā cilvēka bailes – it kā no negaisa un pērkona (ne tikai) radīja dievu – Zevu. Tā kults faktiski bija veids, kā ar rituālu darbību, lūgšanu un Zeva tempļu būvniecības palīdzību ietekmēt bailes. Ar bailēm it kā no krieviem, bet faktiski no savas pašu (ne)attīstības, lai nu kāda tā būtu, ir tāpat – mēs mēģinām ar tām cīnīties, dievišķojot krievus. Sanāk arhaisks naida/pielūgsmes kults.

Tomēr par godu Pjatigorskim jāsaka – gaisma paspīd arī viņa tekstā: Mēs visi [..] atrodamies ļoti spēcīgas epistematoloģiskas ilūzijas varā un tikai pakāpeniski tuvojamies sapratnei, ka lietu patieso stāvokli veido mūsu bailes [..]

Tālāk nerediģētā veidā publicēju savu saraksti ar statistikas entuziastu Ritvaru Eglāju. Manuprāt, Ritvara minētie skaitļi skaidri pierāda, ka ne daba, ne cilvēki tukšumu nemīl. Daba cenšas to izlīdzināt, bet kultūrai (plašā nozīmē) jānotur robežas, kas dažus tukšumus sargā. Vājais mirst un tā teritoriju pārņem stiprākais, dzīvotspējīgākais. Un tas ir tikai taisnīgi – jo kādas gan mums būtu tiesības aizņemt visai cilvēcei piederošu teritoriju – Latviju, ja nespējam to apsaimniekot? Un mums nav jāvaino tie, kas varētu gribēt un spēt mūs pārņemt – krievi, Putins vai nez kādi tur sīrieši, ertitrejieši vai somālieši. Mums ir jādomā pašiem par sevi, jo mūs nevar pārņemt, ja mēs sevi un savu zemi neatdodam, augam attīstāmies. Un šeit vēlreiz un vēlreiz jāatkārto – demogrāfija, demogrāfija un demogrāfija. Par laimi, latviešu demogrāfija neatkarības laikā ir stipri labāka nekā cittautiešu, neskatoties uz to, ka dzimstības/mirstības rādītājs ir negatīvs – par 18 mirušajiem katru dienu vairāk nekā dzimušajiem (tas gan par visiem iedzīvotājiem, ne tikai latviešiem).

2017. gada 28. janvāris 22:58

Labvakar! Izlasīju DDD Jūsu interviju un nevaru nomierināties. Līdz 15 gadu vecumam čečeni ir trešā lielākā tauta Krievijā? Un pirmās divas – krievi un tatāri? Kādi ir tie skaitļi? Kāda ir skaitļu prognoze uz 2050 gadu, piemērām? Un – vai Čečenijas kari ļoti nestimulēja dzimstību šajā tautā? Varbūt Jums jau ir kāda publikācija par šiem jautājumiem, kuru esmu palaidis garām? Ar cieņu – V.Rudzītis

Viesturs

Jā, ir publikācija, kas gan neatbild uz visiem Jūsu jautājumiem: šeit

Ritvars

Paldies! Izskatās, ka 100 gadu laikā čečeni var kļūt par nopietnu spēku Krievijā! Un izskatās, ka tas tomēr ir piemērs tam, ka karš stimulē dzimstību…

Viesturs

Pēc 100 gadiem čečeni nebūs Krievijā. Nav gan runa par kaŗa iespaidu, jo 1) līdzīga dzimstība ir citām (tik mazākām) tautām, kam nav bijis kaŗa; 2) čečenu atmoda notiek kopš Chruščova laika, kad ļāva atgriezties tēvijā un viņi sāka izspiest krievus. Apskatīšos tagad tautskaišu skaitļus…

1939., priekš izsūtīšanas Čečenijas-Ingušijas APSR čečeni 52,9%, inguši 12,0%, krievi 28,8%.

1959., pēc izsūtīšanas un atļaujas atgriezties: Č 34,3%, I 6,8%, K 49,0%.

1970.: Č 47,8%, I 10,7%, K 34,5%.

1979.: Č 52,9%, I 11,7%, K 29,1%.

1989.: Č 57,8%, I 12,9%, K 23,1%. Krievu skaits absolūtos skaitļos sāka samazināties jau 70. gados: kaut kā neomulīgi kļuva tur dzīvot.

2002., pēc Ingušijas atdalīšanas, 2 kaŗiem un krievu bēgšanas uz Krieviju: Č 93,5%, K 3,7%.

2010.: Č 95,3%, K 1,9%. Jaunāku tautskaišu nav bijis.

Ritvars

Paldies, Ritvar! Daiļrunīgi skaitļi. Man ar Līgu Muzikanti iznāca diskusija par DDD, kas esot tik svarīgi utt. Es teicu, ka demogrāfija un caur to nākušais optimisms šo jautājumu atrisina pats par sevi un par to daudz nav ko cepties. Varbūt uzrakstīšu rakstu par šo pieredzi, bet tad nosūtīšu Jums, saskaņošanai un piebilšanai. Ar labu nakti!

Viesturs

Neatņemama dēmografijas daļa ir arī migrācija, arī repatriācijas un dekolonizācijas plūsmas. Migrāciju var samērā viegli polītiski rēgulēt, un tieši migrācija var visīsākā laikā dēmografisko stāvokli mainīt uz labu vai ļaunu. Labvēlīga dabiskā kustība stāvokli maina visai lēni (vajag vismaz 2 paaudzes, tātad 60 gadu), un tikām var pienākt neparedzams negatīvs trieciens. Arlabunakti!

 Ritvars

(Rakstu Ritvaram nosūtīju, viņš deva “dobro”, ar dažām piebildēm, kuras ielaboju.) Jā, no čečeniem, avāriem un tuviešiem ir ko mācīties. Ko mēs darīsim – nodarbosimies ar optimismu caur demogrāfiju, vai turpināsim gaudot šajā nedaudz nevarīgajā antikrieviskajā, bet arī antilatviskajā lapsu korī? Kļūsim stipri, jeb vaimanāsim, ka citi mūs var apsteigt? Kaut kā gribas nolamāties un izrādās, ka tas ir īsti vietā.

Minētajā “Rīgas Laika” numurā ir arī Džeinas Akočelas raksts “Kuru gan tas piš. Par lamuvārdu izcelšanos un jēgu”. Tur rakstīts: [..] eksperimentā tā dalībniekiem bija jāiemērc roka ledusaukstā ūdenī un šādi jānotur pēc iespējas ilgāk. Vienai pusei tās dalībnieku, to darot, bija atļauts pēc vēlēšanās nolamāties; otrai pusei bija atļauts izrunāt kādu neitrālu vārdu, piemērām, “mežs”. Tie, kuriem bija ļauts lamāties, spēja roku ūdenī noturēt krietni ilgāk nekā tie, kuri pēc tam ar to pašu muti varēja mierīgi maizīti ēst.

Mute paliek vaļā (un gribas nolamāties J), lasot par lamuvārdiem angļu valodā šo: 2010. gadā izdotajā Džonatona Grīna trīssējumu “Grīna slenga vārdnīca” uzskaitīti 1740 dzimumaktu apzīmējoši vārdi, 1351 vīrieša dzimumlocekļa un 1180 vagīnas apzīmējumi, 634 anālās atveres un dibena apzīmējumi, kā arī 540 defekācijas un urinēšanas vārdi. Jāatzīstas – no mazvērtības sajūtas tā mute vaļā! Nez, kādi varētu būt atbilstošie skaitļi latviešu valodā? Un – cik no šiem nacionālajiem lamuvārdiem latviski tiešām tiek lietoti? Vai nav tā, ka 90% gadījumu lamājamies krieviski, turklāt izmantojot vien pāris vispopulārākos viņu vārdus? Un vai tas nenozīmē, ka esam baigi labiņie, bet visu sliktiņo projicējam uz citiem, galvenokārt, krieviem? Un vai tas nenozīmē, ka Pjatigorska pārdomas par bailēm varam papildināt ar pārdomām par bailēm no savas Ēnas un tās projicēšanas prom? Par šo kādreiz būs jāparunājas ar kolēģi, Junga analītiķi Gunu Bergu J.

Un interesanti – lai gan mums, kā minēts, jau 800 gadus vienā galā vācieši, otrā krievi, vācu lamuvārdus mēs nepārņemam, tātad laikam uz viņiem savu Ēnu neprojicējam. Varbūt tikai šajā vēstures posmā, kad tie relatīvi stiprāki un krievi – vājāki. Žēl, tik sulīgi un jēgpilni: [..] vācieši par savu specialitāti padarījuši dažādas skatoloģiskas jēlības: Arschloch (pakaļas caurums), Arschgesicht (dirsasģīmis), Arschgeburt (no dirsas dzimis).

Vēl tikai divas domas/jautājumi par rupjībām. Pirmā – vai nevarētu būt, ka tie, kas vairāk lamājas, ir seksuāli aktīvāki un ar labāku demogrāfiju? Tie var ilgstošāk izturēt otra dzimuma neizturamo klātbūtni? Varbūt tie mazāk lamā krievus, bet vairāk uzņemas atbildību uz sevi un labāk pašorganizējas? Ar smaidu uz lūpām rodas jautājumi – nez, kādas par to būtu Ivara Ījaba domas? Un varbūt Ritvaram Eglājam pat par šo ir statistika? (Man tas Ritvars liekas kā burvis – varbūt viņam ir skaitļi par visu? J)

Un otrā doma – ir tomēr vismaz viens sulīgs latvju teiciens – ne pisējs, ne karognesējs. Varbūt jānovēl sev tādiem nebūt? J

Nobeigt šo jau tā garo domu ķēdi gribas, uzsverot to, ka ļoti maz šajā pasaulē ir tāda, kas līdzinās ķēdei un kas veidojas kā cēloņa un seku virtenes. Viss pārsvarā ir sistēmisks – vienas sekas rada vairāku cēloņu kombinācija, kurus šīs sekas atgriezeniski ietekmē un maina. Šī patiesība mums ne tikai liek par visu šaubīties (kāda kolēģe teica – visu zina tikai jauni cilvēki, jo vecāki kļūstam, jo vairāk šaubāmies), bet arī meklēt plašākas kopsakarības, vākt faktus, lai saprastu sistēmas. Bet pats galvenais, tā neļauj uz vienu parādību lūkoties izolēti, un izdarīt tikai tādus secinājumus, kas izriet no šāda izolēta skatījuma. Visspilgtākais piemērs kas nāk prātā – vardarbību pret sievietēm izraisa vīrieši, utt…, saskaņā ar Stambulas konvenciju.

Tomēr, kā man šķiet, šī lineārā domāšana, kuru tik ērti izmantot ideoloģisku štampu producēšanā, ilgstoši un no rezultāta viedokļa efektīgi ir tikusi izmantota “lapsu” – liberāļu arsenālā. Rezultātā – mums ir selekcionējies plašs izglītotu cilvēku slānis, kas sev to nediagnosticē un kam domāt sistēmiski nozīmē ļauties sazvērestību teorijām. Un tā izglītība nereti tiek izmantota, lai ņirgātos, nevis lai piespiestos palūkoties plašāk.

Bens Latkovskis Šos murgus nosaukt par analīzi? Viesturs Rudzītis atopies! Un neprasi kaut ko konkrēti no šī sacerējuma atspēkot. Tas ir tikai un vienīgi vienu murgu savārstījums.

Protams, tajā sākumā minētajā “ukraiņu politologa, filozofa, publicista” Andreja Vadžras (vai tāds cilvēks vispār eksistē) rakstā tā pasaules bilde zīmējas uzkrītoši tāda, kādu to kā vēlamību varētu gribēt Putins un viņam līdzīgie. Un uz to jāskatās kritiski – diez vai Amerika un Eiropa var sabrukt tik viegli, kā kāršu namiņš. Bet nevar neredzēt indikācijas, kas rāda, ka tādi draudi ir. Un ar tiem strādāt.

Minētajā “Rīgas Laikā” ir arī iedvesmojoša Arņa Rītupa saruna ar kanādiešu/irāņu ārstu – endobiogēnistu Kamjāru Hedajetu, kurš arī runā par lineārās domāšanas pārvarēšanas grūtībām un nepieciešamību to darīt. Tā vadmotīvu laikam tomēr vislabāk formulē Rītups pats: Viena no Rietumu medicīnas pēdējo gadsimtu fascinējošo panākumu atslēgām ir redukcionisms – mēģinājumi reducēt psihofizioloģiskos procesus līdz šūnu, vēlāk gēnu līmenim un koncentrēt pētījumus šī līmeņa analīzē. Turpat slēpjas šīs medicīnas tradīcijas aprobežotība un nespēja psihofizioloģisko organismu aplūkot kā veselumu, kas ne tikai ir lielāks par savu daļu kopumu, bet arī veido savstarpēji saistītu sistēmu.

Ko sakām par medicīnu, to var teikt arī par citām sistēmām, arī par tām, par kurām še runāju.

Komentāri

1 Jānis Ozols

Ja es krievos redzu latviešu trūkumus, tad esmu padarījis krievus par šo trūkumu radītājiem. Un tādēļ cīnīties par latviešiem nozīmē cīnīties pret krieviem…
—-
Labi rūkts. Bet DDD LĪgai tas dikti nepatiks

2 Ernests

“Mēs Latvijā ar katru dienu arvien skaidrāk redzam, kādu postu mūsu zemei nodarījusi liberāli feminiski varavīkšņotā “lapsu” ideoloģija.” VR
—–
Apgalvojums, kā ar airi pa pieri, bet, ja mēģina iedziļināties, tad rodas jautājums – tiešām, kādu???

“Putins, Tramps, Vilderss vai Lepēna, bet katrs no viņiem ir savas zemes patriots” VR

Atļausiet pasmaidīt :)

    2.1 teodors

    Jā Ernest! Tautas izmiršana ir Dieva svētība. Tas nekādi nav posts.

      2.1.1 Ernests

      Mīļais Teodor, tiešām nesaprotu jēdzienu salikumu “dieva svētība”, jo eksistē tikai divi dievi -Mahā Kālī un Sarasvati, bet neviens no tiem ar svētīšanu neaizraujas. Toties neskaitāmas ciltis un tautas ir izzudušas pirms vēl dzima lielais, ļaunais Soross, lai homoseksualizētu nabaga latviešu tautu.

      2.1.2 teodors

      Izrādās karojošie ateisti pievērsušies indiešu dieviem.Man tiešām grūti
      ko piebilst. Mūsu dievi jau laikam gan būs Olimpa dievu radinieki.
      Liksim mierā homoseksuālistus, viņi tiešām nekur nevienam uz Zemes
      nav kaitējuši. Tas tomēr nemaina feminisma būtību. Tā ir aplamākā
      un ļaunākā ideoloģija, kāda nu jau vairāk kā 100 gadus, tiek Valstī
      izplatīta. Šobrīd, kā to mācīja padomju skolā, kvalitāte pāriet kvantitātē.
      Tautas izmiršana kļuvusi acīm redzama.

      2.1.3 Ernests

      Mīļais Teodor! Varam likt mierā arī ateistus, tie jau sen vairs nav karojoši – nav jau pat ar ko karot. Dievus neviens tā nopietni vairs neņem… vismaz Latvijā ir miers no viņiem.
      Piekrītu VR teiktajam: “Vājais mirst un tā teritoriju pārņem stiprākais, dzīvotspējīgākais.” Ne jau feminisms un rietumu ideoloģija iznīcina latviešu tautu. Paveries apkārt, uz ielas, transportā vai iestāžu (īpaši sociālo) uzgaidāmajās telpās uz to tā saucamo “tautu”. Cik procentu deģenerātu? Septiņdesmit? Astoņdesmit? Pieskaitīsim bomžiem un alkoholiķiem vēl arī alimentāros deģenerātus, kuri paši savas kurpes nevar aizsiet. Ja cilvēki nevar kontrolēt savu rīšanu un dzeršanu, vai viņi var saglabāt nāciju?

3 teodors

It kā viss pareizi, bet kā tomēr pareizi pateikt vīriešiem un sievietēm, ka dzimumu
loma pēdējos 10 000 gados nav mainījusies. Tiklīdz kādā sabiedrībā ieviešas
visādas modernas, uz marksismu balstītas, teorijas, tā varam lasīt ka sabiedrība
noveco. Savādi, feministes nemaz necenšas to skaidrot, bet tikai no jauna un
jauna, bļaustās par sieviešu tiesībām.

4 Challes Rulmosu

Es domāju, ka visi pieejamie dati liecina pat to ka, ja arī konservatīvās idejas un vērtības, Latvijas politikā kļūtu par dominējošām, tas necik neatrisinātu demogrāfijas situāciju.
Ulmaņa “lauvas” periods ir diez gan pretrunīgs, gluži kā viņa personība. Un pats, galvenais, šajā periodā ir pilnīgi cita ekonomiskā un tehnoloģiskā situācija Latvijā un pasaulē.
Jautājums ir – ko mēs varam iegūt izvēloties “Lauvas” ceļu? VR piesauktie mūsdienu “lauvu” piemēri ir visai nožēlojami politiķi. Ja šie “konservatīvie” ir labākais, ko Rietumu spēj, tad tiem nav nekādas nākotnes un tie neko neizdarīs, pat ja tas nozīmēs Rietumu norietu
Vai esot šajā ģeopolitiskajā situācijā starp Krieviju un Rietumiem mēs pēc būtības neesam “lapsa”, kurai jāspēj izsvērtēt riski un jāspēj veikt viltīgi gājieni, lai nesanāk kā Ulmanim?

5 Prospero

Taisni apbrīnojami, kā Bens (iekavās redzu arī viņa profesionālos draugus) izgaismojas komunikācijā ar V.R. Kādi vilki avju ādās!!!

6 Ernests

Ir jau pievilcīgi dalīt “lapsās” un “lauvās”, sevi automātiski pieskaitot cēlajiem “lauvām”. Skan jau lepni, bet precīzāk raksturojoši šo elites daļu būtu saukt par “mežakuiļiem”. Par īstiem lauvām varbūt varētu saukt karali Arturu vai Frīdriķi Sarkanbārdi, ne jau Hitleru, Lepēnu, Haideru, Vildersu, un tamlīdzīgus politfrīkus. Neviens no jaunlaiku “lauvām” savu politiku nav vadījis kaut cik ievērojamu laiku, tās visas beidzas ar kaunu un krahu. Kāpēc? Mēs neprotam atšķirt jēdzienu “spēks”, kas ietver arī intelektuālo jaudu, no jēdziena “brutalitāte”, kas ietver apspiestus dēmonus.
Runājot par Latviju, vai mūsu “lauvas” būtu Rasnačs, īsbikšu Valdmanis, Iesalnieks, Šlesers vai varbūt Edvīns Puķe? Piedodiet, bet es personīgi savu valsti tomēr uzticētu mazliet intelektuālākiem vadītājiem. Bet eliti veido ne jau tikai politiķi. Latviešu “lauvas” ir mūsu ķīmiķi, matemātiķi, diriģenti un sportisti.

    6.1 Nu

    Jā. Paldies par komentāru.

    6.2 teodors

    Ernest! izlasīju komentāru augstāk. Palika slikti. Tas jau ari ir tas, ko Jūs Marksa
    ideju aizstāvji, pašreiz darāt. Pēc otrā pasaules kara, pa durvīm izmestās idejas,
    velkat iekšā pa logu. Rainim ir dzejolis “Piedzērusies tauta” Lielais Dzejnieks
    saprata, ka tauta vienmēr ir strādājusi un strādā. Grūti, tomēr, gaidīt sapratni
    no cilvēkiem, kuru vienīgās rūpes ir piebāzt vēderu, no valsts budžeta vai
    dažādu fondu siles.

    6.3 Laudate

    Pilnigi piekritu Ernestam par apspiestajiem demoniem. Tik samocitas personas ka Putins un Le Pena ir literari demoniskas. Starp citu, Viestur, tev ka patriarhata konservativam aizstavim, varetu intereset, ka Le Pena pie varas tika, gazot savu papuci. Ka burtiska nozime, ta parnesta.

7 VR

Tests

8 Divaini the teksti soreiz

Savarstits Viestura teksts. Un latviesu valoda ir tulkotas anglu slenga vardnicas.

9 Hilariste

Gudrajam Viesturam neizdevies raksts. Pavisam neizdevies!

10 x

112

11 K

no šodienas prasību viedokļa režīmam ir daudz noderīgāka «komjaunatnes dzejnieka» Imanta Ziedoņa uzrakstītā kritizējošā «Kurzemīte» vai dokumentālā filma ar Jāņa Petera scenāriju «Apcirkņi», nekā viņa grupiņas pliekanie suminājumi.

https://www.google.lv/amp/s/tencinusarunas.wordpress.com/2010/04/20/imants-lesinskis-kalpibas-gadi/amp/

12 Nu

ai,… īstenībā nezinu neko

Publicēts: 19.03.2017
Komentāru skaits: 20