Pakļaušanās

Sen nebija gadījies gūt tik lielu baudu no lasīšanas! Gan intelektuālu, gan valodas baudu, bet vēl arī tādu, kas rodas, sajūtot savām līdzīgas vērtības, domas un perspektīvu. Bet man vēl augt un augt līdz tādai provokāciju mākslai un imunitātei pret liberāļu un feministu lāstiem, nemaz nerunājot par izteiksmes smalkumu, ar kādu autors runā par visu ko, tajā skaitā karjeras, bezģimeņu un bezbērnu sievietēm. Tālākajā izklāstā būs ne mazums citātu, kuros to varēs just. Nu piemērām šis – man pat nebija vēlēšanās redzēt viņu kailu, labāk lai man kas tāds tiek aiztaupīts, es klusi cerēju, bet tas tomēr notika un tikai apstiprināja mans priekšnojautas – viņa bija apdauzījusies ne tikai emociju līemenī, arī viņas augumam bija nodarīti nelabojami bojājumi, viņas pakaļa un krūtis tagad bija tikai saplakušas, sarāvušās, ļenganas un ļumīgas miesas laukumi, viņu vairs nevarēja un nekad vairs nevarēs uzskatīt par iekārojamu. Vēl labāks ir šis, par austrumniecēm, islāma sievietēm – … pilnīgs pretstats rietumniecēm, kuras pa dienu bija stilīgas un seksīgas, jo to prasīja uz spēles liktais sociālais statuss, bet vakarā, atgriežoties mājās, nozvēlās uz dīvāna spēku izsīkumā un, uzvilkušas vaļīgus un bezformīgus kankarus, pat nedomāja par kaut kādu pavedināšanas perspektīvu.

Tomēr ne jau feminisma kritikai veltīts šis teksts, runa ir par ko daudz plašāku – liberālisma (kura sastāvdaļa femnisms ir) pārņemtās Francijas un līdz ar to – Rietumu kultūras galu. Tik dīvaini neloģiska, tajā pat laikā – fascinējoša ar saviem mērogiem ir šī globālā katastrofa. Nevar teikt, ka islams Franciju iekaro. Tā pati tam atdodas…

Hedonisms

Ak jā – es runāju par Mišela Velbeka “Pakļaušanos”, kuru nesen klajā laidis Jāņa Rozes apgāds. Pirms manis šo to un pārsvarā – ļoti interesanti – ir pateicis Arno Jundze – http://nra.lv/kultura/182920-par-misela-velbeka-romanu-paklausanas-velbeka-gara-velbeka-stila.htm . Svens Kuzmins arī interesanti raksta, bet viņam es varu piekrist mazāk, sevišķi tajā, kā viņš meklē Velbeka islamofobiju – http://www.satori.lv/raksts/11773/Svens_Kuzmins/Neticu Arī grāmatas tulkotājs Dens Dimiņš (ekselents darbs!) paudis savas domas par Velbeka tekstu. Pēcvārdā, kas gan vairāk atgādina recenziju, viņš par grāmatu runā bez tāda patosa kā es, šķiet, viņam šis Velbeks diez ko nepatīk. Tomēr jāsaka, ka kaut ko svarīgu viņš varbūt neievēro, bet varbūt nepiefiksē, par to kaut ko pateikšu es. Labs papildinājums Pēcvārdam ir tulkotāja saruna ar Andu Buševicu, kura izsaka ļoti interesantas domas un gundus jautājumus – http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/kulturas-rondo/studija-tulkotajs-dens-dimins-ari-par-misela-velbeka-jaunako-rom.a71326/

Protagonists – franču literatūras profesors Fransuā, kurš sevišķi specializējies 19.gs. beigu rakstnieka Vismansa daiļradē un visai iecienīts sav kolēģu vidū, dzīvo dzīvi, kas no kristīgi katoliskā skatu punkta ir grēcīgāka par grēcīgu. Viņš no sabiedrības tikai ņem, neko nedodot pretim, ja neskaita viņa intelekta mirdzumu, protams. Tomēr arī to – ierobežoti. Kaut kā dīvaini izklausās, ka visus savus pienākumus Sorbonnas universitātē viņš spēj paveikt vienā dienā, starplaikos pagūstot vēl papusdienot ar kādu no kolēģiem, dažreiz vairākiem. Līdz saviem 45 gadiem Fransuā nav nodibinājis ģimeni un tas, ko viņš dara tajās sešās nedēļas dienās, kad nav jābūt universitātē, ir – lasa, drāžas ar studentēm vai eskorta meitenēm, lieto smalku alkoholu, parasti visai daudz, gandrīz kā Hemingvejs. Un kā jau kārtīgam intelektuālim pienākas, viņš ir skumīgs, ja ne depresīvs, viņš īsti neredz savai dzīvei jēgu, pat aizdomājas par pašnāvību, tomēr tiklīdz parādās draudi iekļūt pilsoņkara maltuvē, paklausa saviem refleksiem, glābjas un dara to prasmīgi.

Savus šķirtos vecākus profesors nav apmeklējis vairākus gadus. Tā tomēr varētu būt arī vecāku nevēlēšanās satikt savu dēlu. Ģimenes saites nenozīmētu pilnīgi neko, ja ne kāds patīkams sīkums – mantojums no tēva, kas gan jādala ar viņa otro sievu.

Tomēr nekur nejūt profesora paškritiku par šādu dzīvesveidu, ir jūtams, ka tāds tiek arī sociāli atbalstīts un gan jau arī apskausts. Modernā franču sabiedrība uzskata, ka šādi – hiperhedoniski – ir jādzīvo, ka uz to jātiecas. Ir normāli, ka par četrām darbadienām mēnesī var saņemt trīs ar pus tūkstošus eiro, 45 gados pensionēties un turpināt saņemt to pašu, vispār nestrādājot. Turklāt profesors ienīst studentus – varbūt vēl ļaunāk bija tas, ka man nepatika jaunieši – nekad nebija patikuši, pat tajos laikos, kad mani varēja uzskatīt par viņiem piederīgu.

Šis ir punkts, kurā es solidarizējos ar feministēm – ir netaisnīgi, ka viņam savos četrdesmit piecos viss vēl čikiniekā, bet meitenēm jau pirms četrdesmit viss ļum un nekad vairs nebūs iekārojams. Profesors, mērkaķis tāds, dzīvo tik pat stulbi un grēcīgi kā viņa vecuma liberāliski feministiskās sievietes, kādēļ tad viņām daba liek ciest vairāk? Iekrāmēt pa ģīmi tam profesoram! Arī tāpēc, ka grāmatas beigās uzzinām, ka vēl daudz lielākiem un vecākiem intelektuāliem egoistiem tiek piešķirtas, nu labi, ne jau deviņgadīgas aišas kā pravietim Muhamedam, bet piecpadsmitgadīgas, kurām vēl ilgi nekas neļumēs!

Ar vārdu sakot, man tādi tipi kā Fransuā šķiet nodevēji dezertieri un vārguļi, kuri nevis cīnās un varbūt mirst, bet sava vārguma dēļ ir krietni matriarhāta sabiedrotie, kuriem tiešām vajadzīga islāma stingrā roka, lai atgrieztos pie Tēva.

Matriarhāta atkalizniršana zem progresa vīģes lapas

… viņš mielojoties pie mātes Delūzas pāksts. Var jau būt, bet tas likās neticami. Parīzes III-Sorbonnas universitātes prezidente Šantāla Delūza ar saviem stūrainajiem pleciem, sirmā ezīša sariem un akadēmiski nežēlīgo gender studies ievirzi man likās 100% azbesta lezbiete, bet ir pilnīgi iespējams, ka es kļūdos, varbūt viņai bija tāds kā zobs uz vīriešiem, kas izpaudās dominētkārās fantāzijās, varbūt tas, ka maigo Stīvu ar pievilcīgo, nekaitīgo seju un pusgarajiem, cirtainajiem un smalkajiem matiem var piespiest mesties ceļos pie viņas platajām gūžām, sniedza viņai vēl nepiedzīvotas ekstāzes piedzīvojumu – vai nav skaisti, kā Velbeks apraksta ne tikai Fransuā kolēģi Stīvu, bet arī zīmīgas, izplatītas un “modernas” attiecības starp vīrieti un sievieti? Skaidrs matriarhāts, forši lasīt, bet ja kas tāds jāpiedzīvo?

Velbeks arī, līdzīgi man, iezīmē Dzemdes aktīvo lomu, tādējādi izgaismojot Fransuā padošanos matriarhālās vilkmes priekšā: Lieciet vīrietim priekšā erotiskus stimulus (kas, starp citu, ir ārkārtīgi standartizēti, dekoltē un minisvārki iedarbojas vienmēr), tā ir pārbaudīta vērtība, tetas y culo, kā trāpīgi saka spāņi, un viņš izjutīs seksuālu iekāri; atņemiet viņam šos stimulus, un dažu mēnešu laikā, dažkārt pat pēc dažām nedēļām viņš šo iekāri vairs neizjutīs, viņš pat vispār aizmirsīs, kas ir seksualitāte, un tas patiesībā nekad nebija radījis ne mazākās grūtības ne mūkiem, ne arī man pašam, kopš jaunais islāmistu režīms bija ieviesis sieviešu apģērbā vairāk piedienības, es pamazām jutu, ka mani dzinuļi apsīkst. Un vēl šis – vienalga, vai runa ir par valodas filozofu, matemātiķi vai komponistu dodekafonistu, viņš vienmēr un visur savu bērnu māti izvēlēsis tikai un vienīgi pēc fiziskiem kritērijiem, un tie gadu tūkstošu gaitā nav mainījušies.

Pavisam citāda melodija skan, Fransuā tiekoties ar kolēģi Marī Fransuāzu un viņas vīru, kuriem ir svarīga jēga visā grāmatas konstrukcijā. Šis pāris neuzbāzīgi reprezentē vecās Francijas vērtības – ģimeni, bērnus un cīņu par valsti. Tomēr protagonists tikai vaļīgi izmet – man patika šī izklaidējošā vecā varkšķe. Tomēr viņš nez kādēļ neatgriezeniski negrimst šajā patikā, bet tūliņ saindē kosmosu ar visādiem ciniskiem saukļiem – mīlestība cilvēkā nav nekas cits kā pateicība par sniegto baudu, vai – katra atsūkāšana bija tāda, ka ar to pietiktu, lai attaisnotu cilvēka esamību. Tomēr Fransuā diskusijās ar šo pāri iezīmējas zaudējuma apjoms, kuru piedzīvo kristiešu kultūra šajos Grēku plūdos.

Monogāmija

Praksē Fransuā ir absolūts ģimenes noliedzējs, taču tas netraucē viņam patriarhāli teoretizēt – man nekad nav licies, ka balsstiesību piešķiršana sievietēm bija laba doma, ka viņam vajag ļaut studēt tās pašas lietas, ko vīriešiem, ieņemt tos pašus amatus utt. Tā ir tā baisā nekonsekvence un gļēvums, kas vijas cauri visai grāmatai, – pļāpāt, nevis darīt. Savai jaunajai ebreju mīļākajai viņš skalo smadzenes: “…patriarhātam bija savs pamats pastāvēt, īsi sakot, kā sociāla sistēma tas bija spējīgs atražoties, bija ģimenes un bērni, kas lielos vilcienos pārradīja vienu un to pašu modeli, īsi sakot, viss notika, līdz aptrūkās bērnu, un tad šī sistēma iznīka.”

Jā, Velbeka tēlotajai katastrofai ir tikai viens rezultējošais cēlonis – demogrāfija. Taču apbrīnojami, un to mēs redzam arī diskusijās Latvijā, – cik ļaudis ir spējīgi aizsargāties no šīs elementārās patiesības, kuru saprata katra kuharka 19. gadsimtā, bet kā savu pienākumu vairs nesaprot universitātes profesors 21.gadsimtā?

Vīriešu lieta

Man ļoti patika šis – Alise vērās mūsos ar mīlīgu un vienlaikus izsmējīgu skatienu, kāds raksturīgs sievietēm, kuras seko vīriešu sarunai, kas ir dīvaina lieta, jo vienmēr svārstās starp pederastiju un dueli. Protams, patriarhāts var iet bojā tikai tad, ja vīriešu saruna izvēršas duelī. Un vēl tas var iet bojā tad, ja savairojas tāds profesoru dzīvesveids – … tagad pārim ir saprātīgi sākt kopdzīvi drīzāk piecdesmit sešdesmit gadu vecumā, kad novecojušie, sāpīgie ķermeņi jūt vien vajadzību pēc pazīstama, iedrošinoša, tikumīga kontakta, kad lauku virtuves virsotnes, piemērām, tādas kā ik svētdienu slavina raidījums Escapades de Petitrenaud, gūst uzvaru pār visām citām baudām.

Fransuā nav draugu, domāju, ar citiem vīriešiem viņš vairāk atrodas dueļa, nevis pederastijas stāvoklī, ar ko es, protams, domāju metaforu, nevis burtisku šo vārdu izpratni. Šādā nozīmē, vairāk pederastijas derētu, jo tieši vīrieši taču ir atbildīgi par to, lai matriarhāts tiktu līdzsvarots ar patriarhātu.

Islāms kā kristietības glābējs

Norietošajai franču kristietībai un tās tradicionālajam dzīvesveidam, kurš sastopams arvien retāk, ir radies stiprs oponents – islāma kultūra. Taču Velbeka grāmatā tā tēlota nevis kā noliegums, bet gan kā pastiprinājums, tradīcijas atjauninājums – attiecībā uz ģimenes institūta, tradicionālās morāles un netieši arī patriarhāta stiprināšanu viņam ir vaļā daudzi un dažādi ceļi, kas nav pieejami ne labējiem, ne Nacionālajai frontei, jo tad tos ar reakcionāru vai fašistu birkām apkarinātu pēdējie “sešdesmit astotnieki”, mirstošās progresīvistu mūmijas, kas tikpat kā vairs nepiedalās sabiedrisko procesu asinsritē, bet ir patvērušies mediju cietokšņos, no kuriem raida gaudas un vaimanas par šiem posta laikiem un šķebīgo atmosfairu, kas izplatoties pa visu valsti… Jā ģimenes krīze ir visam pamatā. Ja ģimene tiek uztverta kā baudas avots, tad tā nevar būt ilglaicīga un sķiršanās ir loģiskāka par precēšanos. Tomēr tā taču nav bijis vienmēr, savulaik bauda ģimenē ir bijis pienākums un darāmais darbs, nevis priekšnoteikums – lai arī līdzīgas tēzes par to, ka ģimene nav nekas romantisks, agrāk bija veiksmīgi sacēlušas ne vienu vien skandālu, pirms Da Silvas tās tikpat kā neguva atbalsi medijos, jo tur galvenokārt valdīja vienprātīgs atbalsts indivīda brīvībai, mīlestības mistērijai un tamlīdzīgām lietām.

Protams, traki ar mums ir, bet vai tiešām TIK traki? Tomēr – Latvija nav Francija, kaut gan – ja krīt Francija, vai Latvija var noturēties? Velbeka grāmatā islāms tiek reklamēts – viņš gandrīz nemaz neaplūkoja Rietumu civilizācijas, jo tās viņam šķita lemtas galīgai iznīcībai (liberālā individuālisma uzvaras gājiens turpinājās vien tik ilgi, kamēr tas aprobežojās vien ar to, ka noārdīja starpniecības struktūras, piemērām, dzimteni, korporācijas un kastas, toties, kad tas ķērās klāt pēdējai struktūrai, proti, ģimenei, un līdz ar to arī demogrāfijai, tas piedzīvoja pilnīgu un galīgu sakāvi; tad nu, loģiski, bija pienācis islāma laiks).

Es teiktu, Velbeks atklāj ļoti saudzējošu izeju no mūsu šodienas pata situācijas. Viņš samierina Grāmatas reliģijas, vispirms jau filozofiskā līmenī – musulmaņu patiesais ienaidnieks, tas, no kā viņi baidās un pret ko vērsts viņu spīvākais naids, jau nav katolicisms – drīzāk sekulārā, laicīgā materiālisma mācība, ateisms. Tomēr arī pret kristietību ir iebildumi, Velbekam tā esot sievišķīga reliģija – patiesais viduslaiku dievišķums, viņa padevības dzīvā sirds ir nevis Tēvs, pat ne Jēzus Kristus, bet gan Jaunava Marija. Par šo tiešām jādomā, nevaru apgalvot, ka bez iebildumiem varu pieņemt arī citu Velbeka teikumu – pareizi Nīče, šis vecais mauka, bija uzodis – kristietība dziļākajā būtībā ir sievišķa reliģija. Nav jau grūti par savu bezdarbību un grēkošanu vainot kristietību, bet vai tas ir korekti? Kaut kas jau tur ir, jo tā Kristus māte arī manu prātu ir nodarbinājusi un es esmu domājis par Kristu kā Varoni – tātad savas mātes ilgu piepildītāju. Vēl arī šādi vārdi – kristietības dibinātājam patika uzturēties sieviešu sabiedrībā un tas ir jūtams. Turklāt arī tālākā tradīcija ir bijusi kļūdaina – žākstīdamās, flirtēdama un apkaunojošā kārtā knakstīdamās ar visādiem progresīvajiem spēkiem, katoļu baznīca bija zaudējusi spēju pretoties tikumu pagrimumam. Tā nespēja skaidri un gaiši pateikt apņēmīgu “nē” homoseksuālajām laulībām, tiesībām uz abortu un sieviešu nodarbinātībai.

Grāmatas piekto daļu autors sāk ar ajatollas Homeinī vārdiem – ja islāms nav politisks, tad tas nav nekas. Tomēr lietas nav tik vienkāršas, islāms ar sievietēm tā necimperlējas kā kristietība – viņš kaismīgi pauda savas skumjas par to, ka neracionāls naids pret islāmu liedz viņiem saskatīt acīmredzamo – svarīgākajās lietās viņi un musulmaņi taču ir pilnīgi vienisprātis – par ateisma un humānisma noraidīšanu, par nepieciešamību pakļaut sievietes, par atgriešanos patriarhātā.

Kultūras dzīves cikls

Fransuā faktiski atkārto sava pētniecības objekta, rakstnieka Vismansa dzīvi – tas viņam ir kā Tēvs un padomdevējs. Taču Vismanss dzīves beigās apskārtis, kādā ārprātā dzīvojis un kādu ļaunumu sējis. Viņš atgriežas katoliskās baznīcas klēpī un tās svētīts mirst. Viņš spēj atgriezties, bet Fransuā nespēj, kaut arī mēģina. Te arī tas baisums un Shizma, nav ceļa atpakaļ, tikai uz priekšu – nāvē.

Savā ziņā tas izklausās kā brīdinājums tautai, kas izskanēja caur Vismansa dzīvi. Brīdinājums, kuru tā nesaklausa un turpina izaicināt Dievu. Fransuā vairs netiek apžēlots tā, kā tika apžēlots Vismanss. Otrā iespēja nācijai, kas noslepkavojusi savu karali un dzemdinājusi Apgaismību, vairs netiek dota.

Būtībā jau tie ir Grēku plūdi, par kuriem mūs brīdina Bībele, bet kuru mēs negribam dzirdēt. Laikam jau jānotic, ka katra tauta un arī katra kultūra, tāpat kā cilvēks, piedzīvo gan savu piedzimšanu gan nāvi. Un pa starpu – visus vecumposmus. Un varbūt par to nav ko izmist – nekas nav mūžīgs, visam jāiet bojā! Tomēr šādu apokalipsi nevar vērot vēsā mierā, kā katra nāve tā satricina.

Optimisms

Arī Latvijas presē ik pa brīdim parādās tādi formulējumi kā – “III Pasaules karši ir sācies”, vai – “Francijai draud pilsoņu karš”. Salīdzot ar šādu perspektīvu Velbeka vīzija ir atvieglojoša – kara nav, tikai daži upuri, par kuriem skaļi netiek runāts un kas mediju uzmanības centrā nenonāk. Islamisti – Musulmaņu brālība mierīgā, demokrātiskā ceļā ir pārņēmuši ne tikai Prezidenta posteni, bet veikuši žilbinošas izmaiņas, kas skar katra francūža ikdienu. Sievietēm tiek aizliegts strādāt algotu darbu, varbūt ne totāli, bet vismaz universitātē tās pasniegt vairs nedrīkst. Tiek atļauta daudzsievība, kas nozīmē, ka daļa “nealfa” vīriešu paliks bez iespējas apprecēties un radīt pēcnācējus. Tiek atļautas precības ar nepilngadīgām meitenēm, kas nozīmē, ka neprecētās trīsdesmitgadīgās feministes kļuvušas absolūtas zaudētājas – tām nav ne iespējas strādāt, ne tikt apprecētām. Francija tiek papildus finansēta no Sauda Arābijas un Kataras šeihu naftas dolāriem (kas mēdz savstarpēji sakonfliktēt), tātad faktiski kļūst par koloniju. Šī arābu nauda lielā mērā aiziet, lai finansētu patriarhāta stūrakmeņus un papildinātu tādu tipu kā Fransuā maciņus – viņš atgūst profesūru Sorbonnā, trīskāršu algu, un viņu gaida precības ar kādām trim tīneidžerēm, kas viņam pēc statusa pienākas. Tas, neskatoties uz to, ka izglītības sistēma tiek radikāli pārveidota – par vadošajiem virzieniem kļūst pamat- un arodizglītība. Augstākā izglītība – kaut kas ekskluzīvs un vienkāršajai tautai neiesakāms.

Lasu un domāju – bet šādas reformas taču iespējamas tikai tad, ja neprotestē, pirmkārt, izglītotās, sevišķi vientuļās sievietes, un otrkārt – vienkāršie vīrieši, bet izcilām izglītībām, personiskajiem talantiem un naudas. Kā gan bez kara šīs skaitliski apjomīgās grupas tik vienkārši padotos? Bet varbūt Velbeks parāda, ka sievietēm tieši ir apnikuši tādi vārguļi kā Fransuā un islāms ir izeja arī viņām?

Un vēl man šaubīga šķiet musulmaņu iedzīvotāju spēja iekļauties demokrātiskā procesā. Velbeks raksta par Musulmaņu brālību – neesmu neko par tādu dzirdējis, atšķirībā no citām franču partijām, kuras savā darbā piemin Velbeks un kuru nosaukumi cirkulē arī mēdijos. Un arī par tādu muslmaņu politiķi ben Abesu neko neesmu dzirdējis – Velbekam tas ir 2022. gadā ievēlēts Francijas prezidents.

Rakstniekam jau, protams, nav jābūt gaišreģim. Pat tad, ja viņš paredz notikumus, kas neietver sevī visbriesmīgāko – karu. Tomēr jāatzīst – Pakļaušanās islāmam teorētiski var būt kā palīdzība kristietībai un patriarhālajām idejām. Bet tikai teorētiski – man kaut kā neizskatās, ka pat otrās un trešās paaudzes iebraucēji būt spējīgi uz politisko cīņu demokrātiskā sabiedrībā. Tomēr lai nu kā – kārtējo reizi jāpadomā par liberāļu tuvredzību. Tieši viņu politika novedīs pie tā, ka viņu intereses cietīs visvairāk. Par feministēm vispār sāpīgi iedomāties, islamiskā sabiedrībā viņas jutīsies izvarotas katru dienu. Tos pāridarījumus, kurus viņas piedomājušas kā rietumu vīriešu paveiktus, viņas izjutīs kā reālus no musulmaņiem.

Nonākot pie tādām domām, neviļus jāaizdomājas arī par tik slidenām lietām kā sievišķās domāšanas cirkularitāte. Nu kā var liet ūdeni uz savu ienaidnieku un tiesību ierobežotāju dzirnavām? Domāju arī par latviešu kultūras darbiniecēm, kas ir tik aktīvas islamistu velkamētājas un, protams, feministes. Ok, ne visas un paldies dievam ka tā. Bet – tik daudzas, kas kā tāds aitu bars vienotā meinstrīmā dodas uz kautuvi.

Paldies dievam, ir arī Alvis Hermanis, kurš šo Velbeka darbu ceļ uz JRT skatuves un cerams, viņam tas būs izdevies sulīgi un mākslinieciski piepildīti. Cerams, ka izrāde un arī grāmata radīs rezonansi Latvijas sabiedrībā! Mēs vēl varam daudz ko nepieļaut no tā, ko franči un citi rietumeiropieši vairs nevar padarīt par nebijušu. Mums jānosargā mūsu kristīgā kultūra un mums jāapklusina savā vidū tie spēki, kas tam pretojas. Šodien diemžēl jau vairs nebūs pārspīlējums, ja teiksim – liberāļi ir latviešu tautas ienaidnieki. Jāpanāk, ka vai nu viņi, to saprasdami, konvertējas mūsu kultūrai draudzīgākās ideoloģiskās kustībās vai vismaz kaunās plātīties ar saviem hunveibiniskajiem pašiznīcināšanās plāniem. Mums jānosargā mūsu Atmoda un tās ideāli! Latvija ir valsts, kura pirmkārt aizsargā latviskās un kristīgās vērtības, cita mērķa tai būt nevar.