Skatīt komentārus

Zinu kolēģus psihoterapeitus, kuri droši vien saviebsies, izlasījuši šo virsrakstu. Tie ir vai nu ideālisti, kuri domā, ka iespējams dzīvot un strādāt ārpus ideoloģiskām izvēlēm, vai laimīgie, kam tas joprojām izdodas, lai gan es tam īsti neticu. Visticamāk, viņi nav vēl pamanījuši, uz kādas ideoloģijas balstās savā profesionālajā darbā – nav vēl radies iemesls, lai par to padomātu. Par ideoloģiskiem jautājumiem nerunā psihoterapeitu kongresos un man šķiet, ka pat nepajautā sev – kāpēc. Par politiku mēdz teikt – ja tu ar to nenodarbosies, tad tā nodarbosies ar tevi. Par ideoloģiju, uz kuras politika parasti tiek būvēta, to var teikt vēl vairāk pamatoti.

Lieta tā, ka mūsdienu galveno ideoloģisko sistēmu – liberālisma un konservatīvisma uzmanības fokusā nav tikai ekonomika, iekšpolitika, ārpolitika un viss pārējais, kas vienkāršo pilsoni skar vien pastarpināti, kaur arī nereti sāpīgi. Šodien ideoloģijas ir formulējušas savas attieksmes pret ģimenes, bērnu audzināšanas un dzimumu attiecību jautājumiem, un regulāri translē tās publiskajā telpā, tādējādi pavisam burtiski ielaužoties katrā mājā un būtiski ietekmējot indivīdu un ģimeņu dzīvi.

Par psihoterapeitiem saka, un arī viņi paši to uzsver, ka “psihoterapeits nedod padomus”. Manuprāt, tā ir vēlamība, nevis realitāte, ētisks princips, kas palīdz “sekot klientam”, nevis “savām domām par klientu”. Padomu nedošana palīdz darboties “šeit un tagad”, cenšoties piepildīt tādu kā eksistenciālu maksimu. Bet vadīšanās tikai no tās nozīmē arī atzīt vien pofesionālo terapeitisko tehniku nozīmi, bet noliegt daudzpusīgas izglītības par cilvēka psihi vajadzīgumu un iespaidu psihoterapeita darbā. Tomēr, pirmkārt, kaut kāda izglītība jau katram ir – ārsta, psihologa, sociālā drabinieka un tamlīdzīgi. Un otrkārt, jebkuras teorētiskas zināšanas par cilvēku un ģimeni neizbēgami ietver sevī arī priekšstatus par normu. Varbūt tikai par normu attiecīgās teorijas gaismā, relatīvu normu tātad. Tomēr normu – kas nozīmē, ka pat ja psihoterapeits par to klusē, viņam ir priekšstats par to, kas klientam no terapeita zināšanu viedokļa būtu labāk, kurp viņam virzīties.

Jebkura izglītība par cilvēku mums palīdz izveidot, vai, pareizāk, atrast arī normalitāti sevī. Vai to, ko par normalitāti uzskatīt un ko no nenormalitātes atšķirt. Kas attiecas uz psiholoģijas teorijām – piemērām, piesaistes vai psihoseksuālās attīstības teoriju zināšanas taču sašaurina cilvēka iespējas pieņemt visu kā labu un noderīgu. Ar to es gribu teikt, ka terapeits neizbēgami pozicionē sevi kaut kādā pasaules vērošanas punktā, kas nevar neietvert sevī arī vērtēšanu un diagnosticēšanu. Psihoterapeits nevar būt visupieņemošais Dievs, kas redz visu visu no visiem skatu punktiem un stāv ārpus jebkuras subjektivitātes vērošanā un domāšanā. Turklāt spēj to visu sakonektēt kopā…

Nav iespējams, ka terapeitam nebūs savas personiski profesionālas pozīcijas, uzzinot, piemērām, ka viņa kliente strādā divos darbos, bet tās vīrs algotu darbu nestrādā, jo “sēž mājās” un audzina bērnus. Terapeits taču arī savās zināšanās meklēs atbildi uz jautājumiem – kā šāds ģimenes lomu sadalījums ietekmē bērnu attīstību / laulāto attiecības / sievas un vīra personisko attīstību? Skaidrs, ka identisku atbilžu uz šiem jautājumiem nebūs arī cilvēkiem, kas guvuši vienādu izglītību. Taču mani šajā rakstā vairāk interesē atbildes uz jautājumiem – vai pihoterapeitisko izvērtējumu ietekmē tikai terapeita profesionālās zināšanas un darba, kā arī personiskā pieredze? Kāda nozīme šajā izvērtējumā ir ideoloģiskajam fonam un cīņai, kas valda sabiedrībā, un vai psihoterapeits apzinās, kāda tā ir attiecībā uz viņu pašu?

Tālāk – tabula ar, manuprāt, svarīgākajiem indikatoriem, kas atšķir liberālos un konservatīvos ideoloģiskos uzskatus. Diezin vai daudz būs tādu cilvēku, kas pašdiagnosticēs sevi kā 100-procentīgi vienā vai otrā pusē esošus un varēs to apgalvot, raugoties uz izvēlēm savā dzīvē, nevis tikai patreizējām domām. Tomēr man šķiet, ka vairums psihoterapeitu atskārtīs, ka ir vairāk konservatīvi, nekā bija domājuši līdz šim.Domāju, viena lieta, kas nav viegla tiem psihoterapeitiem, kas nav aizdomājušies par ideoloģiju jautājumiem – kā redzēt kopējo aiz savstarpēji it kā nesaistītām parādībām. Piemērām, vai tiešām ir saikne starp sieviešu nodarbinātības un karjeras veicināšanu un nekontrolētas ekonomiskas imigrācijas pieļaušanu? Vai tik šo lietu saistīšanā nav kādas nepamatotas sazvērestības teoriju veidošanas pazīmes? Un vai ir pamatoti saskatīt saistību starp vardarbības mazināšanu ģimenē un cīņu par Upura lomu?


tabula

Bez nosaukuma

Domāju, šodien ne tikai vērīgākajiem ir redzams, ka šie secinājumi ir izdarīti par sistēmu, kuras ziedu laiki aiz muguras un kuras komforta pamatus ielikušas iepriekšējās paaudzes, ne tās, kas tos bauda. Kura vairs neattīstās, bet inerces dēļ joprojām izskatās neslikti. Rietumi ir pārāk daudz aizņēmušies paši no sevis, tādēļ brūk kopā. Turklāt – neokoloniālsma faktors, aizņemšanās no citiem, kura gaismā mums jāskatās ne tikai uz “revolūcijām” arābu valstīs, kā uz migrācijas sūkni, kam būtu jākompensē Eiropas demogrāfijas drāma. Manuprāt, neokoloniālisma izpausme bija arī tas, ka Dižķibelē mēs nezin kādēļ izglābām zviedru bankas & Zviedrijas pensiju sistēmu, bet simtus tūkstošus latviešu pakļāvām ekonomiskajai migrācijai – deportējām un britu šampinjonu audzētavām. Globalizācijas slengā tas nozīmē – brīva darbaspēka kustība…Man šķiet, šodienas Austrumu un Centrālreiropas psihoterapeitu izglītībā lielu lomu ir spēlējuši neprofesionāli faktori. Piemērām, doma, ka ja jau Rietumu valstis ir sasniegušas tik ievērojamu ekonomisko labklājību, tad tām vienmēr ir taisnība, no tām jāmācās. Arī izglītība, veselības aizsrardzība un sociālais darbs ir nostādīts uz pareiziem pamatiem, tādēļ nav pareizi kaut ko tajā visā apšaubīt.

Taču, pats galvenais – raugoties no Latvijas, bet tāpat arī no citām nerietumu valstīm, kas globālajā informācijas apritē iesaistījušās samērā nesen, ir liels risks liberālajā ideoloģijā ieraudzīt loģiskas un dabiskas, demokrātiskā diskusijā balsītas attīstības izpausmi. Taču ir autori[1], kas parāda, ka liberālisms nav uzvarētājs attīstībā, tas ir vien pagaidu uzvarētājs ideoloģiskā karā.

Īsumā – pēc Otrā pasaules kara Rietumvalstu valdības, ne bez savu visbagātāko pilsoņu īpašas ieintersētības, strādāja pie jautājuma – kā tas var būt, ka 20. gadsimta totalitārie režīmi guva tik lielus panākumus sabiedrības konsolidēšanā un ideoloģiskā pakļaušanā. Bija vilinoši ieekonomēt uz smago dažādi domājošas sabiedrības pārliecināšanas darbu. Taču izrādījās, ka visgrūtāk manupulēšanai ar masām pakļaujas nācija, baznīca un ģimene, tādēļ saprotams, ka tieši pret tām tika vērsti visasākie un mērķtiecīgākie uzbrukumi. Tas nenācās grūti, jo pēc fašisma un nacisma automātiski diskreditējās tieši tas, ko vadoņi ne tikai Vācijā un Itālijā, bet visā Eiropā, ieskaitot Latviju, cēla visaugstākajā godā – nācijas vienotību, ģimeni, saimniecisku uzplaukumu, demogrāfiju. Svārsts novirzījās uz otru pusi.

Izrādījās, ka anarhistiski komunistiskais 1968. gads kapitālistisko valstu valdībām bija īsta medusmaize – studenti demonstrēja aizkavējušos pusaudžu vecumu ar tam raksturīgo autoritāšu krīzi (aizliegt aizliegumus!) un seksuālo revolūciju, kura ietvēra sevī arī seksuālo minoritāšu iznākšanu uz skatuves. Bet viss šis noderēja cīņā pret baznīcu un ģimeni, būtībā notika tas pats, kas PSRS agrāk – par atdarināmu ikonu kļuva Pavļiks Morozovs. Vai – valsts atbalstīja Dēla cīņu pret Tēvu. Vai – jaunāko nostādīja pret pārbaudītām vērtībām, nevis meklēja, kā Dēlam savā ceļā balstīties uz Tēva sasniegto.

No mūsu – autrumeiropiešu voedokļa raugoties, tā ir tīrā krāpšana – ļaut mums noticēt, ka ejam prom no totalitārisma un nebrīvības, bet faktiski nokļūstot vēl rafinētākā totalitārismā. Tam visam ir bijis iespaids uz psihoterapijas ienākšanu telpā iekš Dzelzs priekškara. Tā, piemērām, mana psihodrāmas skolotāja Ināra Erdmane ir bijusi aktīva 1968. gada dalībniece, ar zviedru komunistu idejām aizrāvusies. Kad to uzzināju, uztvēru to kā amizantu sīkumu, neietverot to plašākā novērojumu rāmī. Šodien redzu viņas, šķirtenes, komunikatīvās grūtības ar tādiem vīriešiem, “kas izskatās pēc vīriešiem”, kā viņa pati tos sauc. Tāpat viņas attieksmi pret sievietēm kā Upurēm, kuras izlēmīgi (agresīvi) no kaut kā jāaizsargā.

Interesanti arī, ka Nordic&Baltic Board[2] sastāvā ir bijis relatīvi daudz abu dzimumu homoseksuāļu, un maz (ja vispār ir bijuši) vīriešu, “kas izskatās pēc vīriešiem”. Starp izglītību beigušajiem vairāk kā 90% ir sievietes un jau tā mazskaitlīgie vīrieši kaut kur izzūd, neizceļoties ar aktivitāti profesionālo interešu kopšanā. Ierodoties kādā no starptautiskajiem pasākumiem, acīs krīt ne tikai homoseksuāļi, relatīvi daudz arī sieviešu ar savdabīgi seksualizētu uzvedību – seksuālās vardarbības upuri… Ja ieraugi kādu vīrieti, “kas izskatās pēc vīrieša”, tad, visticamāk, tas ir no Vācijas vai Izraēlas.

Es teiktu, ka visa psihodrāmas izglītība un vide ir ideoloģizēta, izteikti liberāla. Taču ne uzsākot apmācību, ne tās gaitā neviens netiek brīdināts – mēs nepārstāvam konservatīvās vērtības, tadēļ, ja kādam tās svarīgas, izdariet izvēli! Tiek radīts iespaids, ka ir tikai viena pasaules uztvere – liberālā, un ka tas, kas konservatīvs, ir “ārpus”. Pat ne patoloģisks, tā vienārši nav. Mēs par to nerunājam. Un ja kāds aizķer ko konservatīvi būtisku, piemērām, tēva “pēdējā vārda” tiesības ģimenē, tiek “savilkti deguni” un jautājuma uzdevējam šajā vidē jājūtas kā pateikušam un pajautājušam ko nepieklājīgu. Protams, nākamreiz viņš šos jautājumus neuzdos. Šāda gaisotne sakausē kopā profesionālo ar ideoloģisko un līdz ar to – risku profesionālos jautājumos pieņemt ideoloģiski motivētus lēmumus. Piemērām, ja kliente stāsta, ka necieš savu vīru un bērnu tēvu un grib šķirties, liberāli ideoloģiska pozīcija, ko klients var uztvert arī tikai no terapeita neverbālā vēstījuma un uzskatīt par profesionālu, ir – apsveicoša. Bet konservatīvi orientēts terapeits varbūt piedāvās klientei izpētīt, kas ir šī “neciešana”, vai kā tā ir saistīta ar pāra dzīvē notikušo, varbūt ar kaut ko dzimtas stāstā, bet varbūt ar kaut ko arhetipisku? Šāds terapeits būs gatavs interesēties par alternatīvām emocionālām izejām klientei un par iespējamās šķiršanās konsekvencēm uz visiem sistēmas dalībniekiem. Psihodramatiski audzināts terapeits diez vai tā rīkosies.

Daļēji apzināti, bet daļēji neapzināti esmu vēlējies šo situāciju kaut kā ietekmēt. Manas grāmatas, sākot no “Pie tēva” (2008) tika rakstītas ar mērķi ienest profesijā kaut ko, kas ārpus ideoloģiskā mainstrīma, taču izrādījās, ka tam piemīt aizsardzība pret profesionāliem, bet ideoloģiski “neesošiem” izaicinājumiem. Sistēma uzvedās tā, it kā tas uz viņu neattiektos, un it kā mani pētījumi būtu hobijs ārpus profesijas. Kad notikš šķiršanās un kā tā tiks dizainēta, vairs bija tika laika jautājums.

Ne tik reti klienti konsultācijā uzsver, ka gribējuši atnākt “pie vīrieša”, jo “pie sievietes” bijuši un vīlušies, vai arī nespēj iedomāties, ko jaunu tur varētu uzzināt. Citreiz saka, ka “sievietes” viedoklis to interesējot vai patīkot vairāk. Man šķiet, ka šajā dalījumā ir ietverta tieši ideoloģiska šķirtne, kas neiet pa profesionālās izglītības, psihoterapijas virziena vai konsultanta dzimuma līniju. Riskēšu apgalvot, ka sievietes šajos gadījumos tiek asociētas ar liberālo, bet vīrieši – ar konservatīvo. Vai – sievietes ar mātišķo, matriahālo, bet vīrieši – ar tēvišķo, patriarhālo. Bet ja tā, tad patiesībai atbilst mana šeit izvirzītā tēze – psihoterapijas praksē ideoloģiskajam ir risks saplūst un tikt asociētam ar profesionālo, kā arī caur nesalīdzināmi lielāko sieviešu skaitu psihoterapijā, šķietami demokrātiski vēstīt sabiedrībai nevis profesionālas patiesības, bet ideoloģiskas tēzes.

Cik nejauši ir tas, ka psihoterapija “salīp” ar ideoloģiju? Vai iespējams, ka tas nav tik raksturīgi citiem psihoterapijas virzieniem un šeit svarīgs ir tieši psihodrāmas īpašais stāsts? Atstāšu šo jautājumu atvērtu, bet stāstu īsumā pastāstīšu.

Psihodrāmas dibinātāja Jakoba Levi Moreno (1889 – 1974)[3] māte Paulina piedzima pareizticībā pārgājušu jūdu ģimenē tajā pašā gadā (1873), kad mira tās tēvs, – izsmeļoši neatkārtošos, ko, manuprāt, no arhetipiskā viedokļa meitenei nozīmē tēva nāve[4]. Tikai īsumā – iekšēju nedrošību, fragmentētu pašvērtību. Vecākie brāļi Paulīnu 15 gadu vecumā izdod par sievu tobrīd 32 gadus vecajam jūdaisma skolotājam (jidišā – morenu) Nissimam Levi. Nākamajā gadā dzimst Jacobs Levi un pēc viņa vēl 5 bērni. Tomēr – tam laikam un vēl jūdu ģimenei, turklāt tik bērniem bagātai, neraksturīgi – 1808. gadā, kad Jakobam ir 19, bet jaunākajam bērnam Nobertam tikai 9, ģimene šķiras.

001

Tas ir spilgts un tipisks stāsts par Varoņa dzimšanu un Mātes glābšanu un tajā pašā laikā milzu “siltās un dodošās” mātes vai – labās Dievietes deficītu un vienlaicīgi – par konfliktu ar tēvu, tajā skaitā kā Tēvu un Dievu. Četras laulības to spilgti ilustrē, turklāt vienīgā laimīgā – ar 28 gadus par sevi jaunāko Cerku – Holandes ebrejieti, kas bēgusi no kara Eiropā un pie Doktora atvedusi savu psihiski slimo māsu. Cerka ir modes dizainere, bet vīra vadībā kļūst par viņa darba turpinātāju un psihodrāmas Karalieni visā pasaulē. Arī Moreno redzamākās skolnieces ir sievietes – kā Anna Anselina Šutcenbergere vai Grēte Leica.

Es Jakobu Levi redzu kā Varoni, kas cenšas un kam daļēji izdodas izskatīties un uzvesties kā Tēvam, tādēļ viņš centīsies savienoties ar sievietēm, kas rāda sevi kā Meitas, audzināmas, lolojamas un glābjamas. Bet viņiem būs slepenā dzīve un daudz intensīvāka, pa otru diagonāli – Dēls un Meita. Izskatās, ka Moreno izveidotajā skolā viss ir otrādi – tas, kas bijis apakšā, tagad izpeldējis augšā.

Vispār jau Moreno stāsts ir ekstremāls tāda vīrieša stāsts, kam var būt no ģimenes situācijas veidojusies interese (vajadzība) par psihisko un vienlaikus – maz resursu, lai to aptvertu un izstrādātu. Freida stāsts ir līdzīgs, bet ne tik ekstremāls – viņš dzimis 18-gadīgai mātei, kad tēvam bijuši četrdesmit, abi bijuši diezgan attālināti. Arī Freids ir vecākais (Varonis) mātei un viņam ir 5 jaunāki brāļi / māsas, kā arī divi vecāki pusbrāļi, bet no tēva puses. Psihoanalīzē tomēr terapeita – vīrieša un Tēva tēls ir tradicionālāks. Tomēr publiskā Tēva/Meitas un slepenā Dēla/Mātes līnija iezīmējas arī tradīcijā – Freida jaunākā meita Anna, kurai nemaz nebija augstākās izglītības, kļuva par nozīmīgu tēva darba turpinātāju, bet tajā pat laikā arī par pietiekami autonomu domātāju.

Cerka Moreno Eiropā ir vadījusi vienu apmācību grupu – Zviedrijā un tajā mācījusies arī jau minētā mana skolotāja Ināra Erdmane. Bet vēl viens psihodramatists, kas atstājis pēdas arī Latvijā un kuru vērts pieminēt apskatāmajā kontekstā, ir Marks Tredvels, uzskatāms par Karalienes audžudēlu (viņš vairākus gadus mitinājies pie Cerkas) un tādēļ tādu kā psihodrāmas princi. Marks ir gejs, citos kontekstos to neuzsvērtu, bet šajā tas ir svarīgi, turklāt ļoti mīlošs būt Upuris. Savulaik man ar viņu kopā bija jāvada psihodrāmas Līderu grupa Rīgā, taču mūsu attiecības uzsprāga jau pašā sākumā, un šodien es domāju, ka citādi nevarēja būt.

Domāju, ir svarīgi ieraudzīt šīs grūtības – atraut Dēlu no Mātes, kas ir realitāte vienmēr, ne tikai tik nevienlīdzīgās ģimenēs, kā psihoterapijas pamatlicējiem. Mūsdienu liberālismā tās parādās kā abu ģimenes lomu dabiski veidoto ideoloģiju sakausējums, kas abām palīdz labi noslēpties.

Matriarhāta dabiskā ideoloģija ir (pirmatnējās kopienas) komunisms, bet Dēla, jeb filiokrātijas – (olimpiskā) demokrātija. Ja palasām manu tabulu vēlreiz, vai ir tik grūti ieraudzīt, kur uravņilovka vai cīņa pret Tēvu un viņa monogāmajām reliģijām kā ideoloģijām noslēpjas aiz šķietami nevainojamās demokrātijas? Un kur demokrātija kā efektīva pārvalde kapitulē kārdinājumam vienkārši pārdalīt un gūt no tā labumu? Un vēl šis lieliskais nosaukums – gluži kā karogs brīvībai, bet kas patiesībā ir politkorektums, visaptveroša cenzūra, ieskaitot pašcenzūru!

Mani nebeidz pārteigt, ka joprojām nav labākas teorijas par grieķu mītu par Rejas, Krona, kā arī Zeva un viņa brāļu un māsu ģimeni, kas varētu izskaidrot un no drošāka attāluma ieraudzīt šīs ideoloģiju sadursmes. Jo, pirmkārt, mīts parāda, ka demokrātija strādā tad, ja sadarbojas bērni – olimpiskie dievi, kas nedrīkst ignorēt viens otra lēmumus. Un kuru valdīšanas efektivitāti eksaminē vecāki – Māte un Tēvs, kas darbojas vienā pusē, abi kopā, atšķīrušies no visiem bērniem, uzsākot titatomahiju. Tur, kur Dēls ir kopā ar Māti vai Tēvs ar Meitu, nekāda demokrātija būt nevar, šīs saikne kā vēsturiski spēcīgāka izstumj attiecības starp brāļiem un māsām (pilsoņiem, kolēģiem).

Un otrkārt, šis mīts parāda, ka tā darbībai nav beigu – neviena no ideoloģijām nevar uzvarēt galīgi un neviena nevar tikt satriekta uz mūžiem. Tām visām kopā un katrai atsevišķi ir svarīga jēga. Kas nozīmē – neviena nav slikta un tas, ko mēs – cilvēki varam – palīdzēt tām komunicēt un neignorēt vienai otru. Man šķiet, psihoterapijas profesionālā vide to īsti nav spējusi un gan jau dažu tās virzienu  reakcija arī uz šīm manām domām būs – nedzirdēšana vai “pārklausīšanās”. Vai noraidījums, “savai” ideoloģijai izdevīgi interpretējot ētiku un tādējādi attaisnojot savu nedzirdēšanu. Bet ja tā, tad psihoterapija turpinās būt atšķaidīta ar ideoloģiju un klienti ar to baroti. Būs “sieviešu” un “vīriešu” psihoterapijas, nevis viena, pa īstam profesionāla.

[1] http://www.vixri.com/d2/Goldberg%20Dzh.%20%20_Liberalnyj%20fashizm.pdf

[2] Vēsturiski – Ziemeļvalstu psihodramatistu pašizveidota institūcija, kas uzrauga izglītības kvalitāti.

[3] Рене Ф. Марино. История Доктора. Независимая фирма “Класс”, Москва, 2001.

[4] Skatīt kaut vai manu grāmatu “Meita un Māte”

Komentāri

1 teodors

Likšu mierā psihoterapiju Nekādi nav mans lauciņš. Ideoloģiju salikšana pa
plauktiņiem ir izcila doma. Jutos kā pie Mendeļējeva periodiskās sistēmas.
Ar Pavļiku Morozovu iepazinos pirmās klases lasāmgrāmatā un guvu
traumu uz mūžu, ka nudien jāiet pie psihoterapeita lai to ārstētu. Kas attiecas
uz sieviešu pabeigto izglītību mūsdienu mūsdienu Latvijā, tad ar to ņemoties
meitenes nežēlīgi zaudē laiku ko varētu lietot ģimenes ligzdas vīšanai, un bērnu
laišanai pasaulē laikā kad tiem ir vismazākais risks piedzimt ar fiziskiem
un garīgiem defektiem. Mums visu laiku uztiepj domu, ka ja nebūtu šis
izglītoto sieviešu (gudrākas viņas izglītojoties ļoti daudzos gadijumos
nepaliek) lērums nepietiktu ne ārstu ne skolotāju ne zinātnieku un galvenais
nebūtu ko likt daudzajās no nodokļa maksātāju naudas uzturētajās
sinekūrās. Vīrieši daļā gadijumu tur kaunas strādāt. Arī atalgojums viņus
tur parasti neapmierina, Bet mūsu Dāmām nekas. Viņām pietiek un viņas
nekaunas un nesarkst. Velbeka ietekums pārvērst ģimenes pabalstos šo
sinekūru naudu ir vairāk kā pareizs. Mums uzlabotos dzimstība, ja mēs
ņemtu vērā gudrā franncūža padomu.

    1.1 Taisni tā

    Taisni tā, Teodor! Tikai tās meitenes mūsdienās vairs tik aktīvi neprec. Viena skola pabeigta -neprec, otra pabeigta- neprec, trešā iesākta- joprojām tas pats. Es tā novēroju, ka ļaudis vairs nav uz precēšanos. Nu ko tad tai meitenei darīt, ja ne mācīties. Zubrās un gaida :)

      1.1.1 teodors

      Precētu, ja katru, pirmo reiz uz ielas ieraudzīto, nevilktu uz gultu!

      1.1.2 Taisni tā

      Atkal jāpiekrīt, bet ne jau tas vien. Man liekas, ka tur vēl ir citi iemesli. Sieviete mūsdienās kļūst arvien himēriskāka, baisāka. Mātišķums un mīļums ir zudis. Tā virtā nākuši pārseksīgi kaulu kambari ar redzamām muskuļu aprisēm, pārtrennēti sportiski tievi ķermeņi, mati sausi kā sari no pārtaisnošanas, gari, pielīmēti nagi kā plēsīgiem putniem, nosminķētas sejas-maskas, tukšas, valdonīgas acis. Noteikti, ka tādas nav visas, bet ļoti daudzas jaunas meitenes tā izskatās. Tas neraisa fantāzijas par drošo, mīļo un silto mātes klēpi, par siltumu un mājīgumu mājās, par spēku, izturību un mieru. Tādu sievieti var tikai drāzt un turēt kā aksesuāru, par māti saviem bērniem izvēlas citādas meitenes! Tātad par sievu arī!

      Ok, par gaumi nestrīdas, bet tomēr!

      1.1.3 Nu

      pieprasījums rada piedāvājumu, nevis otrādi. Tās mīļās nejūt pieprasījumu pēc sevis. Sēž, gaida, mācās… Vīrietim teikt, visu laiku, ka sieviete ir vainīga pie viņa stāvokļa vajadzētu būt necienīgi. Ja būtu tāda vēlme pēc ģimenes un bērniem vīriešos, tad viss sagrieztos pareizi. Bet nav jau. Baigi ērti vainu visu laiku novelt otrā pusē. Nav kaut kā jēli? Varbūt vajadzētu sākt ar to, ka arī paši kaut ko saturīgāku grib, nevis guļ un gaida, kad sieviete viņus uz to iedvesmos?
      Kaut kā šausmīgi inerti un slinki izklausās un sievietei tik daudz uz pleciem atbildības uzkraut… ir par daudz, lai vēl dzīvot gribētos un nbūtu krāsns kruķi rokās jāņem… Pēc tam atkal teiks – “briesmīgās mātes”…
      Atkal esam kur bijuši. Jo vīrietim nav jāattīstās. Jāmainās tikai sievietei.

2 Kristīna Vecpuise

Drosmīgi! Tas arī ir iemesls, kādēļ nemeklēju vairs palīdzību pie psihologiem, kaut varbūt vajadzētu. Pēc 40 vienkārši ir pagrūti, ja kāds mācas virsū ar savu ideoloģiju.

    2.1 Bryuvers

    Vasala, Annuška! Voi iz vīna aktera teatri asam puorgoujuši? :)

    2.2 Bryuvers

    Sorry, šitas bija domāts pirmajiem komentāriem.

3 Jānis Ozols

Kaut kā dikti mudīgi saruna no ideoloģijas pārmetās uz dzimumu kritisku vērtējumu un šodienas attiecībām, t.i. no cēloņiem (kuri paši ir kaut kā sekas) uz sekām. Jautājums – kā sekas ir šīs dažādās ideoloģijas? Vai arī – kāpēc noteiktā laikā pie noteiktas populācijas parādās noteikta reliģija ar tās pravieti un viņa sekotājiem, kuri ar laiku šo mācību (visas reliģijas sākotnēji ir bijušas zināšanu sistēmas) pārvērš par varas instrumentu, daļu no reliģiskās mācības transformējot un tā izveidojot ideoloģiju? Daži to skaidro tā, ka katra reliģija un tās pravietis atnāk kā attiecīgās sabiedrības attīstības līmeņa un iespējamā pagrieziena punkta rādītājs. Bet pašreizējās pārvietošanās un informācijas apmaiņas iespējas tad arī rada šo Jauno Bābeli kā cilvēces brieduma eksāmenu. Un sauklis ŠEIT UN TAGAD var nozīmēt arī vārīšanos savā sulā bez virzības uz priekšu mūsu domāšanā, kas varai (gan lokālajai, gan globālajai) var šķist arī izdevīgi.
Bet psihoterapeiti lielākoties ir tikai sabiedrības locekļu spogulis. Jā, aktīvs un sistematizēt mēģinošs, tomēr bez Augstāko zinību apgūšanas vien rezonējošs. Ne velti līdz Freudam un dažiem viņa priekšgājējiem psiholoģijas zinātne tūkstošiem gadu bija okultā zinātne, kurai, tāpat kā citām augstākajām zinībām, varēja piekļūt tikai priesteri, kuri tad arī bija (un vēl tagad ir) tie psihoterapeiti.

    3.1 teodors

    Nu varam runāt arī par ideoloģiju. Kāpēc ne. Autora izveidoto tabulu papildinām
    ar attieksmi pret darbu. Noliegt likteni ir smieklīgi. Vecāku mantas stāvoklis un
    vieta sabiedrībā lielā mērā nosaka jaunā cilvēka iespējas dzīvē. Neviens viņam
    tomēr neliedz šīs likteņa dotās iespējas izmantot pilnā mērā un pašam radīt
    jaunas, ko normāls konservatīvais arī dara. Īstam marksistam-liberālim darbs
    jau nu ir vispēdējā lieta pie kā viņš ķersies ja viņu mocīs izsalkums. Mīļākais
    viņu paņēmiens ir masu kūdīšana lai tad paši uzdotos par vadoņiem un
    sēdētu siltā vietiņā mūžīgi un trīs dienas. Darbs ,protams, lai paliek veciem
    zirgiem un muļķiem, bet īsts muļķis vienmēr ir konservatīvs. Par zirgiem
    grūti ko teikt. Runāt viņi neprot.

      3.1.1 Jānis Ozols

      Slinkums un parazītisms kā ideoloģija? Kāpēc ne?
      Man patīk atgādināt, ka slinkums ir progresa galvenais virzītājspēks. Tam pateicoties radušies vai visi izgudrojumi.

      3.1.2 Nu

      Hmmm… jā. Tikai – kādi izgudrojumi :)?
      Personības attīstībai, pieaugšanai palīdzoši vai materiālisma ideoloģiju apkalpojoši izgudrojumi?…
      Progress kurp?…

    3.2 Nu

    “informācijas apmaiņas iespējas tad arī rada šo Jauno Bābeli kā cilvēces brieduma eksāmenu”
    Jaa. Pilnīgi piekrītu.
    Kuram ir skaidrs, kā izskatās iešana “uz priekšu” šādos apstākļos, šājā situācijā?…

4 Jānis Ozols

Vēl par tēmu. Labs stāsts par to, kā ideoloģijas degradējas pēc atteikšanās no reliģiju ieviestajām vērtību sistēmām.
http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/29024-tagadejas-rietumu-vertibas-ir-radusas-kristigo-vertibu-nolieguma-rezultata#

5 Gladiola

Mani ievilka tā tabula. Konservatīva no galvas līdz papēžiem (bet tas man nebija nekāds jaunums) :)
Interesants skatījums, tomēr savā nelielajā pieredzē ar psihoterapeitiem, es vienmēr esmu apzinājusi pieejamo info, vai psihoter. ir gana konservatīvs, citādi nemaz negāju. Tā ideoloģija jau spīd cauri, palasot dažu terapeitu rakstus presē. Zinu dažus, pie kuriem neietu nekad. Par sievietēm terapijā arī piekrītu – galīgi garām. Biju pie vienas, kas bija pie reizes psihiatre, jo, kad šķīros, sapratu, ka vajag kaut kādus mefikamentus, lai nenolēktu uz sliedēm. Negribīgi nācās vērt viņai vaļā savu dvēseli, un ļoti nepatika viņas centieni man izdabāt un apgalvojumi no sērijas:” Jums viss vēl priekšā. Lai tas kretīns iet ieskrieties.” (bijušais vīrs, tātad). Es nezinu, ko vīrietis varētu pie sievietes psihoterapeites meklēt, bet sievietei otru sievieti nevajag. Empātijai un kopīgai raudāšanai viņai ir draudzenes. Psihoterapeits un priesteris ir vīrieša funkcija.
Teodor,, Tu aplami runā, ka sievietēm nevajag izglītību. Vajag. Ļoti. Vai tad dumjās lai dzemdē? Kā tad lai es audzinu bērnus? Tas ir forši, kad dēls saka:” Mammu, kā tu visu zini?!” Mums ir tik daudz ko runāt, tik daudz ko lasīt un apspriest…. Reiz viena mamma kādā forumā žēlojās, ka viņai jau nākot vēmiens no tiem bērnu pantiņiem, kas mūžīgi jāklausās mašīnā CD. Bet es viņai teicu, ka pati vainīga. Lai bērni klausās “Circenīša ziemassvētkus” utml., bet viņiem jāizaug par kulturāliem cilvēkiem un jāzina daudz kas cits mūzikā. Kas grib, lai paliek “Anniņa vanniņā” līmenī. Mans bērns spēj atpazīt Mocarta “Mazo naktsmūziku”, un vēl pat skolā neiet. Bez mātes izglītības te nu nekā.

    5.1 teodors

    Neiebilstu pret izglītotām sievietēm. Pateicoties viņām Eiropas civilizācija ir
    tik tālu tikusi, savukārt, austrumi, kur sievietes neizglītotas, atpaliek. Tomēr,
    vēlas un vēl vēlākas pirmās dzemdības ir nelaime. Vēl vairāk tā ir katastrofa,
    kas jebkuru populāciju ar garantiju ved uz izmiŗšanu. Protams, izglītotas
    sievietes bērni izaug konkurent spējīgāki.

6 Jānis Ozols

Kaut kā visi laiku jādomā par šo tēmu. Nu ievilka. Atcerējos pāris epizodes no savām psihoterapijas studijām RSU:
– Reiz kādā lekcijā mēģināju runāt par psihoterapijas un vērtību sistēmu attiecībām, proti, kā terapeita vērtības var ietekmēt pacientu vai arī traucēt radīt uzticību terapeita un pacienta starpā. Pasniedzējs uz mani skatījās dīvaini un centās pēc iespējas ātrāk aiziet no šīs tēmas. Vēlāk, nobeidzot manu personīgo terapiju, šis pats RSU mācībspēks gala slēdzienā rakstīja par novērotām paranoidālām reakcijām teorētisko mācību laikā.
– Profesorei G.Ancānei uz jebkuru āķīgu vai neērtu kursantu jautājumu bija viena standartatbilde visai īpatnējā intonācijā: “Kolēģi, tas ir jūsu personīgās terapijas jautājums”.
– Vienam kolēģim no mūsu grupas, pārliecinātam kristietim, reiz sanāca strīds ar citu, gados jaunu pasniedzēju, kura kā mazohistiskas personības piemēru minēja Māti Terēzi. Kad vai visi mūsu grupas kolēģi ar dažādiem argumentiem nostājās vienā frontē pret pasniedzēju, sekoja mudinājums cītīgāk apmeklēt personīgo terapiju, tad labāk sapratīšot, kas ir kas.
Un tā mūs māca postpadomju augstskolā. Ja mēs esam atmetuši marksistiski-ļeņinisko dialektisko materiālismu kā oficiālo politiskās sistēmas pamatu, tad šī mācība kā pasaules uzskata pamats guļ stingri daudzu līdzpilsoņu smadzenēs. Un retais uzdod jautājumu: KĀPĒC dialektiskais materiālisms bija boļševiku ideoloģijas pamatu pamats? Kāpēc, runājot par reliģiju, tika aprakstītas tikai reliģiju un baznīcu atsevišķi deģenerācijas aspekti, pat neminot ideoloģisko konkurenci, bet netika minētas reliģijas kā morāles un vērtību sargātājas? Šodien uz baznīcu mēs skatāmies vai tikai kā uz tradīciju glabātāju, ignorējot tās svētku piesaisti sen zināmiem cikliskiem ritmiem, kuriem daudz lielāka nozīme kā praviešu personībām.
Šis dialektiskā materiālisma u.c. boļševistisko mācību raugs stingri tur savas pozīcijas kā augstskolās, tā viņu absolventu prātos un daudz ko nosaka ne viena vien kolēģa psihoterapeita domāšanā.
Kamēr psihoterapeiti neapzināsies savas profesijas priestera sūtību un saknes, bet uztvers to tikai kā vienu no intelektuāla maizes darba paveidiem, īsta gandarījuma par savu vietu dzīvē nebūs. Bet izvairīšanās no ideoloģiskām diskusijām krīzi tikai padziļinās.
Beigas tādas mazliet kaismīgas sanāca. Un krietni ārpus dzimumu lomām un attiecībām.

7 Bryuvers

Vai, kur laba informācija par RSU kantori.

Bet dzimumu lomas, ideoloģijas un reliģijas tak ir cieši saistītas, skatoties no apziņas attīstības pozīcijām. Piemēram tas, kā apziņa iznirst no mītiskā Bezdibeņa (zemapziņas). Un jūdaismā/kristietībā Dievs (patriarhs, karaspēka virspavēlnieks, Tēvs) pārdala haosu ap šo bezibeni, piešķiļ gaismu (gaisma — viens no apziņas simboliem). Citas reliģijas skaidri asociē Bezdibeni ar kādu no dievietēm, savukārt. Arī zeme, no kuras, tiek veidots cilvēks, grieķiem, ir Gaja.

Zeme, tātad, ir materiāls (etmoloģiski un, tātad, asociatīvi no vārda mētēr, matēr — māte). Nav brīnums, ka materiālisms ir Mātes nozīmīguma izcelšana. Tas piemīt sociālismam un komunismam, kuri bija pasludinājuši cilvēka vajadzības kā savu vadošo mērķi. Un rūpēties par vajadzībām ir Mātes loma. Tēvs ved attīstībā un trūkumus/grūtības liek pieciest, kas vēlāk atmaksājas arī materiāli. Šodien, savukārt, vajadzības tiek nosauktas par “tiesībām” (liberālisms) — tātad, atkal Mātes virziens.

    7.1 Jānis Ozols

    Nuja. Atkal redzam, kā cikliskā vērtību un ar to saistītā ideoloģiju maiņa tiek izmantota varas iegūšanas/noturēšanas interesēm, terminus saputrojot vēl pirms laikmeta vadošās vērtības ir izziņotas, pamatotas un nosauktas vārdā. Cīņas temps pieaug. Bet cīņa atkal notiek praviešu (gan īsto, gan viltus) līmenī. Tauta, kuras apziņai būtu jāaug, klausās, brīnās un izvēlas vieglāko ceļu. Jo arī “inteliģence” ir apjukusi vai vēl joprojām materiālisma (gan boļševiku, gan “rietumu”) ideju gūstā. Jaunā laikmeta ideoloģiju sāka sludināt jau pirms kādiem simts gadiem. Bet kamēr to uztvēra saujiņa izglītotu ļaužu, jau tika veidotas paralēlās deformējošās reliģijas u.c. mācības. Nu apmēram tāpat, kā pie mums Atmodas laikā dibināja paralēlas partijas, politiskas u.c. organizācijas ar līdzīgiem nosaukumiem.

      7.1.1 Jānis Ozols

      Un beigu beigās – kā lai saprot, kurai – Tēva vai Mātes lomai šobrīd būtu jābūt noteicošai manā, mana ciema, tautas, valsts, kontinenta u.t.t. domāšanā un rīcībā? Protams, cilvēkam dota brīvā izvēle, bet bez zināšanām tai maza jēga un riski lieli. Kur meklēt mūslaiku autoritātes, Skolotājus? Nu ne taču organizācijās, kas sevi reklamē un tiecas pēc ietekmes. Kristietības kā reliģijas un baznīcas noriets ir acīmredzams. Islams tika dots zemākas attīstības pakāpes civilizācijai un šobrīd savā attīstībā (ap 1500 g. pēc rašanās) ar visu savu džihadu atrodas tur, kur kristīgā baznīca ar inkvizīciju atradās viduslaikos. Bet Jaunā vispasaules Bābele ir visu sajaukusi. Un visiem esot jābūt līdztiesīgiem, kas ļauj justies arī līdzvērtīgiem.
      Ienāca prātā kāds vērojums deputāta gaitās:
      1) Kad cilvēks savāc zināmu balsu skaitu vēlēšanās un kļūst par deputātu, viņš iegūst praktiski neierobežotu kompetenci jebkurā jautājumā.
      2) Kad deputāts piesakās un tiek ievēlēts kādā komisijā, viņš kļūst par attiecīgās jomas speciālistu.
      3) Kad citi tādi paši (komisijas locekļi) viņu ievēl par komisijas priekšsēdētāju, viņš kļūst par nozares augstākā ranga ekspertu.
      Vai kaut kas līdzīgs nenotiek arī spriežot par psihoterapiju un psihoterapeita atbildību? Tāpat kā runājot par dzimumu lomām, pienākumiem un atbildību? Tās taču ir dievišķās kārtības elementi, kas … augstākas nekā cilvēka prāts un saprašana…
      Internets mums visiem ir devis milzu kompetenci. Un iespējas šo Vispasaules Informatīvo Tīklu, jeb noosfēru piesārņot ar savām muļķībām.

      7.1.2 Bryuvers

      Jā, vara tagad aizvieto ekspertīzi. Kā agrāk mēdza teikt par priekšniekiem: “Jemu vidņeje.”

      Baznīcas tradīciju noriets… Pēc ebreju teologa Fr. Rozencveiga vārdiem, “pat zvirbuļi no intelektuālās Vācijas jumtiem” čiepst, ka Bībele nesatur patiesu vēsturi (jau 1920. gadu novērojums!), un to atbalsta vairums arheologu un vēsturnieku. Ir jau taisnība, bet kāda ir bijusi motivācija, lai nonāktu pie šāda secinājuma? Kritiska attieksme pret Bībeli un baznīca autoritāti jeb izdaudzinātā “kritiskā domāšana”.

      Vēl šobrīd ir ļoti maz veiksmīgu atbilžu uz šo izaicinājumu, un situāciju pasliktina gan tie, kas to nevar izturēt, gan tie, kam tieši vajag iznīcināt kristīgo tradīciju.

      Kāds mans pasniedzējs savukārt reiz izteicās, ka mūsu uzdevums ir atjaunot simbolus. Es to saprotu tā, ka simboli joprojām rāda mums ejamo virzienu (konservatīvisms), bet zinātnes attīstība šodien prasa dziļāku interpretāciju. Tas gan prasa veidot jaunas kustības ar lielu uzņēmību un misijas garu, jo esošās struktūras to neatbalsta.

      7.1.3 Janis Ozols

      Bībele. Grāmatu grāmata, kur viss ir pateikts. Tā saka luterāņu mācītāji. Bet kur Vēdas? Vesta? Talmuds? Tora? Kabala? Korāns? Un latvju Dainas galu galā?
      Bībeles gaita no Nikejas koncila bīskapu balsojumiem, Evanģēliju un Apokrifu nodalīšanu un pēdējo slēpšanu un vēl daudz ko citu uz 553.g. Justiniāna (Teodoras) labojumiem līdz 1342. g. Inocenta IV pēdējam slīpējumam, tad protestantu, vēlāk arī citu tulkojumiem, kurus palaikam jāpadara mūsdienīgākus u.t.t. 20. g.s. parādījās Dzīvās ētikas mācība, ko centās pārtvert un pielāgot kā antropozofi tā New Age un saentologi. Pirms kādiem 27 gadiem man viens no vecajiem luterāņu teologiem teica: “Visās šajās grāmatās ir viena Dieva vārds. Tikai dažādām tautām dažādi pateikts, lai tās saprastu”. Latviešiem bija savas Dievības un Riti. Bet nāca jauni laiki un vajadzēja mums bagātināties arī ar Kristus mācību, kuru Baznīca tolaik bija smagi deformējusi, tādēļ to nebija tik viegli pieņemt. Bet nāks jaunas idejas un mācības, tās nesīs vai nu Maitreja vai kāds cits. Šodien ir lielo pārmaiņu laiks, kad grūti saprast un vēl grūtāk pieņemt, ka vienas vērtības aiziet, bet citas nāk. Bet atšķirt vēl grūtāk.

      7.1.4 Bryuvers

      Nu, ja grib visos pasaules uzskatu avotos būt eksperts, tad nevis grūti, bet neiespējami. Un tas nebūt nenozīmē ekskluzīvismu. Turklāt viena lieta ir apgalvot, ka “Visās šajās grāmatās ir viena Dieva vārds,” bet pavisam cita — parādīt, kur ir šie kopīgie pavedieni un kāpēc šo sistēmu darbošanās reālajā dzīvē uzskatāmas par līdzīgām.

      7.1.5 Jānis Ozols

      Ar to tikai nedaudzi nodarbojas. Bet viņus nedzird. Glušī. Mana baznīca – mana vara pār citiem. Tie citi – konkurenti pie pīrāga.

      7.1.6 Bryuvers

      Jā gan, bet tagad ir uzdevums.

      Ir izveidojusies plaisa starp Rietumu zinātnes un kultūras attīstību un, piemēram, kristīgo tradīciju. Kristietība ir vajadzīga, bet plaisa traucē. Šo plaisu konstatēja Karls Barts jau pagājušā gadsimta sākumā, bet uzskatīja, ka vienīgais risinājums ir to ignorēt. Viņš apņēmās, sludinot Bībeli, neņemt vērā ne vācu vēsturisko kriticismu, kurš tekstu izjauc pa detaļām, ne citus zinātnes iebildumus. No vienas puses labi (jo tekstu nevajag izjaukt, tā ir literatūra), bet no otras — sanāk tāda kā filmas skatīšanās bez analīzes vai piesaistes ikdienas dzīvei. Un, kā redzam no māksliniekiem — ja tie savu mākslu neverbalizē, tad tā viņiem nepalīdz. Tas pats sakāms par citām reliģijām un mitoloģijām, ieskaitot latvju dainas. Pārsvarā vai nu viņas neizaicina, vai arī praktizētāji ir sektantizējušies (atdalījušies no reālās pasaules).

      Bet tas, ko mēs te pie Viestura runājam, ir patriarhālās/jūdu/kristiešu/… tradīcijas turpinājums mūsdienu kategorijās. Tas balstās uz arhetipiem, bet arhetipi ir salīdzinošās literatūras, mākslas un reliģiju pētniecības produkts. Droši vien tas nav galavārds, tāpat kā a-toms nav nedalāms, tomēr tas ir ar mūsdienīgu apziņu veidots, un ar to pagaidām pietiek, lai celtu tiltu pāri plaisai.

      To sakot, gan nevaru aizmirst grāmatā “Pie Tēva” ilustrēto tiltu, un jau nojaušu, kā vēl šī avantūra saucas; par konfliktiem tad nu nav ko brīnīties.

      7.1.7 Jānis Ozols

      Tad jāpiemin vēl kāds vēsturisks novērojums. Kad kāda no vecajām ideoloģijām vai reliģijām evolūcijas gaitā vairs nepiepilda visu, ko no tās gaida, sākas meklējumi:
      - Kā uzlabot?
      - Kā papildināt?
      - Varbūt atgriezties pie kādas no senajām?
      - Varbūt izdomāt ko jaunu?
      - Kaut ko apvienot u.t.t.
      Filozofiskā doma saspringst un attīstās pati par sevi. Vienlaikus gan norit arī destruktīvi procesi – gan lai atbrīvotos no vairs nederīgā, gan lai atbrīvotu vietu jaunajam, gan arī kāds no drūpošā rauš labumu sev, daudz nedomājot par nākotni. Bet kad pietiekams cilvēku skaits ir paaugstinājis savu uztveres un izpratnes spēju, nāk jaunais. Un rodas jauna filozofija, reliģija, pasaules skatījums ar savu jauno vērtību sistēmu.
      Tādā laikā nu mēs šobrīd dzīvojam. Laikmeti mainās.

8 laiks

muļķis saka: Dieva nav. Mazāk čiepstiet, nepiesārņojiet skaisto pasauli!

Paldies V.Rudzītim’!

9 laiks

vārdu caureja neliecina par gudrību, bet kompleksu,
iespējams psihisku kaiti.

10 liigotante

Manuprāt, praksē nav iespējama tīra psihoterapija, tā vienmēr ir atšķaidīta ar psihoterapeita personību. Ne vairāk un ne mazāk.
Un psihoterapeiti (no pieredzes zinu) sniedz padomus un izsaka spriedumus jau pirmās vizītes laikā. Neprofesionāli? Bet viņi tā dara!
Kā es braucu psihoterapeitu lūkoties: izvēlējos trīs (ar rezervi), kuru prakses ir vistuvāk dzīvesvietai (racionāli). Pirmais man patika, bet es viņam likos bezcerīga. Otrs bija galīgi garām, tas bija redzams jau sasveicinoties (ko es te meklēju?). Trešais (biju zaudējusi cerības un vai tad man nav kur naudu likt?) izrādījās manējais. Atļaujos teikt, ka mums ir vienāds pasaules uzskats (ideoloģija). Un viņš man palīdzēja visvairāk jau kā personība.
Jā, jau sākotnēji izvēlējos psihoterapeitus – vīriešus. Bet tas bija likumsakarīgi, man bija pusmūža krīze un nespēju iedomāties pārrunāt eksistenciālas problēmas ar citu sievieti.
Pēc tabulas kritērijiem esmu par veselām divām trešdaļām konservatīva. Ideoloģiski atpalikusi persona. Bet, ja nu, konservatīvisms ir jaunais melnais?!!!

11 Psihiatrs

Paldies autoram par ļoti vajadzīgu rakstu, kas varbūt sāks modināt no pašapmierinātibas snaudas mūsu psihoterapeitus.
Kādreiz katram latviešu inteliģences pāstāvim/pārstāvei, neatkarīgi no izglītības un profesijas, bija arī misija rūpēties par tautas attīstību (ne tikai materiālo) un tikumisko pilnveidošanos. Bet ko var sagaidīt šodien no psihoterapeita (autoram taisnība- biežāk psihoterapeites), kurš ir skolā un vēl vairāk augstskolā audzināts pēc liberālo vērtību skalas, kas dominē mūsu humanitārajā izglītībā. Iedziļinieties šajā tabulā. Tādas “vērtības” taču ir graujošas ģimenei, tautai, galu galā arī pašam indivīdam. Var ar tādām “vērtībām” kādu laiku vēl pastāvēt lielās Rietumu tautas, bet Latvijā šādas pseidovērtības ir jānosauc par noziedzīgām. Liberāļi, – jūsu karalis ir kails! Tiešām jābrīnās, kāda smadzeņu skalošana no bērnības ir vajadzīga, lai mūsdienu Rietumu sabiedrība to visu neredzētu un pazaudētu imunitāti pret to, kas šo sabiedrību iznīcina.
Gribu gan piebilst, ka attiecībā par konservatīvismu minētā tabula nav pilnībā korekta. Vai tad feodālisma un monarhijas atbalstīšana iet kopā ar monopolistiskā un oligarhiskā kapitālisma atbalstīšanu? Tās taču ir savstarpēji izslēdzošas lietas.
Reliģija ir minēta kā konservatīvismam būtiska, bet reliģija neaprobežojas tikai ar trim uzskaitītajām dogmatiskajām, monoteistiskajām reliģijām. Pie obligātas konservatīvisma pazīmes nepieder laulības šķiršanās aizliegums, un vēl jo mazāk “nesvarīgas sieviešu un cilvēktiesības”.

    11.1 teodors

    Ar Autora izveidotu tabulu viss ir kārtībā. Kad sāks trūkt nafta, lētās
    enerģijas plūdi beigsies. Visa tā ņemšanās ar zaļo enerģiju ir tikai
    mēģinājums aizmālēt acis. Šobrīd Valstī spēkā esošie elektrības
    tarifi, ir tam pierādijums un feodalisma atgriešanās varbūtība ir
    gana augsta.

12 Marī

Komentārs par citu tēmu – šovakar skatoties Gata Šmita izrādi “Karkli” Jaunajā Rīgas teātrī, neatstājās jautājums, vai arī pret režisoru Šmitu būs līdzīgas kampaņas kā pret visiem citiem (Rudzīti tajā skaitā), kuri atļāvušies kādu sarkanmatainu politiķi apsmaidīt un apšaubīt. Šaubos, vai politiķe jau sapratusi, ka spēlīte paspēlēta.

13 Smilla

Uzbrukt Inārai Erdmanei, kuru mīl, ciena un ir pateicīgas vairākas psihodramatistu paaudzes (pēc tā, ko viņa, vairs ne jauna, Latvijā ir ieguldījusi) bija vienkārši zemiski. Nožēlojama izrēķināšanās par to, ka viņa neizlikās neredzam, ka Tu, Rudzīti, profesionāli un cilvēciski izvirsti. Kādam tas bija jāpamana un jārīkojas. (LPB jau nav vienīgā organizācija, kas no Tevis novērsusies, vai ne? Tikai par to otru publiski nav zināms.) Bet Tev to nesaprast. Tu esi pārāk iemīlējies sevī un iestrēdzis briesmīgajā divgadnieka vecumā, lai spētu būt paškritisks un kaut vai gribētu pavērtēt arī savu paša rīcību. Vai esi pamanījis, ka, Tavuprāt, viss, ko Tu dari, ir pareizi? Un tiem, kas Tevi kritizē, nekad nav taisnība? Rudzītis kā atskaites punkts visam. Smieklīgi. Un neticami bērnišķīgi, īpaši uzbrauciens Markam Tredvelam. Taču atklāšu Tev mazu noslēpumu – ar Tevi attiecības “uzsprāgst” jebkuram nobriedušam, adekvātam cilvēkam, ne tikai Markam. Un varbūt dažreiz taisnība tomēr ir daudzajiem kolēģiem, kuri Tev nepiekrīt, nevis vienam Tev? Padomā par to.

    13.1 AB

    Pilnīgi piekrītu Smillai.

Publicēts: 02.12.2016
Komentāru skaits: 35