Tā bija lekcija Zikurātā, 18. 01. 2018. Par ideoloģijām, ideju lidojumiem tātad. Es flirtēju ar kaut ko, kas ārpus manas komforta zonas un riskēju, varbūt. Jo ideoloģijas tak gluži kā sinonīmi politikai un tam līdzīgām no psihoterapijas tālām lietām.

Tomēr – šodienas politika bāzējas dziļākos slāņos. Tās var to neatzīt un izlikties, ka nepamana šo refleksiju. Tomēr ilgtermiņā diez vai to varētu.

Runa ir par modernās pasaules izveidošanos – Māte, Tēvs, Dēls. Ja kāds nesaprot šo diskursu, tad – lasiet!

 

Ievads

Nākot tuvāk 18. janvārim, kad Zikurātā noritēs mana kārtējā lekcija, šoreiz ar virsrakstā minēto nosaukumu, un vairāk piedomājot pie tās, sagribējās diezgan radikāli konkretizēt lekcijas anotācijas tekstu. Arī tādēļ, ka līdzšinējā ieredze rāda, ka tas, kas man attiecībā uz grieķu mitoloģiju šķiet pašsaprotams, potenciālajiem klausītājiem ne vienmēr tāds liekas. Un ne vienmēr uzticas, ka tas būs priekš viņiem (ir vienmēr) un neatnāk.

Vispirms – kas ir grēks/i? Acīmredzot tādu rīcību saraksts, par kuru cilvēki empīriski ir secinājuši, ka tās darbojas pretim kopējam labumam (res publika) un kolektīvajām (augstākajām) vērtībām. Tiklīdz sadarīto grēku nasta (lasi – slīgšana hedonismā un individuālismā) pārsniedz kritisko līmeni, attiecīgā civilizācija iet bojā – Grēku plūdi ir pieminēti vaisās mitoloģijās un reliģijās.

Man šķiet, ka Grieķu plūdus var labi saprast, ja palūkojamies uz notikumiem ar Krona un Iapeta pēcnācējiem, īpaši aktualizējot Zeva – Prometeja attiecības. Šajos mītos mēs redzam pirmsākumus trim ideoloģijām un to sadursmēm. Lai gan var pieņemt, ka to izcelsme ir vēl agrīnāka – bioloģiska.

Lekcijā aplūkosim 1)sociālisma, nacionālsociālisma, komunisma; 2) patriarhālisma, monarhisma; un 3) demokrātijas izcelsmi. Palūkosimies arī, kā divām no trim pamatideoloģijām saplūstot kopā veidojas trīs ģimenes/valsts iekārtas 1) komunisms, sociālisms; 2) konstitucionāla monarhija un 3) valstiski visretākā, bet ģimenēs bieži sastopama – titanomahija.

Šis teksts ir tapis balstoties uz Māris Punenovs lekcijas pierakstījumu, konspektu. Un savā ziņā tā vairs nav tā pati lekcija, tas ir jaundarījums, kaut kas vairāk. Man – jauni, ne tikai satura, bet arī formas meklējumi, forši! Māra teksts ir ar zilo.

Nu tad sākam

Ideoloģijas etimoloģiski ir saistītas ar idejām. Bet no kurienes rodas idejas? Modernais cilvēks gribētu teikt – tās izdomā. Manuprāt – idejas mums tiek sūtītas. Vai – tās rodas (iznirst) no zemapziņas, kur nogulsnējusies visas pasaules vēsture. Vai – to pamatā ir kaut kādas, kā tagad saka, mūžīgas domformas, kuru dizains mainās, bet saturs nemainās.

Grēks – grauj kolektīvās vērtības

Nešķiet neiespējami, ka grēka jēdziens savulaik ticis veidots kā tādu darbību saraksts, kas vājina kolektīvās vērtības – valsti, ģimeni.

Tikumība – parasti lieto šauri

Ne tik sen medijos tika skandalēts ap “tikumību” – iespējams, vienu no grēku saraksta. Skaļākajās balsīs, protams, ķērca kreiso liberāļu (KL) aprindas, cenšoties piešķirt šim vārdam šauri seksuālu nozīmi un rekomendējot to kā puritānisma, aseksualitātes un no modes izgājuša dzimumneirotisma sinonīmu.

Krietnums –

Man šķiet, ka “krietnums” būtu labāks “tikumības” sinonīms un interpretācija. Lietojot šo vārdu, sašaurinājums seksuālā plāksnē un līdz ar to – diskreditācija un izņirgšana būtu grūtāka, lai gan KL talanti šajā jomā nebeidz pārsteigt.

Arī runājot par morāli, “linkojam” uz kolektīvo vērtību pusi.

Lai gan terminu “morāle” varētu saprast arī kā individuālo vērtību raksturotāju (katram cilvēkam var būt sava morāle) , tomēr tas lietojams un droši vien sākotnēji izcēlies kā kolektīvā vērtība – tātad vēl viens ieraksts grēku sarakstā.

Skaudība kā grēks. Pārlecam ideoloģijā. Nav manipulācija?

Kopš manas grāmatas “Ģimene” iznākšanas daudz bijis jāaizdomājas par tik vienkāršu lietu kā skaudība. Tas šķiet interesanti, jo labāk izskaidro ne tikai cilvēces vēstures pēdējos piecsimts, bet arī visus agrākos gados. Varbūt svarīgi akcentēt skaudības sociālās sekas – jaukt hierarhijas, cenšoties nonākt pie “vienlīdzības”. Par skaudību aizdomājos kādas pāvesta Franciska domas iedvesmots. Viņš teica – “Ļaunā skaudība”. Kas ir Ļaunais, saprotam paši. Starp citu, kā pirmais hierarhijas grāvējs ir minams Lucifers!

Modernie ideoloģiskie uzstādījumi nav nekas moderns. Uz ideoloģiju un politiku paskatīties no arhetipiskās psihes viedokļa.

Dažreiz jūtams, ka cirkulē priekšstats – ideoloģijas ir prāta produkti, kuras prefesionāļi – ideologi izdomā kādu sabiedrības grupu interesēs. Manuprāt, nekā tamlīdzīga. Ideoloģijas ir mūžīgas, tās var tīri labi klasificēt, balstoties uz mītu par Reju-Kronu-Zevu. Bet vēstures gaitā tām mainās nosaukumi, radot iespaidu, ka nevis kaut kas pārkrāsojies, bet izdomāts no jauna, balstoties uz kādām superprogesīvām laikmeta sasniegumos balstītām idejām.

Uz intuitīvo intelektu var paļauties vairāk nekā uz pierādījumiem balstītu zinātni.

Dažkārt man tiek pārmests, ka es nerēķinos ar “pierādījumos balstītu zinātni”, bet kaut ko izdomāju “pats savā galvā” un tas esot mākslai, nevis zinātnei raksturīga pieeja. Domāju, šādiem pārmetumiem kājas aug no vēlmes mani apklusināt un tās pašas jau pieminētās skaudības. Piekrist var tikai tam, ka uz “pierādījumos balstītu zinātni” es tiešām lūkojos ar aizdomām, jo ne tikai filozofijā , psiholoģijā vai literatūrzinātnē – arī matemātikā, medicīnā un ģenētikā regulāri tiek atklāts kas jauns, kas apšauba vai noliedz līdz tam valdošo kanonu, tādēļ balstīties uz veco, manuprāt, ir tā viendienīgi. Turklāt šodien ar zinātni ir vieglāk par vieglu manipulēt ar finansējumu. Izskatās, ka zinātniekus nav grūtāk nopirkt kā deputātus.

Savukārt intuitīvais intelekts saistīts ar tādiem konceptiem kā “insaits”, “zemapziņa”, “sapņu darbs”, “kreativitāte un spontanitāte”. Bez tiem nav iedomājāma ne tikai uzticēšanās mākslai. Arī uzticēšanās psihoterapijai un tās efektivitātei. Arī tam, ka cilvēks var paļauties uz savu pieredzi, kas arī nav metodoloģiski perfekti fiksēta un apkopota.

Pat, ja skaudība nav lielākais grēks, tad pietiekami nozīmīgs. Skaudība, kas grauj hierarhiju.

Hierarhija nozīmē gan atšķirīgumu, gan savstarpēju subordinētību. Sistēmas, kas attīstās, nevar nebūt hierarhiskas – tas vienmēr ir sistēmas interesēs. Taču no sistēmas dalībnieku viedokļa hierarhija var būt kaut kas personiski grūts, un dalībniekam tās dēļ var būt motivācija prioritēt nevis visas hierahijas (sistēmas, kolektīva), bet individuālās intereses. Taču jāsaprot – tas ir pret sistēmu un dažreiz var apdraudēt tās pastāvēšanu.

Marksam izdevās radīt skaudību darba ņēmējam pret devēju. (mans jaut: vai tiešām agrāk nebija? bija!)

Protams, ka hierarhijas ir bijušas, attīstījušās un gājušas bojā visos laikos. Tomēr Marksa ieguldījumu šeit minu viņa mācības milzīgās popularitātes un izplatības dēļ. Turklāt Marksa mācība rezonē ar sacelšanos pret Tēvu, kurai pamatīgus pamatus ielika jau Lielā Franču revolūcija un kapitālisma (privātīpašuma) straujā attīstīšanās (Engelss). Marksismā arhetipiskais satiekas ar objektīvo, tagadnē notikušo un noslēpjas.

Hierarhija šodien nav aizsargāta, ir aizsargāts īpašums.

Cik man ir mācīts, teorijā (valsts) varas avoti var būt tikai divi. Pirmkārt, Dievs un Valdnieks kā tā pārstāvis attiecīgā teritorijā. Otrkārt, tauta, kas piešķir Valdniekam pilnvaras. Hierarhija intuitīvi vairāk saistās ar pirmo principu – saskaņā ar to, sacelšanās pret Valdnieku ir sacelšanās pret Dievu. Otrais – tauta ieceļ Valdnieku – nozīmē arī, ka tad, ja tā nav apmierināta ar ieceltā darbu, tai ir tiesības viņu atcelt. Kaut kur tas saistās arī ar principu – dēla piedzimšana un esamības fakts padara vīrieti par tēvu. Tādēļ, ja dēls nav apmierināts ar tēvu, tad viņš drīkst to gāzt… – slideni, vai ne? Vispār, esmu pirmā principa atbalstītājs.

Saskaņā ar šo pirmo principu, kapitālistam būtu jāuzskata, ka viņa rīcībā nodotie resursi ir tam, lai viņš rūpētos par savu strādnieku vajadzībām, bet strādniekiem būtu jātic, ka veids, kā kapitālists to dara, ir labākais iespējamais. Taču Markss, šķiet darbojas otrā principa ietvaros. Viņš runā par šķiru cīņu un par neticību kapitālistam kā Tēvam, kas rūpējas. Reakcija uz šādu mācību (bet ne tikai uz to) bija tencence īpašuma tiesībās necienīt hierarhiju, bet cienīt naudu. Pāreja uz preču/naudas attiecībām sagrāva atbildīgu un solidāru feodālo hierarhiju, bet vietā iedeva valsti un pašvaldības, kuras izveido cilvēki “no apakšas”.

Mīts par Reju, Kronu un Zevu. Tam ir saite ar jebkuru citu vietu grieķu mitoloģijā.

Reja (Raja) – pirmdievietes meita, hierarhiski augsta sieviete, viena no pirmajām personificētajām dievietēm, zeme kā sieviete.

Reja – pirmdievietes Gajas (Zemes), meita.

Viņa dzemdē 5 bērnus, bet, atšķirībā no savas mātes Gajas, atdod vīram Kronam “aprīšanai”.

Svarīgi, ko saprotam ar “aprīšanu”. Domāju, mūsdienu sieviete šādi varētu nosaukt situāciju, kad laulības šķiršanas procesā pieci tās bērni tiek “atdoti” tēvam. Būtībā tās ir seperācijas sāpes, kuras rodas arī, bērniem pieaugot.

Goijas glezna “Saturns aprij savus bērnus”.

Taču “aprīšanu” mēdz iedomāties arī kā burtisku (https://lv.wikipedia.org/wiki/Saturns_aprij_savus_b%C4%93rnus ). Tas, domāju, tomēr ir māksliniecisks vai PR paņēmiens, ar kura palīdzību šokēt, sašaurinot jēgu – desimbolizējot. Arī tas var būt izglītojoši.

Dziļi matriarhāls priekšstats, kā jūtas sieviete, piemēram, šķiroties.

Dabā zīdītājiem jau īsti nevar redzēt Tēva lomu, kad tas arī rūpētos par bērniem. Vienīgais vecāks ir māte. Tādēļ būtībā jebkuru Tēva lomas pieaugumu sieviete var sajust kā bērnu atņemšana viņai.

Konteksts – saplūdis ar lokālo grieķu dievieti Hronosu. Visu, ko sieviete piedzemdē, laiks paņem sevī.

Titāns Krons, Ūrana un Gajas dēls ir saplūdis kopā ar lokālo grieķu dievību Hronosu – Laiku, lai gan sākotnēji to funkcijas bija atdalītas.

Tas, pie kura bērni nepaliek, ir vainīgāks/sliktāks.

Sievietes pašvērtības pamatā “pa lielam” ir trīs lietas. Pirmkārt, vai viņa ir sajutusi Tēva aizsardzību un klātbūtni ģimenē un sevi kā tēva “princesi” – visbrīnišķīgāko būtni pasaulē. Otrkārt, cik vīrieši viņu ir atzinuši (vīri, mīļākie, pielūdzēji, garāmgājēji, kas atskatās utt.). Treškārt, kāda ir šo vīriešu kvalitāte – cik bērnus viņi radījuši. Ja bērnus ņem nost, rodas caurums pašvērtībā. Savukārt, vīrieši, redzot, kā sievietes izmanto bērnus savas pašvērtības balstīšanai, iemanto skaudību un mēģina sievietes kopēt. Sevišķi aktuāli tas ir pēc tam, kad sievas savu uzmanību ir pārslēgušas no vīriem uz jaundzimušajiem bērniem, kas ir neizbēgami.

Iesaista bērnus lojalitātes konfliktā. Dažreiz nostājas vienā pusē, ja viens ir nesalīdzināmi jaudīgāks, vai ja kādai pusei jāpalīdz/jāglābj.

Bērni vecākus izjūt kā trīs – tētis, mamma un viņu mīlestība. Šķiršanās gadījumā nereti paliek tikai viens, turklāt tas pats nelaimīgs, jo bērns var izjust aizliegumu mīlēt “otru” vecāku – tas var tik uzskatīts par nodevību pret “pirmo” un otrādi. Bet tā, protams, ir bērnu neapzināta izmantošana. Svarīgi, ka šķiršanās gadījumā bijušie laulātie vienojas bērniem par otru teikt tikai labu.

Kādēļ hom-iem bērnus? Ja nav bērnu, uzskata par otrās šķiras cilvēkiem.

Domāju, ka homoseksuāļu cīņa par tiesībām adoptēt bērnus nav dēļ vēlmes dot šiem bērniem un tos audzināt. Tās pamatā tās pašas jūtas, kas hetroseksuāļiem, kad tiem atņem bērnus, jeb kad tiem nav bērnu. Tukšums un nepilvērtības sajūta… Bet šo jautājumu nevar atrisināt ar adopciju! LGBT izplata uzskatu, ka viņu klientūra jāuzskata par tiesībās līdzvērtīgu un atzītu tikai tad, ja tiem ļauj precēties un adoptēt bērnus. Skaudība nevis rūpes par bērniem!

Šajā titānu pārī (gan brālis/māsa, gan vīrs/sieva) mēs redzam lēcienveida attīstību salīdzinot ar vecākiem – bērni nepaliek pie mātes, bet tiek atdoti tēvam.

Reja un Krons izdara attīstības soli salīdzinājumā ar saviem vecākiem Gaju un Ūranu. Matriarhātu papildina patriarhāts – abi vecāki iegūst vienādas tiesības, bet Tēvs kļūst hierarhiski augstāks. Taču tas nozīmē nevis Mātes pazemošanu, kā to mēģina pasniegt mūsdienu feministes, bet Tēva atbildību par Māti un tās negatīvajiem, ģimenei traucējošajiem Dzemdes un Dievietes aspektiem.

Bērni – vara bez racionāla pamata,

I.Ziedonis – “Kad bērni apkārt, tad ir kautkā drošāk…”

Bērni dod varu, kas vajadzīga, lai pārvarētu iekšējo nedrošību. Tā, protams, arī ir bērnu izmantošana, kur nav tik grūti izšķirt, kur tā ir arī audzināšana – bērnu ievadīšana vecāku stāstā un dzimtaskokā.

Kad bērni apkārt, tad ir kaut kā drošāk.

Cik otrādi! Pat tad, ja nevar tie

mūs aizstāvēt, tu jūties tomēr možāk,

tu jūties stiprāk, kad tev vajag iet.

 

Pat kliegt ir drošāk. Tumsā katrā pusē

tev bērni iet, un tu tiem ceļu šķir.

Es jūtu to, kā bailes manī klusē.

Un tāpēc esmu drošs, kad viņi ir.

 

Vai mātes mūžs nav vienās bailēs bijis?

Viens izbijies un baiļu pienākums.

To vēl neviens nav dziesmā uzrakstījis,

cik ļoti mazi bērni stāv par mums.

 

I. Ziedonis (citēts manā grāmatā “Ģimene”)

Nedrošība dabas vai sabiedrības vai kapitālisma stihiju priekšā.

Domāju, vecāku tā saukto mīlestības jūtu sastāvā ir krietna daļa jauna cilvēka nedrošības, kas liek saspiesties kopā. Šķiroties šī nedrošība izlaužas uz āru, atjaunojas.

Subjektīva sievietes nedrošība fantazējot par vīrieša vardarbību.

“Atdodot” bērnus tēvam, tos vairs nevar izmantot kā mātes drošības sajūtas avotu. Nedrošība tādēļ tiek izjusta kā tēva radīta, tādēļ izveidojas fantāzija par viņu kā varmāku, kas, piemērām, aprij bērnus.

Bērna klātbūtnē nevajag sapucēties,  iespringt.

M.P. “savākti” – uzlikuši masku?

Jo nepazīstamāks ir otrs cilvēks, jo vairāk mēs “savācamies” – nerādam sevi tādu, kādi esam. Bērni tiek izjusti jā vissavējākie, vispazīstamākie, tādēļ vecāki parasti bērna klātbūtnē “nesaspringst”, tieši otrādi – raud, kliedz, dusmojas, jūk prātā… Tas rodas no dīvainas pašattaisnošanās – viņš jau vēl nesaprot. Tā, it kā bērns būtu nedzīva mēbele. No vienas puses – tā ir bēna izmantošana, varbūt pat vardarbība. Bet no otras – tā ir savdabīga neapzināta audzināšana – rādīt sevi visu, atklāties līdz dziļumiem, informēt par “mūsu” dzimtas stāstu, kas ienāk kā dažādas attiecību kolīzijas.

Bērns kā spogulis, no kura pašam bail.

Ja stundu pavadām kopā ar bērnu vienā istabā pie ieslēgta video, tad to skatoties, būs jāpiedzīvo daudzi pārsteiguma brīži. Jo, tāpat kā mēs savu balsi dzirdām citādi kā tā skan ierakstā, tā “skats no iekšas” uz sevi ļoti atšķiras no “skata no malas”.

Bērns redz vecākus absolūti citādāk, nekā vecākiem liekas, kā viņam būtu jāredz.

Tā ir klasika – vecāku grūtības ieraudzīt pasauli ar bērna acīm. Dažreiz tas ir empātijas trūkuma dēļ, bet ne vienmēr. Tas nav viegli, saprast, kas no notiek “bērna galvā”.

Vecākiem jādod bērnam, bet praksē bērni visu dod vecākiem.

To sauc par attiecību inversiju – bērni audzina savus vecākus, lai pēc tam, kad pašiem būs bērni, liktu viņiem audzināt sevi. No vienas puses – tas ir nepareizi, no otras – neizbēgami. Bet no trešās – pareizi, jo kad piedzimist bērns, vecāki maina visu savu dzīvi. Var teikt – bērns liek viņiem to darīt.

Bērnu smilšu spēlēs var redzēt vecākus.

Šodien plaši izplatītā psihoterapijas metode – “smilšu spēles” ir ļoti uzskatāma un it kā vienkārša. Ar tās palīdzību vecāki var ieraudzīt, kā viņus un visu pasauli redz bērns, kā viņš mainās. Bildes nav grūti interpretēt un par tām var runāt.

Ja matriarhāts pakļaujas patriarhātam, tas nepārstāj pastāvēt, jebšu mēs nebūtu izdzīvojuši.

Bija domāts – ja patriarhāts (Tēvs) iet bojā, pazūd, tad spilgti atklājas matriarhāts – tas ir ļoti svarīgi, citādi cilvēce nebūtu izdzīvojusi grūtos laikus. Tēva funkcija zūd vai pavājinās biežāk nekā Mātes funkcija, bet tas arī dažreiz notiek. Spilgts piemērs – vīriešu alkoholisms, kad Tēva loma “izšķīst” un transformējas par Dēla lomu. Svarīgi saprast, ka tas nenotiek tikai dzeršanas dēļ. Arī matriarhālās varas spiediena dēļ. Māte it kā uzvar Tēvu. Kultūra atkāpjas, notiek regress uz iepriekšējām attīstības pakāpēm. Bet ja Tēvs ir stiprs, tas vada Māti un tās enerģiju.

Vienlīdzība asociējas ar nabadzību. PSRS – spilgts piemērs.

Tēvs ģimenē rada hierarhiju, kas ir arī nevienlīdzība un kustības, attīstības avots. Ja nevienlīdzību iznīcina, attīstība apstājas, bet tas noved pie nabadzības. Patriarhāts kā sistēma rada feodālo hierarhiju ar karali kā dieva vietnieku zemes virsū. Ja iet bojā karalis vai tam nav pēcnācēju, valsts ir apdraudēta.

Ja māte ar bērniem, bet tēvs prom, tad izvēlas nabadzību. Mātei paliek tas, kas saistībā ar mājām. Vīrietim tas, kas uz lauka un medībās.

Matriarhātā nepastāv mantiska hierarhija, atšķirībā no patriarhāta. Tas darbojas pēc principa – sistēmā visi vienlīdzīgi – no zīdaiņa līdz večukam, kas arī ir svarīgi. Bet tikai no viena viedokļa. Jo mātei izsenis ir piederējis tas, kas mājā, kas mugurā un kas bērniem. Tēvam – darba rīki medībām, lopkpopībai, amatniecībai. Tie bija Bībeles patriarhi, tēvi, pirmie bagātnieki, kas, attīstoties lauksaimniecībai un amatniecībai, sakrāja mantu un sievas no tādiem tādēļ nešķīrās, pacieta. Jo šķiršanās gadījumā, saskaņā ar vissenāko tiesību izpratni, vīram paliktu visa bagātība, bet sievai – bērni un māja. Bet komunistiskā (pirmatnējās kopienas) vienlīdzība atjaunojas sociālismā, komunismā – atņemot tradicionāli Tēvam (turīgajam sabiedrības slānim) piederošo un izdalot to “līdzīgi”.

Krons, mātes pierunāts, kastrējis savu tēvu.

… Tad dēls ar kreiso roku no slēpņa

Sagrāba viņu un un tvēra ar zobaino sirpi

Milzīgi garo, un vīrišķo locekli mīļajam tēvam

Nopļāva milzīgā steigā…

Hēsiods “Teogonija” 178 – 181

Lai bērni nekastrētu viņu, viņš tos apēd.

Dēla cīņai ar Tēvu vienmēr pamatā ir tā lojalitāte pret Māti. Dēls faktiski dara to, ko būtu gribējusi Māte, to arī Hēsiods pasaka. Tēvs baidās no matriarhāta, tādēļ pietuvina sev bērnus, bet Mātes acīs tā ir vardarbība pret bērniem.

Kad piedzima 6. – Zevs, tad iedeva akmeni.

Šajā stāstā skaidri parādās Zevs kā mātes Varonis, kurš uzņemas tās vainu un faktiski izdara to pašu, ko tā tēvs izdarīja savam tēvam. Tātad Krona it kā bailes piepildījās. Taču realitātē tēvi necīnās pret dēliem, tieši otrādi, tie atstāj mantojumu un lepojas, ja dēls sasniedz vairāk kā tēvs. Tātad mīts par Tēva bailēm faktiski ir Mātes manipulācija.

Aizsūtīja Zevu augt starp nimfām. Bērnam ir mitoloģiska vara. Zevs pieaug, uzsit dūri galdā un pieprasa brāļus un māsas.

Būtībā mīts stāsta, kā Zevs ar mātes palīdzību izveido trešo varas centru ārpus matriarhāta un patriarhāta, kuru veido bērni – seši brāļi un māsas, kam vēlāk tiks piepulcināti arī Zeva seši bērni.

Demokrātijas diktatūra

Demokrātija – tā ir Dēla vara. Tā faktiski pārstāv ideju, ka varas avots ir tauta vai tās daļa, nevis Dievs un Valdnieks.

Tie kopā izveido olimpisko demokrātiju (filiokrātiju).

Tātad demokrātija, no vienas puses, ir radusies tāpat kā patriarhāts – ar pretošanos iepriekšējai attīstības pakāpei – patriarhātam, kas savukārt izauga no pretošanās matriarhātam.

Šodien nopietnā žurnālā nevar ievietot rakstu, kurā Maķedonijas Aleksandrs tiek slavēts.

Šodienas kreisajā liberālismā, kas faktiski tā pati sociāldemokrātija (sociālisms vai komunisms + demokrātija) vien ir, kļuvis nepieklājīgi atzīt kādas citas valsts pārvaldes formas kā vien demokrātiju – tā var būt tikai un vienīgi laba, tai nav nekādu iedzimtu trūkumu. Vissliktākais tonis ir slavēt patriarhālas, autokrātiskas sistēmas, bet tā faktiski ir vēršanās pret Tēvu. Šādas ideoloģijas gūstekne ir kļuvusi zinātne, uz kuru KL nemitīgi atsaucas. Bet – tā ir zaudējusi savu objektivitāti, jo arī par Ulmani nedrīkst rakstīt neko labu, tāpat kā par nevienu karali. Bet par 1905. gada revolūciju vai latviešu strēlniekiem kaut ko sliktu teikt arī ir slkts tonis.

Karalis mūs pārstāv labāk, kā 100 deputātiem.

Ja karalis – patriarhāts – tautu slikti pārstāv, tad nereti viņam nocērt galvu. Viena karaļa priekšrocība ir tā, ka ir vieglāk realizēt valsts intereses. Tiklīdz vairāk tiek deleģēta, saskaldīta vara, tā parādās oligarhijas risks, ka valsts intereses tiks privatizētas. Bet oligarhija faktiski ir pret vienotu valsti.

Demokrātija visur transformējas par naudas varu – lobiji, frakcijas, caur ko tiek virzītas intereses.

Tautai ir jābūt politiski ļoti aktīvai un izglītotai, lai tā būtu kompetenta spriest. Iespējams, tāda ir Šveicē, ar tās seno tiešās demokrātijas sistēmu. Latvijā, tikai 1 vai 1,5 % pilsoņu sastāv partijās, Vācijā tādu ir 10%. Skaidrs, ka partijas no biedru naudām nevar finansēt savu darbību. Bet tiklīdz tiek lūgti ziedojumi, tā parādās ziedotāju oligarhiskās intereses…

Patriarhs, Karalis

Feodālisms ir Tēva vara un tās radīta hierarhija.

Monarhijām vadošās ir vērtības – tikums, krietnums.

Būtībā visi goda likumi ir radušies feodālisma apstākļos. Apkarojot patriarhātu, tiek apkaroti arī tie, kas spilgti izpaužas arī jau pieminētajos KL uzbrukumos tikumībai.

Tēva vara uztver savus pavalstniekus kā no Dieva saņemtu pienākumu.

Tas ir svarīgi – Dievs deleģē karalim atbildību par savu tautu un valsti kā veselumu, nevis kā par indivīdiem, un viņš tiek kronēts baznīcā.

Ja parlaments nedarbojas mūsu interesēs, tad valsts ir nozagta.

Tātad prihvatizēta. Tomēr jājautā – bet kā citādi demokrātijā varētu būt? Ja nu vienīgi tā kā Šveicē, bet es neesmu klātienē pētījis. Latvijā demokrātijas ietvaros vienmēr būs tikai oligarhija – katrs centīsies mazumiņu nozagt sev, nevis kalpos valsts interesēm. Ja nav patriahāta, tad nav vērtību, nav krietnuma un tikumu.

Demokrātija pret patriarhātu

Vara nāk no Dieva vai vara nāk no tautas? Pēdējo ieviesa Zevs.

Teorijā var būt tikai divi varas avoti – Dievs un tauta. Modernajā pasaulē uzskata, ka tikai viens – tauta. It kā demokrātijai nebūtu alternatīvas, kas ir kļūdaini, totalitāriski un vienmēr noved pie oligarhijas. Tādēļ par demokrātiju visskaļāk klaigā tieši oligarhijā ieinteresētie. To mēs spilgti redzam cīņās pret arābu valstīm. Termins “autoritārs režīms” ir ieguvis negatīvu nokrāsu, bet tas taču nāk no vārda “autoritāte”. Kā autoritāte var būt slikta?

Zevs cīnās pret Dieva kā varas avota ideju, nostājas pret Tēvu, par diferenciācijas ideju.

Faktiski visi dievi sākot no grieķu mitoloģiskajiem pirmsākumiem ir apdraudējuši savus tēvus un tie baidījušies no dēliem, kas, kā iepriekš teicu, ir māšu manipulāciju un interpretāciju ietekmē. Mātes Varoņi. Ja ir konsekvence nosargāt Tēvu, tad nonākam pie secinājuma – varas avots ir Dievs. Ja sargājam Mātes inspirēto un Tēvu nesatikušo Dēlu, tad varas avots ir tauta. Tomēr tas nav tik vienkārši, jo Zeva demokrātija ir dievu, “izredzēto” jeb izglītoto un kvalificēto demokrātija. Prometejs, kas atnesa cilvēkiem uguni, un mudināja tos mazināt upurus dieviem, iespējams, ir daudz lielāks demokrāts. Bet varbūt viņš, kā jau titāns – aristokrāts šādi mēģināja uzpirkt tautu, lai tā nostātos viņa pusē pret šiem iznireļiem – olimpiskajiem dieviem.

Zevs – mērkaķu bara alfa tēviņš, kas apaugļo visas sievietes.

Manuprāt, Tēva loma, feodālisms, Olimpa kalns, muiža, utt. ir bioloģiski determinētas parādības, jo tā visa atgādinošas izpausmes parādās jau zīdītajdzīvnieku kolektīvās kopdzīves formās, tajā skaitā – pērtiķu barā. Ja tajā izveidojas stiprs alfa tēviņš, tad visas mātītes apaugļo tikai viņš. Tam ir bioloģiska jēga – atražoti tiek tikai visstiprākā tēviņa gēni. Šis pats princips izpaužas tā sauktajās pirmās nakts tiesībās. Tomēr, ja daudzu māšu bērniem ir viens tēvs, tad būtībā tiek balstīts matraiarhāts, jo viņš var pildīt tikai bioloģisko, nevis sociālo Tēva funkciju. Tikai monogāmija ļauj rasties sociālajam, Mātes varu līdzsvarojošajam Tēvam.

Kaut kas titanomahisks ir arī beta tēviņu konkurencē par vienīgo alfa tēviņu vietu.

Cīņas, kas pusaudžu vecumā, pasūtīt vecākus, iznīcināt.

Pērtiķu bara struktūra ir arī pusaudžu grupām. Notiek autoritāšu krīze – vecāki “tiek gāzti”, un to autoritāte deleģēta grupas līderim. Sākas vecāku cīņa pret bērniem, bet tai ir grieķu mitoloģijās aprakstītās titanomahijas – dievu cīņas pret titāniem pazīmes.

Apziņas un zemapziņas hierarhija

Vai mēs cienam vēsturi, dzimtaskoku, senčus, arhetipus, pieredzes hierarhiju, jeb, kā modernajā refleksijā visu saprotam “ar prātu”.

Ja eksistē prasība pēc dominējoša “tīrā prāta”, tad tā ir sacelšanās pret zemapziņu – jūtām, instinktiem un “visu, kas ar mums noticis”. Tas ļoti atgādina Zeva nedarbu – viņš uzvarētos titānus – vecākus sākotnēji nosvieda dziļi Tartarā, ko var interpretēt kā dziļu aizmirstību, iznīcināšanu vai anihilāciju.

Kad aizsūta vecākus uz svētlaimīgo salām, Šajā varas/ģimenes/politikas brīdī līdzsvarojas: Matriarhālā, Patriarhālā, Filiokrātiskā ideoloģija.

Ar šo soli Zevs faktiski uzņemas atbildību par visu pasauli vai manā interpretācijā – visu psihi. Apziņa tiek nevis pretstatīta, kā titanomahijā, visai pārējai psihes ēkai, bet tā uzņemas vadību un atbildību par visu pārējo. Rodas sistēmiska hierarhija – apziņa kā augstākā pakāpe vai kā automašīnas stūre, bet zemapziņa kā motors. Automašīna ir braucama, ja stūre un motors sadarbojas.

 image

  1. zīmējums.

Un nevienu nevar izmest no šī trijstūra. Kopā veido sistēmisku loģiku.

Ir jāatzīst, ka tāpat kā ģimenē vienlīdz svarīgi ir gan māte, gan tēvs, gan bērns, tā lielāku cilvēku kolektīvu kopsaturēšanā – matriarhālais, patriarhālais un filiokrātiskais elementi. Neviens nav slikts un nepareizs, bet to pozitīvās īpašības var izpausties, tikai tiem sadarbojoties.

Titanomahija, pirmoreiz

 

10 titāni un viņu bērni pret olimpiskajiem dieviem.

Saskaņā ar mītu, titanomahijā pret dieviem piedalījās visi titāni, izņemot vecākos no divpadsmit – Okeānu un Tētiju, kā arī viņu bērnus.

Prometejs ir tradicionālo vērtību pusē.

Prometejs, titānu Īapeta un Āsijas (varianti – Klimenes vai Temīdas) dēls titanomahijā, protams, karo pret dieviem, neskatoties uz to, ka viņš, būdams pareģis, zina, ka zaudēs. Taču viņš cer tikt Zeva pažēlots un atzīts, apmaiņai pret to esot gatavs izpaust noslēpumu – ka Zeva dēls uzvarēšot savu tēvu. Turklāt Prometejs ir arī cilvēku pusē, aizstāvot to tiesības samazināt ziedojumus dieviem – faktiski tas nozīmē, ka viņš kūdīja cilvēkus atmest un nerespektēt dievus, tātad pasaules un apziņas pamatstruktūras. Būtībā viņš pats darīja to, ko piedēvēja kādam no Zeva dēliem.

Brālēnu Zeva un Prometeja cīņā mēs redzam vērtību un attīstības cīņu. Bet vai tā ir attīstība, kas noliedz vērtības?

Prometejs pārstāv aristokrātiju un feodālos goda likumus – tātad vērtības. Taču viņš faktiski atbalsta oligarhiju, tātad sadrumstalotību, nevis unitāras valsts nepieciešamību. Katram titānam ir sava atsevišķa ietekmes sfēra un viņi negrib nekādu citu autoritāti, kas tos ierobežotu. Tas atgādina daudzās valstiņas 13. gadsimta Latvijā, kuras pašas nespēja apvienoties lielākā un organizētākā veidojumā, tādēļ to izdarīja ārējs spēks. Vai arī Rišeljē laika Franciju, kas, sadaloties Romas impērijai, pretēji Vācijai, nesadrupa sīkās hercogistēs, bet palika kā unitāra valsts, kas ļāvai tai divus gadsimtus būt vadošajai Eiropas valstij. Līdz Vācijā radās Bismarks.

Zevs pasauca palīgā: Heketonhēri(?) kolektīvais spēks, 50 saplūduši. Herakls – pusdievs, dieva un mirstīgas meitenes bērns.

Savā ziņā Zevs tomēr respektēja vērtības, respektīvi – gan pagātni gan nākotni, gan zemapziņu gan apziņu. Savā ziņā viņš parādīja, ka ir labāks titāns nekā citi titāni. Jo kas tad ir hekatonheiri? Tie ir simtroči, tātad 50 cilvēki, kas rīkojas kā viens vesels, kam nav individuālu interešu un gribas, tātad kolektīvās pastāvēšanas loģika. Turklāt hetonheri bija tie, kuriem saskaņā ar mītu, piedzimt no Gajas traucēja to tēvs Ūrans un kādēļ Gaja iedrošināja kastrēt Ūranu, tātad sacelties pret Tēvu. Būtībā Zevs laboja tēva Krona un vectēva Ūrana kļūdas un vienlaicīgi pakomplimentēja matriarhātam – Gajai. Turklāt Zevs nevis baidījās no sava dēla Hērakla, bet aicināja to palīgā, kopīgā ciņā. Šāda rīcība parāda, ka viņš ir sasniedzis jaunu vīrišķā apvienošanas un attīstības pakāpi, tādēļ ir pelnījis būt valdnieks pasaulē un psihē.

Pretruna nav apstāšanās, bet kustība. Bez pretrunas nevar būt kustības.

Dialektikas pamatlikums un iemesls, kādēļ hierahija ir jāatbalsta un jāsaglabā. Tādēļ interesanti, ka Zevs vienlaikus ir gan demokrātisks, gan autoritārs un tiklīdz mēs tajā saskatām nesavienojamību, tā apstājamies. No šāda viedokļa – varas avots vienlaicīgi var būt gan Dievs, gan tauta. Jo valdnieks, kas ignorē tautas kolektīvās vajadzības un sarunājas tikai ar Dievu, tiek gāzts jeb uzvarēts un iekarots.

Melnbalti domājoši cilvēki nespēj ieraudzīt daudzslāņainību, kura nav vai nu / vai nu, bet ir gan / gan.

Analīze – sadalīšana, atšķiršana nevar būt vienīgais saprašanas intruments. Tikai kopā ar sintēzi – apvienošanu, tā iegūst īsto jaudu. Kaut gan melbalti domājošam cilvēkam liekas, ka tās viena otru iznīcina.

Studējot mitoloģiju, reliģiju un vēsturi mēs iegūstam padziļinātu simbolisku uztveri un asociēšanas bāzi, kas noved mūs intuitīvā tuvumā dziļākajām pasaules programmām.

Man mīts ir kā “smadzeņu foto”, kas atspoguļo dziļākās saknes arī tam, par ko šodien runājam padziļināti – ideoloģijām. Smadzenēs, apziņā – iznirst idejas no dziļākiem psihes slāņiem.

Apziņa un zemapziņa. Tagadne un aizvēsture

Sajūtam “insaitus” – “jā, tā ir, šis stāsts manī atsaucas”. Šodien tas vairs “neskaitās”, bet vēsturiski gan. Literātiem utml tika deleģēta uzticība kā pareģotājiem.

Psihē ir mehānismi, kas, sajūt patiesību un sūta mums signālu, ka tā ir pazīta. Ļoti svarīgi ir uzticēties tiem, nevis pretstatīt “uz pierādījumiem balstītajai” zinātnei, kura dažkārt mēģina uzvarēt intuīcijā balstītās zināšanas, šajā ziņā rīkojoties līdzīgi Kronam, kas saceļas pret tēvu. Tomēr ši KL kaislīgi balstītā tendence nav pilnīgi uzvarējusi. Daudzviet izcili mākslinieki, tātad intuīcijas zinātnieki, joprojām ir autoritātes un viņu darbus izmanto diskusijās kā argumentus. Man ir pilnīgi leģitīmi atsaukties gan uz mākslu, gan uz mītiem. Cilvēki, kas atzīst tikai uz pierādījumiem balstītas zinātnes argumentus, manuprāt, ir aprobežoti.

Zeva un Prometeja konkurencē parādījās Pandora (“tā, kas ietver sevī visu skaistumu”). Tika aizsūtīta Epimetejam. (stāsts par lādi)…

Šeit un varbūt jau agrāk vajadzēja atvērt Grieķu dzimtaskoka Stumbru – http://www.viestursrudzitis.lv/wp-content/uploads/2017/01/II_Titani_2008.pdf Pandora (apdāvinātā ar visu) bija olimpisko dievu kolektīvi radīta bezvecāku sieviete – klons, ar kuras palīdzību Zevs gribēja sodīt cilvēkus par to, ka tie paklausījuši Prometejam un sagrēkojuši pret dieviem. Prometeja jaunākais un aprobežotais brālis Epimetejs nespēja to neapprecēt, kā rezultātā Pandora atvēra Zeva atsūtītu lādi, no kuras izlidoja visas nelaimes, tikai Cerība palika iekšā.

Šiem dzimst meita Pirra. … piedzimst …

Pirrai ir maksimāli nekvalitatīvi vecāki – aprobežots, no titāniem radies tēvs un dievu mākslīgi veidota, klonēta māte (tātad nenosoša sevī vēsturiskās, arhetipiskās programmas), kuru dievi atsūtījuši cilvēkiem par sodu.

Pleijones

Māsīca un brālēns satiekas un apprecas.

Pirra apprecas ar Prometeja dēlu Deikalionu, kas arī nes sevī titāniskos pirmssākumus. Zīmīgi, ka Deikaliona māte ir Pleione, Okeāna meita, kura nav piedalījusies titanomahijā, bet kura ir sieva diviem brāļiem – Prometejam un Atlantam. Var teikt, ka Pleione ir ciltsmāte lielākajai daļai grieķu mitoloģiskā dzimtaskoka zaru.

Zemes pamats nāk no Atlanta.

Atlanta meitas pleijones precas ar dieviem! Zevs ar Maju, Ēlektru un Taigeti, Poseidons ar Alkioni un Kelaino, Arejs ar Steropi un tikai Meropes vīrs Sīzifs neizaug, nekvalificējas par dievu. Zeva, Areja un Sīzifa sievas ir vienlīdz jaudīgas mitoloģijas varoņu dzemdētājas kā Pirra.

Pārejam pie uzlabotā matriarhālā pamata

Titāni, dievi un Pleijones

Parasti grieķu mitoloģijā runā par dieviem, titāniem un cilvēkiem, dažreiz pieminot dēmonus – titānu vecāku līmeni. Tomēr manas ģenealoģiskās studijas ļauj ieraudzīt vēl vienu būtisku līmeni – pleijones. Tas ļauj paskatīties uz tām kā uz uzlabotu (salīdzinot ar Gaju un Reju) matriarhālu pamatu.

Pēdējie pārstāv vērtības.

Titāni pārstāv vērtības, aristokrātiju, Tēvu. Bet Pleijone ir tāda tēva meita, kurš bija titāns, taču nepiedalījās titanomahijā. Man tā šķiet ievērības cienīga nianse.

Kas mums visiem jādara, lai noturētu kultūru un izdzīvošanas zināšanas?

Jārespektē ne tikai tagadne un nākotne – modernais, bet arī pagātne – arhaiskais. Valdīt var tikai tāds Zevs, kas titāniskāks par titāniem. Apziņa un prāts, kas ņirgājas par zemapziņu un intuīciju, nav efektīvs. Uz pierādījumiem balstītas zinātnes vīzdegunība to diskvalificē.

Titanomahija, pusaudžu stāsts

Titāni, titanomahija – kad vecāki cīnās pret bērniem.

Titanomahija ir viena no dabiskajām ideoloģijām. Tās uzdevums ir izšķirt, vai jaunais ir pilnīgāks par veco, vai tam ir tiesības pārņemt varu. Konrādam Adenaueram bija tuvu 80 gadiem, kad tas 1949. gadā kļuva par Vācijas kancleru. Jaunākā paaudze bija sevi diskreditējusi un tika meklēts kaut kas, kas bija pirms Dēla kļūdām. Zīmīgi, ka tieši 1933. gadā Adenauers pensionējās, tā ka nacistu stāstā viņa nebija… Tā ka ne vienmēr Zevs uzvar. Ne vienmēr jaunākajam ir taisnība. Kam tā ir, jānoskaidro cīņā, jāliek eksāmeni.

Šodienas pusaudžu idejas – ministru kabinets pēc 30 gadiem.

Tā var teikt, bet tas nav garantēti. Varbūt šodienas pusaudži veido aklo attīstības zaru, kas nekur neaizvedīs. Tad būs jāmeklē kāds adenauers, kuru atsaukt no pensijas…

Vecākus aizstāj pusaudžu grupas līderis, kas spēj nodiktēt mūziku, apģērbu, narkotikas, seksualitāti.

Sākotnējā ideja, attīstības piedāvājums, nekad neizpaužas kā strukturēta, racionāla, politiska, zinātniski reflektējama programma. Tas, ko pusaudži atrod kā atšķirīgu no vecāku koptā, vienmēr ir intuitīvs. Iekšēja sajūta, kura kaut kur sauc un kaut kā dzīvo un izpaužas. Tai ir 30 gadu laika, lai nobriestu līdz politikas instrumentam.

Tas, kas notiek pusaudžu grupā, ir fascinējoši – nez no kurienes iznirst kaut kas jauns, nebijis. To nevar radīt ne jaunāki, ne vecāki cilvēki, tikai pusaudži. Tas dzimst viņos iekšā un man tas ir Dieva jeb spontanitātes pierādījums.

Vecās vērtības katrā laikmetā iznirst citādā dizainā.

Pasaules vēsture liecina, ka nekas nestāv uz vietas. Nav iespējams kaut kur no jauna konstruēt to, kas notika Senajā Grieķijā. Bet bez Senās Grieķijas nav iedomājama šodienas Eiropa. Tai, protams, ir arī citi izcelsmes avoti – Bībele, senās Mezopotāmija un Ēģipte.

Lai saprastu, kur Zevā ir Krons un kur Ūrans, un kur viņi visi ir Hēraklā, ir jābut mitoloģijas zināšanām. Jo citādi nevar saprast, kurp notiek kustība un vai tā vispār notiek.

Komunisms, kreisais liberālisms

Kritizējamākā politiski-ideoloģiskā sistēma – ja māte apvienojas ar dēlu.

Atgriežamies pie zīmējuma un skatāmies citu griezumu – Māte ir kopā ar Dēlu vai Bērnu. Kā mēs zinām, gan aizvēsturē, gan šodienas ģimeņu krīzēs tā ir ļoti izplatīta konstrukcija. Neesmu slēpis, cik maz man tā patīk un par cik arhaisku un nemodernu es to uzskatu. Ideoloģiski tas izpaužas kā komunisms, sociālisms un kas nav mazsvarīgi arī šodienas Latvijā – gan kreisais liberālisms gan kreisais nacionālisms jeb nacionālsociālisms. Tas ir būtiski – es arī sevi uzskatu par nacionālistu un liberāli, bet labējo. Tādēļ – ja sakām – nacionālists, nepasakām neko. Starp Hitleru un Ulmani ir bezdibenis. Pat starp Hitleru un Musolīni.

Kad Reja paliek stāvoklī ar 6. bērnu un aizbrauca uz Krētu dzemdēt.

Zevu Reja neatdod aprīšanai Kronam, tātad izpaužas matriarhāls reflekss, turēt bērnus pie sevis. Un tas ir noturīgs visu laiku, kamēr Zevs aug. Viņa matriarhalitāte (Mātes Varonis) tomēr nav jāskata tikai kā atpakaļrāpulība. Zīmīgi, ka tieši šādi audzis dēls kļūst par Valdnieku, nevis Tēvam pietuvinātie. Turklāt jaunākais, bet jaunākie dzimst vecākiem un tādēļ gudrākiem vecākiem, nekā vecākie.

Iespējams, mātes ideja, ka dēlam jāatprasa no tēva norītie bērni.

Tā noteikti ir Mātes ideja, antipatriarhāla, tomēr šeit nevar nesaskatīt ko jaunu – Mātes ideju realizē vīrietis, tādēļ tā nav tikai matriarhāla, tur ir arī Tēvs klāt, lai gan sākotnēji šķiet, ka Tēvs un Dēls ir ienaidnieki uz mūžu. Bet jau Krons pierādīja pretējo.

Dēls agrīni spiests būt par vecāko vīrieti ģimenē. Viņa vīrišķibas spēks nevar būt tik liels kā pieaugušai sievietei.

Šī ir bieži sastopama, Mātes ideja – izvēlēties Dēlu, nevis Tēvu. Un mēģināt panākt, ka tas mūžīgi paliek pie Mātes, neizaug. Krons, tātad vēl diezgan mazdiferencēts vīrišķs spēks, panāca pretējo. Tomēr šī spēja “aprīt” bērnus katrā ģimenē ir jāapliecina no jauna.

Klasika – puika, kas audzis ar māti, kam vīrišķība sabradāta, domā, ka ir baigais gudrinieks, ka visas mātes idejas ir viņa idejas/ideoloģijas un tēvs ir kretīns. Puika neapjēdz, ka tas, uz ko viņš stāv, nav viņš pats un tie ir abi vecāki vienādās daļās.

Vecāki vienādās daļās plus viņš pats – šis trīsstūris, skatām vēlreiz zīmējumu. Tomēr tā vīrišķības sabradātība ir jāskata no vairākām pusēm. Jo tā ir arī audzināšana – ko vajag pasaules sievišķībai. Tam, kurš uzņemsies būt valdnieks, ir ir neiespējami nesaprast un ignorēt pusi no savas valsts, sievišķību.

Tie, kas pulcējas kreiso liberāļu spārnā (kustība “Par”) neizskatās pēc vīriešiem, nav brieduma un iekšējā svara, ir nervozitāte un klaigāšana.

Tā es to redzu. Visi šie paristu puikas neizjūt to iekšējo rāmumu, kuru var dot “apjausma, ka Tēvs ir”. Turklāt paradoksāli, ka objektīvi lūkojoties, daudzi no šiem politiķiem ir (it kā) pietiekami nobrieduši vīrieši, kam minētā apjausma varētu dot atvieglojumu un izaugsmes sajūtu. Taču nē – viņi turpina nēsāt īsās bikses un pusgarās zeķes. Bailes no Mātes, faktiski Dievietes, izpaužas politkorektumā un liberālisma paciešanā. To var redzēt sejās.

Īstie vīrieši tiek asociēti ar zagšanu, privatizāciju, “tas noteikti nevar būt tīri”.

Tas ir būtiski – ka resursu pārņemšana savā kontrolē nenozīmē pazīmi, ka tie var tikt racionāli izmantoti “kopīgam labumam” (res publica), bet tikai un vienīgi individuālajam patēriņam. Būtībā tā ir antipatriarhāla ideoloģija – neticēt, ka Tēvs par bērniem rūpējas, bet gan tos “aprij”. Un tā ir individuālisma projekcija, kurš patriarhātā redz pats savu nepievilcīgo seju.

Oligarhija

Kā attiekties pret Lembergu? Iespējams, neatzītais LV karalis. Vai kā valsts ienaidnieks, vai kā feodālis, vai karalis? Tomēr jāatšķir monarhija no oligarhijas.

Starpība starp Zevu un Kronu ir tā, ka pirmais uzņemas atbildību par visiem, respektīvi, rūpējas par visu labumu, ir sistēmisks, nevis egoistisks. Un ir starpība, vai mēs Lembergā redzam Zevu vai Kronu. Vai mēs redzam valstsvīru, feodāli, hierarhijas posmu, jeb oligarhu – kolektīvo, valsts interešu drupinātāju. Manuprāt, Aivarā Lembergā var redzēt abus, un tas ir pietiekami, lai viņa fenomenā neredzētu tikai juridisko aspektu. Jo jurisdikcija vienmēr atpaliek no dzīves. Brīdī, kad likums tiek pieņemts, tas jau ir novecojis. Tādi kā Lembergs ir izplatītākais iemesls attīstīt juridisko domu.

Pretstati – feodālis ir hierarhijas balsts, bet oligarhs – tās ienaidnieks. Feodālis ir kā Zevs, bet oligarhs – kā Krons. Izskatās, ka Lembergs varētu būt abi. Bet laikam tikai no mums ir atkarīgs, kuru no abiem redzēsim un attīstīsim.

Valsts tiek sašķelta, augstmaņi iegūst tiesības uz kādu sfēru kādā “privatizācijai” līdzīgā ceļā.

Tas ir tipiskais oligarhijas ceļš, kas ir daudz tuvāks individuālismam un liberālismam, kā KL to grib redzēt. Svarīgi ir zināt savu svara kategoriju un ja tu to zini, tad zini savu vietu sistēmā. Šajā aspektā ir svarīgi tādi spēlētāji kā Strīķe un Jurašs. Bet svarīgi arī, ka viņu noliegums ir nolieguma noliegums. Tiklīdz viņus uztver kā vienīgo, mātišķi/dēlišķo patiesību, tā iestājas pasaules gals, cirkulārais laiks.

Oligarhi no lēņa mantošanas tiesībām. Krīzes gadījumos rīkosies katrs savu interešu vārdā (M.P. Oligarhs baidās no nāves, karalis?)

Lēņa mantošana faktiski ir oligarhija. Tā nozīmē – nevis sekot, ko karalis tev uztic, balsoties uz tavu tābrīža spēju novērtējumu, bet kas tev ir automātiski dots. Šis princips ir loģisks un tā pārkāpšana – kārtējā titanomahija. Problēma tajā, ka ne vienmēr zevi izrādās pārāki par kroniem.

Rūpes par večukiem vienmēr ir bijušas, tagad vairs ne feodālis, bet pašvaldības.

Feods etimoloģiski un jēdzieniski ir zemes īpašums. Un feodālim ir dabiski rūpēties par “kopējo labumu”, kas nereti nonāk pretrunā ar individuālo. Rūpes par bērniem un veciem cilvēkiem ir matriarhālā lieta, ģimenē visi ir vienlīdzīgi. Un ir svarīgi to ietvert Zeva trīsstūrisko darbu sarakstā. Vēsturiski tas tā ir bijis.

Princips, ka vara nāk no tautas, nevis Dieva, migrē. Tomēr – demokrātija gan par veciem cilvēkiem, gan bērniem rūpējas krietni sliktāk, nekā to būtu varējušas monarhijas un tajās iekļautie feodāļi. Individuālismam gan bērni, gan večuki ir slogs. Tādēļ individuālisms ir Nāve, tas nevar sevi atražot.

Karalim ir taisnība tikmēr, kamēr nav nocirsta galva.

Ir aprobežoti domāt, ka ir iespējams absolūts valdnieks un fantazēt, kādam tam jābūt ideālā gadījumā. Realitātē visi valdnieki vienmēr ir jutušies atkarīgi no tautas noskaņojuma un tam jūtīgi sekojuši, ir bijuši Dieva/tautas iecelti. Valdnieka prasme vienmēr bijusi – uztvert virzienu, kurā jūt tauta un to attīstīt jeb izspēlēt. Karaļi, kas to nav spējuši, ne vienmēr ir sodīti ar nāvi, dažreiz tautas nav bijušas gana stipras, lai to veiktu. Bet tādas tautas neizdzīvo…

Kolektīvās vērtības

Kāpēc Zevs uzsūtīja grēku plūdus? Kad bija dabūjis varu un pārstāvēja vēsturiskās vērtības, nolēma, ka liberāļi jānoslīcina.

Liberāļi kā sistēmas antagonisti nevar netikt noslīcināti. Alternatīva ir tikai sistēmas nāve. Bet man tas nozīmē kaut ko konkrētu – latviešu tautas un valodas bojāeju. Tomēr jāatzīst, ka latviešiem viņu tiesības būt nav garantētas, tās jāizcīna. Mums kā Zeviem jāapliecina savs pārākums pār Kronu, tas nav iepriekšdots un garantēts.

“Kas ir mana bauda?” “Pēc manis kaut grēku plūdi”. Cilvēki=viendienīši.

Individuālisms un KL neuzņemas sistēmisku atbildību. Bet tas rada sistēmiskas ievainojamības risku un tiek automātiski pakļauts sistēmām, kurās ir atbildīgais. Paradokss – ieguvām neatkarību, bet atdevām to par neko. Eiropas savienībai, ASV? Sistēmu veido Tēva un Dēla savienība. Ja tā ir, tad nekas to nespēj sagraut. Kad jūdi iznāca no Ēģiptes, to bija 600 tūkstoši. Bet tad viņi radīja savus sistēmu sargājošos baušļus, kā rezultātā, neskatoties uz holokaustu un vēl nez kaut ko, tā ir dominējošākā nacionālā sistēma pasaulē.

Antisemītisms skaidri parāda, kā var attīstīties, bet vienlaicīgi iekļauj sevī matriarhālo skaudību, kas visu nogalina.

Mitoloģijā viss notiek vienlaicīgi visos laikos. Šī tēma ir tik sistēmiska, ka te nav beigu un sākuma. Mēs dzīvojam visos laikos, kuros esam dzīvojuši.

Jā, psihei jābūt apvienotai, Zeva atzītai un pārvaldītai, vai kā es pirms 15 gadiem savas “Bendes meitiņas un viņas tēvs” anotācijā rakstīju – atkarības psihodrāma 8 cēlienos ar sākumu un beigām, pasakām un mītiem. Dzeju un eksistenciālismu, zinātni un mākslu.

Vienīgā emocionālā un varas motivācija ārdīt hierarhiju var būt skaudība.

Jā, skaudība ir Sātans. Bet Sātans ir Dieviete, Gaja, Reja utt. un skaudība ir gan komunisms, gan KL. Slikti? Nē, jo eksaminējoši. Hierarhijai (Tēvam) nemitīgi jāliek eksāmeni, lai apliecinātu, ka viņš ir joprojām leģitīms sistēmas pārvaldnieks, kas darbojas visu interesēs.

Šodien arī zinātne ir ideoloģizēta.

Protams. Tas ir pārsvars trīstūrī Māte + Dēls, bet tam nav absolūtas leģitimitātes, tas pazemo zinātni un tas mainīsies. Oligarhiskais mainstrīms ieinteresēts uzbrukumā Tēvam, bet tam tā nav jābūt.

Demokratija saaugusi ar sociālismu/komunismu.

Tas tā ir ne jau no Marksa/Engelsa un viņu nonivelēšanas. Tas ir arhetipiski. Dēls ir pret Tēvu, kopā ar Māti.

Šodienas vara ir oligarhāts, kur īstie oligarhi nav tie, kurus par to vaino.

Ja pasaule samazinās līdz rieksta čaumalas apmēram (Šekspīrs), tad mēs regresējam. Subjektīvi tas ir forši un pagātni izzinoši, bet objektīvi – garām. Kronam arī ir nozīme. Latvija ir liela, salīdzinot ar daudzām Eiropas valstīm. Tomēr arī maza, piepildāma un stutējama daudzus gadsimtus uz priekšu.

Jautājums jau vienmēr par Zeva un Krona attiecībām.

Tas ir mūžseni arhetipiski, Dēls/Tēvs. To nevar anihilēt, kā to gribētos feministēm un KL

Latviešiem nekad netiks ļauts izveidot savu monarhiju.

Es neredzu, ka tuvākajā nākotnē latvieši spētu izveidot globālu Tēva lomu. Tomēr ir svarīgi iekļauties hierahijā, būt pakļāvīgam Dēlam. Pakļauties, mācīties.

Latvieši, Krievija – Dēls un Tēvs?

Šāda iespēja bija krieviem, bet viņi viņu pakāsa, nogalinot caru.

Jā, tas ir būtiski un pasaule tajā brīdi pavērsās atpakalaļ. Ar latviešu palīdzību, šo visu mitoloģiski, nevis konkrēti apjaust, nozīmē iet tālāk. Bet tas nenotiek. Latvieši – cara slepkavas.

Ja Kerenskis būtu noturējies, varbūt būtu labāk. Bet nebija tēva un RLaikā 1961. gadā slavēja PSRS.

Kerenskis ir gan Tēvs, gan griba un vājums un n-tās publikācijas… (pameklējiet paši 2017, gada pēdējos numuros bija stāsts par Kerenski, kas beidzās ļoti pazemojioši)  Beigās tas izpaužas visā pilnībā . Bet vājums, salīdzinot un eksaminējoties ar Māti. Krievijā Māte ir superspēcīga un Putins ir tikai tās Varonis, nevis Valdnieks.

Par to runājot, jūtos kā Apsūdzētais, Upuris, Putina pusē. Bet objektīvi esmu antiputinists, ar latviešu Tēvu. Trīsstūra loģika, kuru latvieši vēl nav apguši.

Osvalds Zebris “Gaiļukalna ēnā” no sērijas 20.gs Latvija

Simptomātiski, ka Ovaolds Zebris saka to pašu, tikai simboliskā/vīrišķīgā, bet savā ziņā arī bailīgā veidā. 700…1000 LV tautskolotāju 1905. gadā bija “tautas pusē”. Smieklīgi, objektīvi skatoties, tauta gāja pašnāvībā.

LV nacionālās intereses PSRS bija labāk pārstāvētas kā šodien.

Man tā liekas, tomēr vai tā aizstāvība nebija kā indiāņu rezervāts – vai mums to vajadzēja? Bet kas ir alternatīva? – ņemt varu, atbildību un visu ar to saistīto šmuci.

Publicēts: 25.02.2018
Komentāru skaits: 0