Hitlers, manuprāt, ir visiespaidīgākais no manas diktatoru trijādes. Visvairāk sitošais mūsu aklajā punktā, kas traucē redzēt, kā izvēršas tā bērna dzīve, kas dzimis kā nākamais pēc tam, kad mātei miruši (Hitlera gadījumā – trīs) vecāki bērni. Par to es runāju senā, bet pārstrādātā rakstā, kas drīz būs arī šajā saitā[1]. Un arī lekcijā[2] par Nāvi, kura arī drīz vien šeit būs un kura mani motivēja visus šos Nāves faktus aktualizēt.

Gan āriešu mitoloģijas piesaukšana, gan simbolika, ko izmantoja nacisti, Ir Nāvi svinoša un atzīstoša. To acīgi pamanījusi un savā daiļradē izmantojusi slovēņu rokgrupa “Laibach”, kuras koncerta tapšanu Ziemeļkorejā filmējis latviešu režisors Uģis Olte[3]. Bet interpretācijās, manuprāt, ir kļūda – Ziemeļkorejas tagadējais režīms nav klaji nekrofīls, Nāvi slavinošs. Hitleram un Ziemeļkorejas diktatoru dinastijai kopīgs ir cits – kolektīvisma augstākstādīšana par individuālismu. Abi producē ar kolektīvajām vērtībām saistītus simbolus un Nāve ir viens no tiem, varbūt visbūtiskākais.

Dati šim dzimtaskokam ņemti no vairākām grāmatām, svarīgākā no kurām laikam ir tā, kuru uzrakstījis Džons Tolands[4]

Dzimtaskoks tapis kopā ar Normundu Tiltiņu, un bijis publicēts gan žurnālā “Psiholoģijas pasaule”, gan manā vecajā mājaslapā.

[1] Viņu dvēseles kods ir kliedziens

[2]

[3] http://splendidpalace.lv/lv/movies/view/2316

[4] Džons Tolands “Ādolfs itlers. Biogrāfija”, Atēna, 2005; Traudla Junge “Līdz pēdējai stundai”, Atēna, 2005; Roberts Dželetlijs “Ļeņins, Staļins un Hitlers”, Dienas Grāmata, 2008

 Hitlers-page-001

Publicēts: 14.05.2017
Komentāru skaits: 0