Skatīt komentārus

Kas ir uzdevums, kurš dzejniekam kā varonim veicams? Un kas ir cilvēka uzdevums? Ar ko Aspazijas uzdevums atšķiras no Elzas Rozenbergas uzdevuma? Kā rakstnieki savos darbos labo ne tikai dzimtaskokus, bet reizēm dibina arī nācijas? Kā nepareizi dozēta mīlestība cilvēka rokās kļūst par bīstamāku ieroci nekā naids? Rainis īsi pirms nāves kādā vēstulē raksta: “Man arī dzīve nau varējusi nekā padarīt, bet tikai līdz tam laikam, kad es izpildīju savu uzdevumu, – 60. gadā es to beidzu un tad arī beidzās mana dzīve. Bet arī tad es nezinu, vai tas tiešām bija mans uzdevums, ko es izpildīju, jeb vai tikai laika uzdevums un mans palika un izgaisa?” Viesturs Rudzītis mēģina viest skaidrību šajos jautājumos, būdams pārliecināts, ka “latviešu sievietēm interesēties par Aspaziju varētu nozīmēt interesēties par sevi”. Un patiesi – lai labotu kļūdu, reizēm nepieciešams tik vien, kā izcelt to gaismā un ieraudzīt. Šī grāmata palīdzēs katram, kam dzīve kā kurpe mazliet sākusi spiest.

Inga Ābele, rakstniece

 

No Baltijas (un Latvijas) nākušas daudzas izcilas sievietes, kuras atstājušas pēdas visas Eiropas (un līdz ar to pasaules) intelektuālajā diskusijā (Elīza fon der Reke, Anna Šarlote Doroteja fon Mēdema u.c.). Šo sieviešu panteonā sevišķu vietu ieņem trauksmainā modernisma dzejniece un rakstniece Aspazija, kurai bija lemts darboties pretrunīgajā laikmetā, kad augošais kapitālisms nomāca vecās morāles normas, kad notika sabiedrības sašķelšanās. Toreiz dažādo sabiedrības kārtu ideologi saviem līdzcilvēkiem problēmas skaidroja, uzveļot vainu „ne-savējiem” no citas kārtas. Bet vai tā bija? Un vai mūsdienu dramatiskajā Latvijas sociālpsiholoģiskajā situācijā vainojami tikai „ārējie spēki”? Un vai tie bieži netiek izdomāti, lai nebūtu jāveic pašanalīze? Psihoterapeita pieredze un patstāvīga spriestspēja ļauj autoram atsegt mūsu sabiedrības garīgo problēmu dziļākos cēloņus ar paralēlu ieskatu sirmā senatnē. No šī viedokļa grāmata ir arī cilvēces dvēseles spoguļa daļa, jo tajā analizētie arhetipi ir diskusijas vērti ikvienā mūsdienu cilvēcisko attiecību situācijā. Un ne tikai Latvijā.

 

Dr. hist. Kaspars Kļaviņš,

Rīgas Tehniskās universitātes (BUNĪ) un Emirātu Tehnoloģiju koledžas Abū Dabī (AAE) profesors

Ko gaidīt no jaunās grāmatas?

Laikā, kad mājaslapā tiek ievietots šis materiāls, mana kārtējā grāmata „MEITA UN MĀTE. Aspazija, nācijas dibinātāja” ir maketēšanas stadijā. Grāmatu gatavojot, tās vēlamais apjoms un citi apsvērumi neļāva man atstāt dažus ierakstus, kuri bija jau izgājuši literāro rediģēšanu. Bija žēl tos „izmest pavisam” un tad es nolēmu tos ievietot šeit, Grāmatu sadaļā, kopā ar Satura rādītāju, kurā raksti ievietoti tajās vietās, no kurienes izņemti grāmatā. Tādējādi varbūt kāds varēs interesantāk pavadīt laiku, gaidot pašu grāmatu, bet cits – lasīt to kopā ar šo materiālu, kas vairāk novirzījies vardarbības profilakses un ārstēšanas principu skaidrošanā, attālinoties no Mātes/Meitas un Aspazijas.

Vēl es gribu pateikt, ka šajā grāmatā mani teorētiskie priekšstati par Slepeno līgumu un Pirmās nakts tiesībām izklāstīti analizējot Aspaziju, viņas dzimtu un dramaturģiju, bet Incesta tēma aplūkota uz Vladimira Nabokova „Lolitas”, kā arī rakstnieka dzimtaskoka izpētes bāzes, kurai pievienota arī Pias Pēras „Lolitas dienasgrāmata”. Rakstos par incestu esmu atstājis neparasti daudz bloga lasītāju komentārus, lai gan ne visus, protams. Tas tādēļ, ka tajos spilgti atklājas vēl viens jūtīgs un patiess tēmas izpētes līmenis, kā arī savdabīga atgriezeniskā saikne ar lasītāju, kura jau grāmatas tapšanas gaitā ir palīdzējusi tai tapt.

Grāmatā ir 28 zīmējumi.

Satura rādītājs

Ievads

I. Slepenais līgums                                                    

a) Māte – Meita                                                                         

Dzemdes un Dievietes līkloči                                                                    

Mātes un meitas matriarhālā ģimene                                                                    .

Matriarhālais mugurkauls                                                                                            .

Patriarhālā laulība

b) Meita – Tēvs                                                        

Meitas tēvs                                                                                                                        .

Meitas tiesības tikt tēva nolaupītai                                                                         .

Tēva svētība meitai                                                                                                       

Atgriežoties pie Bendes meitiņas                                                                                            .

Vienīgā meita                                                                                                                   .

Tēva asinsgrēks                                                                                                                                .

Vispār nedaudz garlaicīgi                                                                            

Grieta Freimane – Meita, Pelrušķīte

c) Māsa – Brālis                                                       

Brālis, māsa un traumētā māte                                                                                 

Māsas un brāļa laulība                                                                                                 

Četri                                                                                                                                     

Antigone – meita, māsa

d) Māte – Dēls                                                                         

Tēti, neļauj izmantot savu dēlu!                                                              

Seksualitāte dzejnieku ģimenē                                                                

Mans mūžs – daiļš dziedājums 

II. Incests                                                                            

„Diezgan dullas domas”                                                                                              

 

Spēt konfliktēt droši

Komunikācija ap Māti/Meitu, Dievieti un Dzemdi ir pabaisa, domāju, joprojām saistībā ar maģiskajām bailēm no visa tā. Incesta un vardarbības (pret sievieti, it kā) tēmu pieteikumi ir sprādzienbīstami, sevišķi, ja ierosināti provokatoriskā veidā. Bet kā gan citādi iespējams par to iedegties un parunāt? Kā noskaidrot visu šo vēsturisko trakumu, kas joprojām atbalsojas mūsu sirdīs?

Šīs pārdomas radušās, lasot un vēlāk papētot smalkāk komentārus ierakstam „Tēti, neļauj izmantot savu dēlu!”. Komentāru www.mammamuntetiem.lv bija negaidīti daudz, tātad raksts ir ietekmējis. Bet tas, ka komentējušas tikai sievietes, un arī šo komentāru saturs lika skaidrāk ieraudzīt tendences, kuras sabiedrībā biju jutis jau agrāk. Un par tām parunāt.

Gandrīz puse komentāru buldozeriski, bez argumentēšanas uzbrūk man, nevis manam viedoklim. Tiem cauri spīd pārliecība: „Es esmu māte, tādēļ tikai man var būt kompetence par bērnu. Visi, kas nav ar mani, ir pret mani.” Kad man bija tik maz gadu un zināšanu par šīm lietām kā tad, kad pasaulē nāca mani bērni, es nebūtu varējis noturēties pretim tik agresīvai pozīcijai. Un gan jau arī tagad ir jaunie tēvi, kas to nevar. Viņiem ir jāpalīdz. Jo viņi ir nākuši pie manis un jautājuši. Viņi ir atklājuši man, cik daudz ļaunuma var nodarīt nepretošanās šādai agresīvai mātišķībai.

Tēvam, kurš vēro un atbalsta bērna iznēsāšanu, dzimšanu un aprūpi, pats Dievs ir iedevis ļoti svarīgu pozīciju, kurā dzimst ne mazāk nozīmīgs viedoklis un zināšanas par bērnu kā Mātes pozīcijā. Tā, esot mātei, nav iespējams zināt, kur tā rūpējas par daudz un kur tās labi gribētās rūpes var nenākt bērnam par labu. To pamanīt un novērst ir aicināts tēvs. Viņš ir kā spogulis mātei, kurā tā var ieraudzīt, vai viņa tiešām izskatās tik nevainojami, kā pašai šķiet. Bet spoguļi vienmēr rāda kaut ko negaidītu, mātei un tēvam vienmēr ir atšķirīgs redzējums par bērna vajadzībām.

Māte nevar pamanīt, ka viņa ne tikai mīl, bet arī izmanto bērnu. Tāpat kā vēlāk viņa nepamanīs, ka to izlutina vai pretojas tā norūdīšanai. Tēvam ir daudz vieglāk to ieraudzīt. Nepieciešamības gadījumā viņam ir jākonfliktē ar māti – tas ir bērna interesēs. Šādi konflikti ir neizbēgami, tiem jābūt, Mātes un Tēva lomai ir lemts karot, un tur nav nekā nepareiza.

Tomēr ir vecāki un sevišķi jau mātes ar ļoti stipru Lielās Mātes lomu, kas vai nu nezina, ka vecāku konflikts ir normāls un neizbēgams, vai arī nespēj šo konfliktu izturēt. Tad nāk vienas patiesības ideoloģija un mēģinājumi otru, parasti tēvu, no ģimenes trīsstūra izgrūst. Tas vienmēr notiek, pamatojoties uz šķietami loģiskiem argumentiem. Taču tikai šķietami, jo Māte sevi parasti uztver kā kompetentu tiesnesi, nevis kā vienu no konfliktējošām pusēm. Tas balstās viņas matriarhālajā izjūtā, ka bērni pieder tikai viņai un ka Tēvs ir tikai viņas iztapīgs asistents.

Zīdaiņa audzināšana nereti ir spilgts piemērs tam, kā tēvi netiek pielaisti bērnam un arī paši neuzdrošinās šādai nepielaišanai iebilst. Zīdaiņi tiek uztverti kā tāda sieviešu – māšu padarīšana. Un, ja es uzrakstu rakstu, kurā atgādinu, ka tā nav un ka tēvam ir jābūt jau no bērna ieņemšanas, tad es iestājos konfliktā ar mātēm, kuras izjūt un uzskata, ka tēvs ir tikai tāds mātes piedēklis un viņas patiesības rupors zīdaiņa audzināšanā. Konflikts, tas ir ļoti labi, bet arī ļoti grūti.

Tēva viedoklis nerodas galvā, tās primāri nekad nav domas. Tēvs, atrodoties savā vietā, rīkojas, balstoties uz emocijām, kas viņā rodas. Piemēram, ja viņš sajūt greizsirdību, vērojot, kā tie divi tur ņemas, tad tā ir svarīga informācija, kura palīdz labāk saprast, kas notiek starp māti un bērnu. Bet dažreiz nemaz nevajag saprast – ja greizsirdīgais tēvs rīkojas un atgūst sev savu sievu, tad kaut kāda svarīga un, iespējams, bērnu aizsargājoša regulācija notiek automātiski, neapzināti. Arī Tēva dusmas ir vērtība. Es, komentāros sajutis man tik pazīstamo mātišķo agresivitāti, pārskaitos. Un tieši šīs jūtas palīdzēja man uzrakstīt gan šo, gan iegriekšējo blogu par bērnu grābšanu.[1] Tātad turpināt emocionāli racionālu sarunu ar Lielo Māti par to, kas bērnam labāks.

Ir jau arī svarīgais jautājums, vai Mātei būtu jājūtas vainīgai par to, ka viņa uz Tēvu sabļāvusi. Nē, protams, un tas man šķiet tikpat svarīgi, ka viss iepriekš teiktais. Mātei gribas uztvert vīrieti kā mūžīgu Dēlu, tādēļ arī vainas sajūtas par to, ka varbūt ir bijusi par stipru. Bet vīrieši jau spēj šo to izturēt, tajā skaitā konfliktus, tie nav tikai Dēli, bet arī Tēvi, lai cik neticami tas šķistu Mātei. Patiesība ir kā puzle, salikta no daudziem redzējumiem. Katrs viens no tiem ir spilgts, skaists un pats sev šķiet kas pilnīgs un pabeigts. Bet šo skaistumu pa īstam var novērtēt tikai tad, ja puzle ir salikta un atklājas kopējais redzējums. Tajā mēs ieraugām gan atsevišķās patiesības un spriedzi starp tām, gan kopējo, skaisto.

Mūsu latviskā matriarhalā kultūra ir tālākveidojama. Tēva lomas apzināšana un nostiprināšana ir galvenais un pirmais darāmais visā šajā. Ja esmu sapratis, kas šeit darāms, tad man par to jārunā. Kas sekos manai runāšanai, nezinu. Man ir jāsaliek savi posmi puzlē.

Visbeidzot par zīdaiņu un pieaugušo seksualitāti, kas ir tā mulsinājusi manus lasītājus. Seksualitāte (manis par svēto sauktā) primāri nav saistīta ne ar seksu, ne bērnu dzemdēšanu, ne ģimeni – tā ir cilvēka bioloģiska spēja uztvert signālus, kas atraisa milzu enerģiju. Šī tā sauktā svētā seksualitāte ir autoerotiska – arī tad, ja cits cilvēks vai objekts palīdz veikt enerģijas atbrīvošanas brīnumu, viņš tiek uzverts kā instruments – anonīms un bezpersonisks. Šāda seksulitāte realizējas caur Pieskārienu – tik neparasti daudzveidīgu kā mūzika. Tieši šādi seksulitātē ienāk zīdaiņi.

Bet, ja objekts pieskaroties nevis tikai empātiski kalpo bērna vajadzībām, bet arī sāk izrādīt savas vajadzības vai pat egoistiski tās diktēt, tad seksualitāte pārstāj būt svēta. Tad sākas attiecības, piekāpšanās, andele, izmantošana, vardarbība. Saprotu jauno vecāku pretestību arī šādā gaismā palūkoties uz bērnu un ģimenes trīsstūri. Bet tādēļ jau šie aspekti nepārstāj eksistēt. Tie daudz ko māca arī pieaugušajiem par viņu seksualitāti. Man to ir mācījuši mani klienti un viņu dzīves traģēdijas.

Andris: Varbūt ir pienācis laiks apjēgt, ka būtnei, kas sevi uzskata par māti, ir visai mazs sakars ar bērna radīšanu. Varbūt pareizāk būtu uzskatīt, ka māte var kalpot kā vide, kurā bērns var tikt izveidots. Pēc bērna dzemdēšanas viņa var kļūt par būtni, kas palīdz jaunpiedzimušajam bērnam pieaugt. Un tikai.

šoreiz bez: Bija man nesen tāda pieredze. Kopā ar dažiem kungiem diezgan cienījamos gados veicām kopīgu darbu, jau no sākuma bija diezgan stingrs spiediens, ka vīrieši jau neko, lai es pasaku, kā lietām būt. Tie bija ļoti nepatīkami mirkļi, kam bija gandrīz vai neiespējami pretoties; nenoliegšu, kaut kādus brīžus bija arī kārdinājums baudīt sev uzspiesto lomu, arī darbu vajadzēja pabeigt un strīdēties nebija laika. Vienu no viņiem padotās dāmas visu laiku dancināja, un viņš klausīja; paša domas un kompetence, ko viņš bija nesen paudis un parādījis, zibenīgi paskrēja pagaldē. Kaut kas uzplaiksnīja no bērnības mirkļiem, kad biju ļoti dusmīga uz tēvu, ka viņš padevās mammai un nespēja mani no viņas atraut.

 

Aija: Es Viestura teikto uztveru tik pašsaprotami, taču man jāatzīst – to varu darīt, jau ar zināmu laika distanci novērojot un atceroties savu bērnu zīdaiņu laikus un burtiski – mana vīra cīņu par katra no mums vietu.

Nekad, nekad viņam nebija par grūtu raudātāju mierināt viņa paša gultā, nevis ievilkt mūsējā (kas ir tik viegli), visiem spēkiem mēģināt nodrošināt mums visiem naktsmieru, ar teikumu – nakts ir gulēšanai, nevis ēšanai, un pāris naktis atļaujot raudāt mazulim, cik vien tīk. Aiiii, cik to bija grūti izturēt!! Apogeju sasniedza nakts, kad vīrs mazo brēkuli ar visu gultiņu bija nolēmis ienest viņa paša guļamistabā, prom no mūsējās. Es stāvēju durvīs… raudāju… pretojos… draudēju ar šķiršanos… Bet dēliņš, savā teritorijā nokļuvis, apklusa kā uz burvja mājienu, sajutis laikam lielu mieru un plašumu pats savā istabā, un kopš tās nakts vairs nebija ēdināms naktī, ne arī kādi citādi mūs traucēja.

Es varu teikt pilnīgi droši – šāda vīrieša rīcība prasa lielu drosmi un pilnīgi noteikti – spēku. Konflikts ir neizbēgams, bet sekas – ātri vien novērtējamas. Bet laikam jau no šādām situācijām baidās gan sievietes, gan vīrieši, jo mēs jau tajā karstumā nezinām, ka tas nesīs tādus augļus un būs tik ātri novērtējams. Tāpat nezinām, kā īsti reaģēt uz šādu pārpsēka demonstrāciju, un vīrieši nezina, kā reaģēt uz mūsu asarām un brēkšanu.

Mjāā, es arī palasīju tos komentārus. Meitenes, meitenes, ja mēs jau laicīgi zinātu, cik forši ir palikt/kļūt atkal par sievieti, nevis kultivēt šo “svēto mātes un bērna mīlestību” no visa spēka. Mīlēs mūs taču dēli arī bez tās lielās uzmākšanās viņiem, mīlēs meitas un gribēs līdzināties tad, ja būsim ar sevi un saviem vīriem aizņemtas un seksīgas, un skaistas.

Šovakar dēls, gulēt ejot, paziņoja, ka viņš pieder tētim un es, plati smaidot, domāju – cik labi, ka viņš tā jūtas. Meita, savukārt, bučiņu dodot, teica – kāda tev maiga āda. Jo viņa pēdējā laikā bučojusi vien tēta bārdaino vaigu. Un es nejūtos slikta māte. Nemaz.

Inese: Aija, varētu to visu traktēt arī citādi: vīrietim bērns ir traucējošs elements, jo viņš ir atņēmis kaut ko viņam piederošu – sievieti. Un tagad šis traucēklis vēl gulēs kopējā gultā un neļaus nodarboties ar seksu! Bet bērns, atstāts viens savā istabā, tās var būt arī milzu bailes, kas liek apklust. Un tās viņā var palikt gadu gadiem, neizpaužoties tiešā veidā. Un pēc tam, jau pieaugušam esot, viņam var rasties jautājumi, kāpēc es jūtos tā vai šitā? Un nerast uz to atbildi.

Tu esi nesmuka                                                                                                               

Incesta simfonija                                                                                            

Turpināt šķetināt Humberta Humberta lietu                                     

Nabokovs un incests     

 

Dieviete strīdas ar Dievu

28.03.11.

Visas nopietnās problēmas šajā dzīvē izskatās atšķirīgas, raugoties no dažādiem redzespunktiem. Tas laikam ir problēmu nopietnības kritērijs. Ja pievieno vēl kādu uz objektivitāti pretendējošu skatpunktu, tas neko daudz nemaina – mums tik un tā jāiejūtas visos. Tā, it kā tas būtu noticis ar mums. Citādi nekādu zināšanu nav.

Lasu rakstus, komentārus, vēroju pieaugošo intensitāti komentāru skaitā un esmu nonākusi pie secinājuma – lai gan šis ir cienījamā psihoterapeita blogs, neizskatās, ka viņam īpaši rūp tie konkrētie cilvēki, kas šeit meklē atbildes uz saviem sāpju pilnajiem jautājumiem. Jo dakterim nozīmīgi ir personiskie meklējumi Lolitas sakarā. It kā jau forši – ir trāpīts nozīmīgā tēmā. Tomēr jau sen tai vajadzēja pāriet uz konkrētu cilvēku konkrētiem jautājumiem. Un tad man šķiet, es sāku saprast – bet tas jau ir pakalpojums par samaksu… Lai gan… vai ir daudz vietas, kur var uzplaukt šie melnie “atmiņu ziedi”? Dakterim rūp narkomāni, ok, sievietes var pagaidīt. Lai gan es domāju, ka daudzu sieviešu – narkomānu – sākotnējie stāsti ir tieši šie – izmantota bērna – stāsti. Dakter, varbūt nekautrējieties, dodiet šīm sievietēm atbildes! Gan jau Jums par to tiks atlīdzināts – labie darbi vienmēr atlīdzinās…

Paldies! Inga

Labs komentārs, ar attieksmi – kaut arī provocējošs, varbūt pat vainojošs. Pilnībā atbildēt Ingai, protams, nav iespējams. Seksuālās izmantošanas sekas nevar izārstēt ne pa telefonu, ne citādā virtuālā saskarsmē. Un to nevar darīt kolektīvi – veltot visām cietējām vienus un tie pašus vārdus. Bet kaut ko var. Mani neliek mieru vēlme izteikt vārdos savu fantāziju, ko incestuālu attiecību upurim (meitenei) varētu teikt Dieviete un ko – Dievs. Kā tie abi strīdētos un ko mēs no šī strīda varētu paņemt, lai palīdzētu. Un kas mums derētu seksuālās izmantošanas profilaksei.

Es šeit vēl nerunāšu par zēniem, kas cietuši no mātēm. Īsti nesaprotu, cik šādu ciešanu rezultātā izveidotās bailes no Dievietes ir jāuztver kā norma un kā galvenā vīriešu dzimuma eksistences programmas jēga. Cik vīrietis drīkst būt no sievietes (Dievietes) neatkarīgs dzimums – galu galā, ir taču skaidrs, ka viņš ticis radīts ar jēgu apkalpot sievietes. Lai tās varētu sekmīgāk tikt galā ar dzimtas turpināšanas un pēcnācēju apčubināšanas darbiem.

Dieviete teiktu, ka:

  • seksuāli izmantotā meitene ir nodevēja attiecībā pret Dievieti – sievietes par seksu un seksualitāti nerunā. Jo, tiklīdz par to sāk runāt, tā skaidri atdalās svētās un pārdotās seksualitātes slāņi, bet tas Dievietei ir neizdevīgi, maigi sakot. Meitene ne pie kādiem apstākļiem nedrīkstēja atklāt savu izmantošanu, bet, ja nu tas ir noticis, tad Dieviete, meiteni sodot, notikušo ar viņu nosauc par negodu;
  • meitene ir arī savas mātes un abu Slepenā līguma nodevēja. Tajā taču skaidri pateikts, ka incests ir līme, ar kuru jālīmē matriarhālā ģimene, un ka meitas uzdevums ir ar jebkuriem līdzekļiem noturēt ģimenē tēvu vai viņu aizvietojošas personas. Un mātes nespējības gadījumā – arī brāli un viņu aizvietojošas personas. Ja meita ir atteikusies no šiem līgumiem, tad viņa ir nodevusi visu matriarhālo pasauli;
  • separācija (aiziešana no mātes un no vecāku ģimenes, tādējādi prioritējot attiecības ar vīru) ir aizliegta, tādēļ vārdam „robežas” nav nekādas jēgas. Ja kāds sacītu, ka meitenei ir sabradātas viņas seksuālās robežas, tad Dieviete tādam atbildētu, ka robežas var būt tikai ģimenei, nevis indivīdam, kurš taču ir pilnībā pakļauts (matriarhālās) ģimenes interesēm;
  • ja jau meitenes seksuālās izmantošanas fakts ir ticis atklāts, tad jāpieņem realitāte, kāda tā ir. Taču arī šajā realitātē matriarhālā čūska spēj izlocīties un sasniegt savu – viņa pieprasīs izmantotajai meitenei turēties pie Upura varas. Drāmas trīsstūris ir vēl viens matriarhālais patvērums, no kura Upura par Vajātāju nosauktais var arī neizkulties. Bet tas nozīmē to pašu mūžīgo Dievietes matriarhālo varu…
  • bet ir viena ļoti laba ziņa, ko Dieviete var dot un dod vardarbībā cietušai meitenei. Tā skan: „Ar tevi nekas nav noticis. Viss ir izdomāts. Bet, ja tā, tad atdomā to atpakaļ. Tu ar to tiksi galā, tāpat kā tūkstošiem sieviešu pirms tevis. Bet tikai nesaki to skaļi, jo publiski, patriarhālajā realitātē tu tagad esi Upuris.”

Dievs teiktu, ka:

  • seksuāli izmantota meitene Dievu samulsina un rada tam nozieguma un netīrības sajūtu. Viņš nopūlas, lai atšķirtu šo sajūtu no domām par meiteni pašu;
  • Dievs sadusmojas un pieprasa sodu vainīgajam. Šeit viņš savā taisnprātīgajā tuvredzībā iekrīt (mūžam gudrās kā čūskas) Dievietes izliktajos slazdos – viņš saka, vainīgs ir tēvam pielīdzināmais, patriarhālos ideālus nodevušais vīrietis. Tādējādi Dievs atbalsta Dievietes veidoto drāmas trīsstūri kā ideoloģiju, nevis kā terapiju. Un ieliek Upura varas vajāto Vajātāju (meitenes tēvu) cietumā;
  • Dievs arī neredz incesta psiholoģisko jēgu – viņš pilnībā ir atdalīts no Dievietes zināšanām un tieši tādēļ ir viņas ierocis. Viņš paziņo, ka incests nav mīlestība. Viņš saka, incests ir ārpus visa cilvēcīgā;
  • Dievs vēsta, ka seksuāli izmantotajai meitenei ir jāatjauno zaudētās seksuālās robežas. Ko meitene saprot – jāatgriež tai nevainība. Kas, kā mēs saprotam, ne tikai nav iespējams. Tas ir pat absurds – nevainība kā robeža, kuru Dieviete neredz tādēļ, ka viņai robežas nepastāv. Un cits absurds – nevainība kā Dieva robeža, kuru var atjaunot, ja tā vienreiz ir noārdīta.

Kā to visu sagremot? Man šķiet, ka šajā paradoksu gremošanā arī ir visa terapija. Jūs katrs arī bez manas palīdzības varat sarakstīt vēl simtiem dialogu, kuros Dieviete sarunājas ar Dievu par incestu. Katrs dialogs darīs jūs stiprākus. Un tad var būt kā bēgšana nešķitīs tās pašas Ingas vārdi komentāros: “Jā… Izskatās, ka jāmaina tēma!” Mainīsim, bet ar apziņu, ka beidzam, nevis bēgam. Ja kāds vēl negrib beigt, ja ir vēl ko teikt – lūdzu! Varbūt vēl pakavēsimies… Arī tādēļ, ka vai tad mēs zinām, kurp mums jādodas tālāk?

Franciska: Manuprāt, tēma nebūt nav izsmelta. Tas, ka komentāri pieklust, vēl ne par ko neliecina. Ne jau visu, kas raisās, lasot blogu, uzreiz varu noformulēt teikumos, bet to, kas noformulēts, ne vienmēr uzrakstu. Bet tas nenozīmē, ka process nenotiek:)

Viestur, lai gan, lasot šo blogu esmu gan pieraudājusi datora klaviatūru, gan gribējusi vispār to mest pret sienu, personīgi man jūsu blogi palīdz, ārstējot seksuālās izmantošanas radītās sekas. Runājot par rakstu, man sevišķi jādomā par Dievietes dialoga 5. punktu. Tas ir tas, ko māte man teica. Secinu, ka ir atkarīgs, kurš šos vārdu saka. Mātes vārdus es uztvēru kā “tu melo”. Šeit lasot: “Tu esi pietiekami stipra, tu tiksi tam pāri.” Tas tomēr skan kaut kā… uzmundrinoši. To, ka patiesībā manī ir daudz spēka, piedzīvoju dusmās. Jautājums: kā to spēku pārmenedžēt tā, lai ne tikai izdzīvotu, bet dzīvotu? Otra lieta – Dieva dialoga daļa. Man tomēr gribētos domāt, ka Dievs aicina saskatīt, ka visus dzīves laikā piedzīvotos, atvainojos, sūdus iespējams pārvērst auglīgā mēslojumā.

Dace: [..] Un es drīzāk gribētu vaicāt: kāpēc te kāds visu laiku sauc: beidzam, pietiek, beidzam!??? Vai tad ir nezin cik daudz aplūkots? Man šķiet, tuvu ne visas šķautnes. Turklāt tās, kas skar visu sabiedrību.

Franciska: Iedziļināšanās vismaz man nozīmē saprast, paskatīties no citas puses, atrast jaunus ceļus, nebūvēt vecās robežas, bet atrast jaunas, paplašinot spēles laukumu. Ieraudzīt to līķi, kas gadiem ilgi tiek staipīts līdzi un spiež plecus, apglabāt to, kas miris. Saskatīt, ka beigts ir beigts, jāizsēro, jāapraud un – jābeidz viņu reanimēt. Bet tas ir process, kas paredz arī atgriešanos pagātnē, lai nonāktu tagadnē un būtu nākotne.

Nepārejoša turēšanās pie pagātnes ievainojumiem un aizvainojumiem zināmā mērā ir kā aizsargsistēma, jo tad tu vari teikt – tas otrs salauza manu dzīvi. Bet tā ir reanimēšana, veids, kā atlikt kaut kā jauna nākšanu vietā. Jo tas jaunais vispirms ir jāatrod, tas jaunais ir nezināms. Nezināms – tātad biedējošs. Un, no šī rakursa skatoties, smakšana vienā alā ar līķi un viņa staipīšana visur līdzi, protams, ir nepatīkama, bet vismaz zināma.

Kaspars: Mans īsais komentārs – reālā trauma, kas ir nodarīta, nav izmaināma, bet ir nepieciešams apturēt šīs traumas tālāku ietekmi uz cilvēka prātu (un caur to – uz visu tālāko). To nevar izdarīt, norokot un aizmirstot, jo rīcību tik un tā šī trauma turpinās ietekmēt, kaut vai neapzināti. Lai ar to tiktu galā, kaut vai prātā ir jāatgriežas tai situācijā un ir jāsaprot, kā no tās varēja iznākt laukā kā uzvarētājs. Te ļoti labi der psihodrāmas, bet patiesībā der arī viss cits, kas ļauj šo situācijas pārspēli veikt.

Marī: Kāpēc Dieviete un Dievs strīdas par bērnu, kura vainas un pat ne apzinātas klātbūtnes notikušajā nav? Kāpēc nestrīdas par pedofīlu – ejot diskusijas pavadā, taču skaidrs, ka viņam maziņam kaut kas nedadots: par maz vai par daudz mīlēts, par maz vai par daudz uzmanības saņēmis, un kāpēc viņš nepavada gadu desmitus, grauzdams nagus terapijā? Par viņu Dievietes un Dieva domas būtu krietni interesantākas, kaut šajā blogā diemžēl paredzami politkorektas. Nabokovs ir tikai alibi (diskusijas rosināta, pārlasīju), jo romāns nav par pedofīliju, bet par neatgriežamu, zaudētu laiku, sevi, mīlestību, par to, par ko rakstnieks domā tauriņu ekspedīcijas laikā, – par to, ko var noķert, kolekcionēt, uzzīmēt, aprakstīt, bet līdz būtībai vai paturēšanai tikt nekādi.

Dace: Marī, būsi tak dzirdējusi tādu vārdu kā atsaldenis? Domā, ka cilvēks, kurš dabū orgasmu no tā, ka nogalina, kaut kur ies nagus grauzt? Vai cilvēks, kam tek siekala gar lūpu, kad viņš ierauga bērnu? Ko viņš domā, to eņģeļi zina, bet no tā, ko esmu lasījusi juridiskā kontekstā, esmu dabūjusi priekšstatu, ka viņam nav ne druskas problēmu vai kādu sirdsapziņas pārmetumu, tāpēc jau arī viņus pat gana turīgās, demokrātiskās un liberālās valstīs vienkārši iespundē, psihiatriski nozāļo, un viss. Nezinu, kā strādā piespiedu psihoterapija cietumā, varbūt kaut cik, bet šaubos ļoti. Mērķēt galvenokārt var tikai uz to, lai seksuāli izmantota sieviete nebeidz kopā savus bērnus, negandē savu dzīvi un veselību. Tāpēc arī akcents ir uz viņu.

Nemainot tēmu

       4.04.11.

Jā, nekur no seksuālu ievainojumu tēmas netiekam (nezinu, varbūt jāsaka vienskaitlī – netieku). Gribas parunāt par traumas mehānismu jeb, precīzāk, par apstākļiem, kas nosaka – rodas trauma vai nerodas.

Ja man basketbola spēles laikā cīņas karstumā kāds trāpa tā, ka nākas uzlikt šuves, tad es dodos pie kolēģiem un tās uzlieku. Esmu tā darījis daudzas reizes. Tas ir tāds ierasts rituāls – reizēm man pat šķiet, ka ciešu no tā, ka man kā jau vīrietim nav mēnešreižu, tādēļ visādas liktens sūtītas asiņošanas izjūtu kā ar atvieglojumu un attīrīšanos saistītas.

Ne reizes nav gadījies, bet esmu fantazējis, kā būtu, ja mani kādi huligāni piekautu uz ielas. Arī tad es asiņotu, mani šūtu, bet vai mans vīrišķais šarms no tā iegūtu? Nē, laikam tādā gadījumā es noteikti nejustos attīrīts. Traumēts, ievainots, pazemots – ar visu to pēcgaršu, kas pēc tā nāk. Fantāzijām, kā „nevis viņi mani, bet es viņus”, bailēm no līdzīgu situāciju atkārtošanās, vēlmes nēsāt sev līdzi visādus pašaizsardzības līdzekļus, huligānu tēla attīstīšanu savā apziņā (nacionalitāte, vecums, dzimums utt.) un šī tēla projicēšanu uz tam atbilstošu grupu sabiedrībā. Vārdu sakot, tā būtu īsta trauma, bezpalīdzīgajā ķermenī iesprostota un atbrīvoties nespējoša reakcija uz notikušo.

Tātad trauma jau nerodas no audu bojājuma un pat ne no šī bojājuma dziļuma un medicīniski interpretējamas bīstamības. Tā rodas saistībā ar attiecībām traumas rašanās brīdī. Ja mums ir iespēja izveidot fantāziju, ka esam bijuši upuri, tad trauma iestājas. Ja turpretī šādas iespējas nav – ja jāatzīst, ka notikusi nejaušība vai iedarbojies liktenis, tad trauma tās psihiskajā, grūtāk ārstējamajā nozīmē neiestājas.

Reiz lasīju par japāņu sievietēm, ko viņu valdība Otrā pasaules kara laikā mobilizēja par prostitūtām, kam jāapkalpo zaldāti frontē. Lasīju tādā sakarā, ka amerikāņu valdībai bija šķitis svarīgi, lai mūsdienu japāņu valdība atvainotos šīm, tagad jau cienījamu vecumu sasniegušajām sievietēm. Amerikāņiem (kā man liekas) šķita, ka tad, ja japāņi to darītu, viņi varētu būt uzticami partneri amerikāņiem cilvēktiesību izpratnes jomā. Tad uz viņiem varētu paļauties kā uz individuālisma apoloģētiem tādā pašā mērā, kā uz amerikāņiem pašiem.

Nezinu, kā īsti beidzās tas konflikts, bet man šķiet, ka japāņi neatvainojās. Ja viņi to būtu darījuši, tad atzītu, ka gribējuši seksuāli pazemot veselu savas tautas daļu, ka tas bijis viņu nolūks. Nevis, ka tas gadījies kāda cita, ļoti svarīga mērķa sasniegšanas procesā. Vadoties pēc manas pieredzes, tam ir svarīga nozīme. Ja es uzzinātu, ka basketbola laukumā kāds mani ir „nomedījis” apzināti, tad gan man izveidotos trauma!

Man šķiet, ka jaunās japānietes varbūt arī nemaz īpaši nebija jāmobilizē. Varbūt viņas saprata, ka, ja reiz jauni puiši ir gatavi ziedot dzimtenei savu dzīvību, tad arī viņām ir dabiski kaut ko ziedot vai nu dzimtenei, vai šiem puišiem – kā mātēm vai kā māsām. Ļoti varu iedomāties, kā viņām sāp nevis viņu ķermenis (tādas fiziskas sāpes var būt arī atvieglojums, arī brīvprātīgas upurēšanās apliecinājums, pat zīme, ka esmu vēl dzīva šajās kara šausmās), bet gan tas, ka puisis, ko viņa vakar mierināja, nu jau ir kritis. Ļoti varu iedomāties, ka viņas izjūt kā traumatiskus nevis frontes puišu glāstus, bet amerikāņu bumbu postījumus viņu dzimtenē. Ļoti varu iedomāties, ka viņas jutās kā nācijas mātes, kas nejūt, ko pašas jūt, bet jūt to, ko jūt nācija.

Ja tā, tad padomāsim, kāds efekts ir amerikāņu paziņojumam, kas šīs sievietes jāuzskata par japāņu valdības seksuāli izmantotām. Tieši šis paziņojums traumē! Pēc tā saņemšanas toreiz mobilizētās sievietes var sākt justies kā upuri, lai gan līdz šim, iespējams, jutušās kā slepenās frontes cīnītājas nācijas labā… Līdz šim viņām ir bijušas svarīgas kolektīvas vērtības un tādā skatījumā viņas ir jutušās labi – kā paveikušas svarīgu darbu dzimtenei, par kuru publiski nav jārunā. Bet tagad? Varbūt aizdomāties, ka amerikāņiem taisnība un viņas ir izmantotas? Varbūt viņām tagad pienākas kompensācijas no valdības? Varbūt tagad būtu jāsāk ciest?

Te rodas ļoti nopietns jautājums – vai toreizējās japāņu armijas prostitūtas izmantoja japāņu karavīri, japāņu valdība vai tomēr tagadējā amerikāņu valdība? Un vai milzu kampaņa viņu it kā aizstāvībai īstenībā nav psiholoģiskā kara dūriens japāņu nācijas psihiskajā konstrukcijā? Un varbūt, ka šim dūrienam nav nekāda sakara ar cilvēktiesībām – varbūt tas bija vien cīņas līdzeklis mūsdienu globālajā konkurencē? Tomēr sievietēm varēja sāpēt. Un dažas no viņām varēja nesaprast, kas ir kas, un labprāt iegūt sev Upura lomu un vienlaikus arī varu – kopā ar ciešanām, protams.

Šajā sakarā atminos arī epizodi no Remarka. (Jā, šķiet, no viņa. Tikai neatceros, no kura darba.) Karavīri stāv rindā pie divu uz fronti atbraukušu viesprostitūtu durvīm (Viņas nav mobilizētas – ieradušās pašas aiz savas gribas, cik nu to var nosaukt par brīvu kara laikā, kad trūkst gan pārtikas, gan daudz kā cita.) Kad tiek iekšā, ierauga gultā guļošu, pārmocītu un no visa atslēgušos sievieti, kura tomēr ir spējīga izsekot, vai zaldāts samaksā par to mulsinošo iepriecinājumu, kuru tūliņ pat gūs.

Šīm sievietēm nebija iemesla iestāstīt sev, ka viņas sūri grūti nopūlas ar vācu armijas kaujasspēju celšanu, nevis pelna kara laika iztikas grašus. Un amerikāņi nav dzirdēti pieprasām, lai Vācijas valdība atvainotos šīm tagad jau kapsētā dusošajām, Remarka aprakstītajām sievietēm.

Vai viņas jutās izmantotas? Diez vai, gribas teikt, lai gan tīri fiziski viņu ķermeņi noteikti bija traumēti – un varbūt pat ļoti nopietni. Viņas, manuprāt, pašas sev šķita sūri pastrādājušas. Tik sūri, ka varbūt nācās ilgāku laiku atpūsties un ārstēties medicīniskā nozīmē. Bet viņas nebija traumētas psihiski, visticamāk. Vai arī trauma bija vismaz dziļi sevī noslēpta, iegremdēta, kompensēta. Šāda trauma gan arī nepaliks bez sekām attiecībās, bet ne tas še svarīgākais. Ja cilvēks var traumu atvieglināt, kompensēt, tad viņš var izdarīt arī visu pārējo atveseļošanās virzienā.

Kas tad nosaka to, iestājas trauma vai ne? Manuprāt, fantāzija par to, vai kāds ar nodomu, tīšām, ir vērsies pret otru cilvēku, gribot nodarīt tam pāri. Ja tā, tad šim otram cilvēkam rodas trauma un tā var būt ilgi un nopietni jāārstē. Bet, ja ir vien fizisks bojājums, bez fantāzijas, ka kāds to tā, speciāli, tad cietusi tikai miesa un nekādas traumas (psiholoģiskas, grūti ārstējamas) nav.

No šī viedokļa mēs varam ne tikai ieraudzīt amerikāņu palīdzību japāņiem. No šī viedokļa mums var rasties arī viedoklis par tiem, kas teiks – tavs tēvs nodarīja tev pāri! Viņš gribēja tev to nodarīt! Jo, ja runājam par incestu, tad varam teikt – tavs tēvs domāja par sevi un to, kā tikt galā ar sevi. Viņam kā tādam japāņu karavīram neienāca prātā, kas notiek ar meiteni, kam viņš pieskaras. Viņš bija viss sevī. Viņš neiedomājās, ka tevi izmanto. Tas, protams, neatbrīvo viņu no atbildības likuma priekšā un no atbildības domāt par tevi. Bet – nerunāsim par viņu, bet par tevi.

Jo, ja tu esi pārliecināta, ka tavs tēvs ir nodarījis un gribējis nodarīt tev pāri, tad tu esi Upuris. Tad tev ir trauma, un tad tu ar šo traumu netiksi galā vismaz tik ilgi, cik ilgi tā dos tev kādu labumu. Bet tev ir arī otra iespēja – tu vari saprast, ka ne jau par tevi kāds iedomājās, kad tas notika. Tā bija spēle, basketbols, un tev iesita. Tecēja asinis, sāpēja. Bet bija atvieglojoša, nevis smacējoša sajūta. Jo tu juties kā kāda kolektīva mehānisma sastāvdaļa, nevis indivīds. Un kritērijs bija kolektīvais labums (nevis individuālais) – to tu sasniedzi un juties nevis nomocīta, bet gandarīta.

Ja runājam par labumiem, kuri var tikt gūti situācijās, kas objektīvi izskatās pēc seksuālas izmantošanas, mēs nedrīkstam aizmirst mātes un meitas Slepeno līgumu. Ja meita guļ ar tēvu un panāk, ka tas paliek ģimenē, tad no matriarhālā viedokļa tas ir panākums. Ja mēs šai meitai teiksim, ka viņa ir malacis, ka dabūjusi šito gatavu – ģimene ir kopā –, viņa varētu justies kā padarījusi svarīgu darbu un nejusties traumēta. (Cik mulsinoši, nav taču pieņemts kaut ko tādu runāt!)

Bet, tiklīdz paziņosim, ka meita ir izmantota, viņa tā sāks justies. Šo sauc par sekundāro traumu, kura rodas nozieguma atklāšanas, nevis izdarīšanas brīdī. Šī trauma rodas tikai tad, ja par to sāk runāt. Vai arī traumu rada notikušā interpretācija, kas nav iespējama nerunājot.

Mums nevajadzētu aizmirst, ka svētā (personiski vajadzīgā un pielietojamā) seksualitāte ir kaut kas ļoti atšķirīgs no pārdotās seksualitātes. Bet tieši pēdējā ir sieviešu visvairāk lietotā – ar to es gribu teikt, ka savas seksualitātes izmantošana kolektīvu (ģimenes) mērķu sasniegšanai ir pavisam ikdienišķa parādība, kurā daudzas sievietes nesaskata neko īpašu. Vēl vairāk – atgādinājums, ka eksistē arī svētā, sev veltāmā seksualitāte, daudzām ir pārsteigums. Un daudzām nekad neizdodas „dzīvot sev”. Ar to es gribu teikt, ka pārdotā seksualitāte un Mātes/Meitas loma (un līdz ar to arī viss matriarhāts) ir kaut kas savstarpēji saderīgs.

Man šķiet, ja mēs atzīstam, ka trauma un noziegums bijuši nejauši, ne pret mums personiski vērsti, bet tikai vainīgā liktens trajektorijas iezīmēti, tad izārstēšanās notiek nesalīdzināmi ātrāk. Bet, ja kāds saka – viņš tieši TEV nodarīja pāri, tad ļoti var gribēties, lai nekas nesadzītu. Nekad. Lai trauma kļūtu par dzīves jēgu un saturu…

Franciska: Jā, notikumam lielā mērā jēgu tiešām piešķir cietušā attieksme, bet vismaz man manas brīvās gribas nerespektēšana ir bijusi traumējoša. Varbūt tas nebūtu traumējoši, ja tāda situācija manā bērnībā būtu bijusi tikai viena. Bet tā bija ikdiena. Nekādi nevaru sev iestāstīt un noticēt, ka es tikai nejauši patrāpījos ceļā, kad manai mātei vajadzēja kaut kur izgāzt savu niknumu. Jo viņa dauzīja mani, nevis kādu citu. Jā, fiziskās sāpes nebija nekas, salīdzinot ar emocionālajām sāpēm. Lai gan joprojām uz mana ķermeņa ir rētas no sitieniem, tās ir sadzijušas, bet emocionāli joprojām ir tādas vātis, kurām pieduroties sāp tā, ka pa sienām gribas rāpot.

Taču par cēloņiem es sāku domāt, tikai saskaroties ar sekām, piemēram, vīrs man saka: iedzer vitamīnu. Ar prātu lieliski saprotu, ka viņa nodoms nav mani regulēt un ka viņš raizējas par manu veselību, tomēr emocionāli tas izraisa aizkaitinājumu, jo, ja gribēšu, iedzeršu to vitamīnu pati. Un, ja negribēšu, nedzeršu. Bet es autopilotā kļūstu dusmīga. Tad saku pati sev: “Viņš nevēlas mani kontrolēt, viņš nedara man pāri, viņš vēl man labu. Man nav, par ko dusmoties, es varu pateikt “jā” vai “nē”.” Bet pirmā reakcija ir dusmas, turklāt pretruna starp to, ko domāju, un to, ko jūtu, sadusmo vēl vairāk.

Zane: Es tā aizdomājos, un man ienāca prātā, ka mani diezgan virspusēji ietekmē svešu, nepazīstamu cilvēku nodarījumi pat tad, ja tie ir ļoti sāpīgi, un traumu atstāj nevis cilvēka tēls, bet situācija. Iestrādājas tāds mehānisms – ja pieskaršos ugunij, tad apdedzināšos. Es esmu bijusi izvarota, un tā bija absolūta nejaušība tādā nozīmē, kā tam patiešām nebija nekāda sakara ar mani, es pat nepazinu šos cilvēkus, es pat neatcerējos notikumu, un, pārsteidzoši, bet mani tas nenomocīja nevienu dienu, kamēŗ es “neatradu” to notikumu, un man likās, ka atradu ciešanu formulu, savu ciešanu. Doma mani pārņēma kā apsēstība, viss salikās tik labi. Es necietu nevienu dienu, es tīksminājos par savu atradumu, šo briesmīgo noslēpumu, to ārprātīgo kaunu, ko es nebiju pat jutusi. Es biju par mazu, lai saprastu, ka kāds kaut ko apmierināja. Traumatiskā situācija radās pēc tam, tika piedraudēts, ka kaut ko nevienam nedrīkst stāstīt, jo tad nomirs vecāki, un vēl atņēma man ļoti mīļu mantu, kas nesen bija atsūtīta no ārzemēm. Kādu laiku atpakaļ es pilnībā atmetu šo notikumu, jo zaudēju par to interesi, es tur vairs neko nevarēju izlobīt.

Ciešanas ir. Ciešanas var izbeigt. Izvarošana – iegūšana ar varu, ar viltu, pret gribu vai izslēdzot gribu. Dārgie, mūs drāž katru dienu, ar varu, ar viltu.

Un par Rudzīša specu, ir jau tā, ka nav uzreiz visam jāpiekrīt. Es ļoti daudz ko nesaprotu no tā, ko viņš raksta, es to varu izlasīt kā pasaku, kā stāstu, ne izjust, ne piekrist, ne nepiekrist. Ja man kaut kas nepatīk, es varu padomāt, kāpēc tā ir. Man vienmēr besī, ka visur, kur es lasu dažādus piemērus, es nevaru atrast tādu piemēru kā man, ka es varētu samainīt tēlus un dabūt uzzināt kaut ko interesantu par sevi bez piepūles. Citreiz lasot viss liekas nepatiess, nekam nevar piekrist, nemaz nepatīk lasīt. Bet es varu paturēt šo viedokli, es domāju Rudzīša, un kādreiz dzīvē gadās netīšām atgriezties pie veciem viedokļiem un tos pārskatīt. Citreiz komentārā var izlasīt tādu viedokli, ka pēc tam mēnesi jādomā:)

Marī: Dāņiem ir lieliska dogmas filma “Svinības” (Festen – The Celebration) par bērnība seksuāli izmantotiem brāļiem, viens no viņiem kliedz par savu sāpi un nicinājumu, kamēr otrs vēl ilgi izmisīgi turas pie ilūzijām par labo tēti. Protams, tas ir tikai kino, tomēr stāstā upuris ir nevis kliedzējs, bet tas, kurš akceptē varmācīga, slima prāta radītos spēles noteikumus. Tāpat kā vēsturiskajā analoģijā. Jo izrādās, ar to vien nepietiek, ka var drāzt, visu ērtībai vajadzīga arī noteikumu akceptēšana.

Aija: Visi tie garie gadi, kamēr bērni mazi, virsroku mūsu būtībā ņem Māte. Sieviete attīstās lēnām. Kamēr bērni mazi, mums taču nav laika vakara izrādēm, izklaidēm, sēdēšanai zālē, garām sarunām ar mīļoto. Nē, nu ir jau, bet vai neesam pa starpu nogurušas un par saviem mazuļiem domājošas? Un es pazīstu sievietes, kuras negrib dzemdēt. Tas vien neko par viņām neliecina. Un es uzskatu, ka mainīs mūsu sabiedrību šī runāšana par lomām un mums pašiem. Jo tie esam MĒS. Mūsu valstsvīri ir tieši tādi, kādi viņi var būt, – matriarhālas, atkarīgas sabiedrības zēni un meitenes. Tikai mainoties mums pašiem, mainīsies mūsu bērni un mūsu nākamie valstsvīri varbūt būs savādāki.

Savukārt par šīs reizes blogu – man kaut kā atmiņā uzpeldēja tā vienīgā reize, kad mājā bija ielauzušies zagļi. Jutos traumēta, tik traumēta, ka gribēju uz vietas pārdot, atdot, aizbēgt. Pirmajā naktī patiešām gulēju citur. Jutos stulba un vainīga par to, ka izvēlējos TĀDU māju, ko var apzagt. Māja bija pilna ar lielām, melnām pēdām, līdz pat guļamistabai. Un manu upura sajūtu pastiprināja tas, ka man bija jārunā ar policiju, apdrošinātājiem. To mainīt man izdevās tikai pašai – uzlikt brēcošu signalizāciju, uzlīmi uz pastkastes, ka māju sargā, nopirkt vilku suni un sev iekšēji pateikt – tu nelīdīsi te. Māja ir laba, labā vietā, un es nebaidos no tevis.

Zane: Es te vēl par to izvarošanu.. Man radās tāda doma, ka reāla, kā kriminalziņās aprakstīta, izvarošana nemaz nenotiek tik bieži – nu, tipa gāja meitene gar tumšu mežu, izleca vīrietis ar nazi, piedraudēja, izvaroja, aizbēga. Tāpēc tos gadījumus es vispār nemēģinu izjaukt. Tur man vainīgais ir vīrietis, vienalga, kas viņu uz to pamudināja, – vai ragana māte, maita sieva vai pārāk seksīgā meita. Bet, ja es domāju par gadījumiem, kuros tēvi guļ ar saviem bērniem, tāpat gribas uzkrist mātei. Nekādā gadījumā neattaisnot nabaga tēvu. Es sāku saprast, kā ir domāts šis uzbrukums sievietei. Sieviete, māte jau apzināti nav vainīga pie savas attieksmes pret dēlu-pedofīlu, piemēram, tas nav tas, ka viņa būtu veikusi apzinātas darbības un audzinājusi viņu par cilvēku, kas vēlas seksuāli izmantot bērnus. Bet viņa tomēr nes kaut ko sevī, kas izjauc tam dēlam izaugšanu par” normālu”.

Dace: “Bet tiklīdz mēs paziņosim, ka meita ir izmantota, tā viņa tā sāks justies.” Bet tieši uz to ir būvēts gandrīz viss psiholoģiskās palīdzības bizness, vismaz tā daļa, kas ir manāma plašsaziņas līdzekļos. Pirmais pakāpiens ir psiholoģijas eksperti, kuri šausminās, ka tagad šim traumētajam bērnam veselu gadu jādzīvo bez ekspertīzes, kas noteiks, cik ļoti viņš ir traumēts, jo valstij nav naudas, lai finansētu šos pasākumus ātrāk. Nezinu jomas specifiku, bet rodas iespaids, ka bērnam neviens cits nedrīkst pieskarties, kamēr tur nav savu lietu nodarījuši policisti un visādi citi situācijas vērtētāji. Diez, kā var justies mazs cilvēks tādā juceklī ar tik lielu sev veltītu uzmanību, kas visu laiku atgādina, ka ir noticis kas ārkārtējs? “Bērns ir izņemts no ģimenes, ar viņu strādā psihologs…” Viņš tātad ir svešos ļaudīs, kur kāds ar viņu “strādā”, bet viņš bieži varbūt pat nesaprot, kas notiek, tikai grib mājās. Meita arī varbūt nejūtas izmantota, bet viņai iestāsta/mēģina iestāstīt, ka viņai tā jājūtas. Ja viņa domā citādi, tad ir noliegumā, rezistē vai “nepiekrīt konstruktīvam dialogam”. Citādas pieejas drīzāk būs izņēmumi.

Gandrīz visi Latvijas psihologu raksti un izteikumi par attiecīgo tēmu (cik ir lasīti un dzirdēti) tieši sākas ar šo “kāda tā ir trauma”… Es tagad it kā mazliet runāju pretī tam, ko teicu iepriekš, bet man ir bijis jāaizdomājas gan, kas būtu, ja “psihbizness” no tā netaisītu tik lielas acis. Brīžam, es atvainojos, atgādina vistu kūti. Bērns vispār ļoti bieži nekā nevienam nesaka, turklāt gadiem… Un tad uzrodas viens vai vairāki speci, kuri saka: “Jums jāiet uz psihoterapiju, lai sadziedētu traumu, psihoterapeits izstrādās traumu…“

                                Bet problēma taču mīt daudz dziļākos līmeņos: attiecībās ar māti, ieaudzinātajos priekšstatos par savu vietu šai pasaulē, par to, kā būt utt. Turpat arī ir saknes priekšstatiem, ka ir kādi vieni sliktie un vainīgie, kas noteikti būtu jānoķer. Bet tās izjūtas ir tik īstas… Nav viegli no tām atteikties. To vispār ar prātu nevar izdarīt, tikpat grūti ir pateikt, cik tas ir grūti. Šī padošanās, atteikšanās. Kristietībā padošanās ir salīdzināta ar krišanu uz klints vai akmens un sasišanos. Tas noteikti nav patīkami, turklāt visādi var beigties, tāpēc simbols ir diezgan precīzs. Beigt domāt šajās vainīgo kategorijās ir tik liels izaicinājums, ka prasa koncentrēt spēkus, lai tam turētos pretī visiem līdzekļiem, kaut vai juktu prātā.

Zane: Dzīvē ir tik daudz piemēru, kad mātes uzvedas pilnīgi idiotiski. Piemēram, alkoholiķu mātes, nu reāli līdzatkarīgās. Tas ir vienkārši neaptverami, ja tas nav redzēts, tad to nevar saprast. Es zinu, ka šajā vietā daļai cilvēku smadzenes atsakās pieņemt, tāpēc es neuzstāju. Vispār pedofīlija ir tēma, kur ir ļoti grūti analizēt, jo sabiedrība negrib redzēt neko, negrib dzirdēt nevienu pašu čukstu, kas kaut uz sekundi izprastu varmāku. Tāpēc, ka tas kaut ko aizskar sabiedrībā, kaut ko tik dziļu un apslēptu, par ko pat ir riebīgi domāt. Vot, tā es domāju. [..] Mums nav jāattaisno varmāka, bet jāmēģina viņš izprast, tikai tā var novērst nākamo vardarbību. [..]

Es nezinu, kāpēc man tāds piemērs ienāca prātā. Bet man liekas, ka katrai tautai ir savs aizsardzības mehānisms. Latviešiem tas varētu būt darbs un dziedāšana. Citām tautām ir savi. Ja gribas saprast, ko domā kāda cita tauta, atliek mazliet pacensties un atdarināt kaut nedaudz, dabūt to dvēseles stāvokli. Piemēram, es vienreiz dejoju lezginku, gruzīnu tautasdeju, bija mazliet neērti, līdz pilnīgi viss aizbrauca, salīkušais latvietis manī izslējās par pāris centimetriem, acīs tāda uguns. Pēc tam mājās pamēģināju, dejojot varēja sajust baigi daudz informācijas, bet tā diemžēl nav pārvēršama no sajūtām uz vārdiem. Es mēdzu dejot lezginku, kad mani māc šaubas:)

Dieviete un vīrietis

     11.04.11.

 

Dieviete ir tik grūti atdalāma no sievietes – to īsti nespēj ne viens, ne otrs dzimums. Tādēļ daudz no tā, ko pelnījusi un kas domāts Dievietei un vēsturiskajai pagātnei, patiesībā uzkraujas sievietei, liekot viņai būt Dievietei, kaut arī viņa nemaz nav sagatavota saprast, kas tas ir. Nu un kas tad atliek vīrietim?

Dieviete „grib tikt gribēta”, un, ja kaut kas liecina, ka tas nenotiek no abu dzimumu puses, tad Dievietei ir jāsoda vainīgais, jāatjauno kārtība. Tas saprotams – seni refleksi no laikiem, kad Mātei bija vienpersoniska un neaprobežota vara. Modernā sieviete arī dzīvo no enerģijas, kas rodas tad, ja viņa jūtas gribēta. Un, ja tas nenotiek, tā nevar to nepamanīt. Ja Dievietei objektīvās attiecībās nav spēka vai resursu sodīt vīrieti, kas izgājis no matriarhālās varas zonas (atsakās „gribēt” tad, kad kaut ko vajag sievietei, nevis tad, kad vajag viņam pašam), viņai ir jāsadusmojas vai vismaz jāsabēdājas. Bet varbūt arī jākļūst depresīvai.

Kaut kad jau esmu minējis paša formulēto „autobusa testu” vīriešiem – vai tu spēj nepasniegt roku jaunai, veselai sievietei, kas izkāpj no autobusa? Un citus testus – vai tu spēj pieprasīt, lai sieviete, ar kuru tu pusdieno restorānā, samaksā savu rēķina daļu? Un vēl interesantāk – vai pēc tam, kad viņa ir labprāt samaksājusi un tūliņ par to aizmirsusi, vai tu arī spēj to tā aizmirst un vai kaut kur tavā ausī neiečukst Dieviete, ka vispār jau tu neesi nekāds vīrietis, ja esi šādi rīkojies? Īsāk sakot – vai tu spēj pārvarēt bailes pateikt sievietei (Dievietei) „Nē!” (kas nenozīmē, ka tev vienmēr tas ir jāsaka)?

Ir milzums „džentlmeniskas rīcības” paraugu, un ir milzums Meitas lomā nerealizētu fantāziju par to, „kādiem vajadzētu būt vīriešiem”. Pat tad, ja par to netiek runāts skaļi (ja neviena sieviete par tām nav atgādinājusi), tās skan vīrieša galvā. Un tad, ja attālums starp vīrieša uzvedību un to, „kādai tai jābūt”, pārsniedz kaut kādu „normālo” robežu, šī vīrieša galvā kaut kas sāk degt vai uzsprāgst. Bailes no Dievietes, ar kurām senos laikos cilvēki tika galā, dodoties uz templi un kaut ko ziedojot Dievietei. Bet tagad?

Vīrietim nav iespējams būt neatkarīgam un veidot savu vīrišķi patriarhālo pasauli, nenonākot konfliktā ar Dievieti. Jo viņa taču ir Mātes tiesību aizstāve un bailes nebūt gana labam dēlam taču ir tās pašas bailes no Dievietes. Tiklīdz vīrietis uzdrīkstas iziet no Mātes varas zonas, tā tūliņ sāk kliegt. Ne jau skaļi – tas vēl būtu viegli pārdzīvojams. Tā kliedz dvēselē, plēš sirdi pušu un dara daudz ko citu, krietni mazāk poētiski aprakstāmu.

Atcerēsimies, kā Dieviete radās. Kad vīrietis vēl bija zīdainis un kad mātes seja bija visa pasaule, viņš nevarēja neievērot, ka dažreiz pasaule bija balta kā saule, bet citreiz – apmākusies, seksuāli neapmierināta, bēdīga un bīstama. Taču toreiz viņš atklāja, ka dažreiz viņam izdodas tumšo pasauli vērst gaišajā, – kopš tā laika viņam ir gan pienākums, gan bailes ar to netikt galā. Un šausmas, iedomājoties vien, ja tam būtu jānonāk pasaulē, kurā viss ir tik apmācies un melns kā nāve. Tā izveidojas Dievietes vara pār vīrieti. Kā vīrieši risina šo problēmu?

Viņi konfliktē ar Dievieti, darot pāri sievietēm. Viņiem ir apnicis, ka tos iekšēji kaut kas vaino un pamāca, atgādina, kā māmiņai patiktu. No šīs iekšējās balss nekur neaizmukt un aizmūkot nākas saņemt Dievietes dusmas, bet tas veicina jaunus atriebšanās viļņus. Objektīvi pāridarījumi reālām sievietēm ir sekas uz subjektīviem, iekšējiem Dievietes pārmetumiem, par kuriem pāridarījumu upuris neko nezina, bet arī pāridarītājs parasti nevar pastāstīt, kādēļ viņš to dara. Nesatikšanās.

Bet tāda pati nesatikšanās ir arī ar Meitas bērnībā nerealizētajām fantāzijām, par kurām jau minēju. Ja tās netiek realizētas, tad var tikt izjustas pat kā genocīds pret sievieti. Mēs esam pienākuši pie tā, ka sieviete nereti tiek asociēta un arī pati sevi asociē kā Upuri. Viņa savā iztēlē ir vāja, pret viņu vēršas vīrišķā agresija, viņai jāpacieš vīra dzeršana un vēl jāatbild par bērniem, viņas seksuālās robežas tiek pārkāptas un visbeidzot arī šis te Rudzītis (daudzuprāt!) paziņo, ka viņām dara pāri tikai tādēļ, ka viņas grib tikt pie Upura varas. Ka viņas gribot noteikšanu par to, kas ir melns un kas – balts.

No mana viedokļa, jā, viens no „vidējās” sievietes ienākumu avotiem ilgu laiku ir bijusi arī Upura loma, tādā veidā „vidējo” vīrieti uzaicinot Vajātāja lomā. Vīrietim dažreiz par to nav bijis ne silts, ne auksts, dažreiz tas viņu ir izbesījis, bet citreiz viņš ir paklausīgi ieņēmis biezādaina un robusta šausmoņa lomu, dažreiz arī no tās iedvesmojoties un kļūstot pat šausmīgāks, nekā no viņa prasa.

Šāda spēle baro sievietes Pūķi (Māte/Meita), bet nekādu labumu nedod citām tās lomām, sevišķi jau Sievietes lomai. Tai šāda stratēģija ir nogalinoša, Sieviete mēģina attīstīties, diferencēties, veidot jaunas robežas, lai nosargātu jaunieguvumus, viņai ir traucējoši turēties pie pagātnes un pie jebkurām konstrukcijām, kurās viņai pārāk jārēķinās ar kaut kādām neprognozējamām attiecībām, kas potenciāli var ievilkt sevī un kuru dēļ viņai varētu būt pārāk daudz enerģijas jāšķiež kam tādam, kurā viņa nav ieinteresēta.

Bet, ja nu sieviete vēl tikai top Sieviete, ja viņa vēl ne pārāk komfortabli jūtas šajā lomā un ja viņa var sabīties no jaunā nepazīstamā un ja nu viņai rodas vēlme atlēkt atpakaļ Pūķa apskāvienos? Tajos, kuros Varonis (Tēvs) ir ienaidnieks un galīgi nav Pūķa sagūstītās Princeses pusē? Tad viņa Upura lomas zaudējumu sajutīs kā zaudējumu, kura saārstēšanai likumsakarīgi atkal vajadzīga Upura loma. Tāds apburtais loks.

Sievietes parasti izdzīvo un izmanto šai izdzīvošanai Upura un Mātes/Meitas lomu. Vīriešiem šādas drošas iespējas nav, izņemot paklausīgā Dēla lomu, protams. Konflikta ar Dievieti nebūtu, ja viņi būtu atkarīgi, bet nedzertu, nespēlētu un visādi citādi nemeklētu Balto, sasildošo māti kā sauli. Ja viņi kā tādas mašīnas mūžīgi cīnītos, lai Melno māti pārvērstu Baltajā. Bet tas taču enerģētiski nav iespējams. Vienā brīdī šāds cīnītājs salūst.

Nu un tad rodas nāves statistika. Trīsdesmit gadu vecumā Latvijā vēl vīriešu ir apmēram tikpat, cik sieviešu, bet ap sešdesmit gadiem jau vairākām sievietēm jādala viens izdzīvojušais vīrietis. Spānijā esot citādi – sieviešu pietrūkst. Dažreiz es iedomājos, varbūt tas saistīts ar vēsturi. Ar spāņu vīriešu nežēlību savos pasaules iekarojumos – varbūt viņi tādējādi ir kļuvuši pašpārliecinātāki savos dialogos ar Dievieti? Varbūt spāņu sieviešu Meitas loma izpaužas ne tik ugunīgi, kā tas notiek pie latvietēm? Bet varbūt katoļu baznīcā, kurā Dieviete kļuvusi par Dievmāti, piedāvā tās pielūgšanu? Varbūt tajā drīkst ziedot (upurēt) Dievietei, palīdzot vīriešiem psihodramatiski izspēlēt savu Dievieti „uz āru” un saņemt no tās grēku piedošanu? Varbūt tas atvieglo, atšķirībā no protestantu baznīcām, no kurām Dievmāte ir izmesta?

Daudz visādu iespēju, ieskaitot arī iestrēgt komentāros populārajā jautājumā – kurš vainīgs? Vīrieši vai sievietes? Man nevajag ne šādu jautājumu, ne visādas atbildes uz to. Man vajag pūlēties, lai saprastu. Pārliecināties, vai esmu sapratis gana precīzi. Un piedzīvot, ka viss, kas ir ticis saprasts, mainās pats no sevis.

Zane: Es aizdomājos par to, ko es gaidu no Vīrieša…Man nebija tēva, viņa vienkārši nebija, viņš var būt tikai kā tēls. Priekš manis viņš vienmēr ir bijis Labs. Glābējs, kas mani varētu izglābt. Pusaudžu gados, kad “mani neviens nesaprata”, viņš būtu sapratis:) Man ir bijis jāizdzīvo arī viņa tēls sevī. Tagad es nevaru vairs saprast, kur manī ir tēvs, kur meita, kur sieviete. Man vispār ir grūti identificēties ar kādu grupu, es ieeju, apskatos, apzinos noteikumus, uz kā pastāv grupa, un tad aizeju. Pie sievietēm man nepatīk, jo viņas tiešām ir Mātes, ļoti daudzas. Vīriešu grupā ir interesantāk, bet viņi dod man atlaides, tāda veidā liekot saprast, ka es esmu māte vai meita. Es bieži skatos, ko gaida no manis, lai to izpildītu, nevis izsaku savas gaidas. Varbūt, ka vīrietis dara līdzīgi, viņš mēģina izpildīt visas gaidas un pazaudē savas. Man pietrūkst emocionālās daļas no vīriešiem. Pietrūkst tās daļas, ko dotu Tēvs, to es laikam arī gaidu.

[..] ja man būtu iespēja, tad es uzbruktu savai mātei un teiktu, ka es smoku nost, ka man nav gaisa. Lai tak viņa beidzot kļūst laimīga, lai es beidzot neredzētu to acu skatu, kas kā vampīrs man atņem visu spēku. Es visu laiku jūtu vainu, visu laiku, atbildību, dusmas, atkal vainu.Un tad mani pārņem vīzija – kā es varu nebūt tāpat kā tēvs, ka manis nav nekur, neviens mani nevar sasniegt, nekad. Man ir savas rituāls no bērnības, ka es varu būt kopā ar tēvu, ar mūzikas palīdzību noslēdzoties no visa. Tā man ir kā oāze, mana sapņu māja, no kuras es reizēm arī netieku ārā.

Franciska: Zane, arī es esmu pārdzīvojusi to smakšanu attiecībās ar māti. Bet esmu iemācījusies pateikt viņai, ja nepiekrītu, domāju citādāk. Tas nozīmē vairs nebaidīties no viņas, saraut viņas varu pār mani, neļauties tai. Attiecībās ar māti vispirms biju Upuris, viņa – Vajātājs. Kad pieaugu, par Upuri kļuva viņa, bet es uzņēmos Glābēja lomu. Taču tagad vairs neiesaistos šajās spēlītēs. Ja viņai ir slikts garastāvoklis, tā nav mana problēma. Jā, mēs varam aprunāties, es uzklausu viņu, bet vairs nemetos glābt un pūst viņas stabulītē. Ja viņa ir dusmīga uz mani, es vairs necenšos vērst visu par labu. Viņai ir tiesības dusmoties, tāpat kā man ir tiesības nemainīt savu viedokli tāpēc vien, lai izdabātu mātei. Māte ir pieaudzis cilvēks, un es esmu pieaudzis cilvēks. Mīlestība pret bērniem nav viņas obligātais pienākums pret mani, kā agrāk esmu domājusi, turklāt uzskatot, ka viņa šo pienākumu slikti pilda. Mīlestība ir viņas izvēle. Savukārt mana izvēle ir, vai turpināt pelnīt šo mīlestību, vai tomēr dzīvot savu, no mātes neatkarīgu dzīvi.

                Es gan melotu, ka reizēm nesajūtos viņas priekšā vainīga, tomēr vairs neļaujos šai sajūtai. Savu apņemšanos dzīvot savu, ne citu dzīvi, turu augstu gaisā kā karogu:)

Franciska: Bet vispār, lasot šodienas Viestura blogu, no sirds nopriecājos. Kāpēc? Jo mans vīrs mierīgi man saka “nē”. Par šo esam runājuši – vīrs teica, ka vienkārši vienā jaukā brīdī atkoda mani, un te nu jāteic, ka esam auguši abi, jo pirmajos pāris laulības gados vīrs tomēr vēl spēlēja man līdzi. Kad nevarēju kaut ko panākt, dusmās cirtos apkārt un skrēju no mājas ārā. Vīrs pa pēdām pakaļ. Tā mēs tur drasējām pa pilsētu. Kā vīrs nāk tuvāk, uzbrēcu, lai tinas prom. Bet pati ik pa brīdim pašķielēju, vai vēl seko. Nu, un vienreiz es atkal pa durvīm ārā, bet viņš – ne. Nenāk i nenāk. Es tā kā sāku mīņāties, domāju, laikam kurpes vēl velk. Bet nav un nav. Tā man visa vēlēšanās kaut kur skriet pazuda, pašai smiekli sanāca, gāju vien mājās. Tā man visādi manipulēšanas ieroči bija, bet tie cits pēc cita līdzīgā veidā tika neitralizēti: D

Tāpēc šodien esmu viņam pateicīga, jo tas, ka viņš pret mani ir izturējies kā pret pieaugušu cilvēku, nevis mūžīgo nabadzīti, kuru nekādā gadījumā nedrīkst kaitināt un vajag vienmēr žēlot, man ir palīdzējis sākt ceļu pie sevis kā Sievietes. Tas ceļš nav viegls, bieži ir gribējies griezties atpakaļ, ir bijis grūti un sāpīgi, bet tagad, kad kā pavasari esmu sajutusi jaunās dzīves garšu, – ak, cik patīkama tā ir!:)

Marī: Ja sieviete izdzīvošanai var izvēlēties Upura vai Mātes/Meitas lomu, kāpēc Rudzītis vīrieša izdzīvošanai atstāj vien Dēla lomu? Vai Tēva/Patriarha loma tiešām ir tik nepateicīga? Salīdzinājumam trīs citāti:

I spent my whole life trying not to be careless. Women and children can afford to be careless, but not men. (M. Pjuzo ”Krusttēvs”)

Slēp mani, slēp savā mīlestībā. (H. Ibsens “Pērs Gints”)

Tu mani tā vadītu, ka es pavisam nenoklīstu. (R. Blaumanis ”Purva bridējs”)          Kurš no šim džekiem ir vispotenciālākais psihoterapeita klients? :)

Incests un izvarošana                                                                                    

Kas īsti ir incesta trauma                                                                             

Incests, tuvība un atdalīšanās iespēja                                                   

Incests, vaina un pienākums     

III. Sieviete kā Sieviete                                                        

Pirmās nakts tiesības                                                                                    

Vēlīnās lugas, Sieviete

                                                               

[1] http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/grabiet_bernus/2010-02-01-92

Komentāri

1 Viesturs

Brīdinājums nepastāvīgiem lasītājiem. Šo visu pavisam noteikti drīkst neuztvert nopietni!

    1.1 Viesturs Rudzītis

    Bet drīkst uztvert arī nopietni. Incesta lietas attiecas uz katru sievieti, arī vīrieti. Bet kur incests, tur jautājums par robežām ar vardarbību un pašas sevis robežām. Un jautājums par sevis dzimšanu no dzimtaskoka…

      1.1.1 Viesturs Viesturs

      Viestur, Viestur, varbūt tās incesta lietas attiecas uz visiem taviem pacientiem, bet tā kā cilvēks ir gana individuāla būtne, tad nevajadzētu vispārināt tomēr tik slidenus apgalvojumus, kas patiesībā raisa vairāk neizpratni nekā izpratni, par ko liecina arī tava nespēja skaidri noformulēt savu uzskatu sistēmu, bet varēšana tikai visnotaļ daiļliterāri un mājienveidīgi izteikties par tēmu, kas pašu kādā galā rausta, bet skaidra netop :)

2 Zane

Viestur, Viestur, tieši kurš apgalvojums Jums liekas slidens un raisa neizpratni? Un kāda apakšdoma nav noformulēta skaidri, bet mājienveidīgi un Jūs kādā galā rausta(??) ?

    2.1 ???

    Man liekas, ka Viestur, Viesturs ir norādījis, kurš ir tas apgalvojums, un rausta jau Rudzīša kungu. Paradokss – veseli 2 jautājumi par 1 rindkopu, bet neviena par garāku un daudz neparastāku tekstu :)))

      2.1.1 Zane

      Nē, nav norādījis, tāpēc arī prasu. Un par tiešu kuru “garā teksta” daļu ir (Jūsuprāt) jāuzdod jautājumi? Kurš apstāklis “garajā tekstā” ir “neparastāks” un pēc kādiem kritērijiem tas ir “ne” parasts? Jūs gribat teikt, ka mans jautājums bija tikai(?)parasts? ;-o

      2.1.2 Zane

      es atvainojos.. ir rakstīts- “tās incesta lietas”.. Vai tad grāmata jau ir lasīta, vai? Bet interese ir, vai ne, citādi jau nekomentētu šeit. Ja jau Jums raisa neizpratni, tad varbūt konkretizējiet.. Man teksts neraisa neizpratni, varbūt interesi izlasīt grāmatu.. Tur tas lietas var drusku papētīt sevī vispirms, nu vai ģimenē, padomāt.. par ko tieši ir tā neizpratne.. Es jau nezinu ko Jums nozīmē “tās incesta lietas”.

      Priekš manis “incests” nozīmē tādu attiecību formu ģimenē, kad vecākiem ar bērniem ir enerģētiski un emocionāli līdzīgas attiecības kā ar partneriem. Nav jau runa tik daudz par apzinātu domu vai fiziskam darbībām, bet par neapzināti veidotu attieksmi un uzvedību, ka rezultātā bērnam rodas grūtības tās partnera funkcijas pildīt. Attiecības starp partneriem ir daudzveidīgas, ne jau tikai fiziski seksuālas. Tur ir iekšā gan gaidas, atbalsts, novērtējums, uzticēšanās, drošība, atzinība, utt. utjp. Ja vecāki savu bērnu emocionāli jūt nevis kā bērnu, bet kā personu, kam jāsniedz viss tas, manis iepriekš uzskaitītais, uz ko tas emocionāli piesaistītais bērns arī mēģina atbildēt, tad tādas attiecības ir incestuālas, man liekas. Neizprotami tas ir no apjēgsmes viedokļa.. kurā brīdī un kāpēc, to visu slepeno līgumu vārdā, tas vecāks sāk uzlūkot bērnu par tādu “savu partneri”?

      2.1.3 ???

      hmmm. kā tā nav norādījis? Lasu: “incesta lietas” (tas būtu tas slidenais jautājums) nevajag pārdroši ekstrapolēt uz visu populāciju.
      Paradokss ir tāds, ka uzdodat 2, pat 3 jautājumus par 1 žēli parastu un vismaz manuprāt skaidru rindkopu, bet bloga autora garais un oriģinālais teksts ir skaidrs bez jautājumiem.

      2.1.4 ???

      Zane, paldies par izklāstu. Tā arī šo “lietu” saprotu, bet Rudzīša kunga versijā, kuru nez kāpēc daudzi tik kļūmīgi pārprot, nolasās tā vispārināšana, uz ko norāda Viesturs, Viesturs. Un diez vai “incests” ir īstais vārds šādas uzkabināšanās apzīmēšanai.
      iespējams, ka iebildumi pret VR daiļradi ir ne tik daudz satura, cik nebaudāmās formas dēļ

      2.1.5 Zane

      Bet varbūt, ka Jums nepatīk forma aiz kāda praktiska apstākļa.. Man arī liekas, ka daži mākslinieki nepietiekoši precīzi attēlo pavasari.. mana skatījumā tas asociējas ar ziediem un smaržām, un es nesaprotu kāpēc jāattēlo tikko nokusuši, drūmi lauki, un pelēki krūmi.. Jā, jā, jā, skaidrs, ka pirms tam daba ir tāda, bet kāpēc man būtu jāskatās uz šo lauku, vai ne? Diez vai tāds būs Īstais pavasara attēlojums, mākslinieks visu pārāk sarežģī…..skatoties uz viņa gleznu man var likties, ka mani pārņem drūmums, nevis prieks.. kādam tam jābūt (pēc manas saprašanas) skatoties uz pavasari.. Māksliniek, lūdzu nomaini gleznas nosaukumu, citādi es jūtos slikti!

      2.1.6 ???

      piķis un zēvele, bet mēs domājām, ka darīšana ir nevis ar mākslu, bet zinātni – psihoterapiju… Ja jau māxla, tad māxla, tad jau tie psihoterapeiti ir reaģējuši pareizi

3 Linda

Nesen izlasīju vienu no pēdējām Igora Šuvajeva grāmatām, iznākusi 2012. g. Un tur viņš arī drusku pieskaras incesta jautājumam un nez kāpēc apgalvo, ka Latvijā par to valdot pilnīgs klusums…

4 Linda

Sveiki visi, jau šķirstu, jāsāk lasīt!

5 Rasma

Tikko beidzu lasīt.Par daudzām lietām lasot esmu šokā.
Bet ne sliktā nozīmē.Es kā māte arī uztrauktos,ja mana meita jau 14 gados dzīvotu kopā ar 24 gadīgu vīrieti.Bet izrādās visi apkārtējie to uzskata par normu.Māte daktere puisim un meitenei abi vecāki,bet neviens to neuzskata pat par ko kriminālu.
Tas ir bēdīgi,jo šajās ģimenēs nav mīlestības starp vecākiem,galvenais nauda.Man tiešām skumji,ka naudai tāda vara.
Izlasīju protams arī lietas par sevi,ko esmu darījusi nepareizi savus bērnus audzinot.
Varu vienīgi cerēt ,ka Rudzīša grāmatas palīdzēs bērniem.,kurus audzināju viena,jo vīrs agri nomira.Bērniem ir bērni un ģimenes un mēs visi lasam Rudzīša grāmatas un gaidam nākamās.Kaut ko uzzināt nekad nav par vēlu.
Lai labi rakstās!

6 A.

Viesturs var teikt, ko viņš grib, bet dzīves pirmajos divos gados domāju, ka bērns ir jāzīda ar mātes pienu tik bieži, cik vajag un tik daudz, cik pieprasa.
Es tam redzu bioloģisku pamatojumu:
1) Tas ir labākais uzturs, ko māte var sniegt bērnam.
2) Bērns ir gatavs pieaugušo uzturam tad, kad viņam ir pilnvērtīgs zobu skaits, lai sagremotu pārtiku (un nevis tad, kad viņš ir sācis staigāt – nesaprotu, kāds sakars pārtikas sagremošanai ar kājām, tāds viedoklis ir izskanējis iepriekšējos bloga ierakstos). Bērns ir iepazinis galda kultūru, rituālus un uztura nozīmi, kā arī savas izvēles tiesības šajā ziņā.
3) Nezinu nevienu zīdītāju dabā, neskaitot cilvēku, kurš savus mazuļus liek gulēt atsevišķā alā, midzenī vai citā vietā, jo mums redz, jānodarbojas ar seksu. Vai vēl muļķīgāk, es tevi tagad izmantoju.
Es runāju par emocionāli veselu, pieaugušu sievieti un tikpat pilnvērtīgu vīrieti, kas saprot, ka tas ir tikai tāds dzīves posms un viss. Tādēļ arī nav mēnešreizes un tās var nebūt pat divus gadus vai ilgāk. Attiecīgi krīt arī libido. Bet ari tur ir iespējami kompromisi. Tas taču nekavē divus pieaugušus cilvēkus radoši pieiet savām seksuālajām attiecībām. Turpināt tās veidot, izpaust, izjust un ja kas neskaidrs, izrunāt šīs lietas.
Vēl viens svarīgs aspekts – laikā, kad no visiem lielveikalu plauktiem uz mums lūkojas vēža pārtika, kas mūs lēni, pakāpeniski un ar lielu neatlaidību un izcilu mārketingu gatavo vizītei pie onkologa, es priecājos, ka mani bērni ēda manu pienu ilgi. Nezinu, kā tas ietekmēs viņu veselību nākotnē, bet uz maisījumiem raugos kā uz bīstamu ķīmijas paveidu. Un no visas sirds un pārliecības ticu, ka mātes piena svarīgās sastāvdaļas nevar iekopēt ne broklī, ne kartupelī. Es nenosodu nevienu, kam nav sanācis pašai barot savus bērnus, jo situācijas dzīvē ir miljoniem, tāpat kā apstākļi, kas tās veido. Bet kaut kādu slēpto psiholoģiju nevaru tur ieraudzīt, arī ļoti gribot nē.
Kā var justies mazs zīdainītis, kas ir tikko piedzimis, kas neapzinās vēl pat savas rokas un kājas, arī no tām zīdainīšiem sākumā ir bail, kas nespēj pats gultā pagriezties uz otriem sāniem, kas varbūt guļ ar pilnām biksēm un jēlu dibenu, visu nakti vienā pozā, atsevišķā gultā vai vēl labāk, atsevišķā istabā un klusi gaida rītu? Jo negrib veidot drāmas trīsstūri, iejaukties pieaugušo seksuālajās attiecībās un glābt māti no nelaimīguma apziņas. Nu nevaru tam piekrist, jo man šķiet, ka VR ir aizmirsis, cik tomēr mazs un aprūpējams ir tikko piedzimis bērns,
Pieaugušas divu cilvēku attiecības var veidot kā mālu. Arī tad, ja ienāk trešais. Jautājums ir tikai par abu keramiskajām prasmēm tās veidot. Un tas ir jautājums par katra psiholoģisko briedumu, spēju apzināties savas problēmas vai neskaidrības un tās verbalizēt. Es teiktu, priekš VLV – vidējā latviešu vīrieša, bet arī priekš VLS – vidējās latviešu sievietes ļoti smags jautājums.

7 Jānis

Man patika šī publikācija.

Publicēts: 09.02.2015
Komentāru skaits: 16