Patlaban, esot savas kārtējās grāmatas, kura sauksies “Ģimene”, radīšanas procesā un šo to arī lasot, sapratu, cik liela nozīme šodien pasaulē un arī Latvijā ir tam, kas notika Anglijā, Skotijā, un arī kontinentālajā Eiropā pirms 500 gadiem. Sāka plaisāt patriarhāta tektoniskā plātne, kas izpaudās gan kā Reformācija Baznīcā, gan attieksme pret laulību, kuru spilgti raksturo Anglijas karaļa Henrija VIII un viņa sešu sievu stāsti. Un tad es nevarēju neatcerēties, ka savulaik, 2010. gadā šo to palīdzēju Dailes teātrim, režisoram Džilindžeram un aktieriem, tapinot Frīdriha Šillera drāmas “Marija Stjuarte” iestudējumu. Toreiz tapa gan Karaliskais dzimtaskoks, kuru tagad atkal ieceļu mājaslapas Dzimtaskoku sadaļā (taisiet to vaļā, ja turpināsiet tālāk lasīt šo!), gan teksts, kas konspektīvi komentē šo dzimtaskoku un vēl daudz citu par to laikmetu un maniem minējumiem tā visa sakarā. Pacēlu augšā arī tekstu, šo to uzpucēju, un te nu tas ir.

Frīdriha Šillera „Marijas Stjuartes” pirmizrāde Dailes teātrī izrādījās labs iemesls paceļot pa Anglijas un Skotijas karaliskajiem dzimtaskokiem, kuros ieauguši arī zari no Francijas valdnieku ģenealoģijas. Lasīšanas un domāšanas procesi notika paralēli dzimtaskoka zīmēšanai – ļoti laika un darbietilpīgai izklaidei, kuru veicām kopā ar Normundu Tiltiņu un kas dažbrīd man atgādināja mandalas veidošanu. Kaut kādus savus vīrišķajās Debesīs vērstus meklējumus. Izrādes vajadzībām dzimtaskoks tika nodrukāts 2 X 3 metru lielumā un tā nu tagad karājas arī pie manas sienas.

Mani meklējumi sākotnēji bija diezgan grūti strukturējami. Var teikt, ka struktūra radusies šo meklējumu rezultātā. Šodien kā galvenās caur Mariju Stjuarti un Elizabeti pie manis atnākušās tēmas es nosauktu šīs.

  1. Māsas kā lomas un to darba uzdevums – savstarpējā konkurencē nodrošināt kvalitatīvu rezervi Lielās Mātes lomai.
  2. Nāve – fenomens, kas izšķiroši ietekmē dzīvi un notikumus dzimatskokā.
  3. Māsas un Brāļa attiecību slāņi ar matriarhālo Māsas virsatbildību par Brāli.
  4. Mātes/Meitas un Raganas cīniņš, kuru cirkulāru dara Mātes/Meitas uzvara, neļaujot sievietei attīstīt sevī Sievieti.

Tālāk seko manu meklējumu hronoloģisks, nevis sistemātisks atspoguļojums. Man tas patīk labāk, jo, lai gan atkal un atkal veido jaunus apļus ap tikko nosauktajām galvenajām tēmām, tomēr katrā nākamajā aplī no jauna sastapto tēmu aplūko kādā dziļākā vai citādākā skatījumā. Šai rakstu vijai trūkst nobeiguma, kas arī dabiski.

Tjūdoru dinastijas pamatlicēji

Henrijs VII ir Tjudoru kā Anglijas karaļu dzimtas dibinātājs un kroni viņš ieguva kaujaslaukā. Viņš cīnījās ar karaļa Ričarda III karaspēku, uzvarēja un tā kā Ričards III šajā kaujā krita, kronēja sevi par Anglijas karali. Izklausās tik vienkārši un skaisti, ka aizdomīgi. Bet paskatīsimies ģenealoģijā, tur parādās Henrija VII īpašā misija.

Henrija vectēvs Ouens Tjudors bija karaļa Henrija V atraitnes Katrīnas Valuā favorīts. Sauksim viņu šādi, jo ja teiktu – mīļākais – izklausītos kaut kā nenopietni un privāti. Karalieņu favorītiem ir ne tikai personisks, bet arī valstisks statuss – atcerēsimies kaut vai Krievijas Katrīnu II, kas katram savam izredzētajam ierādīja vietu ne tikai gultā. Arī valsts darbā, arī karaspēka priekšgalā, arī diplomātijā.

Lai saprastu, ko Katrīna Valuā, Francijas kaŗaļu Šarla VI meita un Šarla VII māsa, kļuvusi par Anglijas karalieni, varētu būt uzticējusi Ouenam Tjūdoram, mums šis tas jāpasaka par Sarkanās un Baltās Rozes karu, kas vismaz manās ausīs izklausās traki romantiski. No ģenealoģiskā skatu punkta raugoties, tas bija vienas dzimtas – Plantagenetu – divu zaru cīņas par ietekmi un Anglijas karaļa kroni. Katrīnas Valuā mirušais vīrs, Henrijs V, piederēja pie Lankasteriem – Sarkanās Rozes. Bet oponenti – kā Henrija VII sakautais Ričards III, bija Jorki – tātad Baltās Rozes partija.

Ouens Tjūdors bija favorīts, nevis tikai mīļākais arī tādēļ, ka abu dēls Edmunds Tjudors (iespējams, bijuši vairāki) ir ticis oficiāli atzīts un apprecināts ar Lankasteru klana pusatzītā Bofortu atzara meiteni Mārgaretu. Edmunds nepaguva nodzīvot ilgāk par 26 gadiem, bet viņa jauniņā sieviņa 13 gadu vecumā dzemdēja pirmo Tjudoru dzimtas Anglijas karali.

Sarkanās un Baltās Rozes karu izbeidza ne tikai Henrija VII uzvara pār Ričardu III. Tam bija vajadzīgas arī uzvarētāja un ne tikai Lankasteru, bet arī Tjudoru asinis pārstāvošā Henrija laulības ar zaudētāju – Jorku ģimenes atvasi – Elizabeti Jorku vai Plantagenetu, kā nu viņu kur sauc. Karalieni, kuras vārdā savulaik tiks nosaukta arī pēdējā un visievērojamākā Tjudoru dinastijas karaliene – Elizabete I.

Un atkal tik zīmīgi, ka Elizabete I palika pēdējā no kronētajiem Tjūdoriem. Jo tālāk kroni mantoja Jorkus aizstājušie Stjuarti – tie, kam Henrijs VII izprecināja savu meitu Mārgaretu, kuras mazmeita Marija Stjuarte dzemdēja nākamo karali, kurš apvienoja ne tikai Plantagenetus, bet arī Skotiju un Angliju, – Džeimsu VI (Skotijā), Džeimsu I (Anglijā).

Ja paraugāmies šādi, tad sāk izskatīties, ka Tjudoriem ir bijusi tāda kā Plantagenetu ģimenes psihoterapeitu loma. Viņi atrisināja tajā radošos problēmu un atgāja nost no tālākās atbildības. Bet ja tā, tad kā Tjūdoru uzaicinātājus šīs misijas veikšanai jāmin francūžus – Katrīnas Valuā personā.

Divas tik atšķirīgās Māsas

Gribu parunāt par Mēriju Boleinu – varbūt dažiem šķitīs dīvaini, ka pievēršu tādu uzmanību Elizabetes I mātesmāsai. Arī mani pašu ir pārsteidzis, cik svarīgu es viņu esmu ieraudzījis. Mana šodienas intuīcija saka, ka Mērijas īpatnējais liktenis nevarēja neietekmēt viņas māsasmeitu tās izvēlēs starp Mātes un Raganas lomām un tādēļ še par viņu tomēr stāstu.

Mērija ir vecākā māsa un, visticamāk, dzimusi 1499. gadā. Varbūt kādu gadu vēlāk, bet līdz 1508., kad, visvēlākais, dzima Anna – nākamā karaliene. Še uzreiz jāpasaka, ka tiem, kas redzējuši to filmu, kas krieviskajā versijā saucas „Māsas Boleinas”, varbūt nevajadzētu visu, kas tajā redzams, uztvert kā vēsturisku patiesību. Arī mana patiesība droši vien nav vēsturiska, lai gan es cenšos.

Skaidri zināms, ka savus pusaudzes gadus – no 1514. Līdz 1519. Mērija ir pavadījusi franču galmā, uz kuru devusies kā princeses Mērijas Tjūdores „freilene”, kad tā apprecējās ar par sevi 36 gadus vecāko Luiju XII un kļuva par Francijas karalieni. Viņa tur palika arī pēc karaļa nāves 1515. gadā un pēc karalienes atraitnes atgriešanās Anglijā. Nav šaubu, ka Mērija tajā laikā bijusi iepīta vairākās mīlas dēkās, ļoti ticami arī, ka ar nākamo Francijas karali Fransisku I, kurš pēc romāna beigšanās ir izteicies apmērām tā : „Liela piedzīvojumu cienītāja, visbezkaunīgākā no visām.”

Laikam tieši mīlas dēkas ir bijušas iemesls, kādēļ Mērijai tomēr bijis jābrauc atpakaļ uz dzimteni. Tas gan neko daudz neizmainīja viņas dzīves stilā – Anglijā Mērija kļuva par Henrija VIII favorīti. Apprecējusies ar ietekmīgo, avantūristisko, bet saskaņā ar dažiem avotiem – impotento Viljamu Keriju, viņa dzemdē divus bērnus, kuri, dažuprāt, izskatījušies aizdomīgi līdzīgi Henrijam VIII, tādēļ par to paternitāti joprojām domas dalās.

Bet attiecības ar karali izbeidzas, jo tas aizraujas ar jaunāko māsu Boleinu un Mērija pamazām pārvietojas uz galma perifēriju. Pēc vīra nāves 1529. gadā viņa nokļūst arī dramatiskos finansiālajos apstākļos, no kuriem izkļūst vienīgi ar māsas palīdzību – neskatoties uz to, ka abas nekad nav bijušas ļoti tuvas un daudzus gadus līdz pat Annas nāvei nesatiekas.

Mērijas reputāciju galīgi iznīcina viņas otrā laulība – ar vīrieti, kas nav bijis ne dižciltīgs, ne bagāts – Viljamu Stafordu. Vienīgais precību iemesls tad varētu būt – aiz mīlestības, kas tajos laikos un apstākļos nozīmēja ko galēji nožēlojamu. Cilvēkus, kas tā rīkojās, uzskatīja par savu tieksmju vergiem un bezgribas radījumiem. Mērija tiek pilnībā izstumta no sabiedriskās dzīves un pat no savu vecāku ģimenes. Sava mūža nogali līdz pat nāvei 1543. gadā viņa pavada lauku klusumā kopā ar bērniem un vīru.

Protams, galvenais, kādēļ Mērija Boleina ir tik svarīga šeit – viņas liktenis varētu būt iespaidojis Elizabeti I uztvert mīlestību, flirtu, seksuālās attiecības, laulību, bērnus, kā arī Franciju un katoļus kā kaut ko, kas var pazemot un iznīcināt. Kopā ar domām par mātes likteni, kas, kaut arī citādāks, tomēr daudz kur arī līdzīgs. Kaut vai tajā, ka arī nelaimīgs, lai gan tas taču tik nosacīti vienmēr… Tas viss nākamās karalienes psihē varēja radīt konfliktu jucekli, kas lika izdarīt slaveno izvēli palikt mūžīgai jaunavai.

Mērijas izvēles bija bīstamas dēļ mīlestības! Dēļ uzdrīkstēšanās dzīvot savu dzīvi un sekot savām jūtām un kaislībām – nu gluži kā tie nolādētie katoliskie franči! Dēļ uzdrošināšanās gribēt kādreiz būt Sievietei, nevis tikai Mātei. Bet ja tā – tad viņa turpina un attīsta konfliktu, kas bija starp Annu un Mēriju. Tikai Mērijas Boleinas vietā Elizabetei nostājas cita Marija – Stjuarte, kurai, kā to redzēsim, arī bija raksturīgs daudz no tā, ar ko izcēlās Elizabetes I mātesmāsa.

Stāstos par Mēriju Boleinu un Elizabeti gribu pievērst uzmanību vienai ļoti zīmīgai detaļai, kas stipri saniknoja karalieni. Viņas bērnības draugs un favorīts visa mūža garumā Roberts Dadlijs 46 gadu vecumā slepeni no Elizabetes apprecējās ar Letisu Nolisu – Mērijas Boleinas meitas Katrīnas meitu. Un kā gan nepārskaisties, ja vēl divdesmit gadus pēc mātesmāsas nāves tā par sevi atgādināja. Pie kam sev tik raksturīgā un Elizabetei sāpīgā veidā.

Letisa bija Elizabetes māsīcas meita, bet Marija Stjuarte – tādā pašā ģenealoģiskā attālumā esoša – brālēna meita. Vai tas viss mums kaut ko nepasaka arī par to, kādēļ Šillers liek Marijai Stjuartei Elizabeti saukt par māsu? Varbūt ne tikai tādēļ, lai iežēlinātu? Varbūt tas kaut kā liek mums aizdomāties ne tikai par matriarhālo cīņu starp māsām, bet arī par māsām Boleinām?

Mērijas kā sievietes liktenis Elizabetes skatījumā varēja šķist bīstams ne dēļ tā, ka bīstami bija atkārtot mātes, kā arī priekšpēdējās Henrija VIII sievas Ketrinas Hovardas likteņus, kuras tika sodītas ar nāvi it kā par laulības pārkāpumiem, Annas Boleinas gadījumā droši vien izdomātiem. Elizabete savu pamāti bija ļoti iemīlējusi, tādēļ tās nogalināšana, kad nākamajai karalienei bija tikai 9 gadi, bija daudz briesmīgāks trieciens nekā mātes nāve – tad meitene bija tikai nepilnus trīs gadus veca.

Šeit mums jāapstājas pie kādas ļoti zīmīgas ģenealoģiskas detaļas – Ketrīna Hovarda bija māsu Boleinu māsīca. Savukārt vēl vienas Henrija VIII sievas – Džeinas Sīmoras māte bija māsīca Ketrīnas Hovardas mātei. Sanāk, ka trīs no Henrija sievām nāk no vienas ģimenes, turklāt visām šī laulība beidzās ar nāvi. Divām tika nocirsta galva, bet viena mira no „pēcdzemdību drudža”.

Bet ja tā, tad mums jāpalūkojas arī uz pārējām trim. Aragonas Katrīna Henrijam pienācās „mantojumā” no mirušā brāļa. Klēves Annu Henrijs apprecēja gandrīz neklātienē, balstoties uz gleznotāja Holbeina – jaunākā gleznoto portretu. Bet, ieraudzījis savu līgavu dzīvē, sajuta kaut ko vidēju starp riebumu un žēlumu. Abu attiecības turpinājās kā starp brāli un māsu. Neveiksme, kura Henriju piemeklēja, bēgot no savām galma dāmām Annas Boleinas un Džeinas Sīmoras un kas lika atkal pie tām atgriezties, jo nākamā bija Katrīna Hovarda. Tikai pēdējā karaļa sieva – divkāršā atraitne, kurai viņš būs trešais apglabājamis vīrs, – Ketrina Parra nebija no galma. Varbūt viņa Henriju nogalināja – es domāju kādu savstarpējo attiecību mehānismu – jo  viņš bija apprecējis „aizliegtu sievieti”, nesaskaņotu ar šo noslēpumaino organizāciju – galmu, kura spēja viņu kontrolēt ar maigumu un seksuālām vajadzībām.

Teiktais ved mūs pie divām svarīgām domām. Pirmā – droši vien Henrijs VIII bija loti atkarīgs no mātišķas sievišķības, tādēļ viņam šo sieviešu bija tik daudz. Bez tam, viņu dziļi ievainoja, ja kāda no tām izrādīja patstāvību un spēlēja savu spēli – tādas viņš nogalināja – aiz sāpēm, ka tās viņu pametušas un vēlmes nodarīt sāpes viņām. Šāds karaļa raksturs ir ļoti saprotams, ja neaizmirstam, ka viņš dzima un auga „starp nāvēm”, par ko vairāk runāsim vēlāk. Visticamāk – „atsaldētai” mātei, tādēļ tik ļoti tiecās pēc mātišķa siltuma.

Otrā šeit radusies doma – galms, kā organizācija, kas apmierina karaļa vajadzības – šajā gadījumā seksuāli atkarīgās. Pat ne „gandrīz”, bet gan vārda vistiešākajā nozīmē, jo „freileņu” ģimenes aktīvi darbojās, lai burtiski notirgotu savu atvasi karalim – to pavisam noteikti var teikt par Annas Boleinas tēvu, Džeinas Seimūras brāļiem un Ketrinas Hovardas audžuvecāmiņu Agnesi Hovardu, kuras paspārnē vispār bija izveidojies agrīnu seksuālu pieredzi guvušu mazu meiteņu pulciņš.

Šīs galminieces, pirmkārt, neradās tukšā vietā. Tā Džeina Seimūra, piemērām, bija bijusi „freilene” pie Kārļa V – Marijas Asiņainās vīratēva un pa kaut kādiem rekomendāciju ceļiem nokļuvusi līdz Henrija VIII galmam. Otrkārt, kāds šo galmu turēja kopā, un visticamāk, ka tā bija … karaliene. Jā, jā – tieši Aragonas Katrīna varētu būt bijusi tā, kas ārēji skarbi, bet iekšēji pakalpīgi izpildīja savu pirmās sievas pienākumu un, pati to neapzinādamās, piegādāja vīram blakussievas vai piegulētājas, lai tikai vīrs tiktu pie sen gaidītā un valstiski objektīvi  nepieciešamā mantinieka. Nu gluži kā Bībeles Sāra, kas piegādāja Abrahāmam savu kalponi ēģiptieti Hagari un kas tam dzemdēja visu arābu tēvu Ismaēlu. Ismaēls būtu kļuvis visu jūdu nevis arābu tēvs, ja vien Hagare nebūtu kļuvusi iedomīga un augstprātīga attiecībā pret Sāru. Šķiet, tieši tas pats notika arī Henrija poligāmajā ģimenē.

Ļoti interesanti ir palūkoties arī uz Henrija VIII sievu raksturu atšķirībām, kā uz vienotu musturu vai, no otras puses, – Henrija meklējumu ceļu. Aragaonas Katrīna (katoliete) ir bijusi lepna, stingra, karaliska un atbildīga. Anna Boleina (protestante) – varaskāra, histēriska, greizsirdīga un naivi iedomājusies, ka var dabūt vīru zem tupeles. Džeina (katoliete) – Annas pretstats. Gaišmataina, maiga, atdevīga, laipna un labvēlīga pret visiem, pilnīgi pakļāvīga savam vīram. Anna no Klēves (protestante) svarīgāka ir kā Henrija fantāziju objekts, nevis kā realitāte. Acīmredzot ar Annas palīdzību viņš ir gribējis izrauties no savu galminieču varas pār viņu. Tātad viņš ir juties tā, ka freilenes izvēlas un kontrolē viņu, nevis otrādi. Un ka viņas visas ir kaut kā saistītas vai vienojušās savā starpā. Pa daļai tas droši vien bija slimīgi, cilvēks, kam traģiski miruši tuvinieki, bet sevišķi, kas kādu ir nogalinājis, pietuvina mirušos un savu nākamo upuri līdz visintīmākajai tuvībai. Dzīve starp mirušajiem, Aidā. Bet ar Annu Klēvi, protams, bija katastrofa, kas atmeta karali atpakaļ savu galmadāmu apkampienos.

Ketrīna Hovarda (katoliete) lika karalim „iemīlēties” un uzvesties tā, it kā viņš būtu kļuvis par divdesmit gadiem jaunāks. Taču viņa bija neglābjami poliandriska, „ar plašu sirdi”, tā sakot. Turklāt arī ne sevišķi gudra acīmredzot, jo pieņēmusi darbā par (karalienes) sekretāru savu mīļāko Frānsisu Deremu. Tā varētu apieties ar kādu vāju vai depresīvu karali, tikai ne pēc mātes alkstošo un uz māti dusmīgo Henriju VIII. Uz nāves soda vietu Katrīnu ir vajadzējis aizvest ar varu, pārakmeņojušos no bailēm un varbūt pat sajukušu prātā.

Pēdējā no trim Ketrīnām – Parra, iespējams, bija vispiemērotākā Henrijam un protams – protestante, pie kam pārliecināta. (Atsevišķs stāsts – Henrija izvēļu zigzags starp katolietēm un protestantēm, kas liecina, ka viņa reliģiskā konsekvence ir bijusi nekonsekvence.) Katrīna Parra ir bijusi kā profesionāla slimokopēja, kas jau ar saviem diviem pirmajiem par sevi stipri vecākajiem vīriem ir spējusi izveidot siltas, maigas un uzticamas attiecības, kurās seksuālajām komponentam varēja arī nebūt vietas. (Pirmajā laulībā ar 63 gadīgo Edvardu Boro viņu izdeva 15 gadus vecu.) Sevišķi stipra viņa ir bijusi tieši kā psihiski traumētu slimnieku kopēja, jo spējusi izvairīties no vairākām Henrija iecerētām viņas sodīšanām ar nāvi. Viņa spējusi izveidot lieliskas attiecības ar audžumeitu Elizabeti, rūpējusies par audžudēla Edvarda mācībām. Ne tik labi klājies ar vīra vecāko meitu katolieti Mariju – tur kontakts nav izveidojies. Un Katrīna Parra nav bijusi galminiece, tā ka īsajā 4 gadu laulībā ar karali viņa varētu būt devusi tam vislielāko aizsardzību pret šo viņu medījošo intrigantu perēkli – galmu.

Un visbeidzot – par galminieču ietekmi uz Elizabeti. Labvēlīgi tas varēja būt darbojies kā skola  intrigu vīšanas un citās politiskajās prasmēs. Bet gan jau viņa nevarēja nesajust pretestību un gan jau arī riebumu pret sieviešu sevis pārdošanas neizbēgamīgu. Man šķiet, arī tas ir bijis stiprs dzinulis izvēlēties palikt karalienei – jaunavai.

Karalieņu mednieki

Pierasts uzskatīt, ka katras meitenes sapnis varētu būt – piedzīvot, ka viņā iemīlas princis. Bet Tjudoru dzimtaskoks rāda, ka ļoti būtiska var būt arī cita karjera – katram uzņēmīgam un iznesīgam puisim censties iepatikties un būt noderīgam karalienei. Ja tas izdodas, tad dažreiz var kļūt par karali, dažreiz jāsamierinās ar favorīta lomu. Arī tā daudziem aristokrātiem varēja būt sapnis, kura dēļ šķita vērts censties.

Par vienu no karalieņu medniekiem – Ouenu Tjudoru, Henrija VII vectēvu – jau stāstīju. Viņš savu karalieni sekmīgi nomedīja, dāvinot mazdēlam iespēju dibināt jaunu karalisko dinastiju.

Otrs, kuru gribu pieminēt, ir Čārlzs Brendons, Henrija VIII māsas un Luija XII atraitnes otrais un patiesībā vienīgais īstais vīrs. Viņi abi bija Džeinas Grejas – nabaga 9 dienu Anglijas karalienes vecvecāki. Čārlzs Brendons bija Henrija VIII jaunības draugs un uzticības persona, kurš tika sūtīts uz Franciju pakaļ agri atraitnēs palikušajai māsai. Laikam starp Čārlzu un Mēriju kaut kas romantisks eksistēja jau pirms karaliskajām laulībām un Mērijas uzkāpšanas Francijas tronī. Tādēļ abi nekavējās izmantot gadījumu un Francijā steidzīgi un ne bez Franciska I aktīvas līdzdalības apprecējās. Henrijs VIII pārskaitās – tagad māsa vairs nebija izmantojama politisko laulību tirgū. Brendonam viņš gribēja nocirst galvu. Taču konflikts kaut kā tika atrisināts bez asinīm – pēc tam, kad Mērija atdeva brālim atpakaļ pūra dārglietas, kas tai tikušas dotas līdzi uz Franciju.

Caur Džeinu Greju mēs nonākam pie, manuprāt, visspilgtākās karalieņu mednieku dinastijas – Dadlijiem, ne viennozīmīgi veiksmīgiem, maigi sakot. Vectēvs Edmunds sodīts ar nāvi par kukuļņemšanu un valsts kases izsaimniekošanu. Tēvs Džons, izmantojot nabaga nepilngadīgā karaļa Eduarda VI vājumu un iespaidojamību, panāca, ka tika mainīta Henrija VIII testamentā noteiktā troņa mantošanas kārtība un pēc Eduarda nāves no tuberkulozes  troni mantot varēja cerēt Džona dēla Gilforda sieva, jau minētā Džeina Greja. Pamatīgi bija pastrādājis Džons Dadlijs, diemžēl ar bēdīgām sekām gan sev, gan dēlam un vedeklai – visiem tika izpildīti nāvessodi.

Otrs brālis – Roberts – nomira, šķiet, daudzmaz dabīgā nāvē 56 gadu vecumā un bija ilggadīgs Elizabetes I favorīts. Tomēr viņš nemaz nav tā svinējis savu panākumu, kā varbūt varētu domāt. Paguvis arī trīsreiz precēties un divas no tām – oficiāli. Vienreiz ar jau minēto Elizabetes māsīcas meitu Letisu Nolisu – tā ir viņa pēdējā laulība. Starp citu, Letisa esot bijusi ārēji ļoti līdzīga karalienei. Grāfs Lesters – šo titulu Robertam Dadlijam sākotnēji bija plānots piešķirt, lai tas varētu godam precēties ar … Skotijas Mariju Stjuarti. Tas bija tāds graciozs Elizabetes priekšlikums 1563. gadā – apprecināt savu favorītu ar konkurenti. Divām „māsām” viens vīrs – tas tak atrisinātu daudzas privātas un valstiskas problēmas! Laikam jau ne tikai Lesteram bija iebildumi pret šo laulību – ar tādiem tajos laikos būtu par maz, lai darījums nenotiktu. Bet Dadlijs apvainojās un laulība ar Letisu Nolisu ietver sevī arī kādu atriebības kripatu karalienei.

Marijas Stjuartes apprecināšanas plāns Elizabetei bija ienācis prātā pēc liela pagodinājuma parādīšanas Robertam Dadlijam. Laikā, kad karaliene slimoja ar bakām (tā tolaik bija potenciāli nāvējoša slimība), viņa Robertu nosauca par savas varas mantinieku – lordu protektoru. Bet vēl pirms tam bija abu slepenie precību plāni. Joprojām eksistē hipotēze, ka 1561. gadā Elizabete dzemdējusi Roberta dēlu Artūru, bet nodevusi to audzināšanā kādā kalpotāju ģimenē un nekad nav atzinusi oficiāli.

Pirmā Roberta Dadlija sieva, ar kuru viņš (aiz mīlestības!) apprecējās 18 gadu vecumā, Emija Robsārta, īsi pirms hipotētiskā Artūra dzimšanas gāja bojā mīklainos apstākļos. Elizabete šo gadījumu lika rūpīgi izmeklēt – laikam jau viņa juta sava favorīta karalieņu mednieka instinktus un asi uz tiem reaģēja. Viņai, šķiet, bija paniskas bailes nonākt kāda vīrieša kontrolē. Laulību viņa varēja izjust gandrīz vai klaustrofobiski – kā sevis iespundēšanu šaurā bezgaisa telpā.

Bet vēl pirms šiem notikumiem bija abu kopīgais ieslodzījums Tauerā. Roberts tur nokļuva par savas ģimenes ar Džeinas Grejas afēru saistītajiem grēkiem, arī viņa dzīvība karājās mata galā. Bet Elizabete tika ieslodzīta, jo bija nākamā troņa pretendente pēc tobrīd valdošās pusmāsas, katolietes Marijas I, sauktas arī par Asiņaino, pavēles. Marija I baidījās, ka Elizabete varētu viņu gāzt. Šķiet, tieši cietums abus jau no bērnības savstarpēji labi pazīstamos jauniešus satuvināja tā, ka attiecības ilga visu mūžu.

Kā nākamā ievērojamā karalieņu mednieku ģimene ir jāmin Sīmori. Džeina Sīmora, Henrija VIII trešā sieva, dzemdēja tam ilgi gaidīto dēlu, vēlāko karali Eduardu VI un prinča prototipu Marka Tvena darbā „Princis un ubaga zēns” . Bet pati pāris nedēļas pēc dzemdībām mira.

Bet Džeinas brālis Tomass Seimūrs, kas tiek raksturots kā liels avantūrists, apprecēja pēdējo Henrija VIII sievu, pavisam nesen atraitnībā nonākušo Ketrinu Parru, kura arī mira dzemdībās. Taču līdz tam jau gandrīz 40 gadu vecumu sasniegušais Tomass Sīmors paguva sākt aplidot sievas audžumeitu Elizabeti, toreiz tikai pusaudzi. Veids, kā tas tika darīts, varētu būt bijusi meitenes seksuāla izmantošana un tādējādi – vēl viens iemesls, kādēļ nākamā karaliene tik traumatiski attiecās pret attiecībām ar vīriešiem. Ketrina Parra tomēr pārtrauca uzmākšanos pameitai, aizsūtot to dzīvot citur. Savukārt Tomass Sīmors jau pēc sievas nāves tika sodīts ar nāvi – par valsts apvērsuma mēģinājumu. Nezinu, bet pieļauju, ka vismaz daļēji šis apvērsums varētu būt nozīmējis plānus apprecēt Elizabeti.

Bet ar to stāsti par karalieņu medniekiem Sīmoriem nebeidzas. Tomasa vecākā brāļa Edvarda dēls Edvards apprecēja nabaga ar nāvi sodītās Džeinas Grejas māsu Ketrinu, kura būtu viena no troņa pretendentēm Elizabetes nāves gadījumā. Diemžēl vai paldies dievam, bet Elizabete savu jaunāko konkurenti pārdzīvoja par 35 gadiem … Bet Ketrinas Grejas un Edvarda Sīmora mazdēls Viljams slepeni apprecēja par sevi 13 gadus vecāko un Elizabetes I un Džeimsa I (VI) rūpīgi apsargāto Arabellu Stjuarti – Mārgaretas Tjūdores mazmeitu. Diemžēl šī pāra kopdzīve netika pieļauta – abus ieslodzīja cietumā, no kura abiem gan izdevās izbēgt. Taču tikai Viljams nokļuva līdz kontinentam, drošībā. Kuģis, uz kura atradās Arabella, tika pārtverts, kas nozīmēja vēlreizēju gūstu un nāvi Tauerā 1615. gadā.

Vēl mums ir atlicis palūkoties uz diviem karalienes Marijas Stjuartes medniekiem.  Pirmais – Henrijs Stjuarts, izjauca Elizabetes I un Marijas Stjuartes slepenās sarunas, kuru mērķis no Elizabetes puses bija Mariju apprecināt – izdevīgi un Anglijas troņa mantošanu izslēdzoši . Izskatot, kā minēts, arī Roberta Dadlija kandidatūru. Un šādā tautai un valstij tik svarīgā brīdī Marija atļaujas iemīlēties slaidajā Skotijas skaistulī. Ne tikai iemīlēties, bet arī steidzīgi apprecēties – muļķe tāda! Elizabetei tas varētu būt bijis sitiens zem jostas vietas arī pavisam personiski – viņas bailes no mīlestības, laulībām un vīrieša potenciālas seksuālas virskundzības tika izlaistas no slēptuvēm! Un, protams, politiskās sekas – Marija Stjuarte turpināja būt nopietna pretendente uz Anglijas troni un attiecās parakstīt viņai piedāvātu dokumentu par atteikšanos no cerībām uz to.

Bet Henrija Stjuarta veiksme izrādījās īsa un galvenokārt viņa paša muļķības, iedomības un bezatbildības dēļ. Viņš gribēja sākt uzvesties kā karalis (Elizabetes bailes piepildās Marijas dzīvē!) un diktēt sievai noteikumus, viņš pat atļāvās neierasties uz abu dēla, nākamā Skotijas un Anglijas karaļa kristībām! Nabaga Marija Stjuarte! Viņa taču bija tā uzticējusies, un tagad tā nodota… Un gan jau viņa visā vainoja arī sevi – viņai, vienai no sava laika izglītotākajām un skaistākajām sievietēm, taču bija jāparedz šāda notikumu attīstība. Bet tagad vairs nebija daudz variantu – Henrijs Stjuarts pēc sprādziena viņa apartamentos vēl spēja mēģināt bēgt, bet slepkavas nazis to tomēr panāca.

Par Henrija Stjuarta slepkavu uzskatītais Džeimss Hepberns, grāfs Botvels ir pēdējais no manis pamanītajiem karalieņu medniekiem Tjūdoru dzimtaskokā. Ļoti drosmīgs un izlēmīgs cilvēks, „īsts vīrietis” kādu viņu redzēja Marija Stjuarte, pretstatā kaprīzajam dzīvesbiedram. Tomēr laikam jau ļoti gudrs gan nav bijis arī viņš. Nu kādēļ bija jāprec atbrīvotā, bet acīmredzamā emocionālā krīzē nonākusī karaliene, neapmierinoties vien ar tālredzīga un piesardzīga favorīta lomu? Un kādēļ tas jādara jau trīs mēnešus pēc konkurenta slepkavības?

Šeit atkal jāatmin Šekspīrs, kurš „Hamleta” sižetu varētu būt aizņēmis no šī vēsturiskā notikuma. Bet palūkojies uz to no citas – karalienes dēla puses. Šillera „Marijas Stjuartes” sakarā nevar nepieminēt tajā darbojošos Viljamu Sesilu, grāfu Berleju (1521-1598). Viņa otrās sievas māsasdēls bija Frensiss Bēkons (1561 – 1626), slavenais angļu filozofs. Daudzi viņu uzskata par īsto Šekspīru – eksistē daudzi argumenti, kādēļ vēsturiski eksistējošais Viljams Šekspīrs nevar būt tas, par ko tiek uzskatīts. Bet ja tā, tad varam gūt ierosmi jaunām fantāzijām par „Hamleta” tapšanu un grāfa Berleja redzējuma uz šiem notikumiem nozīmi pasaules visslavenākā dramatiskā darba tapšanā.

Atgriežoties pie Marijas un Botvela laulībām – to rezultāts bija bēdīgs. Marijai Stjuartei nācās atteikties no Skotijas troņa par labu dēlam un bēgt uz Angliju, kurā pēc divdesmit gadiem viņai nocirtīs galvu. Bet Botvels aizbēga uz citu pusi – caur Orkneju salām uz Norvēģiju un Dāniju, kur „īstais vīrietis” tika iemests cietumā (un mira tur 1578. gadā) par mazgadīgas meitenes pavešanu, ko bija paveicis kādā no šīm valstīm pirms daudziem gadiem. Iespējams, viņa nāve bija saistīta ar sajukšanu prātā. Tā beidzās Marijas Stjuartes trešā un pēdējā laulība.

Ja raugāmies no psiholoģiskā viedokļa, karalieņu medīšanas motivācija var būt trejāda.

Pirmkārt, matriarhāla. Tiekšanās pēc karalienes Mātes kā Dēlam, lai viņai kalpotu, izpelnītos apbalvojumus, lai ar viņu saplūstu un „piedzimtu viņā atpakaļ”. Kā donam Kihotam ar savu Dulsineju. Bet diezin vai kāds no manis aprakstītajiem karalieņu medniekiem tīrā veidā atbilst šim motivācijas tipam, droši vien tikai daļēji. Piemērām, grāfs Lesters.

Otrkārt, patriarhāli. Nozogot karalieni, atbrīvojot to no smagās Mātes lomas, aizvedot uz meža būdiņu un baudot laimīgu dzīvi divatā kopā bērniem. Vistuvāk šādai motivācijai varētu būt bijis Čārlzs Brendons.

Un treškārt, patrimatriarhāli. Tātad pakļaujot karalieni sev uz piesavinoties karalienes varu, bet neko būtiski jaunu tās realizēšanā neienesot. Par to laikam sapņoja Tomass Seimūrs un Henrijs Stjuarts.

Marijas Stjuartes kļūdas

Marija Stjuarte piedzima ārēji spožā, taču vēsturiski un ģenealoģiski neapskaužamā un izaicinājumiem pilnā punktā. Viņas vecmāmiņa, Margarita Tjudore tika izprecināta Skotijas Stjuartiem, tādējādi turpinot sava tēva Henrija VII, Sarkanās un Baltās Rozes kara pārtraucēja ārpolitiskos pūliņus.

Tomēr izskatās, ka līnija, kas savulaik iezīmēja Plantagenetu šķelšanos, nozīmēja arī dzimtas sadalīšanos tādās divās nometnēs, kas simbolizēja būtiskas atšķirības to vērtībās. Šīm vērtībām kristalizējoties izrādījās, ka ar Lankasteriem vairāk saistās kas tāds kā Anglija, protestantisms, neatkarība no pāvesta, strauja izaugsme, dominēšana starptautiskajā politikā un uz jūras. Bet Jorki vairāk tika asociēti ar Skotiju un Franciju, katolicismu, formāli stingru attieksmi pret ģimeni, bet faktisku izlaidību, piesegtu poligāmiju un poliandriju. Kā šādu vērtību sadursme Sarkanās un Baltās Rozes kari nebeidzās līdz ar Henriju VII. Tie turpinājās kā Lankasteru līniju turpinošo Tjūdoru konflikts ar Stjuartiem kā Jorku pārstāvēto vērtību tālāknesējiem.

Marijai Stjuartei nelaimējās tādā ziņā, ka viņas māte francūziete Marija de Gīza bija stiprāka un ietekmīgāka nekā tēvs, Skotijas karalis Džeimss V, arī stingrs katolis. Viņš mira sešas dienas pēc Marijas Stjuartes dzimšanas, „nespējis samierināties ar divu dēlu nāvēm vienā (1541) gadā un militārām neveiksmēm karā ar angļiem un protestantiem”. Tā viņa nāvi interpretējuši laikabiedri. Marija no piecu gadu vecuma tikusi audzināta mātes dzimtenē, kas nozīmēja Stjuartu radikalizēšanos, tajos ieplūstot de Gīzu ietekmei.

Marija de Gīza – vecākā meita divpadsmit bērnu ģimenē, no kuriem agri miruši tikai divi (pie kam no „jaunākā” gala) un kur no izdzīvojušajiem izauga divi abati, arhibīskaps, kardināls un Maltas ordeņa lielmestrs. Tātad tik katoliska ģimene, ka droši vien katoliskāka par pašu pāvestu. Un Marijas Stjuartes māte kā vecākā meita tādā – ļoti radikāla ģenealoģiska pozīcija Skotijā, reformācijas un satuvināšanās ar Angliju laikmetā. Ļoti riskanta pozīcija, izaicinoša Lankasteriem pierakstītajām vērtībām. Jebkuram būtu jābūt ne tikai stipram un gudram, bet arī veiksmīgam, lai no tādas izkultos sveikā.

Marija Stjuarte tiek raksturota kā skaista un ļoti izglītota karaliene. Augusi Francijā, bez mātes, kurai tikmēr bija jāpārvalda meitas karaļvalsts. Franču, spāņu, itāliešu, latīņu un sengrieķu valodas, kā arī citas savam laikam raksturīgās augstākā līmeņa zināšanas meitene apguvusi nevainojami un šajā ziņā bija līdzīga savai „māsai” – Elizabetei I. Šķiet, Marijai „nelaimējās” tajā ziņā, ka viņa ir izauga bez būtiskām bērnības traumām (salīdzinot ar Elizabeti I), ja neskaita tēva un brāļu nāvi. Kas, protams, arī ir bijis nopietni (pie tā vēl atgriezīsimies), sevišķi tādēļ, ka arī tēvs dzima karaliskā ģimenē, kur pirms viņa trīs bērni bija miruši.

Pretstatā – izskatās, ka Elizabete I ir saņēmusi īstu karaliski traumatisku audzināšanu. Izskatās, ka tai bija jāietver sevī troņmantnieka kropļošana, emocionāli iesaistot slepkavībās un seksuālo robežu pārkāpumos. Līdz ar to izauga tāds valdnieks, kas personiski bija mazummaziņš, bet kura loma – Karalis, tautas kalps – milzīga. Šāds karalis izjuta tautu kā sevi pašu un sekoja visām norisēm tās noskaņojumā tik uzmanīgi, it kā šīs norises būtu paša problemātiskā zarnu darbība. Tas bija Karalis tautai, nevis cilvēks, pēc profesijas karalis.

Marija Stjuarte tā neattiecās pret skotiem, viņa ticēja, ka drīkst prasīt, lai tauta ir tāda, kādu to grib redzēt karaliene. Šajā ziņā, iespējams, lāča pakalpojumu izdarījusi viņas pirmās, ar atraitnību beigušās laulības ar nabaga slimo Francisku II. Kā Francijas karaliene viņa saņēma tik daudz galma spožuma,  goda un uzmanības apliecinājumu, kas jaunajai meitenei nevarēja „nesakāpt galvā”. Kopš tā laika viņa varēja būt iedomājusies, ka, būdama karaliene, drīkst būt arī cilvēks, arī sieviete. Ka tas ir pilnībā apvienojami. Karaliene – sieviete, kas virza tautu. Bet tas nu gan nebija īsti prātīgi, sevišķi reformācijas laikmetā, kurā viss liecināja par pretējo. Karaļi, kas pretojās neizbēgamām norisēm savās karalistēs, tika sodīti. Parasti ar galvas nociršanu.

Elizabete šajā ziņā bija „sakārtota” jau agrā bērnībā. Būdama mātes un pamātes sodīšanas ar nāvi lieciniece, viņai jau agri bija jāiemācās pieļaut iespēju, ka kaut kas tāds var notikt arī ar viņu. Ka tas ir reāli un ka ļaudis to noorganizē pavisam vienkārši, gūstot no visa šī procesa arī savu daļu prieka un izklaižu.

Tagad pāriesim pie Marijas Stjuartes iespējamo kļūdu uzskaites.

Nu kādēļ gan 18-gadīgajai Marijai Stjuartei, pēc mātes Marijas de Gīzas nāves 1560. gadā pārņemot varas grožus Skotijā un zinot, ka protestanti nonākuši lielā pārsvarā pār katoļiem, vajadzēja neatzīt Elizabeti par Anglijas karalieni, tā atsakoties no tiesībām uz Anglijas, bet nostiprinoties Skotijas tronī?

Nu kādēļ viņai vajadzēja neņemt vērā Henrija VIII testamentu, kurā viņa māsas Margaritas pēcnācēji (vai tāpēc, ka vairāk „jorki” nekā „lankasteri” un „tjudori”?) netika minēti Anglijas troņa mantinieku skaitā? Kāpēc Marija klausījās tikai katoliskajos ausī čukstētājos, kas nemitējās apgalvot, ka saskaņā ar katolisko mantošanas kārtību Elizabete ir bastards un viņa – Marija Stjuarte – nepelnīti neatzītā un īstā Anglijas karaliene?

Kādēļ gan Marija, ja jau gribēja turpināt būt karaliene, nepieņēma karaļiem obligāto politisko laulību pienākumu un nesaskaņoja ar citiem Eiropas monarhiem tādu savu laulību kandidātu, kas būtu pieņemams skotu sabiedrojatajiem? Ja tas nevarēja būt grāfs Lesters, un ja tas nevarēja būt Spānijas dons Karloss, kas ne tikai nebija pieņemas Anglijai, bet bija sācis izrādīt arī psihiskas nepieskaitāmības pazīmes (šīs kandidatūras atmešanas dēļ Elizabete I bija gatava atzīt Mariju par savu mantinieci!), tad varēja tak būt kāds princis no neitrālām, ja ne draudzīgām zemēm!

 Marijai Stjuarte apprecēja vīru, kas bija ne tikai bija iekš-, un ārpolitiski nepiemērots, bet kas tāds izrādījās arī cilvēciski. Izveidojās viņas pretinieku koalīcija, kas mēģināja jaunajai karalienei ieaudzināt traumas, kas viņas bērnībā bija gājušas secen. Karalienes grūtnieces acu priekšā tika nogalināts tās uzticības persona un, iespējams, favorīts Dāvids Ričo. Marija Stjuarte sāka uztvert nopietni šāda veida cīņas paņēmienus, viņa ārēji samierinājās ar vīru. Bet tad tas tika nogalināts. Un triju mēnešu laikā sarīkotas jaunas kāzas ar cilvēku, kuru uzskatīja iepriekšējā vīra slepkavu.

Marija Stjuarte ar trimdinieces tiesībām, tomēr par Anglijas kroņa līdzekļiem un gana ērti, veselus divdesmit gadus (1567. – 1587.) dzīvoja Anglijā. Nu kādēļ gan vajadzēja nenorobežoties no visādiem avantūristiem, arī  Šillera pieminētā Bibingtona, kas centās izmantot atstādināto karalieni savās interesēs, kurās ietilpa viņas iesēdināšana kādā no troņiem? Karalienei jābūt reālistiskai gan attiecībā uz valstiskām lietām, gan attiecībā uz personiskajām. Marija Stjuarte nebija reāliste ne attiecībā uz vienu, ne uz otru.

Acīmredzot Marija Stjuarte nebija spējīga atteikties no personiskā, kā to izdarīja Elizabete, kas paziņoja, ka „ir precēta ar Angliju”. Marija nedrīkstēja būt ne sieviete, ne Sieviete, tomēr viņas mēģinājumi tādai būt ir skaļi atbalsojušies daudzu gadsimtu rakstnieku un intelektuāļu prātos un darbos.

Vīrieši kā Māsas

Var strīdēties, cik vēsturiski precīzi Šilleram sanākuši viņa varoņi. Šaubu nav par psiholoģisko precizitāti. „Marija Stjuarte” rāda klasisku matriarhālu ainu. Tā sevišķi krāšņi stāsta par to, kas notiek starp māsām. Bet arī par vīriešu pielāgošanās iespējām dzīvei matriarhātā, ja no Lielās Mātes aiziet aizliegts.

Feodālisms ir spilgts patriarhālu attiecību paraugs. Parasti gan karaļi ir vīrieši, kas sievietēm nozaguši Lielās Mātes lomu (skaudība), nosakuši to par Karali, bet kā savu jauninājumu pievienojuši galvenokārt tikai karaļvalstu daudz grandiozākos mērogus. Bet še – kāda vēsturiska veiksme! – satikušās divas karalienes un mēs varam visu ieraudzīt senajā klasiskajā veidā – ar varas cīņām nodarbojas sievietes, vīrieši mēģina tajās izdzīvot un no tām gūt kādu labumu. Bet pirmsfeodālajā senatnē vīriešiem bija iespēja iniciēties un aiziet no Mātes, izveidojot visādu veidu brālības. Karaļu galmos šāda iespēja netiek dota, tur spēles noteikumos ietilpst neaiziešana. Kas nozīmē, ka arī stipri un iniciētiesspējīgi vīrieši piedalās Māsu spēlē, nevis tikai pubertātes spēku sevī sajutušie Dēli. Protams, var izvēlēties nebūt galmā, var rīkot valsts apvērsumus un pilsoņu karus, kam noteikti ir kāda saikne ar brālībām un iniciēšanos. Bet tie, kas neaiziet, ir ne tikai nespējīgie to darīt – viņi ir izvēlējušies sākotnēji matriarhālo pienākumu – piedalīties sabiedrības organizēšanā un pārvaldīšanā.

Karaļa vai karalienes tronis, šķietami tiek pārmantots, bet tikai šķietami. Tas vienmēr šūpojas un karaļi tiek eksaminēti, pirmkārt, caur spēju būt veiksmīgiem varas spēlēs un otrkārt, caur spēju radīt izdzīvotspējīgus pēcnācējus. Tādējādi nemitīgi notiek stiprākās un efektīgākās Lielās Mātes izvēlēšana – tas, kas matriarhātā notiek gan starp māti un meitu gan starp māsām. Arī tas ir matriarhāls pienākums – karalienes izvēle un apstiprināšana, jo caur mātes – meitas attiecībām tiek sakrāta vēsturiskā pieredze, kas savukārt veido zemapziņu.

Tas nozīmē, ka, piemērām, Marijas Stjuartes un Elizabetes cīniņš nav nekas ekstraordinārs. Tieši otrādi – tas ir normāls, nemitīgi noritošs un sabiedrībai vajadzīgs process. Raksturīgi, ka neskatoties uz it kā nevienlīdzīgajiem spēku samēriem – Marija ir Elizabetes gūstekne – pēdējā nemaz tik pārliecināta par savu uzvaru nav. Arī Marija līdz pēdējam brīdim tic ne tikai iespējai izdzīvot, bet arī triumfēt pār sāncensi. Kā gan tā?

Ciņa jau risinās par tautas simpātijām. Ne tikai Anglija un tikai 16. gadsimtā vien ir pieredzējusi daudzus valsts apvērsumus un pilsoņu karus. Viens neveikls valdnieces gājiens un viņa jau ir spiesta savu spēku apliecināt militāri. Savu vasaļu reakciju pētoša un uzmanīga ir Elizabetes I taktika Marijas Stjuartes sodīšanā. Galu galā – pēdējā jau divdesmit gadus kā trimdiniece, bet arī kā Elizabetes problēma mīt Anglijā. Un divdesmit gadus no Elizabetes jau novaldītajiem trīsdesmit ir pastāvējusi iespēja viņu kā karalieni nomainīt. Tas nozīmē, ka Šillers rāda mums tikai pašu šīs cīņas finālu. Jebkurā brīdī tauta varēja gāzt Elizabeti I un kronēt viņas „māsu”.

Abas lieliski apzinās šo patiesību un arī savu likteni, kas ielikts karalisko vasaļu un Dieva rokās. Marijai jau ir sāpīga pieredze – kā kļūdījusies un neefektīva valdniece viņa ir savas tautas padzīta no Skotijas. Tagad viņa cenšas neatkārtot vecās kļūdas un Elizabete I cenšas nepieļaut savas pirmās liktenīgās. Kas gan tautai un liktenim padomā un kā tiem izpatikt, domā abas.

Tas nozīmē, ka pārējās Šillera lugā darbojošās galvenās personas, kas simboliskā kārtā visas ir vīrieši, nav tikai karalieņu padotie – tie ir arī viņu rīcības vērtētāji un tiesneši, ko abas „māsas” lieliski saprot un ar ko rēķinās. Tā, Marija šķietami bezcerīgi meklē atbalstu pie Lestera, bet Elizabete, neskatoties uz savu milzu varu, pavisam noteikti negrib būt tā, kas likusi bendes cirvim nokrist uz radinieces kakla. Nekad nevar zināt, vai kāds to neizmantos pret viņu pašu dēļ tā, ka viņa to nodarījusi Marijai Stjuartei…

Tas ir tik uzkrītoši un psiholoģiski loģiski, kā karalienes baidās no saviem vasaļiem. Bet tikpat uzkrītoši un psiholoģiski loģiski ir, kā vasaļi cenšas nenonākt nepareizajā pusē un vienlaicīgi mēģināt dabūt cauri savas intereses.

Šķietami viengabalainais Mortimers nemaz tāds vairs nešķiet, nonācis Elizabetes tuvumā. Liekas, pat viņš stipri svārstās, es teiktu – vibrē, vai turpināt aust Marijas atbrīvošanas plānus, jo Elizabete I viņu uzaicina būt tuvākam viņai. Bīstami teikt „nē” un varbūt var būt izdevīgi teikt „jā” pat tik trakam cilvēkam kā šis, tie ir apdomājami jautājumi. Mortimers ir tipisks Dēls, kurš incestuālu alku vadīts, grib atbrīvot tieši to karalieni, kas ir gūstā, tātad glābjama. Šī motivācija mums parāda, ka Marijas lieta nebija bezcerīga līdz pēdējam brīdim. Viņa varēja pamatoti cerēt, ka tādi kā Mortimers sarīko ne tik viņas glābšanas akciju vien, varbūt veselu pilsoņu karu. Un kurš tad var pavisam droši zināt, kādas vēl motivācijas var raksties ļaužu galvās? Marija to nezināja un ne bez pamata cerēja, ka tādas, arī viņai nezināmas, varētu rasties.

Daudz sarežģītāks tēls ir Lesters, mums jau zināmais karalieņu mednieks Roberts Dadlijs, kuru veidojot Šillers gan jau ir cerējis, ka skatītājs zina vēsturiskos faktus par Elizabetes favorītu. Jo, ja nezin, ka viņš kādreiz gadsimta ceturksni atpakaļ ir bijis Marijas rokas kandidāts un ka viņam ir pamats justies Elizabetes izmantotam un nīgram uz karalieni, kaut arī bezspēcīgam, tad ir grūti saprast, kādēļ Lesters tā riskē un ļauj Marijai pietuvināt sevi un iesaistīt smalkā un riskantā spēlē. Bet ja mēs zinām, ka Lesteram lugas darbības laikā ir jau 55 gadi (par desmit vairāk nekā Marijai un par vienu vairāk nekā Elizabetei) un gandrīz visus tos viņam ir bijis ne tikai jābūt savas pavēlnieces tuvumā, bet jāprot arī veikli pazust, kad tas nepieciešams valsts interesēs, tad ir viegli saprast, ka viņam tas viss ir apnicis. Bet viņš ir arī aizvainots un tādēļ neapzināti atriebtiesspējīgs, tādēļ Marija ne velti cer uz viņa nespēju pretoties Mātes – čūskas vēlmēm. Lesters nodzīvos tikai gadu ilgāk par Mariju un mirs „no drudža”.

Elizabetei konsekventi uzticamais un garīgi spēcīgais Viljams Sesils, grāfs Berlejs, kam lugas darbības laikā ir jau 66 gadi, netaisās mainīt savu Elizabetei kalpojošo pozīciju, tas viņam šķistu bezjēdzīgi un morāli nepieņemami. Tomēr viņa pielūgtā patronese to neapbalvo, maigi sakot. Berlejs tiek izspēlēts pret citu karalienei uzticamu vīrieti – Devisonu, abi cieš par savu uzticību, bet tādējādi pakalpo – viņi tiek pataisīti par Marijas slepkavām, nevis Elizabete. Nu ko – arī tā var pakalpot savai karalienei…

59 gadus vecais Džordžs Talbots, grāfs Šrūsberijs ir gan konsekventi atbalstījis savu karalieni, tajā skaitā fiziski apturot slepkavas roku, kas pacēlusies pār Elizabeti, gan lūdzis tai saudzēt Marijas dzīvību. Elizabete viņu nav uzklausījusi, bet beigās, palikusi gluži viena, cer sīrupsaldiem vārdiem apvārdot seno sabiedroto un palikt viņa tuvumā. Taču Talbots, redzēdams visas šīs it kā vajadzīgās manipulācijas ar citiem Lielās Mātes Dēliem – Meitām, tomēr izvēlas palielināt distanci ar karalieni. Viņš nejūtas kā Elizabetes tiesnesis, kurš savu lēmumu demonstrē ar savu attieksmi pret to, kā viņa to tā izjūt. Talbots jūtas izmantots un tukšs, bet daudz niansētāk, kā tas izklausās pateiks skaļi. Vēsture saka, ka pēc diviem gadiem viņš mirs.

Tā palūkojoties uz lugas darbību un tās rezultātiem, redzam nevis skatuvi, pilnu ar līķiem kā tas mēdz būt Šekspīram, bet skatuvi, tukšu no cilvēkiem. Tur atrodas tikai sarežģītu spēli uzvarējusī, bet atbalstītāju atstātā, ģimenes vēsturē ierautā un vientuļā Elizabete.

Bet viņai vēl daudz kas priekšā, gan jau būs jauni vasaļi, jauni izkalpotiesgribētāji un jauni atbalstītāji. Matriarhālā ģimene ir izdzīvojusi, tās struktūra ir atjaunojusies un nostiprinājusies. Tā, ka Anglijai viss kārtībā. Bet kādi būs Elizabetei vēl atvēlētie 15 dzīves gadi viņai pašai?

Gribu piebilst, ka šeit minētie darbojošos personu vecumi, nav Šillera lugas personāžu vecumi. Šķiet, ka kādi divdesmit gadi viņam ir kaut kur pazuduši. Tomēr man nešķiet bezjēdzīgi atgādināt arī par vēsturisko patiesību – kopā ar Šillera patiesību tā veido konfliktu, kas ļoti līdzīgs konfliktam starp šķietamo un reālo, starp uztverto un objektīvi eksistējošo, starp sapni un nomodu. Tuklāt – mēs jau dzīvojam visos vecumos, kuros esam dzīvojuši!

 Henrijs VIII – Karaliskā Dzimtaskoka vizuālais centrs

Pirmais iespaids, lasot par Henriju VIII, – nesekmīga cīņa, lai viņam kaut kad būtu vīrieškārtas pēcnācējs. Karaliskajās lietās tam objektīvi ir liela nozīme, tādēļ kādu laiku ļāvu sev noticēt, ka tā ir daudzo laulību motivācija. Nedaudz aizdomājos, uzzinājis par divu sievu (no sešām) sodīšanu ar nāvi un pavisam apmulsu, uzzinājis, ka kopumā viņa valdīšanas laikā ar nāvi sodīti 72 000 cilvēku. Kļuvis par karali 18 gadu vecumā, viņš vismaz neiebilda, ka ar nāvi tika sodīti pat klaidoņi – cilvēki, kas zaudējuši savus zemes sīkīpašumus lielīpašnieku atbalsta (pauperizācijas) politikas rezultātā. Arī izcilo filozofu, „Utopijas” un līdz ar to pirmo sociālistisko ideju autoru Tomasu Moru (par viņu vēl atcerēsimies)un arī dzejnieku Henriju Hepbernu viņš nosūtīja zem bendes cirvja.

Mani ļoti mulsina lielais Henrija VIII mirušo bērnu skaits. No pirmās sievas – Aragonas Katrīnas pieciem dzemdētajiem izdzīvo tikai viens – Marija, kas vēlāk, kļuvusi par karalieni, izpelnīsies iesauku – Asiņainā, un kurai nebūs bērnu. Viena grūtniecība, tā vēlāk kaunpilni izrādījās neīsta, tā sauktā histēriskā.

Otrajā laulībā no trijiem bērniem izdzīvo tikai Elizabete, kurai, kā zināms, bērnu nebija un kura to mēģināja pasniegt kā efektu, nevis defektu, pasludinot sevi par „karalieni – jaunavu” vai arī kā „precējušos ar Angliju”. Trešajā laulībā beidzot dzima troņmantnieks – Edvards VI, bet līdz pilngadībai tomēr nenodzīvoja. Pēdējās trīs laulībās bērni nedzima. Arī vienīgais atzītais ārlaulības dēls Henrijs Fitzrojs mira 17 gadu vecumā. Tātad no deviņiem Henrija VIII bērniem pilngadību sasniedza divas meitas un abas dabūja izbaudīt karaliskā kroņa spožumu un postu.

Kaut kā par daudz to mirušo un, iespējams, arī nedzimušo bērnu. Henrijs VIII skaitījās karalis ar labu seksuālo apetīti, lai neteiktu – izcilu. Viņa mīļāko un favorīšu sarakstu droši vien nebūtu tik viegli nobeigt. Tomēr atceroties stāstus par viņa galminiecēm, apgalvojumi, ka tieši Henrija potence, nevis bezpalīdzība un apjukums bija viņa daudzo laulību iemesli, sāk šķist apšaubāmi. Un tomēr – tikai divi izdzīvojuši bērni, abas meitas? Nu kā tad tā?

Bet ja palūkojamies „augstāk” – Henrijam VII jau šī statistika bija tikai nedaudz labāka – no septiņiem dzimušiem bērniem pilngadību sasniedz nākamais Henrijs VIII, kā arī viņa vecākā māsa Margarita un jaunākā – Mērija. Man grūti stādīties priekšā apstākļus, kādos tika audzināti jaundzimušie 15. un 16. gadsimtā, bet tomēr nespēju pieņemt, ka karaļu bērniem kaut kā varētu pietrūkt. Uz neattīstītas medicīniskās aprūpes rēķina vien tik augsta bērnu mirstība diez vai ir norakstāma.

Skaidrāka šī lieta kļūst, ja palūkojamies uz notikumiem Henrija VIII mātes – Elizabetes Jorkas ģimenē. Viņa bija vecākā meita ģimenē, kurā bija vēl četras māsas un divi brāļi – viens, kurš tika pagūts kronēt par karali Eduardu V un par viņu divus gadus jaunākais Ričards. Abi brāļi pusaudžu vecumā tika nogalināti Tauerā. Kā viens no šī nozieguma iespējamajiem organizētājiem tiek minēts pats Henrijs VII – viņš varēja būt ieinteresēts šajās nāvēs. Bet otrs slepkavas goda kandidāts  ir Ričards III (palasīsim Šekspīru!) – karalis, kurš krita kaujā ar Henriju VII un kurš varbūt bija vainojams arī sava vecākā brāļa karaļa Edvarda IV un daudz ticamāk, jaunākā – Džordža (1449-1478) nāvēs.

Tātad gan vīriešu savstarpēja apslaktēšanās vienā ģimenē un aizdomu ēna, kas krīt pār vēl vienu vīrieti, kurš manto apslaktētās ģimenes varu. Aizdomās turētā vīrieša dzimta pa vīriešu līniju izbeidzas nākamajā paaudzē, bet pa sieviešu līniju tomēr turpinās diezgan ražīgi. Par to parūpējušās divas Henrija VII meitas – Margarita un Marija.

Es nesākšu še atkārtot savus uzskatus par nāves ietekmi uz dzīvajiem. Tikai konstatēšu, ka šis „gadījums” izskatās kā ļoti tipisks. Noslepkavotie vīrieši paliek ģimenē un neļauj dzimt nākamajiem, it kā pasargājot tos. Bet tie, kas tomēr piedzimst, neizdzīvo. „Dzīve kopā ar nāvi” – iespējams tā visprecīzāk varētu raksturot atmosfēru, kas valdījusi Henrija VIII ģimenē un galmā. Un iespējams, ka ar šo atmosfēru ir bijis jāsadzīvo visiem viņa varas mantiniekiem, ieskaitot Elizabeti I.

Še mums jāpiemin divi svarīgi apstākļi. Pirmais – arī Marija Stjuarte dzima divu brāļu un tēva , bet dzīvoja triju vīru „nāves ēnā”. No šī viedokļa abu „māsu” cīniņš varēju būt arī nevis cīniņš „uz dzīvi”, bet „uz nāvi”. Un viņas abas varēja nojaust, par ko patiesībā cīnās, tādēļ ievilka cīņas finālu uz divdesmit gadiem.  Un vienīgais vīrietis, kas izdzīvoja un kura vārdā varbūt arī veidojās un kura dzīves laukumu attīrīja visa šī kapsēta, bija Marijas Stjuartes dēls – Skotijas Džeimss VI, vienlaicīgi arī Anglijas Džeimss I. Dēls izdzīvoja, bet mazdēlam – Čārlzam I tika nocirsta galva…

No šī viedokļa Marija Stjuarte varētu būt bijusi kā tāda „melnā karaliene” – viņa ir nākusi pasaulē tajā pašā ģenealoģiskajā punktā kā Rainis, vēl smagākā. Viņai kā Antiņam bija jāizdzīvo ne tikai pēc mirušiem diviem brāļiem. Arī tēvs mira un tādēļ varenā māte – Marija de Gīza – varētu būt „sasalusi” vēl vairāk kā Raiņa Princesīte Stikla kalnā. Bet Elizabete varētu būt bijusi kā „baltā”. Nedaudz tālāk no nāves stāvoša, jo viņas brālis un māsa dzima un mira jau pēc viņas… Abas cīnās, nezinot par ko, sekojot pasakai, ka par Anglijas troni. Visticamāk, tā bija cīņa ar Tanatu, kā Alkestidai.

Otrs svarīgais apstāklis – troņa pretendenti karaliskajā ģimenē ir matriarhālās Meitas. To uzdevums ir atrast savā starpā to, kas vislabāk nākotnē varētu veikt Lielās Mātes – tātad patriarhizētā Karaļa funkciju. Tas nozīmē, ka Elizabetes un Marijas duelis ir tikai Edvarda IV un Ričarda III dueļa atkārtojums aizaiznākamajā paaudzē.

Nesen lasīju vienu no vācu psihoterapeita un priestera Berta Hellingera grāmatām. Viņš uzsver – saikne starp varmāku (slepkavu) un upuri ir ļoti intīma. Pateicoties tai, abi kļūst par vistuvākajiem cilvēkiem pasaulē un ienāk viens otra dzimtaskokā. Varbūt Hellingers arī, bet es pavisam noteikti domāju, ka šī saikne ir intensīvāka nekā laulība, sevišķi tās pirmajos gados. Cilvēkiem viņu upuri un viņu varmākas visur staigā līdzi. Šos rēgus neredz pieaugušie, bet redz bērni. Viņiem ar rēgiem ir jācīnās un no tiem jāatbrīvo savi vecāki. Varam iedomāties, ka daudziem bērniem tas var nebūt pa spēkam…

No šīs slepkavas – upura tuvības izriet svarīgs konstatējums. Lai kļūtu kādam tuvs un lai tev būtu vara pār kādu, ir jāpanāk, lai viņš tevi nogalina. Izskatās, tā ir svarīga Marijas Stjuartes motivācija attiecībās ar Elizabeti I.

Tātad Henrijs VIII ir bijis ļoti „nāves apsēsts”. Interesanti, ka viņam nespēja palīdzēt katoļu baznīca, kurā, starp citu, šodien oficiāli tiek praktizēts eksorcisms – dēmonu izdzīšana. Vatikānā ir radīta tam speciāla nodaļa. Jāpadomā, varbūt toreiz Svētā Krēsla nespēja šajā jomā bija viens no protestantisma uzvaras gājiena cēloņiem? Bet šeit arī cita hipotēze – varbūt Tjudori bija ne tikai Plantagenetu ģimenes terapeiti, varbūt arī eksorcisti? Kas, padarījuši savu darbu, pagāja maliņā un vien noraudzījās, kā Anglijas tronī starp Jorku un Lankasteru asinīm dzīvo arī sava drusciņa no Tjudoriem Stjuartos.

 Mārgareta un Brālis

Skatoties Tjūdoru dzimatskokā un domājot par Henrija VIII par pāris gadiem vecāko māsu, es izjūtu divas lietas. Pirmkārt, Mārgareta ir ne tikai vecāka, bet arī stiprāka. Otrkārt, starp viņu un Henriju kaut kas stāv. Šķēršļi, kaut kas, kas neļauj izpausties Brāļa un Māsas mīlestībai visā tās mitoloģiskajā krāšņumā un spēkā. Tādā, kā to izjuta Ēģiptes faraoni, vai kā tas izpaudās Apollonam un Artemidai. Attiecības, kas arhetipiski ir nesalīdzināmi stiprākas par laulību ar kaut kādiem tur no malas.

Viss šis ir būtiski arī tādēļ, ka Mārgaretas mazmeita kādreiz satiksies cīniņā uz dzīvību un nāvi ar Henrija meitu. Marija Stjuarte zaudēs šo cīņu, bet viņas dēls pārņems atbildības stafeti no savas mātes uzvarētājas. Jūtams, ka te ir ne tikai naids. Arī mīlestība. Un arī kopīgs liktenis, kas nav tik viegli redzams, bet kas jāsaprot, lai varētu doties tālāk.

Kādēļ Henrijs VIII testamentā kā savas varas un Anglijas karaļtroņa mantiniekus nekādi nepieminēja vecākās māsas pēcnācējus? Un kādēļ Marijai Stjuartei bija jābalstās uz katoļu varas mantošanas tradīciju, nevis uz vecmāmiņas brāļa testamentā noteikto? Būtībā jau tas nav vēstures jautājums. Tas ir monogāmijas un ģimenes evolūcijas jautājums, kura risinājumu piedāvājumi meklējami (vienā) karaliskajā ģimenē. Tādā, uz kuras atbildēm skatīsies visa valsts, visa Eiropa. Un kuras atklājumus kā precedentu izmantos, lai atbildētu uz saviem jautājumiem. Pēc 500 gadiem tiks izteikta doma, ka Henrijs VIII sarīkoja pirmo no revolūcijām, kas sagrāva monogāmo ģimeni.

Māsas un brāļa naids, nevis mīlestība. Tas nav tikai mans izdomājums, arī vēsturnieki ir diezgan vienprātīgi, ka Mārgareta un Henrijs nav jutušies ļoti tuvi, pretēji arhetipiskajam māsas un brāļa vienotības spēkam, kas psihē ir daudz stiprāks un senāks, kā laulāto pievilkšanās spēks. Tas nenozīmē, ka arhetipiskās māsas – brāļa mīlestības nav. Tas nozīmē, ka kaut kas stāv tās ceļā un kaut kas ir stiprāks par to.

Kas stāv starp brāli un māsu? Nav viegli atbildams jautājams, nesteigsimies. Mārgareta 14 gadu vecumā tiek izdota par sievu Skotijas karalim Džeimsam IV Stjuartam, tobrīd 30 gadus vecam. Politiska laulība, samierināšanās žests ar Skotiju, tēva laulību ar māti žesta atkārtojums, nav viegli izteikt visas daudzās nozīmes, kas tajā ietilpa. Bet kā to tādā jaunībā uztvert? Meitene raksta tēvam Henrijam VII izmisīgas vēstules. Par to, ko 14 gados var rakstīt – ka Skotijā nav to ērtību kā Anglijā, ka galms nav tik spožs, ka nav kam paprasīt padomu… Kā gan viņa var izteikties citādi, viņa taču ir tik maza karaliene vēl, bet viņai jāuzvedas kā jau lielai…

10 gados, kas bija lemti Mārgaretas laulībai ar Skotijas karali Džeimsu IV Stjuartu, viņa piedzīvoja 6 bērnu dzimšanu. Tie dzima starp viņas astoņpadsmito un divdesmit sesto dzīves gadu. Neskaitot bērnus no attiecībām pirms laulības ar Mārgaretu, izdzīvoja tikai viens, nākamais Skotijas karalis Džeimss V. Kā tad tā?

Džeimss IV bija apbrīnojami veiksmīgs karalis, paguvis daudz izdarīt Skotijas labā. Kāpis tronī pēc militāras uzvaras pār savu tēvu 1488. gadā un tēva nāves šajā kaujā, viņš veica svarīgas reformas, kas bija apbrīnojamas, ja paraugāmies no tā viedokļa, ka viņam taču tad bija tikai piecpadsmit gadu. Savukārt viņa dēls Džeimss V atstājis tādu kā ievainota monarha iespaidu, viņš pat saukts par „nabagu karali”. Taču abiem – tēvam un dēlam vienota ir plašā ārlaulības sakaru kolekcija ar daudziem tajos dzimušajiem bērniem. Dažreiz – ļoti ievērojamiem. Vismaz attiecībā uz Džeimsu V laikam droši var teikt, ka šajos daudzajos sakaros sajūtama kaut kāda pārāk liela un bērnībā apmierināt nespēta vajadzība pēc Mātes… Bet sievai Marijai de Gīzai Džeimss V atstājis tikai izdzīvojušo „oficiālo” meitu. Mirst jau 30 gadu vecumā pēc savu divu vecāko dēļu nāves un tronī kāpj sešas dienas vecā Marija Stjuarte.

Pēc Džeimsa IV nāves Mārgareta Tjūdore precas ar skotu anglofīlu Arčibaldu Duglasu, grāfu Angusu – tai pēc visas loģikas vajadzētu būt veiksmīgai laulībai – noslēgtai starp jau pieredzējušiem cilvēkiem, gandrīz viena vecuma, līdzīgām interesēm. Taču nē – pavisam drīz abi sakonfliktē ne tikai politiski, arī personiski. Anguss trīs gadus kā ķīlnieku pie sevis tur mazo Džeimsu V, atņemtu mātei. Arī trešā, pēdējā Mārgaretas laulība nav laimīga, arī to viņa grib šķirt.

Vai kaut kur neesam jau dzirdējuši šādu melodiju – trīs laulības un visas nelaimīgas? Protams – tā ir klājies arī Marijai Stjuartei, Mārgaretas mazmeitai. Ievērības cienīgs ir arī fakts, ka izdzīvo viens Mārgaretas dēls un divas meitas – gluži kā viņas mātei, Elizabetei Jorkai. Te nu mēs esam, atnākuši atpakaļ pie Henrija VII laulības. Mums ir jāaplūko kāda hipotēze, manuprāt, gana interesanta.

Pateicoties Šekspīram, par Elizabetes Jorkas jaunāko brāļu, tobrīd jau kronētā Edvarda V un Ričarda slepkavu tiek uzskatīts Elizabetes tēvocis Ričards III. Bet Šekspīrs (vai personas, kas rakstīja viņa vārdā) šādu vēstures traktējumu bija ieguvis no Tomasa Mora, kuru, kā atcerēsimies, Henrijs VIII sodīja ar nāvi. Taču pastāv arī cits traktējums.

Abi nogalinātie brāļi sākotnēji tikuši aprakti turpat, kur gājuši bojā – Tauerā. Vēlāk pārapbedīti, bet vēl vēlāk – jau 20. gadsimtā – viņu mirstīgās atliekas pētītas. Slēdziens – tās pieder nevis 10 – 12, bet gan 12 – 15 gadus veciem zēniem. Bet ja tā, tad Ričards III nevarēja būt brāļa dēlu slepkava, jo pats jau bija kritis kaujā (tas tiek teikts kā viens no viedokļiem vēsturnieku diskusijā, lai gan man matemātikai iznāk cita – 1485, gadā, kad krīt Ričards III, Edvardam V ir 15 gadi, bet viņa brālim Ričardam – 13) un tronī uzkāpa Henrijs VII, Ričarda III uzvarētājs. Viņš nebūtu varējis kļūt karalis, ja dzīvi būtu bijuši Edvarda IV dēli. Arī Elizabete Jorka nevarētu kļūt par karalieni, ja viņas brāļi nebūtu noslepkavoti.

Varbūt Henrijs VII viens pats, bet varbūt ar savas sievas piedalīšanos, veica šī nozieguma organizēšanu? Šādu iespēju vēsturnieki neizslēdz, tiek pat nosaukts konkrēts cilvēks (bet tas pats, kuru min Šekspīrs kā Ričarda III noalgoto slepkavu – Tirells) kurš varētu būt bijis slepkavības tiešais izpildītājs. Ko tas maina, ja tā?

Saskaņā ar Berta Hellingera formulēto likumu – upuris un slepkava kļūst īpaši tuvi viens otram un upuri ienāk un „dzīvo” slepkavas ģimenes sistēmā. Tas nozīmē, ka kādam no šīs sistēmas ir jāmirst „viņu vietā”, kā to formulē Hellingers. Kas ir skaidri redzams – Henrija VII, ja viņš bija nogalinājis pusaudžus Jorkus, ģimenē bija jāmirst Artūram un Edmundam, lai glābtu vecākus no saskarsmes ar saviem upuriem un vienlaicīgi – lai izpirktu tos un nostātos to vietās. Un mēs varam iedomāties, kā Henrijam VIII pašam ir bijis jācīnās par to, lai mirtu nevis viņš, bet jaunākais brālis Edmunds. Tas daudz ko izskaidro. Karaļa nenosvērtību, nervozitāti, seksuālās pārmērības, bet pats galvenais – slepkavošanas kāri.

Arī Mārgaretas dēli, izņemot vienu, mirst un arī Henrija VIII dēli – abi, Edvards VI un Henrijs Fitzrojs. Un arī Džeimsa V divi dēli mirst, kā rezultātā vara no izmirušajiem vīriešiem beidzot ir atceļojusi pie divām karalienēm – Elizabetes un Marijas Stjuartes. Tātad – viņas kāpušas troņos kopā ar svarīgu blakus vēstījumu – viņām jākalpo par karalienēm tādēļ, ka viņu brāļiem ir bijis jākalpo attiecībām ar Nāvi.

Hipotēze, ka brāļu Edvarda V un Ričarda nāvē ir vainojams Henrijs VII, ar vai bez sievas līdzzināšanas izskaidro arī brāļu un māsu savstarpējo nemīlestību, maigi sakot. Tā izskaidro arī karu starp vīriešiem un sievietēm, kas tik skaidri parādās gan Henrija VIII, gan Elizabetes I, gan Mārgaretas un Marijas Stjuartes likteņos.

Tas, ko še saku par nāvi un tās (ne)pārdzīvošanu nākamajās paaudzēs un īpašajām upura – slepkavas attiecībām, daudziem šķitīs neticami un „izzīsti no pirksta”. Viņi būs skeptiski par maniem argumentiem un es nevarēšu viņus rakstveidā apgādāt ar citiem. Bet ja piedalītos kādā grupā, kas strādā ar Hellingera izstādīšanas metodi, vai, izmantojot psihodrāmu, viņi varbūt tomēr ieraudzītu, kādas sekas aiz sevis atstāj nāve. Un varbūt viņi ieraudzītu arī, ka skepse par nāves nedarbu realitāti arī parasti ir nāves nedarbs.

Bet – šī ir tikai hipotēze tomēr. Iespējams, vienlīdz izsverama un salīdzināma pretim citai – nāves nedarbi karaliskajā ģimenē kā Sarkanās un Baltās rozes kara sekas.

 Reformācija, seksualitātes iesprostošana, sievietes izvēles

Katoļu un protestantu konflikti nav tikai 16. gadsimta realitāte britu salās, vēl šodien Ziemeļīrijā ticības vārdā liesmo aizdedzinātās automašīnas un šad tad iet bojā arī kāds cilvēks. Tomēr Anglijā un Skotijā taču visi ir anglikāņi, tā vismaz man bija šķitis. Tomēr, izrādās, nē – Tonijs Blērs ir katolis, pie kam aktīvs, tāds, kam privāti ticība ir ļoti svarīga, bet kas ir par ticības jautājumu neiejaukšanu valsts dzīvē. Katoļu ir daudz vēl šodien.

Tomēr 16. gadsimtā viss bija sarežģītāk – šķiet, ticības jautājumi bija galvenie un, raugoties uz kādu jaunu politisku parādību, pirmais jautājums bija – kurā pusē tā ir – katoļu vai protestantu. Anglikāņu baznīcas radītājs skaitās Henrijs VIII un viņa nopelnus tajā nedrīkst nenovērtēt, tāpat kā šī karaļa dižās meitas Elizabetes I nopelnus. Bet – Henrijs VIII pavisam noteikti nebija dižs intelektuālis un tie smalkumi, kurus ticības reformācijas jautājumos ienesa Mārtiņš Luters vai Roterdamas Erasms, viņam, visticamāk, palika nesaprasti un neizgaršoti. Un viņš nebija konsekvents, to esmu jau pieminējis – kārtējās nedienas ar sievietēm varēja viegli padarīt valdnieku tikpat labi protestantiskāku kā katoliskāku.

Angļi jau visam pieiet vispirms no praktiskās puses, teorijas nāk pēc tam. Un viņiem šķita tieši praktiski svarīgi, ka nav jādalās varā ar pāvestu. Kaut arī šis princips izvirzījās kā Henrija VIII pirmās laulības šķiršanas jautājums, mēs nedrīkstam uz protestantu sākumiem britu salās skatīties tik šauri. Galu galā, visticamāk, ka arī pāvesti nebija nekādi intelektuāļi, drīzāk politiķi. Pastāv viedoklis, ka grūtības šķirt Henrija VIII laulību ar Aragonas Katrīnu bija ne tik daudz teoloģiskas, cik ģimeniskas. Svētās Romas imperators Kārlis V, kuram bija milzu ietekme uz pāvestu, un kurš pats savulaik bija saderināts ar Henrija VIII meitu, taču kļūs Marijas I Asiņainās vīratēvs, kurš tādā veidā ieinteresēts, lai Marija paliktu vienīgā Anglijas troņa mantiniece. Viņš bija arī Aragonas Katrīnas māsas Huanas Trakās dēls – tātad Henrijs VIII bija saņemts tādās kā ģenealoģiskās spīlēs.

Bet baznīcas neatkarības jautājums no matriarhālā Vatikāna kaut kādā visiem saprotamā un izjūtamā veidā bija saistīts arī ar personiskās neatkarības un iekšējās brīvības iegūšanas jautājumu un, šķiet, ka tas ļaudis patriarhāli iedvesmoja, sevišķi jau aristokrātus. Un kaut kādā veidā tas bija saistīts arī ar godīguma jautājumu, kas ziemeļeiropiešiem nez kādēļ bija aktualizējies vairāk nekā dienvidniekiem. Varbūt tas saistīts ar tirgošanās ētiku un partneru cienīšanas izdevīgumu? Varbūt dienvidvalstu tirgotāji vairāk balstījās uz militāru atbalstu savos tirdzniecības braucienos, atšķirībā no holandiešiem, skandināviem un ģermāņiem (angļi un sakši taču arī ir ģermāņi). Ja luterānisma centrālā praktiskā tēze bija vēršanās pret indulgenču pārdošanu, tad britu salās šī ideja varbūt vairāk saistījās tieši ar skaidrības un godīguma jautājumu attiecībās. Iezīmējot atšķirības no katoliski jezuītiskās aizmuguriskās darbošanās.

Ne mazsvarīgu lomu reformācijā spēlēja – angļu – spāņu attiecības. Pašās piecpadsmitā gadsimta beigās (1492) spāņu ķēniņpāra Izabellas I un Ferdinanda V apgādāts, Kolumbs atklāja Ameriku, kādēļ nākamais gadsimts būs spāņu laupīšanas karu Amerikā gadsimts un Spānijas koloniālās varas uzplaukuma laikmets. Viņi bija kļuvuši arī tik pašpārliecināti, ka tajā pašā 1492. gadā izdzina no Pireneju pussalas jūdus. Henrijs VII mēģināja attiecības stabilizēt, apprecinot savu vecāko dēlu ar Izabellas un Ferdinanda meitu, bet tam nevarēja būt ilgstošu mieru saglabājošs efekts. Kā mēs zinām, Elizabetei I nāksies izcīnīt galvenās kaujas ar spāņiem uz jūras, kas beigsies ar Lielās Armādas sakāvi un angļu dominēšanas uz jūras sākumu. Laikam tas viss nevarētu būt noticis, ja Anglijas karalis turpinātu būt atkarīgs no pāvesta.

Bet vēl interesantāks reformācijas sakarā ir angļu un par spāņiem ne mazāk katolisko franču attiecību aspekts, šoreiz ne tik daudz politiskā vai militārā, cik kultūras jomā. 16. gadsimtā tieši franču galms skaitījās visizsmalcinātākais Eiropā un gan jau tas lika tiem no augšas skatīties uz saviem neaptēstajiem ziemeļu kaimiņiem. Tomēr šķiet, ka visi šie kultūras jaukumi nākuši arī kopā ar seksuālu emancipāciju. Un kā jau attiecībā uz seksualitāti tas mēdz būt, vieniem tas nozīmē atbrīvošanos un sevis paša atgūšanu, kurpretim citiem – izlaidību.

Man šķiet, ka anglikāņu baznīcas uzvaras gājienā liela nozīme ir bijusi puritānisma idejai. Vienkāršoti –„ mēs jau neesam kā tie izlaidīgie katoļi, kas neko citu nezina kā tikai …” Ar to es nedomāju, ka angļu un skotu katoļi sākotnēji ir bijuši tik pat seksuāli emancipēti kā franči. Izskatās, ka šeit ir notikuši triju ideju – franciskais, katoliskais un seksuālais – pārklāšanās. Pie kam seksuālais droši vien nenozīmēja tikai attiecības starp vīrieti un sievieti. Manuprāt, zīmīgi, ka arī mūsdienās katoļu baznīca daudziem asociējas ar pedofiliju un divkosību – oficiālu bērnu seksuālas izmantošanas nosodījumu un vienlaicīgu priesteru noziegumu slēpšanu.

Un visbeidzot – par Anglijas attiecībām ar skotiem, kas skaitījās vistuvākie Francijas sabiedrotie. Diez vai skotus varēja identificēt ar frančiem kulturāli, kā arī attieksmes pret savu seksualitāti ziņā. Kaut arī šajā ziņā ir daudz interesantu jautājumu tieši attiecībā uz Mariju Stjuarti, kura no piecu līdz astoņpadsmit gadu vecumam bija augusi un izglītojusies Francijā. Taču vērojot viņas turpmāko likteni, nerodas iespaids, ka viņa šajā laikā būtu attīstījusi sevi tajā virzienā, kā iepriekšminētā Mērija Boleina. Tomēr tik seksuāli aizslēgta un pašaizliedzoša kā Elizabete viņa arī nevarētu būt bijusi. Elizabetei šķita, ka seksuālās attiecības neizbēgami nozīmē sievietes cilvēciskās autonomijas zaudēšanu un vīrieša dominēšanu. Tādēļ jau tikai seksuāla rakstura domas vien varēja likt viņai izjust paniku, kas varēja nākt no seksualitātes saistīšanas ar kādām klaustrofobiskām fantāzijām.

Jautājums par Marijas Stjuartes un Elizabetes atšķirīgumu seksuālajā ziņā, manuprāt, ir ļoti saistīts ar jautājumu par to, ko angļu protestantisms atnesa sievietei. Man ir aizdomas, ka neko sevišķi veselīgu. Arī palūkojoties uz angļu sabiedrības attīstību vēlākajos gadsimtos, kaut vai slavenajā Viktorijas laikmetā, šīs aizdomas nostiprinās. Tomēr puritānisms izrādījās efektīga sabiedriski ekonomiska ideja. Iespējams, ka tam bija milzu nozīme angļu izceļotāju dominēšanai Jaunajā Pasaulē. Starp citu, pirmo britu koloniju Amerikā sauca par Virdžīniju (virgo – jaunava).

Ja mēs palūkojamies no šāda viedokļa, varbūt Marijas Stjuartes un Elizabetes duelī bija arī šāds reliģiski – seksuāls konteksts. Un varbūt Elizabetes uzvara nozīmēja arī aizliegumu sievietei just savu ķermeni, savu seksualitāti un izmantot tos savās personiskajās interesēs? Vai tas nenozīmēja Mātes/Meitas lomas uzvaru par seksuālo Raganu, kura ved sievieti ceļā uz Sievieti?

Vai kļūdas, kuras bija izdarījusi Marija Stjuarte, netika saistītas ar viņas ļaušanos jūtām, kas palaida tālāk tajos laikos ļoti iespējamo asociāciju ķēdīti – jūtīga un nespējīga kontrolēt vīriešus – pusfrancūziete – katoliete, pie kam ne vienkārša katoliete, bet no de Gīziem – katoliskākiem par pašu pāvestu.

Māte kā Dzīve un kā Nāve

Izlasījis Šekspīra „Ričardu III”, dabūju pilnu galvu jaunu jautājumu. Pirmkārt jau – vai šo darbu uzrakstījis tas pats cilvēks, kas radījis „Hamletu”, „Venēcijas tirgotāju” un „Romeo un Džuljetu”? Kaut kā netalantīgi veidots man izskatās kaut vai pats Ričarda III tēls – viens vienīgs ļaunums un neglītums. Tādu cilvēku nav – aiz ļaunā vienmēr stāv labais, traģiskais un nesaprotamais. Veids, kā viņš dabū par sievu Annu – slavenā Jorika – saukta arī par „karaļu taisītāju”, meitu – laulības aiz naida ar mīlētā vīra un vīratēva slepkavu – bez kādas pretestības. Jocīgi. Vēl svarīgāk – lugā uz skatuves neparādās tik svarīgā un vajadzīgā Jorkas Elizabete un līdz ar to – viņas attieksme pret izšķirīgajiem notikumiem Anglijas vēsturē.

Jau atkal ierunājoties par šiem notikumiem, es iedomāju iepriekš pieminēto jautājumu – kurš nogalināja Jorkas Elizabetes brāļus? Šekspīra laikā un agrāk dramaturģija bija arī dzīvās vēstures paudēja un veidotāja. Kas nozīmē, ka tai bija milzu nozīme iekšpolitikā. Tātad – ideoloģiskās cīņas lauks, kā teiktu šodien.

Pirmais vēstures par brāļu nāvi autors bija Tomass Mors – tuvs jaunā Henrija VIII sabiedrotais, sociālistiskais utopists un skolotājs karaļa jaunībā un katoliskās laulības ar Aragonas Katrīnu laikā. Varbūt tieši Mors bija slavenā Henrija VIII vārdā rakstītā pretluteriskā manifesta „Septiņu sakramentu aizsardzībai” autors, par ko pāvests Leo X Anglijas karalim piešķīra „Ticības aizstāvja” (Defensor Fidei) titulu. Varbūt Moram bija savs pamats izkalpoties tagadējam karalim, jo Henrija VII laikā viņš bija kritis nežēlastībā un varēja gribēt to vairs nepiedzīvot. Lai gan tādiem ideālistiem jau tas nemaz nav svarīgi. Varbūt Henrija VIII interesēm glaimojoša vēsture par Tjudoriem radās daļēji neapzināti – aiz lepnuma par savu audzēkni un vēloties tam politiski palīdzēt? Karalis pēc gadiem skolotājam atmaksāja ar galvas nociršanu – varbūt aiz bailēm no tā, ka Mors tomēr varētu vēsturi izlabot? Vai tomēr mums jāuzticas populārajai versijai, ka Mors bijis nelokāms katolis un nav varējis pieņemt reformāciju, bet nāvi pieņēma kā moceklis? Gribēja mirstot kļūt tuvāks savam karalim? Gan jau nozīme bija visiem šiem iemesliem.

Šie jautājumi ved mūs tālāk – palūkoties, kam tiek piedāvāta Šekspīra darbu autorība. (Vēsturiskais Šekspīrs ir bijis kurpnieka dēls un aktieris, kurš, iespējams, nav pratis pat rakstīt, un kuram nav bijušas tās zināšanas, kas būtu vajadzīgas, lai uzrakstītu to, ko uzrakstījis „īstais” Šekspīrs. Viņa sieva un meitas pavisam neteikti ir bijušas analfabētes un savā testamentā viņš ne vārdu nav bildis par sava literārā mantojuma likteni vai par grāmatām vispār.) Viena no pretendentēm uz Šekspīra darbu autores godu ir Elizabete Sidneja (slavenā 16. gadsimta angļu izlūkdošanas un pretizlūkošanas šefa Frensisa Volsingema mazmeita) un viņas vīrs – Rodžers Menners, grāfs Retlends. Arī Elizabetes Sidnejas patēvs – Roberts Derivjē, grāfs Esekss un Elizabetes I par 34 gadiem jaunākais favorīts. Roberta Dadlija, grāfa Lestera padēls un pēctecis karalienes gultā un sirdī. Protams, arī Frensiss Bēkons, filozofs un Viljama Sesila, grāfa Berleja – valsts sekretāra otrās sievas māsasdēls un sākotnēji liels grāfa Eseksa draugs. Un visbeidzot – arī pati Elizabete I varētu būt piedalījusies to darbu radīšanā, kurus pēc tam piedēvēja aktierim Šekspīram.

Vai nav interesants personu un viņu ieņemamo amatu saraksts? Vai tad šeit prasīties neuzprasās hipotēze, ka „Ričards III” ir ar ideoloģisku un vēsturi palabojošu nozīmi radies dramaturģisks darbs, kura mākslinieciskā nozīme tādēļ tālu drīkstēja atpalikt no tiem darbiem, kurus zem Šekspīra vārda sacerēja tas viens – īstais ģēnijs? Mēs varam iedomāties, ka, ja vēsturē paliktu ierakstīts, ka Henrijs VII ir kaut kā bijis saistīts vai vainojams sievasbrāļu nāvē, tad viņš vai viņa pēcteči pie pirmās izdevības tiktu gāzti. (Tiem, kas interesējas par „īstā” Šekspīra meklējumiem, varu ieteikt ieskatīties krievu  Wikipēdijā – tur zem Šekspīra šķirkļa ir linki uz tekstiem par šo jautājumu.)

Man pārdomas par Elizabetes Jorkas brāļu nāves vaininieku radās, redzot nāves (ne)pārdzīvošanas darbam raksturīgu dinamiku viņas ģimenē. Bet šī dinamika varētu rasties arī divu citu iemeslu vai to kombinācijas dēļ. Pirmkārt, Nāve un slepkavības ģimenē ir viss Sarkanās un Baltās rozes karš. Un, otrkārt, no matriarhālā viedokļa brālis ir svarīgāks kā vīrs. Tādēļ Henrijs VII Jorkas Elizabetei varētu nozīmējis tikai bērnu tēvu, dinastijas radītāju un karali, neko vairāk. Neko emocionālu un personīgu. Kurpretim tādas jūtas viņa varētu būt izjutusi pret mirušajiem brāļiem, kļūstot par Ledus karalieni, „sasaldēto” Māti vai Raiņa Saulcerīti Stikla kalnā, kas nepamostas visu mūžu un kuras bērniem jācīnās par viņas pamodināšanu. Un kuri cieš, ka tā nemostas.

Domājot par Tjudoriem, es sapratu, ka nāves ietekme ģimenē ir līdzīga tādas Mātes ietekmei, no kuras nav iespējams vai ir ļoti grūti aiziet. Kas tur savā varā un kas pavērš pēcnācēju skatus uz sevi un vēl tālāk mātes aizmugurē, tālāk pagātnē, dzimtaskokā un vēsturē. Kas ir tik intensīva, ka neļauj dzimt bērnubērniem un kas liek dinastijām izbeigties. Tam nav laika un nav spēka – jāinteresējas par Māti – Nāvi. To mēs novērojam ne tikai šeit – tā noticis arī Raiņa, Ļeņina un Hitlera ģimenēs, kuras esmu analizējis iepriekš. Nāve kā supermatriarhāts vai kā dzemdējošās Mātes otra puse.

Kā lai šeit neatmin Freidu, par kuru stāsta, ka viņš sev jautājis – kā tas var būt, ka mātes, zinot, cik daudz viņu bērniem dzīvē būs jācieš, tomēr dzemdē? Freids pats arī atbildējis – tādēļ, ka viņas zina – bērni galu galā atgriezīsies pie mātes, kas pieņēmusi Mātes Zemes izskatu. Dzemdējošā Māte un Nogalinošā Mātes – divas māsas vai viena arhetipa divas daļas.

Šeit ir īsti vietā atcerēties divas ļoti svarīgas, izcilas un lielas Dzemdējošās Mātes. Tās, kuras reaģējot uz Edvarda V un viņa brāļa Ričarda nāvi, panāca, ka uzurpatoram Ričardam III pretim stājas nākamais Henrijs VII. Un kas lielā mērā nodrošināja pēdējā uzvaru. Es šeit runāju pirmkārt par Elizabeti Vudvilu (vēl viena Elizabete), aiz kuras stāvēja viņas ietekmīgais izcelsmes klans un kura varēja justies ļoti vainīga un arī ļoti nikna, jo saskaņā ar „Ričardu III”, pati bija atdevusi slepkavam savu jaunāko dēlu.

Otra ir Mārgareta Boforta (vēl viena Mārgareta) – viņas tēvamāsa bija Skotijas karaļa Džeimsa I Stjuarta sieva un Džeimsa II māte. Tātad iestaigāja ceļu, kas būs jāiet viņas mazmeitai Māragaretai Tjūdorai – Džeimsa IV sievai. Mārgareta Boforta alka iesēdināt savu vienīgo, 13 gadu vecumā dzemdēto dēlu Anglijas karaļa tronī. Uz to viņam bija tiesības kā Lankasteru asiņu nesējam caur Bofortiem – Džona de Gonta atzītajiem mīļākās Katrīnas Svinfordas dēliem. Viņa zināja, ar ko un par ko runāt šajā sakarā – ar Elizabeti Vudvilu par viņas vecākās meitas laulībām ar nākamo Henriju VII. Un viņa prata nodrošināt, ka izšķirošajā kaujā starp Ričardu III un Henriju VII, pirmā pusē karojošais Tomass Stenlijs, grāfs Derbijs ar visiem sev pakļautajiem karavīriem kaujas izšķirošajā brīdī pārgāja Henrija pusē. Tieši tas izšķīra kaujas likteni, jo Ričarda III rīcībā bija krietni lielāks, pieredzējušāks un labāk apmācīts karaspēks.

Bet Tomass Stenlijs taču bija Margaritas Bofortas ceturtais un pēdējais vīrs! Spriežot pēc tā, ka mūža nogali viņa tomēr izvēlējās pavadīt viena, lai gan cienījamajā Karaļa Mātes statusā, varam padomāt, ka viņas pēdējās laulības viens no svarīgākajiem mērķiem (varbūt neapzinātajiem) bija dēla militārās uzvaras nodrošināšana … Margarita Boforta par diviem mēnešiem pārdzīvoja dēlu – šo laiku viņa paguva būt arī mazdēla reģente. Kā redzams, viņa ir viena no spilgtākajām un ievērojamākajām Mātēm šajā dzimtaskokā.

Lai nu kā – šī puzle, kad tā salikta, rāda skaidri un gaiši – divas Mātes pielika punktu Sarkanās un Baltās rozes karam, atļaujot uznākt uz skatuves jaunai dinastijai. Ne Jorkiem, ne Lankasteriem, kurus arī no Plantagenetiem radīja Mātes, un ne Bofortiem. Tjūdoriem, vēsturei būs jāiegaumē šis uzvārds.

Protams, šāda Māšu savienība liecina pret Henrija VII kā slepkavas hipotēzi. Jo vai gan Elizabeti Vudvilu varētu iedomāt kā līdzzinātāju savu dēlu slepkavībā? Šis arguments izklausās ļoti izšķirošs. Tomēr visas nozieguma detaļas mēs neuzzināsim nekad, tādēļ es nesteidzos hipotēzi izsvītrot no šīm pārdomām. Kaut vai tādēļ, ka tā ļoti ir rosinājusi mani domāt par ģimenes dinamiku Tjūdoru dinastijā un tās priekštečos. Nu un, protams, par nāves nozīmi visā tajā.

Tanats un Māte pret Raganu

Un tā nu pirmais lielais „Marijas Stjuartes”mēģinājums ar aktieriem, režisoru un citiem teātra māksliniekiem ir noticis. Ļoti vērtīgs – ceru, ka visiem dalībniekiem, bet arī man pašam. Jo, pirmkārt, varēju pārbaudīt, kā manas psihodramatisko lekciju iestrādes izskatās uz Dailes teātra Kamerzāles dēļiem (labi!). Otrkārt, guvu iespaidus, kā šādā darbā var izmantot uz ekrāna projicētu dzimtaskoku. Treškārt, ja parasti mana psihodramatiskā lekcija ilgst 2,5 stundas, tajā nav pārtraukuma un tāds formāts ir izjūtams kā pavisam dabisks, tad šeit bija citādi. Darbojāmies no 10.30. līdz 16.00. un visu vēl nepaguvām. Īsti nesaprotu, kur pazuda laiks.

Protams, būs vēl jāatbild uz jautājumu, vai vajag piedāvāt arī skatītājiem izmēģināt šādu mēģinājumu pirms „lielās” izrādes. Varbūt tā nebūs psihodramatiska izrāde, satikšanās vai lekcija, kā parasti to saucu, bet seminārs. Jo tam būs jābūt ilgākam par 2,5 stundām. Kaut kur tas notiks, tas ir nenovēršami. Bet vai izdosies sakārtot tā, ka tas var notikt Kamerzālē un ka tajā tikts izmantoti arī teātra instrumenti – scenogrāfija, gaismas, kostīmu elementi un mūzika? Piemērām, vai tas neizrādīsies nepaceļami dārgi?

Bet tagad par to, ko nepaguvu. Jau rakstīju, ka māsas – brāļa attiecības starp Mārgaretu un Henriju VIII ar visu to matriarhālo pamatu, izskatās ļoti ietekmētas no kāda ārēja spēka, visticamāk, nāves. Daudzie nogalinātie vīrieši Jorkas Elizabetes apkārtnē (divi brāļi un divi tēvoči) turpina piedalīties šīs ģimenes likteņos. Šo skulptūru mēs uz skatuves izveidojām. Bet nepaguvām paskatīties, kā mirušie ietekmē Elizabetes un Henrija VII bērnus. Tur būtu jābūt tai konflikta bildei starp Margaritu un Henriju un tai kaut kā vajadzētu saasināties pēc vecākā brāļa Artūra nāves 16 gadu vecumā. Mana hipotēze ir, ka tur būtu jābūt kaut kam līdzīgam kā Varonis – Grēkāzis , vai Labais – Sliktais. Un ka tas kaut kā saplūst kopā ar dzimumu. Visticamāk – Labā Māsa (sieviete) un Sliktais Brālis (vīrietis). Tālākajā ģimenes dinamikā ir daudz dzimumu naida…

Vēl mēs varētu būt uzlikuši uz skatves Henriju VIII ar visām viņa sievām no Elizabetes viedokļa. Kāda viņai izskatās pusmāsa, vēlākā Marija I Asiņainā? Un kā – pusbrālis, vēlākais Edvards VI? Kā – māsīcas meita, vēlākā 9 dienu karaliene Džeina Greja? Kur rodas Elizabetes spēks un izturība? Kur rodas izdzīvotgriba, ja apkārt viņai ir tik daudz asiņu un tik daudzi tiek nogalināti vai piedzimst un neizdzīvo. Vai nemaz nepiedzimst.

Nākamā svarīgā neizstādītā skulptūra ir Mārgaretas laulība ar Džeimsu IV, karaļa pirmslaulības sievas/mīļākās un bērni – tur sajūtama tāda katoliska vitalitāte, vismaz man nav datu par bērnu nāvēm šajās attiecībās. Un tad karaliskā laulība, kurā no sešiem bērniem izdzīvo tikai viens… Ja mēs izstādītu šo ģimeni, varbūt sajustu ko jaunu un negaidītu, kas vairāk izskaidro attiecību spēkus šajā ģimenē. Tur jābūt matriarhālam, viņai pašai grūti saprotamam Margaritas naidam pret vīriešiem, manuprāt. Un vīriešu bailēm piedzimt un dzīvot, jo ģimenē piedalās mirušie no Margaritas vecāku ģimenes.

Vēl varējām izstādīt Marijas Stjuartes vecāku ģimeni, kas gan varbūt nebija tik ļoti svarīgi, jo viņa ir dzimusi tādā ģimenes situācijā, kas ļoti līdzīga Raiņa ģimenē pieredzētajam. Un „Zelta zirgu” mēs izstādījām. Vienīgi Marijai Stjuartei varēja būt vēl grūtāk, jo miruši bija ne tikai vecākie brāļi. Arī tēvs, karalis. Turklāt tūliņ pēc meitas piedzimšanas, kas taču Marijai de Gīzai  atņēma spēku mīlēt un piesaistīt sev tikko dzimušo meitu.

Liekot visu kopā, nevar izvairīties no secinājuma, ka Marija Stjuarte bija tādā nāves vai Tanata varā, ka gribēja mirt. Ne jau apzināti, protams. Viņā bija arī spēki, kas cīnījās pretim nāvei. Taču visu šo spriegumu nebija viegli turēt iekšā – psihodramatiskais acting hunger princips nosaka, ka konflikts gribēja tikt izspēlēts, tas gribēja parādīties uz skatuves. Nu un tad pasaule uz skatuves nokļuva un lomas sadalījās divās daļās – tajās, kas bija Tanata pusē un gribēja Marijas Stjuartes nāvi un tajās, kas vēlējās, lai viņa izglābtos. Protams, visi “aktieri” uzskatīja , ka viņi piedalās objektīvos notikumos. Mums tomēr ir gana skaidri redzams, cik tie subjektīvi un kā Marija Stjuarte piespiež visai pasaulei griezties ap viņu.

Šeit mēs nonākam katoliski svarīgā punktā – pie jautājuma par moceklību, par ciešanu baudu un par seksuālo impulsu sublimāciju ciešanās. Katoliskā tradīcija ticīgos virza šādi uzņemt dzīves sitienus un tas lielā mērā palīdz sāpes pārvērst kaislē, kā latviski jāsauc daudzās (arī muzikālās) katoļu pasijas. No vienas puses – ļoti humāni un skaisti. Bet no otras puses – varbūt mēs varētu vēlēties, lai Marijai Stjuartei gluži kā Alkestidai gadītos savs Hērakls, kas nevis tikai palīdzētu skaisti nomirt, bet uzvarētu Tanatu un atgrieztu Mariju Stjuarti dzīvē?

Tāds Hērakls nerodas ne Marijai Stjuartei, ne Tomasam Moram, kuru še atcerējos. Kādā no filmām par Tjūdoriem ir zīmīgs dialogs starp seru Tomasu un viņa meitu (! – nevis sievu!). Viņš jūt, ka krīt karaļa nežēlastībā, un stāsta meitai, ka domā par moceklību. Lai nu kuram, bet Tomasam Moram, izcilam tā laika intelektuālim, nebija objektīva pamata mirt tikai tādēļ, ka viņa laiks kā katoliskam kancleram bija beidzies. Viņš mierīgi varēja nodoties savai ģimenei un akadēmiskajai darbībai – ja lūkojamies uz to tikai objektīvi. Tomēr viņš izvēlējās provocēt karali, savu bijušo skolnieku, un piespiest tam nocirst sev galvu.

Mora gadījumā mums jārunā ne tikai par ciešanu baudu vai nāvi kā augstākas  seksuālās drosmes izpausmi un līdz ar to arī augstāko seksuālo piepildījumu. Nāvei piemīt arī īpašība darīt nozīmīgu. Atcerēsimies Berta Helligera domu, ka slepkava un tā upuris ir divi vistuvākie cilvēki uz pasaules. Ka upuris ienāk slepkavas dzimtaskokā un darbojas tur kā ietekmīgs faktors. Un kā ilustrācija šai domai – sākumā minētie četri vardarbīgā nāvē mirušie Jorku ģimenes vīrieši, kas dzimtaskokā kļūst nozīmīgi tieši tādēļ, ka ir vardarbīgi miruši.

Tātad – Marija Stjuarte varēja gribēt mirt ne tikai katoliskās ciešanu baudas dēļ. Arī vēlme kļūt nozīmīgai ne tik daudz ar dzīvi, kā ar nāvi arī varēja būt bijis svarīgs nāves izvēlēšanās faktors. Un mēs esam liecinieki tam, ka viņa nav pārrēķinājusies – vēl 500 gadus pēc viņas nāves viņu piemin. Mums šodien viņa ir gana svarīga, lai tik daudz par viņu lauzītu galvu un pūlētos saprast, kādai viņai jāizskatās uz skatuves.

Taču – ja mēs šādi palūkojamies uz Mariju Stjuarti, tad jaunā gaismā ieraugām arī Elizabeti – viņa tiek piespiesta kļūt par slepkavu. Pūlas no tā izvairīties, cik vien iespējams, bēg no šīs lomas, viņa negrib būt upura upuris. Taču aizbēgt nav iespējams. Kā rezultātā ar nāvi sodītā Marija Stjuarte viņai kļūst par vistuvāko cilvēku šajā pasaulē. Par māsu visintīmākajā šī vārda nozīmē.

Mēģinājums teātrī un sevišķi režisora Džilindžera jautājumi man lika stipri piedomāt arī pie cita konflikta starp māsām aspekta. Teātrim neder jebkurš konflikts. Ne visu, kas dzīvē ir, teātris var iedrošināties par naudu piedāvāt skatītājiem. Vēl Aristotelis rakstīja, ka traģēdijai ir jārada skatītājos bailes un līdzjūtība, tad tā būs iedarbīga.

Protams, māsas kā upuri viena otrai un līdz ar to – visnozīmīgākie cilvēki viena otrai, kā kopējā dzimtaskoka un līdz ar to – likteņa biedrenes, ir gana labs pamats bailēm un līdzjūtībai. Bet varbūt eksistē vēl citi, personiskāki un teātrim ne mazāk noderīgi konflikta līmeņi?

Viņu attiecībās es redzu arī katras sievietes attīstībai tik svarīgo Mātes (Elizabete) un Raganas (Marija Stjuarte) lomu konfliktu. Bez šī konflikta pārdzīvošanas neviena sieviete nevar tikt līdz Sievietes lomai un līdz ar to – līdz savai personiskajai nākotnei, līdz tam, „kas es esmu” nevis „par ko es esmu atbildīga”.

Elizabetei nebija iespēju būt Princesei. Viņai jau no paša sākta gala bija jābūt Mātei, pie kam daudz vairāk nekā Meitai. Dot, lai aizsargātos. Nevis ņemt, kas prasa atvērtību un spēju lūgt – tātad gana drošības sajūtas. Elizabetei tās nekad nav bijis, viņa vienmēr ir aizsargājusies ar Mātes lomu. Tajā skaitā – attiecībās ar vīriešiem, kurus izvēlējās pēc iespējas atkarīgākus un izsalkušākus pēc Mātes.

Mātes/Meitas lomu Ēna jeb pretstats ir Ragana – tā, kas dara Mātes darāmajam tieši pretējo. Šillera tekstā ir Elizabetes vārdi:

Tā atļāva sevi visu, izdzēra

Līdz pamatam to pilno prieka kausu.

Es stingrus karaļpienākumus ņēmu

Un tomēr viņu visi mīlēja,

Jo viņa centās būt tik sieviete.

Vai tad tiešām viņa ir tik skaista?

Atcerēsimies visspilgtāko Raganu grieķu mitoloģijā – Mēdeju. Tā vietā, lai izjustu atbildību par to, kas notiks ar tēva Aiēta karaļvalsti, viņa ne tikai daudz nedomādama, bet arī pārvarēdama ne mazumu šķēršļu, dodas līdzi Jāsonam. Pat par brāļa Apsirta nāves cenu! Viņa nocērt visas saiknes ar tēva patrimatriarhālo varu un atdod sevi liktenim un Jāsonam.

Tieši tāpat ir darījusi Marija Stjuarte, viņa ir sekojusi nevis atbildībai par Skotiju, bet savām sievietes ilgām. Viņa to varēja atļauties, jo, atšķirībā no Elizabetes, tās bērnība ir bijusi ar mātes rūpēm piepildīta. Marija Stjuarte ir ieraugāma kā Princese uz zirņa, atšķirībā no Elizabetes. Bet ja kā pieaugusi viņa spēja kļūt par Raganu, tad varam viņu ieraudzīt kā Mātes un Elizabetes Ēnu. Satikties ar savu Ēnu nozīmē izaugt. Bet – vai izaugšanu iespējams izturēt? Jautājums abām. Un arī Šillera un vēstures atbilde – nevar. Abas „māsas” to nevarēja. Un arī daudzas sievietes šodien to nevar, šajā ziņā 500 gadi ir tikai tāds štrunts no cilvēku nobriešanas viedokļa raugoties. Sievietes loma joprojām ir ceļa zvaigzne un izaicinājums daudzām.

Šeit ir vietā paraudzīties uz citām māsām mūsu dzimtaskokā. Vispirms uz māsām Boleinām. Un tad mēs atkal ieraugām šo pašu lomu pāri – Anna kā no tēva atkarīgā Māte un Mērija kā Ragana. Tikai šajā pārī liktenis parūpējās par to, lai ar nāvi sodīta tiktu Māte. Ragana izdzīvoja un kaut kas jauks, šķiet, ar viņu notika tālāk, neraugoties uz visas pasaules nosodījumu. Visādā ziņā tieši Marijas Boleinas mazmeita Letisa Nolisa šajā dzimtaskokā izskatās spoži. Attiecības ar abiem Elizabetes favorītiem (grāfs Lesters – otrais  vīrs, bet grāfs Esekss – dēls no pirmās laulības), saikne ar Volsingemiem un Šekspīra „ēnām” Elizabeti Sidneju un grāfu Retlendu dara viņi izcilu. Tāpat tiem laikiem neparasti garais mūžs – 91 gads. Un vēlīnie pēcteči. Princese Diāna kaut kā labi ierakstās šo sieviešu – Raganu līnijā ne tikai ģenealoģiski. Arī izcili vīrieši – Čārlzs Darvins, Vinstons Čerčils.

Drusku haotiskas druskas par Cveigu

Esmu ielasījies Stefana Cveiga „Marijā Stjuartē”. Man šī grāmata ir krieviski, turklāt ar maziem burtiņiem un uz slikta papīra, lasās lēnām. Ik pēc dažām minūtēm jāpaceļ un jāatpūtina acis. Bet savā ziņā tas nav slikti, tas dod iespēju izmantot pauzes – lai domātu, daudz par ko. Neesmu vēl beidzis lasīt, bet pārdomu sakrājies gana – daļa no tām prasīties prasījās tikt apkopota.

Cveiga grāmatā nav norādes par tās žanru. Kaut kur esmu lasījis, ka tā esot „romanizēta biogrāfija”. Nu jā, biogrāfija tajā ir, bet romāna gan nav. Jo raksturi neatklājas darbībā vai dialogos. Tie parādās vienīgi caur smalkiem un izjustiem autora raksturojumiem un notikumu aprakstiem. Šajā ziņā tas ir darbs, kura radīšanai vairāk ir bijis vajadzīgs Analītiķis, nevis Mākslinieks. Citiem vārdiem – Cveigs šeit uzstājas kā psihologs, nevis rakstnieks. Dara to krāšņi, valodu pārvalda lieliski, un viņam neapnīk ar katru jaunu notikumu atkal un atkal atgriezties pie raksturošanas darba arvien izsmalcinātāk – kā šis noteikums izpaudies cilvēku uzvedībā un ko šāda uzvedība liecina par viņa raksturu.

Te mēs nonākam pie kaut kā svarīga – Cveigam cilvēka raksturs ir tāda kā svētā govs – pēdējais arguments tam, kādēļ šis cilvēks kaut dara vai nedara. Tas ir arī kā sākums un gals, pat kaut kādā mērā sinonīms liktenim Cveiga izpratnē. Viņš nepretendē uz to, lai ietu dziļāk un uzdotu jautājumu – vai un kā raksturs veidojas? Un – vai rakstura veidošanās ir tikai intrapsihiska, varbūt tomēr arī sociāla un sistēmiska? Vai varbūt raksturu uz kaut kāda debesu konveijera komplektē dievs?

Cilvēka rakstura izpratne Cveigam nosaka to, ka viņa „Marija Stjuarte” ir stāstu apkopojums par notikumiem ar un starp diviem manis karaliskajā ģenealoģijā iezīmētajiem ovāliņiem. Pieeja likumīga, skaidra, vajadzīga un dažviet pat interesanta. Lūkoties, kas notiek starp divām putnu ligzdām vienā mežā, bet ignorējot mežu kā sistēmu, kurā abas ligzdas atrodas. To sakot, es tiešām nekritizēju šādu pieeju kā vienu no izvēlēm. Es tikai zinu, ka tā nav mana izvēle. Sevišķi šajā gadījumā, kad tie divi ovāliņi nav kādas vienkāršas sievas, ar kurām dzīvē noticis kas tāds, kas citām varbūt negadās. Tās ir karalienes, tātad iecementētas dzelžainā sociālo attiecību sistēmā, kuras funkcionēšanas likumsakarības ir radušās no cilvēkiem, tātad tās ir cilvēciskas un dabiskas. Bet – šīs likumsakarības vairs nav izskaidrojamas ar cilvēku raksturu. Raksturs ir tas, kuru šīs likumsakarības iespaido, parasti bojāšanās virzienā. Notiek arī pretēja ietekme , bet individuālais galu galā vienalga iekļaujas sociālajā.

Domāju, ko Marijas Stjuartes un Elizabetes gadījumā dod analītiska pieeja. Sevišķi Stefana Cveiga realizētā. Uzkrītoši ir, ka metode, ar kuras palīdzību viņš ir „izvārījis” savu grāmatu, nav tikai analītiska, tā ir spilgti sistēmiska, es pat teiktu – psihodramatiska. Šim rakstniekam piemīt ļoti spēcīga iztēle un viņš ir ļoti strādīgs. Katra vēstule, kuru viņš ir izlasījis, katrs vēstures dokuments, katrs gadaskaitlis viņa iztēlē veido ļoti smalku un diferencētu sistēmu. Un ir vairāk nekā žēl, ka uz papīra no šīs sistēmas paliek tikai viens nogrieznis ar diviem galapunktiem. Pārspīlēju, protams, bet tas tādēļ, lai būtu spilgtāk un labāk redzams tas, ko gribu pateikt.

Kādēļ Cveigs tā dara? Kādēļ viņš nerāda visu to sistēmisko krāšņumu, kas izaudzis arī viņa galvā? Iemesli ir dalāmi trijās grupās. Pirmā – ja par Mariju Stjuarti un Elizabeti vien sanāk 400 sīkburtu lappuses, cik tūkstošos un miljonos tad varētu būt ietilpināms darbs, kas atspoguļotu visu hipotētisko Cveiga galvā izveidojušās vēsturiski – ģenealoģiskās sistēmas diādes un triādes? Skaidrs, ka tur informācijas būtu daudz par daudz, lai kāds to spētu izlasīt, ja vien Cveigs spētu to uzrakstīt. Lai rakstītu par sistēmām, ir jāzina to funkcionēšanas likumi. Un jāzina, kuri no daudzajiem stāstiem ir svarīgākie un dziļāk gulošie, kuri tādēļ jāprioritē. Citiem vārdiem sakot – jāzina mitoloģija un jāspēj atdalīt tās slāņi. Bet Cveiga rīcībā šādu zināšanu nav…

Otrs iemesls, kādēļ Cveigam iznāk paplāna raksturojoša analīze, ir viņa atrautība no dzīves, tik raksturīga 20. gadsimta sākuma intelektuāļiem, kuri pulcējās kafejnīcās (vai kā Cveigs – par tēva naudu apceļoja pasauli) bet vēl nestrādāja par sanitāriem trako mājās, neuzraudzīja cietumniekus vai nepieteicās dzīvot kopā ar nedziedināmi slimajiem. Ja viņi to būtu darījuši, tad diez vai kādam varētu ienākt prātā doma, ka morāle mīt cilvēkā un ka sliktie politiķi to kaut kur ir pazaudējuši. Cveigam par labu gan jāsaka, ka viņš kā izcils novelists nojauta un savos agrīnajos darbos apliecināja cilvēka psihes pirmatnējības spēku attiecībā pret tās civilizētības vājumu. Bet viņš visu savu dzīvi meklēja argumentus tam, ka viņam nav bijusi taisnība.

Daba un arī cilvēks savos pirmsākumos ir amorāli. Morāle sākas tad, kad viens cilvēks ar otru veido nenogalinātspējīgas un nenogalinātatbildīgas attiecības, tātad – kaut kādas politikas darba rezultātā. No šāda viedokļa politiskais darbs nekad nebeigsies un vienmēr būs iespēja justies sarūgtinātam un pieprasīt, lai tā (politika) strādātu ātrāk. Tā – vispārīgi izsakoties par šiem jautājumiem, jau iznāk gludi. Tomēr Cveiga gadījumā vilšanās politikā kā, viņaprāt, amorālā, nozīmēja kaut ko daudz konkrētāku, šausminošāku un nesalīdzināmi grūtāku. Viņam, Austrijas ebrejam, bagāta tekstilrūpnieka un baņķieres dēlam, kas ticēja, ka Pirmajam pasaules karam būtu jāpaliek arī pēdējam pārpratumam vēsturē, bija jāpieredz arī Otrais.

Arī Marijā Stjuartē un Elizabetē viņš meklē morāli, kurai tur viņaprāt būtu jābūt, bet kuras tur nav. Viņš ir sarūgtināts par politikas amoralitāti savā gadsimtā un meklē to iepriekšējos. Izskatās, ka viņš tic, ka jaunu cilvēku var izveidot uz papīra. Kad papīrs ir aprakstīts, var ļoti gribēties, lai cilvēka daba ir pārveidojusies arī dzīvē …

„Marija Stjuarte” iznāk 1935. gadā, kad Hitlers jau ir pie varas un kad Cveigs jau ir emigrējis uz Lielbritāniju. Vai viņa personiskie pārdzīvojumi varēja nepārklāties ar trimdinieces Marijas Stjuartes pārdzīvojumiem? Un vai viņš varēja neiegrimt ar dziļiem reliģiskiem ceļojumiem saistītās pārdomās, kurām ir liela vieta arī laikmetā, par ko vēstī mūsu analizējamais darbs? (Viņš, bagāts un nodrošināts ebrejs, teica, ka tā ir nejaušība, ka viņš ir ebrejs… Manuprāt, tas liecina par bērnišķīgu naivumu, lai gan var būt arī citas iespējas.) Un vai ir nejaušība, ka pirms šī iznāca „Roterdamas Erasma traģēdija un triumfs” – par visdižāko un tajā pat laikā – visapolitiskāko un no savas intereses objektiem visnotaļāk stāvošo reformācijas teorētiķi?

Cveigs negrib redzēt sevi ne divdesmitajā ne sešpadsmitajā gadsimtā. Tomēr no tiem aizbēgt nav iespējams, kaut arī no Anglijas jau kā Lielbritānijas pilsonis viņš tālāk dodas uz Dienvidameriku. Kur sastop to, no kā visvairāk vairījies arī savos darbos un kas sastāda trešo iemeslu grupu, kādēļ viņš raugās uz „Mariju Stjuarti” analītiski, nevis sistēmiski. Dienvidamerikā, Brazīlijā, viņš sastop … nāvi.

Maldīsies tas, kurš iedomāsies, ka viņam varētu būt uzbrukuši vietējie nacisti. Arī tas, kam šķitīs, ka viņš varētu būt saslimis ar kādu vietējo, eiropiešiem bīstamo infekcijas slimību. Viņš sevi nogalināja pats, iedzerot stipras zāles. Sagaidījusi viņa nāvi, to pašu izdarīja arī rakstnieka sieva. Stefanam Cveigam tolaik, 1942., bija 61 gads un viņš pats uzskatīja, ka mirst aiz nespējas izturēt šķiršanos no savas garīgās dzimtenes – Eiropas.

Nesākšu še pierādīt šādas ticības objektīvo nepamatotību, kā arī nebrīnīšos, kādēļ Cveigs nevarēja paciesties vēl dažus gadus un Eiropā atgriezties. Man viņa pašnāvība uzskatāmi parāda to, ko cilvēki parasti neredz vai negrib redzēt un ko izstumj no apziņas zemapziņā un kas turpina darboties no turienes. Es še runāju par nāves spilgti izteikto īpašību ietekmēt dzīvi. Arī Cveigs ar savu pašnāvību gribēja atstāt ietekmi uz pasauli, kas paliek pēc viņa, tāpat kā daudzi mirušie un nedzimušie pirms viņa. Neapzināti gribēja, pats nezināja, ka gribēja. Vai nezināja, ka viņu ir apsēdis Tanats, kā teiktu grieķi, nāves dziņa, kā to nosauca Freids, vai Hamleta tēva gars, kuru radīja Šekspīra radošais ģēnijs

Nāves ļoti raksturīga īpašība ir ne tikai ietekmēt dzīvi, bet arī noslēpties no dzīvo acīm. Rezultātā mēs redzam redzamu cilvēku, kurš veido objektīvi konstatējamu uzvedību kā attiecības ar kaut ko neredzamu. Un šī uzvedība nereti beidzas ar dzīvā attiecību objekta pievienošanos mirušajam. Tas kaut ko pasaka par iemesliem, kādēļ cilvēki izvairās no nāves saprašanas – kontaktēt ar to ir bīstami! Tomēr arī bēgšana no nāves ir bīstama, kā redzam…

Cveiga pašnāvība parāda mums vēl kādu nozīmīgu cilvēka psihes aspektu – tam ir svarīgi, lai pēc viņa nāves pasaule mainītos „uz labo pusi”! Jeb citiem vārdiem, cilvēks dzīvo ne tikai savu vienīgo individuālo dzīvi, viņš dzīvo arī savas grupas dzīvi. Un sava dzimtaskoka dzīvi. Un daudzos gadījumos tieši neindividuālais cilvēkam ir svarīgākais, kādēļ viņš nesvārstās, tā ietekmēšanai izmantojot pēdējo, bet visefektīgāko līdzekli, kas ir viņa rīcībā – savu personisko nāvi.

Tātad – Cveigs nespēja aprakstīt sistēmiskos notikumus ap Mariju Stjuarti arī tādēļ, ka nesaprata, kā darbojas nāve un šī nesaprašana izpaudās arī rakstnieka personiskajā liktenī. Tajā pat laikā viņš skrupulozi un krāšni apraksta, kā karaliene ir sagatavojusies savas dzīves galvenajam notikumam. Viņa ir piedomājusi pat pie tā, kā pēc sodīšanas izskatīsies ar asinīm notraipītās drēbes un izvēlējās tādas krāsas, lai izskatītos diženi. Cveigs aprakstīja mocekles uzvedību, bet nesaprata, ka Marija Stjuarte gribēja mirt, kļūt par mocekli un tādēļ savu nāvi inscenēja kā nebijuši efektīvu un atmiņā paliekošu notikumu. Tas viņai izdevās, neraugoties uz Elizabetes sīksto pretošanos kļūt par viņas slepkavu. Kas vienlaicīgi taču nozīmēja – kļūt par upura upuri.

Sistēmisks skats uz šiem notikumiem nozīmē palūkoties, kā nāve ietekmējusi četras ģenealoģiskas sistēmas jeb dinastijas – Plantadženetus (Lankasterus un Jorkus) kā arī Tjūdorus un Stjuartus. Un visās mēs redzam, ka svarīgi un izšķiroši ietekmējusi. Turklāt 16. gadsimta beigas iezīmē arī triju pirmo no tām noiešanu no vēstures skatuves. No šāda viedokļa Šillera traģēdija ir tikai pēdējā aina aptuveni triju gadsimtu garumā ilgušā makrotraģēdijā. Bet tieši šajā ainā sakoncentrējas visu triju gadsimtu iekšējā loģika un dramatiskā esence. Vēsturnieki teiks, ka līdz ar Tjūdoriem beidzas angļu viduslaiki, tātad tā bija arī viduslaiku nāve un arī par šādu nāves izpratni ir jāpadomā.

Tomēr nāve nav vienīgā dzīves sastāvdaļa un arī minētās dinastijas taču tikai nemira. Tās arī dzima, auga, attīstījās un cieta. Šajā kontekstā gan Šilleram, gan Cveigam būtisks un faktiski neapejams ir Māsu jēdziens un loma. Tomēr neviens no viņiem nesaprot šī jēdziena pirmatnējo matriarhālo nozīmi – konkurentes uz dzīvību un nāvi, īpaši neizvēloties līdzekļus. Ar virsmērķi – veidot kvalitatīvu rezervi Lielās Mātes lomai, lai jebkurā brīdī varētu ieņemt tās vietu un lai vēsture tādēļ turpinātos. Feodālismā Māsu lomas parasti spēlē vīrieši, no šāda viedokļa situācija, ka Māsas ir sievietes, turklāt vēl radnieciski gandrīz māsas, ir unikāla. Bet abi – gan Šillers, gan Cveigs tajā visā apmaldās, redzot māsas, bet neredzot Māsas.

Taču Edvarda III dēli, no kuriem sākas trīssimt gadu traģēdija un dalīšanās Lankasteros un Jorkos, arī ir matriarhālās Māsas. Tāpat kā Ričarda III vecākie brāļi un vecākā brāļa dēli. Visās šajās dinastijās parādās iezīme – tiklīdz Māsu cīņā ienāk slepkavība, tā sākas dinastijas noriets. Nāve rada nāvi visdīvainākajos veidos – arī kā Henrijam VIII tik nesaprotamais vīrieškārtas pēcnācēju trūkums.

Māsu konfliktam (turklāt īpašu Māsu – Mātes un Raganas) ir analogi arī latviešu dramaturģijā un pirmais, kas šeit nāk prātā, ir Raiņa „Pūt vējiņi”. Un arī tur bojā iet seksuālākā Ragana – Barba, pie kam, visticamāk, tas pats ir noticis ar viņas māti. Šo pašu konfliktu varam ieraudzīt ar sengrieķu Mēdejas liktenī. Kopā ar Jāsonu viņa ir Ragana, bet pēc sava pirmā vīra nodevības kļūst Māte – no Tēseja tēva Aigeja dzemdē dēlu Mēdu, kuru pēc savulaik pamestā tēva Aiēta nāves iesēdina Kolhīdas valdnieka tronī. Matriarhāli cirkulārais loks noslēdzas.

Vispār jau 16. gadsimtam un visam ģenealoģiskajam, par ko še runājam, ir ļoti laimējies, jo tajā ir dzimis arī Šekspīrs vai personas, kas rakstījušas viņa vārdā. Un vismaz trīs viņa traģēdijas ir par šo dinastisko periodu – „Ričards II”, „Ričards III” un „Hamlets”. Pie kam pēdējā tēlu un sižeta struktūra cieši saistīta ar tieši ar Mariju Stjuarti, kura, šķiet, līdzīgi Hamleta mātei, ir piepalīdzējusi nomirt viņa tēvam. Šeit vēl viena saikne ar nāvi – Šekspīra stilā ir nobeigt dramatisko darbību tad, kad tā pati nobeidzas, jo visi vai gandrīz visi drāmas personāži ir miruši. Un tādējādi likt mums domāt – ko dara šīs nāves?, kādus jautājums tās uzdod? un ko tās izskaidro? Tā būtu atsevišķa tēma, palūkoties, kādu apli zīmē Šekspīrs, par to citreiz.

Bet tagad atgriezīsimies pie tēmas par raksturu. To iesākām, Stefana Cveiga inspirēti. Šeit pateikšu, ka, manuprāt, cilvēka raksturs ir psihes reakcija uz notikumiem cilvēka paša un viņa dzimtaskoka dzīvē. Kaudzīšu Gaitiņu Tenis teica slavenos vārdus – „uz cita nelaimi izstiepies, uz savu – saraujies!” Tieši tā uzvedas psihe, mijiedarbojoties ar notikumiem savā un savu senču dzīvē. Raksturu varētu salīdzināt arī ar spaini vai citu trauku, kurā viss kaut kas tiek likts iekšā un krāmēts ārā, kurš tiek saudzēts, bet arī dauzīts. Kurš tiek glabāts vai nu zem klajas debess, zem jumta notekas vai gluži pretēji – klētī, sausumā. Spainis tomēr kādreiz kļūst caurs un sarūsējis, riskējot zaudēt to, kas tajā krāts. Bet vienmēr pastāv cerība, ka tas varbūt vēl ir salāpāms. Dažreiz tas spainis ir arī laimīgs, jo tam „ir viss, kas ir ar viņu noticis” (M. Čaklais)

Notikumi dzimtaskokā caur indivīda raksturu iesaista to no dzimtas attīstības cikla vajadzībām izrietošā likumsakarīgu notikumu ķēdē – liktenī. Liktenis tādēļ ir process, kurā indivīds neapzināti piepilda sava dzimtaskoka nevis savas individuālās vajadzības, parasti savu likteni neapzinādamies, bet nespēdams arī tam nesekot. Man šķiet, ka viens no iemesliem, kādēļ cilvēki iet uz teātri, ir – labāk saprast savu likteni. Izdarīt to, ieraugot kaut ko no savas dzīves uz skatuves.

Ja to visu tā sadefinējam, tad ieraugām būtisko atšķirību starp analītisko un sistēmisko skatījumu uz šīm lietām. Ieraugām vai sajūtam arī trīssimts gadus jebkurā abu autoru „Marijas Stjuartes” vārdā. Redzam, ka sistēmiskā uztvere nav pretrunā ar Cveiga uztveri, bet ir nesalīdzināmi plašāka. Varētu teikt – analītisks redzējums iekļaujas sistēmiskajā, tā viņi abi pat ļoti smuki sader kopā.

Bet visas šīs pārdomas taču ir saistībā ar teātri un gluži praktisku uzdevumu – kā to visu parādīt uz skatuves un ko tieši parādīt? Ja mēģinām šo uzdevumu atrisināt analītiski un apzināti (ko darīt? kā darīt?), esam purvā. Te ir tik daudz informācijas, ka apziņa iestrēgs un „uzkārsies”. Tādēļ visa šī informācija jāizmanto vien kā mākslinieka psihes iesildīšana. Kā redzams, tas ir milzu darbs, visu šo izlasīt vai noklausīties, saprast. Daudzi nesapratīs, kādēļ to vispār vajag, sevišķi tie, kas zina, cik par darbu teātrī jāmaksā. Bet tas jau nemaina dabas un mākslas likumus…

Labi sasildīts mākslinieks satiek psihodrāmas Dievu (spontanitāti) un pats kļūst Dievs – Radītājs. Šis Dievs ir viens un rada vienatnē, nevajag viņam traucēt. Arī aktieris ir viens, tāpat kā gleznotājs, kura gleznas nekad nebūs kolektīvs darbs. Arī režisors ir viens, kuram jārada viens kopējs rāmis daudzu Radītāju darbam. Man šķiet, vissvarīgākais visā šajā procesā ir nevis, kā otram palīdzēt, bet gan – kā netraucēt. Bet – tas jau ir cits, varbūt nākamais stāsts…

Vecmeistara nomidzis

Biju aizgājis uz „Mariju Stjuarti” – Valmieras teātrī, kas ciemojas Nacionālajā. Gribas šo to pateikt par šo izrādi – bet ar norunu, ka tas netiks uztverts kā recenzija. Jo lai vērtētu teātri, ir jābūt teātra profesionālim un es tāds neesmu. Man ir skatītāja pozīcija, varbūt ne sevišķi parasta. Teiksim, informēta skatītāja, psihodramatista pozīcija. Es, protams, nedomāju, ka tā ir mazāk svarīga kā profesionāla teātra kritiķa pozīcija. Tāpēc, ka jo vairāk skatītāji runās par teātri, jo vairāk dzīvības tajā ienāks. Vai tas pats notiks, ja par teātri vairāk runās profesionāļi? Par to gan es neesmu tik ļoti pārliecināts. Tomēr teātra kritiķis gan es nevaru būt.

Tomēr vienā ziņā vēl nākamajā dienā pēc izrādes gribēju būt līdzīgs kritiķiem un kritizēt. Savādā kārtā šī vēlēšanās samazinājās pati no sevis un es sāku kaut kā plašāk un apmierinātāk raudzīties uz vecmeistara Oļģerta Krodera un viņa komandas veikumu. Diezgan dīvaina parādība, ar mani parasti tā nenotiek, būs jāpadomā, kā tad tā un ko tas teātris ar mani dara.

Kritizēt gribējās režisora atteikšanos no iedziļināšanās personāžos kā vēsturiskās personās, kas tik svarīgi šķiet man un, pagaidām izskatās, arī Dailes teātra iestudējuma režisoram Džilindžeram. Sevišķi izaicinoša un pat piedauzīga šķita Elīnas Vānes Elizabete, kuru kā vēsturisku personu es pazīstu kā ļoti kompleksainu, kaunīgu un nedrošu. Bet te – meiča kā biete, ar basketbolistes augumu un manierēm, turklāt nemitīgi savu kleitaspriekšu vaļā veroša, lai visi redzētu un neviens neaizmirstu, ka viņai zem brunčiem ir arī bikses.

Ivo Martinsona grāfā Lesterā jūtama kaut kāda vājinoša perversitāte, kura viņa Elizabetei tuvā stāvokļa dēļ sāk attiekties arī uz Anglijas karalieni. Viņš ar kaut ko atgādina blondos un zilacainos austrumvācu teroristus amerikāņu filmās – ļaunus, nejūtīgus, bet ļoti gudrus un vienmēr sveikā izsprūkošus. Martinsona Lesters gan ir arī gļēvs, kas varētu saskanēt ar vēsturisko patiesību. Un nezin kāpēc viņā jūtams arī kaut kas biseksuāls, kam nav vēsturisku apliecinājumu, bet šīs iezīmes nozīme šajā inscenējumā parādās viņa saspēlē ar Elizabeti. Karaliene jaunava un neiespējams vīrietis kā pats tuvākais, varbūt tieši savas neiespējamības dēļ pietuvināts.

Vēlēšanās kritizēt pārgāja, kad sapratu, ka mūsdienu skatītājam jau Elizabete ir svarīgāka kā arhetipiska Lielā Māte un no šāda viedokļa raugoties, bikses zem kleitas ir ļoti precīzs akcents, Lielā Māte taču ir Māte + Tēvs. Viņai nevajag vīrieti, jo viņa pati ir vīrietis. Vēsturiskajai Elizabetei šī loma šķita iekārojama varas aspekta dēļ, ko izrādes programmiņā akcentē arī režisors. Tikai viņš neredz, ka vara cilvēkam ir vajadzīga nevis kā narkotika (pēc principa – vairāk vienmēr ir labāk nekā mazāk), bet gan lai kompensētu iekšējo nedrošību. Un to nu Elīnas Vānes Elizabetē nejūt nemaz. Nekādu vēsturiskajai Elizabetei tik raksturīgo šaubu un neizlēmības, nekādu klaustrofobisku baiļu nonākt atkarībā no vīrieša. No šejienes arī attieksme pret mūžīgās jaunavības principu – kā pret ierastu sporta veidu, piemērām basketbolu, nevis baiļu diktētu neizbēgamību.

Dīvaini, ka Kroders nekādi nereaģē uz vēsturiski svarīgo abu karalieņu reliģisko konfliktu – valmieriešu inscenējumā tā nav. Jeb ir tikai tik daudz, cik tekstā. No tā visvairāk zaudē Marijas Stjuartes lomas interpretācija, ar kuru galā centusies tikt Ieva Puķe. Režisors maz viņai varējis palīdzēt, taisni jābrīnās. Runā, ka Kroders sava solīdā vecuma dēļ mēģinājumos šad tad iesnaužoties. Ar to viņš man atgādina leģendāro psihoterapeitu Jāni Zālīti, kas pēdējos dzīves gados arī mēdza iesnausties paša vadītajos hipnozes seansos, ko ne vienmēr varēja teikt par hipnotizējamajiem. Vai nav mulsinošs piedzīvojums šādas terapijas klientam – ko lai viņš iesāk, kad dakteris guļ? Atstāt uz galda honorāru un iet prom? Varbūt tomēr dakteri pamodināt? Bet ja nu pamodināts viņš jutīsies pazemots, kaunēsies un no ārstēšanās vienalga nekas nesanāks? Varbūt labāk tomēr iet prom, atnākt nākamreiz un izlikties, ka „nekas jau nav bijis”?

Varbūt līdzīgā situācijā nokļuvusi arī Ieva Puķe- ja ne fiziski, tad emocionāli. Aktrise, kurai ar savu lomu jātiek galā vienai pašai. Nu kas gan viņai varētu pateikt, ka par savu vainas sajūtu ir ne tikai jānorunā Šillera teksts, tā sajūta ir arī jānospēlē. Vai kā še noderētu katoliskā atribūtika, vismaz krusts ar Pestītāju, kas pieminēts pat tekstā! Bet vēl labāk arī kāds ērkšķu kronis, matu plēšana, vārtīšanās pa zemi, skrāpēšanās ar nagiem vai citāda sevis fiziska ievainošana!

Un kas Ievai varētu pateikt, ka arī par nāvi ir ne tikai jārunā, radot aizmidzinošu iespaidu, ka Marijai Stjuartei piespriesta pārvietošana uz kaut kādu klosteri, piemērām, nevis viņpasauli. Ir jānospēlē nāves bailes, vispirmkārt. Un cīņa, kā tās kā karalieni ierobežo. Nu kā še bez lūgšanām??? Ieva Puķe nerāda arī punktu, kurā skotu karaliene saprot, ka cīņa par dzīvību ir zaudēta. Un kurā tā sāk gatavoties moceklībai kā seksualitāti sublimējošai akcijai un dzīves galvenajam notikumam, pilnam kaisles. Nu kā še bez katoliskām regālijām un simboliem???

Dīvaini, bet Elizabete valmieriešu izpildījumā ir katoliskāka par Mariju Stjuarti. Viņa nemaz nav protestantiski ieturēta, vēsa, amīmiska un kompleksaina. No šāda viedokļa uz Elīnas Vānes sejas jocīgs izskatās baltais grims, kuru, kā rāda vēsturiskās Elizabetes attēli, karaliene ir lietojusi. Manuprāt, viņa to ir darījusi ne tikai tādēļ, lai mazāk būtu manāmas vecuma pazīmes (54 gadi pret Marijas Stjuartes 45 viņas sodīšanas gadā…). Domāju, tas palīdzēja slēpt Elizabetes mīmiku, rādīja to kā aukstu un distancētu pret pavalstniekiem. Kādēļ baltais grims bija vajadzīgs jaunajai un mīmiski krāšņajai Elizabetes lomas atveidotājai, kas atbalsta kādus divdesmit gadus kaut kur pazaudējušo Šilleru?

Un te nu mēs nonākam pie, manuprāt, visinteresantākā. Ja Šillers ir zīmējis konfliktu starp Māti un Raganu, tad Kroders to ir interpretējis kā konfliktu starp Veiksmīgo, Stipro, Lielo, Vitālo un Neveiksmīgo, Vājo, Mazo, Aizlauzto. Māsām. Bet ja tā, tad pazūd galvenais, kas teātrī ievilina skatītāju – erotika un tās nebeidzamās enerģētiskās spēles. Bet varbūt tas tomēr ir skaists, patiess un ļoti erotisks stāsts par Sirmo Režisoru?

Es fantazēju arī par Ligitu Dēvicu, kas eleganti un karaliski nospēlēja Marijas Stjuartes aukli un atbalstītāju visur un līdz galam. Tomēr nez vai viņa pastāsta jaunajām meitenēm, ko nozīmē būt Režisora Mūzai un Iedvesmotājai – patiesībā jau maza puikas Mātei. Tāda, kurš spēlējas ar dzīviem cilvēkiem, visā nopietnībā domājot, ka tie ir spēļu klucīši vai alvas zaldātiņi, kam taču nekas nevar sāpēt. Neticu, ka nopelniem bagātā māksliniece pastāsta. Tās ir sieviešu aizliegtās un grūtās sarunas.

Bet rezultātā sanāk ļoti personiski. Jo jautājumā par to – kura no meitenēm ir šodienas Krodera Aktrise, atbilde sliecas uz Elīnas Vānes, nevis Ievas Puķes pusi. Lai gan sāķotnēji ir bijis otrādi, tā stāsta un tā rāda arī Marijas Stjuartes loma kā enerģētisks iekritiens Ievas – aktrises liktenī… Bet varbūt un visticamāk – runa šeit nav par iemigušo Vecmeistaru. Meitenes pašas uzņēmušās atrisināt visus jautājumus. Nu gluži kā Elizabete ar Mariju Stjuarti…

Šis konflikts ieved mūs tagadnē un attaisno režisora apzināto, bet visticamāk – neapzināto ieceri – nesaistīties ar vēsturi burtiski, bet pastarpināti un arhetipiski. Divu Māsu cīņa ar vēsturisko uzdevumu – spogulīt, spogulīt … Tas ir audzinoši un skaisti, ja uz skatuves. Tikai mani kā psihoterapeitu nodarbina jautājums – vai no tā necieš Elīnas un Ievas attiecības? Vai viņas spēj atdalīt darbu no dzīves un neturpina strādāt (konfliktēt) arī no darba brīvajā laikā… Tā, lūk – aktieris un loma.

Dēls un Māte pret Raganu

Bez divos teātros iestudētajām Šillera „Marijām Stjuartēm” šovasar mums ir arī Hermaņa Gresikera „Henrijs VIII”, ko Latvijas muižās un pilīs izrāda speciāli šai izrādei savākta aktiertrupa. Šo izrādi skatīties braucu uz Jaunpili, vairāk noskaņojies uz kaut ko ne pārāk nopietnu. Šādos izbraucienos jau dodos ne tikai un vienīgi uz teātri. Pati Jaunpils pils, visādas andeles riņķī un apkārt, viduslaiku mūzika iekšpagalmā, karstais laiks…

Tomēr sanāca ne mazumu ko padomāt, arī par smiekliem. Šis darbs ticis nosaukts par nopietnu komēdiju, laikam tomēr nepārvarot žanra definēšanas grūtības. Ja teiktu – parodija – arī nebūtu desmitniekā. Mēģinot risināt problēmu aprakstoši, varu teikt – Gresīkers smieklu un paradoksa aizsardzībā rādījis tādus patiesības slāņus, kas parasti neatrodas virspusē, tādēļ varētu tikt un tiek uztverti kā nesvarīgi. Parasti tiek rādīts karaliskais spožums vai atbildība, dēkas, kļūdas, viss dižais.

Bet šeit – karalis kā Dēls, ļoti spilgts, lielā mērā pateicoties Andrim Bērziņam, protams. Un visas viņa sešas karalienes kā Mātes, diezgan labi mātišķības pienākumus sadalījušas savā starpā, vecāko sievu – Aragonas Katrīnu respektējošas. Šeit gribas uzdot šaubu pilnu jautājumu – bet vai vēsturiskais Henrijs VIII arī ir bijis tik izteikts Dēls? Uz to mēs nevaram neatbildēt apstiprinoši. Jā, tāds viņš ir bijis, citādi nebūtu varējis pret savas dzīves sievietēm izturēties tā, kā izturējās. Šī atziņa bija mans tā vakara atklājums.

Esmu jau agrāk teicis, ka greizsirdība, manuprāt, ir zaudējuma sāpes, kuras izjūt mazs puika, kad mamma viņam vakarā iedod buču, novēl saldus sapnīšus, bet pati aiziet gulēt pie tēva. Parastiem puikām dzīve piespiež mācīties šāda veida zaudējumus sadziedēt un caur to kļūt stiprākiem. Bet karalis var atļauties sevi lutināt, pieprasot, lai Mamma un Mammas (kas tiek sauktas ne tikai par karalienēm, arī par galma dāmām) vienmēr paliktu pie viņa, tik ilgi, cik tas nepieciešams pavēlniekam.

Bet tas netrenē, tieši otrādi – vismazākais Mātes skats sāņus var radīt sāpes Puisēnam un tad viņš grib sāpēs psihodramatiski padalīties. Viņš grib, lai otram sāp tikpat stipri vai vēl stiprāk, kā viņam pašam. Šis ir psiholoģiskais pamats, kas lika Henrijam VIII nogalināt divas no sešām sievām. Tāda nogalināšana nenotiek tikai aiz dusmām, tā ir saistīta ar vecajām un jaunām, slepkavas sāpēm un … mīlestību uz savu upuri. Bērziņa Henrijam asaras birst kā pupas, kad viņam uz paplātes pasniedz Annas Boleinas galvu simbolizējošo arbūzu. „Garšīgi”, tam izsprūk, arbūzu nogaršojot. Zāle saplīst smieklos, bet Henrijs raud kā mazs, mammu pazaudējis puika.

Šeit parādās vēl kāda šādas nogalināšanas jēga – vislielākās tuvības ar savu upuri panākšana. Un kanibālisms – kā sens reliģisks rituāls, kura mērķis – noglabāt savu upuri sevī (savā sirdī) uz mūžīgiem laikiem. Bet neaizmirsīsim arī citu, jau agrāk pieminētas nāves funkciju – nāve, lai pārdzīvotu citu (citas) nāves. Henrijs VIII bija ļoti ievainots arī dēļ šiem zaudējumiem – ne tikai no dzimtaskoka, bet arī daudzo nedzīvi dzimušo un agrīni mirušo bērnu dēļ. Pārdzīvot nāvi un tādējādi norūdīties ir nesalīdzināmi grūtāk kā pārdzīvot greizsirdību.

Tomēr šeit ir arī tik svarīgā otra puse – kas notiek ar sievieti, kura nedrīkst nolaist acis no šāda Dēla, baidoties tikt sodīta, arī ar visaugstāko soda mēru. Viņai taču vajag sevi kaut kā aizsargāt un kaut kā ārstēt savas bailes. Viņa iemīlas, vismaz tā šīs jūtas nosauc pati. Un nevis aiz aprēķina, nē. Aiz alkām dzīvot. Un aiz spēka izdzīvot tādos veidos, kādi ir iespējami, nevis kādiem tiem būtu jābūt. Sešas Henrija sievas kā Mātes, kas ne tikai pašaizliedzīgi rūpējas par savu lolojumu, bet iemācās izjust arī mātišķu baudu (sevišķi Lāsmas Kugrēnas Aragonas Katrīna), noraugoties visās tajā puiciskajās delverībās, kuras Henrijs regulāri dabū gatavas. Gan uz skatuves, gan skatītāju zālē ir skaidri sajūtama arī incestuālā Mātes un Dēla erotika, kas parasti tiek pārprasta un uztverta kā Sievietes un Vīrieša savstarpējo gravitāciju radīta. Manuprāt, tas ir panākums, dabūt šo erotiku gaisā. Bet tad, kad tas ir noticis, mēs varam gūt nākamo – saprast, no kādām dzīlēm tā nāk.

Šeit tātad nav tikai Mātes un Dēla attiecību erotiski incestuālais aspekts, kas vienmēr ir Mātes iniciēts. Tas ir atkarības aspekts un to, kā jau teikts, iniciē zaudējumos pietiekoši labi netrenētais Dēls. Mātei šeit tiek piedāvāta atbildība būt Glābējai drāmas trīsstūrī. Bet kam tiek piedāvāts būt Vajātājam?

Raganai, protams. Tai, kura ir egoistiska, izlēmīga un savas, nevis citu seksuālās vajadzības prioritējoša. Raganas pasakā apēd mazus puikas – ievilina mežā un apēd. Tādēļ maziem puikām šķiet goda, slavas un varonības lieta ar šādām Raganām cīnīties, ko Gresikera Henrijs arī, cik nu spēj, dara.

Bet sievietei Raganas loma ir tas psihiskais spēks, kas rūpējas par tikšanu ārā no Mātes/Meitas lomas. Varam teikt arī, ka Ragana ir Varoņa sabiedrotā cīņā ar Pūķi – abi kopā viņi atbrīvo Princesi, kas ir tik svarīgi sievietes tapšanā par Sievieti. Taču ja sievietei nākas būt kopā ar tādu Dēlu, kādu mums rāda Gresikers un Bērziņš, tad tas faktiski ir aizliegums attīstīties. Aizliekums būt Raganai un Sievietei.

Bet tagad atcerēsimies mazo Elizabeti, kura bija spiesta visu šo ārprātu redzēt. Tas nevarēja viņai neradīt milzu bailes no ciešākām attiecībām ar vīriešiem, kurās viņai būtu jāatdod tiem kaut kripata varas. Tiklīdz tas draudēja notikt, bailes eksplodēja un iemeta nākamo karalieni atpakaļ tādas Mātes lomā, kurai nav ne vīru, ne Dēlu.

Bet, attīstības vajadzības jau kliedza par savu nespēju realizēties, tādēļ Raganai kaut kur bija jāparādās. Ja ne intrapsihiski, tad attiecībās. Ja Marija Stjuarte nebūtu bijusi, Elizabetei viņa „būtu jāizdomā”, kā dažreiz saka par šādām situācijām. Un abu „māsu” cīņa līdz ar to parāda to pašu, ko jau bija paveicis Henrijs VIII – nogalināja Raganu. Tātad – vēl viens cikls, vēl viens matriarhāls aplis, vēl viena attīstības neveiksme.

Bet šeit atkal nevar neatcerēties māsas Boleinas, vecākā no kurām – Ragana – tomēr izdzīvoja un kuras pēcnācēji vēl vairākus gadsimtus pēc viņas nāves apliecināja vitalitāti, kas nāk no Raganas lomas, kas liek iet uz priekšu un kas dzemdējošajai Mātei neļauj kļūt par nogalinošo Māti. Tomēr Raganu upurēšanas rituāli notiek joprojām. Visspilgtākais piemērs mūsdienās tam ir Marijas Boleinas ģenealoģiskās pēcteces princeses Diānas liktenis.

Nobeigums

Nāves tēmas sakarā esmu nonācis pie paradoksālu secinājumu sliekšņa – cīņa ar Nāvi nāvi rada. Tikai tās idejas, par kurām kāds miris, mēs izjūtam kā dižas. Ja nav nāves, mēs nonākam ideju vakuumā un atkal mirstam. Aids ir brālis Zevam un viņi vairumā gadījumu lieliski sadarbojas.

Cīnītājas par sieviešu emancipāciju un feministes gribētu redzēt, ka apkārtējie apstākļi un netaisnīgi iekārtota pasaule ir iemesls tam, ka daudzas sievietes nevis dzīvo, bet gan kalpo. Tomēr pārdomas par Mariju Stjuarti manī nostiprināja pārliecību, cik daudz jāpadara, lai Māte/Meita katrā individuālā sievietē nenogalinātu Raganu, kura varētu tālākveidoties par Sievieti. Šādai sievietei nevajadzētu identificēt sevi kā Upuri, veidojot drāmas trīsstūri un uzturot atkarību kā ideoloģiju. Tā taču ir psihisks process, kam jāsadziedē zaudējumu pēdas dvēselē.

Šie jautājumi paceļ sevi arī reliģiskā līmenī. Kā es to secinu jau „Pie Tēva”, mūs gaida jauna reformācija. Jo vecās svētās trīsvienības vietā, šodien izvirzās jauna – Sievietes, Vīrieša un Bērna meklējumi. Arī no šāda viedokļa bija interesanti atcerēties iepriekšējo reformāciju, 500 gadus atpakaļ.

 

Publicēts: 05.11.2016
Komentāru skaits: 0