Skatīt komentārus

Itāliešu žurnālistes Kjāras Makoni grāmatā „Sarkanā komēta” ir daudz pārstāstu par Aspaziju no citiem avotiem. Latviešu valodas nezināšana nav ļāvusi viņai izteikt patstāvīgus spriedumus gan par dzejnieces dzīvi gan darbiem, tādēļ grāmata vairāk kalpo kā tāds ceļvedis cittautiešiem, kuri, gluži kā pati Makoni, klejojot pa Raiņa un Aspazijas „otro dzimteni” Kastaņolu, varētu būt uzdūrušies dzejnieku piemineklim un gribējuši zināt, kas gan ir šie ziemeļnieki, kam tas veltīts? Man šī grāmatiņa šķiet nozīmīga tāda maza iemesla dēļ – viņa abus dzejniekus nosauc par „nācijas dibinātājiem”. Šāds apzīmējums, kuru izveidojusi lielas tautas ar bagātu vēsturi pārstāve, liek par daudz ko aizdomāties. Ne tikai šādi vārdi, arī vēstures fakti. Latvieši kā politiskā nācija veidojās tikai 19-tā gadsimta otrajā pusē, tad, kad iekrita abu dzejnieku jaunība. Nācijas dibinātāji ir arī tās protagonisti. Attiecībā uz Aspaziju, manuprāt, vietā ir apgalvojums – katras latviešu sievietes būtiska daļa vai pat arhetips ir Aspazija. Tādēļ domājot par Aspaziju, es interesējos par latviešu sievieti un tās saknēm.

Tieši latviešu sievietei tipisko es meklēju, mēģinot izprast dzejnieces raksturu, pētot viņas biogrāfiju un darbus. Es daru to tā, it kā viņa būtu mana kliente, mēģinot sajust empātiju un „iekāpjot viņas kurpēs” un salīdzinot viņu ar citām manām klientēm. Es gan brīnos par Aspazijas raksturu, gan saprotu to. Un man gribas par šo raksturu pavēstīt citiem, jo, ja mēs saprotam Aspaziju, tad daudz drošāk varam apgalvot, ka saprotam latviešu sievieti. Un – latviešu sievietēm interesēties par Aspaziju varētu nozīmēt interesēties par sevi. Lasot šo rakstu, vēlams turēt atvērtas arī trīs Aspazijai veltītas shēmas – vienu ar viņas dzimtaskoku, otru – ar ģenealoģiskām hipotēzēm un trešo – ar prototipiem viņas daiļrades pirmā perioda lugās no dzejnieces dzimtaskoka http://www.viestursr.ucoz.lv/index/0-6 .

Pievilcība un histērija

Šīs divas īpašības ir zīmīga daļa no Aspazijas „firmas zīmes”. Pievilcība tādā nozīmē, ka visur, kur jaunā Elza Rozenberga iet, viņu pavada skandāli – vīrieši pievērš viņai pastiprinātu uzmanību, bet sievietes kļūst greizsirdīgas un niknas. Tam ir neskaitāmi piemēri „iz dzīves”, bet vislabāk to var sajust no jaunās dramaturģes lugās veidotajiem tēliem. Gan Sidonija „Atriebējā”, gan Asja „Vaidelotē”, gan Guna „Sidraba šķidrautā” ir viena rakstura varianti. Šis pats raksturs parādās arī Raiņa „Uguns un nakts” Spīdolā ar nepārspējamu tēla pašraksturojumu:

Es visuskaistākā par visu,

Kas zemes virsū un zem zemes ellē,

Man padots viss un es valdu.

Tomēr attiecībā uz Aspaziju teikt – „pievilcība” vai „skaistums” (kas ir nedaudz cits, tomēr saistīts jēdziens) laikam būs pateikt par maz. Šeit jālieto stiprāks vārds – histērija. Neatkārtošos, še ļoti izsmeļoši skaidrodams, ko es ar šo terminu saprotu – pateikšu vien galveno – vairāk ir daudzos manos blogos http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/ un http://www.viestursrudzitis.lv/blogs/ Histērija ir no sievietes bioloģiskās vairošanās sistēmas (vienkāršoti – dzemdes, grieķiski – hystera) veidojusies psihisko izpausmju dominēšana ar mērķi apaugļot sevi („ievilkt sevī”) ar „vislabāko” vīrišķo sēklu. (Arī Raiņa Spīdola Lāčplēsim saka: „…mums mērķis viens ir – pilnība!”. Tomēr šie vārdi parasti tiek saprasti vien garīgā nozīmē.) 19. gadsimta beigas un 20. sākumā visā Eiropā ir histērijas noslēpumu pētniecības laikmets. Šodien, kad vairums sieviešu ir attīstījušas savu vīrišķo daļu (izglītība, algots darbs), histērijas simptomi kļuvuši daudz mazāk pamanāmi un pieklusinātāki.

Elzas Rozenbergas valdonīgo erotisko pievilcīgumu konstatēja jau viņas pusaudzes gadu mājskolotājs Kārlis Jansons, pateicoties kuram, jaunā meitene tolaik pašai ne sevišķi apzināti dabūja savu skanīgo pseidonīmu. Kad viņa saprata, ka ļāvusi sevi nosaukt kādas Milētas hetēras vārdā, kura šķērsojusi Egejas jūru, lai „ievilktu sevī” Atēnu pēc Mātes slapstošos vīriešus un pirmkārt jau pilsētas spožo vadoni Periklu, bija jau par vēlu. Aspazijas vārds Elzai bija pielipis, viņai neizdevās no tā tikt vaļā. Nekas cits neatlika, kā samierināties! Pēc atgriešanās dzimtenē no Šveices trimdas viņa rada drāmu „Aspazija” – tajā tā jau pavisam apzināti identificē sevi ar šo vārdu, radot kārtējo histēriski dominētgribošas sievietes tēlu savā daiļradē. Tātad atzinusi gan vēsturisko Aspaziju, gan sevi kā Aspaziju, gan, manuprāt, atklājusi Aspaziju latviešu sievietē.

Amazones, niknums

Histēriju daba ir „izdomājusi”, lai nodrošinātu vairošanos. Raugoties no bioloģiskā viedokļa, kritēriji, kas parāda, vai tā strādā pietiekami labi, ir divi. Pirmkārt, vīru (pielūdzēju, mīļāko) un, otrkārt, bērnu, mazbērnu u.c. subordinēto personu skaits. Attiecībā uz Aspaziju varam teikt, ka labi izpildās tikai pirmais kritērijs, turklāt nevis bioloģiski mērķtiecīgā veidā, piesaistot stiprākos, ar „labāko sēklu”, bet tikai piepildot dzejnieces „dzērāju listi”, kā viņa pati to nosauca. Pulcinot ap sevi pēc kvalitatīvas Mātes izslāpušus un atkarīgus vīriešus, kurus var izjust līdzīgi kā adoptējamus bērnus. Tomēr attiecībā uz bērniem (arī adoptētajiem) histērija (dzemde) nedarbojas bērnu interešu vārdā, tai svarīgi ir sadzemdēt (saadoptēt, sapulcināt ap sevi), jo vairāk, jo labāk. Šis orgāns par neko vairāk nav atbildīgs, neskatoties uz spēku, kas tam piešķirts. Lai audzinātu, domājot par pašiem bērniem, ir vajadzīga sievietes attīstītākā, apzinātā daļa – tā, kura atrodas ārpus vai „virs” histērijas un dzemdes.

Šāda, Aspazijai raksturīga, tomēr bioloģiski nemērķtiecīga uzvedība ir plaši pazīstama un ja mēs to sastopam, tad jājautā – kurš kontrolē sievietes vairošanās sistēmu (dzemdi)? Vai tā joprojām pieder sievietei pašai, jeb to ir paverdzinājis kāds vīrietis (vīrieši)? Kā sadarbojas sievietes apzinātā, modernā daļa ar visarhaiskāko – vairošanās sistēmu (dzemdi)? Un – kuram pieder bērni: mātei, no kuras dzemdes tie dzimuši, vai tomēr (arī) tēvam? Jo atkarīgu vīriešu piesaistīšana un bērnu nedzemdēšana rada aizdomas par to, ka „dzemde” ir okupēta vai (un) ievainota.

Amazones, kā to vēsta sengrieķu avoti, bija fiziski un psiholoģiski stipras sievietes, kuras sajutās zaudējušas nedalīto seno matriarhālo varu ģimenē. Sajutās pat vīriešu izmantotas, jo, identificēdamas sevi galvenokārt ar savu arhaisko vairošanās sistēmu, sāka ievērot, ka tajā kā kontrolieris, gluži kā savās mājās, ir ērti iekārtojies vīrietis (vīrieši). Aizvainotas un niknas, viņas amputēja sev vienu krūti (iedomāsimies, cik niknai ir jābūt, lai uzņemtos šādu operāciju bez kādas anestēzijas), lai tā netraucētu uzvilkt šaujamā loka stiegru, un izveidoja labi organizētas sieviešu kolonijas. Vīrieši tajās tika turēti ieslodzījumā un seksuāli izmantoti. Meitenes, kas dzima no šādām attiecībām, audzināja, bet puikas – nogalināja. Homēra „Īliādā” minēta amazoņu valdniece Pentesilāja, kura ar savām vienībām cīnījās trojiešu – monogāmijas pretinieku pusē.

Aspazijas dzīvē un literārajā daiļradē spilgti izpaužas šis te antivīrišķais, feministiskais elements. Sieviešu emancipāciju viņa izprata tieši amazoniski, tātad matriarhāli. Viņas viena no retajām tuvajām draudzenēm, bija Antonija Lūkina, slavena acu ārsta sieva un triju bērnu māte. Viņa savus bērnus lielā mērā atstāja vīra ziņā, ar kuru balansēja uz šķiršanās robežas. Kļuva par rakstnieci, ar pseidonīmu Ivande Kaija, uzrakstīja grāmatas, kuru nosaukumi jau vien ir gana daiļrunīgi – „Iedzimtais grēks”, „Sfinksa”.

Kautrīgums, bailes

Aspazijas raksturā spilgti izpaužas arī kaut kas histērijai pilnīgi neraksturīgs un bioloģiski nemērķtiecīgs – kautrīgums. Šī nesaderīgā diāde – histērija + kautrīgums gan mulsina, gan satracina vīriešus, kuri nonāk dzejnieces tuvumā. Viņa pati „Rudens lakstīgalā” apraksta, kā ļauj juristam Zemzarītim (Kārlim Ozoliņam?) vēlā naktī atvest sevi pie viņa mājās, bet tad – atraidīt. Vēl spilgtāks ir Zigmunda Skujiņa, diemžēl ne dokumentāli pamatotais, bet psiholoģiski ļoti precīzi „Sātana eņģelī” aprakstītais par kāzu naktī jaunajam vīram Vilhelmam Valteram nodarīto. Viņš atrod sievu guļošu gultā kailu, ar sienas pulksteņķēdi aptītām un piekaramo atslēgu aizslēgtām kājām… Varbūt tā nebija, bet, ņemot vērā Aspazijas raksturu, varēja būt.

Psiholoģiski līdzīgā manierē viņa izdarījās arī ar saviem apjūsmotājiem Rīgas Latviešu biedrībā. Tās priekšnieks Birzmanis esot „staigājis ar Aspazijas „Saules meitu” kabatā”, to visur vietā un nevietā citēdams pārējiem „māmuļas” dižvīriem, kam, gandrīz visiem kā vienam, nebija vienaldzīga ugunīgā daiļava. Man šķiet, viņa par to ne tikai triumfēja, arī nobijās no šādas stiprāko vīriešu apjūsmas, tai vajadzēja noslēpties drošībā pie viņu apdraudēt- (kontrolēt-, sasaistīt-) nespējīgā Jāņa Pliekšāna. Ir liecības, ka tas noticis, abiem vispirms satiekoties kā seksuāliem partneriem pēc principa – tuvāk iepazīties jau var arī pēc seksa. Varētu šķist – nu kādas tur bailes un kautrība, drosmīga meiča! Pilnīgi precīzi – uz bailēm var reaģēt ar drosmi, dodoties tām pretim, bet var arī bēgt. Un tas viss izveido emocionālo pamatu matriarhālajai poliandrijai – daudzvīrībai. Savas subjektīvās drošības interesēs (aiz bailēm)sieviete var veidot tuvas attiecības ar daudziem, nereti konkurējošiem vīriešiem. Bet ne jau attiecību un to objektīvās jēgas dēļ. Baiļu dēļ…

Jā, ne tikai kautrība vien, arī bailes no stipriem un ietekmīgiem vīriešiem, kas, protams, arī nav bioloģiski mērķtiecīgas, bet ļoti saskan ar motīviem, kas vadīja amazones. Šādas bailes liek atdot visus spēkus, lai atgūtu un neatdotu vīriešiem kontroli pār visu, kas skar vairošanos un seksualitāti, par katru cenu, kaut vai pasaule tādēļ ietu bojā.

Varētu jau teikt – tās taču nav ne individuālas, ne dzimtaskoka traumas. Galvenais šo baiļu spēks nāk no neatminami seniem arhetipiskiem slāņiem. Tomēr kaut kāda nozīme ir arī jauniem, neseniem piedzīvojumiem dzimtaskokā – arī kā arhetipiskā projekcijām nesenākā pagātnē, kas toreiz bija tagadne. Manuprāt, tieši šādu piedzīvojumu dēļ Aspazija ir „nācijas pirmā sieviete”, kas ar savu individualitāti rāda mums to svarīgo, kas ir latviešu sievietē vispār ir. Šis pienesums ir jāatklāj un jāanalizē, nevis kompleksaini jāaizgriež no tā galva, kā tas nereti notiek sevišķi vecākās paaudzes dzejnieces cienītāju lokā.

Mātesmātes nāves mīkla

Kas noticis ar Lavīzi Neibergu, Aspazijas vectēva pirmo sievu, ka tā savā jaunības ziedonī, divdesmit piecos gados (šis skaitlis varētu arī nebūt precīzs, un visdrīzāk, ir lielāks. Jo tad sanāk, ka Elzas māte savai mātei ir dzimusi 18 gadu vecumā. Bet pirms tam jau tai ir bijusi vecākā meita Anna…) ņēma un nomira, bet vectēvs tajā pat sievas miršanas gadā apprecējās pa jaunam? Slimību, ar ko nomirt, jau netrūkst, tomēr uzkrītoši, cik ļoti liels spēks ir šai nāvei dzimtaskokā – kā to parāda vēlākie notikumi.

Nāvei ir līdzīga īpašība kā histērijai – tā „ievelk”. To pamanīja jau senie grieķi, sacerot mītus par Tanata un Erota nebeidzamo sacensību. Jo nāve traģiskāka, nedabiskāka, jo vairāk tā ievelk. Elza ir bijusi ļoti piesaistīta savai mātei, viņa to ir izjutusi gluži kā savu meitu, tādējādi vēlreiz izspēlējot mītu par Dēmetru un Persefoni. Māte viņai ir bijis vissvarīgākais , salīdzinot ar visu citu uz pasaules, tādēļ nevar neizvirzīt hipotēzi par mātesmātes nāves īpašo traģiskumu, kas tā sevī ievilcis Aspazijas māti Grietu, liekot visu tās mātišķību vērst atpakaļ, uz mirušo Lavīzi (un savu nepiepildīto bērnību), nevis uz meitu Elzu, tādējādi liekot Elzai piedzīvot ko līdzīgu, kā piedzīvojusi pati.

Svarīgu pavedienu šo hipotēžu atrisināšanā mums sniedz luga „Zeltīte”. Tā stāsta par jaunu meitenei, Zeltīti, vēl pavisam bērnu, kam tīk spēlēties ar lellēm un kas acīmredzami ir nobijusies attiecībā uz visu seksuālo. Zeltiņš, viņas tēvs, pilnīgi neizjūt meitas vajadzības, bet izjūt savējās – bailes no tā, ka meita varētu kļūt „netikle” (jo tāda, Zeltiņaprāt, ir bijusi viņas māte!), steidzas to izdot pie tāda vīra, kas ir acīmredzami nepiemērots ne tikai Zetītei, bet arī praktiskajai dzīvei un lauksaimnieka profesijai. Tēva rīcības motīvi parādās caur Balto sievu, kas spokojas pie dīķa un kurā tiek atpazīta Zeltītes māte – vai nu pašnāvību izdarījusi, vai greizsirdīgā vīra nogalināta…

Ja šī luga stāsta par notikumiem dzejnieces ģimenē (par to liecina ļoti daudz it kā sīkumu), tad Zeltiņa prototips var būt tikai stiprais un ietekmīgais vectēvs Dāvis Freimanis. Ko nozīmē sievietei dzīvot ar aizdomām, ka tavs tēvs (vectēvs) ir nogalinājis māti (vecmāmiņu), vai vismaz kaut kā veicinājis tās došanos pašnāvībā? Kā tas varēja ietekmēt meiteņu sievišķības veidošanos? Un attiecības ar vīriešiem?

Zinot, ka Grieta ir izprecināta jau 18 gadu vecumā – kalpu zēnam un bārenim, kuru adoptējuši bagātie bezbērnu Vīganti „Daukšās”, bilde kļūst arvien līdzīgāka „Zeltītē” aprakstītajai. Un vai Griete Vīgante, kas nodzīvoja vēl piecpadsmit gadu pēc padēla precībām, nebija īstā māju saimniece līdz pat savai nāvei 1868. gadā, paguvusi vēl paauklēt tolaik vienīgo mazmeitu Elzu? Vai viņa nebija pretstats Lavīzei, kas ļāva sevi nogalināt kaut kādai bērnišķīgai vīrišķai varai?

Dzelzs jaunava

Kas tā par tādu pirmajā mirklī nesaprotamu un noslēpumainu Dzelzs Jaunavu, kas no laiku laikiem cīnās ar karali Targalu lugā „Sidraba šķidrauts”? Ar kuru jāturpina cīnīties princim Normundam, pavisam aizmirstot par Gunu? Kas, savukārt, ievilkta šajā kautiņā, zaudē savu radošumu, spontanitāti un sievišķo redzīgumu – sidraba šķidrauts sārtojas, simbolizējot Gunas ievainotību, no tās izrietošu kaujnieciskumu un nespēju satikties un saplūst ar Normundu, bet tam ir arī kāda asociatīva saikne ar sievišķās nevainības (kontroles pār dzemdi?) zaudēšanas grūtībām. Šī asociācija Aspazijas darbos nekur neizskaidrosies, paliekot par tādu kā sievišķu dzimtas noslēpumu, kura sekas eksistē, bet kura faktu zinātāji jau sen dus kapos.

Manuprāt, Baltā Sieva ir transformējusies par Dzelzs Jaunavu – mirusī vecmāmiņa jau nevis pasīvi spokojas, bet aktīvi un agresīvi ietekmē savas pēcteces, liekot nekādā gadījumā nepieļaut to, ko nav bijis Lavīzes Neibergas spēkos nepieļaut savā dzīvē. Nedrīkst sevi visu atdot nevienam vīrietim! Neviens vīrietis nedrīkst justies kā saimnieks pār sievieti! Sievietei ir jātur savi sievišķie noslēpumi pie sevis! Kļūstiet par amazonēm!

Bet tādai pasaulei, kurā sievišķais nevar savienoties ar vīrišķo, protams, ir jāiet bojā. Kas arī notiek, jo Lavīzes Neibergas pēcnācēju līnija pamazām izsīkst gluži kā smiltīs – 1956. gadā (113 gadus pēc Lavīzes) mirst viņas pēdējā atvase, mazdēla meita Virēna, neatstājusi pēctečus. Bet pirms tam pasaule regulāri iet bojā teju katrā Aspazijas dramatiskā darba finālā – tie viņai ir gluži kā Šekspīram, pirms priekškara skatuve vienmēr pilna ar līķiem.

Pirmās nakts tiesības

Tomēr atgriezīsimies pie Zeltiņa un viņa manis domātā prototipa – Dāvja Freimaņa. Kādēļ gan viņam būtu jābūt tik greizsirdīgam uz savu pirmo sievu? Vai tiešām mēs varētu iedomāties, ka latviešu zemniekiem un zemniecēm deviņpadsmitā gadsimta vidū bija laiks mīlas trīsstūriem ar tik dziļiem un traģiskiem konfliktiem, kādi parādās tikai tādās ļaužu grupās, kurās daudz mazāk rūpju par izdzīvošanu – starp muižniekiem un ne tik skarbos dabas apstākļos kā Latvijā? Itālijā varbūt, Francijā – kur izdzīvošana neprasa tik daudz spēka un vairāk laika un spēka atliek sirdslietām?

Visā feodālajā pasaulē, lai tā pastāvētu, nedrīkstēja nebūt vasaļa padevības regulāru apliecinājumu savam suverēnam. Tas nozīmē – ja karalis iekāro sava grāfa sievu, tad pēdējais (kur nu vēl pati sieva) nedrīkst iebilst. Lai varētu attīstīties patriarhāts, bija jāpanāk, ka vīriešu attiecībās neiejaucas sieviešu intereses un emocijas. Veids, kā to pierādīt darbos, ne tikai vārdos, bija arī savas sievas (mīļākās) seksuāla piedāvāšana draugam, pretim sagaidot līdzīgu žestu. Šāda tradīcija vēl joprojām ir spēkā pie Ziemeļsibīrijas tautām. Bet tad, ja jāveido attiecības ar statusā pārāku vīrieti, vēsturiski ir bijis pavisam dabiski seksuāli piedāvāt tam savu meitu.

Ne tikai divsimts gadus atpakaļ un ne tikai Latvijā (arī internetā var atrast daudz informācijas – http://en.wikipedia.org/wiki/Droit_du_seigneur ) ir šķitis ļoti dabiski, ka tēvs, gluži kā Vasijija Poļenova gleznā, cenšas iekārtot savas meitas „labā vietā”. Pat ja viņam neizdodas tās izprecināt par suverēnu izjustam vīrietim, pat ja meitas gūst kādu mazāku labumu, tām tomēr ir labāk, nekā novecot (relatīvi) nabadzīga tēva it kā drošajā pajumtē.

Latvijā par šo nav pētīts un publicēts tikpat kā nekas. Tas mazumiņš, kam man gadījies uzdurties, ir tādā sekli nacionālistiskā garā – par vācu muižnieku patvaļu pret latvju meitenēm. Gandrīz vai tā, ka zemnieku jaunajam, tikko no baznīcas nākošajam vīram jāatved sava sieviņa uz muižu, un pie barona guļamistabas durvīm jāpagaida, kad barons pārliecināsies par tās nevainību, lai tad to paņemtu sev. Bet zemnieciņam, pazemotam un feodālās padevības likumos neizglītotam, jākrāj dusmas Piektajam gadam.

Taču realitāte gan jau bija citādāka un daudz ko neatšķīrās no tā, kas Rietumeiropā. Ja zemnieciņam izdevās savu meitu iekārtot muižā, viņš varēja justies gan atvieglots, gan pagodināts. Bet kā jutās meitene, pēkšņi nokļuvusi tādā brīnumpasaulē, salīdzinot ar zemnieka būdiņu? Un kā tā jutās, kad tai tuvojās smaržojošs barondēls, nevis netīrais kaimiņsētas puisis ar raupjajām rokām un bailīgi glūnīgajām acīm?

Ja muižas meita kļuva grūta, muižnieks bija spiests uzņemties kaut kādu praktisku atbildību – parasti tā bija šīs meitas izprecināšana. Apstākļos, kad zemnieku mājas pēc dzimtbūšanas atcelšanas vēl nebija sāktas izpirkt par dzimtu, bet ceļoja no viena neveiksmīga saimnieka pie nākamā, šādai „grūtībās” nonākušai meitai varēja tikt piedāvāta saimniecība kopā ar piemērotu precinieku. Tas, ka Lavīze Neiberga tiek minēta kā Cūcēnu mājas mantiniece, gan pamato tikko teikto, gan paskaidro iemeslus, kādēļ Dāvim Freimanim, „Būdnieku” vecākajam dēlam un mantiniekam, varētu būt bijušas izdevīgas precības ar Lavīzi – tā varēja paplašināt savu saimniecību. Baronam, redzot Dāvja praktisko ķērienu un darbaspējas, varēja nekas nebūt pretim.

Tomēr šāda laulība, pievienojot savai saimniecībai otru, un tādējādi kļūstot saimnieciski daudz nopietnākam spēlētājam, tāda rakstura cilvēkam, kāds bija Dāvis Freimanis, varētu būt bijusi ne tikai vilinoša – arī milzu greizsirdību un naidu veidojoša. Bet tas savukārt nevarēja nebūt jauno ģimeni ļoti indējoši. Turklāt faktiski tas nozīmēja arī krahu divu vīriešu (suverēna un vasaļa) attiecībās, kas draudēja salauzt valsts sociāli politisko organizāciju un kas vēlāk izpaudīsies arī kā 1905. gads. Faktiski tas nozīmēja patriarhālo attiecību (Tēvs – Dēls, vīrietis – vīrietis) sabrukumu un vēsturiskai kaut kad dominējošā matriarhāta atkalizlaušanos. Un nāvi – jo Lavīzes pēcnācēju zars nokalst

Vasaļi un suverēni

Ja pieņemam, ka Lavīze Neiberga ir bijusi šāda, muižā grūta palikusi meita, tad kļūst saprotama viņas vīra Dāvja Freimaņa greizsirdība. Un tādējādi sanāk, ka abu vecākā meita Anna, par kuru tik maz zināms, varbūt ir muižnieka meita. Bet varbūt Anna un Grieta ir dvīnes, abas barona meitas? Tomēr visdrīzāk nē, Grietas tēvs pavisam noteikti ir Dāvis, viņa to kā tēvu ir izjutusi. Jo „Zeltītē” Grietas meita Zeltiņu attēlo kā otrreiz precēties nespējošu un visu savu dzīvi veltošu tika meitai. (Ļoti izplatīta ir meitu fantāzija, kurā tās dalās ar mātēm – „kad tu nomirsi, es precēšos ar tēvu”. Tātad pavisam noteikti – tēvs neprecēsies ne ar vienu citu!) Un savus trīs jau pusmūžā pēc Elzas dzimušos bērnus Grieta nosauc tādos pat vārdos, kādos nosaukti tēva bērni no otrās laulības – it kā tie tai būtu dzimuši no tēva Dāvja…

Tomēr Dāvim Freimanim varētu būt vēl viens iemels pārdzīvot par pirmās nakts tiesībām. Kādēļ gan viņa mātei Trīnei bija jāprecas ar 24 gadus par sevi vecāko pusbrāli Dāvu, kuram barons, citējot Saulcerīti Viesi, licis – „ej Būdnieka meitā!”. Man ļoti ticami šķiet, ka arī Dāvis ir barona dēls un gan jau, ka viņš savā bērnībā no (pa)tēva ir gana daudz saklausījies par mātes „netiklību” vai „maucīgumu”. Bet ja tā, tad no sava iespējamā bioloģiskā tēva saņemot piedāvājumu paplašināt saimniecību, savienojot Būdniekus ar Cūcēniem, kas panākams, precot Lavīzi, viņš nevarēja neizjust, maigi sakot, pretrunīgas jūtas.

Gan Dāvus, gan viņa (pa)dēls Dāvis Freimanis pieņem Zaļenieku barona piedāvājumus attiecībā uz darījumu mantisko pusi. Taču, ļoti ticams, ka viņi neizjūt sevī padevību senioram un nesaprot nepieciešamību patriarhālas kārtības dēļ pakļaut sevi tam, parādot cieņu arī vīriešiem visarhaiskākajā veidā – caur sievas vai (un) meitas seksuālu piedāvāšanu. Ticami, ka tas sadragā gan Freimaņu dzimtu, gan, paplašinot šo hipotēzi, – Latvijas sociālo struktūru. Bet ja tā, tad tur varētu slēpties svarīgi 1905. gada muižu dedzināšanas cēloņi.

Kādēļ gan pirmās nakts fenomens nesadragāja Francijs vai Vācijas feodālo sistēmu? Manuprāt, tādēļ, ka mums bija divās valodās runājoša nācija, līdz ar to zemniekam muižnieku bija daudz vieglāk uztvert kā „svešo”, nevis vienkārši „veiksmīgo brāli”. Pirmās nakts tiesību psiholoģiski arhetipiskais pamats jau nav nekur izzudis. Arī šodien jaunas meitenes cenšas iekārtoties darbā par ietekmīgu vīru sekretārēm, „tiek pavestas” un jūtas pelnījušas par to kādu kompensāciju, nesalīdzināmi lielāku, protams, nekā viņu darba alga. Bet vai tādēļ draud kādi nemieri? Vai šo meiteņu vīri nākotnē greizsirdības dēļ kļūst par komunistiem, cenšoties gāzt bagātnieku varu?

Atriebēja

Aspazijas pirmajā drāmā „Atriebēja”, ko viņa uzraksta pavisam jauniņa, tūliņ pēc aprēķina precībām ar Vilhelmu Valteru, tātad vēl nesasniegusi 20 gadu vecumu, parādās gan ģimenes, gan tautas traģēdija – muiža nodeg. Tur mēs, saskaņā ar manu hipotēzi, redzam Elzas vectēvu kā grāfu Rīderu – kaut kādā ziņā netieši apstiprinās hipotēze par Dāvu kā muižnieka dēlu. Tur ir arī Rīdera grēks ar zemniekmeiteni Agati, kas tagad, vecumā, kļuvusi par ciema ubadzi un stāsts par abu kopējo meitu, skaistuli Ernu. Arī Rīdera grēks ar kādu vārdā nesauktu kalponi, no kuras tam ir Sidonija un kurā tik ļoti jaušams Aspazijas histēriski valdonīgi kautrīgais raksturs. Tātad divas grāfa ārlaulības meitas, kuras abas kaut kā mēģina sadalīt to, kas paliek pāri no mirstošās Stefana Rīdera māsas Martas bagātības.

Taču – nesavienojas ne Erna ar Martas dēlu, dēlišķo un (tādēļ?) sociālistiski noskaņoto Arnoldu, ne Sidonija ar tēvam daudz pakalpojušo Vendiņu, kurā jaušamas Vilhlema Valtera un sevišķi viņa tēva liktenis un iespējamās rakstura iezīmes. Bet kas īpaši svarīgi – Ernu, grāfa Arnolda līgavu, Sidonijas pusmāsu, degošās pils tornī ieslēdz Sidonija. Nekādas izlīgšanas ar savu izlīgt spējīgo un nākotnē vērsto daļu (Erna – mātesmāsa Anna?). Turklāt ugunī jāiet bojā vectēvam (Stefenam Rīderam – Dāvim Freimanim) un viņa meitas mātei Agatei (Lavīzei Neibergai). Vecā pasaule (dzimtaskoks) iet bojā, Aspazijai viņas pagātne deg un sadeg zilās liesmās.

Muižas freilene

Tā Aspazijas pirmā vīra Vilhelma Valtera māti savā „Sātana eņģelī” nodēvē Zigmunds Skujiņš. Vilhelma tēvs, muižas kučieris un veiksmīgs to laiku „privatizators” viņu ir apprecējis – atkal jau nezinām, kādēļ un uz kādiem noteikumiem. Var jau būt, ka manas aizdomas ir galīgi šķērsas, tomēr – es bieži esmu redzējis, kā vienā dzimtā atkārtojas viens un tas pats stāsts. Un ja uzdrīkstamies ticēt, ka saistībā ar Aspaziju tas drīkst būt noticis veselas trīs reizes, tad iespējams izvirzīt trīskāršu pirmās nakts tiesību izpausmes hipotēzi . Jo nav izslēgts, ka arī Vilhelms Valters ir muižnieka un šīs muižas freilenes dēls.

Ja barons iznomā ķieģeļu cepli savam kučierim, kurš apprec freileni ar bērnu (Vilhelmu Valteru), tad būtībā jau tas ir tikai no mūsdienu viedokļa savdabīgs veids, kā muižniekiem nodot īpašumus savu, kaut arī ārlaulības, tomēr bērnu pārraudzībā. Ja izrādītos, ka tie „dodas pie tēva” un ir lietaskoki, tad varētu tiem pārdot zemi un citus ražošanas līdzekļus arī „par dzimtu”. Varētu šķist, ka tas ir tā ļoti pretlatviski, latvju zemi garantējot tikai savas vāciskās asins nesējiem. Tomēr šajā sakarā vairākas pārdomas.

Lasot kaut vai tos pašus brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laikus”, un atceroties, kā Gaitiņi (Ilze, Tenis, Kaspars) ienāk un kā pamet „Irbēnus” – rodas jautājums par spēju ilgstoši, paaudzi no paaudzes, vienai latviešu dzimtai atbildēt par „savu” zemi, neskatoties uz krīzēm un pārbaudījumiem. Visos laikos eksistējuši īpašumi, kam pēc īpašnieka nāves nepiesakās neviens mantinieks. Saskaņā ar tālaika likumiem, muižniekam bija pienākums atrast apsaimniekotāju šādām un arī neefektīvām vai bankrotējušām zemnieku saimniecībām.

Līvija Volkova „Blaumaņa zeltā” mums stāsta par Ērgļu muižas „Braku” rentnieku un hipotētiski ļoti ticamo barona Tranzeja ārlaulības dēlu Rūdolfu Blaumani, kas tikai ar mokām (ar rakstnieka un žurnālista darbību nopelnot) spēj maksāt renti par „Brakiem” savam iespējamajam bioloģiskajam tēvam un tā pārstāvjiem. Blaumanis, visticamāk, arī ir muižnieka dēls, kura māte pirmās nakts tiesību rezultātā savā klēpī dabū gan dēlu, gan rentējamu īpašumu – „Brakus”. Baronam tādējādi dubults labums – gan dēlam zeme, gan zemei saimnieks.

Mūsu nacionāļiem jau ļoti gribējās 1905. gadā un gribētos arī tagad redzēt tur vācu kundzību pār latviešiem, kas dotu šiem politiķiem kāroto Upura lomu un tiesības prasīt no vēstures visādas kontribūcijas, bet tādējādi nodarot pāri tikai sev pašiem. Jautājums jau ir par to, kurš spēj uzņemties atbildību par zemi, nevis tikai kurš kādā valodā runā. Varam palasīt kaut vai Zigfrīda fon Fēgezaka „Senčus un pēctečus” – tur skaidri un gaiši rādīts, kā ģenerālleitnants Baltazars fon Kampenhauzens (1689 – 1758) savu karjeru sāka 11 gadu vecumā Zviedrijas karaļa militārajā dienestā un Ungurmuižu (tā ir kaimiņos Lielstraupes pilij, kurā man nācies nostrādāt 7 savas dzīves gadus) nevis iekaroja vai saņēma kā dāvanu, bet nopirka par naudu. Arī Veselavas muižu viņa pēctečiem neviens nedāvināja – tā bija jānopērk un nauda kaut kur jāsadabū. Kamdēļ lai latviešu zemniekam viņi savu nopirkto zemi uzdāvinātu par velti?

Līdzīgi noteikumi jau tajos laikos attiecās uz visiem. Bija veidi, kā etniskiem latviešiem tikt pie īpašumiem, daudzi tos izmantoja un pēc tam pārvācojās. Bet daudzi – sevišķi zemnieki 19. gadsimtā to nespēja, daudzi īpašumus ieguva rentē, bet pazaudēja. Viņi paši jau teiktu, ka tas tikai apstākļu un vāciski runājošās muižniecības nelabvēlības rezultāts. Tomēr nav izslēgts, ka tas tikai „zaudētāju” viedoklis. Arī šodien joprojām cirkulē uzskati, ka latviešiem Latvijā kaut kas pieder, saskaņā ar kaut kādām dabiskām tiesībām, tikai tādēļ, ka viņi ir šīs zemes nosacītie pirmiedzīvotāji. Tomēr palūkosimies, cik no šādi realizētām tiesībām (lauksaimniecības zemes, meži) šie paši latvieši šodien jau ir pārdevuši ārzemniekiem! Ja raugāmies objektīvi, tad runa ir spēju zemi apsaimniekot un valsti pārvaldīt.

Atgriežoties pie Aspazijas – gan jau arī Zaļās muižas īpašnieki lūkojās galvenokārt uz to, vai zemei būs rentnieks, kas spēs to apsaimniekot tā, lai arī baronam tiek kāds labums, nevis tikai uz visādu baronēnu grēkiem ar muižas meičām. Pēdējais bija vien iegansts, kā pamēģināt deleģēt atbildību augošajos pasaules attīstības procesos gan „savējiem”, gan tomēr atbildībā trenētiem.

Vācu un Eiropas kultūra kā Tēvs

Situācija, kad pirmās nakts tiesību rezultātā skaistākajām latviešu sievietēm jādzīvo divvīrības apstākļos, nevarēja neizsaukt nopietnas konsekvences. Tās bija atšķirīgas no konsekvencēm, kādas varēja rasties nācijās ar vienu valodu. Ja franču zemnieks, kam jāaudzina muižnieka ārlaulības bērns, izjuta vīrišķu greizsirdību, tad tas varēja novest vienīgi pie sociālistisku (pret Tēvu) uzskatu veidošanās. Taču ne vienmēr tā notiek. Manā praksē ir gadījumi, kad vīrieši lepojas, ka viņu sievām ir bijušas tuvas attiecības ar sabiedrībā pazīstamiem un izciliem vīriešiem. Tajā ir gan uzvaras jūtas – „viņa „pēc tam” izraudzījušās tieši mani! Tātad es esmu uzvarētājs!” Arī savdabīga brālība ar savu sievu „iepriekšējiem” vīriešiem un arhaiska pārliecība, ka apprecot suverēna, brāļa vai drauga „sievu”, tie ir dabūjuši arī viņa spēku. Savdabīga lojalitāte starp Tēvu un Dēlu vai brāļiem, kas liecina arī par Dēla briedumu – tā ļauj tam pieņemt Tēva sasniegto un doto.

Taču Latvijā ir bijis sarežģītāk – šeit vienā kultūrā ir veidojušās divas valodas un informācijas telpas. Dēls mūžam ir bijis greizsirdīgs un nikns uz Tēvu ne tikai pirmās nakts tiesību dēļ – viņš vienkārši nesaprata, kādas ir tās pasaules vērtības un izaicinājumi, kurā dzīvo Tēvs. Latviešu vīrietis ienīda vācisko, tātad eiropeisko, kristīgo kultūru un uzskatīja to par pretlatvisku – domāju, ka galvenais iemesls tam ir bijusi valoda. Jo šo naidu nevarēja izskaidrot tikai ar pirmās nakts tiesībām – par tām vienkārši bija aizliegts un kauns runāt, bet tas naidu tikai pastiprināja. Latviskajā vidē izplatījās un, apbrīnojamā kārtā, izdzīvoja līdz pat mūsdienām un attīstījās fantastiski, zinātniski ļoti vāji pamatoti priekšstati par nevis tikai izdzīvojošu, bet pat augsti attīstītu latvisku (baltu) kultūru pagātnē – līdz pat tam, ka latvieši (balti) kaut kad bijusi viena no attīstītākajām no Eiropas tautām.

„Vācu” vēsture tika nodalīta no „latviešu” vēstures. Latviešiem Latvija tika asociēta tikai ar pēdējo. Rezultātā pat šodien mēs esam atdalīti gan no Eiropas vēsturiskās identitātes sajūtas, gan no indoeiropeiskās kultūras mitoloģiskajiem pamatiem, gan kristīgās kultūras pienesumiem. Aspazija kā fenomens simbolizē šo kultūru šķeltni. Turklāt viņas izpildījumā naids ir ne tikai starp Dēlu un Tēvu, savā amazoniskajā variantā arī starp sievišķo un vīrišķo.

Dīvainā kārtā šie procesi tomēr ir arī līdzīgi tiem, kas norisinājās arī Eiropas vāciski runājošās kultūras vidē un kuru virzība bija meklēt āriski nacionālistiskos pamatus un stādīties tos priekšā kā alternatīvu jūdaiski kristīgajam vai slāviskajam elementam. Sarežģīta attīstība noveda pie nacionālsociālisma, un tas savukārt pie 20-tā gadsimta vēstures drausmām. Sociālisms – Upura loma un tās vara tiek savienots ar nacionālismu – savas izcelšanās izcilības fantāziju. Vai tā sekas smagākas ir lielai nācijai, kas šos murgus spēj izspēlēt uz vēstures skatuves un tikt par tiem sodītai un līdz ar to – spiestai vērtības pārvērtēt, jeb tomēr mazai nācijai, kā latvieši, kuru drāmas uz āru tā pa īstam neizspēlējas – par nacionālsociālismu nerunā, nesauc to vārdā, bet tā jūtas.

Procesu paralēlisms Vācijā un Latvijā liecina par kopējo, par attiecībām ar arhetipisko, nevis nacionālo Tēvu. Pagānisko āriešu attiecības ar kristiešiem un jūdiem ir lielākā formātā eksponētas attiecības starp pagāniskajiem latviešiem un kristīgajiem baltvāciešiem. Šo procesu izcelsmē nevar vainot pirmās nakts tiesības, bet var pieņemt, ka tās Latvijā aprakstītos procesus padarījušas smagākus un aizliegušas par tiem runāt, iedzinušas zemapziņā. Aspazijas vēsturiski neapzinātā loma visā šajā regresīvajā nacionālsociālismā ir no zemapziņas ārā velkoša un psihodramatiska – lai izspēlētu to, kas tautā sakrājies. Taču nevis kā visuredzošam, vēstures un kultūras procesus apzinošam dievišķam režisoram, bet kā aktierim – pret vācisko, vīrišķo, kristīgo noskaņotam. No attīstības viedokļa tas ir traģiski, taču no psihodramatiskā un ekspresīvā – svarīgi un efektīvi. Psihodramatiskais process dod informāciju – kas ir un kas nav attīstošs. Ilgtermiņā Aspazija varētu būt ne tikai nācijas pirmā sieviete, bet arī svarīgs „garainis, kas veicina vārīšanos”. Bet viņa, protams, vēl nepiedāvā mums visu šo apzināties.

Ne tikai Aspazijas, arī Raiņa dramaturģija savā ziņā ir apbrīnojami naiva un ar visu savu lokālo nacionālsociālistisko simbolismu pat primitīva, šķirta bet arī vienota ar svarīgiem filozofiski ideoloģiskajiem meklējumiem, kas dominēja viņu laika Eiropas kultūrā. Bet tas tādēļ, ka viņi abi kā mākslinieki precīzi uztvēra to, kas notika savā ģimenē un latviešu tautā un atspoguļoja to. Rainis tikai fantazēja par to, ka varbūt varētu kļūt par vācu vai krievu rakstnieku – tātad izjuta kultūras šķeltni, kas bija valodiska, bet ne tikai. Bet Aspazija ir latviešu sieviete un viņa rāda norises ap latviešu sievieti. Tajā, kā viņa to paveic, nav nekā pārmetama. Jautājumi ir par latviešu sievieti.

Māte

Tik garu ievadu es še izveidoju, lai mēģinātu izveidot fonu ap Galveno atskaites punktu . Aspazijas gadījumā tas tomēr nav ne vīrieši, ne Tēvs, visdažādākajās, arī kristīgajā izpratnē. Viņas dzīves motivācija kustas ap māti un abu attiecībām Mātes/Meitas lomās. Ja aplūkojam manis izstrādāto Aspazijas daiļrades 1. Perioda lugu prototipu shēmu, tad varam konstatēt, ka gandrīz visas mātes lomas var tikt arī meitai. Elzas saikne ar savu māti un tās vajadzībām ir bijusi tik cieša, ka nekas cits to nav spējis izkonkurēt, arī vīrieši. Ja kaut ko tādu pavēstītu Elzai Rozenbergai, viņa, iespējams, būtu ļoti izbrīnīta un iebilstu. Bet ja analizējam viņas darbus, tad šāds secinājums ir neizbēgams.

Aspazijas dramaturģijā tas izpaužas kā sapārotas sieviešu lomas, katrā no tām var atpazīt gan Grietas, gan Elzas piedzīvoto, jo meitas biogrāfija daudz kur jaunā veidā atkārto vai interpretē mātes piedzīvoto. Māte un meita it kā saplūst, apvienojas un pašas nespēj izšķirt, kad beidzas viena un kad sākas otra. Ņemsim kaut vai Sidoniju un Ernu „Atriebējā” – divas meitenes ar vienādu „pirmās nakts tiesību izcelsmi”, kas viena otrai augstsirdīgi nodot tiesības uz augstdzimušo grāfu Arnoldu. „Izmantotā” Agate rūpējas un pastāv par savu meitu Ernu. Un vārdā nesauktā muižas kalpone, Sidonijas māte ir it kā vienota ar Agati, Ernas māti.

Tas viss auž kaut kādu matriarhālu sietu, no kura vīrieši tiek izstumti vai nu kā uzvarēti vai kā pārāk vāji, lai spētu kaut ko ietekmēt. Māte savā fantāzijā mainās vietām ar meitu un otrādi, kā rezultātā Aspazijas dramaturģijā ir ļoti daudz tādu sieviešu lomu un sieviešu pāru, kas detaļās atspoguļo gan objektīvus faktus no Aspazijas pašas biogrāfijas, gan viņas priekšstatus par mātes Grietas pārdzīvoto. Māte un meita it kā saplūst vienā veselā – lai aizsargātos. Un sadalās atpakaļ, lai uzbruktu. Bet tur ir arī tāda vienotība visur.

Padomāsim – kā saprast Karaļmeitu un Saules meitu „Saules meitā”? Tur ir tādi aspekti, kas liek domāt par mātes un meitas konkurenci par atkarīgo, tātad dēlišķo tēvu – Varoni. Tāds pats pāris ir Asja un Mirdza „Vaidelotē” – tās konkurē par pavājo un dēlišķo Varoni Laimoni. „Zaudētajās tiesībās” pat veidojas trīsstūris – divas Meitas, kas diezgan incestuāli rūpējas par saviem tēviem – Laima un Marta, kā arī viena (Laimas) Māte – Marija (Martas, kurai Laima mēģina „nozagt” tēvu, māti dramaturģe ir gribējusi iztēloties kā mirušu…) , kas dara to pašu. Vēl mums ir četrstūris Velta, Kate (Meitas) un Dambene, Riterene (Mātes) „Nesasniegtā mērķī”. Šajā darbā četrstūris parādās kā atšķirīgs, pat konfliktējošs un tādēļ ļoti diferencēts – Aspazijā tajā iepazīst ne tikai savu māti kā sevi, bet arī savas divas pretrunīgās daļas kā sevi. Par „Zeltīti” un „Sidraba šķidrautu” jau runājām – tajās Aspazijai pašai atbilstošie sievišķie tēli no cietējām kļūst par karotājām.

Saplūstošajās attiecībās ar māti un viņas likteni skaidri izpaužas tas, ko es saucu par dzīvi dzimtaskokā pēc principa – es nejūtu sevi un savas vajadzības un tādēļ nespēju tām sekot, bet es jūtu mātes un dzimtaskoka vajadzības un sekoju tām. Darbības motivācija izriet no dzimtaskoka, nevis no personiskajām vajadzībām! Manuprāt, vairums cilvēku nedzīvo sev, – ir vajadzīgs diezgan liels briedums, lai atrastu sevi visā šajā jūklī. Labākajā gadījumā savas vajadzības pārsvaru pār dzimtaskoka vajadzībām sāk ņemt dzīves vidusposmā – tad, kad savi bērni sākuši dzīvot atsevišķi.

Meita, Pelnrušķīte

Aspazijas mātes – bārenes liktenis un pašas Aspazijas literārie sasniegumi sapludina kopā arhetipisko Māti un Meitu, ļauj mums latviski labāk saprast internacionāli ļoti plaši aprakstīto, izspēlēto un interpretēto Pelnrušķītes lomu. Bet Mātes – Meitas lomu dziļais kontakts ir licis Aspazijai just māti kā sevi pašu, tātad arī kā Pelnrušķīti.

Ja mirst māte, tad meitai ir jāspēj ieņemt viņa s vieta un loma – skarbā vēsture ir programmējusi mūsos šo prasību. Māte un meita ir matriarhālais mugurkauls – tas, kas nesa atbildību par ģimeni un kurā tika tālāk nodota svarīga, ģimenes izdzīvošanai nepieciešama informācija. Tas bija dominējošais atbildības mehānisms, kamēr cilvēki nebija sapratuši, ka eksistē saikne starp dzimumaktu un bērna dzimšanu un tikmēr, kamēr vīrieši nezināja, ka arī no viņiem rodas bērns. Tādēļ ģimenē nebija ne pieaugušu vīriešu, ne Tēva. Protams, šādas arhetipiskas saiknes psihē turpina darboties arī tagad, kad tās ir objektīvi nevajadzīgas un traucējošas. Bet tie ir arī tādi interesanti un pat savā ziņā skaisti atavismi un vēstures liecības.

Pelnrušķītes loma nozīmē meitas pienākumu pret dzimtaskoku tad, ja māte mirst, kļūst vāja vai citu iemeslu dēļ aizvietojama. Meitene tad it kā automātiski dabū tēva sievas lomu un izjūt pienākumu pret tēvu visās, tajā skaitā seksuālās nozīmēs. Pienākumu, nevis seksuālu interesi – tas ir ļoti svarīgi, pētot incesta tēmu. Meitene nav tā, kas iniciē incestu savu seksuālo interešu dēļ (viņa nepaved tēvu). Incests tiek izjusts kā pienākums, ka mātišķs aseksuāls akts pret bērnišķīgajiem vīriešiem, kuri ģimenē (mātei un meitai tā izjustiem) ir vajadzīgi kā aizsardzības funkcija un kā svarīga apkalpojoša darbība, bet kas Meitas/Mātes-prāt pie ģimenes tomēr nepieder kā gana jaudīgs un atbildīgs spēks.

Kad Grietai, nesasniegušai pusaudža vecumu, laikam jau gana dīvainos un traģiskos apstākļos mira māte Lavīze, viņa nevarēja nesajust pienākumu uzņemties atbildību par ģimeni un tēvu. Viņa sajutās kā pirmā sieviete blakus Dāvim Freimanim. Bet ja tēvs tajā pat gadā, kad mirst māte, apņem jaunu sievu, kā var justies meita? Mana psihoterapeita prakse liecina, ka šī nav vienkārša situācija, jo arhetipiskā loģika noliek meitu un pamāti pretim vienu otrai. Tām abām, bet sevišķi jau pamātei un tēvam vajag ļoti lielu sirdsgudrību, lai atrsinātu šo situāciju. Grietas gadījumā tas, visticamāk, nav noticis, un viņa ir kļuvusi ienaidniece tēva jaunajai sievai Trīnei Lībrehtei.

Grieta izjutusi savu tēvu gluži kā vīru, pati to neapzinādamās – visspilgtāk par to liecina tas, ka savus trīs jaunākos, vēlīnā sievas vecumā dzemdētos bērnus nosaukusi tādos pat vārdos, kā savus pusbrāļus un pusmāsu – it kā tie viņai būtu no tēva. Protams, ka Elzas no savas mātes pārņemtie pārdzīvojumi ir gan „Atriebējas” Agatē, gan vārdā nesauktajā Sidonijas mātē. Un, protams, ka Aspazija uz visiem vīriešiem savā dzīvē ir varējusi raudzīties tikai no mātes skatupunkta – kā attiecības ar tiem (kā Grietai) varētu ietekmēt attiecības ar Dāvi Freimani. Tas nav ļāvis viņai dzīvot objektīvi – būt attiecībās „šeit un tagad”, bet gan ļoti dziļi subjektīvi – visos vīriešos viņa meklējusi mātes tēvu – Dāvi Freimani. Meklējusi ne tikai lai mīlētu, galvenokārt, lai mātes vārdā cīnītos ar to un nīstu.

Šie meklējumi ir ietvēruši sevī arī fantāziju – kā būtu, ja mirtu arī pamāte un ja tai no Dāvja Freimaņa nebūtu citu bērnu? Šāda fantāzija realizējas „Atriebējā” – grāfa Rīdera likumīgā sieva ir mirusi, neatstājot bērnus, tādēļ kā viņa vienīgās mantinieces kļūst abas ārlaulības meitas, pusmāsas Sidonija un Erna. Bet arī Erna iet bojā un tajā mēs ieraugām vēl vienu Aspazijas fantāziju, kas izriet no matriarhālās konkurences pienākuma. Viņa ir tā skaistākā un pievilcīgākā.

Matriarhālā konkurence

Attiecībās sieviešu starpā vienmēr parādās konkurences elementi, parasti zem savstarpējiem komplimentiem noslēpti un apburošos smaidos iesaiņoti. Bet parasti tas tiek uztverts kā kaut kas negatīvs vai vismaz apsmaidāms. Taču sievietēm, atbildot par ģimeni, vēsturiski nevarēja neizveidoties nepieciešamība noskaidrot, „kura no mums visskaistākā” (pievilcīgākā, tātad sievišķi visstiprākā un ietekmīgākā). Jo šī visskaistākā strukturēja ģimeni, visi tās locekļi orientējās uz viņu, lai zinātu, kā reaģēt uz jaunu situāciju. Ja šādas visskaistākās nav, tad reakcijas nevarēja būt saskaņotas un ģimenei draudēja gan izjukšanas, gan bojā iešanas risks, mēģinot izdzīvot atsevišķi, pa daļām, katrā no kurām bija sava skaistākā.

Aspazijai nekad nav bijušas ilgstošas draudzīgas attiecības ar sava vecuma sievietēm, visos viņas jaunības raksturojumos tā rādīta kā pretendējoša tikai uz vienu – Visskaistākās lomu. Un nereti, bet vienmēr īslaicīgi tas viņai arī izdevies. Taču – viņa nekad šo lomu nenotur ilgstoši, nekad nekļūst par Karalieni, kam atbildība un vara jārealizē un jānotur – jāziedo sevi ģimenei. Mēs dzejnieci vairāk zinām kā vientuļnieci ar pretenzijām un tajā es redzu bailes. Uzvarētāja sievišķajā konkurencē nevarēja nenojaust, ka šodienas uzvara nozīmēs tikai to, ka rīt būs jācīnās vēl skaudrāk un iespējas neizdzīvot nekad nav mazas.

Šajā sakarībā interesanti pavērot, kā Aspazija liek iet bojā „Atribējas” Ernai. Bet Sidonija ne tikai nepretendē uz izdzīvojušo, jauno un pat sociālistiski noskaņoto grāfu Arnoldu, kas bija arī grāfa Rīdera plāns, un kas liktu Sidonijai kļūt par visas atbildības mantinieci. Viņa ļauj uz sevi cerēt maziskajam Vendiņam ar viņa bodnieka dvēseli, bet vienmēr pilno naudas maku. Nu kā gan lai šajā tēlā neatpazīst Vilhelmu Valteru – Aspazijas pirmo vīru?

Laulība, vīrs

Šodien mums ir diezgan skaidri redzams, ka Vilhemu Valteru Aspazija ir ļoti neglīti izmantojusi un pēc tam pratusi tikt no viņa vaļā – Zigmunda Skujiņa „Sātana eņģelis” mums sniedz gana daudz tiešu un netiešu pierādījumu šai hipotēzei. Valters, aizmānīts uz Ameriku, tā arī nekad neapprecējās un līdz pat savai nāvei 1832. gadā naivi gaidīja, ka viņa sieva beidzot atbrauks pie viņa. Ir ziņas, ka pēc Raiņa nāves viņš pat ir rakstījis Aspazijai un aicinājis – tas, cita starpā, mums lauj arī jautāt: vai sarakste starp abiem laulātajiem Raiņa dzīves laikā tiešām bija pārtrūkusi? Vai Aspazija apzināti nemeloja baznīcas Konsistorijai, ka viņa vīrs ilgstoši atrodas bezvēsts prombūtnē, lai tikai panāktu atļauju laulāties ar Raini?

Jautājumi par to, vai Aspazija nemeloja, radās ne tikai attiecībā uz šo situāciju. Visu mūžu viņai bija izdevies uzskatīt sevi par trim gadiem jaunāku, nekā viņa bija patiesībā. Tikai, gatavojoties dzejnieces simtgadei 1968. gadā, tika atklāts, ka tā jau pagājusi… Man šķiet, dzejniecei nebija vajadzīga robeža starp patiesību un meliem, pietika, ka viņa zināja robežu starp to, kas ir un kas nav viņas interesēs. Es nedomāju, ka viņa apzināti meloja, visticamāk, viņa ne sevišķi skaidri saprata, kas meli ir.

Var izvirzīt arī kādu diezgan šarmantu hipotēzi par to, kādēļ Aspazija gribēja būt trīs gadus jaunāka. 1868. gadā astoņdesmit gadu vecumā mirst viņas tēva audžumāte Griete Vīgante, līdz ar to māte Grieta pēc piecpadsmit gadu nodzīvošanas laulībā ar Dāvi Rozenbergu beidzot kļūst par vienpersonisku „Daukšu” saimnieci. Matriarhālās konkurences instinkti Aspazijai varēja likt par to gan priecāties, gan pašai kļūt par tēva audžumāti, kuras pārraudzībā īstajai mātei „Daukšās” ir bijis jāsaimnieko ilgu laiku. Šāda hipotēze paplašinās arī caur to, ka dzejnieces vecāki nav bijuši gana labi saimnieki un izputējuši. Bet tad situāciju savās rokās pārņēmusi jau teju pilngadību sasniegusī Elza. Viņa atrod Vilhelmu Valteru, apprec tā naudu, samaksā vecāku parādus, nopērk tiem divas mājiņas Jelgavā un pašu Valteru aizmāna uz Ameriku. Šajā situācijā viņa, matriarhālā uzvarētāja, pārņēma atbildību, kļuva par tās ģimenes Lielo Māti, kuru izjuta par savu. Šajā ģimenē gan viņas vecāki, gan jaunākie brāļi un māsa vienmēr ir tikuši izjusti kā bērni. Šī ģimene tai ir bijusi vienīgā, kurā tā dzīvoja – ne tikai attiecības ar Vilhelmu Valteru, bet arī ar Raini bija pakļautas atbildībai par vecāku ģimeni. Vīriešus viņa izvēlējās tikai uz viena kritērija pamata – vai tie dod kādu labumu viņas šādi izjustajai ģimenei? Un ja nedod labumu, tad vismaz lai netraucē.

Lugā „Nesasniegts mērķis” Aspazija savieno kopā savas mātes situāciju un pārdzīvojumus, ienākot „Daukšās”, ar saviem, precoties ar Valteru. Situācijas tiešām ir līdzīgas kaut vai ar to, ka laulība rādīta pirmkārt kā aprēķins. Taču, kā rāda ģimenes vēsture aprēķinātāji nav bijuši tie, kurus zem mātes un dēla Riteru lomām var atpazīt gan kā Dāvi Rozenbergu un Grieti Vīganti, gan kā Vilhelmu Valteru. Dāvis Freimanis taču aprēķināja, ka viņa meitai jāiekaro „Daukšas” un Elza Rozenberga aprēķināja, kā no tām ar godu un pat nelieliem finansiāliem ieguvumiem varēja tikt vaļā. Šeit atkal jautājums par meliem, par fantāziju, par pašsuģestiju, par savām un ne savām interesēm.

Lielās Mātes krahs

Attiecības ar Raini neizmainīja Aspazijas izjūtu par to, kas ir ģimene, par ko viņai jārūpējas un par ko jāsapņo. Viņa nealka dzīvot ar Raini divvientulīgā, medusmēnesim līdzīgā saplūsmē, kaut arī plašai publikai tas tika pasniegts un izskatījās tieši tā. Jānis Pliekšāns viņai nebija vīrietis, pēc kā alkt un ar kuru kopā radīt bērnus, tas bija nabaga nomaldījies puika, kas jāsamīļo un kam jāsniedz atbalsts, kurš jāizaudzina un par kura sasniegumiem jāpriecājas. Šīs attiecības bija viņai svarīgas tādēļ, ka šādu Raini viņa varēja izjust kā inkorporētu savā ģimenē, kā „ģeniālo puisēnu”, kuru viņa uzdāvinājusi gan sev, gan savai mātei. Kuru atveseļojusi un izaudzinājusi.

Daudz varbūtību izteikts un šķēpu lauzts par Aspazija neauglību, meklējot tās iemeslus kādās iespējamās slimībās. Man tas nav interesanti, tādēļ, ka kā ārsts es labi zinu, ka nav nemaz tik reti gadījumi, kad medicīniski pilnīgi veseliem vecākiem bērni nedzimst, turpretim dažreiz ir arī pretēji – grūtniecība iestājas par spīti divkāršai un trīskāršai kontracepcijai. Šīs situācijas liek man meklēt psiholoģiskas saknes dzimstības un nedzimšanas mīklām.

Manā praksē ir gadījumi, kad sieviete, līdzīgi Aspazijai, izjūt sevi kā vecāku ģimenes galva un aiz arhetipiskas, neapzinātas atbildības par tās „bērniem” savus bērnus nedzemdē. Dažreiz māsas rūpējas par brāļu bērniem, viņu sievas izjūtot kā „klāt pieprecētas” surogātmātes. Ar to es gribu teikt, ka pilnīgi iespējams, ka Aspazija neapzināti negribēja grūtniecību. Daļa no šīs negribēšanas varētu būt aizņemtība „grūtniecībā ar māti”, par kuru jau minēju augstāk, daļa – bailes no seksuāla kontakta kā Zeltītei, daļa – bailes kļūt atkarīgai no vīriešu spējas vai nespējas apgādāt ģimeni, kurā ir bērni, daļa – amazoniska vēlme neatdot kontroli pār sevi nevienam un vēl daļa – izvēloties vīriešus ar vāju, ievainotu vai bloķētu potenci.

Kamēr ģimene bija liela, Aspaziju nepameta sava spēka un nozīmīguma sajūta. Bet tad 1901. gadā nomira tēvs – šo nāvi dzejniece, šķiet, nepārdzīvoja kā ļoti traģisku – tēvu viņa neizjuta kā personību, viņai tas bija svarīgs vienīgi kā dīvainītis, par kuru pasmaidīt un mātišķi parūpēties, dēliņš. Tāds Dāvis Rozenbergs, visticamāk, būtu varējis izskatīties arī no Grietas viedokļa. Bet tad, kad, nokļuvušai Šveicē, viņai jāpiedzīvo lielā nāves pļauja ģimenē, notiek radikāls lūzums dzejnieces psihē. 1909. gadā negaidīti ar sepsi mirst „veselais” brālis Zāmuēls, 3-gadīgās Virēnas tētis, 1911. viņam piepulcējas tobrīd jau aklais brālis Kristaps, bet 1912. gadā arī māte. Aspazija piedzīvo smagu personisku krīzi, kas izpaužas arī kā ilgstošas ārstēšanās kūres Cīrihē, prom no Raiņa, kas palika Kastaņolā un kam nekādu krīžu nebija. Tieši pretēji – viņš piedzīvoja visražīgāko posmu savā daiļradē, beidzot pats tiktāl pieaudzis un no dzīves sitieniem atveseļojies, ka spējīgs nostāvēt uz savām kājām. Tātad arī izaudzis no Aspazijas ģimenes…

Kas tad tajā ģimenē bija palicis? Tikai bērnišķīgā jaunākā māsa Dora, kuru Aspazija pārdzīvos par 18 gadiem un trīsgadīgā Virēnīte, kurai pieaugot arvien vairāk un vairāk atklāsies arī tās atkarīgais, tanti Doru atgādinošais raksturs. 1912. gadā Aspazija bija 47 – tas ir laiks, kad mūsdienu sievietes ir izvadījušas savus bērnus dzīvē, kad sāk piedzīvot klimaksa un menopauzes realitātes un kad viņu mātišķība pārslēdzas vai nu uz sevi, strādājot pie Sievietes lomas, vai atrod sev citus audzināmus un aprūpējamus objektus.

Aspazijai tas viss bija kaut kā otrādi – ne savu bērnu, kurus pavadīt dzīvē, ne citu bērnu radu ģimenēs, vai skolnieku, subordinētu līdzstrādnieku uz kuriem pārslēgt savu mātišķību. Turklāt viena svešā zemē. Tātad – atliek vien liela iespēja būt mātei pašai sev, kas no man viedokļa raugoties, būtu pareizi un lieliski.

Dzimtaskoka ārstēšana

Tas, kāda Aspazija atgriezās Latvijā 1920. gadā, un kāda viņa ir redzama tā laika fotogrāfijās, skumdina. Visbiežāk mēs redzam bezgaumīgi ģērbušos, miesās izplūdušu kundzi ar uzburbušu seju. Skatienā nav ne dzirkstelītes, pat ne jebkādas intereses par apkārt notiekošo (tur gan var vainot arī to, ka viņa nelietoja brilles, lai gan spriežot pēc visa, tās viņai bija vajadzīgas). Sejas vaibsti amīmiski, truli. Ja tam pievienojam viņas slaveno kaķu mīlēšanu un dzīvi mēbeļu un istabas augu pārblīvētās telpās, tad nevar noslēpt vilšanos – kur palikusi liesmojošā dzejniece? Kas šī par tādu uz visu dzīvi aizvainotu tanti, kas ar visu savu attieksmi pret apkārtni un apkārtējiem pauž tādu kā sarūgtinātu vienaldzību. Skumju aizvainojumu – par ko?

Tāda izskatās novecojusi histērija. Vēlme atstāt iespaidu saglabājas un ja tas nav iespējams ar fizisku skaistumu un tā radīto pievilcību, tad atliek mēģināt ar tam pretējo, atbaidīt. Aspazija savā dzīves nogalē neatstāj sirma vieduma, sirdsgudrības un labsirdības iespaidu. To mēs varam teikt ne tikai par viņas dzīvi, arī darbiem. Atgriežas tās pašas amazoniskās jaunības tēmas, bet tagad jau tās izskatās groteskas. Tas pats feminisms, tā pati sieviešu ieslodzīšana Upuru lomās un tā pati kļūdīšanās attiecībā uz sieviešu emancipāciju – viņa ar to saprata nevis kā augšanu Sievietes lomā, bet gan sievietes vīrišķās daļas attīstīšanu un tās uzvarošu konkurenci ar vīriešiem. Tādā veidā viņa dabū sievieti, kurai vīrieši nav vajadzīgi, kurai tie traucē. Bet tur nav sievišķas pašpietiekamības, tur ir kareivīga vīriešu ieslodzīšana Vajātāju lomās un pakāpeniska iznīcināšana, sasakaņā ar savām spējām un iespējām.

Latviešu traumas

Man, kā jau teicu, Aspazija interesē kā „nācijas dibinātāja”, kā „pirmā latviešu nācijas sieviete”. Viņā es redzu daudz ko tādu, kas papilnam parādās arī citās sievietēs, manās klientēs vai manu klienšu ģimeņu sievietēs. Īsumā to var raksturot kā kareivīgu mātišķību, kas nosacīti harmoniski jūtas kopā tikai ar atkarīgiem un dēlišķiem vīriešiem – tās tādus izaudzina savām meitām. Tieši tāpat, kā viņu mātes tādus vīrus ir izaudzinājuša viņām. Matriarhāla cirkularitāte, mūžīgi mūžam – pretēji patriarhālai linearitātei un kauzalitātei.

Šīs piezīmes sāka rasties kā pēcdomas Rīgas Latviešu biedrības konferencei, veltītai Aspazijas 147. dzimšanas dienai, kā arī – lai sagatavotos semināram „Sarunas par dzejniekiem un mātēm” Jasmuižā (11. 05. 20112.) un psihodramatiskajai lekcijai Kalnciema kvartālā „Sievietes, Aspazija un vīrieši” (08. 05. 2012.) kas tagad, kad slīpēju šo rakstu, jau laimīgi pārdzīvoti. Nezin kādi būs gaidāmie piedzīvojumi, bet attiecībā uz bijušajiem varu teikt – visa atmosfēra biedrības Līgo zālē bija īpaša. Būtu bijis vērts filmēt, kā cilvēki sanāk un kā gaida – tur nebūtu vajadzīgi nekādi vārdi klāt. Kāda paziņa pēc pasākuma atrakstīja diezgan paskarbi – „… no atrašanās vien tai publikā žņaudzas elpa ciet, kur nu vēl uzstāties. Man kopš bērnības t.s. vecā inteliģence uzdzen zosādu …” Bet cita paziņa pēc literāri elegantas pasākuma pēcdaļas atspoguļošanas nobeidza šādi: „… Savā neprātā šis pasākums bija taisni lielisks. Zoščenko, Gogolis vai Bulgakovs – atkarīgs, kā saliek akcentus.”

Līgo zāle ar savu klasiskumu, kurš apbrīnojamā kārtā spēj būt arī latvisks, bija skaists fons citai drāmai – kam interesē Aspazija un ko interesenti dzejniecē meklē. Ilustrācijai – kāda cita atsauksme: Tantes gan klausījās kā sastingušas. Klusums bija. Bija jau arī pa onkulim. Inetai R.[psihoterapeitei Inetai Rubulei] gāja, šķiet, daudz vieglāk. Viņas uzstāšanās arī izkliedēja Tavējās sasprindzinājumu. Sanācis jau atkal bij latviskais rosols. [...] Vakar viss tik augstu it kā bija mērķēts, kāpēc gan bija jādeklamē no papīriem tāda augstā dziesma, ko turklāt Ģēnijs visu laiku jauca… Vai katrai no jaukajām, skaistajām aktrisēm nav patvēries smadzeņu krokās kāds mīļš Aspazijas dzejolis no bērnības – cik var to Pasaciņu vazāt, ir tak arī vēl Dadzītis, Raudoša debestiņa, utt., [...] Par to skuķēniņu, kas naktī lasīt grib grāmatiņu. Un no trimdas laika Dzimteni…. (Kā savu dzimteni lai tēloju?….) Labi, iešu ārā saulē. Cerams, tiksimies pasākumos ar nelielāku un draudzīgāku publiku.

Ir daudzi trakumi ar Aspaziju, kas jau še aprakstīti, bet vēl viens ir tāds, ko es saucu par „Bižutērijas veikalu”. Ļaudis tur ņemas un vandās, meklējot visādus grabuļus un spožumiņus. Aspazija tādus ir saražojusi pietiekami, katru no tiem (sevišķi dzejā) noformējot arī kā mīklu – nāciet nu un uzminiet, ko es „ar šo” biju domājusi! Viņa ir rotaļājusies, nav bijusi sevišķi nežēlīga pret sevi, atstājot ne jau tikai visaugstvērtīgāko. Bet ļaudis te tagad taisa šo bodīti, lai tā izskatītos bezmaz vai par Platona Akadēmiju! Patētiski piepacelts balss tonis aktieriem, ne par soli nedistancējoties pat no vēl nenobriedušās Elzas Rozenbergas pirmajiem literārajiem mēģinājumiem… Bet ne jau šī no pantiem taisītā bižutērija ir iemesls, lai mēs par viņu atcerētos vēl tagad, pēc tik daudz gadiem! Bet padomāsim – Aspazija ietekmē un piespiež cilvēkus raudzīties uz pasauli ar viņas izmeklētām brillēm arī cauri laikam!

Publikā pārsvarā cilvēki jau gados. Vecums jāciena, nedrīkst ne vectētiņu, ne vecmāmiņu uz mežu vest. Turklāt nevis tikai viņu, bet galvenokārt sevis paša labad. Jo ja nav vectētiņa, tad viss jāatklāj pašam, nav nekādas iepriekšējas pieredzes un galvenais – nav drošības, ka dzīve ir dzīvojama. Ja uz to raugāmies šī pasākuma ietvaros, tad pirmajā momentā nekādu pārņemamu pieredzi neieraugām. Latviskā tradīcija ir vecumā regresēt un kļūt bērnišķīgiem, tajā skaitā gribot, lai viss, arī Aspazija būtu tikai „pa smuko” vai „pa naivo”! Tāda saprotama aizsardzība… Jo bērnībā (kara un pēckara paaudze taču!) ir bijis jāuzvedas „kā pieaugušajiem” un jāizdzīvo. Tas jau jāciena, nav šaubu, bet – šīs aizsardzības ietekmē Aspazijas gaitu šodien! Viņa tiek taisīta par nedzīvu pieminekli, nevis atdzimušās latviešu nācijas pirmo sievieti, kurā koncentrēts gan latviešu sievietes arhetipiskas spēks, gan vājums, gan to iemesli.

Taču no otras puses – kas gan cits varētu izbeigt šo psiholoģisko aizsargāšanos, runājot beidzot – no kā mēs aizsargājamies?, ja ne šī paaudze? Jaunajiem vēl nav ne dzīves pieredzes, ne motivācijas meklēt savu šodienas jautājumu saknes ģimenes un tautas vēsturē. Jaunajiem nevar ienākt prātā, ka Aspazijas dzīve un darbs nes sevī tālākai dzīvošanai un attīstībai nozīmīgu informāciju.

Nacionālais dārgums

Aspazija ir tāda ranga latviešu kultūras fenomens, kas tiek īpaši aizsargāts. Ne juridiski, tomēr akadēmisko literatūrzinātnieku vidē sajūtama skaidra norobežošanās, piemērām, no dzeltenās (kas īsti ir un kas nav „dzeltens”?)preses intereses par dzejnieci. Tam ir svarīga nozīme un tā vajag, jo atspoguļojot literatūras procesus, nespecializētiem žurnālistiem ir tendence uzvesties kā maziem bērniem – sniegties pēc spožākā un skandalozākā, necenšoties, sviedriem līstot, pētīt dziļo un pamatīgo.

Taču šādai aizsardzībai ir arī ēnas puse. Literatūrzinātnieki (vismaz Latvijā) izmanto diezgan konservatīvas izziņas metodes. Akadēmiskajai pētniecībai ir jāatbilst tādiem kritērijiem, kuriem neatbilst arī mans piegājiens. Līdz ar to man jānonāk gandrīz vai turpat, kur dzeltenajai presei. Pret manām hipotēzēm, idejām un secinājumiem veidojas līdzīga aizsardzība, kā Līgo zālē sajustā. Bet vai tādējādi akadēmiskā Aspazijas pētniecība neriskē būt nevis objektīva (neraugoties uz stingriem principiem un izmantotajām metodēm), bet subjektīva – nevis nacionālos dārgumus slīpējoša, bet nacionālos kompleksus par dārgumiem ieceļoša?

Šī situācija savā ziņā ir arī objektīva, jo atspoguļo robežu. Vienā pusē literatūrzinātnes profesionāļi, kuru darbs ir lasīt, un kas izlasa grāmatu grēdas, izstrādājot sevī gan apzinātākus, gan mazāk apzinātus modeļus kaut vai par to pašu gaumi vai par to, kas ir primitīvs un kas – attīstīts. Profesionāļi zina tādu daudzumu faktu, ka gandrīz vienmēr pieķers nezināšanā tos, kurus es saucu par amatieriem literatūrā un kuriem pieskaitu arī sevi. Arī šajā rakstā ir gana apgalvojumu un secinājumu, kuri, nākot klāt kādam man nezināmam it kā sīkumam, var kļūt smieklīgi.

Mani personiski jau šāda situācija īsti diskriminēt nevar, jo, pirmkārt, es savu domāšanu neattīstu par valsts naudu. Otrkārt – esmu profesionālis citā, ne mazāk solīdā specialitātē. Grūtāk iet tiem literatūrzinātniekiem – profesionāļiem, kam varbūt ir savs, oriģināls redzējums, bet kuri nav to institūciju štatā, kas saņem naudu „par Aspaziju”. Profesionālās tradīcija prasa, lai tādi „neīstie” nemaisītos pa kājām „īstajiem”. Man izskatās, ka viss tiek sadalīts pa lauciņiem, kā rezultātā devīze „Zinātnei un Tēvzemei” transformējas par – „Pētniekiem un institūtiem”. Bāze jaunu ideju dzimšanai sašaurinās. Viss grimst nabadzībā, jo nauda „priekš Aspazijas” jebkurā krīzē tiek „nogriezta” kā pirmā. Izskatās pēc tādas sistēmas, kur pētniekam ar vislabākajiem nodomiem vispirms jāiemācās izdzīvošanas prasmes…

Šī nav tikai literatūrzinātnes situācija – tāda pati ir gandrīz visā valsts augstākajā izglītībā un zinātnē, kurās netiek iesaistīti arī ārpusbudžeta līdzekļi. No šīs zinātnes viedokļa tāds Rudzītis neskaitās gana kvalificēts (neprofesionālis), lai ar viņu vispār ielaistos sarunā. Lai par kvalificētu kļūtu, viņam būtu jātop par zinātņu doktoru, turklāt filoloģijas tak, ne jau medicīnas, jādabū vadoša vieta nabadzībā grimstošā, bet Latvijas mērogam autoritatīvā institūtā un tikai tad!

Es par šo situāciju stāstu ne lai gaustos (kur nu vēl par sevi), bet lai ilustrētu vēl vienu aizsardzības loku, kas traucē tikt klāt un apzināties, ko tad Aspazija mums īsti pasaka. Šis loks traucē runāt par dzejnieces dzīvē un darbos noslēptajiem dārgumiem nacionālā, autoritatīvā, multiprofesionālā, bet modernā līmenī. Bet tajā pat laikā, tas arī tiražē tās aizsardzības, kuras Aspazija ap sevi ir uzbūvējusi!

Dzejniece tautā

                Aspazija ir ļoti tautiska, pat arhetipiska, kā es to jau tiku atzīmējis. Viņa cauri laikiem prot panākt, ka tauta viņu uztver tā, kā viņa būtu gribējusi. Dīvainā kārtā visa pasaule, runājot Paulu Koelju vārdiem, sadodas rokās, lai viņai tas izdotos. Tas liecina, ka tauta viņai palīdz, ka tā ir kaut kā (manuprāt, traumatiski) ieinteresēta tiražēt visu – arī dzejnieces maldus un aizsardzības. Taču tajā pat laikā viņa dod arī gana daudz materiāla, lai paraktos dziļāk un apzinātos visas šīs komplicētās norises un to saiknes ar psihes un pasaules vēsturi, kas mums ir vajadzīga, lai meklētu nākotni.

                Tautas reakcijas ir tik interesantas! Un tajā pat laikā – atpazīstamas! Literatūrzinātniece Gundega Grīnuma, manuprāt, ir cilvēks, kas ar savu neatlaidību un darbaspējām pierāda, ka kaut ko labu un lielu paveikt var arī šajā kultūras situācijā. Lasot „Piemiņas paradoksus”, pārņem apbrīna, cik viņa precīzi ar dokumentiem pamato katru savu apgalvojumu vai citviet argumentēti novērš kādus tautā aizgājušus maldus. Viņa rīkojas ar tiem instrumentiem, kas, kā saprotu, muzejniekam ir gandrīz vienīgie atļautie – dokumenti, dokumenti, dokumenti. Kamēr to nav, tikmēr muzejnieks ne par ko nedrīkst izteikties pat pieļāvuma formā.

Tajā pat laikā – grāmata jau nav par kaut ko objektīvu. Manuprāt, uzticamība tajā minētajiem apgalvojumiem nemazinātos, ja atsauču uz dokumentiem nebūtu un ja tā būtu uzrakstīta romāna vai detektīvstāsta formā. Vai tā, kā Zigmunds Skujiņš stāsta par „Sātana eņģeli”, atspoguļojot rakstnieka intuīciju un tiesības uz subjektīvo izjūtu par to, kā būtu varējis būt. Arī Gundegas Grīnumas darbs tomēr ir kompetenta, godīga un uzticama cilvēka izjūta, kā Aspazija un Rainis un ar viņiem saistītie jautājumi atspoguļojas tautas dzīvajā pieredzē. Viņa pētījusi galvenokārt trimdas latviešu reakcijas, par kurām mēs varam droši teikt – latvietis paliek latvietis, kompleksi ir kopēji un iespaids, kuru mēs par sevi radām neatkarīgi no dzīves vietas – līdzīgs. Tādējādi Gundega, esot un paliekot dziļi objektīva, būtībā vēlas gandrīz vai sev pierādīt to, ka viņa drīkst aprakstīto izjūt tā kā izjūt. Viņa rāda „simptomus”, kurus arī lasītājs atpazīst un pasmaida pie sevis – nu jā, tas par latviešiem. Šķiet, ka viņā noris nemitīgs dialogs ar kādu iekšēju Glavļita cenzoru, vai labākajā gadījumā zinātnisku, bet personiski ne īpaši draudzīgu oponentu, pateicoties kuram, ir šis paradokss – grāmatas argumentācija kļuvusi perfekta, nepārspējama. Bet tādā veidā tā izkaro atļauju un iespēju uz subjektīvu redzējumu.

Gundegas Grīnumas darbs būtībā uzdod jautājumu – kāpēc mēs tādi esam un kāpēc tā attiecamies pret saviem dzejniekiem? Bet uz šiem jautājumiem ar literatūrzinātnes metodēm atbildēt nevar. Ar še uzrakstīto es pūlos dot kādu ieguldījumu visu šo mūžseno procesu apzināšanā un atvainojos, ja tie dažam šķitīs ne sevišķi zinātniski pārliecinoši. Ka hipotēzes tiek balstītas uz hipotēzēm, veidojot tādu, iespējams, suģestīvu tīklu. Bet man tā ir nevis mirušu pacientu ārstēšana, bet mūžam dzīvās tautas dziedināšana. „Ārstējot” Aspaziju, es dziedinu arī nācijas dzimtaskoku – man tas šķiet ļoti vajadzīgs un racionāli motivēts darbs. Es ceru, ka izlasot šo, ļaudis varētu justies pamudināti ārstēt Aspaziju sevī.

 aspazija-44099913

Komentāri

1 Marī

Raksts, kas prasa vairākkārtēju pārlasīšanu.
Nedaudz abstrahējoties no Aspazijas un Raiņa tēmas – interesanti, kas tas ir par mehānismu, kas liek sievietes dzemdei apmānīties un būt gadiem grūtai ar superbērna lomu ieņēmušu vīrieti? (Raiņa agrīnajās vēstulēs Aspazijai pat visai labi var redzēt, kā šī superbērna loma tiek iegūta). Atcerējos vēl divu talantīgu vīriešu (dzejnieka un aktiera) sievas, kuras izteicās, ka “nebūtu iespējams nodrošināt rakstīšanai nepieciešamos apstākļus, ja mājās būtu bērni, jo pat sunītis Dzejnieku traucēja”, “mūžam neuzņemtos šo nastu, ja viņš nebūtu tāds Aktieris”. Bet varbūt tieši šī loma dod sievietei drošību, jo pēc dzemdēta bērna dzemde atkal ir tukša un gaidoša, bet vīrietis superbērns rada nemainīgu dzemdes pilnuma sajūtu.
Starp citu, pretējas situācijas konflikts, šķiet, bija Strindberga laulībā – viņš alkst pēc nedalītas sievas uzmanības, bet viņa dzemdē bērnus, kuri kļūst par viņa konkurentiem. Strindberga sievas, aktrises Siri fon Essenas agrīnajā biogrāfijā ir daudz līdzību ar Aspazijas agrīno biogrāfiju, lasot to pirmoreiz bija sajūtu, ka lasu par citu Aspazijas versiju – dzemdējušas Aspazijas versiju.

2 Zane

Labs raksts.. Labs Marī komentārs..
Jā, neuzņemšanās cena… histērija, kas liek “adoptēt” tukšuma aizpildīšanai.. feminisma aukstais vaigs. Domājams, ka cena atspoguļojas Aspazijas vēlāko laiku izskatā. Jaunība šī atteikšanās varbūt vēl izskatās radoši, darbīgi, krāsaini un daudzveidīgi.. tad vecumā viss košums ir aizgājis “kaķos”. Nepiepildītība un histērija pāraugusi pāri tēlainumam un poēzijai.. Un tukšuma noliegums padarījis viņu neglītu. Tā “mazā dvēselīte” viņas darbos, uz brīdi var piepildīt “fantazētājas, sapņotājas, nesalaužamās jaunavas” tukšumu, rodot attaisnojuma sajūtas par šādu aukstuma attieksmi pret savu vārošos gribu dzemdēt un audzināt savus bērnus.
Bēgšana Rainī kā kārtēja ieganstā.. Vecumā ieganstu vairs nav, tie vairs nav vajadzīgi, jo nav vairs iespējas dzemdēt.

Interesanti, ka Jaunā Rīgas teātra izrādei ‘Aspazija’ izvēlēta titulbilde, kurā viņa izskatās tik trausla un maiga.. tukšums vēl nav viņu ievilcis, sejā redzams pavedinošs Monas Lisas smaids..viņa it ka aicina potenciālos dzemdes piepildītājus, un viņas tukšuma glabātājus.. Šis fotoattēls tik ļoti kontrastē ar pierastajiem…Bet tajā var atpazīt šo milzīgo tukšumu.. un mesto izaicinājumu tā piepildītājiem.
Jā, iespējams, ka viņa pati ticēja, ka “..tā zilā ilgu puķe ir tomēr jāmeklē”.. nespēja tikt laukā no šī apburtā loka, kas jaunībā tik ļoti izskatās pēc ceļa. Un Aspazijas dzeja ir ievelkoša.. domājams, ka ar to ir viegli identificēties tai latviešu sievietes daļai, kas atbildīgas par tukšuma uzmācību apklusināšanu, un ar to saistīto traumu dziedināšanai.
Šobrīd tā to visu redzu.

3 Trumse

Kā tad – aukstais feminisma vaigs… Gribētu redzēt, ko kvēlās feminisma aukstuma ķengātājas rakstītu, ja visām pogolovno būtu lieliskās un elitārās tiesības audzināt bērnus un, ja rocība paknapāka, piestrādāt par vešerienēm un apkopējām, proti, nekvalificētā darbā. Varētu domāt, ka sensenos laikos vairums sieviešu tikai čubināja bērnus un valstījās pa dīvāniem. To darīja tikai virsvidusslāņa biezas personas, kas arī mūsu dienās dzīvo tieši tā, kā vēlas. Masu sievietes strādāja UN audzināja bērnus. Tā ka nav saprotams cepiens par feminisma it kā ļauno nodarījumu: izglītību un pašnoteikšanās tiesībām sievietēm.. bet tā jau ir – vairāk zināt ir diezgan stulbi.

Publicēts: 03.02.2015
Komentāru skaits: 3