24.01.2014.

Saruna ar psihoterapeitu Viesturu Rudzīti par sieviešu lomu politikā un to, kā sieviešu iesaistīšanās politikā un biznesā maina šo sfēru spēles noteikumus. Rudzītis ar saviem strīdīgajiem izteikumiem ir iemantojis pretrunīgu slavu, taču cilvēki, kuriem patiešām nepieciešama palīdzība, pie viņa laužas – lai tiktu pie viņa uz konsultāciju, jāstāv garā rindā. Šī piebilde nav domāta viņa reklamēšanai, bet kā atbilde tiem, kuri, internetā komentējot viņa izteikumus, nekautrējas teikt, ka Rudzītis «nojūdzies» un «nes pilnīgu sviestu». Jāpiebilst, ka Rudzītis mēdz izteikties arhetipisku simbolu valodā, tāpēc daudzi viņa izteikumi nav jāsaprot burtiski, bet gan jēdzieniski.

– Jūs savās intervijās un publiskajās uzstāšanās reizēs nebaidāties izteikt mūsdienu valdošajam pasaules uzskatam pilnīgi nepieņemamu uzskatu, ka sieviete biznesā ienes pavisam citus nosacījumus un izjauc dabīgos spēles noteikumus. Citiem vārdiem – sievietes biznesā ir nevēlamas. Kā vērtēt sieviešu lomu politikā?

– Ja sieviete politikā ir kā izņēmums, tad tas uzlabo asinsriti, taču, ja šī parādība kļūst par likumu, tad tas noved pie negatīvām sekām, jo parādās pārāk daudz ārpusskatuves notikumu. Vīrieši ir pieraduši kārtot lietas daudzmaz atklāti. Sieviešu pasaule ir citāda – caur skatieniem, simpātijām, antipātijām. Tā ir neobjektīvāka. Sievietēm ir cits neapzinātais mērķis nekā vīriešu pasaulē. Vīriešu pasaulē mērķis ir objektīvs un kvantitatīvi izmērāms – vairāk naudas, augstāka māja, vairāk sievu. Sieviešu pasaulē galvenais ir drošība un tās garantēšanas sistēma caur varu.

– Kopš 2. pasaules kara beigām pasaules politikā galvenais jautājums ir tieši drošības jautājums – lai tikai nebūtu kara. Tad sanāk, ka sieviešu ienākšana politikā ir loģiska likumsakarība.

– Ir objektīva drošība – karš vai miers – un subjektīva drošība, kad drošība iet caur personīgām sajūtām – jūtos vai nejūtos drošs. Sieviešu pasaulē ir runa par subjektīvo drošību.

– Tajās valstīs, kur sieviešu īpatsvars politikā ir liels, kaut kā nemana kādas lielas problēmas. Tieši otrādi, tās parasti ir augsti attīstītas valstis.

– Ja publiskā politikā ir liels daudzums sieviešu, tad tas nozīmē, ka galvenā lemšana notiek kaut kur citur. Ārpus publiskās politikas. Vai tad Saeimā maksā tik daudz, lai tur kārtīgs vecis varētu iet strādāt un pelnīt? Bet sievu gan varētu tur aizsūtīt, lai pasēž interesantā kompānijā. Mēs tur ar čomiem sarunāsim, kā ir jādara, un pateiksim viņai, kā jābalso. Prognozēju, ka ar katrām vēlēšanām sieviešu īpatsvars Saeimā pieaugs un, kad tur būs vairāk nekā 50% sieviešu, tad atklāsies, ka tai Saeimai nav nekādas jēgas. Mēs būsim atgriezušies feodālismā un galvenie lēmēji būs feodāļi, kur ir «tēvu» tiesības un dēlu respekts pret tēvu. Bet līdz tam mums vēl jāiziet līdz galam matriarhāta fāze.

– Latvijā sievietes politikā ir visai atzītas. Ļoti populāra bija un joprojām ir Vaira VīķeFreiberga. Saeimas spīkere un politikā viena no ietekmīgākajām figūrām ir Solvita Āboltiņa. Tagad par premjeri tiek virzīta Laimdota Straujuma. Savukārt vīrišķā «mačo» tipa politiķi tiek apzīmogoti ar oligarhu zīmi un apkaroti. Vai šī femīnā ietekme nav pārāk jūtama Latvijas politiskajā vidē?

– Izteikti ir jūtama. Mūsu sabiedrības lielākā daļa dzīvo matriarhātā. Tā darbojas pēc principa: māte un dēls. Daudzi vīrieši ir pieraduši skatīties uz sievietēm kā uz mātēm, no kurām gaida atbalstu, siltumu un iedrošinājumu. Uz kurām varētu dusmoties, ja kaut kas dzīvē nesanāk. Tā nav tikai sieviešu problēma, bet arī vīriešu problēma, ka viņi sevi bieži vien jūt kā dēlus. Pasaulē viss notiek cikliski. Viss iet pa riņķi. Mēs atkārtojam kādus iepriekš noietus posmus. Daudz mazāk mūsu sabiedrība dzīvo patriarhālā ērā, kur centrā izvirzās patriarhs un saka sievietei: ej stūrī! Grieķu mitoloģijā Reja atdod savus bērnus Kronam norīšanai. Zinot, ka viņš norīs bērnus. Tur ir tāda kā matriarhāla apzinātība, ka būs labāk, ja bērni būs pie tēva. Mums nav šī apzinātā aspekta, ka tā saucamie oligarhi – Šlesers, Šķēle un Lembergs – apvieno kaut kādus mazos tēvus.

Latvijā, atšķirībā no Lietuvas, vēsturiski nav izveidojusies vienota valsts ar savu karali. 12.–13. gs. bija daudzas mazas valstiņas, katrā no kurām bija savs karalītis. Bet kopējo interešu un ģimenes interešu vārdā ir svarīgi, ka ir šis patriarhs. Ir iedibināta šī feodālā kārtība, kura pēc savas formas ir ļoti līdzīga matriarhālai kārtībai, kuru regulē māte un viņas meitas, bet kura ir daudz lielāka. Mēs redzam feodālas valstis, kuras vada vīrieši un vīriešu hierarhija, un matriarhālas ģimenes, kuras vada sievietes un sieviešu hierarhija. Kad šīs divas fāzes ir izietas, tad mēs varam runāt par demokrātiju jeb dēlu laikmetu. Mēs neesam subjektīvi tam gatavi. Mēs neesam ārā no matriarhāta, un tas nozīmē tas nozīmē iedot vēlēšanu tiesības bērniem. Iedot bērnam vēlēšanu biļetenu un teikt – ievelc krustiņu. Un viņš jautā: par ko ir jābalso? Vēlēšanu kampaņas tiek organizētas tā, lai tie bērni pareizi nobalso. Kurš vairāk maksās, piesaistīs līdzekļus un sačakarēs tiem bērniem smadzenes, tas dabūs varu ģimenē. Dabīgā vidē, kamēr bērni nav izauguši, vara pieder mātei un tēvam, un punkts. Nav nekāda demokrātija ģimenē. Demokrātija sākas tad, kad bērni ir izauguši un sēž pie kopēja galda kā pieauguši cilvēki. Mums nav tāda situācija.

– Pasaulē valda tendence uzskatīt, ka sievietes un vīrieši jau galvenajos vilcienos ir vienādi, domā vienādi un arī vēlmes ir diezgan līdzīgas. Atšķirības ir tikai dažās fizioloģiskās detaļās. Kā šis uzskats sakrīt ar jūsu praktiskajiem vērojumiem?

– Abi dzimumi pavisam noteikti nav vienādi. Jo modernāka pasaule, jo katram ir vairāk iespēju izvēlēties, vai viņš progresē savā sievišķajā vai vīrišķajā daļā. To nevajag uztvert tā, ka brīdī, kad esmu izdomājusi, ka es kā sieviete tagad būšu vairāk kā vīrietis, kaut ko pārslēdzu un būšu kā vīrietis, kurš dzīvo pēc vīriešu pasaules noteikumiem. Tas ir acu apmāns. Ir elementāras lietas – dzemdes cikls. Kā sievietes jūtas šī cikla laikā? Tikai 20% sieviešu nav izteikts pirmsmenstruālais sindroms (PMS). Sieviete līdz pat desmit dienām pirms mēnešreizēm jūtas nelaimīga, ir dusmīga. Šīs dusmas ir vērstas uz vīriešiem, jo psiholoģiskā [evolucionārā] jēga ir vienkārša – atkal es netiku pie bērna, atkal mani neapaugļoja. Par to maz tiek runāts. Mēs nezinām, kurā cikla fāzē atrodas Saeimas deputāte, kura izsaka attiecīgo priekšlikumu. Statistika liecina, ka tieši PMS laikā sievietes izdara vairumu slepkavību un ļoti reti ovulācijas laikā.

Sievietes domāšana stipri atšķiras dažādās cikla fāzēs. Viņa jūt citādāk. Viņai pasaule vienkārši izmainās. Daudzi vīrieši par to nezina, un viņi notic tam, ka sieviete ir tāds pats cilvēks kā viņš. Viņš gaida, ka sieviete uztvers lietas tāpat kā viņš, un vēlāk brīnās, ka tā nenotiek. Bet par to nerunā.

– Jūs esat izteicies, ka sieviešu iesaistīšanās biznesā un politikā ir sociālais eksperiments, kurš neturpināsies ilgāk par piecdesmit gadiem. Vai tas nozīmē, ka Viesturs Rudzītis domā, ka pēc piecdesmit gadiem izdosies sievieti atgriezt ģimenei un aizvākt no biznesa un politikas?

– Ja mēs tādā veidā stādām šo jautājumu, tad mēs jau domājam, ka viss labais pasaulē ir radīts vīriešiem. Tiek iestāstīts, ka sievietei ir jāapskauž tas, kas ir vīrietim, un, ja viņai nerekomendē apskaust vīriešus, tad tā ir sieviešu nīšana. Bet tā nav. Sieviešu nīšana ir tieši tad, kad mēs tai iesakām nerealizēties kā sievietei. Tas ir uzbrukums sievišķajam. Tas notiek ļoti asi. Visa izglītības sistēma ir vīrišķa, un tas nozīmē, ka no pirmās klases meiteni taisa par puiku. Viņai iemāca domāt, ka viņai jāsaprot fizika un matemātika arī tad, kad viņai ir PMS, kad viņa domā par bērnu un kad krāso lūpas, lai izskatītos vilinoši pretējam dzimumam.

– Tātad jaunām sievietēm labākajā fertilajā vecumā organisms brēc pēc sugas turpināšanas, taču tā vietā viņām jāsēž piesmakušās auditorijās un jāklausās garlaikoti profesori, lai iegūtu izglītību un cienīgu dzīvi nākotnē. Bet kāda ir alternatīva?

– Viss ir labi aizmirsts vecais. Agrāk bija atsevišķas izglītības programmas sievietēm un vīriešiem.

– Tātad mums jāiet atpakaļ?

– Mēs jau esam atkrituši atpakaļ ar visiem šiem revolucionārajiem eksperimentiem. Enerģijas pilnās, bet neattīstītās masas ir izlauzušās virspusē un aprijušas eliti. To eliti, kura ir sasniegusi tādu domāšanas līmeni, ka var izvērtēt, kas ir atbalstāms un kas ir labs. Sieviešu izglītība nenozīmē tikai mācīt tamborēt bērniem zābaciņus un taisīt ēst. Tas nozīmē daudz vairāk. Tas nozīmē – māja un ģimenes dzīves dziļākā jēga. Visu to procesu regulācija, kas notiek ģimenē un mājā. Protams, ja māja ir divistabu dzīvoklis, tad tur nav ko regulēt un sieviete tur jūtas iesprostota. Bet, ja viņa māju uztver kā ģimeni vairāku paaudžu perspektīvā pagātnē un nākotnē, tas ir kā tīkls, kurā viņa dzīvo kā dzimtas kokā. Par to ir daudz jāzina, un tur ir daudz kas jāregulē. Tad viņa iegūst galveno teikšanu par to, ko mēs saucam par dzīvošanu. Savukārt viņas vīrs paliek atbildīgs par strādāšanu. Par to, lai šai dzīvošanai būtu pietiekami resursu. Tādam jābūt galvenajam atbildības sadalījumam, un tālāk jau var iet detaļās.

– Konservatīvi noskaņoti cilvēki uzskata, ka mūsdienu liberālisms, kurš bieži robežojas ar visatļautību, ir nevis progresa ceļš, bet gan strupceļš, kurš nekur neved. Mūsdienu bērni tiek audzināti daudz brīvāki, atraisītāki un no mūsu paaudzes viedokļa dažkārt pat uzvedas nekaunīgi un bravūrīgi, bez jebkādas cieņas pret pieaugušajiem. Vai savā psihoterapijas praksē redzat, kādas sekas rada šīs attieksmes izmaiņas?

– To var saukt par pārāk lielu tiesību došanu bērniem, kuri vēl nav pieauguši. Ja mēs bērnam mācām sēdēt pie galda, turēt nazi labajā un dakšiņu kreisajā rokā, nepārtraukt pieaugušos, kad viņi runā, tad viņam tiek dotas svarīgas vērtības. Viņš iemācās principu, ka vecāki ir iegūstamo zināšanu avots. Tev nav nekas jāizdomā pašam, kamēr vēl neesi pieaudzis. Tagad šis princips ir salauzts, un mēs iedomājamies, ka bērns pats zina, kā ir pareizi. Viņš nezina un nonāk haosā, ja atļauj pie galda darīt, kas viņam ienāk prātā. Viņam uzstājīgi ir jālūdz un jāprasa uzvesties kā pienākas. Ja viņš iemācīsies to pamatu, tad viņš varēs iet tālāk. Te gan ir viena problēma – radošuma problēma. Viss radošais saistās ar bērnu, ar bērnu radīšanu, bērnu cilvēkā, ar bērnu vīrietī. Mēs varam iziet no saprašanas grūtībām, ja kļūstam kā bērni. Tas nozīmē, ka mums ir arī jāmācās no bērniem. Tas gan nenozīmē nemācīt bērniem to, ko mēs protam.

– Prakse liecina, ka nemaz negrib mācīties un tas netraucē. Politikā, jo tu baltāka lapa, bez pieredzes, jo labākas izredzes. Politiskajā žurnālistikā ienāk cilvēki, kuri ir pārliecināti, ka skaidri zina, kas ir kas, lai gan politika viņiem ir sākusies 2007. gadā un vēsturiskā nogrieznī nav nekāda redzējuma. Kas bijis agrāk, viņus ne tikai neinteresē, bet viņi pat negrib zināt, jo tas traucē šim skaidrajam, vienkāršotajam redzējumam. Nepieciešamība pēc tavām zināšanām ir tik niecīga, ka jau četrdesmitgadnieks skaitās vecs kraķis, kurš te tikai pa kājām maisās. Kā šī tendence ietekmē sabiedrību kopumā?

– Mēs kā latvieši neuzdodam sev jautājumu, kas ir noticis Rietumeiropā pēdējo 700 gadu laikā. Kopš latvieši nav bijuši noteicēji savā zemē. Vai tagad, kad esam ieguvuši neatkarību, esam tādi paši kā vācieši, angļi vai holandieši? Kā nācija, kā pašregulējoša sistēma. Mēs pieņemam, ka esam tādi paši, tāpat kā jūsu pieminētie žurnālisti. Mēs uzvedamies kā bērni, kuri nezina, kā dakšiņu turēt. Mēs neuztveram tās svarīgās zināšanas, kuras ir iekodējušās vēstures faktos, valsts pārmaiņuizmaiņu faktos, sabiedrības attīstības faktos. Mēs neprotam stāvēt pie Doma baznīcas un domāt, kas tie bija par cilvēkiem, kas to būvēja. Kā viņi jutās, ko domāja? Materiālās liecības mums nepasaka par sabiedriskās sistēmas attīstību, kur visam ir vieta. Sava vieta elitei un sava vieta apakšslānim. Kur ir vieta feodālajai struktūrai, kur ir vieta augstākajai aristokrātijai un kur ir vieta arī intektuāļiem. Mēs to vienkārši nepamanām.

– Varbūt tāpēc tik viegli atdodam savu suverenitāti citiem. Lai viņi tur Briselē, Frankfurtē vai kur citur lemj mūsu vietā.

– Jā, tieši tā.

– Kam mums sava valūta?

– Jā. Tas izpaužas arī tajā, ka mēs nāciju uztveram kā tos, kuri runā latviski. Baltvāciešus, kas te 700 gadu valdīja, mēs neuzskatījām par savējiem, lai gan viņi bija tā sabiedrība daļa, kurā akumulējas pieredze. Tas nozīmē, ka par to, ka tev ir zināšanas un pieredze, ka tu apjēdz, kā darbojas sistēma, mēs tevi izdzīsim. Aizsūtīsim uz Eiropu, izrakstīsim no mājas grāmatas un sāksim pasauli izdomāt no jauna. Šis reflekss ir ļoti dziļi iekšā. Tas ir tas, ko es dēvēju par Papes zirgu principu, kad atbalstīta tiek nevis attīstība, bet atkarība. Iešana atpakaļ. Tiek kultivētas nevis tās īpašības, kuras ved uz izcilību, bet gan tās, kas ved atpakaļ uz mežonīgo. Netiek vairotas tās īpašības, kas zirgu padara lielāku un staltāku, bet gan tās, kuras to padara mazāku ar līkām kājiņām. Nederīgu ne jāšanai, ne vezuma vilkšanai. Tāds viņš tur Papē ganās. Vēsturiskais paradokss ir tāds, ka, ja mēs nebūtu bijuši Papes zirgi, tad mēs nerunātu latviski. Mēs būtu vācieši vai varbūt krievi. Kādi vēl latvieši.

– Kā psihoterapeitam nevaru nejautāt, ko izsaka Solvitas Āboltiņas sarkanais matu ērkulis?

– Ir sarkani, bet ir arī ugunīgi mati. Āboltiņai ļoti bieži ir ugunīgi mati. Tas nozīmē – galva deg. Tas ir tas, ko apraksta Kārlis Skalbe Bendes meitiņā. Tēvs iznācis no kroga, nokritis un nomiris. Arhetipiski tas nozīmē – mūsu ģimenē nav pieaugušu vīriešu aizsardzības. Tas nozīmē, ka mēs esam degradētas. Katrs var nākt laupīt, izvarot, un meitenei tagad gāžas virsū šīs iespējas. Praksē es to redzu – ja ģimenē nav tēva, sievietes ķermenis jau ir it kā izvarots vai tiek tam gatavots. Šī izjūta ir izveidojusies simtiem tūkstošu gadu laikā. Ja tēvs nodzeras un nomirst, tad galva sāk degt – kā es tagad lai izdzīvoju? Es patiešām neko nezinu par Āboltiņu un viņas dzīvi, jo citādi es nedrīkstētu tā izrunāties, bet viņa arī uzvedas izaicinoši. Viņa uzvedas kā izdzīvojis upuris. Toreiz, kad viņu izsvilpa Arēnā Rīga, viņa nevis samulsa un nokaunējās, bet tieši otrādi – smējās. No vienas puses, var teikt – spēcīga sieviete, bet no otras – kāpēc viņu izsvilpa?

– Tāpēc arī izsvilpa, ka spēcīga sieviete, spēcīga politiķe. Valdi Dombrovski, kurš arhetipiski iemieso dēlu, nekad nebūtu izsvilpuši, jo viņš ir kā bērns un bērniem pāri nedara. Pieļauju, ka ASV tāda tipa politiķis kā Dombrovskis diez vai varētu vadīt ko vairāk kā bibliotēku. Mums viņš skaitās viens no visu laiku populārākajiem premjeriem.

– ASV viņam būtu jāstrādā patriarhu radīto precedentu ēnā. Viņš nevarētu izvairīties no tā pozitīvā, ko citi «tēvi» ir ienesuši.

– Varbūt mums «tēvs» ir Brisele (agrāk Maskava)? Ko tas nozīmē, un ko mēs varam sagaidīt?

– Tas nozīmē, ka būs divi periodi. Vispirms «labais tēvs» un pēc tam «mērkaķis tāds». Latvijas vēsturē tas ir jau bijis – tā sauktais piektais gads. Mēs nodedzināsim visu, ko tu mums te tagad liec darīt, pazemo un «čakarē».

– Un pēc tam?

– Pēc tam pasaule sākas no jauna.

– Tad dibināsim Latvijas valsti no jauna atkal ar jaunu latu?

– Jā.

***

Viestura Rudzīša atziņas

- Būs divi periodi. Vispirms «labais tēvs» un pēc tam «mērkaķis tāds». Latvijas vēsturē tas ir jau bijis – tā sauktais piektais gads. Mēs nodedzināsim visu, ko tu mums te tagad liec darīt, pazemo un «čakarē».

- Vai tagad, kad esam ieguvuši neatkarību, esam tādi paši kā vācieši, angļi vai holandieši? Kā nācija, kā pašregulējoša sistēma. Mēs pieņemam, ka esam tādi paši. Mēs uzvedamies kā bērni, kuri nezina, kā dakšiņu turēt. Mēs neuztveram tās svarīgās zināšanas, kuras ir iekodējušās vēstures faktos, valsts pārmaiņuizmaiņu faktos, sabiedrības attīstības faktos.

Publicēts: 08.10.2014
Komentāru skaits: 0