Pārlasīju sen sevis tapinātu tekstu[1], šo to papildināju atbilstoši manai šodienas terminoloģijai un jēdzienu izpratnei. Sanāca diezgan daudz papildinājumu. Bet tēma – joprojām interesanta, tur rakt un rakt – gan specifiski attiecībā uz Raini un Aspaziju, gan attiecībā uz seksualitāti.

Baņuta Rubesa 2006. gadā izdotajā grāmatā „Robežas. Rainis un Aspazija starp Latviju un Šveici” citē ierakstu Raiņa dienasgrāmatā no 14.10.12.: „Mīlas jūtas iekš manis man agri aizslēdza ar kaunu un riebumu mana māte. Ne es, ne cits nau varējis tās vairs galīgi atslēgt un pārvarēt to kaunu un riebumu. Ne manis paša stiprais prāts, ne griba, ne sievietes stiprā mīla nav spējušas.”

Pirmkārt, šis ir ļoti liels retums, – atrast kaut ko, kur Rainis runā par savu māti. Neskatoties uz savu izslavēto „neviena papīra gabaliņa ārā izmešanas” nespēju[2]  – tikpat kā nekur nav skaidru faktoloģisku ziņu par dzejnieka attiecībām ar saviem vecākiem, sevišķi māti. Varbūt šeit minētie „kauns un riebums” izskaidro, kādēļ tik spilgts uz pašizpēti vērsts gars kā Rainis nav spējis atklāti un dziļi runāt par savām attiecībām ar vecākiem? Un varbūt nerunāšana parāda arī, cik milzīgs ir šis kauns un riebums?

Otrkārt, kas gan tāds varētu būt bijis noticis starp dēlu un māti, ka tam ir tādas sekas? Vai tiešām tas ir kaut kam „nenormāls”, traumatisks, varbūt pat noziedzīgs?

Kastrācijas bailes un Varoņa loma.

Freida personības attīstības teorijas viens no pamatakmeņiem ir slavenās zēnu bailes, ka viņiem var tikt atņemts tas, kā meitenēm nav, vai varbūt – vairs nav, jo viņas jau ir pārcietušas to, no kā puikas vēl tikai baidās.

Man šķiet, Freids bija lielisks savu teoriju pārdevējs. Un ja preci nosauc par „kastrācijas bailēm[3]”, tad ir tikpat kā garantēts, ka tā tiks ieraudzīta. Un, ja ieraudzīta, tad arī „pirkta” – daudzi gribēs labāk saprast, kas tas ir un vai sastopams arī viņam utt. Mārketings!

Ja šīs pašas jūtas nosauktu par „bailēm no Varoņa atbildības”, vai mēs varētu cerēt, ka publikas interese būtu tikpat liela un ka cilvēki grūstītos, lai tiktu iekšā priekšlasījumā par šādu fenomenu? Manuprāt, diezgan ticami, ka nē. Tomēr šeit mums pietiek ar to, ka mēs katrs pats esam ieinteresēti šajos jautājumos, tādēļ ķersimies tiem klāt.

Katrs jaundzimis bērns ir atkarīgs no tā, vai viņa māte jūtas laimīga. Jo, ja tā ir laimīga, tad attiecas pret bērnu kā pret „vērtību pašu par sevi” un bērns var „attīstīt sevi”, nepārslēdzot savu enerģiju ne uz ko citu. Taču tiklīdz viņa tāda vairs nejūtas, bērns sāk izjust trauksmi – māte vairs nav kā „silta jauka istabiņa…” – tā piedzīvo aptumsumu, atdziest – pārslēdz enerģiju uz sevi. Priekš bērna tas ir eksistenciāls notikums, uz kuru viņš reaģē ar to pašu – viņš „aptumst” savā Bērna lomā un ieslēdzas Varoņa – šajā gadījumā Mātes Tēva vai Mātes Mātes[4] lomās. Šīs Varoņa lomas jēga ir – nomierināt māti, lai viņa pēc tam varētu nomierināt Bērnu, kurš tad varētu atkal justies tā, it kā būtu uzspīdējusi Saule, dodot viņam iespēju sildīties un augt.

Šāda agrīnu bērna – mātes interakciju interpretācija nepārsteigs psihologus, kuri ir mācījušies pēdējos gadu desmitos tik strauji progresējušās „objekta attiecību teorijas”. Taču gan psihologus, gan jo vairāk – nespeciālistus nereti tomēr pārsteidz, ja bērna atkarības sakarā lietojam vārdu „atbildība”. Un tad seko apšaubošu jautājumu gūzma, vai tad tiešām tas tā var būt, ka zīdainis vai arī jau paaudzies bērns izturas pret savu māti kā pret savu bērnu tad, ja māte regresē, vai kā es to saucu šeit – jūtas nelaimīga?

Jā, bērns izturas pret savu māti kā pret savu bērnu tad, ja māte jūtas nelaimīga, – tas ir pārsteidzoši, reizēm neticami, bet psihoterapijas prakse to apstiprina. Katru reizi, kad es kārtējam savam klientam šādu agrīni notikušu dinamiku ieraugu, es esmu pārsteigts un izbrīnīts. „Vai tas var būt?”, – es katru reizi jautāju sev.

Jā, var. Šeit dzimst Varoņa loma, kura ir jārealizē, lai kādreiz varētu dzīvot pats[5]. Bet ja šīs lomas uzdevumi ir grūti, bērns var nespēt izdzīvot un aiziet bojā. Var izdzīvot, bet būt šajā lomā visu mūžu, tā arī nekad nesākot dzīvot pats. Vai – kā tas nereti ir tieši latviešiem – iestāstot sev, ka Varoņa cīņa ir īstā dzīve, un citas nemaz nav.

Man nešķiet grūti uztvert bailes no Varoņa atbildības kā kastrācijas baiļu sinonīmu. Jo nespēja šo atbildību nest nozīmē, ka vecākus laimīgus darošie pasākumi nerealizējas, „Saule pazūd uz visiem laikiem” un tas jau nozīmē eksistenciālas bailes, šausmas, kas saprotamā kārtā var vest pie „sajukšanas prātā” – psihozes. Ja mēs sakām „kastrācija”, tad zaudējums var attiekties uz peni. Bet ja mēs sakām „Varoņa atbildība” tad jau runa iet par pašu dzīvību kā likmi[6]!

Atgriežoties pie Raiņa, formulēšu savu hipotēzi par „kaunu un riebumu”. Iespējams, šo jūtu pamatā ir bailes no Varoņa atbildības, kas nozīmēja – bailes no pienākuma darīt atkal laimīgu savu māti. Bet atcerēsimies Dārtas Pliekšānes „nelaimīguma” cēloņus un visu kopējo bildi – mirušie dēli[7], vēlēšanās sasniegt ko līdzīgu savam tēvam un vecākajam brālim, konflikts ar „pašas izaudzināto” vīru, milzīgais spriegums darbā…

Vai ir grūti pieņemt, ka sajūtot šo mātes smagumu kā savu Pienākumu, Jānis Pliekšāns, varēja to izjust kā nepanesami smagu. Un tomēr to celdams, izjust bailes, ka nespēs to iznest. Un vēlēties labāk mirt, nekā tā mocīties. Un būt dusmīgs uz māti, ka viņa (nevis pati vēsture) to visu viņam uzkrāvusi. Un izjust tuvību ar māti kā atbildības pieprasījuma aktualizāciju. Un šīs tuvības fiziskos, pamatā autoerotiskos aspektus (tuvība kā pieskāriens, kā galvas noglāstīšana, piemērām) uztvert seksuāli – kā attiecības, kā izmantošanu. Un izjust šādas attiecības kā riebumu un kaunu.

Tomēr ir arī vēl citi aspekti šajā hipotēzē. Kā psihoterapeits, kas daudz strādā ar vīriešiem, es bieži sastopos ar priekšstatu par savu klientu kā kādreiz mazu zēnu priekšstatu par savu māti kā „ar žagaru”, „ar siksnu” vai vēl trakāk – „ar krāsns kruķi rokā”, izspūrušu, pārkaitušos un … nelaimīgu esam. Lasot par slaveno latviešu izcelsmes Austrālijas krokodilu mednieku Arvīdu Blūmentālu[8], mani nepārsteidz tā stāsts par savām bērnības atmiņām.

 Viņi bijuši trīs brāļi, kurus māte audzinājusi viena, tēvs jūrnieks. Katru rītu puikas tikuši nostādīti rindā un nopērti „par palaidnībām, ko viņi no rīta vēl nav izdarījuši, bet ko līdz vakaram noteikti izdarīs”. Un par kurām mātei vakarā nebūs ne laika ne spēka izvest izmeklēšanu un daudz ar tām „noņemties”. Vai kāds brīnums, ja šādi audzināts zēns dzīvo nomaļā Austrālijas kaktā, nekad neapprecas un visu mūžu pārvar bailes, nebeidzami slaktējot krokodilus, cīņa ar katru no kuriem varētu būt bijusi arī pēdējā?

Tomēr skumīgi ironisks visā šajā ir fakts, ka Dundagā, no kurienes cēlies minētais Varonis, tagad uzstādīts piemineklis Krokodilam. Bet nekur nav pierakstīts – „Latviešu mātei, kura izaudzināja savu dēlu par Varoni un Īstu Vīrieti.”

Par „māti ar žagaru” vīrieši nerunā, tas pirmkārt. Otrkārt, tie parasti neapzinās savas attiecības ar šo tēlu ne tagadnē, ne pagātnē, tādēļ arī nezina, ka par to vajadzētu runāt. Treškārt, eksistē priekšstats, ka tas, ko dara „māte ar žagaru”, ir normāla audzināšana – „kā gan citādi lai ar tiem puikām tiek galā?”, tādēļ var būt priekšstats, ka ir muļķīgi par to runāt. Un, ceturtkārt, – par to runāt nozīmē māti „nodot” un to ir aizliegts darīt – tas ir kategoriskā pretrunā ar Varoņa kā „mātes Glābēja no nelaimīguma” lomu.

„Māte es žagaru” liek tālāk attīstīties divu diezgan pretēju veidu sekām. Pirmās – zēns jūt, ka mātes žagars ir kaut kas ar tās attiecībām ar savu vīru un zēna tēvu saistīts, ka tas ir seksuāls uzbrukums tēvam kā mūsu Krokodilu mednieka gadījumā – „par to, ka viņa nav, ka viņš mūs ir pametis – nelietis un nodevējs!” Bet tēvs zēnam ir tā vīrišķās identitātes pamats, kaut kas, no kā var tikt attīstīts tālāk viņa individuālais priekšstats par to, ko nozīmē būt vīrietim. Šis priekšstats, kuram jau tā ir bijis grūti tikt attīstītam, ja tēva nav, „ar žagaru” tiek sadragāts lupatās, no kurām tam visa mūža garumā būs jākūņojas ārā.

Un sistais zēns, bez iespējas balstīties uz tēva parauga, ir spiests attīstīt tādu identitāti, kas, no vienas puses, varētu nomierināt un darīt laimīgu māti. Bet no otras – pasargāt, norobežot sevi no viņas. Tādēļ arī Krokodilu mednieka loma, jo tā apmierina abas šīs vajadzības, tādēļ arī piemineklis Dundagā, tādēļ arī manis piedāvātā paraksta neesamība, bet to vietā cita latviešu vīrieša (Norberta Klaucēna, kas organizēja pieminekļa uzstādīšanu) cildinājums.

Otrā veida sekas, kas attīstās no attiecībām ar „māti ar žagaru”, ir tādas, ka šis vīrietis veido savas turpmākās attiecības ar sievietēm tikai kā ar seksuāliem objektiem, uz kuriem var „izšaut stobrus” no vienas puses, un mājkalpotājām no otras, nevis kā „citāda veida cilvēkiem”. Cilvēki ir tikai vīrieši un vīriešiem vajag drošas robežas ar šīm „čūskām”, „raganām” vai „cilvēka labākajiem draugiem pēc suņa”.

Kas attiecas uz vīrieša, kurš pieredzējis „māti ar žagaru”, seksuālajām attiecībām – šajā sfērā bailes no atbildības par Varoņa lomu izpaužas tieši burtiski tā, kā tās formulējis Freids – kā kastrācijas bailes. Varoņa pienākums ir, izmantojot savu dzimumlocekli, darīt krokodilu laimīgu. Vai gan brīnums, ka dažreiz, vai pat vienmēr neizdodas? Un, vai gan brīnums, ka katra izdošanās tiek izjusta un var gribēta tikt nosvinēta kā brīnumaina izglābšanās un uzvara vienlaicīgi? Un ka pastāv vēlme pēc katras šādas uzvaras vai nu pagriezt savam seksuālajam objektam muguru vai bēgt vēl tālāk drošībā „pie čaļiem”? Un vai gan brīnums, ka seksa primārā funkcija – Vadīt Stresu aizmirstas, bet tās vietā nāk Pašapliecināšanās un Pienākums ?

IMG_20170510_0001-page-001

[1] Tas ir publicēts manā „vecajā” mājaslapā, bet aizdomas arī, ka žurnālā „Psiholoģijas Pasaule”,neatceros.

 

 

 

[2] Ka tik viņš klusībā nesapņoja, kā viņa biogrāfi ar tiem dabūs noņemties un ko tik nu bezgala vērtīgu tie atradīs katrā viņa rakstītajā zilbē! Un atrod jau ar – Raiņa pētniece Gundega Grīnuma man ir stāstījusi, cik neviegli ir saprast Raiņa rokrakstu, bet kāds detektīva azarts rodas, ja tas izdodas. Bet citi (man liekas, ka tā bija Nora Ikstena, kas kaut kur sen atpakaļ stāstīja par savu stažēšanos Raiņa arhīvā) visus tos nekad līdz galam neizpētāmos materiālu kalnus uztver ar klusām šausmām vai vismaz garlaicību.

[3] Aristotelis „Poētikā” raksta – un faktiski jau tas ir literatūras mārketings – ka drāmā ir jābūt bailēm un līdzjūtībai, citādi tā neuzrunās. Ne atbildību, ne vainas sajūtu, ne dusmas nepērk, tas ir – nelasa.

[4] Atstāju šeit to terminoloģiju, ko lietoju raksta tapšanas laikā – tā ir pa savam informatīva. Tagad es par Varoni saucu tikai vīrišķās puses lomu, kuru uztveru kā Tēva lomas daļu. Mātes Mātes loma man tagad iekļaujas tajā, ko es saucu par apvienoto Mātes/Meitas lomu, un ko ko es labāk semu paskaidrojis grāmatā „Meita un Māte”

 

 

[5] Varoņa un Meitas – tajā skaitā, Bendes meitiņas, lomu pozitīvā funkcija ir: ar to palīdzību bērns ienāk dzimtaskokā , iemācās tā problemātiku kā savus uzdevumus, un piesaistās tā resursiem.

[6] Par Varoņa lomu vairāk arī šeit – http://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/virietis-un-viriskiba/

[7] Links uz „Raiņa dzimtaskoks”

 

 

 

 

 

 

 

 

[8] Skatīt – http://www.tvnet.lv/izklaide/popkultura/43652-latviesiem_tads_vienigais_krokodilu_harijs un https://lv.wikipedia.org/wiki/Arv%C4%ABds_Bl%C5%ABment%C4%81ls

Sieviete, kurai ir attiecības ar šādu Varoni, parasti ne sevišķi saprot, kādēļ viņš tā uzvedas. Gadījumos, kad bailes tiek hiperkompensētas – pārvērstas „drosmīgā” vai pat „agresīvā” seksā, viņai varbūt nemaz arī nav motivācijas daudz domāt, „kāpēc viņš tāds?”, jo sekss no viņas viedokļa var tikt izjusts kā „labs”. Šis, iespējams, ir stāsts par Elzu Rozenbergu un horunžiju Kucevalovu[9].

Taču, ja vīrieša bailes arī seksā paliek bailes, tad sievietei – tā partnerei ir risks sevi sajust par krokodilu – gan tikpat nesmuku, gan tikpat apdraudošu, bet kā mūžseni uz Zemes mītošu[10]. Un kā „čūsku” – tā radinieci. Vai pūķi, kam vienmēr ataug nocirstās galvas. Un savus vīrus un dēlus kā pūķa zobus, no kuriem, iesētiem, izaug karavīru pulki kā grieķu mītā par argonautiem un „Zelta Aunādu”, kā arī mītā par Kadmu un Tēbu pilsētas dibināšanu.

 

Tātad – kopā savelkot – mana hipotēze par Raiņa „kaunu un riebumu” ir – viņš ir gan savas mātes Varonis, gan arī visticamāk – tās vardarbības upuris[11]. Un viņa Dzejnieka loma ir tāda pati Varoņa loma kā mūsu jau aplūkotā Krokodilu mednieka loma. Bet – Aspazija viņa dzīvē bija gan šis krokodils, gan arī cerība, ka tas ir „pielabināms” un laimīgs darāms, kaut vai pielūdzams, uzrunājot deminutīvā, kaut vai stāstot tam, cik ļoti mīlams viņš ir, kaut vai veltot tai neskaitāmas dzejas rindas, kaut vai kontrolējot to ar savām ikdienas vēstulēm un pieprasot Elzai rīkoties tāpat. Un krītot izmisuma baiļu bezdibenī, ja kādu iemeslu dēļ gaidītā vēstule aizkavējas. Krokodils, kam tiek „aizmirsts” pateikt, kādas šausmas tas viņam izraisa.

Tas, ka Rainis ir izdzīvojis un, lai arī paša neapzinātā un neverbalizētā, tomēr spilgti dokumentētā veidā līdz mums atnesis informāciju par savu dzīvi, ir viņa lielākais devums latviešu kultūrā. Jo Rainis nav nejaušs un vientuļš savos pārdzīvojumos. Viņš ir latviešu vīriešu protagonists – tas, kurš ir „pirmais cīņā” un kurš uznes uz skatuves to, kas ir tik būtiski katram zālē sēdošajam skatītājam.

Augstāk minēto iemeslu dēļ mums nav statistikas par māšu vardarbības biežumu pret saviem dēliem un man negribētos pieņemt, ka tā ir ļoti izplatīta parādība šodien[12]. Bet vardarbībai ir „gara aste” – arī tad, ja puikas vectēvs savā uzvedībā pret sievietēm rāda tādu Varoņa un Upura lomu vienlaicīgi, zēns var pārņemt šo bailes un šausmas slēpjošo uzvedību[13].

Tādēļ mums, gluži kā Freidam, ir pamats runāt par to, ko viņš saprata ar „kastrācijas bailēm” kā vispārēju vīriešu seksualitātes fenomenu. Kā kaut ko tādu, kas caur attiecībām ar matriarhālo Lielo Māti ir pazaudējis kontaktu ar „svēto seksualitāti” un tās pazušanā paslēpto iespēju vadīt savu stresu un savas attiecības ar sievietēm kā ar „cita veida cilvēkiem”, nevis tikai seksuāliem objektiem.

 

Oidipa komplekss un Varoņa loma.

 

Iemesls, kādēļ no sievietes ir dzimis vīrietis, vai citiem vārdiem sakot – kādēļ cilvēkiem ir divi dzimumi, droši vien nav tikai bioloģiskās priekšrocības, ko dod dzimumvairošanās salīdzinot ar bezdzimumvairošanos.

Tāpat man šķiet nepietiekošs divu dzimumu esamības pamatojums caur Mātes un Tēva lomām, kuras tie var izveidot un kuras var specializēties, rūpējoties par ģimenes iekšējo (Māte) un ārējo (Tēvs) resursu apgūšanu un attīstīšanu. Jo, ja tā būtu, tad cilvēku dzīvē nebūtu citas jēgas, virsuzdevuma vai, manuprāt, precīzāk – citu iespēju kā vienīgi tās, kas izriet no mūsu kā bioloģisku būtņu eksistences. Ēst, vairoties, ieņemt pēc iespējas lielāku bioloģiskās izplatības nišu, konkurēt ar pārējo dabu…

Es šādu – bioloģisku jēgu saskatu vienīgi cilvēku jaunībā, kuras laikā tiem jāiemācās „strādāt”, kā es to formulēju. Dzīves vidusposms ir tādēļ, lai cilvēks iemācītos „dzīvot”, meklējot to, ko tas vispār nozīmē, un kā šo iespēju iespējams realizēt.

[9] Aspazijas dzimtaskoks – http://www.viestursrudzitis.lv/wp-content/uploads/2016/03/aspazijas_dzimtas_koks.pdf

[10] Krokodilu „dizains” pēdējo 200 miljonu gadu laikā neesot mainījies. Tādēļ ļoti iespējams, ka tie ir stabili cilvēku zemapziņas un līdz ar to – sapņu personāži.

[11] Vai izjūtat, cik dīvaini skan tas, ka vīrietis var būt sievietes vardarbības upuris? Kaut kas mūsu uztverē pretojas tam, ka arī vīrietim var tikt darīts pāri, un ka ar to varētu nodarboties „vājais dzimums”.

 

 

[12] Tomēr daudz izplatītāka, kā varam  iedomāties.

[13] Berts Hellingers saka – ja māte izrāda cieņu pret dēla tēvu, tad dēlam nav neviena iemesla kļūt par alkoholiķi. „Necieņa” – tā nereti ir tas, ko mūsdienu valodā būtu jāsauc par emocionālu vardarbību pret vīriešiem un par ko vairāk esmu izteicies šeit – http://www.viestursrudzitis.lv/gulamistaba-un-citi-cinu-lauki/

Kas attiecas uz Freida Oidipa kompleksa koncepciju, tad to kā vēlmi „apprecēt pretējā dzimuma vecāku” es varu attiecināt uz šo mūsu bioloģisko eksistēšanas līmeni un jaunības periodu. Raiņa un Aspazijas attiecību kontekstā tas parādās kā abu kopdzīves motivācija, neapzināti sajūtot partnerī sava pretējā dzimuma vecāka subjektīvi kā būtiskākās[14] izjustās rakstura iezīmes. Tātad Aspazija kā Dārta Pliekšāne un Rainis kā Dāvis Rozenbergs[15]. Šī izvēle ir diktēta ar tikko aplūkoto Varoņa lomu un tajā ieslēpto vajadzību šo pretējā dzimuma vecāku „glābt” un „pārveidot”[16].

Taču, aplūkojot mītu ar Oidipu, parasti netiek interpretētas vismaz divas svarīgas lietas – epizode ar sfinksu, kuru mēs aplūkosim šeit un Oidipa paplašinātais dzimtaskoks[17].

Neaizmirsīsim, ka Oidips ieguva tiesības uz Iokastes[18] roku tikai pēc tam, kad bija atminējis Sfinksas[19] mīklu: „Kam ir viena balss un četras kājas, divas kājas, trīs kājas?” Oidips atbildēja ka cilvēks – bērnībā, briedumā un vecumā. Vai šim „konkursam” būtu tikai šādos gadījumos tipiskā, konkurenta spēju pārbaudes nozīme?

Manuprāt, tā ir bijusi arī norāde uz to, ka cilvēks dažādos vecumposmos ir dažāds un tas, kas mītā tiek saukts kā „vecums” (es to dēvēju par dzīves vidusposmu) iestājas brīdī, kad cilvēks pamana – „ak, šausmas, es taču divdesmit gadus no savas dzīves esmu veltījis savas mātes vai tēva problēmu risināšanai – tātad – realizējis savu Varoņa vai Meitas/Mātes lomu! Protams, ka konsekventai izejai no šīs situācijas ir jābūt pašnāvībai, par ko izšķiras Iokaste, vai redzes zaudējums[20] – Oidips izdur sev acis. Taču tās jāsaprot kā Varoņa lomas nāve, nevis kā Oidipa aklums un Iokastes kā cilvēka nāve. Varonis mirst tikai kā tā cilvēku daļa, kas „staigā uz divām kājām”. Viņš dabū spieķi vai dzīves gudrību un sāk staigāt uz trim kājām.

Tas nozīmē, ka Oidipa kompleksam ir divas daļas, pie kam par otro no tām ir neattaisnojami maz runāts. Ja Rainis būtu ieraudzījis un nogalinājis sevī to, kas liek viņam attiecībās ar Aspaziju izjust visu, kas stāv aiz „kauna un riebuma”, tad viņam rastos iespēja iepazīties ar šo sievieti no jauna, sākt jaunu dzīvi un jaunas attiecības. Tādas, kuras neapēno Varoņa un Meitas/Mātes lomas. Tādas, kurās Aspazija ir Sieviete un nevis Māte/Meita un attiecīgi otrādi – ja Aspazijai Rainis būtu vīrietis, nevis „tēvs un dēls”… To es saucu par Otro laulību, kas „parastiem” cilvēkiem iespējama pēc sudrabkāzām, kad bērni izaudzināti. Mēs nezinām, vai tas viņiem patiktu un viņš izvēlētos to realizēt, bet tāda iespēja rastos.

Tas nozīmē – beidzoties jaunībai un līdz ar to – Varoņa lomai, cilvēkiem ir neizbēgami jāšķiras – no savu attiecīgo lomu „diagonālajām” attiecībām. Vai viņi satiksies vēlreiz – savās horizontālajās attiecībās, to neviens nevar garantēt. Un šis garantiju trūkums nereti nozīmē bailes zaudēt ne tikai jaunību, bet arī tajā pierastās „oidipālās” attiecības. Tādēļ cilvēki nereti izvēlas „palikt akli”, izdurot sev acis, kā Oidips, bet saglabājot jaunībai raksturīgās ilūzijas par Varoņa lomu kā kaut ko jauku, skaistu un ar dzīves jēgas nozīmi apveltāmu. Bet šāda dzīve nu galīgi vairs nav jauka …

 

Atgriežoties pie sākumā citētās Baņutas Rubesas esejas – tur ir arī pārdomas, secinājumi un skaistas bildes par tēmu – „vecums ir sievietes nāve un vecums nav vīrieša nāve” un skaists Virdžinijas Vulfas citāts, kuru ir vietā atkārtot arī šeit.

„[Mājas] eņģelis bija miris; kas tad palika pāri? [..] jauna sieviete guļamistabā ar tintnīcu. Citos vārdos, kad bija tikusi vaļā no meliem, jaunai sievietei vienkārši bija jābūt pašai. Ā, bet kas tad ir tā „pati”? Ar to es gribu sacīt, kas gan ir sieviete? Esiet droši, ka es to nezinu. Nedomāju, ka jebkurš to var zināt. Nedomāju, ka jebkurš to zinās, līdz viņa būs sevi izteikusi visās mākslās un visās profesijās, kas pieejamas cilvēku spējām.”

Laikam jau tas, ka Iokaste sevi nogalina un nekas cits tajā vietā nerodas, ir tipiski. Laikam jau daudzas sievietes, beidzoties jaunībai, sāk gaidīt nāvi, neredzot nekādu iespējami jaunu saturu savā dzīvē. Laikam jau tas ir tik tipiski – censties identificēt Sievietes lomu ar Mātes/Meitas lomu. Kā mēs jūtam no V.Vulfas – tas nav viegli – atrast, ko nozīmē būt Sievietei.

Taču ne vieglāk ir atrast, ko nozīmē būt Vīrietim. Un laikam tikpat tipiski ir, ka vīrieši, zaudējot Tēva/Dēla lomu, kļūst akli, nevis mirst. Attiecībā uz Raini šeit būtu jārunā par romānu ar Olgu Kliģeri, par kuru ir ievērojami vairāk fantāziju un spekulāciju, nekā faktu.

Rainim šīs attiecības bija iespēja vairāk kā, salīdzinājumā ar piedzīvoto laulībā, akcentēt tieši Tēva, nevis Dēla aspektus attiecībās, pašam domājot kaut ko daudz romantiskāku droši vien. Vīrieši ir ne tikai akli, bet arī smieklīgi šajās situācijās (vai atceraties, kā Ulda Dumpja spēlētais varonis lēkāja pāri vagām pie Lāsmiņas „Limuzīnā Jāņu nakts krāsā”?). Un vīriešiem ir tik grūti būt Vīriešu lomā!

[14] Vai tām pretējās.

[15] Vai to Ēnas, tātad kaut kas pretējs tam, kāds bijis attiecīgais vecāks. Bet ja tā, tad šādu izvēli arī vara, uzlūkot kā oidipālas mīlestības izpausmi, jo šādi bērni „pilnveido” savu māti vai tēvu.

[16] Manā šībrīža terminoloģijā – ar Varoņa un Mātes/Meitas lomām saistīto atbildību par vecākiem.

[17] Skatīt – http://www.viestursrudzitis.lv/wp-content/uploads/2017/01/III_GAISMAS_PILS_RUS_2017_JAN_LATVIESI.indd_.pdf – 08.2. Oidips.

[18] Kas vēlāk izrādījās tā māte.

[19] Sfinksa ir Gajas bērnu Tīfona un Ehidnas meitas un Hērakla nogalināto Lernes hidras, Nemejas lauvas un briesmīgo suņu – Kerbera un Orfa māsa. Tātad dziļi psihē gulošs, tādēļ arhaisks, htonisks, matriarhāls spēks – links

[20] Neredzēt – psiholoģiskā aizsardzība.

Kā mēs redzam no abu mūsu protagonistu dzīvēm – neviens no viņiem neuzdrošinājās spert soli prom no Varoņu[21] lomām. Arī tas, manuprāt, ir tipiski latviešiem un tas izskaidro, kamdēļ abi ir nācijas dibinātāji, kuru katram solim ļaudis ir neapzināti sekojuši gan viņu dzīves laikā, gan turpina to darīt vēl tik ilgi pēc nāves. Laikam taču vēloties, lai šie abi „uz skatuves”, izdarītu kaut ko tādu, kas iedrošinātu tos, kas „zālē”. Es uzdrošinos teikt, ka iedrošināt var arī tas, ko protagonisti neizdara, parādot, kādas šausmas seko pēc šīs neuzdrošināšanās. Un piedāvājot salīdzināt tās ar šausmām, kuras piedzīvo katrs, kurš ir nobijies un arī nav izšķīries par savas Varoņa lomas cieņpilnu apbedīšanu.

 

Skaudība uz peni un Varoņa loma

 

Kā tad īsti izpaužas sieviešu Varoņa loma[22], ja jau to var saprast arī izmantojot Freida iedibinātus terminus? Atceroties, ka „kastrācijas baiļu” analogs sievietēm ir „skaudība uz peni” droši vien ir jākomentē arī šis termins[23].

Freids ļoti acīgi pamanīja, ka sieviete bieži uzvedas kā zaudētāja, taču bioloģizēja šo informāciju, saistot to tikai ar dzimumorgāniem un redzi, kā arī iesaiņoja to priekš pārdošanas, nosaucot zaudējumu, kura sekas viņš pamanīja, par peņa zaudējumu. Pārliecinoši, taču ne pārāk vispusīgi un izsmeļoši. Es piedāvāšu, manuprāt, pilnīgāku skatījumu uz nediskutējamo „sievietes kā zaudētājas” faktu.

Vismaz situācijā, kad ģimenē ir jaundzimušais, bet kā mēs to ļoti bieži redzam, arī vēlāk, šī ģimene iegūst matriarhālu struktūru – māte ir centrā, bet tēvs – perifērijā, bērni – starp tiem, tuvāk mātei[24].

Taču mātes ilgāk un intensīvāk cenšas pie sevis noturēt dēlus. Tas notiek, Freidaprāt, Oidipa kompleksa dēļ. Bet, manuprāt, tādēļ, ka kā mēs jau esam teikuši, vīrietis ir radies, lai izskaidrotu sievieti, jo „viņa visu zina, bet nekā nesaprot”. Otrs iemesls ir jau aplūkotā Varoņa loma, kuru uzņemas dēls.

Tādējādi izveidojas ģimenes struktūra, kurā māte un dēls ir tās centrā, bet tēvs un meita – perifērijā, izveidojot to, ko es saucu par „zaudētāju koalīciju”. Jā – viņi abi ir zaudētāji šajā dzīves situācijā, abi tā jūtas un abi tā uzvedas, bet skaudība nezin kāpēc tiek pierakstīta tikai meitai[25].

Tēvs šādā sievas zaudējuma brīdī bieži nevis iztur savas jūtas un, lai cik nepamanīti un nenovērtēti arī būtu viņa pūliņi, turpina nest mājās „medījumus”, bet regresē uz Dēla lomu un meklē atbalstu pie ārpusģimenes, nereti „profesionālām” Mātēm, kā to darīja Krists Pliekšāns[26], vai arī krogā pie bēdubrāļiem, kā Dāvis Rozenbergs.

Ja meita paliek viena, tad viņai draud Bendes Meitiņas liktenis ar tukšumu, sāpēm un izmisumu dvēselē un sava Varoņa meklējumi. Bet ja tai, kā Līzei Pliekšānei, tiek dota iespēja parūpēties par tēvu Dēla lomā, tad viņa attīsta stipru Mātes lomu, kas manuprāt, ir ļoti tipiski. Meitenes sevi kā Mātes sāk apzināties jau vismaz trīs gadu vecumā un to var pamanīt vērojot, kā tās spēlējas ar lellēm un tētis, kas netiek ar sevi galā, varbūt ļoti iekārojama lelle.

Ja meitai ir Mātes lomā attiecībā uz tēvu – Dēlu un ja viņai vēl tiek dota iespēja būt Mātes lomā attiecībā uz brāli – Dēlu, tad tas ir milzīgs matriarhāls triumfs – viņa ir izrādījusies stiprāka par māti, uzvarējusi to, nostūmusi perifērijā un var pretendēt uz Lielās Mātes statusu[27].

Un rezultātā – maza meitene, bet jau Lielā Māte ar visu tajā „iecepto” Upura lomu un tās varu. Un jo agrāk Mātes lomu meitene iepazīst, jo grūtāk tai būs kļūt Sievietei pēc tam, kad pašnāvību izdarīs Iokaste.

Tātad, gluži tāpat kā brālim, kura Varoņa loma iesākas kā Tēva loma attiecībā pret savu māti, māsai tā sākas ar Mātes lomu attiecībā pret savu tēvu. Līdz ar to mēs redzam, ka Varoņa loma ir kā vasks, kurā pretējā dzimuma vecāks atstāj savu Bērna lomas „nospiedumu” un kuru bērni var aizliet ar ģipsi, no kura atlējuma izveidot savu Vecāku vai Varoņa lomu. Visa šī procedūra parāda varoņa lomu kā svarīgas informācijas pārnesēju no paaudzes uz paaudzi, kas ļauj nākamajai paaudzei identificēt un pārvarēt tās grūtības, kas ir bijušas iepriekšējai.

Nobeigumā gribu pateikt dažus vārdus par to, kādēļ es Freida ieteikto „skaudību uz peni” vairāk redzu kā naidu uz peni[28]. Vīrietis sievietei ir tas, kas no tās[29] atdalījies kopā ar peni un līdz ar to – brīnišķīgo iespēju sevi apaugļot, kas „tagad” pārvērtusies par pazemojošo iespēju izlūgties sēklu. Modernais feminisms ir pierādījis, ka tas grib iznīcināt ne tikai patriarhālās varu kā sievietes attīstības ierobežotāju. Tas grib iznīcināt gan patriarhātu gan vīriešus, kas spēkā un tiesībās līdzvērtīgas būtnes. Tas attīsta sapni par Sprīdīti – vīrieti, kas spēj veikt Varoņa darbus, bet kā mazs puika ir atkarīgs no sievietēm un Mātes. Būtībā jau Sprīdītis tas pats Lāčplēsis vien ir.

Man šķiet, Aspazija kā sieviete, kas izjūt ne tikai skaudību, bet arī naidu uz peni, ir ļoti spilgta. Šis naids iezīmējas gan visos viņas dramatiskajos darbos, gan tajā, kas ar viņu notika Šveices emigrācijā. Atsvešināšanās no Raiņa, līdzšinējā Dēla izjušana par ienaidnieku un Vajātāju, pārcelšanās uz Cīrihi un kontakti ar feministiski orientēto ebreju dakterieni Betiju Farbšteinu[30], arī draudzība ar Antoniju Lūkinu[31], kurai Rainis savā Dēla un sociālista pakļāvībā un gļēvumā pievienojās[32]. Bet Aspazijas spilgtā jaunība[33], diemžēl nevainagojās ar dzīves vidusposmu un vecumu kā pašpietiekamiem un laimīgiem. Naids uz peni ir nepievilcīgs, tas var izplēnēt vienīgi lielu vīrišķu enerģiju uzplūdu pārpludināts. Aspazijas stāsts ir par to, ka šie plūdi nekad neiestājas. Vai – viņa nedodas turp, kur tie plūdi būtu varējuši būt. Bilde ar savecējušo un apvēlušos viņu halātā uz Jūrmalas mājas sliekšņa ir precīza.

[21] Tajā skaitā Meitas/Mātes lomām.

[22] Tagad manis par Meitas/Mātes lomu saukta.

[23] Nedaudz paskrienot uz priekšu – http://www.viestursrudzitis.lv/gulamistaba-un-citi-cinu-lauki/  – niknums uz peni

[24] Matriarhalitāte nozīmē arī izjust bērnus kā zaudēto peni un bērnu tēvu – kā potenciālo šī peņa atņēmēju.

[25] Šo situāciju precīzāk esmu izskaidrojis savā Matriarhālā mugurkaula koncepcijā, kas grāmatā „Meita un Māte”

[26] Ir pierādījumi par to, ka Raiņa tēvs bijis uzticams Daugavpils publisko namu klients.

[27] Kas attiecas uz Raiņa vienpadsmit gadus vecāko māsu Līzi kā Māti, tad par viņu ir zināms, ka tā ir „vienreiz” pērusi mazo brāli – Žaniņu. Varbūt viņam bija vieglāk atzīt māsas, nekā mātes pērienus, tādēļ oficiāli šis ir vienīgais pēriens viņa mūžā?

[28] Ja tev kāds nozog velosipēdu un visatļauti braukājas ar  to apkārt – vai tu pret tādu jutīsi skaudību? Nē tak -  naidu.

[29] Bezdzimumvairošanās principam diferencējoties par dzimumvairošanās principu.

[30] Gundegai Grīnumai par Betiju Farbšteinu ir daudz nepublicētu, ļoti garšīgu stāstu.

[31] Rakstnieci Īvandi Kaiju.

[32] Tolaik jau visa Eiropa juka prātā no Ibsena Noras.

[33] Ir būtiski svarīgi saprast, ka Rainis un Aspazija nesatikās kā jauni cilvēki. Viņu jaunības bija paskrējušas citās attiecībās. Līdzšinējais, lielā mērā padomju ideoloģizētajā izglītībā balstītais priekšstats par mūžīgo dzejnieku mīlu ir nepareizs. Viņi viens otram bija sanatorijas, nevis piens un asinis, pirmais jaunības uguns.

Publicēts: 10.05.2017
Komentāru skaits: 0