Skatīt komentārus

 

Domājot par Raiņa „Zelta zirgu”, man ļoti ilgi nebija skaidrs, ko īsti Rainis šajā emocionāli iedarbīgajā „saulgriežu pasakā” pasaka. Skaties lugu, lasi un jūti – kaut kas te ir „pa īstam”, bet nesaproti, kas. Tas bija mans jautājums pirms gadiem astoņiem. Tagad, nobeidzot grāmatu „Meita un māte”, kur tēma iztirzāta, lielā mērā balstoties uz Aspazijas dzimtaskoku, dzīvesstāstu un dramaturģiju, pārlasu šo tekstu, lai vēlreiz izjustu to tukšumu, kas Antiņu velk pie Saulcerītes. Ne kā pie Dzemdes, kas ir silta. Saulcerīte ir ledusauksta.

Saruna ar sevi, mēģinot uztvert būtību

 

Pirmkārt, man ilgu laiku gribējās Antiņa attiecības ar aizmigušo princesi saprast kā viņa tiekšanos pēc savas sievišķās daļas, Animas pēc Junga. Varoņa ceļojums uz pazemi ir izplatīta tēma pasakās. Anima – Princese ir noslēpta kaut kur dziļi pazemē, to apsargā pūķi (Mātes + Meitas lomas) vai velni (uz vīrišķo seksualitāti pārnesta vaina par šo iesprostotību). Lai satiktos ar Princesi, Varonim jānolaižas pazemē (jātiek cauri savām bailēm!) un jāmobilizē savi resursi (tie, kam iepriekš Varonis labu darījis) un – jānodrošinās ar pašas Princeses palīdzību. Tad – jānocērt ataugošās galvas Princeses ieslodzītājam un kopā ar viņu jāpaceļas virszemē, apziņā.

Tur tad arī dzimst Sieviete, ar to Varonis svin kāzas. Šķita, ka šāda attīstība Rainim būtu ļoti rekomendējama, novēlama. Taču mulsināja tas, ka princese atrodas kalnā – virzienā uz debesīm, uz vīrišķo, nevis pazemē, alā, cietumā, mežā, kas psihē reprezentē zemi un līdz ar to – sievišķo elementu.

Otrkārt, zirgs kā simbols. Ja runa ir par attiecībām ar sievišķo, tad tas mani drīzāk vedina slieties uz domām par „iekarošanu” vai „iegūšanu”, nevis „saprašanu” vai „atklāšanu”. Lai gan senatnē cilvēki zirgu, sevišķi kopā ar jātnieku, varēja uztvert kā kaut ko baisu, primitīvu, nenovēršamu, impulsīvu un vētrainu (atcerēsimies kentaurus!), tomēr vēlāk, kad tie pierada pie šī dzīvnieka un arvien plašāk to izmantoja ikdienā, zirgs kļuva par kaut kā gaiša, debesīs un pretim saulei nesoša, simbolu (Hēlija, Apollona, vai pravieša Elijas ugunīgo ratu zirgi!)

Sevišķi interesants zirgs ir spārnotais Pegazs. To parasti saista ar iedvesmu, bez kuras mākslinieks vai jebkurš cilvēks kā radoša būtne neko nevar sasniegt. Un kurš dzima no gorgonas Medūzas (tulk. no sengrieķu val. – Valdnieces) galvas, kad varonis Persejs viņai to nocirta. Un kurš bija gorgonas jaunībā kopā ar Poseidonu radītais, bet brīvībā no matriarhāta līdz pat Perseja varoņdarbam neatlaistais puika.

Māte saista dēla spontanitāti, sevišķi ļoti matriarhāla māte, kas gandrīz vienmēr nozīmē arī – ļoti ievainota māte.

Zelta zirgs izskatās pēc šāda – lidojošā – zirga, kas ļoti sasaucas ar Raiņa kā radoša cilvēka pat tīri profesionālajām vajadzībām. Tomēr zirgs ir arī kaut kas neapšaubāmi seksuāls. Vīrieši tam (vismaz kādreiz, pirms automašīnām) piešķīra potences nozīmi – Raiņa tēvs ieguva godalgas izstādēs par saviem zirgiem! Un Rainim jau nav tikai viens zirgs, to ir veseli trīs. Zelta zirgs vienkārši ir uzvarētājs, visstiprākais. Tātad – sacensības, kaut kāda stipra vīriešu smaka tam visam ir klāt.

Sievietes – sevišķi tās, kam patīk jāšana, zirgos atrod kaut ko attiecībās ar vīriešiem nerealizētu un varbūt pat nerealizējamu – tā tas varētu būt tām, kurām pāri nodarījuši tieši vīrieši, tās var izmantot. Tomēr tā ir liela atsevišķa tēma, tādēļ nenovirzīsimies tajā pārāk tālu.

Treškārt, Raiņa paša attiecības ar savu vīrišķību, gluži seksuālā un „iekarošanas” nozīmē. Ir nojaušams, ka šajā ziņā viņam bija daudz nedrošības un te man rodas asociatīva saikne ar 20. gadsimta ebreju – vācu – čehu literatūras klasiķi Francu Kafku, ar viņa nekad nenosūtīto „Vēstuli tēvam”: „Tolaik man uzmundrinājumi būtu noderējuši itin visur. Mani nomāca jau tava miesa vien. Atceros, kā mēs bieži izģērbāmies vienā kabīnē. Es – tievs, vārgs, trausls, Tu – spēcīgs, liels, plats.” (F. Kafka, Stāsti, Vēstule Tēvam, Jumava 2005. tulkojusi Aija Jakoviča 71.lpp.)

Tālāk daži citāti no 17- un 19-gadīgā Jāņa dienasgrāmatas. „Zelta zirgs” savādā, bet varbūt ne tik savādā kārtā ir kļuvis par bērniem domātu lugu, tādēļ arī Raiņa pusaudzīgās izjūtas šeit ir vietā. Otra atbilde – tas, ka luga ir bērnu, nav nemaz nekas savāds, jo, kā mēs redzēsim vēlāk, tā vēsta par Raiņa kā bērna diezgan agrīnām izjūtām savā ģimenē.

1882. gads Pirms 24. jūnija]

Priekš Jāņiem. 82., lasot Stavenova durch d. Zeitung.

[Nav gan nekā riebīgāka un sevis pazemojošāka par rupju mīlu, kura pastāv vienīgi dzīvnieciskajā, zemiskajā iekārē. Meitene, kura skrien pakaļ klaidonim kaisles dēļ, necildina mīlu - viņu mudina rupjā, riebumu izraisošā dzīvnieciskā mīla. Ja viņa bezjūtīgajam tēviņam ļauj sevi sist tikai kaisles dēļ, tad viņa ir sasniegusi viszemāko cilvēcības pakāpi, jo dzīvnieciskais viņā ir tik ļoti apspiedis visu garīgo, krietno, ka viņa mums vairs neizraisa līdzjūtību, bet gan riebumu. Vispazemojošākie stāsti, visriebīgākie, nav tik atbaidoši kā šāda kritusī. Pat dēmoniskajam, pat visļaunākajam ir pašam par sevi kaut kas labs, saprotošs, pacilājošs, bet tas saceļ tikai riebumu un arī nekad nevar mūs interesēt.]

[12. marts] Marts 84.

Ar Teklīti tik reizi pasalti saskatījāmies. Kad Teklīte apkopa manu istabu, es gāju turp. …

Kamēr rakstīju, Teklīte staigāja pie skapja, man bail bija, ka viņa neienāk – ko lai ar viņu dara, ko lai teicu?…

Teklīte bija ienākusi, mīlīga, kairinoša, es nekā, – diem perdidi. Nu es manu drusciņ spēka, nožēloju, ka ar Teklīti nekā nedarīju, un tik, kad viņa aizgāja, fantazēju.

31. marta d. 84.

Jau ilgi kā uz Teklīti maz domāju, viņu nemanu, viņa diezgan smalkjūtīga, man neuzbruka.

Bail rīt no T[eklītes], varbūt viņa nāks mani pūpoļiem izpērt.

1. aprīļa d. 84.

Šillers saka: “Geistesarmut mässigt die Leidenschaften.” Vai tas nau ar tā pie manis. Man nau vairs nekādas kaislības, ne priekš meitām, ne priekš slavas – viss tik vienaldzīgs.

Teklīte mani aiz matiem plēsa, knaibīja. Man kauns, briesmīgi kauns, un tikpat es neko nespēju. Gribu sākt agri celties.

Kā redzams, šeit ir daudz kā tāda, ko varētu būt rakstījis jaunietis, kas uzkāpis uz pilngadības sliekšņa arī 100 gadus vēlāk un par ko varētu teikt – „normāli jautājumi, normāls seksuāls apjukums”. Taču šeit ir arī individuāli Rainim svarīgs konteksts – Tekla, acīmredzot, ir kalpone, tātad saņem algu no Jāņa tēva, tātad ir saistīta ar viņu, tātad „varbūt viņa tēvam par mani stāsta, tātad varbūt tēvs viņai dod uzdevumu mani kaut kā seksuāli iedrošināt”. Tātad – „caur attiecībām ar Teklu, es nonāku attiecībās ar Visuvarošo Tēvu. Un tas ir tik bailīgi… Tas ir tāpat kā pieskarties mātei, kas taču pieder tēvam”.

Fantāzijas. To bremzējoši sapinošais spēks ir milzīgs. Un vai gan var būt lieliskāka iespēja kā brīnumainie vara, sudraba un zelta zirgi, kas ar savu spēku pārvar šo „man kauns, briesmīgs kauns, un tikpat es neko nespēju.” Un kas padara nevajadzīgu pārslēgšanos uz uzvarošu bēgšanu no šīm jūtām – „gribu sākt agri celties”.

Un, Ceturtkārt, šis septiņgadu un iespējams – mūžīgais miegs un Melnā Māte kā diezgan nepārprotama Nāve. Kāda ir nāves saistība ar kalniem, debesīm, vīrišķību un radošumu?

„Zelta zirgs” ir par Nāves pārvarēšanu, vai atgriešanos no Aida pasaules, tāda, kuru grieķu mitoloģijā veica Hērakls, Tēsejs, Bellerofonts, Orfejs, Odisejs. Tāda, ar kuru spiesti cīnīties daudzi, bet ne visi atgriežas. To sakot, es iedomājos Salvadoru Dalī, kurš piedzima deviņus mēnešus un 11 dienas pēc tam, kad mira viņa vecākais brālis, arī Salvadors (tulkojumā – Glābējs). Es domāju par Dalī glezniecības ievirzi un es domāju par viņa ciešo saikni ar savu mūzu, par sevi 10 gadus vecāko Galu, protams, kā Māti.

Nāve ir arī īpaši smaga tēma tieši tajā laikā, kad Rainis uzraksta „Zelta zirgu”, tas notiek zibenīgi – pāris mēnešu laikā. Rainis jau nes uz Kastanjolas pastu (tur ir pavisam īss gabaliņš ko iet) atteikumu Jaunā teātra aicinājumam „dot kaut ko uz Ziemassvetkiem” 1909. gadā. Bet pēkšņi viņš saprot, ka var gan dot! Un uzraksta darbu, kas viņam pašam bija vistuvākais, mīļākais un ar kuru viņš vairāk kā ar citiem „norakstīja no sevis nost”.

Radīt kaut ko tik ātri un es teiktu – bez šķēršļiem spontanitātei – ir unikāli Rainim. Jo, piemērām, „Jāzeps un viņa brāļi”, kuru viņš sāk rakstīt apmērām tajā pat laikā kad „Zelta zirgu”, tiek rakstīts rekordilgi – līdz 1919. gadam.

1905. gada dalībnieku daudzās nāves un savas vainas sajūtas par tām. Draugu nāves. Jānis Asars mira 1908. gada jūlijā, psihiatriskajā slimnīcā 31 gada vecumā, pēc pārdzīvotā revolūcijā. Rūdolfs Blaumanis – 1908. gada septembrī 45 gadu vecumā no politiski it kā neitrālās tuberkulozes. 1909. gadā mira arī abi Aspazijas brāļi – Kristaps pēc ilgas un grūtas slimības, bet Zāmuels pēkšņi, no „sepsis” izraisošas infekcijas kājā un kājas amputācijas.

Abi Raiņa vecāki un vecākā māsa Līze jau ir miruši, palikusi tikai „jaunības drauga” nolaupītā Dora. Aspazijai palikusi māte, kas mirs drīz – 1912. gadā. Nāves ēnā … Tajā pat laikā – šis negaidītais Jaunā Teātra uzrunājums Kristus piedzimšanas svētkos! Ļoti spontāni – jūtu, nevis prāta lēmums, nesot uz pastu atteikuma vēstuli. Kaut kas, kas izlauzās…

Piektkārt, šīs visas nāves ļoti ietekmēja arī Aspaziju – viņas matrairhālajā ģimenē palika tikai māte un nu jau pieaugošais, „Uguns un nakts” titanomahiju pārdzīvojušais dēliņš Lielais Pūks (viena no pārī savstarpēji lietotām Raiņa iesaukām). Psihosomatisku simptomu veidā jau pirms šīm nāvēm lauzās ārā zem Lielās Mātes lomas paslēptā nedrošība – 1908. gadā viņa sāk braukāt uz Berni un Cīrihi „pie dakteriem”. Saulcerīte Viese („Mūžīgie spārni”) gan to saudzīgi dēvē par „nogurumu” – morfija un tannīnu lietošanu „jau pusotru gadu” (!!). Barbiturāti kā miega līdzekļi („trimdinieku maize”) un alkohols (reizēm piedzeroties), manuprāt, arī gluži fizioloģiski ir pie vainas, nevis „vecums, kas ir sievietes nāve, bet nav vīrieša nāve” (Baņuta Rubesa, „Robežas”), ka Aspazija sāka tik bezgaumīgi un nevīžīgi izskatīties.

Sievas slimošanas Raini radoši nevis apgrūtināja, kā varbūt varētu likties, bet tieši otrādi – atraisīja. Nākamajos piecos gados viņš, sievai ilglaicīgi ārstējoties Cīrihē, pilnībā uzrakstīs „Zelta zirgu”, „Induli un Āriju”, „Pūt vējiņus” un gandrīz pabeigs – „Spēlēju, dancoju” un „Jāzepu un viņa brāļus”, kas ir viņa dzīves svarīgākie dramatiskie darbi. Un tas arī saprotams – matriarhālās važas trūkst, Rainis sāk nostiprināties kā pieaudzis un neatkarīgs cilvēks. „Zelta zirgam” šajā procesā, šķiet, ir bijusi tāda kā iekšējo, spontanitāti palaidošo procesu detonatora loma.

Un pats galvenais – „Nāve” ir atslēgas vārds, izejot no kura var saprast gan „Zelta zirga” neapzināti simbolisko nozīmi, gan to, kāpēc Rainim vajadzēja to uzrakstīt. Un var arī pietuvoties cilvēku psihes fundamentālo Aida pasaules procesu izpratnei.

 

Sestkārt, lugas galvenais personāžs ir Antiņš – Varonis un Uzvarētājs, kura raksturā tajā pat laikā nav grūti atpazīt Raiņa neirotisko vājumu tā „ārējās” izpausmēs, bet arī ārkārtējo spēku – iekšējās. Un ja mēs esam ieraudzījuši to, tad mums ir jāpārbauda hipotēze, ka, iespējams, „Zelta zirgs” kā dinamiska tēlu sistēma vēl daudz tiešākā veidā runā par dzejnieka personīgi pieredzi.

Projektīva identifikācija.

 

Turpināšu ar to, ko es teorētiski zināju, bet ko man praktiski lika atkārtot mans mazdēls. Kādu dienu, kad es biju noguris un turklāt vēl „par kaut ko” dusmīgs, ciemos atnāca Jēkabs (tagad, kad rakstu šīs rindas, viņam ir 9 mēneši). Es, ne tikai neapzināti, bet arī „piestrādājot”, taisīju smaidīgu ģīmi un saldā balstiņā bērnam kaut ko kilikilināju. Un viņš sāka raudāt.

Kad zīdainis redz kādu citu, viņš uztver to kā sevi pašu un jūt, ko otrs jūt. Tā ir mazu bērnu it kā neticamā spēja. Taču – tā izriet no vēl nenoslēgtajām psihiskajām robežām ar „citiem”, nevis no apzināti veidotas empātijas un ieinteresētības, kuras ir spiestas pārvarēt pieaugušu cilvēku pamatīgi izveidotās robežas. Mazdēls izjūt mani kā daļu no sevis, tādēļ mani pārdzīvojumi kļūst par viņa pārdzīvojumiem un viņš uz tiem reaģē manā vietā – sāk raudāt.

Mazdēls man lieku reizi parāda, ka tad, ja es būtu zaudējis savu psihisko līdzsvaru, viņš šo zaudējumu izjustu kā savu un attiecīgi psihiski reaģētu. Ja šis zaudējums būtu nopietns, arī bērna reakcija nevarētu aprobežoties tikai ar ieraudāšanos. Protams, šis varbūt ir stāsts par to, kā dzimtu varonis, kurš cīnītos ar dzimtaskokā tupošajiem mošķiem. Kādam tas ir jādara, citādi koks nokalst un tieši vismazākie bērni ir tie, kas vislabāk tos mošķus redz un visvairāk cieš no to esamības. Redz arī to, kas notiek ar pieaugušajiem, kuri ir akli pret mošķiem. Bet bērni neprot to izteikt vārdos. Tikai parādīt uzvedībā, sapņojot vai slimojot. Vai cīnoties – un šajā cīņā nekad nevar iepriekš paredzēt, kurš vinnēs – Varonis vai mošķi.

Ja es tagad savu mazdēlu mēģinu iedomāties kā mazo Jāni Pliekšānu un sevi pašu kā viņa māti vai tēvu, tad man ir viegli saprast, ka to, ko nākamais dzejnieks sajuta no saviem vecākiem kā no savām projektīvi identificētajām daļām, nevarēja izstrādāt ar vienkāršu ieraudāšanos. Tam bija vajadzīgs viss mūžs.

Ir viegli saprast, ka, ja mātei mirst bērns, tad mirst arī daļa no viņas pašas. Šo mirušo daļu sajūt viņas izdzīvojušais dēls un ļoti intensīvu un ilgstošu, cīņai līdzīgu pārdzīvojumu ceļā izveido Aizmigušās Princeses lomu. Ja tā parādās literāra tēla veidā, tad tas nenozīmē, ka šis pārdzīvojums ir tapis apzināts. Tāpat, tikai skatoties lugu, mēs vēl neapzināmies, par ko tā ir. Mēs esam tajā pašā pusceļā, kurā mākslinieks. Taču tas nav TIKAI pusceļš. Tas ir PUSE NO CEĻA. Otru pusi varam iet mēs, ja gribam un spējam.

Pienākums kā bailes no soda un vientulības

 

Un tad nāk bailes. Ja bērns redz un jūt to, ko pieaugušie neredz, viņam ir jābūt kā Kasandrai, kuras precīzajiem pareģojumiem neviens netic un kuru neviens neuzklausa. Vientuļam, vienam pret savu vecāku mošķiem un nesaprastam, varbūt pat norātam vai sodītam, kad tas uzvedībā izpauž pārdzīvojumus, kuri no šīs vientulības izriet. Bailes ir no soda un no savas redzēšanas sagādātās vientulības, tādēļ bērns izstrādā spēju sajust, kas varētu būt tas, kas māti, kā viņam vistuvāko cilvēku, varētu nomierināt. Es šeit vairs nerunāju par zīdaini, bet gan par lielāku bērnu, kurš jau spēj vadīt savu uzvedību, vērojot mātes reakciju uz šo uzvedību.

Ir ļoti daudz piemēru no psihoterapijas prakses, no kuriem ir redzams, kā pacients kā bērns ir pārņēmis sevī vecāku sāpīgos pārdzīvojumus un ne tikai uztver tos kā savus un sevī radušos, bet arī izjūt bailes tikt sodītam, ja viņš no šiem pārdzīvojumiem norobežosies un neatradīs veidu, kā tos pārstrādāt.

Raiņa gadījumā tas būtu tā. Ja viņš ne tikai kā bērns, bet arī kā pieaudzis cilvēks būtu teicis saviem vecākiem – es negribu just šo Aizmigušo Princesi sevī, ņemiet to paši pie sevis, tieciet ar to galā, ļaujiet man dzīvot tādu dzīvi, kāda ir man paredzēta! – kā jūs domājat, kas varētu būt noticis tālāk? Visticamāk vecāki izrādītu, maigi sakot, neizpratni (kāda Princese, kas tie par murgiem, kā mēs gan par to varam būt atbildīgi?) un sodītu Jāni ar vēl lielāku norobežošanos (tu laikam esi pārmācījies, ej pastaigājies pa mežu!) un uzmanības deficītu, kādu viņš bija saņēmis jau līdz tam. Bezizeja no bērna viedokļa. Tās dēļ daudzi neizdzīvo fiziski, lai gan mūsdienu medicīna pamanās to izskaidrot bioloģiski. Tas, ka Jānis Pliekšāns izdzīvoja, lai gan bija spiests pārdzīvot ārkārtīgi nopietnu neirozi , liecina par iekšēju spēku, nevis tikai ārēju vājumu, kas dažkārt tiek pamanīts pirmais.

Bet mēs palikām pie soda, vietulības un bailēm no tiem kā iemesliem, kādēļ bērns veido Varoņa lomu kā ļoti vientuļu lomu. Un kādēļ viņš izjūt gandrīz vai nāves bailes, dažreiz pat šausmas, kad viņam ir kaut kā jāsatiekas ar Raiņa gadījumā Aizmigušās Princeses lomu. Pieskarties tai, uzjāt Stikla kalnā ir tik bīstami, ka par to nedrīkst pat iedomāties, nedrīkst pat izveidot apzinātu priekšstatu par tām. Tas, ko izdarīja Rainis – ne tikai izveidoja, norobežoja savā psihiskajā haosā Aizmigušās Princeses lomu, bet arī nosauca to vārdā un iesaistīja dramatiskā darbībā – tas pats no sevis, spontāni, notiek ārkārtīgi reti. Psihoterapijā tam būtu jānotiek, bet neba jau nu arī tur vienmēr viss iet kā pa diedziņu. Kā gan tas izskaidrojams, ka Rainis tika pie Aizmigušās Princeses?

Pirmkārt, psihe, vai zemapziņa pati sevi dziedē, un Raiņa gadījumā tas nozīmē, ka tā izveidoja, izaudzināja viņam tādu personības struktūru, jeb raksturu, kas bija speciāli orientēts uz šāda veida – iekšēju darbu. Viņš kļuva par neirotiķi, nevis par uzņēmēju kā viņa tēvs, piemērām. Neiroze – tas nozīmē arī neirozes darbu un arī tādu apstākļu izveidošanu, kuros šī pati neiroze var tikt tālāk attīstīta vai ārstēta. Varētu teikt arī, ka Aizmigusī Princese lika Rainim pamest visu citu, kas viņam dzīvē varētu būt svarīgs un nodarboties tikai ar viņu. Citiem vārdiem sakot – māte un Dieviete uzliek dēlam – Varonim – Pienākumu.

Pienākums, bailes no soda par pienākuma nepildīšanu ir tas, ko Freids nosauca par kastrācijas baiļu kompleksu. Man nešķiet, ka tādi nosaucot, mēs labāk pietuvojamies lietas būtībai. Bet, kā jau es to esmu atzīmējis, Freids ir lielisks savu teoriju pārdevējs un no šāda viedokļa „kastrācijas bailes” skan daudz labāk par „bailēm no soda un vientulības, nepildot pienākumu, kas izriet no mātes traumas”.

Otrkārt, Raiņa panākumus Aizmigušās Princeses atdalīšanā no sevis paša noteica viņa aktuālā nāves pieredze, par kuru tikko tika runāts. 1905. gads – tā ir nāvju koncentrācija, ar kuru sastopoties, indivīds ir spiests aktivizēt iekšējo darbu tieši šajā – nāves aspektā. Var teikt, ka revolūcija tuvināja Raini atklāsmei par personiskās ģimenes drāmu. Un var teikt, ka motivācija iet revolūcijā, tāpat kā nemitīgās pašnāvības domas, Rainim varēja būt radusies no brāļu nāvēm. Un šajā ziņā līdzīgi rīkojas Hitlers un Staļins – lai neirotiski izstrādātu nāves pieredzi, viņiem bija vajadzīgs karš. Vai – nāve tiek ārstēta ar nāvi. Jautājums tikai, vai nāve „pa īstam”, objektīvi, kā karā, jeb tomēr subjektīvi, iekšēji, izstrādājot to kā māksliniecisku pieredzi.

Rainis nav pirmais, kurš gāja šādu ceļu – atcerēsimies mītu par Alkestīdu, kura gribēja mirt vīra vietā, jo briesmīgās nāvēs bija miris tās tēvs un brālis, arī viņas dzimtaskoks bija pilns ar citu, šaušalīgu vardarbību. Par Alkestidu cīnījās Hērakls – viņš uzveica Tanatu.

Varonis, bruņinieks un vīrišķība

 

No tikko teiktā var padomāt, ka kastrācijas bailes vīrietim nav vis kaut kas parasts un neizbēgams, kā šo fenomenu uztvēra Freids, bet gan kā kas tikai ar Varoņa lomu saistīts, kas var arī nebūt, ja nav Varoņa lomas. Kaut kas, kam „vajadzētu nebūt”.

Šeit mums ir jārunā par diviem aspektiem. Pirmkārt, vai vispār ir iespējams, ka dzimtaskokā viss ir tādā kārtībā, ka nekas nav pilnveidojams? Savā ziņā tas ir arī jautājums, vai attīstībai ir beigas. Laikam taču nē… Tātad – Varoņa loma ir mūžīga!?

Un otrkārt, kādēļ dabai vispār bija jāveido šis otrais dzimums – vīrietis? Kāpēc nevarēja iztikt ar vienu dzimumu, vairoties bezdzimumveidā, tā, kā tas dabā ir tik izplatīts? Uz šiem jautājumiem ir atbildes par dzimumvairošanās bioloģisko izdevīgumu. Bet no psiholoģiskā viedokļa – vīrietis ir izdevīgs kā tāds palīgdzimums, kā apkalpotājs un atbildīgais, lai ar sievieti vienmēr viss būtu kārtībā. Skan ļoti matriarhāli, taču nedrīkst aizmirst, ka tieši matriarhātā jau vīrietis dzima kā bioloģiski atsevišķs dzimums un turpina dzimt kā pirmajā no savas attīstības fāzēm.

Ar vārdu sakot – Varoņa loma un vīrišķība tradicionāli tiek uztverti kā identi jēdzieni, kā sinonīmi. Vīrietis kā ne-palīgdzimumums, cilvēks – tā ir relatīvi jauna ideja, kura psihē nav paguvusi pienācīgi nostiprināties. Tādēļ būt vīrietim un nebūt Varonim nav nemaz tik droši. Es teiktu – tā ir liela varonība, nebūt Varonim. Tas ir daudz grūtāk kā strādāt par Donu Kihotu, kas, lai gan smieklīgs savā teatrālajā nevajadzīgumā, tomēr tik pierasts, mīļš un drošs, kā tāds rotaļu lācītis…

untitled

Dārta Pliekšāne un viņas dēls

 

Protams, ne jau tikai Aizmigušās Princeses loma ir vienīgā, kurā dzīvoja Raiņa māte savās attiecībās ar dēlu. Šī princese ir Upura loma, kas gaida savu Glābēju, un kas slēpj savu Vajātāju. Man šķiet, tā saistīta ar Dārtas Pliekšānes Meitas lomu, par ko liecina ar lomas nosaukums – Princese ir Karalienes meita taču. Princese, bērnišķība, rotaļas un smiekli ir tas, kas apstājas, sasalst, kad Dārtai mirst pirmie divi dēli.

Taču pārveidojas arī viņas Mātes loma – tā kļūst par Sniega Māti, kura gan it kā apsedz nosalušo Antiņu, bet aukstiem pārslu palagiem. Sniega Māte klīst apkārt, it kā tiekas ar visiem, bet nesatiekas ne ar vienu. It kā rūpējas, bet tā arī neparūpējas. Tā un viņas aukstie palagi 2. cēliena 6. skatā nekādi nepasargā Antiņu no potenciāli iznīcinošā kontakta ar Nāvi – Melno Māti, kura tur savā varā arī Princesīti.

Krists Pliekšāns

 

Protams, ka nobēdājusies sieva ir jāmierina vīram, no viņa tai pienākas nepieciešamais atbalsts un sirds siltums. Tāpēc dabiski, ka Princesīte ir apsolīta Bagātajam Princim, tie it kā dabiski sader kopā, kaut vai sava prinču statusa dēļ.

Tajā pat laikā nav nekā nesavienojamāka par Princesi un Bagāto Princi. Pēdējais ne tikvien negrasās Stikla kalnā rāpties, viņš arī ir ļoti greizsirdīgs un agresīvs pret citiem kāpējiem, bez kuru uzdrīkstēšanās tak princesei miegs tiktu nomainīts ar mūžīgo miegu. Princis ir uztraukts, ambiciozs un agresīvs – bērns, kam atņemta mīļa rotaļlieta, un par kuru viņš ir pārliecināts, ka tā pieder viņam.

Bagātais Princis ir Raiņa tēva Dēla loma – tik nelaimīga un apjukusi, zaudējot Māti, ka gatavs visai pasaulei nodarīt pāri, ja viņam netiks māte atgriezta. Acīmredzot, tieši tā Krists Pliekšāns ir reaģējis uz Dārtas pārdzīvojumiem – nevis ar izpratni, bet ar pretenzijām un prasībām pret visu pasauli. Šis arī, šķiet, ir pamatkonflikts Raiņa vecāku ģimenē – divi pieauguši bērni strīdas par to, kam kas no otra pienākas.

Bagātais Princis ir zaudējis māti un tas viņam sāp visvairāk, tik stipri, ka viņš nemaz īsti nezina, vai viņam sāp vēl kas. Taču Baltais tēvs, „tūkstošveidis”, kā viņu nosauc Melnā Māte, – viņš pārvēršas gan nabagā, gan cīrulītī, gan Lauskā. Viņš zina, kas ir sāpes. Taču Baltais tēvs pats nespēj modināt Princesi, viņš spēj tikai atbalstīt Antiņu šajā darbā. Un bez šīs palīdzības Antiņš neko neiespētu!

Baltais tēvs ir Krista Pliekšāna Tēva loma. Ļoti atbalstoša attiecībā uz Antiņu, taču pilnīgā bezkontaktā ar Bagāto Princi un galīgi nespējīga palīdzēt tam. Tas arī ir Raiņa tēva iekšējais konflikts – stipra un puiciska Dēla daļa, kura konkurē ar dēlu Jāni un kurai prātīgā un gudrā Tēva daļa nespēj nākt palīgā, bet kura spēj nākt palīgā Jānim – Antiņam.

Ir kaut kas vienlaikus līdzīgs Baltajam tēvam ar Sniega māti un vienlaikus ļoti attālināts. Viņi abi ir ļoti vieni, vientuļi, aseksuāli, bez jebkādas vēlmes atrast kādu, ar ko dalīties savās bēdās. Un tas ir otrs Raiņa vecāku attiecību aspekts.

Raiņa mūžīgie brāļi un ne tik bieži minētās māsas

 

Brāļi, protams, ir Bierns un Lipsts, uz kuriem tādā veidā, kā tie ir parādīti, var dusmoties un var tos pat ienīst – tātad realizēt tās jūtas, ko dzejnieks attiecībā pret saviem brāļiem ir sev pilnīgi aizliedzis. Gluži kā Antiņš, kurš arī neprot dusmoties un sevi aizstāvēt tad, kad viņam klaji dara pāri.

Brāļi atņem Antiņam tēva mantojumu un izdzen no mājas. Taču šeit nav grūti ieraudzīt arī Antiņa dusmas uz tēvu, kas viņu ir atstājis vienu – tēvs taču pats arī aiziet no mājas, nomirst. Un vainas sajūtas par savām dusmām – jo tikai tā var saprast savu silto drēbju atdošanu nabagam un mūžīgo deminutīvu. Kā mēs redzam, tas nav radies tikai epistulārajās attiecībās ar Aspaziju. Jau jaunības dienasgrāmatās figurē „tētiņš”, „Teklīte” utt. Rainis savas dusmas uz tēvu pārnes uz brāļiem – it kā viņu vainas dēļ tēvam priekšlaicīgi jāmirst. Vai – Raiņa mirušie brāļi savā veidā nogalināja to tēvu, kāds mazajam Jānim bija vajadzīgs.

Bierns un Lipsts ir spilgti, plātīgi, narcistiski, kašķīgi savā starpā un vienoti tikai, nostājoties pret jaunāko brāli un visu pasauli. Taču – viņi iet bojā glābjot Princesīti … Lugā tas gan nav rādīts kā cēls un traģisks solis, drīzāk kā sods par viņu egoismu. Šeit Raiņa zemapziņa samaina vietām cēloņus ar sekām – brāļi tiek nogalināti par to, ka ir atņēmuši dzejniekam vecākus, nevis vecāki ir miruši tādēļ, ka gribējuši upurēt sevi un mirt bērnu vietā. Nekādas līdzjūtības pret Biernu un Lipstu, nekādu sēru… Bet tas ir tik tipiski šādās situācijās!

Vēja māte ar saviem Noklīdušajiem bērniem ir divas Raiņa māsu lomas. Kā mātes abas ir vējainas, haotiskas, nejūtīgas, apjukušas, bet tas ir tādēļ, ka arī pašas ir kā noklīduši bērni. Kuri atņem Antiņam pēdējo iespēju sasildīties pie uguns pēc tam, kad tas savas siltās drēbes ir atdevis nabagam. Vēju māte un noklīdušie bērni lugā ir parādīti kā neitrāli, bet objektīvi tomēr konkurenti Antiņam viņa izdzīvošanas centienos. Un indiferenti un neieinteresēti Princeses atdzīvināšanā.

Princeses skūpstīšana un gredzens

 

Vainas sajūtas, kuras izpaužas jau minētajos nabaga apdāvināšanā un mūžīgajā deminutīvā, nerodas tikai kā „atsvars” dusmām, kas grib sodīt tēvu par to, ka tas ir pametis dzīvo dēlu, pievēršoties mirušajiem. Tās rodas arī no tā, ka jaunais vīrietis kā mātes Varonis ir ieņēmis tēva vietu, pie kam skaidri seksuālā plāksnē. Lugā to mēs redzam kā Bagātā Prinča un Baltā tēva attālinātību no Princeses no vienas puses un Antiņa un Princeses „svētās apsolīšanās” aktu Stikla kalnā no otras.

Freidam par visu šo droši vien būtu ļoti skaidrs viedoklis – tas ir klasisks Oidipa komplekss, kurš izpaužas vēlmē apprecēt savu māti un nogalināt savu tēvu. Man, neskaitot jau minēto iebildi par to, ka Vīrieša un Varoņa lomas ir identas tikai vēsturiskā, bet nevis nākotnes perspektīvā, ir vēl viena iebilde šajā sakarā.

Mēs nedrīkstam, kā Freids, aizmirst Sfinksu mītā par Oidipu. Un slavenais Sfinksas mīklas atminējums bija – cilvēks bērnībā, briedumā un vecumā. Varonis negrib apprecēt Māti tādēļ, lai paturētu to uz visu mūžu un tādēļ, lai noņemtu to tēvam. Oidips precoties ir jauns cilvēks, Dēls, kam līdz briedumam ir vajadzīgas attiecības ar sievieti arī kā ar Māti. Un tieši šāda ir arī Antiņa motivācija – atdzīvinot princesi, iegūt sev zudušo Māti. Bet Tēva nogalināšana, no vienas puses, ir vainas sajūtu nogalināšana, no otras – konkurence par Māti nevis pret Tēvu.

Būtībā -Varonis negrib apprecēt savu bioloģisko māti – ja tas tā būtu, tad mums būtu jāatzīst, ka vīrietim ir matriarhātu nostiprinoša motivācija. Nē – vīrietis, sasniedzis pusaudža gadus un jaunību debitē attiecībās ar vīriešiem un viņam ir patriarhāla attīstības motivācija, ja vien viņam nav kādas attīstības aiztures.

Citādi tas ir ar māti – tā gan var gribēt ja ne apprecēt, tad vismaz nelaist prom savu dēlu – tas ir skaidri matriarhāli. Un, ja joprojām strādā projektīvās identifikācijas mehānisms, tad dēls var domāt, ka tiešām PATS grib palikt pie mātes, lai gan tā ir tikai un vienīgi mātes vēlēšanās. Šis iemesls, kādēļ Freids Oidipa kompleksu nenosauca par Īokastes kompleksu, kas būtu daudz pamatotāk. Viņš uzņēmās savas mātes matriarhālo vainu uz sevis!

Tā ir Freida spekulācija, kuru viņš ir izveidojis no sengrieķu mīta Sofokla interpretācijā (kur mātes apprecēšana ir tikai patiesības maksimizācija un metafora, nevis pati patiesība) un no sava personiski īpašā gadījuma no otras. Jo viņam ar savu māti bija 18 gadu starpība, bet mātei ar tēvu – 22. Psihodrāmas pamatlicējam Jakobam Levi Moreno – 15 gadu starpība ar māti, kura ir 17 gadus jaunāka par savu vīru.

Šī aritmētika ļoti „grūž” dēlu Varoņa lomā, liekot uztvert, ka viņš patiešām grib precēt māti. Un nevis tikai mierināt viņu. Un nevis dusmoties uz viņu par to, ka viņam kā Varonim savas tālākās attīstības gaitā pēc Meitas vai Princeses izglābšanas ir vajadzīgas intensīvas attiecības ar Mātes lomu savā partnerē. Un tās nav gluži identiskas lietas.

Lai mēs būtu vēl precīzāki un nepārprotamāki, ņemsim palīgā tehniku, ko izmanto psihodrāmas grupās, bet kas nav „izdomāta” un no „gaisa paķerta”, tā ir noskatīta no dzīves. Protagonists, izvēloties aktierus no grupas dalībnieku vidus, kas varētu spēlēt lomas viņa drāmā, dažreiz var izvēlēties vienu un to pašu aktieri gan Mātes, gan Ideālās Sievietes lomai. Bet tas nenotiek vienmēr! Es pieļauju, ka ja psihodrāmas grupas skaitliskais sastāvs, tāpat kā cilvēka paziņu loka jeb Sociālā Atoma skaitliskas sastāvs, nebūtu ierobežoti, protagonists vienu aktieri abām šīm lomām izvēlētos ārkārtīgi reti. Un arī gadījumos, kad viņš to darītu, viņa motivācija nebūtu šauri seksuāla.

Respektīvi, Freids, ka jau lielisks pārdevējs, reklamē savu preci tā, lai tā nekādā gadījumā nepaslīdētu garām plaša potenciālo pircēju loka uzmanībai un orientējas galvenokārt uz pirktspējīgo mērķauditoriju – jauniem un dzīvi iekarojošiem cilvēkiem. Taču tādēļ viņa teorija zaudē būtisku aspektu – tā neizskaidro vīrieša un sievietes attiecības dzīves vidusposmā, nemaz nerunājot par vecumu. Ja mums būtu jāpiemēro Freida instrumenti šo jautājumu atbildēšanai, tad būtu jāatzīst, ka māti dēls grib apprecēt tikai „uz laiku” un tēvu nogalināt „pa jokam”.

Nāve un vecāku attiecības

 

„Zelta zirgā” nav norādes uz apstākļiem, kuru rezultātā Princese ir aizmigusi. Taču acīmredzamā Melnās Mātes vara pār Princesi, tuvums tai, kā arī perspektīva neatmodināšanas gadījumā nomirt, ir diezgan nepārprotami. Melnā Māte ir pati Nāve, kura ienākusi gan lugas varoņu, gan tās autora ģimenes attiecībās.

Turpinot par pēdējām, mēs redzam tipisku nāves (Pliekšānu gadījumā – bērnu nāves) iespaidu uz attiecībām ģimenē. Vecākiem pazūd iespēja turpināt jaunībai raksturīgās diagonālās Māte – Dēls un Tēvs – Meita attiecības, jo abi šie pāri pārveidojas par trīsstūriem ar Melno māti kā dominējošu tajos abos. Bet tas noved pie divlīmeņu mūžīgas horizontālās nesatikšanās konflikta, neskaitot Nāves veidoto diagonālās nesatikšanās konfliktu. Bērnu līmenī kā Aizmigusī Princese – Bagātais princis, vecāku līmenī kā Sniega Māte – Baltais tēvs (Nabags, Cīrulītis, Lauskis).

Nāve izveido situāciju, kad „nekas vairs nav pa vecam” – iepriekšējā dzīve ir neglābjami beigusies un mēģināt uzskatīt, ka tā nav, nozīmē dzīvot vakardienā un pieprasīt pašiem sev to darīt un neredzēt citu izeju un uzskatīt, ka tā ir normāli… Bet nav jau arī tik viegli atrast izpratni, ko tad darīt un modeli, pie kā „pieturēties” jaunajā situācijā. Dārta Pliekšāne – Princese atrada Dievu – Karali. Taču Dievs kā palīdzība un tā personā visa monoteiskā, patriarhālā kristietība šajā gadījumā ir bezpalīdzīga, tādēļ tiek rīkots konkurss. Un kas gan šajā konkursā uzvar – protams, dēls kā Tēvs.

Šī savukārt ir klasiska situācija, kad čūskas ielien baznīcā – kristīgais patriarhālisms ļauj ievainotajai mātei izmantot savu dēlu. Kristam Pliekšānam atlika vien ironizēt par Dārtas sapni, ka Jānis varētu kļūt par mācītāju: „Kamēr tu klausīsies dēla sprediķi, es apstaigāšu baznīcu un savākšu skanošo!” Protams, ka viņš kā Bagātais Princis bija greizsirdīgs uz Karali – Dievu, kurš atņēmis viņam Princesi – sievu un atdevis to Antiņam – paša dēlam. Krists kā Bagātais Princis meklēja mierinājumu pie prostitūtām – profesionālām Mātēm, tas ir konstatēts fakts. Tāpat kā viņa konflikts ar sievu, kas izpaudās saimniekošanā divos nomas uzņēmumos. Randene un Berķenele bija pirmā šāda izpausme. Mazajam Žaniņam tas nozīmēja abu vecāku zaudējumu un nosūtīšanu „skolā uz Ēģipti” – Vilkumiestu pie mācītāja Svensona ar tā daudzajiem par Jāni vecākajiem dēliem un vienīgo viņa vecuma meitu.

Nāve, monoteisms un politeisms

 

Nāve monoteiskajām reliģijām ir nopietns klupšanas akmens. Jo nāves problēmu tās pūlas risināt, izejot no jautājuma – kas ir pēc nāves. Un tad sākas atbilžu varianti – reinkarnācija, augšāmcelšanās, mūžīga dzīvošana, paradīze, elle utt… Bet neviens no tiem nepalīdz dzīvot tagadnē un pārdzīvot pašu nāves notikumu. Bet, ka tas ir svarīgi, mēs redzam, lasot Zelta zirgu un domājot par Raini. Kā lai šeit neatceras Jungu, kurš teica, ka kristietība, sevišķi tās protestantiskajos variantos, atstāj cilvēku ar Dievu vienatnē, tukšā telpā, vientulībā. Jo Dievs kristiešiem ir visur kur, tikai ne cilvēkā.

Taču ja Dievs tomēr ir cilvēkā kā attīstības mērķis un kā pati attīstība, dievi – kā psihes struktūru veidojošie arhetipi, bet mīti – šo arhetipu darbības funkciju apraksti, tad situācija mainās un nāvi piedzīvojušais cilvēks iegūst cerību. Jo ir Aids grieķiem un Ozīriss ēģiptiešiem, ir Stiksa un Aheronta, ir pārcēlājs Hārons, ir briesmīgā Hekate (starp citu, Saules dieva Hēlija brāļa mazmeita). Ir vairāklīmeņu psihiskā telpa ar milzumu mošķveidīgu būtņu. Ir mīti par Tantala, Sīsifa, Peiritoja un Tēseja, Hērakla, Orfeja un Odiseja piedzīvojumiem Aida valstībā. Ir Dēmetra un viņas meita Persefone – Aida sieva un starp viņiem – Triptolēms, kā zemnieks, kas pieredz nāves un dzīves dialektisko saikni dabā.

No praktiskā, reliģiskā rituāla viedokļa raugoties (bet tieši rituāls – darbība ir tas, kas palīdz – nevis teoloģiski disputi) – slavenās Eleusīnas mistērijas, kuras veselus divus tūkstošus gadu grieķiem bija vieta, kur praktiski pārstrādāt sevī nāves pieredzi. Teiksim tā – ne tik maz instrumentu, ar kuru palīdzību var iedarboties uz nāvi piedzīvojušā cilvēka iekšpasauli – parādīt to viņam un palīdzēt atrast jaunu līdzsvaru. Bet tagad palūkosimies, kāds varētu būt šīs Raiņa vecāku hipotētiskais līdzsvars, gadījumā, ja viņi to būtu atraduši.

Nāves pieredzes integrācija

 

Mēs nevaram individuālo nāves atstāto seku pārdzīvojumu pārvērst par kolektīvu, Raiņa gadījumā – par ģimenes problēmu, noveļot uz citiem atbildību par saviem risinājumiem. Nāve pieprasa pieaugt – turklāt momentāli. Kas nozīmē, nevis spēt uztvert nāvi kā „pārdzīvojamu sīkumu”, kas faktiski ir nāves noliegšana, bet gan kā savu, personisku procesu, par kuru tikai katrs pats ir atbildīgs.

Pašatbildība – tas savukārt nenozīmē noslēgšanos sevī un atteikšanos no pieejamiem atbalstiem un komunikācijas par saviem pārdzīvojumiem. Drīzāk gan otrādi, bet – arī atbildības nenovelšana uz šiem atbalstiem.

Lai ilustrētu, kā es praktiski iedomājos šo pašatbildību, man atkal ir jāizmanto psihodrāma. Ar to es negribu teikt, ka tikai psihodrāma var būt instruments, kuru var izmantot, integrējot nāves pieredzi sevī. Šis instruments ir labākais no manas praktizētās profesionālās pieredzes viedokļa, bet gan jau ir arī citas pieredzes.

Es varu iedomāties Dārtu Pliekšāni kā protagonisti, kura psihodrāmā izspēlē un izstrādā savas iekšējās norises saistība ar savu bērnu nāvi. Vispirms pieņemsim, ka viņas psihē šīs norises varētu būt bijušas strukturētas tā, kā viņas dēla radītajā „Zelta zirgā” – bet tikai pieņemsim, jo mums diemžēl nav informācijas par to, kā to varētu būt izjutusi viņa.

Šādā pihodrāmā varētu būt bijusi saruna starp Melno Māti, Princesi un Vēju māti, piemērām. Tajā kaut kas atklātos – gan, kādi ir bloķējošie momenti šajās attiecībās, gan – kas varētu būt tas, kas tās izkustina no vietas. Ja šo „kaut ko” stimulētu, droši vien parādītos kāda jauna loma – resursi Princesei vai Vēju Mātei. Psihodrāma ir neprognozējama – nekad nevar uzminēt, kā tā attīstīsies un kā beigsies, tādēļ nepūlēsimies to darīt tālāk. Jo šis nelielais ekskurss mums bija vajadzīgs, lai noticētu, ka var izmantot savus, nevis svešus resursus. Ka var palīdzēt sev, nevis izmantot savus bērnus, lai palīdzētu sev. Ka viens var spēt to, ko kādreiz spēja daudzi. Un ka ģimene var būt starta laukums, nevis pienākumu cietums.

Dārta un Krists būtu varējuši palīdzēt paši sev, ja būtu to apzinājušies un sapratuši. Bet – viņi to nesaprata un tas bija atbilstoši laikmetam un tā iespējām. Indivīds varēja būt separējies no ģimenes tik, cik bija, nevis tik, cik viņam būtu bijis jābūt separējušamies. Taču mēs varam uzdot sev jautājumu par šodienu – vai daudz kas ir mainījies? Vai šodienas dārtas un kristi nenoveļ savas atbildības uz bērniem un atrod resursus sevī? Baidos, ka nē. Un tas ir dēļ svārsta aizvirzīšanās otrā pusē – dēļ pārmērīga patriarhālisma, objektu kulta, un saiknes zaudēšanas pašam ar sevi un saviem dieviem.

„Zelta zirgs” un „Uguns un Nakts”

 

Aspazija abus šos Raiņa darbus grupē atsevišķi no pārējiem „teātra gabaliem” un daļēji varētu to atzīt par atbilstošu esam, jo taisnība – to abu sižets ir vairāk mitoloģisks, nekā vēsturisks. Cits jautājums ir, vai tas ir pietiekošs kritērijs klasifikācijai. Galu galā visos savos darbos Rainis runā par sevi. Man nozīmīgi ir tas, kādā kārtībā Rainis ir rakstījis. No šī viedokļa „Zelta zirgs” tieši seko „Ugunij un naktij”, ja neskaita „Ģirta Vilka” fragmentu un citu realitātes aspektu izsakošos dzejas darbus.

„Ugunī un naktī” dzejnieks risina tikšanas cauri pusaudžu un četrdesmitgadnieku krīzēm, tad „Zelta zirgs” to turpina, bet gūst iespēju iet dziļāk Varoņa individuālajā bērnībā un stāsta par Varoņa lomas uzdevumiem. Bet šim stāstam ir izveidots pozitīvs, lomas mūžīgu eksistenci attaisnojošs fināls, kas no Raiņa paša dzīves pieredzes viedokļa faktiski nozīmē – bērnus izmantot ir labi, ģimene kā cietums ir slavējams, attīstība ir atkarībā un Varoņa lomai nav jāmirst. Taču viņš pats šo matriarhālā cirkularitātē vedošo kļūdu neredzēja, lai gan dzejnieka turpmākā dzīve apliecina, ka viņš visumā tomēr turējās pie patriarhālām vērtībām. Tas, ko viņš pagaidām redzēja un neapzinādamies uzsvēra – Varoņa lomai ir objektīva jēga, nevis tikai subjektīva – kā komunikatīvam aģentam, kas pārnes informāciju starp paaudzēm, bet gan tieši kā citu cilvēku objektīvas glābšanas un viņu problēmu risināšanas instrumentam.

Ko var darīt – tāds bija laikmets – visa pasaule nodarbojās ar Varoņa lomas cildinājumiem, un interpretācijām, kuru idejiskā dažādība variēja no Pārcilvēka (Nīče) līdz Nākotnes cilvēkam (Rainis) un Pozitīvā varoņa (sociālistiskā reālisma stūrakmens) līdz Vadonim (Hitlers, Staļins, Ulmanis).

„Ugunī un Naktī” Varonis finālā ļaujas Mātes nāvinošajām skaujām, atliekot tikšanos ar Grēkāzi gan kā pagātnes, gan nākotnes izaicinājumu un resursu. Mehāniski pārceļot uz „Zelta zirga” tēlu sistēmu, tas būtu Bagātā Prinča un Vējumātes attiecības pēc Prinča galīgi neloģiskajām kāzām ar puspamodušos Princesi. „Zelta zirgs” tomēr jautā – kur ir attīstības resursi un vai tie ir? Vai Princesei nav citas izejas kā tikai nāve? Un šos resursus atrod – tas ir galvenais. Varbūt ir par daudz uzreiz prasīt, lai šie resursi netiktu ņemti no citiem?

„Zelta zirgs” arī izvirza vīrišķības jautājumu, gan saistot to ar Varoni, kurpretī „Ugunī un naktī” jau tika strādāts tikai pie diagonālēm Tēvs – Meita, Māte – Dēls. Tomēr abi darbi attiecas nevis tikai uz dzejnieka individuālo attīstību, bet arī uz cilvēces mitoloģisko bērnību. Grieķu mitoloģiskajā sistēmā tā jāsaprot vispirms kā htoniskās attīstības periods ar Lielo Māti – Gaju centrā, aiziešana no kuras beidzas ar „piedzimšanu atpakaļ”. Un šajā ziņā Antiņš ir līdzīgs Lāčplēsim, kurš nevar aiziet no mātišķi varoniskās gravitācijas un tādēļ krīt Daugavā. Labā ziņā ir tā, ka pastāv iespēja tam augšāmcelties kā Pumpura Tumšajam bruņiniekam un Grēkāzim, kas ievadīs Raini pusaudziskajā titānu pasaulē ar tās galveno – Tēva un Dēla konflikta jautājumu centrā. Taču detalizētāk par to – citur, tālāk.

 gaismas.pils

 

 

Komentāri

1 Linda

Paldies! Ceru, ka rudenī to varēs lasīt grāmatā. Man joprojām grūti skatīties tikai monitora lodziņā.
Kaut kā šai fināla bildē miglā palicis Torņakalna baznīcas tornis. Uz to es ieteiktu vērst savus skatus, nu, kaut vai uz mājaslapu, ja nemaldos, LuteraDraudze.lv. Tur nu gan var gūt ticību, ka Dievs IR cilvēkā. Tik bēdīgi un pat traģiski (Dace) lasīt par cilvēkiem – un arī pieredzēt, ka 2000 gadu laikā tik maz ir bijuši, kas spējuši saprast un līdzi dzīvot, ka Dievs tak ir iemiesojies Kristū – un līdz ar to ikvienā no mums, un vēl daudz citu svarīgu, bezgala svarīgu cilvēcisku lietu.
Un kurā monoteiskā reliģijā pastāv reinkarnācija?

2 Linda

Kristietībā, arī protestantiskajā variantā, ir rituāli, kas palīdz pārdzīvot nāves notikumu. Piemēram, dienu no (svēt)dienas, gadu no gada draudzes lielās lūgšanas noslēgumā formula: Palīdzi mums, mūsu Pestītāj un Glābēj, ka dzīvojam tavā mīlestībā, mirstam Tavā žēlastībā, kapā dusam Tavā mierā….. Tas jau laikam jums te liekas par maz, bet man ir palīdzējis.
Tomēr daudz vairāk – Klusā nedēļa un Lieldienas katru gadu. Faktiski viss gavēņa jeb Ciešanu laiks, kas tuvojas.
Vispār – dalība draudzē, ne jau Bībeles lasīšana vien. Ar smadzeņošanu reliģijā neko nevar sasniegt.
Bet Jungam jau grūtības varēja būt tāpēc, ka viņa tēvs bija ne visai veiksmīgs protestantu mācītājs, par kuru kļuva aiz racionāliem apsvērumiem, ne aicinājuma.

3 Linda

Vēl dažas pārdomas Zelta zirga kontekstā. “Melnā māte, vienveidīgā.” Ja vien cilvēks, kam tuvojas nāve, ir spējīgs kaut ko runāt, viņi bieži stāsta par melniem tēliem – putniem vai cilvēkiem.

4 Smithb267

While think this kind of Real estate property industry hope against hope turn back in the positive course? Or maybe can it be at a standstill very young to tell? We’re glimpse many terracing property foreclosures modish ddeebdaddddfeeea

Publicēts: 29.01.2015
Komentāru skaits: 4