Skatīt komentārus

Aspazijas un komata vietas meklēšanas studijas 1

Viss sākās nevis no plīsušas sirds, kā dzied K. Dimiters, – par trauku mazgātāju, kuras pēdējais sapnis bija – lidot virs mirdzošām trojelbusa drātīm, bet no kāda Ūziņu bibliotēkas tvīta – Gunita Kulmane apjautājās, vai man nav kāda ideja, kādēļ Aspazijas brālis ir ticis adoptēts. Atbildēju, ka iespējams tādēļ, ka vienīgos dēlus neņēma cara rekrūšos un tā kā Aspazijai bija divi brāļi, vienam no viņiem tāds liktenis būtu draudējis. Cik atceros, līdzīgas motivācijas dēļ ir adoptēts arī Kārlis Ulmanis, jaunākais no trim brāļiem. Tāds sīks jautājums, bet tad solītis pa solītim un es saņēmu vēl tagadējās bibliotekāres mātes Ligitas Strazdiņas, kas šo Ūziņu kultūras stūrīti kopusi 40 gadus, vāktus materiālus par Aspazijas dzimtu, kas ļāva man ievērojami papildināt to dzimtaskoku (papildinājumi – ar brūno), kurš ir grāmatā „Meita un māte”. Grāmatu rakstot, nebiju uzstādījis mērķi – izpētīt dzejnieces dzimtu ar ģenealoģisku precizitāti, Aspazija bija tikai galvenā persona, kuras dzimtaskokā, biogrāfijā un literatūrā atrodamas tās psiholoģiskās likumsakarības, kuras gribēju parādīt. Taču tagad, ja jau jauni dati mani paši atrod, sajutos ievilkts gribēšanā doties tajos tālāk. Kas to zin, kur tie mani aizvedīs?

4gr_08d_zimejums2015_Papildinats

Dzimtaskoks nav viegla lieta – pat tā grafisks attēlojums ietver sevī tik daudz informācijas, arī neattēlotas, iešifrētas, ka galva uzreiz top pilna un, lai tiktu pie apjēgas, tai jāiztur nopietni pārbaudījumi.

Nezinu, kā tas nācās, kaut gan man citādi bij atmiņa, bet, tiklīdz māte sāka radus uzskaitīt, mani jau pie otrā auguma pārņēma tāda saldena tīksme, it kā es ieelpotu sakaltušu rožu smaržu. Māmiņas vārdi skanēja arvien tālāk un tālāk, un es iegrimu – mazā maigā miedziņā. (Aspazija, Kopoti raksti, VI sēj., Rīga, Liesma[1], Zila debess zelta mākoņos 336.lpp.)

 

Domājot par Aspaziju tālāk nekā grāmatā – par viņas dzīves izjūtu, laikam svarīga ir arī „ģeogrāfija kā psiholoģija”, vismaz tagad man gribas to tā formulēt. Kādu viņa ieraudzījusi savu bērnības zemi un kā pa to staigājusi? Kurp vēries viņas zinātkārā meitēna skatiens? Kas ir bijuši tie pieturas punkti viņas iekšējā ģeogrāfijā, pie kuriem tai būtu gribējies vairāk turēties? Tagad, rakstot par saviem jaunajiem atradumiem, šķiet neiespējami restaurēt Aspazijas dzīves izjūtu bez telpas ar Svētes upi centrā pārzināšanas. Dzīves izjūta – tā ir dzejnieces tagadne, tie nav arhetipi, par kuriem rakstīju grāmatā. Tomēr svarīgi, interesanti, iedvesmojoši.

Tā es nolēmu, ka uz Ūziņiem jābrauc. Nojaušot, ka Gunita ir tāds cilvēks, kas cenšas visiem palīdzēt un gribot kaut kā pasaudzēt viņas resursus, pieteicos atbraukt 18. jūnijā – dienā, kad tur bija jābūt arī manai senai paziņai rakstniecei Ingunai Bauerei un vēl nepazīstamajai „Vides Vēstis” redaktorei Anitrai Toomai. Viņas bija nolēmušas veltīt divas dienas nopietna, bet ne tik plaši pazīstama latviešu dabaszinātnieka prof. Svirlovska dzimtās vides izpētīšanai. Laikam biju naivi iedomājies, ka stundiņu ar Gunitu aprunājoties, varēšu doties tālāk viens pats – pētīt, runāties ar cilvēkiem, funktierēt. Par laimi, korekcijas manam naivumam izrādījās iespējamas un tā man laimējās visu dienu pavadīt kopā ar trim (dažbrīd arī četrām un pat piecām) dāmām. Augstprātīgi dažbrīd iedomājos, nez ko viņas tur būtu vienas visu šo dienu sadarījušas, ja nebūtu uzkūlies es ar „savu” Aspaziju!

Un tā nu es tur ierodos.

untitled

Šī bilde, kā redzams, no bibliotēkas arhīva. Tālāk arī daži materiāli, kuru izcelsme ir no divām mapēm, kas veltītas dzejnieces dzimtai. Bet nākamā bilde atkal no tagadnes – meitenes saposušās ar puķēm matos (nejaukt ar putniem galvās! J), nu gluži kā no Aspazijas „Sidraba šķidrauta” caurviju tēmas – „Vij rozes ap galvu, lai valda prieks!”

2

Tā sākas tā satikšanās ar Ūziņu bibliotēku un „viņas ļaudīm” – priecīga, runīga, atkalredzīga, cerīga, enerģētiska! Turpat blakus arī vecais Tautas nams, kam pirmajā stāvā bijusi krejotava un kas tagad gaida jaunu saimnieku – https://www.facebook.com/gunita.kulmane?fref=ts – kuru Gunita savā dzimšanas dienā FB lapā dēvē par gruntīgu precinieku.

3

Gaiss pilns ar brīnišķo (nedaudz muļķīgo, protams, optimismu), kāds dabā vienmēr valda pirms Jāņiem – sajūtu, ka mums visiem viss vēl priekšā! Viss vēl reiz būs! Un te arī pati saimniece savā valstībā!

4

Priecīgo mulsumu viegli sazemē parakņāšanās pa materiāliem, kas bibliotēkā sarūpēti speciāli man par Aspaziju un speciāli Ingunai ar Anitru par prof. Svirlovski. Es savējos jau lielā mērā esmu iepazinis skenējumos, kas atnākuši ar e-pastu. Bet ir arī kāda neredzēta fotogrāfija – pēdējais Būdnieku saimnieks Dāvids Freimanis (1976 – 1967), par kuru daudzi saka, ka viņš līdzīgs Rainim un tas liek par šo to aizdomāties,  ar četrgadīgo mazdēlu Juri. Un informācija, ka viņa māsa Anna (1881 – 1969) 1906. gadā precējusies ar Jāni Blausu un viņiem bijis dēls Vitauts, kas miris 1946. gadā.

Juris un Dāvids Freimaņi Būdniekos 1964. gadā

Bet tad mēs izlemjam, ka papīri var pagaidīt un visi kopā „dodamies dabā”, pilnīgi paļaujoties uz Gunitas idejām, kurp mūs jāved. Tālāk sekos šīs apkārtvadāšanas apraksts daudzos līmeņos. Maz kas šajā aprakstā būs nobeidzams un akmenī iecērtams. Būs daudz jautājumu – cerībā, ka tie, kam nāksies šo izlasīt un kas zina uz tiem atbildes, nekautrēsies un iekomentēs tās. Tādējādi mēs kopā varētu būt izveidojuši tādu kā platformu diskusijai un savstarpējai paskološanai. Šādas fantāzijas vadīts, liku šim rakstam apakšvirsrakstu – Aspazijas un komata likšanas studijas Nr.1., jo būtu jābūt vēl vismaz Nr.2, kurās būtu jāparādās kaut dažām atbildēm uz izvirzītajiem jautājumiem un gan jau arī jauni jautājumi. Šeit droši vien ir arī kādas kļūdas un pārprašanas. Lūdzu mani par tām atvainot un palīdzēt ar izlabošanu!

Saprotu, ka nedaudz slinki jau tas izklausās, visur būtu pašam cauri jārokas un viss jānoslīpē! Taču man šķiet, ka es varētu nemaz nebūt tas lielākais karsējs, lai šeit aprakstīt sāktais iegūtu savu loģisku nobeigumu, man bija jāuzraksta grāmata – „Meita un Māte”, to neviens cits nebūtu izdarījis. Bet, ja runājam par dzimtaskoku, kurā ir dzejniece Aspazija – tajā ir dzīvi zari un es ticu, ka tie grib sevi atklāt, apzināties un satikties vienā kopējā zīmējumā! Un sevi grib apzināties arī tā senā kultūrvide, kuras daļa ir Aspazija! Ar vārdu sakot – ceru, ka šis raksts tiks bagātīgi un saturīgi komentēts un diskutēts, izveidojot tādu kā Kopdarbu. Un pēdējās – te ir gan manas, gan Gunitas, gan Anitras bildes arī tādā nozīmē, ka svarīgs ir ne tikai tas, kas pogu nospiež. Arī, kas rada gaisotni.

Spuri.

Vispirms apmeklējam vietu, kur kādreiz bijušas Spuru mājas, bet tagad vien klajš lauks, leknu labību no sevis dzenošs.

Iztālēm parādījās Spuru mājas, paceldamās uz kāda pakalniņa un iztālēm mirdzēdamas ar jaunuzcelto ēku sarkaniem dakstiņu jumtiem. Ieslēgtas visapkārt plašā lokā no tumšiem, lieliem mežiem, tās atradās skaistā apvidū. Auglīgie tīrumi ar stipru kviešu zemi tos ieņēma it kā savā platā klēpī un strautiņš ar zaļo, bārkastaino pļavu, gar pašām mājām tecēdams, tos apvija kā ar zaļu zīda jostu.( V sēj. 344.lpp)

5

Šeit dzīvojusi Aspazijas vecākā māsīca Doroteja, ar kuru kopā Elza īrējusi istabu: Viņa gāja ar skaistu cepuri un vispār kā jau liela meita, bet man bij māte nopirkusi kā mazam bērnam melnu zīda kapšonu un mētelīti ar krāgu. Māsīca bij atkal jaunā priekšmetā iemīlējusies, un es ar savu apģērbu – kur es drīkstēju rādīties un kur nu vēl iemīlēties! [..]

…viņa man arī atzinās, neievērodama, vai es to sapratu vai ne, ka viņa esot „iemīlējusies” un tas esot vairāk nekā slimība un ēstgriba, jo sirds sāpot un to nevarot dziedināt. [..] … tas esot Eisberģis un viņa mīlot to tādēļ, ka viņš izskatoties tik bāls un nelaimīgs. (V.s.444.lpp.)

Interesants arī Dores brāļu raksturojums, izskatās, ka vecākais dēls tāds kā „nomīlēts”:

Abi puikas bija jaunāki par māsu. Vecākais no tiem, Krišanītis, bij priekš saviem gadiem pārāk izstīdzis, vārgs un smalks kā pagraba dīglis, kaut gan pēc izskata tas bij kā pienā mazgāts un ar medu barots. Pārāk liela jūtelība bij viņa dzimuma mantojums. Mātei viņš tā bij pieķēries, ka baidījās viņu pavisam no mājām izlaist. Tā pagājušo reizi, kad māte bij taisījusies braukt uz mūsu mājām, viņš bij paņēmis šķēres un sagriezis gabalos mātes gluži jauno kleitu, kuru pēdējā bija nolikusi, lai vilktu mugurā.

Otrs puika, Zamuēls, turpretim bij dzīvs un enerģisks, un tēvs no viņa cerēja dienās lielas lietas.(V.s. 344.lpp.)

Par Doroteju no dzimtaskoka redzams, ka viņai dzims divi dēli – Reinis un Edmunds Meldriņi. Pēdējais kritīs 1. Pasaules karā, kas iemūžināts arī piemiņas plāksnē Zaļenieku baznīcā.

6

Reinim dzims trīs meitas, kam nevienai nebūs bērnu, bet par abu Dorotejas Ginteres – Meldriņas brāļu tālākajām gaitām ziņu nav. Tas tomēr ir svarīgs jautājums – jo tikai caur viņiem vēl būtu varējis turpināties Lavīzes Neibergas pēcteču zars (Aspazijas mātes zars izbeidzās līdz ar Virēnas Rozenbergas nāvi 1956. gadā). Ja Krišjānim un Zāmuēlam nebūtu bijuši bērni, tad nāve būtu uzvarējusi dzīvi. Vai – dzimtaskoka Dzemdes gravitācija būtu izrādījusies vājāka, nekā Nāves gravitācija. Zīmīgas, traģiskas un tādēļ potenciāli stipras nāves – tādas, kas ne tikai noposta kādu patriarhālu virsbūvi, bet salauž pašus matriarhālos dzimtaskoka mājas pamatus.

Grimis šādās pārdomās, kopā ar savām ceļa biedrenēm kāpju atkal mašīnā. Priekšā diezgan tipiska Ūziņu panorāma, kura mainās tikai Svētes upes tuvumā. Kā tā būtu varējusi iespaidot Aspaziju? Kā tā vispār iespaido cilvēkus, kas šeit dzīvo un kas pāri šiem laukiem dodas ceļā – kājām jeb zirga pajūgā? Man liekas, es saprotu, kā Aspazijai varēja rasties impulss, savu bērnības atmiņu grāmatu nosaukt – Zila debess zelta mākoņos.

7

                                                                                Gudēni

Tālāk uz Jēkabniekiem, tas ir kādus 7 km uz leju pa Svētes upi. Vispirms piestājam pie bibliotēkas, kur mums pievienojas vēl viena dāma – Gunitas kolēģe Jautrīte Joze. Tad visi kopā pabraucam gar upes kreiso krastu uz augšu. Vispirms – Gudēni.

8

Te nu mēs esam – Gunita, Inguna, es un Jautrīte (fotografē Anitra), pie Gudēniem. Šīs mājas Aspazijas biogrāfijā svarīgas divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, no šejienes nāk Gudēnu māmiņa, kas nākamajai dzejniecei bijusi ļoti tuva. Viņa ir Dāvja Freimaņa radiniece, ilgu laiku biju domājis, ka tēva māsa (tā tas atspoguļots „Meita un māte” dzimtaskokā), bet tagad no Gunitas esmu saņēmis citu informāciju. Viņas mātei savulaik elektroniski rakstījis kāds Tretmanis, kurš uzskaita visus septiņus Dāvus (1759 – 1937) un Trīnes (1783 – 1872) bērnus, bet Lavīzes to starpā nav…

Gudēnu mamma manai mātei sarunās tā blakām bij ieminējusies, ka viņas nelaiķis bijis bargs un vienmēr sapīcis. Viņš nekad neļāvis viņai darīt, ko viņa gribējusi. [..] Dvēseles skaidrība izstaroja no visas viņas būtnes un apgaroja visu, kam tā pieskārās. Daudz viņa bij cietusi, kamēr skaidra kļuvusi. Es ar saviem bērna prātiem to tumši izjutu. (V.s.326.lpp.)[..]

Viņa būtu varējusi braukt ar visbrašākajiem zirgiem, jo viņas dēlam, pie kura viņa dzīvoja, piederēja vislielākās mājas Zemgalē, skaistā vietā, uz Svētes upes krasta. Dēls jau arī viņai nebūtu neko liedzis, jo viss taču bij viņas pašas un nelaiķa vīra manta, bet viņa gribēja būt vientuļa un sevišķi pie mums atnākt viena pati. (V.s.325.lpp.)

Tanī reizē dabūju redzēt pašu jauno Gudēnu.

Salīdzinot ar viņa māti un tās garīgo vieglību, viņš uz mani darīja smaguma iespaidu. [..] viņš nemēdza rāties, bet toties viss izteicās viņa sejā. Viņš zināja daudz, bet savu zināšanu neizteica uz āru, tāpat arī savas grāmatas viņš nedeva nevienam, tikai reti kādreiz kaut ko no viņām pastāstīja.

Tā pagājušo ziemu viņš, ciemā pie mums atbraucis, bij mātei stāstījis par kādu noslēpumainu grāmatu, kādu viņš esot lasījis, kur esot stāstīts par mūsu sentēviem, latviešiem, kā tie no kungiem dažādi mocīti, un atstāstīja kā piemēru kādu gadījumu, kur muižas kungs licis kādai kalponei acis izdurt. [..] Cik noprotams, tad šī grāmata ir bijusi Merķeļa „Latvieši”, kura tiešām senāk bij aizliegta un grūti kaut kur atrodama.(V.s.327.lpp.)

Ir arī citi iemesli aplūkot Gudēnus – no šejienes nākusi ievērojamā Kleinbergu dzimta, kas vietējai sabiedrībai devusi vairākus pagastvečus, kas, iespējams, ir kaut kādā radniecībā ar Gudēnu māmiņu un viņas dēlu Kristapu.

Bet Jautrītei Gudēni ir bērnības mājas ar vecmāmiņas smaržu.

9

Nākas domāt par dzīvi kā ciklu. Šeit mēs redzam sabrukumu, postažu. Gudēnos patlaban dzīvo krievvalodīgs pensionāru pāris. Apstākļos, kuros grūti stādīties priekšā, kā var pārlaist ziemu. Bet mūsu piecinieks par to vien iedomājas – arī tāda ir dzīve. Un gan jau kādreiz šeit ienāks jauna dzīvība – vietā, kur lauksaimniecības zeme šodien maksā daudzus tūkstošos eiro par hektāru, citādi vienkārši nevar būt!

10

Šādi izskatās Gudēnu kalpu māja uz jautro meiteņu fona. Pēc divdesmit gadiem mēs šādu eksotiku vairs neredzēsim J, citādu!. Bet palūkosimies uz Svētes upi, kas, es domāju, tek arī Aspazijas dvēselei cauri.

11

Tur kādreiz ir bijis īsts tilts, jo ceļš gājis tikai pa upes labo pusi, tādēļ, kā man izskatās, katrai kreisā krasta mājai bija vajadzīgs savs tilts. Un aiz tā līkumiņa peldas divi gulbji.

Beidzot taču mēs pārbraucām pār Gudēnu tiltu, kurš man šķita diezgan bīstams, jo tas bija šaurs, ar pacilus vidu un abās pusēs nebija nekādu aizsarga margu. (V.s.328.lpp.)

12

                                                                                Cūcēni

Un tad mūsu ceļš ved pa Svētes straumei uz Jēkabnieku pusi uz, iespējams, visnoslēpumaināko vietu manā Aspazijas pazīšanā – Cūcēniem. Tagad tur vairs nav tās vecās mājas, kura bija lieciniece vienīgā Anša un Lavīzes Neibergu bērna Lavīzes precībām (1.11.1836.) ar Dāvi Freimani. Atgādināšu, kāzu brīdī Lavīze bija 6-tajā grūtniecības mēnesī ar Annu, kura dzims 9.02.1837. Saprotami jautājumi – ja Anna ir Dāvja meita, tad kādēļ bija neprecēties savlaicīgi? Un – ja Anna nav Dāvja meita, tad kā meita viņa ir? Un kāds bija precēšanās motīvs? Mīlestība? Bērns? Īpašums?

13

Skatos uz šo parku un domāju, kādēļ gan Dāvis Freimanis (1808 – 1881) savu pirmdzimto meitu Annu (1837 – …)no pirmās laulības atdeva Pēterim Ginteram uz Spuriem? Annai taču būtu bijis jāmanto Cūcēnu zeme, kas nāca pūrā tās mātei Lavīzei Neibergai (1819 – 1843) precoties ar „trako Būdnieku”, kā saukuši Dāvi Freimani. Lavīze tiek dēvēta par Cūcēnu mantinieci un šo tradīciju laikam ir ieviesusi Saulcerīte Viese „Mūžīgajos spārnos”. Bet kādi toreiz bija mantošanas likumi? Vai zeme jau bija zemnieku īpašumā? (Piemērām, par Aspazijas dzimtajām mājām „Daukšām” zināms, ka tās tika izpirktas tikai 1874. gadā.) Vai Dāvis saglabāja tiesības uz Lavīzes zemi pēc viņas nāves? Vai viņš nodeva tās mantojumā tālāk? Kam? Grietai, jaunākajai Lavīzes meitai it kā nē, nekas tāds nav dzirdēts. Varbūt Annai? Un kas notika ar Lavīzes vecākiem pēc viņas nāves? Bet paklausāmies Aspaziju pašu.

Starp visām divdesmit govīm man bij arī sava govs, kas man no nelaiķes mātesmātes bij par mantojumu atstāta; tā bij lielas sugas pelēka govs ar baltiem raibumiem. (V.s.254.lpp.)

Šo lasot gan atkal jādomā par daudz kur citur sastopamo Aspazijas spēju pašai sevi suģestēt, noticēt neticamām lietām un tās ar visu lielu pārliecību tālāk nodot. Jo ja mēs šo ņemtu par tīru patiesību, tad tai govij būtu jābūt vismaz kādus 30 gadus vecai!

Grietiņas un Anniņas māte, Būdnieka pirmā sieva, bij vīram pūrā atnesusi lielas mājas, jo viņa bij vienīgā Jēkabnieku Cūcenu mājās. Pēc taisnības abām bārenītēm nācās mantot savas mātes mājas, ja arī pats tēvs nekā nedeva. Bet taisnība cieta klusu, un netaisnība arī nebrēca. Mana māte kā sāpīgu joku atstāsta, ka tā dabūjusi no tēva līdzi divas govis, četras aitas un divdesmit septiņus rubļus naudā. Anniņas pūrs, kura jau bija precējusies, arī nav daudz ko lielāks bijis.(V.s.Bārenīte, 193.lpp.)

14

Šī jau gan ir jaunā Cūcēnu māja, celta, domājams, 20-tā gadsimta 30-tajos gados, ļoti skaista parka ieskauta. Vecā esot nojaukta, bet kaut kā nebija laika pajautāt – cik veca tā ir bijusi? Vai tiešām no Freimaņa pirmās laulības laikiem? Šeit tagad mitinās Bajāru dzimta, kas uzskata sevi par Aspazijas radiniekiem. Šo radniecību gribas noskaidrot. Jo viena iespēja ir, ka Bajāri ir Ginteru pēcteči – to pašu, no Spuriem, Krišjāņa vai Zāmuēla atvases. Ja tas tā būtu, tad dzīve būtu uzvarējusi nāvi, vai – dzimtas matriarhālais pamats būtu spējis sevi atjaunot pēc Lavīzes noslēpumainās un traģiskās nāves 27.03.1943. Ne tikai atjaunojies, bet arī kupli sazaļojis nu jau teju divus gadu simtus pēc tiem notikumiem.

15

Šeit, mājas priekšā, esam notvēruši Bajāra kundzi, kura patlaban zvana vīram un mēģina rast atbildes uz sarežģītajiem viņa dzimtaskoka jautājumiem. Skaidrs, ka tos tik viegli atbildēt nevar. Esmu saistījies ar Bajāru meitu, viņa ir ieinteresēta un gan jau kaut kas jauns te atradīsies. Bet māja ir skaista!

 16

  Kalnanšu kapi

Tālāk dodamies uz Kalnanšu kapiem – liela mana interese jau ir par Lavīzi Neibergu un kādēļ viņa neguļ Freimaņu dzimtas kapos, kurp dosimies vēlāk. Šie kapi ir pa Svētes ceļu no Ūziņiem un Jēkabniekiem uz Jelgavu. Domāju, Būdnieku Dāvis brauca pa šo ceļu, nevis pa Zaļenieku – Svētes ceļu. Lai gan – kas zina, attālumi aptuveni vienādi. Tomēr manu fantāziju ļoti pārbauda šāda bilde – Dāvis Freimanis brauc pa ceļu un nevar nepaskatīties uz nokalnīti, kur dus viņa pirmā sieva un visi ar viņu saistītie stāsti, varbūt pat noziegumi.

17

Šeit nespēju nedaudz nenovirzīties no kopējā plūduma un neparādīt bildi, kas izcila ar divām lietām – vikingu krustu, kam sava interesanta vēsture, un savām ceļabiedrenēm, visām vienā rindā, Gunitai un Jautrītei gan novērsušām skatu no objektīva, bet gana skaistām arī tādām.

18

Ejam tālāk. Ļoti iespējams, ka šeit ir apglabāta Aspazijas mātesmāte, Lavīze Neiberga (1819 – 1843).

19

Lavīzei Neibergai pagaidām nav ne pieminekļa, ne piemiņas plāksnes. Tomēr ir daži netieši pierādījumi, ka viņa varētu būt zemē guldīta šeit. Lavīzes vecākās meitas Annas meita Doroteja Meldriņa dzemdēja divus dēlus. Edmunds krita 1. Pasaules karā. Bet Reinis bija precējies ar Mildu Vilku (02.06.1903. – 01.07.1989.), kuras mātes Alvīnes māte ir Dore Lībrehte (1867 – 1952), precējusies ar Jāni Grosbergu (1853 – 1929). Un tie guļ šeit.

20

Vispār jau Grosbergi ir tāda jaudīga famīlija – tā sarunās uzpeld ne reizi vien. Vēlāk, Zaļenieku baznīcā būdams, vairākas reizes sazvanos ar Annu Zamlovsku, dzimušu Grosbergu. Viņa ir tik cienījamos gados, ka būs jābrauc ciemā, pa telefonu nav iespējams noskaidrot, kur viņa ir šajā dzimtaskokā. Un izskatās, ka arī Bajāri ir kaut kādā sakarā ar Grosbergiem, ja jau tiek blakus guldīti.

21

Man jau ļoti gribētos, lai Bajāri un Zamlovski būtu Lavīzes meitas Annas pēcnācēji. Vai nu no Zāmuēla, vai no Krišjāņa Ginteriem. Bet varbūt arī, ka Bajāri un Zamlovski ir Annas meitas Dorotejas dēla Reiņa Meldriņa sievas Mildas radi. Ja tā, tad tie no Aspazijas dzimtaskoka viedokļa būtu mazāk interesanti. Lai gan – kas to zin. Ja kāds kaut ko pieprecē, tad viņam vajadzīgi pieprecētie resursi. Bet ja tā, tad varam funktierēt, kas tad ir pietrūcis.

Vēl šajā kapsētas daļā ir šāda kapu plāksne – man nav ne jausmas par Annas Matisones saikni ar ģimeni, par kuru interesējos. Bet iespējams, ka tur ir kas interesants!

22

Nu un Grietas Puiķes saikni ar Aspaziju saprast ir vēl grūtāk.

23

Dosimies tālāk …

24

                                Asociatīvs iestarpinājums par Lutartiem un Lībrehtiem

Pametot kapsētu, paliek nepabeigts stāsts par Lībrehtiem – Dāvis Freimanis kā otro sievu pusgadu pēc pirmās nāves apņēma vienu Trīni Lībrehti, bet viņa vecākais izdzīvojušais dēls un Būdnieku mantinieks Zāmuēls – otru Trīni Lībrehti. Viena iespēja – abas ir no ģimenes, kas nāk no tām Lutartu mājām, kas pavisam tuvu Cūcēniem, iespējams pat, ka uz Cūcēnu zemes būvētas. Tas rada asociāciju, ka vismaz Dāvis otrreiz apprecējies „uz ātru roku”, tālu apkārt nemeklēdams. Tomēr man saka, ka visas Lībrehtes esot no citiem Lutartiem, kas atrodas aiz Zaļeniekiem. Nevienus no tiem šoreiz neapmeklēsim, tas jāatstāj uz nākamo ciemu reizi – aplūkot mājas, no kurām nāk Būdnieku saimnieces.

Un vēl viena asociācija par uzvārdu došanu. Ja Dāvis Freimanis dabūja uzvārdu 1834. gadā – 26 gadu vecumā, tad varam pieņemt, ka arī visi pārējie apkaimes zemnieki šo procesu izgāja apmērām tajā pat laikā. Tātad tie noteikti bija kaut ko stāstoši par konkrētiem cilvēkiem, kam tie tika doti. Lībrehts varētu tikt iztulkots kā Lieb(e hat) Recht – mīlestībai ir taisnība. Kādēļ reālam cilvēkam bija dot tādu uzvārdu?

                     Zaļenieku baznīca

Zaļenieku baznīca ir krietni prom no Svētes upes līnijas, kuru bijām ievērojuši līdz šim. Caur Zaļeniekiem tek cita Lielupes baseina upe – Tērvete.

25

Šeit ir kristīta ne tikai Aspazija, arī, piemērām, slavenais bandīts Kaupēns. Bet, palasot Aspaziju, izrādās, ka organizētajai noziedzībai tajā apvidū ir daudz senāki, solīdāki un varbūt pat – arhetipiski pamati.

Te nu uznāk šausmonis, laupītāju virsnieks Tilmanis. Īsti tādā činā viņš gan nebija, bet viņš bija visā plašā apgabalā un vēl tālāk pazīstams zagļu vadonis un sevišķs speciālists zirgu zagšanā. Visi saimnieki viņu gan pazina, bet neviens nedrīkstēja viņu ne sūdzēt ne uzrādīt, jo padarīt tam nekā nevarēja, ikreiz viņš no cietuma izpirkās ārā, un zināt viņš arī ikreiz izzināja, kas viņu uzrādījis, un ikreiz tam smagi atriebās, vai nu galīgi aplaupīdams, vai mājas nodedzinādams.

Viņš dzīvoja mierīgi visu acu priekšā kādās mājās uz nomu un turēja arī šur tur slepenus šķūņus un noliktavas, kur viņam pieveda zagtos zirgus un citas nolaupītās mantas. Sienu un āboliņu priekš ēdamā viņš dabūja no saimniekiem kā meslus, jo katram, kam viņš ieprasījās, savs vezums bija jādod, un to arī katrs labprāt darīja, lai tik varētu mierā dzīvot. Tanī pagastā tad viņš nelaupīja un neļāva arī citiem laupīt, bet izplatīja savu popularitāti tālākos apvidos.

Gāja baumas, ka Tilmanis esot arī izdarījis slepkavības un izlējis cilvēku asinis, bet par to tik sačukstējās slepeni; atklāti to neviens nebūtu uzdrošinājis apgalvot.

Pāra reižu Tilmanis gan arī bij ticis aizdzīts uz Sibīriju [..] Bet abas reizes Tilmanis bij itin drīzi atgriezies atpakaļ un pie tam sveiks un vesels.

[..] Kādā vakarā mēs sēdējām pie vakariņām, visi māju ļaudis nebija kopā, divi puiši bij aizbraukuši kādās darīšanās un tikai divi bij mājā, te iebrauc pagalmā, pulksteņiem skanot, divas kulbas, vienā sēd trīs vīri otrā divi, lielos kažokos ģērbušies, kaut ārā jau bij sācies atkusnis.

[..] kalpones aši nobēg, un abi puiši stāv, gaidīdami, kas nu notiks.[..] Māmiņa stāv galda galā, viņa ir uz visu gatava.[..] Tilmanis, māmiņu ieraudzījis, tūlīt tai klāt, sniedz roku un priecīgi iesaucas: „Ak tu, mana paša audzinātā Čiepiņa, gribēju tevi pēc ilgiem laikiem redzēt, iegadījās taisni garām braukt. Vai atmini, kā abi gājām ganos? Es tev palīdzēju tavas aitas piegriezt, tu jau biji vēl tik maza!”

„Atminos gan, Kristap,” māte teica, „toreiz jau tu biji labs zēns, bet tagad nu tu esi aizgājis pa citiem ceļiem.” [..] Viņai notrūka vārds uz lūpām, jo Tilmanis uz viņu dusmīgi paskatījās, un tagad es ieraudzīju, cik nikns viņa sejs pārvērtās, ka tagad gandrīz tas varēja atgādināt laupītāju virsnieku.”

[..] Tilmanis atkal itin draudzīgi mātei sniedza roku: „Es tev, Čiepiņ, gribu pateikties, ka tu mūs tik labi paēdināji. Dzīvo mierīgi, tev ne matiņš netiks aizskarts – kamēr Tilmanis dzīvs būs,” viņš vilcinādamies piemetināja, „bet tu arī – piemini mani ar kādu labu vārdu.”

Māte apslaucīja acis. „Žēl man tevis, Kristap, žēl…” (V.s.290.lpp.)

Bet nu – prom arī no šīs romantiskās atkāpes un likumīgo zagļu ētikas, atpakaļ pie lietas. Zaļenieku dievnamā mēs satiekam labu sava novada zinātāju un baznīcas arhivāri Aritu Liepiņu.

 26

Arita ir jau sagatavojusi ne tikai debešķīgu mūziku, ar kuru tiekam sagaidīti baznīcā. Arī izdrukas no dokumentiem, kas stāsta par Freimaņiem un Lībrehtiem, kas mani ļoti interesēja. Ak, šīs Baznīcas grāmatas, ne vienmēr saprotamā rokrakstā, vācu valodā …

27

Aritas iedrošināts zvanu arī jau iepriekš pieminētajai Annai Zamlovskai. Tomēr dzimtaskoku lietas pa telefonu noskaidrot nav iespējams. Cik nojautu, viņai ir „dzimtaskoka atmiņa”, viņa domā tādās kategorijās – kas kam ir rada, un no kā ko tādēļ var gaidīt.

Tomēr vispirms jāaptver tas, kas iegūts, pirms braucu vēlreiz. Jāapskata Abgunstes un Ūziņu muižas. Pēdējā man pilnīgs jaunums, arī, ka fon Mēdemi dzīvojuši (galvenokārt?) Abgunstē, Zaļā muiža bijusi tikai medību pils.

28

29

Inguna zina, ko nozīmē par baznīcasgrāmatām meklēties, visi viņas romāni ir kultūrvēsturiski. Tagad jau daudz ir internetā, arī veco laiku avīzes. Bet tur ir vajadzīgas zināšanas, kā atrast vajadzīgo. Man līdz tam vēl jāaug…

Zaļenieku kapi

Zaļās muižas pagasta kapsēta ir diezgan veca un ļoti plaša. Tur atrodas daudz labi koptu kapu ar skaistām puķēm un akmens krustiem, no kuriem mirdz pretim zelta burtos aizgājēju vārdi, viņu dzimšanas un nāves dati un daži skaisti, no Bībeles izņemti pantiņi.

Es gāju no viena kapa pie otra. Saldā puķu smarža no tik daudzām puķēm vienkopu, kura jaucās ar izgarojošo trūdu dvesmu, spiedošā karsme no tuvojošos negaisa – viss kopā apņēma mani ar saldu reibumu un ievērpa mistiskā sajūtā, it kā es nemaz uz pasaules nestaigātu, bet atrastos zem zemes veļu pagalmos un plašajās ēnu ielās. (V.s.389.lpp.)

30

Šeit guļ Dāvja Freimaņa jaunākais izdzīvojušais dēls no otrās laulības Kristaps Freimanis (31.10.1849. – 1910.), kurš vispirms bijis skolotājs Berķenes skolā, bet tad tēvs viņam nopircis īpašumu netālajā Auru pagastā – Martlaukus. Šeit esot guldīti arī pieci no Kristapa 10 bērniem. Kādēļ ne visa ģimene kopā? Kas bijusi Kristapa sieva un kādēļ viņa (kā var saprast) arī neguļ šeit?

31

Zīmīgi vārdi uz Kristapa pieminekļa mugurpuses…

Aspazija par savas mātes jaunāko pusbrāli ir pateikusi diezgan daudz raksturojoša: Abi dēli uzturēja visu vecās dzimtas cienību. Sevišķi tas jāsaka par Kristapu Freimani, kurš vēl pazīstams ne tikai kā bagātnieks, bet arī kā cilvēks ar stipru garīgu fizionomiju – kā sava laika ideju nesējs. Arī 1905. gadā viņš spēlēja lomu, par ko vēlāk būs runa. (V.s.Veca balāde 186.lpp.)

Te gan atkal jāatzīmē, ka visai kritiski jāizturas pret Aspazijas atmiņas īpatnībām – „Veca balāde” viņa raksta, ka vecais Būdnieks miris „ap 60 gadus vecs”. Īstenībā viņš mira 73 gadu vecumā sava buļļa sabadīts. Nākamajai dzejniecei tad bija jau 16 gadi. Un vēl – ka Būdnieki atrodoties kādas 4 jūdzes no Jelgavas. Īstenībā tas varētu būt attālums līdz Jēkabniekiem vai līdz „Daukšām”… Un es neesmu atradis, kur Aspazija būtu rakstījusi par Kristapu 1905. gadā. Bet par savu fantāziju par Kristapu gan viņa raksta.

Gluži neticami izklausās, ka mans mīlas stāsts sākās, kad es biju 7 gadus veca. [..] Šo komēdiju, kurai vajadzēja tapt par nopietnību, bija inscenējis mans vectēvs. (VI sēj. Mana dzīve. 256. lpp.)

[..]…vectēvam radās tāda kombinācija: norakstīt viņam [Kristapam] jau tagad mūsu mājas ar to nolīgumu, ka viņam būtu mani pēc gadiem, kad būšu paaugusies, jāprec.

[..]Tāda kombinācija man turpretim nemaz nelikās neiespējama un likās pat ļoti interesanta. Es jau tūlīt iedomājos, ka es jau tagad būtu līgava, tikai to nevienam nelikšu manīt, ne mātei, ne pašam līgavainim.

[..]…viņš arvien smēķēja cigāru ar ļoti jauku smaršu; no saldiem dūmiem piekūpēja istaba, ka viļņot viļņoja, un smarša vēl ilgi izgaroja no viņa kuplās bārdas.(turpat, 257.lpp.)

Vēl šeit apglabāta kāda persona ar plaši dzirdētu uzvārdu, bet kura pagaidām nav ietikusi manis taisītajā dzimtaskokā.

32

Šeit vēl kāda atkāpe prom no Aspazijas. Zaļenieku kapos guldīts arī piebaldzēns Stērstu Andrejs.

33

Tādas interesantas kultūras sakaru līnijas, sevišķi Vecpiebalgas rakstniecei Ingunai. Un Ligita, Gunitas māte esot dzimusi dzērbeniete.

Un šeit tālāk – Paulu ģimenes kapi, kam Daukšas piederējušas ļoti ilgi. Pēc Vilhelma Valtera tās uz pāris gadiem bijušās kāda Vāgnera īpašums, kurš miris un kura mantiniekiem to ieguvuši Pauli. Padomju gados tie šo īpašumu, protams, nepārvaldīja – tad te dzīvoja iebraucēji no visas plašās padomjzemes. Pauli uz īsu laiku atgriezās pēc neatkarības atjaunošanas, kad tur jau bija ierīkots Aspazijas muzejs, bet tad ne bez liela kultūras aprindu spiediena pārdeva īpašumu pagastam, kas tomēr tur muzeju nofinansēt nespēja. Uz Daukšām man ar vēlreiz jābrauc – biju tur gadus 10 atpakaļ, kad man to izrādīja jaunie māju īpašnieki. Būtu tiem jāuzprasa – kad tikušas būvētas „jaunās” Daukšu mājas? Vai varētu būt, ka pēc 1880-tā gada uzgunsgrēka?

Ūziņi;Aspasija 068

                                                                Fon Mēdemi

Zaļeniekus man bija svarīgi apmeklēt arī dēļ fon Mēdemiem un manām Pirmās nakts tiesību hipotēzēm. Šajā kapsētas stūrītī ir grāfu fon Mēdemu dzimtas kapi (vai zināms, kas tur apglabāts?), kam padomju laikā diemžēl uzglabāti virsū citi mirušie. Ne jau nu vietas trūka, protams. Skaistie, baltie muižnieku kapu pieminekļi šķita kā nekaunīgs izaicinājums boļševistiskajai skaistuma izjūtai.

34

Neliek miera šīs rindkopas no Aspazijas „Mana dzīve”, kuras citēju arī „Meita un māte”:

Mājā pārbraukusi, es stipri saslimu, jo karstā dienvidū biju iebridusi dīķī zināmā laikā: man bija kauns par visām nebūšanām stāstīt, un domāju, ka nu uz visiem laikiem būšu tīra un glīta. Bet iznāca otrādi. Ar pūlēm tikai aizvilkos istabā un ar lielām sāpēm sagulēju trīs mēnešus. Ārstu arvien man ved no Jelgavas, un ar pūlēm tikai mani izglāba.

Izdevumi, protams, bija lieli, un bez tam pagadījās kāds lopu mēris, kas nopostīja visus mūsu zirgus un citus lopus.

Māmiņa bija aiz bēdām pavisam slima, tikai Zaļās muižas grāfs iežēlojās un palīdzēja uzcelt jaunu saimniecību.

Arī jaunu māju viņš palīdzēja uzcelt un sūtīja mums brīnišķīgas puķes no savas siltumnīcas. Kaut tikai tētiņš nebūtu tik stipri padevies alkoholam, ka mūsu lielos laukus un labo zemi gandrīz nemaz vairs neapkopa. Arī no jaunajiem lopiņiem daži noslīka akā. Smalko vilnu puiši valkāja zeķēs.

Māmiņa gan ātri piecēlās, bet viss viņu bija tā sagrauzis, ka tik jauna un skaista tā sāka jau nosirmot.

Mūsu palīgs, grāfs Mēdems, drīz nomira, un tā mēs iestigām bēdās un postā.(VI.s. Mana dzīve, 275.lpp.)

Papētot kaut vai šo interneta dzimtaskoku resursu – http://www.geni.com/people/Theodor-Graf-von-Medem/6000000023193346185 , varam pamazām izšķetināt varenās Mēdemu dzimtas Zaļās muižas / Abgunstes grāfu vēsturi 19. gs. otrajā pusē. Šāda izskatās Abgunstes pils tagad, bet jāņem vērā, ka tā atjaunota pēc 1905. gada nodegšanas – kā skola.

 Abgunstes_pils._2004-09-04

Frīdrihs fon Hemme – Šepings (1820 – 1862) precējies 1848. gadā ar firstieni Aleksandrīnu fon Līvenu (1831 – 1914) un 1850. gadā iegādājies Grīnhofas/Abgunstes īpašumu. Šim pārim dzimušas piecas meitas (Johanna, Doroteja, Marija, Emīlija, Aleksandrīne). Viņu tēvs 42 gadu vecumā mirst, bet māte, kurai tolaik ir 31 gads, pēc diviem gadiem apprecas ar 59 gadus veco, līdz tam neprecējušos Teodoru fon Medemu (1805 – 1890). Šajā laulībā dzimst abu vienīgais dēls Arnolds (1865 – 1899), Aspazijas viengadnieks. Viņa pirmajā laulībā ar Mariju fon Kleistu (1865 – 1896) dzimušas trīs meitas (Elizabete, Marija, Freda), bet otrā laulība ar Natāliju fon Pālenu (1866 – 1929) ilgst tikai vienu gadu, jo Arnolds mirst.

Te, protams, jāpapēta pamatīgāk un jāpārbauda. Nepiefiksēju avotu, kur tas bija rakstīts, bet domāju, nekļūdos (Aspazija gan ar tā droši vien domājusi, paļaujoties uz savu atmiņuJ) – 1880-tajā gadā Daukšās bijis ugunsgrēks, (arī Elzas slimošana un lopu krišana) un tas bijis par iemeslu māju atjaunošanai. Bet vai to tiešām finansējis grāfs Teodors, kuram tobrīd bija jau 75 gadi? Varbūt māja bija apdrošināta un to atjaunoja muižas amatnieki? Vai tiešām varētu būt bijis tā, ka grāfs – vecpuisis precoties ar augstdzimušu atraitni, un tikko ieradies Zaļeniekos, vienlaicīgi uztur romānu arī ar zemnieci Grietu (nav dzirdēts, ka Grieta kalpojusi muižā) un viņai gandrīz vienlaikus ar grāfieni dzimst bērni? Fantastiska versija, bet tad tam Teodoram būtu bijis jābūt vienam velna vecim, īstam babņikam. Bet ja tā būtu bijis, tad saprotamas arī tās rozes no siltumnīcas…

Minētajā citātā atkal redzam šo to no Aspazijas atmiņas un fantazēšanas īpatnībām. Viņa raksta, ka grāfs „drīz” nomiris, bet, kā redzams, tas noticis tikai 1890-tajā gadā, kad viņai bija daudz citu rūpju un diezvai atlika laika par pat iedomāties par Zaļenieku grāfu.

Lasot, kā darbojusies Aspazijas fantāzija attiecībā uz vectēva kombināciju ar Kristapu Freimani, viņai tikpat labi varētu būt bijusi fantāzija, ka viņas mammai ar grāfu kaut kas ir bijis un viņa pati tādēļ ir augstdzimusi dāma. Un ka viņas pusbrālis ir grāfs Arnolds. Atcerēsimies, arī „Atriebējā” ir tāds personāžs, grāfa Rīdera māsasdēls, Arnolds. Un atcerēsimies, ka Sidonija, kurai ir Aspazijas raksturs, ļoti pārdzīvo, uzzinot, ka tomēr nav grāfa meita.

Būtu jau labi, ja visās šajās lietās kāds ar svecīti būtu klāt stāvējis, tad mēs visu zinātu „kā ir”. Bet tad mums nevajadzētu piepūlēt un pārbaudīt savu fantāziju. Tad nevajadzētu meklēt avotos, lasīt Aspazijas darbus, braukt uz Ūziņiem un Zaļeniekiem, pētīt. Bet ja tā, tad kam lai dzīvo? Jo fantāzija taču ir tāda lieta, par kuru pat Einšteins teica, ka tikai pateicoties tai, viņš ir izdarījis savus lielos atklājumus.

                                                                Bibliotekāru dzimta

Ja cilvēkam ir dots darba nemiers, tad tas nekur nezūd arī pēc aiziešanas pensijā. Ligitas Strazdiņas šodienas aizrautība, es pat teiktu – kaislība un fantāzijas izpausmes vieta – ir dārzs. Ne tikai augļudārzs, arī milzīgs puķu un košumkrūmu dārzs. Arī bites, kuru medus mums tiek dots līdzi, – Ligita taču ir biškope, nevis bibliotekāre pēc izglītības!

36

37

Esam ieturējuši pamatīgas pusdienas un tagad dosimies tālāk.

                                                                                Ūziņu kapi

Pirmā interesantā vieta šajos kapos ir šī.

38

Kādos rados Skaidrīte Meldriņa ir Jānim Meldriņam – Dorotejas Ginteres vīram? Man saka, ka Varenie ir, pirmkārt, saistīti arī Vendiņu mājām, kurās mēs arī neiebraucām, bet kur varbūt tomēr kādreiz vajadzētu iebraukt. Arī Meķos, kas turpat blakus, un kur miris Pāvils Rozītis un kur kara laikā nodegusi viņa bibliotēka. Otrkārt, Varenie jau vismaz no pirmās Latvijas laikiem ir saistīti ar banku lietām. Bet varbūt arī senāk – jo „Atriebējā” ir tāds latviešu bagātnieks Vendiņš, kurš kreditē pat muižu, bet kurš autorei ne sevišķi simpātisks, lai gan viņam beigās būtu bijis jāprecas ar Sidoniju, kurā jaušams Aspazijas raksturs. Varbūt šeit slēpjas kāds interesants, ar Vendiņu mājām saistīts stāsts un es grāmatā „Meita un māte” kļūdaini esmu asociējis Vendiņu ar Vilhelmu Valteru vai viņa tēvu. Kaut arī – viņos visos ir kaut kas kopējs – no bijušo muižas kalpu godkārības un attīstības tieksmes uzplaukušais rūpnieku un finansistu azarts. Ļoti interesanta laikmeta zīme.

Un tad beidzot mēs esam pie Freimaņu dzimtas kapiem, kuros centrālā vieta, protams – vecajam Būdniekam – Dāvim Freimanim.

39

Te guļ liela daļa no dzimtas –

40

Var teikt, ka šie ir Būdnieku kapi – tajos guļ šo māju mantinieku līnija. Bet tikai lielos vilcienos, jo kur palicis pats patriarhs Dāvus (1759-1837), no kura, līdzīgi kā no Ābrahāma viss sācies? Pie kādiem Mamres ozoliem viņš guldīts? Grieta Gulbe acīmredzot ir Dāvja Freimaņa 1815. gadā dzimusī māsa, bet Helēna Nīmane – pavisam noteikti kundze bērnu ārstam Nīmanim, kuram liktenis bija piespēlējis pienākumu būt arī Raiņa ārstam, ar sevišķu atbildību tā dzīves pēdējās dienās. Un kurš no Zorgenfreijiem – Aleksis vai Alberts? Vai varbūt viņu tēvs Mihaels, Zaļās skolas skolotājs, kurš agri mira un pēc kura nāves Doroteja ar visiem bērniem uz kādu laiku pārvācās dzīvot atpakaļ uz Būdniekiem, pie tēva? Jā, Dorotejai ceļš atpakaļ pie tēva būs bijis viegls. Aspazija par viņu raksta:

Bez rokdarbiem tante vēl mācīja morāli, un to viņa darīja par velti. Sievietes augstākais tikums pastāv rokdarbu prašanā un saimniecībā. Kas to neprot, tā esot palaidniece un staigājot bez kauna priekš ļaužu acīm netīra un noplīsusi, un noklīstot pavisam no labā ceļa. (V.s.,382.lpp.)

Nu un tad mēs esam prom no Aspazijas, pie prof. Svirlovska. Es gan mūsu ceļojuma laikā esmu bijis tik stipri iedziļinājies savu interešu objektā, ka par profesoru atceros tikai visādas nebūtiskas muļķības. Ka ievedis Latvijā latvāņus, ka bijis noslēgtas dabas, maz runājis un precējis vēlu – kad līgavai jau 49, bet pašam ka tik ne virs sešdesmit. Ka bijis taupīgs, naudu izdevis tikai par īstenlabām lietām un guldījis to zviedru bankās, atstājot mūs ar jautājumu – tā kā pēcteču viņam nav, tad varbūt tās bankas varētu kādu summiņu tagad novirzīt zinātnieka piemiņas uzturēšanai?

41

Anitrai, kā redzams, profesors ir ļoti tuvs. Viņa galu galā ir šīs iniciatīvas autore – atgriezt Eduardu Svirlovski aktīvā tautas atmiņā.

42

Šie latīņu vārdi varētu būt (bet neesmu pilnīgi pārliecināts) tulkojami kā – bija ziņkārīgs, radošs prāts, tapa par pelniem. Burtiski – viens prāts, vieni pelni.

 43

Var redzēt, ka Inguna arī ir pa īstam iedegusies.

                                                                Kūpeņu Jurīši

Tālāk ceļš ved atpakaļ pie Svētes uz Kūpeņiem. Aspazija rakstīja par Kūpeņu Jurīti, kam meita tikusi pie bērna no kalpu puiša un kas nācis savas bēdas uz Daukšām izraudāt. Viņa raksta arī, ka Zeltiņam no Zeltītes ir daļēji Kūpeņu Jurīša raksturs un ka šo pašu tēmu viņa vēlreiz aplūko savā pēdējā un manuprāt, visoptimistiskākajā lugā Velna nauda. Tur šī lieta ar kalpa puiša un saimniekmeitas bērnu beidzas laimīgi, pateicoties velna (kas patiesībā bija Dievs) naudai.

Bet interesanti, ka tagad te ir gan Kūpeņu, gan Jurīšu mājas. Laikam jau laika gaitā te veidojies tāds kā Kūpeņu ciems. Varbūt pateicoties Aspazijai, viena no jaunākajām mājās nosaukta par Jurīšiem? Bet varbūt viss ciema nosaukums ir Kūpeņu Jurīši un nelaimīgajam tēvam nemaz Juris nav bijis vārdā? Un varbūt tas, par ko Aspazija raksta „Zila debess zelta mākoņos”, ir pavisam cits cilvēks – … mēs gatavojāmies nobraukt uz Kūpeņu Jurīšiem, kur arī dzīvoja mūsu radi un ar māmiņu tuvu sagājās. Sevišķi vecais Kūpenis bij ļoti lāga vīrs, kas prata visus saistīt ar savu neizsīkstošo humoru un omulību.(V.s.346. lpp.)

44

Nez, cik gadu ir šai guļbūvei? Pamati noteikti ir vecie – mūrēti no šķeltiem laukakmeņiem.

Kūpeņu mājas pašas atradās visskaistākā vietā, uz augsta upes krasta, kas viscaur bija noaudzis dažādiem kokiem un izvijās lielā augstumā dažādās plaismās un gravās.

Tikpat skaisti bija Kūpeņu plašie dārzi, divi lieli ābeļu dārzi un divi ar ķiršiem un citām ogām. [..] Kūpeņu izlīčotā upē piemita ne tikai zivis, bet arī daudz vēžu piekrastes alās. [..] Kūpeņus ar viņu dabas bagātībām un skaistumu varēja dēvēt par īstu Leiputriju.

Tagadējos Kūpeņos nekāda Leiptrija vēl nevalda, bet redzot, kādi līdzekļi ieguldīti lauksaimniecības tehnikā, gribas ticēt, ka kādreiz tāda iestāsies.

                                                                Būdnieki

Un visbeidzot mēs esam izkāpuši no mašīnas uz ceļa, kas ir vistuvākais punkts, no kura var redzēt koku puduri, kas arī ir viss, kas palicis pāri no meliorācijas varoņdarbiem padomju laikā. Lai tiktu tuvāk, būtu jābrien cauri labībai ka tik ne vairāk par kilometru. To nedarām, padomājam par Būdniekiem no attāluma. Apmērām no šejienes ir gājis ceļš pāri laukam uz Būdniekiem.

45

Vecais Būdnieks klaušu smagumu nebij tik bārgi sajutis kā dažs labs cits saimnieks. Ūziņu muižā toreiz bijis kāds izčabējis barons f. Ginters, ar kuru vecais Būdnieks atradies visai labās attiecībās.(V.s., Veca balāde, 185.lpp.)

Būdnieki 1934. gadā

Bet par visām staltākas pacēlās Būdnieku mājas, uz kurām jau bijām nobraukuši. Jaunbūvētā dzīvojamā ēka, celta no sarkaniem ķieģeļiem, izskatījās drīzāk pēc pils nekā pēc dzīvojamās ēkas. Skaisti tā atcēlās no plašā, zaļā dārza fona, kas to ierāmēja visapkārt. Būdnieki jau arī skaitījās ar savām pāri par četrsimt pūrvietām zemes vairāk par muižu nekā par mājām. Viņas jau arī bija piederējušas kronim un ne dzimtkungam un tādēļ arī vergu laikus un feodālisma spaidus mazāk izjutušas.

Vai es pareizi saprotu, ka Būdnieki nav bijuši Zaļās muižas vai Abgunstes teritorijās un ka Ūziņu muiža, ar kuras pārvaldnieku baronu fon Grothūzu[2] darīšanas kārtojis Būdnieks, ir bijusi valsts muiža, kurā ne fon Mēdemu, ne viņu priekšteču fon Šepingu, ne Krievijas ģenerāļa Virtembergas prinča Aleksandra (tādā kārtībā mainījās Zaļās muižas īpašnieki pēc tam, kad tās uzbūvētāji Bīroni pēc Kurzemes hercogistes iekļaušanas Krievijas impērijā atdeva savus īpašumus kronim) interešu nav bijis?

Ar to arī mūsu ekskursija ir cauri. Braucot mājās, atmiņā nāk Aspazijas teksti, kuros tā trāpīgi raksturo sevi, savas ģimenes cilvēkus un attiecības starp tiem. Atbraucis tos pierakstu.

                                                                Aspazija par sevi

Gribu sākt ar to, kas priekš manas būtības tas svarīgākais bijis un uzspiedis savu noteicošo zīmogu – tas bija no manas mātes puses mans vectēvs, Dāvids Freimanis. (V.s.182.lpp.)

…lupatu aristokrātisma sajūta manī bija ne tikvien iepotēta, tā jau bija manī iedzimusi. Es jutos kā karaliene bez valsts jeb kā valdniece, kuras zeme ir aiz septiņiem kalniem, aiz septiņiem mūža mežiem un kuru tā ne redzēs, ne dabūs. (V.s.209.lpp.)

Lielās meitenes nezin kā bij atbīdītas vai palikušas gluži sāņus. Es vienīgi gāju no vienām rokām pie otrām, bez jēgas, bez samaņas, kamēr sviedri lielām lāsēm ritēja pār vaidziņiem un sirds vai no krūtīm gribēja lekt ārā.

Es instinktīvi sajutu, ka es visus pārvaldu, ka esmu skaista, tikpat ārīgi kā garīgi, un tas mani pašu aizrāva un pacēla.

Beigu beigās, kad taisījos pavisam zaudēt samaņu, man izdevās izbēgt un iziet laukā. (V.s.395.lpp.)

                                                Aspazija par māti

aspazija-1-728

Manai mātei bij visas īpašības priekš attīstības par personību, ja tā tikai nebūtu dzīvojuse patrirhāliskajā dzīves iekārtā un nebūtu bijusi bārenīte. Pēc dabas Margarita Freiman nebij tāda maiga, liriska latviete, kas pate sev griež rīkstes no ābeles, bet sava tēva īstākā meita: ar lepnu gribu un gaišām acīm (V.s.186.lpp.)

Vispār viņas daba nebij tik stipri sievietīga, ka tā visa ar vienu mīlestību vien būtu izsmeļama. (Vs.192.lpp.)

Māmiņa sēdēja galda galā un vadīja pātarus, arvien meldiņu uzņemdama. Viņai bija ļoti skaista plaša balss, kura visiem pāri lidinājās kā ērglis māju zvirbuļiem; viņa jau bija arī izdaudzināta kā dziedātāja, un citos laikos tā arī būtu slavena kļuvusi, bet – viņas ziedons nekad neatnāca. (V.s. 282.lpp.)

Galvenā likteņa lēmēja bija māte, un viņas lēmums noteica:

„Lai mana meita top augsti mācīta, lai viņa panāk to, ko es nespēju panākt, lai viņa top gudra, slavena.” [..] Freimaņu dzimtas garīgā pārākuma apziņas dēmons pārvaldīja arī viņu.

 

                                                                Aspazija par tēvu

…bij radies atkal jauns precinieks. Tam bij pietiekoši liela māja, lai drīkstētu Būdnieka meitu bildināt. Pats Būdnieks aizbraucis vietraugās: ēkas gan pavecas, bet zeme ļoti laba, meitu varēja dot projām.

Pats brūtgāns, Zaļenieku Daukšu saimnieks, pēc ārējā izskata bijis diezgan stalts un par Grietiņu tikai sešus gadus vecāks. Viņa arī nevarējusi taisni sacīt, ka tas viņai nepatiktu, un ko tad vairāk. Viena saskatīšanās, derības un kāzas – un lieta darīta.

No tēva apsardzības meita pārgāja nu vīra apsardzībā vai, pareizāk, no tēva īpašuma vīra īpašumā – kā kustama manta.(V.s.192.lpp.)

Tētiņš arī skaitījās par visai izglītotu, jo viņš bija četrus gadus vai ziemas sagājis skolā un pie tam vēl privātā vācu ģimenē – un viss, kas vācisks, taču bija augstākā kultūra.

Diemžēl šī kultūra un skola gan bij pastāvējusi vairāk bērnu auklēšanā nekā kādās mācībās, kaut gan tētiņš visai nelabprāt atgādājās sava aukles amata, bet tāda nu reiz bija bijusi viņa skola. Pie viņa nesekmības bija gan savu tiesu vainīgs viņš pats, jo viņam – gluži pretēji apdāvinātai māmiņai – bija cieta galva un ar rakstīšanu un lasīšanu viņš gandrīz nenodarbojās. (V.s.285.lpp.)

Par citiem dzērājiem es savā bērna nevainībā biju smējusies, un mana dvēsele visam ļaunam kā balts tauriņš melnam purvam bija pārlidojusi pāri, bez kā tā spārni saslaptu, bet redzēt savu pašu tētiņu šinī purvā – tas tauriņa spārnus darīja mitrus un smagus, un grūti tam bija laisties.

Raudādama es ikreiz tēvu skubināju, lai brauktu mājā, un dažreiz viņš man paklausīja, bet pa lielākai daļai gan ne.

Viņš mani mīlēja un savu mīlu mēdza man pierādīt ar to, ka iedeva man vairāk tēriņa naudas nekā māte. Ja māte man deva trīsdesmit kapeikas, tad viņš šo skaitu dubultoja, skubinādams:

„Ej un pērc kriņģeļus!”

Tas bija tikpat teikts kā „ej iztrakojies un dzīvo pār mēru”.

Māmiņa turpretim, naudu dodama, nokratīja ar pirkstu:

„Nu tik dzīvo taupīgi un godīgi!”

Es tikko varēju sagaidīt māti aizbraucam, kad tūlīt ieskrēju Līkopa un Lankovska bodē, kura atradās tanī pašā namā, un nopirku par piecām vai desmit kapeikām citrona bonbonku, tie man vislabāķ garšoja, un es krimtu tos, ka zobi vien krakšķēja. (V.s.441.lpp.)

 

                                                                Aspazija par tēva audžumāti

Gugiņa – tā es savā bērna valodā biju iesaukusi tēva māti, kuru māte sauca par Grosiņu. Viņa bija tāda sakņupusi vecenīte, mugurā tai brūngans kažociņš, kā rieksta čaumaliņa. Viņa mani esot ļoti mīlējusi un pirkusi man skaistas drēbītes un citas lietiņas, un mani pat vairāk lutinājusi nekā māte. (V.s.206.lpp.)

                                                Aspazija par mātes un viņas tēva attiecībām

Picture1_511f73627655b_511fac4b820bd

Arī starp māmiņu un viņu [mātes tēvu] valdīja tāds bijīgs, salts atstatums, viņi runāja tikai par saimniecību un vispārējo valodu; nekāda tuvāka un siltāka jūsma neieplūda starpā. Mans tēvs jutās pavisam lieks un tikai šad un tad ierūca kādu vārdu, sarunām piebalsodams.

Tēvs un meita laikam bij atsvešinājušies no tā laika, kamēr pirmais bij pa otram lāgam apprecējies un viņam bij no otras sievas bērni, divi dēli un meita. Visu savu rūpību un gādību viņš piegrieza šiem pēdējiem un domājās pret manu māmiņu savu pienākumu izpildījis, izprecinādams to pie saimnieka ar prāvām mājām.

Kā viņai tālāk klājās un kāda bija viņas iekšējā dzīve, par to viņš maz likās zinot; nebija jau arī viņam, izpildot savus dažādos amatus, priekš tā laika.

Un tomēr māmiņa arvien meklēja pēc šīs tēva sirds, jo māte viņai, vēl šūpulī guļot, bij mirusi un viņa jutās gluži bārenīte. (V.s.338.lpp.)

                                                Aspazijas māte un viņas audžumāte

Pamāte bijuse vairāk darītāja nekā runātāja. Ja tā nebijuse ar kaut ko mierā, tad nepalicis pie matu plūkšanas vien. Pamāte pate sevi dēvējusi par stingru sievu un teikuse, ka bez stingrības nevarot būt nekādas labas audzināšanas. (V.s.188.lpp.)

                                                                Beigas

Manas dāmas, palaidušas mani, pašas dodas uz prof. Svirlovska Dimzēniem. Runājas, dzied un dauzās. No rīta izslauc kazas, joņo uz Vecpiebalgu teātri skatīties un viss ir bijis vienkārši dievīgi.

Ūziņu bibliotēka ‏@uzinubiblioteka Jun 18

Beidzas viens lielisks vakars Ūziņu Dimzēnos ar @ibauere un @AnitraTooma un Edgaru Svētiņu. Paldies arī @VRudzitis par apciemojumu! ;)

Ūziņu bibliotēka ‏@uzinubiblioteka Jun 18

@AnitraTooma Lieliska izpētes diena Ūziņos ar @AnitraTooma, @ibauere un @VRudzitis. Brīnišķīgs vakara noslēgums ar Dimzēnu saimnieku Edgaru.

Inguna Bauere ‏@ibauere Jun 19

@VRudzitis Ar burzmu aizmirsu pateikt PALDIES par grāmatu! Ausīs džinkst, bet pēcgarša laba. Viss turpinās un notiek- @AnitraTooma pie manis.

zilaa gos ‏@AnitraTooma Jun 19

@VRudzitis Mēs arī priecīgas, puķēs, gaidām vietējo teijāteri :) Ingunai nagi niez rakstīt par prof.Svirlovski! pic.twitter.com/ikVdpoFVCI

46

6:58 pm – 19 Jun 2015 · Details

Viesturs Rudzītis ‏@VRudzitis Jun 19

@AnitraTooma Ej tā pa to dzīvi un ik pa brīdim ceļazīme – Skaisti! Vai nav skaisti?

zilaa gos ‏@AnitraTooma Jun 19

@VRudzitis Vnk dievīgi!

                                                                Dzimtaskoks

Bet tad pagāja vairākas dienas, kurās es vēl un vēlreiz domās atgriezos pie iedvesmojošā brauciena pa Svētes abiem krastiem, un man sagribējās atgriezties Aspazijas dzimtaskokā. Objektīvi raugoties, Ūziņu brauciens nekādas kardinālas izmaiņas tajā nav ienesis. Varbūt tādas ienesīs cilvēki, kurus esmu uzrunājis un kuri zina vairāk par mani. Tomēr subjektīvi kaut kas ir mainījies, šķiet, priekš manis tas dzimtaskoks atdzīvojies.

Es šeit nerunāju par dzimtaskoka vidusdaļu – Grietas pēcnācējiem, tur viss izrunāts jau grāmatā un nekas nemainās. Bet augšdaļā izveidojušies kā tādi divi spārni – pa kreisi mātes mātes Lavīzes spārns un pa labi – mātes tēva Dāvja spārns.

Par pirmo var teikt, ka tajā daudz kas vēl neizgaismojies, bet varbūt, ka tajā neizgaismotajā daļā „Dāvja asiņu” nemaz nav, lai gan es joprojām ceru uz Zāmuēla un Krišjāņa pēcnācējiem. No šīs puses nāk tāds kā silts, dzīvelīgs, kolektīvs spēks. Nezinu, kā tas ir varbūtēji „pieprecētajā daļā”, kurā vairs nav ne Dāvja, ne Lavīzes asiņu, bet tajā, kurā tās ir, rodas tāds kā „nomīlētības” iespaids – kaut kas no Lavīzes meitām tāds nāk, varbūt tādēļ, ka bārenes, viņas nomīlē savus bērnus, sevišķi puikas. Nomīlēšana jau, protams, apzināti ir veids, kā bērnu no nāves pasargāt, izglābt. Bet pēc sekām mēs redzam, ka tā tur ir slēpusies. Annas dēls Krišjānis ir tam spilgts piemērs. Protams, iespējams, ka viņa defekti ir arī iedzimti un ģenētiski, bet varbūt viņam tā klājies tādēļ, ka viņš ir vecākais dēls, mammas lellītis. Šķiet, līdzīgi ir arī ar Grietas vecāko dēlu Kristapu un tikai nedaudz labāk ar jaunāko – Zāmuēlu. Domāju, meitas – Annas Doroteja un Grietas Elza arī ir nomīlētas, bet tikai citādi, tā kā mātes to dara ar meitām, nevis dēliem. Šķiet, Elza ir vairāk identificējusies ar savu māti kā Doroteja, varbūt arī tādēļ, ka Annas vīrs izklausās kā daudz līdzvērtīgāks savai vecā Būdnieka meitai nekā Grietas vīrs savai. Ja tā, tad tas ļāvis bērniem būt ne tik cieši mātei klāt pievilktiem. Tas kaut kā ir ietekmējis dzimtas turpināšanos, kas attiecībā uz Grietas bērniem ir skaidri redzama, bet par Annas pēcnācējiem mums vēl jāatbild uz daudziem jautājumiem.

Vispār rodas iespaids, ka „Lavīzes pusē” Nāve neparāda savu izkapti skaidri un redzami, tā kaut kā sapinusies dažādās dzīves grūtībās un izskatās pēc tām, ieskaitot jau minēto nomīlēšanu. Tomēr tā Nāve tur ir un nerodas iespaids, ka Dzīvei būtu kāds pārsvars, nerunājot nemaz par pārliecinošu.

Otrā – Dāvja pusē, valda pilnīgi cita emocionālā temperatūra. Es runāju par iespaidu, ko rada zars, kas nāk no Dāvja Freimaņa otrās laulības pēcnācējiem. Tur ir atklāta Nāve, nevis slēpta kā Lavīzes pusē. No astoņiem bērniem pilngadību sasniedz un pēcnācējus rada trīs. Pārējie, izskatās, mirst maziņi, izņemot Lizeti, kura šķiras no dzīves 14 gadu vecumā. Nākamajā Būdnieku mantinieka – Zāmuēla līnijā – mirstības vairs nav, bet arī dzimstība stipri mazinās. Tad mājas manto Dāvids, kam atkal trīs bērni, vienīgais dēls krīt karā tāpat kā „LavĪzes puses” Edmunds Meldriņš, bet no dvīnēm bērns ir tikai vienai. Viņam būtu jāsaucas par Juri Veldi, bet viņš maina uzvārdu un ir Freimanis. Cik lielu iespaidu uz viņu atstājis dzimtaskoks? To mēs pagaidām zinām pārāk maz.

Par „Dāvja pusi” daudz ko mums varētu pateikt Zorgenfreiju likteņi. Tas arī tik zīmīgi Dorotejai – dabūt no vīra, kam jāmirst, četrus bērnus, saņemt atbalstu no Zaļās muižas un Būdniekiem to audzināšanā, bet dzīvot vienai, nebažījoties par to, ka kāds vīrietis varētu būt tik patriarhāls kā pašas tēvs vai jaunais Gudēns un maisīties viņai pa kājām. Kādu iespaidu tas būs atstājis uz bērnu likteņiem – tēva agrīna nāve, nevis mātes?

Kristapam Freimanim no tēva pirmās laulības traģēdijas būtu jābūt mazāk ietekmētam kā vecākajam brālim Zāmuēlam. Varbūt viņš aiz sevis atstājis kuplu izdzīvojušu pēcnācēju pulku? Nez kurā baznīcas grāmatā būtu jāmeklē Auru pagasta Martlauku saimnieka raduraksti?

Visaizsargātākajiem būtu jābūt Dāvja Freimaņa brāļiem un māsām. Bet kas noticis ar viņiem? Būtībā jau jebkuras traģēdijas vienīgais dziļuma kritērijs ir pēcnācēju demogrāfija. Erots cīnās ar Tanatu un demogrāfija parāda šīs cīņas rezultātu. Šodien mēs joprojām īsti neesam izšķīruši, kāds tālākais rezultāts ir par Tanata uzvaru 1843. gada 27. martā. Es domāju – tas rezultāts ir noticis, bet nav vēl paziņots mums. Cerēsim, ka tas notiks.

 FullSizeRender (1)

[1] Turpmāk citātus no šī sējuma un darba – Zila debess zelta mākoņosatzīmēšu saīsināti – V.s. un uzrādīšu lappusi, kurā meklēt.

[2] S. Vieses grāmatā „Mūžīgie spārni” minēts šis uzvārds. Vai arī viņu sauca fon Ginters? Varbūt tā ir viena un tā pati persona?

Komentāri

1 Man patika

Izlasīju ar lielu interesi gan šo, gan jauno rakstu par Būdnieku. Neticami, kas ir iznācis no viena nejauša tvīta…
Pārzinot tās puses “ģeogrāfiju”, nevaru saprast, kādēļ Aspazija uz Gudēniem ir braukusi pāri Gudēnu tiltam? Jeb, tad ceļi ir savādāk gājuši, jeb Gudēnu mājas ir atradušās citā vietā, otrpus upei? Šobrīd tak no Daukšām uz Gudēniem nav jābrauc pāri nevienam tiltam…
Man patika, paldies!

Publicēts: 25.06.2015
Komentāru skaits: 1