Skatīt komentārus

Sāksim ar pētīgu brīnīšanos par to, kā dzīvā daba uz Zemes kaut kad sākusi dalīties divos dzimumos. Tā, protams, ir izteikti mazākā dabas daļa, jo uz mūsu dzimtās planētas joprojām dominē bezdzimumvairošanās princips. Kādas funkcijas šajā bioloģiskajā revolūcijā tika piešķirtas sievišķajam un kādas vīrišķajam?

Man sievišķais asociējas ar matēriju, materiālo – pēcnācēju iznēsāšanu un atdalīšanu no sevis. Tādēļ arī bezdzimumvairošanos es uztveru kā sievišķo, kad tas lieliski protas bez vīrišķā un ar vairošanās uzdevumu tiek galā pats. Savukārt vīrišķais, manuprāt, ir enerģētiskais un garīgais – apaugļot sievišķo, iedot tam ģenētiskās mainības turbo. Tā ir pirmā vīrišķā funkcija – APAUGĻOT. To kā vienīgo redzam pie bitēm – bišu māte dēj gan darba bites, gan tranus. Pēdējie ir kā lieli spermatozoīdi, ar pusi no tā ģenētiskā materiāla, kas darba bitēm un mātēm. Radot “spermatozoīdus” bišu māte kaut kādā ziņā pilda arī vīrišķo darbu, gan tiek no tiem (citu māšu dētajiem) apaugļota. Bet tai ir arī iespēja dēt ģenētiski pilnvērtīgas darba bites. Tās tikai daļēji ir “sievietes”, jo nedēj, taču “zīda” – baro dējumus ar peru pieniņu.

Bites ir ļoti sena dzīvības forma uz Zemes. Daudz senāka par omāriem, kas pārādījušies “tikai” pirms 350 miljoniem gadu un turpina eksistēt nemainīgā dizainā. Tātad ļoti veiksmīgs dabas radījums, veiksmīgākas pat par krokodiliem, kas radušies vien pirms 200 miljoniem gadu. Omārus pieminu tādēļ, ka pie tiem parādās tas, ko es saucu par otro vīrišķo funkciju – APSARGĀT.  Nezinu, vai kaut kas tāds nav radies vēl agrāk, omārus pieminu tikai tādēļ, ka par tiem raksta kanādiešu psihologs Džordans Pītersons, kuru kāda man ļoti komlimentējoša dāma nosauca par “kanādiešu Rudzīti”.

Par to apsargāšanas funkciju parasti saka tā – vīrišķie indivīdi sacenšas par tiesībām uz seksu. Viņi nemitīgi cīnās savā starpā, trenējoties aizsargāt sugu no ārējiem apdraudējumiem, un stiprākie ar savu ģenētisko materiālu piedalās nākamās paaudzes radīšanā. Taču tikpat pareizi būtu teikt – sievišķie indivīdi ar savu riesta smaržu palīdzību sarīko vīrišķo turnīru, lai izvēlētos tēvus saviem bērniem. Tātad apsargāšanas funkcijā mēs redzam iekausētu arī apaugļošanu. Pie bitēm tās ir šķirtas, ar apsargāšanu vēl nodarbojas dāmas.

Par dzīvības formu, kurā apaugļošana un apsardzība ir stabili nostabilizējusies kā vīrišķības pazīme, var minēt cilvēkveidīgos pērtiķus. To aplūkojot, man svarīgs ir ne tik daudz KARŠ (ar citu pērtiķu baru tēviņiem), cik MĀCĪBAS (sacensības pērtiķu bara iekšienē). Tās notiek divās discpilnīnās – 1) kautiņš bez noteikumiem; un 2) politika, jo visstiprākajam tēviņam jāuzmanās, lai vājākie neizveido tādu koalīciju, kas uzvarētu stiprākā tēviņa draugus un līdz ar to nogāztu stiprāko tēviņu no troņa nomainot to ar citu.

Šī raksta mērķiem svarīgi nepalaist garām, ka tēviņu cīņas rezultātā rodas HIERARHIJA. Savdabīga turnīra tabula, kurā notiek nepārtrauktas izmaiņas, nebeidzama kustība. Vīrišķo indivīdu bioķīmija – tas tā ir gan omāriem, gan pērtiķiem, gan cilvēkiem – ir atkarīga no UZVARĀM. Ja tās gūtas, tad indivīds dabū balvu – laimes hormonu seratonīnu. Ja uzvaru nav, nav arī seratonīna. Bet ja nav seratonīna, tad draud depresija, kas, savukārt, noved ātrākā vai lēnākā nāvē. Dabiskā izlase.

+++

Šodienas feministu un kreiso liberāļu retorikas galvenais asmens vērsts pret “vīriešiem, kas izskatās pēc vīriešiem” un to bioloģisko nepieciešamību sacensties, lai cīnītos par seratonīnu un līdz ar to – savu izdzīvošanu. Tas galvenokārt ir vērsts pret uzvarētājiem šajā sacensībā – tiem, ko pie pērtiķiem sauc par alfa-tēviņiem. Šī retorika tādēļ ir gan stulba no vienas puses, jo bioloģiju nevar ne izmainīt, ne uzvarēt, gan efektīva no otras – ja skatās no kreiso liberāļu  mērķu – pazemot vīriešus – viedokļa.

Kā jūtat, es cilvēkus neredzu kā no pārējās dabas atrautus un pēc citiem principiem funkcionējošus. Tiem gan ir arī trešā vīrišķības pazīme – APGĀDĀT. (Cilvēkbērni aug ilgāk, tādēļ mātēm vajag daudz vairāk tēvu iesaistes, lai bērni izaugtu. Bet šajā rakstā ne par to.) Arī cilvēku vīriešos ir kaut kas no bišu traniem, omāriem un pērtiķiem. Bet mēs, protams, esam daudz advancētāki un diferencētāki. Mums nav tikai divi “sporta veidi” kā pērtiķiem – kautiņš bez noteikumiem un politika. To ir neskaitāmi, līdz ar to arī vīriešu hierarhijas ir neskaitāmas.

Še svarīgs ir Zemes pārklājums ar cilvēkiem, kuru skaits pēdējā gadsimtā audzis eksponenciāli. Bet tas nozīmē, ka katras vīriešu hierarhijas ģeogrāfiskās robežas sašaurinās un sašaurinās, liekot tām vai nu samierināties ar arvien sarūkošu teritoriju jeb karot un censties to paplašināt. (Vārdus “teritorija” un “karot” lūdzu uztvert ne tikai burtiskā nozīmē). Vīrieši, kas APSARGĀ, gan fiziski gan virtuāli nemitīgi cīnās, jo bioloģija liek justies izaicinātiem dreifēt starp kautiņu un politiku jebkurā no hierarhijām.

Sociālo struktūru pamatā, kuras izveido cilvēki, ir arhetips jeb visur atkārtojošās struktūra, kuru atkailinātā veidā redzam pērtiķu barā. Pirmkārt, vīriešu un sieviešu teritorijas jebkurā no kolektīviem veidojumiem ir šķirtas. Otrkārt, tās apvienojas tikai 1) vairošanās ritu un 2) aizsardzības no ārējiem apdraudējumiem laikā. Treškārt, sistēmas ārējo, vīrišķo slāni veido hierarhija no hierarhijām.

Kamēr cilvēku uz Zemes vēl nebija tik daudz kā tagad, veidojās valstis kā teritoriāli veidojumi. Tās strukturēja varas attiecības starp vīriešiem, kas sevī ietvēra ne tikai alfa un beta, bet visu alfabētu un vēl vairāk. Pēc tam diferenciācija turpinājās, teritoriālie veidojumi radās un bruka līdz izveidojās nacionālās valstis. Bet skaidrs, ka vienmēr un visur starp vīriešu hierarhiju strukturētajām teritorijām (nācijām) norisa karstāks vai aukstāks karš.

Un tad iestājās mūslaiki – ar to es domāju 7,5 miljardus cilvēku uz nabaga planētas. Tas noteicis jaunu konkurences līmeni civilizācijas vīriešu daļā. Pēc teritoriālām un nacionālām valstīm uz skatuves uznākušas transacionālās korporācijas, kuras ir traki advancētas, no vienas puses, bet no otras – cīnās par ietekmi tāpat kā tēviņi pērtiķu barā un starp bariem. Amazon lielākajam akcionāram Bezosam patlaban pieder 200 miljardi dolāru, Īlonam Maskam – 100. Kas pret to ir tāda Latvija ar kaut kādiem 10 miljardiem valsts gada budžeta? Transnacionālās korporācijas ir saplūdušas ar tām hierarhijām, kas Eiropā un pasaulē valda jau simtiem gadu, vismaz kopš viduslaikiem. Var teikt, ka mums ir darīšana ar globālām megastruktūrām, kuru spēks un ietekme pārsniedz gandrīz jebkuras pasaules valsts spēku un ietekmi. Izņēmums varētu būt ASV un Ķīna.

+++

Senāk kari starp vīriešu hierarhijām nozīmēja tikai vīriešu lietu. Bet to rezultāti ietekmēja arī sievietes. Tās varēja darboties pa māju, ar bērniem un bezpalīdzīgi vērot, kā mainījušās ne tikai valsts robežas un vara. Mainījies arī laulātais draugs – zaudētāju nomainījis uzvarētājs.  Latvieša vietā nācis krievs vai vācietis.

Varam jau sašust par tādu neprātu un pievienoties pacifistiem, puķu bērniem un karavīru māšu komitejām. Dziedāt 1968. gada laikmeta ikonas Džona Lenona “Imagine”. Taču nedomāsim tik šauri, neaizmirsīsim dabas bioloģisko mērķtiecīgumu un “gudrību bez prāta”.  Saskaņā ar to sievietes vienkārši nedrīkst izvēlēties zaudētājus. Tikai viena patiesības puse ir tā, ka sievietes kā olimpiskās balvas ceļo no viena pie nākamā uzvarētāja. Tikpat labi var teikt, ka tās savu bērnu interesēs ir vīriešu kariņu sarīkotājas un uzvarētāju pasludinātājas.

Atcerēsimies Veco Derību un tajā aprakstītos nemitīgos karus. To loģika ir vienkārša – uzvarētājs nogalina visus zaudētāju ieročus nest spējīgos vīriešus, apprec zaudētāju sievietes, adoptē viņu bērnus un audzina tos uzvarētāju interesēs. Vai mūsdienu karos – starp transnacionālajām korporācijām un nacionālajām valstīm un to savienībām ir principiāli citādi? Citādi ir tikai tas, ka laiks vairs nerit lineāri, bet tas nav ļoti principiāli. Tāpat kā tas, ka zaudētāju nogalināšana ne vienmēr ir fiziska – tās vietā var tikt piemērota pazemošana, aplaupīšana vai nākotnes atņemšana.

Mūsdienās mēs esam liecinieki divu globālu sistēmu sadursmei, kura tiek izspēlēta ASV prezidenta vēlēšanās. No vienas puses globālisti un spekulatīvais finanšu kapitāls, kuru hierarhija rūpīgi austa visu pēckara laiku un izpletusies pa visu pasauli, ieskaitot, protams, arī Latviju. Globālisti tiek asociēti ar Demokrātu partiju, bet to pretinieki – ASV patrioti vai izolacionisti – ar republikāņiem.  Pēdējie uzsver nacionālās intereses un grib atteikties no pasaules policista lomas, kas ir globālistiem vitāli svarīgs varas noturēšanas mehānisms pasaulē. ASV patrioti diezvai zina, kur tāda Latvija atrodas uz kartes, bet to oponenti jau kopš 90-tajiem šeit ir izveidojuši savas ietekmes tīklu. Nepārspīlējot var teikt, ka mūsu valsts neatkarība ir tikai deklaratīva. Bet citādi nemaz nevar būt – pat Krievija pēc PSRS sabrukuma ir kļuvusi par ASV vasaļvalsti. Krievu impēristu elite tur īkšķus par Trampu, jo cer (veltīgi, visticamāk, jo Krievijas valsts pārvalde un ekonomika ir globālistu ietekmē), ka tas atbrīvos viņus no globālistu kundzības un ļaus Putinam kļūt par ietekmīgu spēlētāju pasaulē.

+++

Ar šo rakstu nepretendēju pārkvalificēties par politikas komentētāju. Manas intereses objekti – es cenšos saprast, vai 1) feminisms, 2) kreisais liberālisms un 3) demokrātija ir tikai politiskas un sociālas konstrukcijas, jeb tiem ir arī bioloģisks/arhetipisks pamats.

Manuprāt, visu ļoti novienkāršojot – feminisms cita starpā ir arī veids, kā sieva tiek pavedināta un viņai tiek samaksāts, lai tā nodotu savu vīru. Viņa saprātīgi izvēlas to, kas var maksāt vairāk vai dažos gadījumos – vienīgo, kas maksā. Vispasaules globālistu elite izmanto feminismu kā piekto kolonnu nacionālajās valstīs, lai tās cīnītos pret nesalīdzināmi mazākām, salīdzinājumā ar globālistiem, vīriešu elitēm. Instrumenti – sieviešu tiesību stādīšanu pāri bērnu tiesībām, sieviešu nodarbinātība – iekļūšana vīriešu hierarhijās, Stambulas konvencija, ņirgašanās par nāciju demogrāfiju utt. Būtībā notiek tas pats, ko rāda Vecā Derība un ko rāda pētījumi par pērtiķu dzīves organizāciju. Izmantotās, feminismā iesaistītās sievietes, neredz, ka viņas tiek mēģināts pārveidot par vīriešiem, iznīcinot sievišķību un “sievietes, kas izskatās pēc sievietēm”. Bet tas nav iespējams, jo sievietēm ir pilnīgi cita bioķīmija, vienkāršojot var teikt, ka viņām jācīnās nevis par seratonīnu kā vīriešiem, bet par grūtniecību. Tātad – feminisma mērķus – kļūšanu arī par vīriešiem – sasniegt nav iespējams, bet slepenos – vājināt nacionālās vīriešu hierarhijas – var.

Ne tikai sievietes izmanto. Kreisā liberālisma ietveros arī visas iespējamās minoritātes – homoseksuāļus, sīkākas reliģiskās grupas, nacionālās mazākumtautības… Tomēr visam tam cauri spīd bioloģiskais arhetips – cīņa pret lokālo alfa vīrieti, iesaistot tajā vietējos beta tēviņus, neveiksminiekus un vārguļus, kuriem neveicas ar seratonīnu godīgā cīņā par vietu hierarhijā. Tā ir arī Dēla kūdīšana pret Tēvu – to pašu, kas judeokristīgajā tradīcijā ir Dievs. Vai kas grieķu mitoloģiskajā piramīdā ir Zevs. Kas feodālajās valstīs ir karalis. Kas katoļu baznīcā ir pāvests. Kas pusaudžu grupā ir tās līderis. Lielāka hierarhija cenšas sevī iekļaut mazāku. Bet tas iespējams, tikai kaut kā eliminējot mazākās grupas līderus.

Un visbeidzot par demokrātiju. Vai nav dīvaini – nevienam neienāk prātā vispārējās vēlēšanās ievēlēt ķirurgus vai simfoniskā orķestra mūziķus. Jo kā gan tauta var zināt, kurš ir kvalificētāks, lai ieņemtu attiecīgo vietu? Bet valsts un ministriju vadītājus ievēl, pat neprasot uzrādīt nekādu izglītības dokumentu, ka pretendents pārzin likumdošanu un valsts institūciju funkcionēšanas tehnoloģijas. Uz visiem stūriem tiek skandēts – tikai demokrātija nodrošina pilsoņu interešu ievērošanu.

Dažos gadījumos tas tā varbūt ir – piemērām, Šveicē. Bet vairumā gadījumu nav, kas liek izvirzīt naivo jautājumu – kam pieder valsts? Naivo tādēļ, ka jautātājam acīmredzot ir bijusi ilūzija, ka pilsoņiem – tā kā tas rakstīts Satversmē. Bet vai tiešām valsts pilsoņu interesēs ir visas tās nejēdzības valsts pārvaldē, par kurām katru dienu publiski tiekam informēti?

Prasība pēc demokrātijas tiek uzturēta tādēļ, ka parasto cilvēku balsis ir iespējams nopirkt. Ne jau tik primitīvi kā savulaik vienotībnieks Zaķis. Smalkāk – vai nu vietējā oligarhāta interesēs, sponsorējot politiskās partijas vai globālistu interesēs, izmantojot Sorosa fonda un tamlīdzīgu struktūru tehnoloģijas. Bet nav iespējams samaksāt uzņēmuma īpašniekam, lai viņš darītu kaut ko tādu, kas kaitē viņa biznesam. Un nav iespējams korumpēt karali valsts ienaidnieku interesēs.

Demokrātisku sistēmu funkcionēšanā redzam to pašu pērtiķu cīņu. Vienkāršie pērtiķi apmaksā kautiņus, kuros beta tēviņu pulciņš cīnās par to, lai kļūtu par alfa. Hierarhiskā struktūra atrodas nemitīgā mainībā, tāpat kā pie pērtiķiem. Tas, kas šodien ir politiķis, tātad beta tēviņš, rīt var kļūt par alfu, bet parīt par bara invalīdu. Tas neveicina konsekventu atbildību par valsts attīstību. Labākais piemērs Latvijas vēsturē tam ir periods līdz 1934. gada 15. maijam.

Valsts varas avots var būt tikai Dievs – ar cilvēcību un kultūru papildinātā daba, tātad bioloģijas likumi + kultūra. Papildinājums ir tas, ka Dievs visa cita starpā ir arī neuzvarams alfa tēviņš – grieķu galvenais dievs Zevs tā arī uzvedas. Katrai dievietei vai mirstīgai sievietei ir gods ieņemt bērnu no Zeva. Dieva vietnieks Zemes virsū ir Karalis – arī tā vara ir neatceļama. Taču modernajā laikmetā Dievs un Karalis kļuvuši nepopulāri, visā pasaulē notiek cīņa par demokrātiju un tiesībām ievēlēt un rotēt valstu vadītājus. Es tajā redzu bioloģiskās pērtiķu pasaules izniršanu no vēstures un zemapziņas dzīlēm un cilvēciskās kultūras sakāvi.

Demokrātijā, feminismā un kreisajā liberālismā ir ieinteresēti lokālie oligarhi – beta tēviņi kopā ar pārnacionālajiem alfa tēviņiem. Tādi fenomeni kā Lukašenko Baltkrievijā un Orbans Ungārijā ir piemēri, kas rāda mums gan pērtiķu cīņu anatomiju, gan to, ka nacionālās elites tomēr var noturēties pret pārnacionālajām. Būtībā patiesas demokrātijas – rūpju par cilvēkiem – garants nav vairāk vai mazāk pērtiķiska vēlēšanu sistēma. Tās garants ir tāda vadība, kas savu pilsoņu priekšā atbild ar galvu burtiskā nozīmē. Bet tas panākams tikai ar maksimāli ilgiem pilnvaru termiņiem. Karalis ir pagaidām visdrošākā formula. Neaizmirsīsim – visveiksmīgākās valstis arī šodienas Eiropā ir tieši monarhijas. Un nevajag muldēt, ka tajās karalim atlikušas tikai dekoratīvas funkcijas kas ne ar ko neatšķiras Latvijas valsts prezidenta funkcijām. Eiropas monarhijās karaļiem joprojām ir Dieva vietnieku kā augstākās taisnības iemiesojuma funkcija, tie ir nācijas tēvi, kuriem nav nekā svarīgāka par savu bērnu nākotni.

Nobeigt šo rakstu gribu ar atšķirību starp oligarhiem (“mazie” valdnieki) un feodāļiem (atbildīgie par feodu – zemi un visu, kas uz tās atrodas) ieskicēšanu. Pirmie ir iedomājami tikai kā oponenti monarham – vienīgajam, jeb “lielajam” valdniekam un ir nekas cits kā tie paši beta tēviņi, kas mēģina kļūt par alfa. Oligarhi rauj valsti gabalos, ir savtīgi un netālredzīgi. Bet ir arī feodāļi – monarham uzticīgi vasaļi, kuri savu lojalitāti pierāda kara laikā – nododot karaļa rīcībā sevis apgādātus karavīrus. Te tad arī jautājums – vai tāds cilvēks kā Aivars Lembergs pamatoti tiek saukts par oligarhu? Varbūt viņš tomēr ir feodālis bez sava suverēna? Bet varbūt viņš ir suverēns – nekronēts, slepens Latvijas karalis?

P.S. Šodien, kad nobeidzu šo rakstu, ir parādījusies Elitas Veidemanes un Harija Tumana saruna – https://neatkariga.nra.lv/intervijas/324648-harijs-tumans-iespejams-mus-gaida-civilizacijas-gals?fbclid=IwAR2QGyHbb82GMpA5HdKyoXC_Fx9NDreAJdIOUkdwJZnDK3-K4l0_RX7OEHw . Man nekas nav iebilstams pret tajā paustajām domām, vēl vairāk – visam pievienojos un iesaku. Mēs esam daudz par šiem jautājumiem diskutējuši – es labi pazīstu Harija domāšanu. Man šķiet, šī intervija un mans raksts viens otru papildina – es vairāk operēju ar bioloģiju un aizvēsturi, Harijs ar vēsturi, kulturoloģiju un filozofiju. Viena tēma, dažādi tās analīzes līmeņi.

Komentāri

a

varbūt vienīgo cīņu, ko es izjutis bija vecumā līdz 23 gadiem, tagad, pēc 35 neesmu ne reizi izjutis, ka man par sievieti jācīnās ar citiem “tēviņiem”. es pat teiktu ir pilnīgi otrādi. matriarhāts, vai kaut kas ačgārns? varbūt mūsdienu sabiedrībā ir mainījušās pazīmes, pēc kā tiek izvēlēts partneris. gan vienā, gan otrā dzimumā noteikti ir individīdi, par kuriem pat nav vērts uzsākt cīņu.

Jānis Ozols

Vairs nepieņem komentārus?

Ronalds

Jā, tā tas ir!

Ernests

Nu, par tiem supergādīgajiem karaļiem un feodāļiem gan gribētos pasmaidīt. Mazliet vēlamais pieņemts par esošo. Arī viņi raustīja valsti gabalos savstarpējos ķīviņos, kariņos un nodevībās, tikai izmantojot tā laika resursus. Savukārt, 90% uzņēmumu vadītāji aci nepamirkšķinot par labu cenu pārdotu savu biznesu, bez mazākā satraukuma, kas notiks ar darbiniekiem, nerunājot par tiem, kuri apzināti noved līdz bankrotam, lai savāktu kredīta naudu. Tas pats ir noticis un var notikt ar karali.

Ernests

Feminisms, leftisms un demokrātija ir bioloģisku/arhetipisku manifestāciju blakusprodukti. Bet – ilgtspējīgas saimniekošanas parasti cenšas nodrošināt atkritumu pārstrādi un otrreizēju izmantošanu, lai nenosmaktu sūdos.

Ernests

Bioloģiski/arhetipiski pamatprodukti ir labējais liberālisms, konstitucionāla monarhija, (sugu) hierarhiju daudzveidība – kontrolēts haoss – sociālie fraktāļi.

Challes Rulmosu

Vai Aivars Lembergs iegūst seratonīnu godīgā cīņā? Nē! Panākumi varas spēlē (nākšana pie varas, karaliskās dinastijas dibināšana tajā skaitā) vienmēr paredz nekaunību, avantūru, viltu, nodevību, noziegumu un slepkavību. Tas ir tas, ar ko alfa tēviņi atšķiras – agresīva izlēmīga rīcībspēja – varasspēja ar tās asiņaino cenu. Likumsakarīgi, ka reti kurš grib ko tādu uzņemties, un daudzi no tā baidās.

Visa šī prātuļošana par varu gan ir reālas vars trūkuma pazīme.

Challes Rulmosu

Demokrātijas funkcija ir varas maiņas bez drāmas, ko redzam Baltkrievijā vai Sīrijā, noteikti redzēsim Krievijā un iespējams šogad ASV. Modernā valsts nevar atļauties destruktīvo karalisko hierarhiju cīņu.

Feminisms, kreisais liberālisms un demokrātija arhetipiski ir mātišķi un bērnišķi – tā ir vēlme radīt sistēmu, kas pasargā no atkarības no agresīvajiem un savtīgajiem tēviņiem, kas pieviļ! Mātes ar bērniem izvēlas atlikt tiešu sadursmi uz nezināmo nākotni, un konfliktu risnāt ar mazām korekcijām, ar mērķi nodrošināt mieru savā saimē, vienlaicīgi audzējot savu ietekmi, lai sadrusmes gadījumā iespējams pat uzvarētu. Tā ir pašaizsardzības cīņa – bailes no “alfa tēviņiem”. Savā ziņā arhetips ir Dāvida cīņa ar Goliātu.

Publicēts: 15.09.2020
Komentāru skaits: 8