Skatīt komentārus

 

Redzams un jūtams, ka atkal saasinās strīdi par abortiem. Atkal paaugstinātā tonī, kas nesola produktivitāti, toties atkailināti parāda mūsu sabiedrības galvenos priekšstatus un maldus gan jautājumā par to, ko tad īsti nozīmē bērns, gan – kā uz to lūkojas ļaudis no matriarhāta un kā no patriarhāta virsotnēm.

Paļauties uz vīrieti. Palasīju pāris viedokļus, kurus izteikušas sievietes – http://www.naktineica.lv/?p=7438

un http://www.irir.lv/blogi/politika/piedava-kopigot-sievietes-kermeni. Abos tiek izkliegta doma, ka bērns un līdz ar to visas ar to saistītās izvēles pieder tikai sievietei, kuru, pretēji likumdošanas iniciatoru nolūkam, par māti drīkst saukt tikai pēc tam, kad bērns dzimis. Naktineica raksta: „Mans ķermenis ir mans īpašums, jebkura iejaukšanās ir vardarbība. Vēsturiski ir veidojusies mana sievišķā patība, es pati esmu pieradusi izlemt, kā man dzīvot.” Un – „Bērns tātad ir tikai sievietes, ne vīrieša un valsts daļa.” Bet Alīna Apine: „Aborts ir ļoti individuāla izvēle un pieredze, lai gan tas mēdz būt saistīts ar cilvēku attiecībām, tomēr gala izvēle pieder sievietei, jo tas ir VIŅAS ķermenis. Tas nepieder valstij, un sievietes uzdevums nav pakārtot savas izvēles Latvijas demogrāfiskajai situācijai.”

Šie ir tipiski matriarhāli priekšstati, tajos nav nekā tāda, kas varētu būt modernās sievietes jaunradīts, ja nu vienīgi viņas ticība, ka ir ļoti moderna. Matriarhātā dzemdes un dzimstības kontrole patiešām pieder tikai sievietei, bet patriarhāts, kurā tiek atzīts, ka bērnam ir divi vecāki, nevis tikai viens, nāk ar minēto kontroļu dalīšanu. Mēs abi – māte un tēvs – kontrolēsim dzimstību, kā nu pratīsim. Tas nozīmē – sievietes dzemde ir kopīgota.

Tie, kurus šokē šāds secinājums, nav gana labi izglītoti jautājumā par to, kas ir patriarhāta izveidotā monogāma laulība. Viselementārākais – ka precoties sieva no tēva un mātes nonāk pie vīra un ka viņi kļūst par „vienu miesu”. Tā ir realitāte, par kuru it kā nebūtu jādiskutē, it kā pierasti vārdi. Bet droši vien, ka ir jāpēta un jādiskutē, kas notiek ar to sievieti, kas no matriarhālās brīvības nonāk patriarhālā kontrolē kā šī apvienotā „viena miesa”. Atdot sevi vīram nozīmē ne tikai iegūt lielāku drošību, bet arī zaudēt daļu teikšanas pār sevi. Ir sievietes, kas to izjūt kā nonākšanu cietumā. Ir kas ar to nevar samierināties un cieš. Kļūst par amazonēm un feministēm. Man liekas, to nevajag ne vērtēt, ne nosodīt – dažkārt šīs norises var būt mokoši grūtas. Bailes zaudēt vienpersonisku kontroli vajag dalīt, vajag būt empātiskiem pret sievietēm, kam tādas ir, tajā skaitā empātiskām pret sevi viņām pašām. Pēc manas psihoterapeita pieredzes vadoties, šādas bailes nereti ir saistītas ne tikai ar nemaināmiem arhetipiskiem matriarhāliem refleksiem, tos pastiprina dzimtā pārdzīvota pieredze, ka paļaušanās uz vīrieti un vīru beidzas traģiski. Piemērām tādā veidā, kā par to stāsta Naktineica: „Mana vecvecmāmiņa Marta piedzīvoja i dzimtbūšanu, i brīvu Latviju, viena izaudzināja 7 bērnus, no kuriem jaunākais vēl bija viņas miesās, kad vīru uz neatgriešanos aizveda Stučkas valdības vara, pēckara nabadzībā uzcēla māju un iekopa saimniecību.”

Šīs atdošanās grūtības meitas saņem mantojumā no mātēm, kā rezultātā mēdz būt tā, kā kādā gadījumā no manas prakses, kad sešas sieviešu paaudzes uzaug bez pieredzes ar reālu pieaugušu vīrieti ģimenē. Viņš tiek izdzīts jeb jau apprecēts tāds, kurš pats pazudīs, neiespējams. Iepriekšējo paaudžu nesadziedētās traumas ir kā kredīts, kas jāatdod jaunākajai paaudzei… Bet šādu traumu ir ārkārtīgi daudz – mēs esam tauta, kura pēdējos simts gados pārdzīvojusi divus pasaules karus un vīriešu nāves tajos tika sieviešu izjustas arī kā nodevības. Skaidrs, ka nevar precēt puisi, par kuru varētu būt zināms, ka tas aizies karā un neatgriezīsies. Tādēļ labāk neprecēt nemaz, jo varbūt būs karš. Un tā tas karš turpinās daudzas paaudzes pēc tam, kad tas jau ir beidzies.

Likumdošanas idejas. Jaunajam likumam, cik lasāms, ir vēlme aizsūtīt sievieti, kas palikusi stāvoklī un grib taisīt abortu, pie konsultantiem, kas varētu tai piedāvāt parunāties par daudz ko. Arī par to, vai viņas neuzticēšanās savam vīram jeb partnerim ir objektīva (uzticēties tiešām nevar), jeb subjektīva – viņai šķiet, ka nevar, jo „viss kas var notikt”. Tā tiek pārnesta arī uz likumdevēju: „Un cik tipiski – galvenie runātāji atkal ir vīrieši, jo viņi zina, kā tās bābas valdī”t (Naktineica). Tomēr abos augstāk citētajos avotos pret šādu iespēju – obligātu un, cik saprotu, bezmaksas konsultāciju pausta liela neuzticība – sak, tur man nevis palīdzēs, bet piespiedīs atteikties no aborta, pazemos. (Alīna Apine: „Šādas konsultācijas radītās problēmas ir vairākas: pirmkārt, tas sievietēm rada papildu spiedienu un, ja var pareizi noprast, tad šo konsultāciju galvenais mērķis ir pārliecināt sievieti nepārtraukt grūtniecību. Tādēļ nav grūti iedomāties, ka ar sievieti varētu tikt emocionāli manipulēts, kā arī kultivēts priekšstats, ka sievietes galvenā funkcija ir būt mātei.”) Man šķiet, tādējādi neuzticība vīriešiem pārnesās uz neuzticību likumdevējiem un konsultantiem, kas noteikti ne vairākumā gadījumu būs vīrieši. Netiek redzēts objektīvais – kādēļ gan psihologam vai psihoterapeitam nebūtu jābūt „sava klienta pusē” – empātiskam? Tas taču nebūs valsts ierēdnis, kura alga atkarīga no tā, cik sievietes viņš atrunājis no aborta!

Nedrīkst aizmirst, ka grūtniecība katrai sievietei, vienmēr, visos laikos ir liels izaicinājums. Man šķiet, ka agrīnajām grūtniecības toksikozēm ir ļoti spēcīgs psihosomatiskais komponents un tās iestājas tad, ja sieviete šaubās, baidās, zaudē līdzsvaru, krīt panikā. Nu un tad viņa reibst, viņai ir nelaba dūša un vemšana, kas ir tik simptomātiski – gribas to augli izvemt ārā. Tas notiek arī tādēļ, ka vēl ir iespējams atpakaļceļš – pie „enģeļu taisītājas”! Dīvainā kārtā agrīnās grūtniecības toksikozes pašas no sevis pāriet tieši tad, kad beidzas laiks, kad likumīgi iespējams veikt abortu. Un man nešķiet, ka tā ir tikai sakritība. Ja vairs nav iespējams atpakaļceļš, tad iestājas skaidrība – bērns būs. Un var sākt tam gatavoties un domāt – kā es viņu audzināšu? Ir vairs tikai viena iespēja, citu nav. Un ar to nāk gan atvieglojums, gan atbildības smagais vieglums.

Lielie jautājumi, iestājoties grūtniecībai. Šajā „bērns ir tikai mans” matriarhāli egocentriskajā pozīcijā ir ļoti liels informācijas deficīts, kas potenciālajai mātei liedz būt atvērtai pret to, kas viņai patiešām ir vajadzīgs un ko viņa arī pati spēj ieraudzīt, bet diemžēl tikai vēlāk, ar laika distanci. Normāli viņai spētu palīdzēt vīrs – stabils un drošs, kam sieviete ir „atdevusies”. Ja arī tas saka – ok, cita ceļa nav, tad tas varētu būt viens arguments abortam. Tomēr visbiežāk jau šaubas par bērna dzemdēšanu ir tieši tad, ja īsta vīra vai stabila partnera nav. Šajās situācijās sieviete it kā „iegrimst zemē” – viņa ir kontaktā tikai ar sevi, savu un savas sievieškārtas priekšteču nepazināto pieredzi, savu zemapziņu un nav neviena, kas tai palīdz no citiem skatu punktiem un viedokļiem par šo situāciju. Turklāt briesmīgu lomu spēlē arī KAUNS un VAINA. Šo jūtu dēļ negribas ar nevienu runāt un viss PAR ŠO JAUTĀJUMU tā mulsina, ka gribas to agresīvi izstumt, nevis par to parunāt, tajā skaitā ar saviem vecākiem, kam varētu būt iespēja šo jaunās grūtnieces redzējumu paplašināt, bet arī pamoralizēt. Alīna Apine: „Obligātā konsultācija, kurā jāiesaista ne tikai partneris, bet arī ģimene? Es saprotu, ka daļai likuma grozītāju ir grūti to aptvert, bet sieviete ir tā, kura ir atbildīga par savu  ķermeni. Tas nav valsts līdzeklis demogrāfiskajai ataudzei un tas nav , kas tāds, ko drīkstētu vai varētu kontrolēt viņas ģimene.”

Tomēr ir arī situācijas, kad vienkāršam potenciālajam tēvam un sievietes vecākiem ir „par īsu”, lai apjaustu visu mirkļa nopietnību. Arī viņam vajag konsultāciju, lai saprastu, ko nozīmē bērns, tieši šis, nevis kaut kāds teorētisks. Es šādā konsultācijā ieteiktu apdomāt, ko pārī izmaina trešais. Viņš liek vecākiem izārstēt savu bērnišķīgo egoismu, kuru, ja ne bērns, dažos gadījumos neizārstētu neviens. Bērns ienes līdzsvaru egoisma – altruisma attiecībās. Un viņš izjauc vecākus kā mīļāko pāri, kuram ir risks izjukt pašam vienkārši tādēļ, ka ir kaut kāds vidējais laiks, kuru divi cilvēki var viens otru izturēt, kā es saku, „neizkāpjot no gultas”. Viņš rada jaunas – vecāku kā darbabiedru attiecības – māte sadarbojas ar tēvu, lai bērnam nekas netrūktu un tas ir vissvarīgākais šo divu cilvēku attiecībās. Bet tādas, darba attiecības, gan var būt ilgas!

Bērns ļoti bieži izbeidz vecāku egoistiskās eksistēšanas bezjēdzīgumu, viņš pārslēdz tos jaunā darbā, kas vienmēr ir arī prieka, lepnuma un uzupurēšanās vērts. Es mēdzu teikt, ka viss, kas nav bērns, ir ļoti apšaubāms no jēdzīguma viedokļa. Visādi pričindāļi, naudas, ambīcijas un pasaules iekarošana – kāda tam visam nozīme, brīdī kad dzimst bērns. Un kad viņš saka saviem vecākiem – no šī brīža jūsu dzīves izmainīsies par 180 grādiem! Un bērns ir arī brīnums, neviens, ieskaitot mani, nekad nevarēs izskaidrot, ko bērns var izdarīt un dara ar saviem vecākiem un pasauli. Viņš ir visradošākais izeju no dzīves grūtībām atradējs, kāds vien var būt.

Kādreiz bija publiski (ne tikai sevī, intīmi) jākaunas, ja bērns dzima ārlaulībā, tādēļ vecāki fiksi apprecējās, vismaz tiklīdz iestājās grūtniecība. Un viņiem bija jāsāk atbildēt uz jautājumu – kā mēs par to bērnu rūpēsimies? Tas daudzos gadījumos ir svarīgi, lai piebikstītu vecākiem – cik ilgu jūs atliksiet ģimenes kā savu pūliņu investīciju vietas nodibināšanu? Un ir vecāki, kam jābiksta ar mietu pa galvu – eu, kad sāksiet pieaugt? Ir tik daudz ļaužu, kas mūsu matriarhālajā liberālismā anestezēti, šo mietu uztver kā naidīgu, nevis izpalīdzošu. Piemērām, ar lozungu – „neviens mani nepiespiedīs dzemdēt!”

 Alberts, raudzības 021

Sistēmiski garīgie jautājumi. Domājot, ko vēl varētu teikt konsultants meitenei, kuru likums atsūtījis padomāt par abortu, es vērsos aiteriskajā, garīgajā telpā. Un atradu tur to, par ko esmu vēstījis arī iepriekš. Bērns nav tikai bērns, tas ir arī savienojums starp viņa vecāku dzimtaskokiem. Un vienmēr jāpadomā, vai tik nav tā, ka šie dzimtaskoki ir viens otra problēmu risinātāji un resursi. Visādā ziņā – es bieži ar to sastopos un redzu, ka viss ir tieši tā – pateicoties bērnam, vecāki var uzzināt, ko tieši viņi ir meklējuši un kādā ziņā viņu meklējumi ir viņu dzimtaskoka meklējumi. Ja notiek aborts, tad dzimtaskoku saslēgumi nenotiek.

 

 

Dzimtaskoks arī ir organisms, kurā cilvēks ir tikai atsevišķs orgāns – tā ir realitāte, kuru grib noliegt un neredzēt mūsdienu hedonistiski feministiskā jaunā paaudze. Bet dzimtaskokam vajag materiālu, kurā pašrealizēties, izspēlēt savus attīstības krīžu jautājumus. Daba nav paredzējusi ne kontracepciju, ne abortus. Iespējams, ka tā paredzējusi piedzimušu bērnu slepkavības kā dzimtaskoka sevis izspēlēšanas variantus. Tomēr tas, ko tā ir paredzējusi un ko nē, ir tikai spekulācijas. Galvenais – tikai caur apzinātiem un reāliem (kaut arī mirušiem) bērniem dzimtā var nākt jauni risinājumi. Jo – tiklīdz bērns sāk piemēroties izdzīvošanai pieaugušo pasaulē, viņš pārtrauc būt spontāns. Mazais princis iestājas lidotāju skolā, kura kādreiz viņu nosūtīs nokrist tuksnesī, lai satiktu pašam sevi kādreiz, Mazo princi.
Problēma būtībā ir iekš neticēšanas Dievam. Ja tu netici, ka Dievs (tava Spontanitāte) visu vada un ka bērns ir Dieva uzrakstītā nākotne tev pašam un tavam dzimtaskokam, kuru var ieraudzīt tikai no attāluma, tad tu paliec viens savā ierobežotajā pieredzē un resursos. Topošajām mammām vajag konsultācijas, lai dabūtu resursus padomāt arī par to.

Sievietes vīrišķā daļa. Tiek runāts arī par to, ka bērns ir tas, kas pārtrauc mammas karjeru, tātad tās funkcionēšanu savā vīrišķajā daļā. Bet nevajadzētu aizmirst, ka tā atkal ir kārtējā nepaļaušanās un vīru, un to, kā tas pārņems šos jautājumus uz sevi. Un ka tas ir sevis kā sievietes noliegums un neticība, ka sievietes dzīvei jēga un skaistums (Naktineica: „Bērns ir mana izvēle un liela prieka avots. Bet tas ir arī pienākumi un ļoti lieli ierobežojumi, mana ego nolīdzināšana līdz ar zemi”.) Sievietēm, kas iesprūdušas šādā uztverē, būs grūti palūkoties uz bērna pieteikšanos kā uz jautājumu sev – māmiņ, vai tu dzīvo tādu dzīvi, kurai ir dziļāka jēga? Kādēļ lai viņām netiktu piedāvāts par to padomāt un dabūt par to iespējami vairāk informācijas un spogulīšu par savu personisko situāciju?

Kopīgošana. Kaut ko gribu pateikt par sievietes ķermeņa vai dzemdes kopīgošanu. Man liekas, te nav nekā unikāla – kaut vai mātes un meitas attiecībās pēdējā nereti tiek izjusta kā mātes dzemde un tās piedzemdētie bērni kā vecmāmiņas bērni. Bērns nekad nepiedzimst bez uzdevuma – tas to dabū no savas vietas dzimtaskokā. Un bērnam dzimtaskoks gan dod resursus, gan uzdevumus. Piemērām, manis augstāk minētajā piemērā par sešām sieviešu paaudzēm bez vīriešiem, jaunākajām paaudzēm uzdevums ir iemācīties izturēt un sadzīvot ar vīriešiem.
Man šķiet, matriarhālais priekšstats par sievietes ķermeni kā tikai savu un bērnu kā tikai savu ir acīmredzami tuvredzīgs. (Naktiveica: „Bērns tātad ir tikai sievietes, ne vīrieša un valsts daļa.”) Mēs visi esam kopīgoti savās ģimenēs, dzimtās un savā tautā. Ja kāds domā, ka tikai sievietēm šajā ziņā ir nepaveicies, pastaigājiet pa Brāļu kapiem, padomājiet par 11. Novembri, par 16. Martu un par to, kas notika ar Naktineicas vecvectēvu. Mūsu kolektīvā identitāte ir realitāte, kas samazinās pieaugot un individuējoties – savu personisko dzīvi mēs iegūstam labākajā gadījumā pēc savu bērnu izaudzināšanas, nevis spējam būt galvenokārt indivīdi jau jaunībā, kad jāizšķiras, radīt tos bērnus vai nē.
Valsts cilvēkiem, vai cilvēki valstij. Tomēr man nešķiet, ka uz abortu jautājumu būtu jālūkojas tikai no demogrāfijas problēmas izejot. Tas būtu pārāk vienkāršoti. Tomēr man patīk to politiķu pozīcija, kas šos jautājumus ceļ kaut vai demogrāfiskā griezumā.Man šķiet, ka bērnu dzimšana (izglābšana no kontracepcijas un abortiem) jāveicina kā viens no pasākumiem, lai pārtrauktu monogāmās ģimenes krīzi Latvijā. Ja nav bērnu, tad šādai ģimenei īsti nav jēgas. Bet arī nekam citam nav jēgas, tikai savam egoismam un hedonismam, dzīvošanai mirkļa interešu vārdā. Vai mēs atrisināsim šo problēmu? Ja neatrisināsim, tad ne latviešu tautai ne Latvijai, kā latviešu kultūras pamatam, nebūs nekādas nākotnes. Bet – vai tam ir kāda vērtība šodienas multikulturālajā pasaulē? Atbildēsim sev godīgi! Piemērām, vai tu varētu izdzīvot bez Aspazijas garīgā mantojuma? Par to būs mana nākamā grāmata!
Matriarhālajam viedoklim, ka bērns pieder tikai mātei, senie grieķi pretstatīja tikpat marginālu patriarhālu viedokli, pierakstot Apollonam vārdus – „māte tikai iznēsā sēklu, kuru iesēj tēvs”. Bet izlīdzinošais, kompromisa viedoklis starp abiem, ir tas, kas man patīk vislabāk un kuru formulējis Kālils Džibrans „Parvietī”, ko tālāk, nobeidzot šo rakstu, citēju.

Un kāda sieviete, kas turēja bērnu, piespiestu pie krūtīm, sacīja: Stāsti mums par Bērniem.
Un viņš teica:
Jūsu bērni nav jūsu bērni.
Tie ir dēli un meitas, kas dzimuši no Dzīves ilgošanās pašai no sevis.
Tie nāk caur jums, bet ne no jums.
Un, kaut arī tie ir kopā ar jums, tomēr tie jums nepieder.
Jūs varat dot tiem savu mīlestību, bet ne savas domas.
Jo tiem ir pašiem savas domas.
Jūs varat dot pajumti to miesai, bet ne to dvēselei.
Jo to dvēsele mīt rītdienas mājoklī, kurā jūs nevarat ieiet, pat savos sapņos ne.
Jūs varat tiekties būt līdzīgi viņiem, bet necentieties tos padarīt līdzīgus sev.
Jo dzīve neiet atpakaļ, nedz arī tā kavējas vakardienā.
Jūs esiet šaujamloki, no kuriem jūsu bērni kā dzīvas bultas tiek raidīti uz priekšu.
Visuvarenais Strēlnieks redz mērķi uz bezgalības takas, un viņš liec jūs no visa spēka, lai Viņa bultas lidotu ātri un tālu.
Lai jūsu liekšanās Strēlnieka rokā jūs ielīksmo:
Jo, kā viņš mīl bultu, kas lido uz priekšu, tāpat viņš mīl šaujamo loku, kas paliek uz vietas.
P.S. Jautājums ir svarīgs. To aplūko arī citi autori. Norādu te pāris linkus – http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/544961-kad_paradnieka_un_belevica_pratu_apreibina_religijas_iedvesmots_absolutismshttp://www.delfi.lv/news/comment/comment/solvita-olsena-lugums-saeimai-cienit-aizstavet-un-pasargat-latvijas-sievietes.d?id=45496310, kuros gan neko jaunu, salīdzinot ar tikko aprunāto, neredzu.

Komentāri

1 Sentēs

stulbs un vēl stulbāks…

2 Modris Slava

Labs un gudrs raksts!

3 cita

Izglābšana no kontracepcijas. Ja kādam visnotaļ cienījamam kungam ir, piemēram, tikai trīs bērni, tad jautājums, cik bērnus viņš ir nepaglābis no kontracepcijas (atturēšanās mīlēties auglīgajās dienās arī ira kontracepcija).
Tikai mans stāsts. To nevajag vispārināt.
Es pieņēmu lēmumu veikt abortu – nogalināt savu nedzimušo bērnu. Smags, apzināts un izsvērts lēmums. Pilnībā apzinājos ko es daru, to, ka man nāksies ar to dzīvot un par to atbildēt.
Man toreiz bija jau gadi 40, vīrs, bērni. Man nekad nav bijušas grūtniecības toksikozes un dzemdēju es viegli. Es nepajautāju saviem toreiz vēl dzīvajiem vecākiem viņu domas vai viņu atļauju. Neaprunājos arī ar vīratēvu un mīļo vīramāti. Vīrs bija pret. Uzklausīju vīru (vairosimies Latvijai!). Nesaņēmu sapratni par manām bažām. Es nevarēju paļauties uz neviena atbalstu, jo tam nebija pamata (pieredze). Apzinājos, ka nespēšu izaudzināt. Man nebija tik daudz spēka un resursu. Vairāk garīgu, ne tik daudz materiālu. Es neizdzīvotu.
Uzskatu, ka man ir tiesības izlemt. Mīlēties, nemīlēties. Precēties, neprecēties. Ieņemt, neieņemt (protams, protams, man nav dots neko pilnībā kontrolēt). Vairoties, nevairoties. Dzīvot vai veikt pašnāvību. Un es uzņemos atbildību par saviem lēmumiem. Tā ir mana dzīve un mani lēmumi.
Ierosinājums nobalsot? Viens par un viens pret. Vīram (vai vīrietim) pieder veto tiesības vai divas balsis. Piesaistām vecākus – trīs par un viens pret? Aizliedzam abortus un kontracepciju? Vai pie viena nevarētu arī vēl bezbērnu nodokli uzlikt?
Likumprojekts ir brāķis. Un pilnīgi iespējams, ka konsultācijās pret sievieti tiks izdarīts morāls spiediens (un kāpēc gan nē, ja varu likt uzklausīt savu taisnību, un nestāstiet man, ka neviens krīzes speciālists, psihologs, psihoterapeits vai sociālais darbinieks, vai pat ārsts nekad tā nav darījis, nedara un nedarīs).
Var jau mēģināt risināt demogrāfijas jautājumus ar abortu (un pat kontracepcijas) aizliegumu, bet tas ne pie kā laba nevedīs. Jā, aborts nav kontracepcijas līdzeklis un jā, tam būtu jābūt izņēmuma gadījumam. Manuprāt, runga te nederēs, ir vajadzīgs burkāns. Risinājums ir visa veida atbalsts vecākiem ar bērniem. Abortu skaitu var samazināt (ne novērst) ar izglītošanu, informēšanu un kontracepcijas pieejamību. Nosodījums vai morāles lasīšana nepalīdzēs.
Es atbalstu, ka nejaušas un negribētas grūtniecības gadījumā sievietei (it sevišķi jaunai sievietei) vai ģimenei, ja viņa (viņi) to vēlas, ir pieejama bezmaksas psihologa konsultācija. Piespiedu gadījumā, tas draud izvērsties par formālu pasākumu.
Un gadījumā, ja uz šo pakalpojumu būs valsts pasūtījums, tad psihologiem var nākties izplūkties gan ar ārstiem-psihoterapeitiem, gan psihoterapeitiem-vienkārši psihoterapeitiem. Jo par ko gan ārstiem-psihoterapeitiem un psihoterapeitiem-vienkārši psihoterapeitiem tas kašķis ira, ja ne par tirgus pārdali? Ne jau nu par Rudzīša teorijām. Un man ir aizdomas, ja bez sertifikācijas naudām vēl spīdētu arī valsts pasūtījums, tad būtu asinsizliešana.

4 Ieva

Man tuvu 40 pieteicās 3 bērns. Vīrs uz to kategoriski atbildēja, ka ir pret, jo viņam ir aizdomas, ka viņš mani menīl un nekad nav mīlējis, neskatoties uz 9 laulībā pavadītiem gadiem. Un, ja es bērnu paturēšu, tad tā ir mana atbildība vai arī apzināta šantāža pret viņu. Drīz pēc šī notikuma ( apm. 6 mēn. vēlāk), vīrs paziņo ka mums jāpadzīvo atsevišķi, jo laulībā ir krīze. Šo krīzi vīrs izvēlējās risināt caur attiecībām ar citu sievieti, kura gan, atšķirībā no manis, paziņoja, ka viņa ieņēmusi bērnu no tobrīd vēl mana vīra (nebijām vēl šķīrušies, jo es gaidīju kad prāts “atnāks mājās”), un bērnu jebkurā gadījumā paturēs- šantāža, ko es aiz cieņas pret savu vīru neatļāvos.

    4.1 vienkārši

    šī cita sieviete mīlēja Tavu vīru un nespēja nogalināt viņa bērnu

      4.1.1 Ieva

      Es arī par to biju domājusi un varētu piekrist Tev. Tikai šī cita sieviete, kas bija mīlējusi manu vīru (varbūt joprojām mīl) ārstē depresiju atrodoties stacionārā. Paldies Dievam, es biju no tā pasargāta.
      Toties mani bērni (meitas) cieta un cieš no tēva atbalsta trūkuma.

      4.1.2 Ieva

      P.S. Es vienmēr esmu uzskatījusi un joprojām pieturos pie viedokļa, ka bērni nav laulības saturēšanas instruments. Tie, kas ir gājēji, aizies, neskatoties uz morāli, tradīcijām, pienākumu un atbildību.

    4.2 Vārds

    Būtībā vīrs veikli nomanipulēja jūs abas, bet jums nez kāpēc ērtāk bija vainot vienai otru.

      4.2.1 meri

      Precīzi!

      4.2.2 meri

      Precīzi!

5 sieva

Šoreiz nepiekritīšu Viesturam, lai gan uztveru to dimensiju, kurā viņš domā, bet, ir vairāki BET,ko, iespējams, pats Viesturs nezina.

1. Saeimā šo likumu lobē jau ilgstoši Pro_life kustība, katoļu baznīca un tai piederošās organizācijas, kas nodarbojas ar krīzes grūtniecības konsultācijām.
2. Likumprojekts ir ar kaudzi kļūdām, populistisks, neizdiskutēts ekspertu lokā un jau pērn saņēmis kaudzi pret argumentu. Tie, kas darbojas nozarē, nespēj iedomāties, kā kaut kas tāds reāli dzīvē varētu darboties – jo šie soļi nav pārdomāti, kā tas reāli notiks utt.
3. Krīzes grūtniecības intervencija ala katoļu baznīcas un Pro Life stilā, kas tiek plānota, iespējams, paredz īpaši emocionāli vardarbīgas metodes pret sievieti, kā , piemēram, vēl nedzimušā bērna sirdspukstu klausīšanās utml, jo galvenais mērķis ir tak atrunāt sievieti no aborta, nevis sniegt kādu tur “psiholoģisko palīdzību”. Ar psihologiem tur ir maz sakara, ja kas. Tas nozīmē,ka šādas konsultācijas par valsts naudu sniegs organizācijas cilvēki, kuru sagatavotības pakāpe šādā darbā nav īpaši skaidra.

Pati iecere ir pretrunā ar starptautiskām sievietes veselības aizsardzības vadlīnijām, Latvijas ginekologi to neatbalsta. Diez vai atbalsta arī pašas sievietes, pat ja nonākušas krīzes situācijā – jo! Tiek pārkāpts privātums. Kas tas par absurdu, ka sievietei, kas ir pilngadīga, vajadzētu iet kaut kur kopā ar saviem vecākiem? Jūs to dzīvē spējat iedomāties? Tad varbūt pie psihoterapeita Viestura Rudzīša, piemēram, nākot, sieviete arī līdzi paņems mammu vai tētuku?

Pat jaunas meitenes iet pie ginekologa, bez mammas, lai varētu atklāti pārrunāt ar speciālistu tos jautājumus, ko vecākiem baidās un negrib uzdot.

Ir miljons situāciju, kur sieviete var nevēlēties nevienam atklāt sava gājiena iemeslu pie ārsta (jebkāda ārsta). Tās ir pacienta tiesības. Kāpēc lai grūtniecības pārtraukšana būtu izņēmums? Tā ir ķirurgiska iejaukšanās, un var notikt ļoti dažādu iemeslu dēļ – piem, kaut vai sievietes pašas veselības stāvoklis un vecums.

Mēs nedzīvojam Brāļu Kaudzīšu laikos, kur jāmetas upē, ja ir bērns.
Argumenti ar patriarhālo/matriarhālo kultūru vai dažu vīriešu pasaules uzskatu nav samērojami ar vispārpieņemtu, uz pētījumiem un pierādījumiem balstītu sievietes veselības aizsardzības politiku.

Turklāt, abortu skaits Latvijā strauji samazinās tāpat!

Politiķiem drīzāk vajadzētu aktīvāk nodarboties ar uzturlīdzekļu piedziņas jautājumiem, jo pagaidām metodes, ar kādām tiek piedzīti uzturlīdzekļi no vīriešiem pašos spēka gados (lielākā statistika par vīriešiem – uzturlīdzekļu nemaksātājiem). Tas ir pazemojoši viņu bērniem, kas gadiem nesaņem nekādu finansiālo atbalstu no saviem tēviem. Pret to politiķi ir bezzobaini. Sankcijas – smieklīgas!

    5.1 Linda

    Mazliet uzjautrina tava parlieciba par to cik slikts un nepardomats likumprojekts utt.:) Kapec? jo tu te tik gudri raksti savu viedokli, bet pati neesi izlasijusi ka uz konsultaciju ar vecakiem kopaa jaiet tikai tad ja sieviete ir jaunaaka par 16 :)

6 Evija

Ir divi dažādi stāsti:
1. Kuru raksta sieviete – neprecēta
2. Kuru raksta sieviete – precēta
Tad tālāk tas sadalās apakšzaros – ir pieredze ar abortiem, nav pieredze, ir bērni, nav bērni utt.
Ja runa ir par Precētu sievieti, kurai notiek dzimumakts ar vīru bez “aizsardzības” un ir palikts stāvoklī, tad spriedumi saistībā ar abortu un to kuras puses ir atbildīgas un iesaistītas kā arī kam pieder gala vārds, vai kopvārds – ir ļoti stipri atšķirīgi no spriedumiem kad Neprecēta sieviete, kura ir bijusi seksuālās attiecībās ar vīrieti vienu nakti, divas naktis, mēnesi, vai 5 mēnešus un ir abpusējas (vīrieša UN sievietes) izklaidības dēļ palikusi stāvoklī.

Arī šis jautājums, kā ikviens uz pasaules nav viennozīmīgs! Vispirms jāprecizē situācija un vadoties no tās tad arī var piedāvāt risinājumu, nevis uzspiest visiem vienu.

7 Gladiola

Runa nav par sievietēm un vīriešiem un viņu situācijām, bet gan par bērniem, kurus nogalina. Kad māte ar diviem bērniem ielēca Ventā, sabiedrība neteica – tā ir viņas izvēle, viņai nebija variantu. Kad Tev tie bērni ir, tad kaut kā jāperas, un ja nevari, tad uztici kādam. Un ir pilnīgi vienalga, vai bija kontacepcija vai nebija. Kontacepcija nav nekāds garants. Tiklīdz ir seksuālas attiecības, tā arī pastāv iespēja, ka grūtniecība iestāsies, tas nu jāņem vērā. Ir situācijas, kurās ar negaidītu grūtniecību r vieglāk tikt galā, un ir situācijas, kurās nepieciešama citu palīdzība. Varbūt mēs kā sabiedrība pārāk maz gribam palīdzēt?
Man ir divi bērni, neviens nav bijis plānots nu un? Kas no tā? Vai viņi tāpēc sliktāki? Reiz jokojot par jaunāko dēlu vīram teicu, ka mums sanākusi smuka kļūdiņa. Vīrs pilnīgi piesarka no sašutuma, ka bērnu saucu par kļūdu, kaut arī brīdī, kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, man abas reizes likās, ka sabrūk pasaule.
Es nevaru piekrist VR, ka jāprasa vīrieša viedoklis. Runa nav par sievietes viedokli vs vīrieša viedokli. Jo var būt tā, ka sieviete grib abortu ,et vīrietis ne, jā, bet varbūt arī tā, ka sieviete negrib abortu, bet vīrietis grib, un piedraud izmest no mājas, ja viņa to nedarīs. Runa ir par bērna tiesībām dzīvot, neatkarīgi no tā, cik daudzi to grib vai negrib.
Bet jāstrādā ne tikai ar sievietēm, arī ar ginekologiem. Jo lai izdarītu abortu, nepietiek to gribēt, vajag arī kādu, kas to veic. dr. Gints Lapiņš man šķiet viens drosmīgs ārsts šai ziņā.
http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/4941-ginekologs-lidzko-vecaki-pienem-ka-bernam-japiedzimst-dzive-viss-sakartojas

    7.1 ...

    piekrītu 100%

8 Cece

Esmu par šādu grozījumu likumā: ikvienam vīrietim reizi gadā jāiziet izglītojošs Labas reproduktīvas uzvedības kurss, pēc kura viņš saņemtu apliecību, ka ir vairotiesdrošs un gatavs visu savu materiālo pienesumu veltīt viņa potenciālo bērnu koplietošanai. Tā mēs kopīgotu arī vīrieša ķermeni un visi tā laimīgi kopīgi dzīvotu tālāk…

    8.1 feministe

    Atbalstu šo priekšlikumu!

    8.2 Anda

    es arī

9 Dace

Ok, apskatījos abortu statistiku pa gadiem.

Ir bijusi dažāda līmeņa izglītošana, notiek sarunas ar ārstu, ir citu sieviešu stāsti, kuras ir veikušas abortus, ir NVO, kas darbojas ar jauniešiem, un abortu skaits it ļoti samazinājies.

2000. gads – 17 240
2001. gads – 15 647
2002. gads – 14 685
2003. gads – 14 508
2004. gads – 13 723
[..]
2012. gads – 6197
2013. gads – 5557

2014. gadā varētu būt kādi 5000.

Un lielu darbu pie šī ir paveicis it kā sliktais un feministiskais (diez kāpēc uzreiz tā?) “Papardes zieds” ar manu LU filoloģijas studiju biedreni Ivetu Ķelli priekšgalā. Mēs abas esam gan feldšeres, gan filoloģes.

Vai saprast, ka jaunieši 15 gados grib seksu, ir feministiski? Vai par to izglītot arī ir feministiski? Nu bet viņiem jau tas sekss tik un tā ir! Kāda māja un ģimene ir, tāda ir. Vai tad ir slikti, ja kāds vienaudzis paskaidro citam tīnim to, ko viņš no tā visa vēl nejēdz? Vienaudžos šai vecumā ieklausās vairāk, un to “Papardes zieds” ir pratis lietot labāk nekā jebkurš cits.

Kamēr sektas kliedz, viņi dara.

Kas nāk interneta forumos un jautā: “Ko darīt???” Meitenes, kam nekādas ģimenes vispār nav. Ar ko tas konsultants domā runāt? Turklāt vairāki… Ko domā Šics, Parādnieks, Belēvičs, Ruks, Bite utt.? Viņi ir runājuši ar kādu tādu meiteni? Es ne ļoti daudz, bet ir gadījies, turklāt reizēm tik tālu, ka no stāstiem ir jāvemj, kaut daļa ir pazīstama pašai. Piemēram, kad māte tevi atdod pedofilam un uztver to kā humoru.

Viņas un psihologs? Viņas jau no agras bērnības ir bijušas neskaitāmos krīzes centros gan Latvijā, gan ārzemēs. Tās, kas nav, viņām tur noteikti vajadzēja būt, vismaz, lai viņas nebūtu badā. Viņas ir īsas augumā, nenoriedušas arī fiziski, jo nepilnvērtīgs uzturs. Ir tādas jaunas sievietes jeb meitenes, kuras nekur vairs neaizstiepsi. Ar viņām ir gulējis tēvs, brālis, viņu draugi. Viņas ir izvarotas. No krīzes centra viņas aizbēg turpat atpakaļ.

Tāds ir Status Quo.

Ja runa par “likumprojektu”, tad nav ko runāt par vīriešiem “vispār”, bet tieši par “konkrētiem” vīriešiem. Šics, kurš Zolitūdes traģēdijas laikā rīkojās tā, kā tādos gadījumos nerīkojas, jo ir protokols, lai nevajadzētu pēc tam tuviniekiem teikt: ak, mēs sajaucām līķus. Viņš izsniedza līdz galam nepārbaudītas ziņas. Ka tik kaut kur skriet, bļaut un pieteikties. NMPD rīkojās adekvāti, viņu sodot. Bet tautai ir patikusi šāda uzvedība, un viņš kā vajātais varonis tagad ir Saeimā.

Parādnieks, mans kolēģis feldšeris. Profesija būtu viena lieta, bet vai no viņa paša kādam ir radusies sajūta, ka viņš kaut apmēram zina, kas notiek starp un ar viņa paša sievietēm un bērniem?

Savukārt veselības ministrs Belēvičs “sēž” Saeimā (kaut knapi tur redzēts, jo vienlaicīgi nespēj būt gan deputāts, gan ministrs), lai neielaistu tur Valdi Kalnozolu, jo ZZS nevēlas, ka pēdējais tur būtu.

Vai valsts pirks pakalpojumu, piemēram, no Viestura Rudzīša?
No Guntas Deģes?
No Ijas Cimdiņas?

Tie ir psihoterapeiti, kas nav psihoterapeitu reģistros, bet par kuriem ir ļoti labas atsauksmes. Es skatos uz aci pēc atmiņas, ņemot vērā vidējo aritmētisko rādītāju vienā virtuālā vietnē, kuru moderēju.

Ja valsts pirks pakalpojumu no krīžu centru vai valsts sistēmā strādājošām psiholoģēm, tad tas ir par īsu. Esmu pie viņām bijusi. Pirmkārt, par jaunu, otrkārt, pilna galva ar DSM diagnozēm un, treškārt, viņām nav šī kopīgotā skatījuma, jo pašas šaubīgas, izmocītas un nenobriedušas. To var arī redzēt no krīžu centru psiholoģu rekacijas uz šo likumprojektu vai kā viņu nu tur sauc. Nav dziļuma izpratnē, ko es tur gribētu redzēt. Tāpat viņas kliedza par Viesturu.

Labi, varbūt valsts pirks pakalpojumu no Anša Stabinga un Andra Veselovska, kuri veidos vīrišķo līdzsvaru. Bet pēc iznākšanas publiskajā telpā un abu dialogiem man ir tāda sajūta, ka drīz viņi spriedīs par to, kādus pirkt nākamos leļļu ratus un kādas matubantes.

Šitas ir nekas, nekāda interese, nekāda palīdzība. Tām meitenēm (un puikām arī) bija jau jāpalīdz, kad viņas/viņi vēl bija bērni. Un arī viņu mammaām, kas bija no bērnunama. Nu jā, tēva nav, jo tiešām pieredze ir tiaki tāda, ka uzticēties nevar.

Un i tagad vēl neprot un negrib palīdzēt, nekas nav sākts darīt, lai kaut ko iekustinātu. Kāds varbūt cerēja, ka motivēšana būs viegla, ka tā notiks pati no sevis. Labrīt, laiks atmosties. Tur, kur varēja būt ģimenes terapija, tur neviens to nav spējīgs piedāvāt. Viena sieviete gribēja, viņai atvēlēja piecas vizītes pie sociālā dienesta psihologa (un tas skaitījās ļoti daudz), jo kaimiņos dzīvojošajai sociālajai darbiniecei skauž, ka viņa ar visu to, ka nav saņēmusi nekādus resursus no vecākiem, ir iekopusi glītu dārziņu un pat vīrieti atradusi. Brīžam gribas teikt: štrunts par amazonēm un feministēm, bet nedo’ Dies’ šitās Lielās, kas ir gatavas veikt pat meiteņu apgraizīšanu.

Visi šie “likumprojekti” ir pilnīgs bulšits. Viņi neviens negrib tām meitenēm palīdzēt tā, lai tā tiešām būtu palīdzība – tikai dažu ļaužu intereses un vajadzība kontrolēt citu cilvēku dzimumorgānus un tur notiekošos procesus. Dažas sektas ne tur vien ielīdīs. Zigmunds par šo tieksmi kontrolēt ir pateicis ļoti daudz, ko var apkopot vienā vārdā – infantilisms.

Un kas būs pēc tam, kad tas bērns piedzims? Mums nav valsts apmaksātas psihoterapijas, bet bez ilgstošas palīdzības (savi astoņi, desmit gadi) viņas vēl netiks galā. Tātad viņām to bērnu atņems. Es to neizdomāju, jo tā notiek.

Tāpēc pievienojos visām tām, kas protestē pret šādu redakciju un tā vai citādi iebilst. Es zinu, kā izklausās interese par cilvēku, kas nokļuvis ķezā, un kā – vajadzība kontrolēt. Runa ir par retoriku, sejas izteiksmi, ķermeņa valodu.

    9.1 Gladiola

    Dace, ja abortus izdarītu tikai nepilbgadīgas meitenes, bet esmu redzējusi statistiku pa vecuma grupām. Lielākā daļa abortu ir vecumā no 24-29 gadi.
    Vai Tev bija sekss 15 gados? Man nebija. Un Papardes zieds aizmitst pastāstīt, ka drošas kontracepcijas nav. Tajā, ko es šad un tad izmantoju, anotācijā rakstīts “ievērojami samazina grūtniecības iestāšanās iespēju”. Es apzinos, ka grūtniecības iespēja tomēr paliek un man tas ir ok. Tām, kam tas nav ok, cieši jātur biksītes. Vai tad šī ir vienīgā lieta dzīvē, ko reizēm nedrīkst kaut gribas? Ak mūžs, cik daudz visa kā gribas. Un liekāko daļu nedabū, nu un?

      9.1.1 Dace

      Viņas bieži ir Tevis minētajā vecumā grupā, es nerunāju tikai par nepilngadīgām meitenēm.

      Tur ir bioloģiskais vecums savi divdesmit pieci, bet emocionālais – pieci. Līdz trīsdesmit bez psihiatra viņas parasti neizvelk.

      “Vai tad šī ir vienīgā lieta dzīvē, ko reizēm nedrīkst kaut gribas? Ak mūžs, cik daudz visa kā gribas. Un liekāko daļu nedabū, nu un?” (c) Gladiola

      Saproti, viņām līdz tādai saprašanai kā no zemes līdz mēnesim. Tur ir gadi jāaug, tāpat kā cilvēks aug un nobriest. Un sekss pusaudžiem ir agri, tas jau tur ir bijis sen. Mēs kā sabiedrība jau dabūjam gatavu faktu, ne jau “Papardes zieds” to lika. Tur jāskatās ģimenes sistēma.

      Tāpēc jau saku, ka Saeima un MK nezina realitāti. Ir jādara kaut kas ļoti nopietns ar sociālo sfēru, nevar tur bakstīties un tikai izsniegt pabalstus pēc stingriem kritērijiem. Bet tas prasīs ļoti lielu darbu, ko neviens ievēlētais laikam negib sākt, grib tikai, lai uzsit uz pleca.

      Tai pašā Skandināvijā sociālās darbinieces stāv klāt tādam trīsdesmitgadīgam bērnam ar desmit bērniem un māca putru vārīt.

      Ak, Gladiola… Man no 13–16 gadu vecumam bija sekss ar diviem pedofiliem, vienu brīdi vienlaicīgi, esmu ārpus jebkādas “konkurences”.

      9.1.2 Dace

      Turklāt es jau “lobēju” tikai sev zināmo kontingentu, bet tas man tiešām ir zināms.

      Jo meitenes, kam bērnībā ir bijis incests vai izvarošana, aiziet divus “ceļus”, varbūt vēl citus, bet šie divi ir izteiktākie.

      Var būt tā, ka sākas ar prātu pilnīgi nekontrolējama tieksme pēc seksa ar visiem pēc kārtas (un tur tiešām ir daudz abortu, jo viņām nav naudas pat savam ēdienam), un var arī aiziet pilnībā “ciet”.

      Katram “ceļam”, protams, ir savas pakāpes, nianses un blakusapstākļi. Kādai varbūt arī ir vismaz viena, kaut nevarīga, omīte kaut kur laukos, vismaz viens cilvēks, ar ko parunāt, bet kādai tiešām neviena (tām, kas, piemēram, no bērnunama).

      Un loģiski, ka no visa tā, ko zinu un ko esmu dzirdējusi no citām ar līdzīgu stāstu, es vispirms būšu par cilvēcīgu attieksmi pret šo meiteni/sievieti, kas kaut kādā dzīves mirklī ir ar grūtniecību, kuru viņa varbūt nevēlas.

      Pati savulaik domāju, ka mana psihoterapeite ir pilnīga muļķe (kas galīgi nav tiesa), kaut labu griboša. Ja es nebūtu jutusi šo patieso vēlmi palīdzēt un empātiju, es no viņas droši vien būtu aizgājusi. Es tāpat grauzu sevi, savu veselību un savu dzīvi, tikai citādi.

      Toreiz vairāk uzticējos vienai savai draudzenei holandietei, kuru no 13 līdz 19 gadu vecumam seksuāli bija izmantojis viņas svainis. Savos 13 viņa bija tikpat naiva un viegli manipulējama kā es. Tam vienmēr ir savs pamats, bet šoreiz tā nav mūsu tēma. Viņa ir mazliet vecāka par mani un, kad pirms 10 gadiem iepazināmies, bija optimisma pilna tikt galā ar visu bijušo un dzīvot normālu dzīvi. No sākuma tā bija virtuāla pazīšanās, un citu sieviešu vidū mūsu “kopienā” nevēlamas grūtniecības bija viena pēc otras.

      Nu nebūs tā, ka sieviete pilnīgā bezprātā ies uz risku plēst savu dzemdi gabalos, ja viņai būs bijusi veselīga ģimene. Vismaz es tam neticu.

    9.2 Ieva_Br

    Vai šī statistika var būt patiesa, ja ņemam vērā, ka milzīgs skaits reproduktīvā vecuma cilvēku ir pametuši Latviju, lai dotos strādāt un dzīvot ārpus valsts….?

      9.2.1 Dace

      Lielais kritums tikai rāda, ka ir emigrējis sociāli grūtākais “kontingents”, bet nupat viņas brauc atpakaļ.

      9.2.2 Dace

      Turklāt mums jau nav aizbraucis tik milzīgs skaits cilvēku, cik izteikts ir abortu skaita kritums.

      Un, pateicoties izglītošanai, abortu skaits krītas arī tādās valstīs, kur ir ļoti brīva abortu politika: “Ej un taisi, tava darīšana, tavs ķermenis”.

      Tas rāda, ka ir labākas metodes par pātagošanu – tā ir iemācīšana domāt.

    9.3 Gladiola

    Un vēl, Dace, kādā ziņā aborts palīdz sievietei, kas ir kļuvusi par upuri tēvam, brālim un viņu draugiem? Tas dziedē viņas traumas? Vai liek par šo situāciju samaksāt tam, kurš nav pie tās vainīgs? Tu saki – atņems bērnu, bet vai aborts nav bērna atņemšana? Kāpēc tik ļoti vajag bērna nāvi? Lai tēvs tiek saukts pie atbildības, brālis, draugi, pedofils, izvarotājs, bet tagad sanāk, ka vienīgais, kas pie visa vainīgs ir bērns!
    Un sava fiška Ievai ir. Nevar zināt vai samazinās abortu, vai iedzīvotāju skaits. Jo maxāk iedzīvotāju, jo mazāk abortu. Loģiski.
    Man nebija paraugģimene. Bet manas mammas piemērs man bijs labs motīvs biksītes turēt stingri un vecmamma man veica brīnišķīgu dzimumaudzināšanu (bez ironijas), es arī zināju, ka vienīgi meitenes paliek stāvoklī un ļoti piesardzīga biju. Nedomāju, ka esmu novirze no normas.

      9.3.1 Dace

      Gladiola, es neesmu par abortu, esmu PRET šo konkrēto likumprojektu, ja nav izveidots cits, drošāks pamats un sistēma.

      Neviena bērna nāvi nevajag, nekad, nemūžam.

      9.3.2 Gladiola

      Dace, es nesaprotu, kādā veidā aborts ir risinājums tām traģiskajām situācijām, kuras apraksti. Kā tas šīm meitenēm palīdz? tad varbüt likvidēsim šīs meitenes? Bez tam lielāko daļu abortu neveic plānprātīgas pedofīlu izmantotas meitenes, tak jau ne.
      Muļķības arī par to, ka labi situētās ir pret abortiem un dzemdē, nē, tieši nabadzīgās dzemdē,mjo aborts maksā naudu, kuras nav. Vai gan citādi būtu daudzbērnu mammas-alkoholiķes?
      Viena komentētāja rakstīja, ka ne jau naudu bērnam vajag, get daudz garīgo. Es tikai tagad, kad māte esmu jau piekto gadu, sāku apjaust, ko tā loma nozīmē un kā to īsteno.
      Man ir žēl par Tavu tīņa pieredzi, bet atkal, nedomāju, ka esmu vienīgā Latvijā, kam 15 gados nebija seksa. Ja godīgi, man šķiet, ka sievietei, neatkarīgi no viņas pieredzes, tā pa īstam seksu sāk gribēties tikai pēc trīsdesmit. Kad nāk kaut kāds briedums.
      Kad paliku stāvoklī no vīrieša, ar kuru gribēju šķirties, vai tad man caur galvu neizskrēja doma, ka šis bērns ir pilnīgi nelaikā un mani pie tā vīrieša piesies uz mūžu? Ienāca. Bet te ir mana atbildība. Nav ko gulēt ar to, no kā gribi šķirties. Guli ar to, ar kuru gribi dzīvot. Manam bērnam par to nav jāmaksā. “Audz, zirnīt, audz droši, lai kādā ķīselī es nebūtu, esmu Tava māte un pret Tavu dzīvību nekad nevērsīšos. Pati tikšu ar saviem sūdiem galā, tev tie nav jānes. Tu audz tikai un piedzimsti, tev vairāk nekas nav jādara. Audz un nebaidies, es tevi sargāju!”

      9.3.3 Gladiola

      Un vēl, Dace, nedomāju, ka empātija pret bērnu padara neiespējamu empātiju pret sievieti. Es nedomāju, ka tās meitenes/sievietes būtu jānosoda. Bet man nešķiet, ka vienīgā empātijas izpausme var būt atbalstīt abortu. Empātija var but daudzšķauņaināka un dziļāka. Iedot tai sievietei pašapziņu, jo tieši to viņai visvairāk vajag.

      9.3.4 Dace

      Par citu cilvēku seksu nezinu daudz spriest, jo viņi reizēm saka vienu, bet patiesībā ir citādi. Un man nav problēmu ar tiem, kam tas ir visāds, jo ir visādas dzīves. Viestura pieminētie kari ir pamodinājuši daudz arhetipiskā, to es zinu un piekrītu.

      Bet es apmēram zinu, kādi var būt seksuālie meklējumi, kad viss ir sabrucināts, samocīts, kad nav bijis mātes vai vecāsmātes vārda, tāpēc mani daudz neinteresē, ko citi dara kurā tur vecumā. Un vēl ir tā, ka es nepazīstu daudz cilvēku, kas ir “normāli”. Nē, patisībā viņi ir pat ļoti normāli, jo ir izdzīvotāji, taču man pofig, ko tagad šrinki teiktu, es ne par to.

      Un es galīgi nedomāju, ka te aborti kaut ko risina un ka tos vajag jeb vēl kā tur. Ja manā redzeslokā tāda sieviete ienāk, tad tā diena man paiet, atrunājot viņu no aborta, bet man ir jāzvanās pa visām malām, kas viņu pieņems, jo dažām nav pat tās sūdīgās mājas. Bija drauga dzīvoklis, un viņš viņu izmeta. Bet viņa bija domājusi, ka viņš viņu pieņems, mīlēs un precēs. Nu ko tur teikt – bija galīgi naiva. Man nav tik daudz naudas, ka varu visu dienu ar šādu situāciju ņemties, bet, ja es sāku, tad man pie gala ir jātiek. Un, ja valstij nav spilvena, tad tāpēc es tieši par to kasos un par to runāju, jo man jau nekā cita nav kā tikai mana balss, uz kuru viņa raudādama atbild: “Jā, Tu jau pareizi visu saki, bet ko mēs ēdīsim, man nekā nav.” Aiz to es runāju par valsts sistēmu. Kad viņai iedod kaut vai maizes kukuli, ar viņu var sākt runāt jau citādi. Tad viņa varbūt aizies arī pie psihologa. Bet reti, sūdu viņa ies, viņa nevienam netic.

      Un šitādiem cilvēkiem sākumā praktiski palīdz visādi mani paziņas, sabiedrības skatījumā dīvaiņi vai psihiski slimie, ko es pazīstu tikai pēc nika forumā, ziņu, ka viņi redz halucinācijas, nodarīt gan viņi neko tai meitenei nevar, jo ir ļoti labdabīgi, bet viņiem ir kaut kādas nebūt tantes laukos, biku liekas naudas vai pat viena tukša istaba sazin kur. Viņiem ir invaliditāte, nav jāmaksā par transportu. Un tad jau stafete ir pie citiem. Kad viņiem paliek par grūtu, viņi atroda vēl kādu citu.

      Bet deputāti pērk tādus un šitādus gadžetus, ta par 300, nē, labāk tomēr par 500 eirikiem, es tak rakstu iz dzīves. Tas ir jāmina. Laukos šitāda jauna mamma ar 500 eiro un līdzcilvēku palīdzību kādu laiku izvilktu. Un tad vēl zinu pāris nervozu meiteņu, kas prot sacelt traci calis.lv, ka vajag ēdienu, autiņus utt. Man nav tāda talanta, es vairāk runāju, lai atrunātu, klausos viņas murgaino bērnību, kas viņai mazliet palīdz, un vielaicīgi kādai no šitām trakajām rakstu meilu, jo viņām ir praktiskāks redzējums, viņas zina vietas, kur var aiziet, lūgt/prasīt un neatkāpties. Un viņas pašas pa lielam visas ir apskādētas un no bērnunamiem.

      Bet, ja šitādu atbalsta sistēmu izveidot neizdodas, tad nekas labs tur nenotiek. Un parasti tam ir vairāki iemesli. Arī meitene var būt psihiski traucēta, viņa būt jāved pat pie kāda daktera.

      Mani galīgi neinteresē tas kontingents, kam tur hormoni ne tā nostaigāja un vīrs grib to vai šito, bet tomēr ir pašapziņa un sociālais nodrošinājums. Tās lai Šics&Co tur dresē uz velna paraušanu.

      9.3.5 Dace

      Un tad vēl viņai pases nav, jo nav naudas. Tā ir normāla cena par pasi nabagam?

      Pēc tam vēl jāatrod pašvaldība, no kurienes viņa tikusi bērnunamā, tur frizētās dāmas ar datoru aiz muguras TV ekrānā nopietni stāstīs, kā viņas kārto šo gadījumu, bet patiesībā viņas VISAS no tā grib tikt vaļā. Piedrāzt.

      Ja laimēsies, tad beigās kaut kur tomēr piedeklarēs, lai var saņemt pabalstu. Nedo’ dies’, ja viņai izrādīsies īpašumā kāds vecmāmiņas zemespleķis, uz kur ir būda, kurā dzīvo viņas pieci brāļi un māsa. Tad sociālie nekā nevar darīt, jo viņa ir zemes īpašniece.

      Man tak nevajag turpināt.

      Kam vajag to patiesībā pēc dabas ļoti sirsnīgo, bet panaivo un vientiesīgo jauno sievieti un viņas bēbi?

      Lai sastellē viņai kādu nebūt pamatu, pēc tam varēs runāt par gudriem sarunu kabinetiem. Valstij nav lētu sociālo dzīvokļu, kur var uzreiz iet iekšā un dzīvot, kur būtu pats minimums.

      Viņa ir bijusi krīzes kontingents jau 10 gadus, bet uz nevienu viņa neattiecas.

      Nu sorry, šodien viņa nemāk dzīvot. Tā ir, bet kurš teica, ka tas viss ir uz mūžu?

      Ja viņai vietējais psihologs un sociālais darbinieks regulāri nepalīdzēs dabūt augšā kādu nebūt pašapziņas dzirksti, viņa fiksi var iemīlēties nākamajā cietumniekā un to atstiept šurp, kopā ar viņa brāļiem, jo tiem tak arī grūta bērnība. Būs jauna grūtniecība… un varbūt pat viņu no tā miteklīša atkal izmetīs.

      9.3.6 Gladiola

      Pagaidi, Dace, nu es jau esmu pavisam saputrojusies. Ko īsti Ru gribi pateikt? Tevi neinteresējot citu cilvēku sekss, jo sska vienu un dara citu, bet reku Tu zini, ka 15 gados visiem ir sekss un visi to grib, tāpēc vajag papardes ziedu. Kā tad ir? Tu zini vai Tu nezini? Interesē vai nē?
      Ja meitene ir tik nsbadzīga, ka viņai nav pases, tad viņai nav arī naudas abortam, kas kādreiz msksāja 70latus (tak jau trīsreiz vairāk par pasi), šādu taksi es redzēju kādreiz savas poliklīnikas mājaslapā. Tā situācija, ko Tu apraksti, ir realitāte, jā, bet ne jau ar abortiem to risina, tam ari Tu piekrīti, labi, tad par ko Tu runā? Ko Tu gribi pateikt? Es tiešām neasaprotu.
      Un lielākā daļa aborta izdarītāju nav šis kontingents, bet gan parastā vidusšķira. Piemēri no dzīves mums jau ir tepat komentāros. Vīrs ir, bērni ir, izlemj, ka to vēl vienu nē. Ne nu viņai maizes, ne pases trūkst..

      9.3.7 Dace

      Pases un aborti šādos gadījumos nav salīdzināmi naudas ziņā, bet pases neesamība un tās neesamības iemesli kaut ko stāsta par sievietes spēju (jeb nespēju) kārtot savu dzīvi, savas attiecības.

      Viņu pases pa laikam ir atdotas visādiem “šeihiem” un viņu pakalpiņiem (lai viņas nevar aizbēgt), vai nozagtas tepat bordelī (lai kāds uz viņu vārda varētu atvērt feiku SIA). Un pase jau tomēr kaut kad būs vajadzīga, bet tur iznāks pagara staigāšana pa policijām, ja viņas atklās visu stāstu, bet to darīt parasti ir kauns un bail no nepatikšanām. Mani policija ar šādu situāciju atšuva, kamēr es nesāku draudēt ar Ilzi Godmani. Stulbi, bet fakts. Pieņemu, ka standarta situācija, bet bērna kopšanas pabalstam pasi vajadzēs.

      Ok, lai paliek pases.

      Abortiem šādiem gadījumiem šajā cilvēku grupā “vainīgais” puisis parasti iedod. Ja pašam nav, tad kaut kur aizņemas, bet “notīra” to lietu. To gandrīz vienmēr atbalsta arī puiša ģimene, ko veido māte, patēvs (daļēji “piestiprinājies”) un siblingi, kas strādā melnu, smagu darbu kaut kur ārzemēs. Tad pēdējie arī ir “sponsori”, bet viņi nav gatavi palīdzēt ne ar grasi, lai bērnu laistu pasaulē un segtu kādas izmaksas pēc tam. Varbūt viņi iedod tai meitenei kādus pārsimt eiro vēl arī iztikai un iekrauj savam bračkam pa muti.

      Tu rēķini vienkārši un aritmētiski (cik maksā pase, cik aborts), bet tajā vidē šitas nestrādā un nav spēkā.

      Tur “goda lieta” visbiežāk ir šo kaunu “notīrīt”, un visi nāks palīgā, jo tā ir darīts entajās paaudzēs pirms tam. Ja meitenei vai jaunajai sievietei māte ir, tad pašai arī aborti būs bijuši. Tā ir cita vide, citi likumi un principi.

      Ir vēl citas stadijas, kad bērni nāk un nāk, bet tad bieži ir jau garīgā atpalicība (psihiatrijas skatījumā), jo meitenes priecājas, cik jauki un smuki bērniņi kā lellītes, bet ar pirmo nepieciešamo pirkumu visi prieki beidzas. Ne viņām nelabumi, ne smagas dzemdības, viss kā mincenēm (par šito var padomāt, pirms strīdēties par psihosomatiku).

      Jau teicu, ka runāju par vienu konkrētu sieviešu grupu, ka “lobēju” tikai vienu. Es tak neņemšos ar visu pasauli Āfrikas bada līmenī, but one life at a time. Tur mūsdienās sasniegums jau ir tas, ka aborts vairs nav krimināls un viņa nemirs. Nākamais solis: ka viņa sāk domāt – varbūt tomēr nē un atļauj, lai viņai palīdz.

      Man nav nekādas intereses runāt par teorētiskiem jautājumiem. Ja man ir saskarsme ar gadījumu, es cenšos izdarīt visu, ko varu, un ņemu palīgspēkus, kādi man ir. Un ne es viena.

      Vidusšķira mani neinteresē, jau rakstīju: lai Šics&Co viņas ņem priekšā pēc pilnas programmas un lai tad nu viņas iemācās turēt biksītes ciet. Un kas vispār tā par vidusšķiru? Nezināju, ka mums tāda ir. Bet varbūt viņas aizbrauks uz Nīderlandi vai kaut kur citur. Tur taču ir citi likumi.

      Sekss un “Papardes zieds”? Es zinu tikai pēc darbinieku un brīvprātīgo stāstiem, ka mēdz būt agrīns sekss. Viņiem ir arī raksti un aptuvenā statistika, kā arī priekšstati par vidi, kur tas biežāk sastopams. “Papardes zieds” nedomā, ka visiem ir agrs sekss, bet viņi strādā ar tiem, kas ir aizsniedzami un kas to grib. Man nav jāizveic pētījums un nez kur jābāž deguns, lai kaut ko par šo tēmu zinātu.

      Turklāt es darba lietās pa laikam saskaros arī ar dakteriem, jo strādāju arī ar medicīnas tekstiem (ne tikai, bet arī!). Viņi nezina, kas pie viņiem nokļūst slimnīcā uz abortiem? Kādi termiņi? Kāda sievietes dzīves vide, kāda ģimene? 2014. gadā trīs sievietes ir mirušas, dzemdējot mājās, un tas bijis saistīts ar viņu ģimenes sociāli ekonomisko situāciju. Kur nu vēl kriminālie aborti. Man nav nekā šausmīgi jāplijas kādam virsū vai pastiprināti jāinteresējas, lai uzzinātu, ka tautas sociāli ekonomiskais stāvoklis ir īpaši asi ieraugāms tieši situācijās ar pusaudžu un jaunu sieviešu grūtniecību, bieži negribētu. Ārsti paši ir šokā un stāsta, turklāt ne jau tikai man, bet arī medijos, lekcijās, semināros.

      Un es redzu to “seksu” ratiņos savos laukos. Vakar spēlēja “mīnusus”, bet šodien stumj ratiņus. Labi, ja tai meitenei ir mamma.

      “Papardes zieds” vismaz iemāca, ka pēc seksa var būt ratiņi. Viņi nevar pārtaisīt tā cilvēka jau esošos ieradumus, kas veidojušies viņa ģimenes sistēmā, kura liek viņam sevi tā meklēt. Tas, cik zinu, arī nav “Papardes zieda” mērķis.

      Agresīvs likums, kāds tagad tiek piedāvāts, nepalīdzēs tieši šādai sievietei, par kādu es runāju: viņa netic psihologiem, viņa tad drīzāk ies uz kriminālo un varbūt pat mirs, ja viņu neizdosies atrunāt ar kaut kādu neformālu sistēmu palīdzību.

      Es tak nespriežu, vai aborts slikts vai labs, ak, Dievs, bet jau kuro reizi saku, ka mums nav valsts sociālā atbalsta sistēmas jeb spilvena, kas palīdzētu līdz abortam nenokļūt tām, kam nav bijusi ģimene vai tā visu nav varējusi iedot. Un bez šīs sistēmas runāt kaut ko par “ģimenes konsultācijām” vismaz šai sabiedrības daļai ir vienkārši smieklīgi. Tas liecina par nezināšanu un arī profesionalitātes trūkumu. Varbūt viņi nepieaicināja psihoterapeitus un psihologus, bet šajā juceklī jau arī varēja nesaprast, ar kuru tagad ir jēga runāt, kurš no viņiem ir varmāka, kurš nav.

      Man nav resursu, lai precīzāk noteiktu, cik un kas taisa abortus. Lai to pēta tie, kam tas ir darbs. Tam sen vajadzēja būt izdarītam, jo pieejai ir jābūt individuālai.

      Man ir sašutums par to, ka par valsts naudu četros menešos dabū gatavu muļķīgu likumprojektu, lai cīnītos ar domāšanas sekām, bet divdesmit gados par entajām valsts algām nevarēja izdomāt, ka sociālajam budžetam ir vajadzīgi lielāki resursi tieši darbam ar krīzes vides bērniem, kur nav runa par paraugģimeni, kāda patiesībā nekur neeksistē, bet par pilnīgu sabrukumu, dzīvi dārza mājiņās, pagrabos utt.

      Es noteikti nenosodu un nerāju nevienu meiteni vai sievieti, kam ir/ir bijušas agras vai kārtīgi nepieskatītas dzimumattiecības, vai aborts.

      Bet, kad man gadīsies kāds nākamais keiss, davai, es Tevi sameklēšu, un tad Tu redzēsi, kā tas notiek, ko viņas runā, kāds viņām funktieris. Tur būs reizēm jādomā, kā to “zvērēnu” vispār noķert.

      Bet, ja nopietni, viņu vislabākie palīgi ir tās pašas no pagrabiem. Ja Tev ir kauču dzīvoklis, Tu jau vairs neesi tik uzticams. Ja remontēts, tad pavisam slikti.

      9.3.8 Dace

      Un es nepamanīju vienu jautājumu, kuru Tu uzdodi divas reizes: “Dace, es nesaprotu, kādā veidā aborts ir risinājums tām traģiskajām situācijām, kuras apraksti. Kā tas šīm meitenēm palīdz?”

      Tādai sievietei bieži ir bail par bērnu, jo viņa domā, ka nespēs pasargāt viņu no sava likteņa. Viņa nezina, kāpēc viņu seksuāli izmantoja. Viņa domā, ka tas ir neizbēgams dzīves ceļš vismaz meitenei un tāpēc veic abortu, lai bērnam šo moku nebūtu.

      Šis secinājums ir daudzkārt aprakstīts psiholoģiskajā literatūrā, kad sievietes to pašas izdara. Kad viņas tomēr sadūšojas bērnu dzemdēt, tad parasti šis faktors lien laukā jau apzinātāk, un tad psihologs vai cits konsultants var palīdzēt, jo viņa prot definēt savas bailes, nosaukt tās vārdā.

      Tad var arī izstrādāt viņas dzīvi un saprast, kā viņa varētu dzīvot gudrāk un savus bērnus sargāt labāk.

      Starp citu, jaunie puiši ar tādu ģimenes vēsturi, kas tagad varētu kļūt pat tēviem, bieži grib abortu tieši tāpēc, jo “manu bērnu skolā noteikti izsmies, un es to nepārdzīvošu”.

      9.3.9 (vecā) Linda

      Gladiola, vari 70×7 pateikties Dievam, ka nevari iebraukt šitajā.
      Dace, cepuri nost Tavā priekšā. Man drīzāk jāklusē.

      9.3.10 Gladiola

      Linda, nav tā, ka es nevaru iebraukt, es varu, bet es saku, ka tie nav visi abortu stāsti un mēs nevaram uztraukties tikai par vienu sabiedrības daļu.
      Aborts parastais ir rekur
      http://www.satori.lv/raksts/8621/Liene_Linde/Septini_gadi_pelekas_acis
      Ne maizes trūka, ne pases, ne vīrietis bija pedofils vai izvarotājs. Un tādu stāstiņu ir lielākā daļa.
      Jā, var būt tāda situācija, kad bērnu nav iespējams izaudzināt, bet vai tāpēc viņš ir jānogalina? Var taču atstāt glābējsilītē adopcijai. Uz jaundzimušo adopciju mūsu valstī ir rinda, neatceros, vai pusgads vai pat viss gads. Nav to bērnu. Tie, kas ir bērnunamos, lielākoties jau ir lieli, tos vairs neadoptē. Tā problēma, ko Tu apraksti, nav abortu problēma, bet gan cilvēktirdzniecības problēma. Aborts neko neatrisina. “Nav cilvēka. nav problēmas”? tad jau labāk novākt to meiteni. Lai nedzemdē atkal. Ciniski? Protams.

      9.3.11 Gladiola

      Dace, Un vēl par Papardes ziedu. Tu pati raksti – meitene naiva, ticēja, ka puisis viņu mīl un precēs, bet viņš izmeta no dzīvokļa, pati stāvoklī. Tu domā viņa seksu gribēja? Tām meitenēm pašapziņu vajag, nevis seksu. Viņas grib būt vajadzīgas, grib būt mīlētas, grib ģimeni… Vairāk par Papardes ziedu vajag kādu, kas pasaka, ka viņa nav sūds. Problēma ir tajā, ka viņa nevienam vairs netic, to Papardes zieds cer atrisināt ar kontracepcijas palīdzību?!

      9.3.12 Dace

      Ak tad tas ir “parastais aborts”…

      [Tu, vecenīt, esi skaidrā?]

      Viņiem bija attiecības, viņa veica abortu, aizbrauca pēc tam ar visu fruktu uz Franciju, kaut viņš viņu uzmeta ļoti kritiskā brīdī, viņš viņu tur bildina, viņa šo pasūta, viņš izdara pašnāvību… Un tas tagad skaitās parasts, normāls stāsts no dzīves, kā ikvienam. Esmu laikam atpalikusi no dzīves tempa.

      Un kāda bija šīs ārstes intervences jēga? Viņa vienkārši patrakoja.

      Lai runātu ar šādu meiteni, kaut kas ir jāuzzina arī no viņas dzīves.

      Manā pieredzē citam tonim ir labāki rezultāti, turklāt psiholoģiski un medicīniski neskolotu cilvēku izpildījumā.

      Un ko viņa tagad pati saka par kaunināšanu?

      Bet es tagad, būdama jau diezgan veca un kļūdama arī bezkaunīgāka (ne vairs tik baisi tālu, un man būs piecdesmit) pati lemju, par kādu grupu uztraukšos vairāk un kur kādu daļu iz sava laika ieguldīšu. Mana darīšana, ko es lobēju. Man vienalga, par ko “mēs varam vai nevaram uztraukties”. Es uztraucos par to, kur pati esmu bijusi un kur bez palīdzības gandrīz neviens paša spēkiem netiek ārā! Un man piedrāzt, ka tas neizklausās gana smalki.

      Un Tu, Gladiola, kaut nojaut, kas ir cilvēku tirdzniecība?

      9.3.13 Dace

      … Un kā tā saistās ar meitenes vardarbības pilno bērnību, kā arī vēlākām neuzmanīgām seksuālām attiecībām (ja izdodas aizbēgt)?

      Tak nopērc Vedina “Loģiku” un pazīmē aplīšus.

      9.3.14 Gladiola

      Dace, Tu tikai rullē savu un ja Tev nepiekrīt, tad sāc apvainot. Likumus neizdod vienai cilvēku grupai, vet visai sabiedrībai kopumā.
      Raksts, ko citēju, parādīja, ka meitene nebija atpalikusi, nebija nabadzīga, nebija izvarota, izdarīja abortu. Bērnu var atdot adopcijai. Kas adopcijai vainas salīdzinājumā ar abortu? Bērnam tiesību nav vispār. Nekādu. Ja ir stulba situācija, tad soda viņu, un tas msni besī. ras ir tas, ko Tu atsakies redzēt.
      Ir ļoti labi, ka Tu dari to, ko Tu dari. Tas ir apbrinojami, bet tā nav visa pasaule. tu uzvedies tagad tāpat kā mana paziņa svaigēdāja. Ir tā kā Tu saki un viss. Es nesaku, ka nevajag risināt situācijas, par ko Tu stāsti. Es saku, ka to nevar atrisināt ar abortu. Tā ir cīņa ar sekām, bet jācīnās ir ar cēloņiem, nevis jāizdala prezervatīvi. Es atšķirībā no Tevis vismaz zinu, ko nozīmē palikt stāvoklī bez vīra un ar vienu mazu bērnu jau mājās. Jā, man viss beidzās laimīgi, es ar to vīrieti apprecējos, bet tā varēja arī nebūt, un tajā dienā, kad uzzināju, ka esmu stāvoklī (atkal), tā uz tobrīdi nebija priecīga ziņa.

      9.3.15 Dace

      Gladiola, es Tev neko neuzspiežu, esi mierīga.

      Visā pasaulē (vismaz ES) valsts daudz vairāk un gudrāk rūpējas par trūcīgām ģimenēm, jo tieši tur bērni ir pakļauti visādiem zema pašvērtējuma, vardarbību un atkarību riskiem, kas noved pie citām bēdīgām sekām.

      Bet mums tas ir ļoti švaki, un nav nekas ārprātīgs vai kaut kāda ekstra to gribēt.

      Es pagaidām runāju tikai par prevenciju.

      9.3.16 Dace

      Un sūtīšana pie kara režīmā esošajām Latvijas psihoterapeitēm būs cīņa ar cēloņiem?

      Cīņa ar cēloni būs aborta aizliegšana?

      Man nav info, kā dzīvo un jūtas sieviete, kas ir atdevusi bērnu adopcijai. Viņai visu mūžu ir forši?

      Un kā ir bērnam tādas mātes vēderā, kura visu laiku domā par bērna pamešanu?

      Tāpat es runāju par izglītošanas turpināšanu, sociālā riska grupu aktivāku pamanīšanu un palīdzības sniegšanu.

      Vai tā nav cīņa ar cēloņiem? Es to tieši tā redzu.

      Es arī neko tāāādu baisi varonīgu nedaru, ko nevar jebkura sieviete, mazliet ieejot mātes lomā pret to, kura ir ķezā, ja vien jaunākā to ļauj. Vai tad kāds sāk šīs sarunas, lai pierunātu veikt abortu?

      Un ko Tu iesaki darīt, ja sieviete neatteiksies no domas par abortu arī pēc tām nozīmētajām sarunām?

      Tai satori.lv stāstā ginekoloģe neko nepanāca, jo (es tā domāju) neprata, un viss. Tur bija vienkārši draudi, bļaušana (to viņas māk, esmu dzirdējusi), bet tas nekad nestrādā.

      Turklāt nav nekādu sīkāku datu par šī pāra iepriekšējo dzīvi. Tas būtu svarīgi, lai es vispār kaut ko saprastu. Man palika garīgas nestabilitātes sajūta par viņiem abiem, kas radusies jau sen, sen pirms kādiem abortiem. Un pa virsu vēl traka ginekoloģe.

      Tā šo stāstu redzu es.

      9.3.17 Gladiola

      Dace, es nezinu, kā būtu sievietei pēc bērna atdošanas adopcijai, noteikti ne sliktāk kā viņai ir pēc aborta. Bet bērnam noteikti ir labāk piedzimt un tikt pieņemtam ģimenē, nekā būt beigtam.
      Jā, es uzskatu, ka abortus ir jāaizliedz. Nav jēgas atcelt nāvessodu un atļaut abortus. Tad jau labāk otrādi. Tagad vari sākt uz mani kliegt, ka tad sievietes mirs nelegālos abortos. Lūdzu! es atļauju. Tu drīksti.

      9.3.18 Dace

      Tad pēc analoģijas man būtu jāizdemolē viena otra sekta vai jāizdara vēl kaut kas līdzīgs, bet tas nav man.

      Es domāju, ka Latvijā aborta aizliegšana nenotiks.

      Es runāju un daru savu, kas man ko kliegt, man no GERS tagad ir fonācijas traucējumi, un kliegšana pat nav iespējama.

      9.3.19 Marī

      Paldies, Dace, par Taviem komentāriem. Vienmēr esmu apbrīnojusi, ka cilvēki, kuri ikdienā strādā ar šīm problēmām un atduras pret resursu neesamību vai nepietiekamību, vispār spēj klausīties kundziņu a la Parādnieks-no-divsievības-augstumiem “argumentus”.
      Un būtībā šāds likums nozīmēs tikai to, ka dīvainā kārtā atradīsies resursi, lai runātu ar sievietēm un pierunātu viņas dzemdēt. Bet tad kad šim “sarunas auglim” būs pieci vai piecpadsmit gadi resursu nebūs, jo cilvēks pēc piedzimšanas vairs nav tik interesants kā manipulācijas ap piedzimšanu.

    9.4 ievaj

    sheit un taalaak juus uz praktiskas pieredzes pamata skaidri aprakstaat to, ko es pusliidz nojaushu teoreetiski, apluukojot dazhaadas struktuuras, kas sapluust shai nosaciiti vienaa jautaajumaa. liidz ar ko veeleejos vien paust savu piekrishanu saistiibaa ar to, kas dotajaa kontekstaa buutu patiesiibaa jaaapluuko kaa probleemas un par kaada veida un tveeruma risinaajumiem buutu reaali nepiecieshams domaat esoshaa piedaavaajuma vietaa.

10 feministe

Rudzīša kungs tik veikli māk manipulēt!
Piemēram, uzskats, ka grūtnieces nelabums ir psihosomatiska parādība, ir 19. gs. medicīnas auglis, kad sieviešu histērijas bija lielā modē. Un tagad – 21. gadsimtā – viņš to mums liek priekšā? Nopietni?
…par laimi, neesmu vienīgā, kurai Rudzīša izteikumi šķiet smieklīgi un ierobežoti.

    10.1 Gladiola

    Grūtniecības nelabumi noteikti nav psihosomatiska parādība, piekrītu, jo ir sievietes, kam nav nelabi un ir tādas, kam nelabi ir īsu brīdi, bet ir tādas, kas vemj līdz dzemdībām. Tās ir hormonālas izmaiņas, jo arī lietojot hormonālās tabletes esmu piedzīvojusi vieglu nelabumu, kas pāriet reizē ar tablešu lietošanu (fiška jau tur tāpati). Pa lielam visiem hormonu preparātiem (arī tiem, kas neattiecas uz reproduktīvo sistēmu) līdzi nāk nelabums. Bet, cienījamā feministe, tas nav vienīgais, ko VR uzrakstīja, neiesienieties sīkumiem, paskatieties uz problēmu kā tādu, Ne jau par grūtniecības nelabumiem ir šis raksts.

11 Anna

Tie, kas iestājas pret abortiem, ir cilvēki ar vidējiem vai augstiem ienākumiem, cilvēki ar vairāk vai mazāk izteiktu atbildību savu sievu, bērnu, ģimenes priekšā. Jājautā, kas satrauc vairāk- zema dzimstība vai liels skaits nelabvēlīgo ģimeņu, depresīvas pamestās mates, dezertējušie tēvi, kas nerūpējas par atstātajiem bērniem. Vai valsts uzņemas aizpildīt robu- palīdzēt mātēm finansiāli un atbalstīt psiholoģiski lai izaudzinātu veselus bērnus un nostādītu uz kājām?
Ja valsts šādai palīdzībai nav gatava, tad jāpieņem sievietes izvēle izvērtēt vai viņa spēs tikt galā ar bērnu izaudzināšanu un sagatavošanu dzīvei.
Diemžēl Latvija vairs nav tāda kā 20 gs sākumā vai vidū, kad gandrīz katrai ģimenei bija vismaz rados lauku sēta, kur izaudzēt sev kartupeli, rast pajumti un pabarot bērnus. Sociālie dienesti atkratās no palīdzības pamestajām mammām, kas nonākušas grūtībās. Par argumentu minot, ka, lūk viņām ir bijis labi apmaksāts darbs, vai privātais bizness. Tātad sieviete tiks galā, neskatoties uz upuriem.
Un pievienojos komentētāju viedoklim, ka ļoti vajadzētu vētīt vīrieša atbildību pamestās ģimenes un bērnu priekšā! Attieksme Latvijā pret tēvu atbildību ir bezzobaina!

    11.1 Gladiola

    Vai tikai valstij ir jāpalīdz? Nu varbūt. Es uzskatu, ka jāpalīdz sabiedrībai un sabiedrība to arī dara. Tā ir mana atbildība, lai manā redzeslokā nonākušas māmiņas ar jau dzimušiem un vēl nedzimušiem bērniem netiktu pamestas un nostumtas. Nesen bija darīšana ar kādu 25 gadus vecu sievieti-vientuļo māti, kas palikusi stāvokli, jo pievīla kontracepcija, bet bērna tēvs, kuru viņa uz to brīdi pazina 2 mēnešus, balstoties uz to, ka kontracepcija bija, izdarīja secinājumu, ka tas nav viņa bērns un meiteni atstāja. Viņa strādāja, algu saņēma aploksnē, līdz ar to pabalsts, ko viņa tagad saņem ir smieklīgs, pats minimālākais. Tur nu viņa sēdēja manā priekšā ārpātīgi vecā mājā, šausmīgā vietā, es pat neticēju, ka cilvēki tur var dzīvot, man bija acis uz kātiņiem, grūti līdz asarām, bet viņa – apņēmības pilna: “Es cīnīšos par savu bērnu! Es iešu strādāt par auklīti tiklīdz varēšu! ” Nē, mīļie cilvēki, tā nav nabadzība, kas mudina sievieti izdarīt abortu. Jo te nu manā priekšā sēdēja nabadzīga vientuļā māte ar zīdaini un nevis vaimanāja, funktierēja, ko darīt, lai būtu labāk. Mana atbildība nav nogrūst to uz valsti, bet turēt roku uz pulsa, Es apsolīju sev, ka, kamēr vien kaut ko varēšu, es neļaušu, lai šī meitene ar savu bērnu paiet zem ūdens. Viņa ir izdarījusi ļoti drosmīgu izvēli un par to ir pelnījusi, ka viņu atbalsta.

      11.1.1 Anna

      Gladiola, ir Latvijas Lepnuma cienīga Tava misija palīdzēt mammām un viņu bērniņiem, kuras vīrieši atstājuši likteņa varā. Taču Tu esi viena un cik daudzām sievietēm fiziski un psiholoģiski Tu vari palīdzēt vai atbalstīt?
      Tad jādibina atbalsta fonds, jo citādi Tev savas personiskās dzīves nebūs. Tava atbildība, ja Tev ir tāds aicinājums, ir meklēt finanses vai organizēt fondu, lai dotu atspēriena punktu šīm mammām, kas izlemj par labu bērna dzimšanai. Otrs, ir meklēt risinājumus, lai vīrieši, kuru bērni aug bez līdzekļiem un tēva klātbūtnes, maksātu par bērnu skološanu un dzīves kvalitāti. Bet visām šīm aktivitātēm apakšā stāv nauda un politisks atbalsts.

      11.1.2 Gladiola

      Anna, tas, ko te ierakstīju bija, lai padalītos par to, kāda var būt nabadzīgas un vientuļas mātes attieksme pret savu grūtniecību. Es gribēju parādīt, ka ne visas krīt izmisumā. Man šķiet tā mamma pat neapzinājās kādā trubā ir, es biju tuvāk izmisumam par viņas situāciju, nekā viņa pati. Nevajag dibināt nekādus jaunus fondus. Tādi jau ir. Piemēram, Gimenes šūpulis un Grūtniecības krīzes centrs. Man nav ilūziju par to, ka varētu palīdzēt visiem, bet ja nevaru palīdzēt visiem, tas nenozīmē, ka nav jāpalīdz nemaz. Mwn šķiet, ja būtu vairāk cilvēku, kas iesaistītos šādās problēmās, tad vairāk arī būtu mammu, kam pqlīdzēts, jo aborts patiesībā nav risinājums sievietei, aborts ir risinājums sabiedrībai. Ja sieviete izdara abortu, man par viņu vairs nav jāuztraucas. Tas ir vienkāršāk. ja viņa atnāk un saka “esmu stāvoklī, lūdzu pwlīdziet”, tad man ir jānopūlas, bet ja viņa izdara abortu, tad varu mierīgi turpināt skatīties teļļuku.
      Bet Latvijas lepnuma balvu vajag pieškirt tai ģimenei, kas dzemdību namā laida pasaulē savu bērniņu, bet uz mājām paņēma līdz arī vēl vienu – pamesto.

12 Ieva_Br

Attieksmei pret vīriešu atbildību vajadzētu būt tādai, kāda tā ir Zviedrijā.

13 perētāja

Autors vieglu roku raksta: ,,…kas notiek ar to sievieti, kas no matriarhālās brīvības nonāk patriarhālā kontrolē…”
Vai neviena no klientēm daudzu gadu garumā nav ļāvusi kaut pa durvju šķirbiņu ielūkoties matriarhālajā ,,brīvībā”? Kur pastāv dubulta, trubulta un tikpakāpīga kontrole 24 h diennaktī 365 dienas gadā, cik ģimenē par konkrēto meiteni vecāku sieviešu? No ,,brīvības” jau parasti necenšas izrauties- nu, piemēram, apprecoties vai pagādājot draugu. Brīvība būtu iespēja 4-5 gadus veltīt sev pašai. Dzīvot vienai, ideālajā gadījumā nestrādāt, bet ceļot. Bez attiecībām un saistībām. Zinu vairākas, kuras tā arī dara. Ceļo ar stopiem, ēd nocenotas bulciņas. Kad gribēs būt kontrolējamas, izpildīs vajadzīgos nosacījumus!

    13.1 Marī

    O, jā, un šādā brīvībā ir iespējams nedaudz ātrāk atrast sevī ne tikai Dzemdi, bet arī Sievieti (kaut pārāk paļauties uz “šortkatiem” arī nevar) :)

14 Jānis Ozols

Izcili! Paldies, Viestur!

15 Kulturālis

Nu tad, dzemdēsim, kritīsim karā un sargāsim Aspazijas mantojumu, bez kura izdzīvot nav piedodami. Man šķiet, ka VR jau pats dod atbildi – “.. vai tam ir kāda vērtība šodienas multikulturālajā pasaulē?” Tieši tā – mūsdienu pasaule IR multikulturāla, kur būt par latvieti nav pati svarīgākā padarīšana. Un VR bļaušana – ak cik slikti! kurp dodamies? – ir novēlota darbība, tāpēc arī padumja.

16 Marī

Šis stāsts visā postā un arī skaistumā Di Kaprio un Vinsletas izspēlēts ir filmā “Revolutionary Road”, un moto – “How do you break free without breaking apart?” – Kā kļūt brīvam visu nesalaužot?

17 Marī

Bija radioraidījums, kurā Vieturs tādā apsmaidošā balsī runāja ar Aivitu Putniņu un vēl kādu dāmu par iespēju māmiņas un vecmāmiņas tandēmā izaudzināt bērnu (dāmas, protams, uzskatīja, ka tas ir iespējams).
Es personīgi vienmēr esmu zinājusi, ka neizdarīšu izvēli bērnu dzemdēt un audzināt viena. Paldies Dievam, man šādu izvēli nav nācies izdarīt, bet izvēle būtu diezgan nešaubīga (tāpēc, ka daudzkārt apsvērta), un ne dēļ augstprātības vai savas varenības apziņas, bet tieši otrādi – šajā jomā jūtos pārāk nepilnīga, lai bez līdzsvarojoša un papildinoša spēka uzņemtos tik atbildīgu pienākumu.
Bet tad, kad tas otra cilvēka spēks ir blakus, tad, protams, viņam pār bērna radīšanu ir tikpat lielas tiesības lemt.

    17.1 Gladiola

    Pag, Marī, un kad Tu izšķīries un paliki ar bērniem viena (ja vien neatstāji viņus vīram), ko tad Tu domāji? nevaru viņus audzināt viena, iemetīšu upē? Vai tad Tev bija savādāks spēks?
    Jautājums ir, vai piedzimis bērns atšķiras no nedzimuša bērna un vai kaut kādi mani apstākļi (man na spēka) var attaisnot bērna nnogalināšanu.
    Mani varbūt īpaši neuztrauc visādi psihter biedrību vai asociāciju izteikumi, bet bērni ir jautājums, par ko es u gatava stāvēt un krist.
    Viestura blogā man patīk viena lieta. Te runa ne tikai par abortiem, bet arī par paļausanos uz vīrieti. es jautāju sev vai un cik lielā merā es paļaujos uz savu vīrieti un vīrieti vispār. Slidena tēma. Baidod, ka nepaļaujod, jo viss ir sakārtots tā, ka, ja viņa arī nebūtu, es nepaliktu navaga cietējas lomā (tīri finansiāli), bet tagad mani iekšā kaut kas urķē, nedod mieru, jo saprotu, ka jo vairāk bērnu, jo mazāk man paliek iespēju pelnīt, jo mazāk manas personīgās naudas, bet bērnus vēl gribas un es pilnīgi jūtu, kā man gribas uz vīru paļauties, atlsist grožus, beigt uztraukties par naudām, jo kā jau Dace teica, ir cilvēki, kas ar 500eur var izvilkt nez cik ilgi, un jautājumi par prioritātēm… un mēs ar vīru tā lēni kopīgi burbuļojam un attīstāmies, tikai vēl nezinu kādā virzienā. ja uz viņu paļautos, baidos, ka beigtu ar 6 bērniem ( vairāk droši vien līdz menopauzei nepaspētu)…
    Paļauties uz vīru… Oj, oj, oj, es labāk sāku. paļauties uz dzīvi, un… tad jau redzēs

      17.1.1 Marī

      Manās sajūtās mana paļaušanās uz vīru tomēr ir visai nošķirta no tā, ka bērnam ir jāvar paļauties uz savu tēvu. Un izšķiras vecāki savstarpēji nevis vecāki no bērna.

      17.1.2 Gladiola

      Marī, es paļaujos uz dzīvi, jo vīrs var arī nomirt un ko tad? Pār tilta margām Ventā? Tas gadījums jau arī bija ļoti cēlīns aborts. Vai es spētu audzināt bērnus viena? Pirmkārt, tas ir scenārijs, no kura man būtu tikpat bail kā no dzīves koncentrācijas nometnē, bet gan jau ka varētu izdzīvot. Ja jau cilvēki Sibīrijā izdzīvoja un laida pasaulē bērnus, kas tad man?
      Es saprotu, ka neesam mūžīgi, ka kādu dienu vīrs nomirs un es nomiršu, bet, ja viņš pimais, tad es palikšu viena. Man bail. Bet es paļaujos. Gan jau būs spēks tikt galā, ja tāda būs situācija.

18 __

Man ir divas brīnišķigas meitas. Pirmā bij gaidīta, otrā pieteicās pati. Toreiz likās pāragri un nevietā, jo krīze sākās, bij izmisuma sajūta ko darīt pašiem ar savu dzīvi kur nu vēl bērniem, tomēr roka uz abortu nepacēlās mums vecākiem. Tagad skatos viņas burvīgajās ačelēs un domāju ar lielu vainas apziņu, kā vispār varēju iedomāties par ko tādu – viņa ir kolosāla- talantīga, gudra, labestīga,.. un cik dīvaini, kaut kā liktens izkārtojās tā, ka varam atļauties abas meitenes, kaut arī domājām ka ne. Mums ļoti daudz palīdzēja cilvēki no malas. Drēbītes praktiski neesam pirkuši. Meitenes ir smukas.

    18.1 Isabell

    HOW do you get drag and drop to work? Just saying THAT it works doesn’t help. Even when I hold down the left click on a mesagse in my inbox, it opens it instead of letting me drag it.

19 SuperGaja

Principā ir vienalga, ko katrs indivīds vīrietis runā par abortu atļaušanu vai aizliegšanu. Tai skaitā Viesturs. Jo pasaulei ir pašai sevis noteiktā kārtība un ziāšana kurš par ko atbild.
Tāpat ir vienalga mūžīgā ņemšanās par to, ka sieviete jāierobežo savās izvēlēs.
Jāatceras, ka sieviete vēsturiski (bioloģiski) ir vecākā pasaules daļa. Vīrišķais radās vēlāk kā piedeva, kā uzlabojums izdzīvošanas sistēmai, bet nevis kā radības kronis. Drīzāk kā apkalpojošā daļa dzīvības turpinājumam.
Izklausās aizvainojoši, bet tieši tā Viesturs traktē cilvēces attīstību. Bioloģiski…
Un ko pirmspēkam (sievišķajam) var pavēlēt jaunākais (vīrišķais)? … tieši neko? Vāju vīrišķo sieviete kontrolē no piedzimšanas brīža kā māte, tad kā seksuālas baudas avots un vecumdienās vēl pasniedz glāzi ūdens pie gultas, jo stiprais dzimums ir tik vājš, ka mirst agrāk.
Domāju, ka vienīgai, ko var darīt ir tas, ka cilvēces vīrišķajai daļai ir pašai jāmaina sava domāšanu. Jāpadara sevi par tik pašpietiekamiem, lai sievietes ilgotos pēc jūsu patiesā spēka. Un atzītu Jūs par stipriem un gudriem esam.
Un, Viestur, pārstājiet apzināti aizvainot cilvēces vitālāko daļu, apzīmējot to ar medicīniskiem terminiem un apzinātām provokācijām, bet pievērsieties jaunas pievienotās vērtības radīšanai vīrietim.
Jums jau nu kā psihoterapeitam būtu jāzin, ka ar aizliegumiem un citu aizvainošanu nevar panākt izmaiņas sabiedrībā. Toties var panākt nostāšanos opozīcijā, naidu, karošanu uc.lietas, ko jūs nesen pats tik jauki izbaudījāt. Jo uzminiet – ko jūs pats izdarījāt? Nolaidāties savā komunikācijā ar lasītājiem tieši Gajas līmenī.

    19.1 Zina

    Precīzi. Paldies par komentāru.

    19.2 Vecākais dzimums

    Jaunākais dzimums streso. Redz, vēsture rāda, ka vecākais dzimums var iztikt bez palīgiem, apkalpotājiem un sargiem. VR vienā no saviem blogiem sacījis apmēram tā – neticu, ka sievietei nevajag vīrieti!
    Redzi, bet netici? Skaidrs, ka mūsdienu sievietei vīrieti nevajag tieši tāpat kā viņas vecvecmāmiņai pirm 100 un vairāk gadiem. Vajag savādāk. Apstākļi ir citi, vajadzības arī mainās. Un jaunākajam dzimumam pašam ir jāiespringst un jāiegūt uzticība. Paskatīsimies citā “dobītē” – Neviens darba devējs taču nesaka – paņemsim šo nabadziņu, uzticēsimies, varbūt dienās iznaks brangs strādnieks. Nav tā! Ir otrādi – nevari savu kompetenci apliecināt – staigā! Kā es smējos, kad lasīju – vīriešim ir daudzu tūkstošu gadu mazāka pieredze bērnu aprūpē, būsim pret viņiem iejūtīgi un palīdzinoši, iedrošināsim būt par tēviem.. apžēļiņ – mācies, tepat un tūliņ uz vietas, iesaisties, lasi, domā un dari. Man mātes instingts klusēja absolūti. Es bieži biju pārbijusies, bet lielā tempā vienkārši mācījos – meklēju informāciju, gāju uz kursiem galu galā. Vīrieši lielākoties paši labprātīgi “atdod” bērnus mātēm, neiesaistoties audzināšanā. Jo tā ir vieglāk. Pēc tam nav ko čīkstēt un vaidēt par sievietēm, kas atņem bērnus. Neko nevar atņemt, var tikai pašrocīgi atdot. Nav ko atsaukties uz aizvēsturi – galva ir, rokas ir – strādā! Tad arī uzticība un cieņa neizpaliks.

20 Linda 1

Viesturam: man pēc ilgiem laikiem šis raksts likās ļoti labs! Varbūt tāpēc, ka pati kaut kā esmu distancējusies. Visumā jau parasti arī es jutos mēreni aizvainota. Tagad tā izfunktierēju: tas ir Viestura, jā, attālinātās (bet ne atsvešinātās) patriarhāli dievišķās pozīcijas un pārskata dēļ par to, kā lietas pasaulē psihobioloģiski notiek, par ko tomēr psihobioloģiskas būtnes derētu informēt. Mana sāpe ir, ka mēs esam ne tikai psihobioloģiski.
Neseni pētījumi esot, ka vīriešu dzimums jau tā skaitliski pasaulē mazinoties. Tad ko mums darīt?

21 ievaj

jaa, tiesa, viss augshmineetais dara dzinju jeegu, kaut nianse par dabisko reprodukcijas kaartiibu, manupraat, ir ljoti problemaatiska peec buutiibas, un es personiigi nepiekriitu interpretaacijai, kas tiecas to apluukot kaa augstaako likumu (bet taa ir gara debate, ko var izveerst citreiz).

tiesa, kas dara sho konkreeto projektu tik diskutablu, manupraat, ir tas, ka pat tad, ja shii projekta dziljaakaa doma buutu taada, kaa aprakstaat, jautaajums ir un paliek par to, vai taa a) adekvaati atspoguljota taa formuleejumaa, b) adekvaati atspoguljosies taa potenciaalajaa izpildiijumaa. cita starpaa, vai speciaalisti, kas tiktu piesaistiiti konsultaacijaas, daliitu shaadu viiziju un profesionaalo kodeksu, kas aizvien paredzeetu neuztiept klientam savas nostaajas un intereses? jo latvijaa diemzheel pat izcili ginekologi uzskata par pilniigi normaalu paust skarbu nostaaju dazhaados juutiigos jautaajumos, uz mirkli pilniigi aizmirstot par uzvediibas normu kopumu, ko raksturojam ar vaardu profesionalitaate. un mana pieredze ir taada, ka tas, kas mani pasargaajis no shaadas agresiivas paarlieciibas potenciaalaa kaiteejuma, ir tieshi zinaashanas, no vienas puses, un izpratne par lietu relatiivumu, no otras. proti, reaalaas zinaashanaas balstiita apzinja, ka mana ginekologa viedoklis ir tikai viedoklis – es noveerteeju taa informatiivo baazi, kas ginekologam ir daudz plashaaka kaa man kokreetajaa jomaa, tachu apzinos, ka sisteemiski secinaajumi, ko konkreetaa persona izdariijusi uz shiis informaacijas pamata, nav man obligaati saistoshi.

taapeec arii mana paarlieciiba ir taada, ka muusu valstii taas esoshajaa situaacijaa primaara noziime ir tieshi zinaashanu baazes iedibinaashanai katraa cilveekaa, nevis sho zinaashanu truukuma radiito seku valdoniigam menedzhmentam. un ar konsultaaciju ekstreemaa situaacijaa vien nav gana, ir vajadziigas plashi preventiivi pasaakumi. taapeec man nebuutu iebildumu pret shaadu projektu, ja tas buutu plasha izgliitibas, informaacijas un ar reproduktiivo veseliibu saistiito plasha spektra pakalpojumu pieejamiibas veicinaashanas projekta dalja, tachu kaa atsevishkja iniciatiiva tas, manupraat, nav atbalstaams. jo, pirmkaart, lai kaadi buutu taa meerkji, ir pamatotas aizdomas, ka shis nav celjsh, kaa tos sasniegt dotajaa kontekstaa un situaacijaa, un, otrkaart, kaa atsevishkja iniciatiiva, kas neiegulst plashaakaa pasaakumu lokaa, tam neizbeegami piemiit zinaama konotaacija, par ko arii pamatoti bazhiities, ka taa iepluudiis taa realizaacijaa.

22 Baiba

VR doma ir dziļa. Uzskatu, ka, tad kad ir radusies mazā dzīvība, visi lēmumi par viņas nākotni, ir abu vecāku. Tas ir ideālajā pasaulē. Mums tādas nav.

    22.1 Zina

    piekrītu – dziļa, tāla un līdz ar to nelietojama

23 Osis

Ir uzskats un secinājumi, kas radušies regresīvās hipnozes pētījumu rezultātā, ka Dvēsele vai Gars iemājo fiziskajā ķermenī tikai tad, kad embrijs sasniedzis 3 mēnešu vecumu. Atsaucos vispirms uz Maiklu Ņūtonu, ir arī citi avoti.

24 Labā sirds

Daļa sieviešu monogāmā laulībā jūtas kā cietumā. Varētu domāt, ka visi vīrieši monogāmā laulībā jūtas ērti, Lūdzu izrādīsim empātiju arī vīriešiem, kam monogāmā laulībā ir “par šauru”, kas mokās un nevar pieņemt krāniņa kopīgošanu.

25 perētāja nevar rimties

No raksta; ,,… un viņi klūs par vienu miesu”.
Un mana otrā gultas pusē guļošā miesas daļa bez lielas pierunāšanas atmetīs smēķēšanu (lai uzlabotos spermas kvalitāte), ierobežos alkoholu līdz līmenim, kad tas netraucē veikt darba pienākumus, atteiksies no speķa utml gardām ēdmaņām (saudzējot sirdi un asinsvadus), reizi gadā apmeklēs proktologu, urologu un stomatologu.
Mana miesa izmetīs savas tabletes, nudien!

26 Zinta

Viesturam jau būtu taisnība, ja vien.. ja vien mēs dzīvotu ideālā pasaulītē. Viss par ko viņš spriež ir pareizi teorijā. Praksē viss ir pavisam savādāk. Pabraukā pa Latvijas laukiem, paskaties, kādi tur palikuši vīrieši, uz kuriem sievietēm vajadzētu paļauties un neieņemt vīrieša lomu. Paskaties kā laukos ģimenes velk galus kopā, kādā nabadzībā dzīvo bērni. Un tas viss tepat Latvijā, ne Āfrikā! Tāpēc spriedelēt par dzimtaskokiem, sievietes lomu un pienākumu dzemdēt, valsts izmiršanu u.c., ir sviests gatavais. Viestur, tu neesi tālu no Latvijas ierēdnīšiem, kas kabinetos sēžot izdomā risinājumus problēmām, ar kurām dabā nav sastapušies. Bet nu ko var pārmest? Cilvēki, kas tavu, kā speciālista, palīdzību meklē nudien nebūs tie, kuriem maizi galdā grūti sagādāt. Ieteikums – palūkoties tālāk par savu degungalu, Latvija nebeidzas aiz Rīgas vidusslāņa.

    26.1 Linda 1

    Jā, te arī nevar nepiekrist.

27 botija

Saturīgi komentāri, ar interesi izlasīju.
Šajā sakarā atcerējos kaut kur lasītu apgalvojumu, ka latvju Dainās, kurās principā var atrast jebkuru dzīves situāciju apspēlētu no visām pusēm, nav minēts aborts. Nevienā Dainā nav runāts par abortu.

28 Margrietiņa

Milzīgs atbalsts un cieņa Dacei!!! Un man arī nav saprotams, kā vairāk nekā 20 gadu laikā kopš neatkarības, Latvijā nav psihoterapijas iespēju ne psihoneiroloģiskajā slimnīcā, kad Rietumu sabiedrība un visa profesionālā literatūra precīzi apmēram kopš 90. gadu sākuma runā par to, ko atklājuši caur savu ilgo pieredzi, ka “just a pill is not enough!!!” Vai “”dieva” īpaši aplaimotā tauta īpaši svētajā zemē” (ar ko narcistiskās reklāmās tautu mēģina iemidzināt, ka mums būtu jābūt lepniem par to kaut ko, par ko mums patiesībā nebūtu ar ko lepoties) mēģina izgudrot jaunu divriteni, neuzticoties Rietumu milzīgajai psihoterapijas pieredzei, vai drīzāk, spītīgi turoties pie padomju laika metodēm? Tāpat arī psihoterapijas iespēju trūkums cietumos….. Laikam Iļģuciema sieviešu cietumā kas esot un Liepājā? Kā var būt tik tuvredzīgi, atrodoties valdībās, grābjot kabatās sev un savām ģimenēm, nesaprotot, ka tiem viņu bērniem jau tajā ne tik tālajā nākotnē sabiedrībā, kāda būs pašu valdības tētiņu un māmiņu izveidota, arī būs jādzīvo!? Tāpēc tik tiešām piekrītu komentētājas viedoklim, ka ar to, ka apturēs abortus jau netiks atrisināta problēma…. Kas notiek pēc tam? Kuram CILVĒKS Latvijā vispār interesē? Tā vietā, lai būtu izveidojuši atbalsta sistēmu padomju cilvēku traumētajam garam, kas ietekmējis arī pēctečus un vēl daudzas paaudzes ietekmēs, kur būtu vēl darbs psihoterapeitu paaudzēm, psihoterapeiti sadalījušies ārstos-psihoterapeitos un parastajos -psihoterapeitos un dala ietekmes sfēras. Pēc savas ģimenes pieredzes varu teikt, ka lielāku ļaunumu klientam nodara padomju laikos izglītību ieguvušais psihiatrs, kurš 90. gadu sajukumu visās jomās izmantojis savā labā, lai noklausītos pāris vieslektoru lekcijas ar nosaukumu “psihoterapija”, par ko saņēmis sertifikātu, ko piekārt pie sienas un izmantot, lai atvērtu savu privātpraksi, kas protams, ienesa krietni lielāku naudu par vizīti. Taču šie, tā saucamie “psihoterapeiti-ārsti” paši nav izgājuši savu personīgo psihoterapiju un diez vai iet uz supervīzijām, jo padomju ārsts bija “dievs” un tādam jau nevajag ne savus skeletus pakratīt (jo padomju cilvēkam taču tādu nav!) nevienam atskaitīties, pat par kapu kopiņām… Un tur ir tas milzīgais kaitējums klientam!
Ārstu-psihoterapeitu biedrība, ar lielu pompu komentējot V. Rudzīša kunga izslēgšanu no parasto-psihoterapeitu rindām, pati neattapās, ka uzbrūk paši savējam, jo Rudzīša kungs arī ir savulaik bijis ārsts- narkologs, kas padomju laikos bija psihiatrijas šaurāka specializācija Medicīnas Institūtā. Nešaubos par Rudzīša kunga nopietnu izglītību pēc 90iem…salīdzinājumā ar citiem dažiem labiem “ārstiem-psihoterapeitiem”, bet protams, ka esmu PRET viņa pausto novembra skandālā, kā arī, ka turpina sievietēm uzkraut visu atbildību par visas pasaules nelaimēm, pat par 2 Pasaules karu sekām…jautājums tad būtu pie šī raksta – vai matriarhāts vai patriarhāts viņām atņēma tos vīrus un dēlus? Man gan šķiet, ka kārtējais patriarhāta gājiens – vīriešu “mēŗīšanās ar krāniņiem”, kas šobrīd notiek arī Ukrainā…Tad nu lūdzu, nodrošiniet, vīrieši, tām sievietēm, tos drošos apstākļus, lai viņas var tos bērnus laist pasaulē un izaudzināt mierīgos apstākļos. Kā ir teikts Bībelē…Vīri, mīliet savas sievas! Un tikai pēc tam… Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem!… Tāpēc – ar lielu nepacietību gaidu publisku vīriešu visu orgānu analīzi..

    28.1 Ieva

    Pilnīgi pievienojos Tevis teiktajam.
    Man kā reiz šobrīd ir lielas neskaidrības ar VID par attaisnotajiem izdevumiem par ārstnieciskajiem pakalpojumiem, jo lūk, mana bērna psihologs nav “īsts” psihologs, jo nav beidzis Latvijas Medicīnas akadēmiju un nav iekļauts datu bāzē. Bet viņa kvalfikācija un pienesums ļauj viņam strādāt Bērnu klīniskā universitātes slimnīcā un ārstēt mazos pacientus, kas sirgst ar vēzi. Redziet, mazi bērni nerunā un neanalizē savas sajūtas, domas, reakcijas. Viņi klusē. Ar viņeim strādā pēc citām metodēm. Es nevarēju sameklēt meitai adekvātu ārstu ( ar valstij tīkamo diplomu) tuvumā.
    Tātad daži psihoterapeiti/ psihologi ir vienlīdzīgāki par citiem un dod valstij iespēju atkratīties no nodokļu atmaksas, kas 2 gadu garumā sastāda ievērojamu summu ( meita apmeklē psihologu katru nedēļu).

29 Margrietiņa

Jā un vēl…man jau kādus 10 gadus galvā ir doma, ka varbūt ir vērts kaut kādā veidā, dokumentālo filmu izveidot (domāju, ka Oscar garantēts) un parādīt, kāda patiesība ir Latvija…tieši to nabadzīgo lauku cilvēku dzīve, salauzto, par kādiem runāja Dace savos komentāros, nodzerto dzīvju, cilvēku emocionālās inteliģences trūkumu attiecībās vienam pret otru, par slēgtajām skolām, tukšajām mājām…un parādīt, kā valsts ar to “netiek” galā. Kā izturas tiesas, bāriņtiesas pret upuriem – sliktāk nekā pret īstajiem varmākām (no manas pieredzes), kā pazemo cilvēkus tieši tādas “savu personīgo terapiju neizgājušas” kundzes. Domāju, tas arī palīdzētu R-Eiropai labāk saprast A-Eiropas valstu patieso stāvokli, kas stāv aiz tās “Stikla kalna bibliotēkas” patiesībā. Jo es jau pirms laba laika sapratu, ka Latvijai var palīdzēt, tikai pakratot “Briseles” vai “ASV” koku (gluži kā padomju laikos “Maskavas”), paši mēs nemainīsimies uz labu.. Lai viņi turpmāk vairāk pakontrolē, kādiem mērķiem naudu mūsu “projektiem” un “projektiņiem” dod…
Saprotu, ka ar šādu projektu tie cilvēki, kas to paveiktu, kļūtu Latvijā par tautas ienaidniekiem numur 1! Jo kā gan var savu veļu mazgāt publiski, kā var iznest “ģimenes nesmukumus” citiem apskatīt (vai gan neesam šādas frāzes kopš padomju bērnības dzirdējuši? Taču, ja man jādomā par savu bērnu un mazbērnu nākotni, lai viņiem tomēr būtu cilvēka cienīga dzīve, tad varbūt ir arī vērts nest tādu upuri..
Jo kāda jēga no atkal kārtējiem miljoniem, miljardiem, par ko jau atkal sīkie un negausīgie mantrauši priecīgi berzē rokas, ka nu tik būs no Eiropas Savienības izkrāpjami, par ko ceļus būvēt, par ko komercplatības būvēt un ko tik vēl nē…Kāda jēga no tā visa būs Nāves ielejā…..

30 Gladiola

Kad domāju par komentāriem šeit kopumā, tad tie palielam ir par sievietēm, par to, ko viņas var vai nevar. Drusku arī par vīriešiem. Bet par bērniem nav nemaz, ja nu vienīgi lai pateiktu, ka bērns būs nelaimīgs vai ka māte nespēs viņam neko dot. Bet bloga virsraksts ir vēsture pret bērnu. Šķiet, mēs ar Viesturu vienīgie runājam par bērniem. Publikācijā par Zelta zirgu, kas nupat še parādījusies, Viesturs raksta “Kad sievietei nomirst bērns, mazliet nomirst arī daļa no viņas”. Izdarīt abortu ir uzkraut citiem saviem bērniem viņu mirušo brāli/māsu. Tas imaginārais bērns taču nekur nepazūd, kā to redzējām no Lienes Lindes stāsta satori.
Manu uzmanību piesaista divējādā grūtniecības interpretācija no mediķu puses. Kad biju stāvoklī. Īpaši pirmo reizi, lasīju žurnālus, grāmatas par to, kas ar mani notiek, un sastapos ar to, ka, lai apzīmētu manas miesas augli, tika lietots tikai viens vārds “bērniņš”, lasīju, ka bērniņš mani jūt, ka jārunā ar viņu, jādzied dziesmiņas utt. Vārdusakot, ja neskaita pamperu mainīšanu un barošanu, tad jāizturas tā, it kā viņš jau būtu kopā ar mums (reiz starp citu runājot par jaunākā dēla vecumu, vīrs man pēkšņi sacīja, ka dēlam ir vairāk, es apstulbumā tikai nosaucu dzimšanas dienu, bet viņš novilka :” Ā, tu tā biji domājusi no dzimšanas? Es skaitīju, cik viņš kopā ar mums ir pavisam. ” Es vēlreiz apstulbu. Loģiski. Dēls bija kopā ar mums arī pirms dzimšanas.) Bet tad, kad sieviete grib abortu, tad tas nav bērniņš, tas ir auglis, embrijs, neko nejūtošs, jo viņam neesot centrālās nervu sistēmas (šādus argumentus min sievietē, as publicēja savu aborta stāstu satori, reizē ar ticību, ka bērns jau pats gribēja nomirt citādi būtu sūtījis mātes apziņai signālus, lai viņa tā nedara).
Es neaicinu sodīt, kaunināt vai vainot sievietes, kas izdara abortus, viņas bieži vien ir upuri saviem dzīves apstākļiem. Es saku, ka situāciju, kurā ir viens upuris nevar izlabot palielinot upuru skaitu līdz divi. Mums visiem ir iespēja palīdzēt kādai no viņām. Ne jau tikai Dacei vai man. Viesturs reiz teica, ka jādomā, ko es varu dot savai valstij, nevis tikai prasīt. Es zinu, ko gribu dot. Šo palīdzību māmiņām ar dzimušiem un nedzimušiem bērniem.

    30.1 Marī

    Gladiola, bet kāpēc “māmiņām ar dzimušiem un nedzimušiem bērniem” nevis – “ģimenēm ar dzimušiem un nedzimušiem bērniem” un “sabiedrībai/valstij ar dzimušiem un nedzimušiem bērniem”?
    Un arī patrs vārds “palīdzība”, ka kādam būtu šīm sievietēm un ģimenēm jāpalīdz kā upuriem un nabadziņiem. Kāda kolēģe, kurai ir bērniņš ar īpašām vajadzībām to reiz precīzi formulēja – saskarsmē ar birokrātiskās sistēmas dāmām vispirms lietojot dažus rupjus vārdus un pēc tam rezumējot – “man un bērnam nevajag palīdzību, man un bērnam vajag, lai jūs izdarāt savu darbu”.
    Bet darba vietā jau kuro reizi atkal izvēlēta mutes un svešu guļamistabu durvju virināšana.

      30.1.1 Gladiola

      Marī, māmiņām palīdzēt tāpēc, ka viņas šo palīdzību lūdz. Neviena ģimene man atbalstu nav lūgusi, arī sabiedrība ne. Es indivīda līmenī varu palīdzēt otram indivīdam, un es nedaru savu darbu, es daru to, ko uzkatu par vajadzīgu, par darbu maksā algu. Palīdzība vismaz reizēm dzīvē ir vajadzīga mums visiem. Varbūt Tev nav. Man ir. Un esmu to saņēmusi, lai gan katram to vajag citādu, man nav vajadzējis pamperus un malku sagādāt, bet smagos brīžos esmu saņēmusi atbalstu. Tāpēc jau mēs esam cilvēki, ka spējam interesēties par citiem. Jā, reizēm šīs mammas ir upuri savai videi, nezināšanai, pieredzes trūkumam, un man ir bijušas labākas starta pozīcijas dzīvē. Tev ridas sajūta, ka es virinu svešu guļamistabu durvis? Kad Tev piezvanīs sieviete ar zīdaini un pateiks, ka grib pārdot ledusskapi, lai nopirktu malku, tad vari viņai pateikt, ka viņas dzimimdzīve Tevi neinteresē. Droši. Ja piezvana man, es kāpju mašīnā un braucu pie viņas. Piedod.

      30.1.2 Gladiola

      Un vēl, Marī, abortu netaisa guļamistabā, bet medicīnas iestādē.

      30.1.3 Marī

      Valstīs, kur valsts uzskata, ka sievietes ķermenis pieder valstij nevis sievietei pašai, abortus bieži taisa guļamistabās. Tiešām vari pateikties Dievam, ka par neko tādu neesi pat dzirdējusi.

      30.1.4 Gladiola

      Marī, ja es dzīvotu valstī, kuā nav atļauti aborti, man tas neko nemainītu, jo es to nekad neesmu uzskatījusi par izvēli. Pat ja būtu uz ielas.
      Un par abortu medicīnas iestādē es norādīju, lai pateiktu, ka tas nav guļamistabas durvju virināšana, tāpēc varu apsriest, kas tur notiek.

31 Pragmaticus

Man sodien vairak ka vienmer prats nesas uz racionalo un pragmatisko, cinisko ari, nenoliedzami. Es lieliski saprotu kapec – dusmas aiz bezspecibas. Es te ta domaju, ka valsts, jebkura valsts – nekad nespes nodrosinat visus dzives pabernus, kuri naturalaja saimnieciba, nebutu dzivojushi ilgi. Dabiska atlase. Ir shausmigi lasit Daces stastus, es nezinu ka vinja to spej izturet dienu diena. Visa apbrina tev, Dace. Es tiesham nezinu vai nav labak visu iespejamo seku un vejdzirnavu apkaroshanas naudu likt izglitiba, lai sho sabiedribas zemako slani “paceltu”, ja tas vispar ir iespejams… Visos laikos tadi slani ir bijushi, un visbedigakais ir tas, ka shie cilveki atrazo tadus pashus – salauztus, degeneretus, nelaimigus dzives pabernus. Kaa vinjiem visiem iedot iespeju, ka izterapeitot paaudzes izkroploto genofondu, uztveri, pieredzi. Es domaju ka nav tadas valsts, kas to spetu. Shie slanji momenta tiek “nolemti” viszemakajma socialajam limenim, lai vinjiem nebutu varas lemshanaa un ietekmeshanaa, lai lemt vinji varetu (lasi, nespetu) tikai par savam dzivem. Humanisms ir briniskjs, cilvekmilestiba ari, tad, kad tie ir konkreti un aptverami gadijumi, nevis veseli socialie slani, ka tas ir shodien, saistiba ar ekonomisko attistibu, ka mes spejam shos cilvekus uzturet pie dzivibas un vilkt lidzi, pagatne tas nebutu iespejams, vinji izmirtu, ka dzivot nespejigi. Ka sarazot tik daudz naudas, lai visiem agresivajiem un vardarbigajiem alkolokjiem nodroshinatu “Straupi”, lai visam 15 gadigajam maminjam un papuciem iedotu minimumu pashapzinjas, izglitibas un socialos centrus, kur vinjus audzinat kopa ar vinu berniem (nu busim reali, vinji vel ir jaaudzina, ar dieniskjo maizes nodroshinashanu tur nekas nav lidzets). Un galu gala tas jautajums pat nav par materialo nodroshinajumu, bet par milestibu. Ja ta butu, tad varbut tiem cilvekiem pat nevajadzetu palidzibu, jo tad neizvarotu, nedzertu, nesistu un nezagtu. Bet pasaule ir tik daudz milestibas cik ir, un manuprat, tas nemainisies no valsts pieskjirto lidzeklju skaita. Un beidzot sho pratoshanu, es negribetu but to politikju vieta, kam shis jautajums jaizskjir. Un jaa, lidzigi ka Dace teica, ta slanja prblemas, kam ta isti nelikas, ka butu istais laks vel vienam bernam, pat negribas iedzilinaties, kaut cilvecigi saprotami, egoisms ir speciga paradiba. Retoriskais jautajums, ka lemt cita vieta par dzivibu, ko mes neesam spejigi radit. Kuram ir tadas moralas tiesibas. Ta ir tikai un vienigi retorika, jo, ja bernam ir 15 gadi, vinjsh neskaitas lemt spejigs. Kuram ir tiesibas lemt juridiski, neko nemaina fakta, ka dzivi vinja vieta neizdzivosi, ari ta berna vieta ne. Un tas mani vedina domat par Mates Terezes biezi teikto frazi brivpratigajiem hospitaljos: “Ejiet majas pie savam gimenem”.

32 Zane

Njā…. palīdzēt… māmiņai ar bērnu.. Vai bērnam ar māmiņu. Katrā ziņa palīdzētu, ja lūgtu. Tomēr, vai tad materiālais jautājums ir svarīgs bērna izdzīvošanai vai mātes? Manuprāt mātes. Bērni nepatērē daudz naudas, viņiem toties ir svarīgi daudz maz kvalitatīvi vecāki. Kaut gan viņiem nē.. vēlāk tas noskaidrojas teorētiski. Bērniem ir labi arī ar depresīvu māti, klātneesošu tēvu, un vēl visādiem brīnumiem. Man nepatika lasīt dažus komentārus, kur bērni, kas piedzimuši “ne tajās pareizajās” ģimenēs, esot nolemti uz mūžu būt tādi paši. Pirmkārt, es zinu ģimenes, kur kāds no vecākiem ir alkoholiķis, bet ģimene ir inteliģentāka par dažu labu ģimeni, kur neviens nav alkoholiķis. Tad vēl es zinu arī ģimenes, kur neviens nav sevišķi gudrs un izglītots, bet visi, ieskaitot bērnus ir strādīgi un labestīgi. Es zinu gadījumu, kur bērnam nav bijis neviena vecāka, viņš ir izaudzis bērnu namā, bet ir lielisks amata meistars, un darina skaistas lietas, turklāt devis dzīvi diviem brīnišķīgiem bērniem. Vēl es zinu ģimeni, kurā abi vecāki ir invalīdi, turklāt 1 grupas, bet viņiem ir trīs veseli bērni, kuriem visiem ir savas ģimenes un bērni. Es pazīstu vairākus desmitus alkoholiķu bērnus, un neviens no viņiem nav nekad bijis sodīts, nav dzērājs vai citādi sevišķi izlaidīgāks par pārējo pasauli. Zinu arī “nejaušos”bērnus, kuru tēvi ir kaut kur, nezin kur.. Lieliski bērni, dzīvespriecīgi un draudzīgi. Jā, arī garīgu slimību skārušu cilvēku bērni, izcili sava amata meistari, čakli, ar lielisku humora izjūtu, gudri un spējīgi uz empātiju.

Es saprotu, ir daudz dažādu nelaimju, ir daudz dažādu aizvainojumu un sāpju pasaulē, bet nu bērns nekādā ziņā nav tas, kas tās padziļina. Jā, reizēm ar mātēm mēdz notikt brīnumu lietas, un ar tēviem arī, un viņu bērniem arī. Bet nevar būt tāds kritērijs vai kritēriji, kuru gadījumā cilvēks drīkst viennozīmīgi noteikt, ka tādos apstākļos nav jādzimst bērnam. Ideālie apstākļi jau var būt kā priekšnoteikums, bet ne jau kā mēraukla pēc kuras atņemt iespēju radīt bērnu. Vai sievietei ir tiesības vienpersoniski lemt par šādu soli? Diez vai, bet pēc likuma viņa to var, un domājams arī varēs.. bet kādam ir tiesības uzstāties kā advokātam nedzimušā bērna vietā.. arī nesolot mātei par dzemdēšanu zelta kalnus. Bet bērna advokātam ir jāstrādā arī bērna mātes labā, lai arī kāds būtu viņas inteliģences un brieduma līmenis, viņai saprotamā valodā jārod iespēja iedvest tajā dvēselē mazliet paļāvības un ticības, neskatoties uz visu viņas tūkstošgadīgo(iespējams) bagāžu.

    32.1 Pragmaticus

    Nav tik traki, Zane. Es ari noteikti palidzetu, ja prasitu, neracionalizetu un nepratotu. Uzdroshinos domat, ka tada bridi savadak nespetu. Un pie velna dramas trijsturi :D Tu mani parprati, es nerakstiju par berniem, kuri nav piedzimushi pareizajas gimenes. Un vispar, kas ir ta pareiza gimene, cik vispar tadu butu Latvija? Man tadas nebija vel iepriekseja paaudze, un man bus jaturpina vienas paaudzes paveiktais upgreids talak, un jau redzu pie saviem berniem, ka vinji jau sak cinities talak. Katram savs uzdevums dzimtas koka, ipashi tada, kur daudz nepadariita. Es atsaucos uz Daces rakstito par meitenem, kuras ieliek krizes centros, bet vinjas aizbeg atpakal sava shausmu ieleja, kur vinju izmantoja tevs, bralis un vinju draugi. Nu labi, mes varam abas kopa ticet brinumam, ka vinjas bernam paveiksies izaugt lielam un stipram, bez palidzibas. Bet tie kuriem nepaveiksies? Es par to pashu, ko Dace saka, ka principa jau shos vecakus nevajadzetu laist ara no shiem krizes centriem gadiem ilgi – bet tadas naudas nevienai valstij nekad nebus. Ari sheit, kur dzivoju, pa ielam staiga psihiski slimi cilveki, un uzmanibu vinjiem pieversh tad, kad vinsh kadu nogruz no perona, zem braucosha metro vagona. Neviens jau nav tiesigs lemt, ka berniem bus dzimt tikai un vienigi cilvekiem, kuriem IQ nav zemaks par x, tadiem kuriem neviens nav bijis alkoholikjis vismaz 3 paaudzes, tadiem kuriem kaut kur attalos rados nav bijis kads garigi slimais vai kriminali sodamais. Bet nevaru noliegt, ka tad, kad lasu Daces aprakstitos gadijumus, man iesaujas prata kjeceriga doma, ka tam nabaga bernam butu labak nepiedzimt, bet aiz zeluma, aiz ta, ka cik elles lokiem vinjam bus jaiziet cauri, kamer vinjsh spes saprast, piedot, un izdziedinaties? Varbut mani runa Mate, gribas pasargat. Es ceru, ka ne ta Liela Mate, kas met aiza, jo nav ko est.

33 Dace

Jautājums, ko dažos iepriekšējos komentāros aplūkoju, tieši ir par bērnu – par bērnu, kad viņam ir sarežģīta vide, nabadzīgi vecāki un viss, kas tālāk no tā izriet, jo šīs tēmas savā prātā un arī emocionāli jūtu savienojamies.

Un viena viņa dzīves situācija it bieži ir tāda, ka viņam priekšlaicīgi vai galīgi negatavam piesakās jau viņa paša bērns.

Ja cilvēks ir bez psiholoģiskiem un materiāliem resursiem, viņš ar to tiek galā grūtāk vai nekā, kaut nešaubos, ka Gladiolai arī bija ļoti liels stress, tomēr problēma jau ir tai apstāklī, cik biezs ir vecāku iepriekš izgatavotais pakāpiens, uz kura tiek likta kāja jeb tā brīža dzīves notikums, kas ir gana nopietns.

Arī tai sievietei, kura ir ļoti nabadzīga, bet grib dzemdēt un citu variantu pat nepieļauj, palīdzēs tikai līdz noteiktam laikam. Bērnam augs vajadzības, un viņš vairs nebūs tik interesants – gluži kā saka Marī. Precīzi tā arī notiek. Kas notiks tad, kad tam bērnam būs pieci, desmit gadi, kad augs vajadzības, bet mamma nezinās, kā tās apmierināt? Kad citiem bērniem būs visa kā vairāk? Tad arī citiem vecākiem vairs nebūs tik daudz bērnu lietiņu, ko viņi būtu gatavi ātri atdot bez maksas.

Tad gadās, ka mamma sēžas vienā forumā un raksta, ka viņai ir baiļu lēkmes, ka ir baisi nakts murgi, ka viņa neguļ jau tik un tik ilgi, ka darbā vairs nevar pastrādāt, ka viņa grib darīt sev galu, ka bērnam tā būs vieglāk, un tie gluži nav pilnīgi maldi, jo viņa kādu laiku jau to bērnu biedē ar savu raudāšanu. Un tas patiesībā nozīmē: “Lūdzu, palīdzēt, esmu galējās bailēs un izmisumā! Man vairs nav spēka!” Tas vairāk ir “mans kontingents”, ar ko es saskaros. Paldies Dievam, bez manis vēl ir daudz cilvēku, kas tam ir gājuši cauri (beigās iznāk likteņa ironija – nebūtu izvarots (vai utt.) bērnībā, nesaprastu otra galējās bailes), un viņi arī iesēžas tai pašā forumā. Parasti kaut kas beigās sanāk. Kā jau teicu, kaut kāds viens x, kam ir invaliditātes grupa psihiatrijā, var braukāt pa visu Latviju bez maksas, un viņš ir tas, kas var kaut ko nebūt viņai aizvest, jo uz pirmo trako domu brīdi vajag kādu, kas palīdz taustāmi, kaut mazliet, bet taustāmi. Taču tur jau vēl nekas nebeidzas. Viņa nav tik stabila, lai nākamajā krīzes situācijā pati tiktu galā, jo pati ir krīzes ģimenes bērns. Un tālāk viss būs tā, kā paveiksies.

Tās, kuras nekur neraksta un visu “nodara”, vienkārši ir daudz vairāk sabradātas. Ja viņas kādam tomēr izdodas “pārtvert”, tad sākumā bez psihiatra nekā, bet pēc viņa (vai paralēli) vajadzētu ilgstošu psihoterapiju, kuru viņas nevarēs atļauties, un tā mēs tos cilvēkus pazaudējam. Jā, nav mums slimnīcās psihoterapijas. Vajadzētu kā “Girl, interrupted”, kad nelaiž vispār ārā, kamēr neesi gatavs dzīvei, bet uzturēšanās ir cilvēka cienīgos apstākļos.

Par sociālo dienestu “gatavību” sagādāt sievietei psihologu jau rakstīju. Ja viņa “socos” izmuldēsies, ka netiek galā, viņai bērnu var arī atņemt. Tur reizēm ir tādi “betoni”. Tāpēc es parasti saku, lai nemuld lieku. Protams, ka te ir jākrāmējas ar partizāniem un kādi jāizdod. Bet vai tā vajadzētu būt? Tai vietai vajadzētu būt pirmajai drošajai videi, kur viņa varētu teikt absolūti visu un kur viņai palīdzētu ieraudzīt risinājumu. Lieki piebilst, ka bērns arī jau ir ar problēmām: kaut vai ar nakts enurēzi.

Un, kaut arī tādā vēsā skatījumā no putna lidojuma mūslaikos it kā vairs nav jāmetas upē, ja piesakās bērns, tad vienkārši ir tā, ka dažai sievietei no bailēm sašaurinās varēšana redzēt iespējas un viņa to tā vai citādi izdara. Viss ir atkarīgs no materiāla, kas izmantots viņas pašas “celtniecībā”.

No vienas puses, var mazliet justies nelāgi, ka dažkārt krīzes centros nav pieredzējušāka personāla par iesācējām psiholoģēm, nav vīriešu, nav paaudžu pēctecības, bet tās ir gandrīz vienīgās vietas, kas kaut ko mēģina izdarīt līdz galam. Un meitenes tur nevar aiziet piecos, jo, redz, darba diena beidzās, bet par “sociem” valsts rūpējas, lai nepārstrādājas – kā jau par visām savām iestādēm.

Bet krīzes centri bieži dabū lāpīt ielaistas sekas, kaut, piemēram, dārziņā citas mammas jau sen ir jutušas, ka tai konkrētajā ģimenē kaut kas nav labi, bet ko nu tur maisīsies. Un, ja “maisās”, tad uzreiz agresīvi.

Ir, piemēram, tāds centrs “Dardedze”. Tur bija ļoti laba komanda. Ceru, ka tagad arī, bet ne par to ir runa. Runa ir par to, ka valsts no viņiem pirms gadiem pirka stacionāru pakalpojumu bērniem, kas bijuši seksuāli izmantoti. Tas bērns tur uzturējās vairākus mēnešus, notika darbs ar ģimeni. Bet tad valsts izdomāja, ka pietiek, vairāk nevajag.

“Dardedzes” cilvēki bija viesojušies ārzemēs, redzējuši, ko tādos gadījumos dara. Mums ir bijušas daudzas labas idejas, kur valsts vienkārši pārtrauc pirkt pakalpojumu, – ne jau minētais ir vienīgais gadījums.

Kāda mūs psihiatrijas profesore savulaik, deviņdesmito sākumā, bija devusies uz Veselības ministriju un priecīgi stāstījusi, ko redzējusi Skandināvijā psihiatrijas nodaļās un ka mums arī to visu vajag (psihoterapeits, ergoterapeits, fizioterapeits utt.). Bet viņa dabūja aukstu ūdensspaini uz galvas. Ministrijā uz viņu pablenzuši kā uz jukušu un pateikuši, ka neko nevajag. Jāpiebilst, ka šī daktere, kaut arī bioloģiskā psihiatre, visu mūžu ir bijusi ar ļoti cilvēcīgu un humānisma pilnu attieksmi pret pacientu. Jāteic arī, ka profesore šai ministrijas vizītes laikā bija jau cienījamos gados, bet viņai pretī sēdēja galīgi jauni cilvēki bez prakses un nojēgas medicīnā. Tāpat tas izskatās arī tagad. Starp citu, vecā kalumā psihiatri pa laikam kā cilvēki ir krietni veselāki un godīgāki nekā tagadējie īstie/neīstie psihoterapeiti, jo nemaz tik sen nav laiki, kad normālu medikamentu nebija un ārstam diezgan daudz vajadzēja domāt pašam. Turklāt viņi ir redzējuši visus sabiedrības slāņus, un var labāk iejusties. Bet tas jau vienmēr un visur būs atkarīgs no cilvēka.

Un nav jau tā, ka apjukušajās ģimenēs nekad nav tēva. Ir, bet viņam maksā aploksnē, kaut ko nošmauc, un viņš par to jūtas kā pēdējais idiots. Vienam otram šādam “puikam” ir tādi bērnības stāsti, ka tiešām nevar saprast, kā neviens, neviens pats cilvēks, viņu nepamanīja.

Protams, tie, kas bez savas terapijas ir iztaisījušies par psihoterapeitiem, nav tie, ko es gribētu jebkad satikt, bet lai nu viņi tur tagad paplūcas. G. Ancāni, manuprāt, sen vajadzēja atcelt, bet laikam nevienam nav spēka. Tagad jaunie RSU ārsti tiešām dabū ļoti “gudru” ieskatu psihoterapijā un labu “mācību”, kā ātrāk uzvilkt ķiteli un iztaisīties par “normālo” diagnožu bārstītāju (starp citu, Ancāne pirms tam nebija psihiatre). Varētu domāt, ka viņi nav risks grūtām ģimenēm, jo tās nav maksātspējīgas, bet, ja viņi izsitīs valsts pakalpojumu tikai sev, tad viņi uzreiz būs liels risks, jo viņu domāšana jau ir pārbaudījums kaut cik sakārtotam cilvēkam. Un tieši viņi vistuvāk grābstās ap valsts maku, ilgāk tur bijušam taciņas arī vieglāk “iesmērēt”.

No otras puses, veselīga konkurence jau nav nekāds nāves grēks, bet uz to skatītājam laikam vēl jāpaciešas ;)

Tomēr ar vēsu prātu ir arī jāsaprot, cik un ko sistēmā var mainīt viens cilvēks, it sevišķi, ja jārisina kaut kas akūts. Ja jūtu, ka esmu viena, es labāk blakus sistēmai būvēju savu ideju, kaut maziņu. Bet arī uzskatu, ka mūžīgi tā nevar turpināties, ka sabiedrība visur ir spiesta pašorganizēties, kaut maksā nodokļus.

Tāpēc vienmēr ir prieks, ka mediji kaut ko pakustina no dziļākiem ūdeņiem. Prieks arī par Jums, dāmas/meitenes, kas redzat dziļāk. Varbūt ar laiku būs vērts un arī nepieciešams apvienot balsis. Ja runa par nabadzību, par tiem pašiem valsts makam tuvāk esošajiem psihoterapeitiem un “projektiņiem”, nez vai no valsts izplēstais pilnīgi jebkurā jomā tā nu ar nolaistām ausīm tiks atdots. Īpaši neceru, ka tauta, ja saprastu un apvienotots, kaut ko varētu izdarīt pa smuko, tāpēc jau arī Viesturs te atrāvās, neba cunftes psihoterapeites raizējas par cieņu pret sievieti :D Mans mazais kasiņš ar Gladiolu ir tikai bērnu šļupsti, salīdzinot ar to, kāda ofigennā sieviešu savstarpējā “cieņa” valda starp dažām cunftes psihoterapeitēm. un tad nu viņas uztraucas par Latvijas sievietēm, kas ir bioloģizētas.

Starp citu, par vīriešiem un viņu bioloģiju, manuprāt, nevienam nekas daudz nav jāsaka. Ir dažas skaidru valodu runājošas izrādes to pašu psihoterapeitu izpildījumā: teātris pa laikam ir labāks nekā romāns. Jau manis pieminētā topošā psihoanalītiķa Andra Veselovska nesāšanās pa tīmeklī un neirotiskā uzstāšanās “esmu ļoti mīļš pret jums, meitenes” ir vienkārši sirdi plosoša.

Tā nu redzu, ka mums ir psihoterapijas zieda mamin sinoček un aiz smalkās “nobriedušo” sieviešu un psihoterapeišu ārienes paslēpušās bufetčicas.

Es atvainojos par to, ka nepavisam nav smalki.

34 Bryuvers

[Reakcija uz Viestura tēmu]
Naktineica ar saviem izteikumiem reāli uzvāra asinis.
Bet arguments šeit tīri vienkāršs: nevis “sievietes ķermenis” pieder sievietei, bet te ir runa par “vienu miesu”. Vot, pamēģini uztaisīt bērnu bez vīrieša! Muldēs te. Viesturs saka, ka vajadzētu būt empātiskiem pret tām maitām. Labi, ka es neesmu psihoterapeits. Vai žēl, jo tad viņas dabūtu.

Karš… Jā, tas ir reāli atsviedis evolūciju pa kādu posmu atpakaļ. Mana vecmutere kā bērns bija 1. Pas. kara bēgļu gaitās, pēc 2. Pasaules kara viņas vīru aizfurķīja uz Sibīriju. Rezultātā azbesta vecene, kas pilda gan sievas, gan vīra lomas. Fāters savulaik baigi gānījās par viņas necilvēcību, ko ar tagadējo izpratni es sauktu par lielmātisku. Tur ir vēl tāds īpatnējs stils: viņa it kā spēj izdarīt vīriešu darbus, bet kaut kā tā tizli, veceniski. Bet pa tuvu nenāc.

Par valsts iejaukšanos ar likumiem… Grūti teikt, jo domāšanai jau jāmainās, un to ar varu nevar izdarīt. Turklāt valsts jau nu mums it nemaz nav griboša sponsorēt tādu “greznību” kā psihoterapija. (Valsts iestādes, piemēram, tagad vispār uzpampušas: saņem taču nodokļu naudiņas, bet par katru nopiršanos ir kārtīgs ceņņiks ierubīts.)

Interesanti par to vidējo laiku, kurā divi cilvēki var viens otru izturēt, neizkāpjot no gultas. Jāuzsāk kopīgs darbs… Varbūt bez savu bērnu audzināšanas ir vēl kādi kopīgi darbi iespējami…

Kālila Džibrana teiciens ir varens, spārnots. Vai tik Skots Peks nav no tā kaut ko atvasinājis. Jo viņš ir teicis kaut kā līdzigi: “Viņi [bērni] nāk caur jums, bet tie nav jūs.” — Tādējādi vērsdamies pret īpašnieciskumu (parādība, ko mēs šeit apskatām dziļāk).

    34.1 Cece

    :)))))) precīzi. vīriešu pūļi, sagādājuši mamutu, izmisuši lūdzas, lai tās maitas netaisa abortus. Bet tām jau bērnus nevajag, tikai seksu.

35 Linda (laikam Nr. 2)

Es šoreiz ne par VR blogu, kaut pārmaiņas pēc tajā iezibējās veselā saprāta elements (es par to vietu, kur “Tomēr ir arī situācijas, kad vienkāršam potenciālajam tēvam un sievietes vecākiem ir „par īsu”, lai apjaustu visu mirkļa nopietnību. Arī viņam vajag konsultāciju, lai saprastu, ko nozīmē bērns, tieši šis, nevis kaut kāds teorētisks.”)

Mana apbrīna un visdziļākā cieņa Dacei un Gladiolai par ikdienas atbalstu tām sievietēm, kurām palīdzība visvairāk vajadzīga.

Tām, kuras šeit kategoriski iestājas pret abortiem, – jā, dzīvība – arī vēl nepiedzimuša bērna dzīvība – ir svēta. Jā, arī mēs savai meitai vecumu principā rēķinām no viņas ieņemšanas (aptuvenā, kas nu to tik precīzi zina :) brīža. Un, jā, kad mani sūtīja uz amniocentēzi, es arī pilnīgi skaidri sapratu: lai ko es par savu bērniņu uzzinātu, es vienalga nespēšu aiziet un viņu nonāvēt. Un tam nav nekāda sakara ar manu augsti morālo stāju, tas nebija prāta lēmums, bet kaut kāda – nezinu, eksistenciāla pārliecība, vai?

Bet ko nozīmē aizliegt abortu? Reālā pasaulē, nevis imagināri ideālā? Tas nozīmē – kā 20. gadsimta 50. gados ASV – cietumsodu ārstiem, kuri būs palīdzējuši abortus veikt, neatkarīgi no motīva. Tas nozīmē kriminālajos abortos no asins saindēšanās nomirušas sievietes, papildus izdevumus ārstēšanai un – ja tiks nolemts, ka aborts ir krimināli sodāma darbība – uzturēšanas izdevumiem cietumā… Jo tad, ja sieviete būs izlēmusi atbrīvoties no bērna, viņa to darīs. Tā ir noticis visos laikos, vienmēr ir bijusi zināma daļa sieviešu, kuras veica abortus, lai cik sarežģīti tas būtu bijis un lai kādu morālo sabiedrības nosodījumu šāda darbība sev nestu līdzi.

Un šādā ziņā bērns VIENMĒR būs tikai un vienīgi sievietes bērns, neatkarīgi no visas patriarhālās mitoloģijas. Jo, ja sieviete – eksistenciāli – savu bērnu negribēs, viņš nepiedzims (otrādi, diemžēl, vienmēr nedarbojas).

Un, ja sieviete būs tiešām nolēmusi, ka viņa šo bērnu negrib / nevar / nedrīkst, vesels bars psihologu, psihoterapeitu un juristu viņai neko neieskaidros. Ne jau vienā, divās, trīs konsultācijās, pulkstenī neuzkrītoši skatoties. Ja Dace, Gladiola vai vēl kāda tam velta veselu dienu vai nedēļu, uztausta pareizo pogu, izprot eksistenciālo iemeslu (jo tie var būt stipri atšķirīgi) kāpēc – nē, un vēl ir gatava atbalstīt, palīdzēt, pārliecināt – tad, jā, tad kaut kas var sanākt.

36 Dace

Latvijā ir ļoti daudz neformālu vietu un veidu, kā cilvēks var palīdzēt līdzcilvēkam. Šoreiz tēma bija par abortiem, bet ir jau vēl tūkstošiem citu vajadzību, it sevišķi, ja runa par bērniem, visādiem sirdzējiem un citās ķezās iekļuvušajiem.

Tāpat katra mamma (vai sieviete) var padomāt, vai viņai mājās nav kas lieks – savs vīra vai bērna –, un vēl saorganizēt citas draudzenes, kolēģes, kaimiņienes: sieviešu un mammu forumos gandrīz vienmēr kāda palīdzība tiek meklēta.

Bet nē, katru dienu es, protams, ar to nenodarbojos, paldies Dievam, ka nē, jo ir arī citi, kuri ierauga vajadzību. Un es pat to nevarētu. Katrs brīvprātīgs solis tādā režīmā sadegtu, tāpēc ir tikai godīgi, ka profesionāls palīdzētājs par savu darbu saņem algu, tikai šis darbs ir jāizdara.

    36.1 Linda1

    Sirsnīgi sveicieni vārda dienā!

      36.1.1 Dace

      Paldies! :)

      Sūtu lielu šokolādes-ķiršu kūku!

      Un visiem citiem, kas arī grib :)

37 Zigmund

Vienas grāmatas tulkojums latviešu valodā, kur ir pamatots tas, kāpēc aborts ir daudz ļaunāks un nopietnāks par slepkavību: http://files.inbox.lv/ticket/daab403fdaa5eb8198851798cfbab81856434a7a/butiba+un+saprats_6nodalja_lv.doc
…ņemot to vērā, ja ir vēlme nogalināt, tad labāk ir sākumā piedzemdēt un tad veikt šo sevis izvēlēto aktu, apzināti uzņemoties par to atbildību, nevis noveļot to uz ārstiem. Ja nav vēlmes pašām audzināt, tad piedzemdējat un ļaujat bērnu audzināt tiem, kas diemžēl nevar dzemdēt savas veselības dēļ…

38 justina

Sveiki,
Vai jums ir nepieciešams steidzami aizdevumu, lai notīrītu savu parādu vai jums ir nepieciešama kapitāla aizdevumu, lai uzlabotu savu biznesu?
tu esi ko tika noraidīts
bankas un citas finanšu iestādes?
Vai jums ir nepieciešams konsolidāciju aizdevumu vai hipotēku?
meklēt ne vairāk, jo mēs esam šeit, lai visas jūsu finanšu problēmas pagātnē. Mēs aizdevumu fondiem, lai personām,
nepieciešama finansiāla palīdzība, kas ir slikta kredītu vai nepieciešama nauda
samaksāt rēķinus, ieguldīt uz uzņēmējdarbību ar likmi 2%. Es vēlos izmantot šo mediju, lai informētu Jūs, ka mēs padarīt uzticamu un saņēmēju palīdzību, un būs gatavi Jums piedāvāt aizdevumu. Tātad, sazinieties ar mums jau šodien pa e-pastu: emmanueljustina536@gmail.com

39 kundze. Elena

Cienījamie Aizdevuma meklētāji

Vai jūs jebkurā finansiālas grūtības situācijā? Vai jūs vēlaties, lai sāktu savu biznesu? Šis aizdevums uzņēmums tika izveidots ar cilvēktiesību organizācijas visā pasaulē ar vienīgo mērķi palīdzēt nabadzīgajiem un cilvēkus ar finansiālām grūtībām dzīvē. Ja jūs vēlaties, lai saņemtu aizdevumu, pieteikties tagad aizdevumam, atgriezties pie mums ar informāciju zemāk e-pastu: elenanino05@gmail.com

nosaukums:
Nepieciešams Kredīta summa:
Aizdevuma ilgums:
Mobilā tālruņa numurs:

Paldies un Dievs svētī
kundze. Elena

40 Bugra Blum Credit Solution

Piesakies ātri un ērti aizdevumu, lai nomaksātu rēķinus un sākt jaunu biznesu vai refinansēt savu projektu par zemāku procentu likmi 3%. Vai sazinieties ar mums šodien ar aizdevuma summu, kas nepieciešama, jo mūsu aizdevumu minimālo piedāvājumā ir $ 5,000.00to kāda izvēle no aizdevuma summas. Mēs esam likumīgs reģistrēta un sertificēta aizdevējs. Jūs varat sazināties ar mums šodien pa e-pastu, lai ātri reaģēt: blumcredits@hotmail.com

41 ramsey

Czy potrzebujesz pilną pożyczkę spłacić rachunki i rozliczenia długów jeśli tak napisz do nas dzisiaj na: ramseydickson@outlookoooooo.com

42 ramsey

Vai jums ir nepieciešams steidzami aizdevumu, lai nomaksātu rēķinus un nokārtot savus parādus, ja jā e-pastu mums šodien: ramseydickson@outlookoooooo.com

43 mr john

Sveiki Vai jums sāp? vai jūs tiešām aizdevumu steidzami, lai nomaksātu rēķinus vai uzsākt savu personīgo biznesu? sazinieties ar mums šodien, nekavējoties, un saņemt jūsu problēma atrisināta rakstiet mums tagad: johnwilliamstrustfirm@gmail.com

44 mr john

Aizdevuma piedāvājums @ 2% likmi piemēro tagad mums e-pastu, izmantojot: johnwilliamstrustfirm@gmail.com

45 Collins Mark

Damat finanšu Corporation, Inc.

Mēs esam privāta starptautiskajiem naudas aizdevējiem. Mēs piedāvājam dažādus aizdevumus ļoti zemu procentu likmi par trim procentiem gadā. Mūsu fondi ir nopelnījis tīri no privāto un korporatīvo investīciju portfeļus, mūsu tiešo jurisdikcijā.

MĒS PIEDĀVĀJAM ŠĀDU VEIDU KREDĪTS BEZ NODROŠINĀJUMA 3 % PROCENTU LIKMI
* Individuālie aizņēmumi * uzņēmuma aizņēmumiem * investīciju aizdevumi * automašīnas kredīts
* Studentu kredītu * lauksaimniecības aizdevuma * mājas aizdevums

Ja jums ir interese par mūsu piedāvājumu lūdzu īsi norādīt šādu informāciju vadībai caur e-pastu: collinsmark420@hotmail.com

46 mr john

Vai jums šodien ir nepieciešama steidzama atļauja un jūs nezināt, kur to saņemt, nekavējoties nosūtiet mums e-pastu un nekavējoties saņemiet savu aizdevumu. Labi: johnwilliamstrustfirm@gmail.com

47 francis

vai jums ir nepieciešams aizdevums? ja jā, es vēlos, lai jūs sazinātos ar mums pa e-pastu: {francisefirm@gmail.com}

48 francis

Vai jums ir nepieciešams steidzams aizdevums, lai atrisinātu jūsu finansiālās vajadzības, mēs piedāvājam aizdevumu no $ 5000 līdz $ 10,000,000.00 Max, mēs esam uzticami, efektīvi, ātri un dinamiski, bez kredīta pārbaudēm, 100% garantējam Mēs piedāvājam aizņēmējus aizdevumus saskaņā ar visiem noteikumiem šeit. mēs arī izsniedzam kredītus eiro, sterliņu mārciņās un dolāros.
Procentu likme, kas piemērojama visiem 2% aizdevumiem, ja esat ieinteresēts, atgriezieties pie mums Via (francisefirm@gmail.com)
ar šādu informāciju:

Tavs pilnais vārds:
Valsts:
pilsēta:
adrese:
Nepieciešamais kredīta apjoms:
ilgums:
Vecums:
sekss:
Nodarbošanās:
Telefona numurs:

49 ROSE BAKERS

springfinanceloanlimited@gmail.com

Mēs piedāvājam privātus, komerciālus un individuālus aizdevumus ar ļoti zemu ikgadējo
procentu likmes ir zemas par 2% vienā gadā līdz 50 atmaksāšanas periodam
gadiem jebkurā pasaules daļā. Mēs piedāvājam aizdevumus no 1000 eiro līdz
100 miljoni eiro
Pieteikties šodien pa Springfinanceloanlimited@gmail.com
Aizņēmējiem jāaizpilda aizdevuma pieteikuma veidlapa

KREDĪTU PIETEIKŠANA
Tavs pilnais vārds*
Tavs telefons*
Jūsu adrese *
Valsts / province *
Valsts *
Dzimšanas datums *
Vai jūs jau esat pieteicies? *
Obligātā kredīta summa *
Aizdevuma ilgums *
Aizdevuma mērķis *
                                      springfinanceloanlimited@gmail.com

50 mr john

Sveiki, vai jums steidzami nepieciešams aizdevums, lai veiktu uzņēmējdarbību, vai norēķināties par jūsu rēķiniem, rakstiet mums šodien: johnwilliamstrustfirm@gmail.com

51 Mrs Christy Walton

Es izsniedz aizdevumus uzņēmumiem un privātpersonām ar saprātīgu 2% procentu likmi. E-pasts uz: (christywalton355@gmail.com), ja jūs interesē aizdevuma piedāvājums.

52 Living Faith

Vai jums ir slikts kredīts vai ir nepieciešams aizdevums? Sazinieties ar mums tagad pa e-pastu: LIVINGFAITHSERVICE@OUTLOOK.COM

53 Hobelman

Jums ir nepieciešams steidzams aizdevums no cienījama privāta aizdevēja piešķirs jums bez stresa naudu? Ja jā, tad jums ir pareizais virziens. Iegūstiet naudu 5 stundu laikā. Es esmu Hobelman, biznesmenis un pat privāts aizdevējs. Es vēlētos izveidot savu darbību filiāli jūsu valstī, ja jūs varat sazināties ar mani ar lielu uzņēmēju tur. Es izsniedzu 2% procentu likmes aizdevumu. rakstiet man ar šo e-pastu hobelmanfinance@gmail.com

WhatsApp: +17816567138
https://hobelmanfinance346789211.wordpress.com/
Sazinieties ar mums pa e-pastu: hobelmanfinance@gmail.com

54 mr jerry

Kā es varu saņemt aizdevumu @ 2% PROCENTU LIKME

Es nebiju pārliecināts, ka esmu iegādājies likumīgu aizdevuma aizdevēju tiešsaistē. Bet, kad es vairs nevarēju sev nonākt pie manas parādsaistības, mans dēls bija uz slimnīcu gultu operācijas vajadzībām, kurā bija iesaistīti milzīgi līdzekļi, un man arī vajadzēja nedaudz naudas, lai refinansētu un iegūtu labu māju, tad man ir lai meklētu palīdzību no draugiem un kad vairs nebija cerības, ka es nolemju aiziet tiešsaistē, lai meklētu aizdevumu, un es atradu JOHN WILLIAMS FUNDS (johnwilliamstrustfirm@gmail.com) ar 2% procentu likmi un nekavējoties piemērou manu informāciju, kā norādīts. Septiņu dienu laikā no mana pieteikuma viņš vadīja manu aizdevuma summu bez slēptiem maksājumiem, un es varētu rūpēties par manu dēla medicīnisko rēķinu, Atjaunot savu īres rēķinu un atmaksāt manu parādu. Es ieteikšu katram aizdevuma meklētājam sazināties ar JOHN WILLIAMS FUNDS ar johnwilliamstrustfirm@gmail.com. Viegla un droša transakcija

55 Valverde Rojas Cesar

Sveiki, dārgi draugi!

Sveicu jūs no mana pazemīgā sevis, vai jūs meklējat uzticamu aizdevumu vai arī jums ir nepieciešams aizdevums, lai finansētu savu biznesu vai nomaksātu savus rēķinus? vai jūs domājat par to, kā paaugstināt sākuma kapitālu, ko projektējat? Ja tā, tad šis piedāvājums ir jums, mans vārds ir Valverde Rojas Cesar no Asunsjonas Paragvajas, jo man arī ir bijis grūts vajadzību laiks, un es tik daudzkārt esmu bijis vīlušies, līdz nāca pāri draugam, kas mani novirzīja aizdevējam ( Annabel loan company plc), kur es saņēmu aizdevuma summu $61,457,00 ASV dolāru apmērā, viņi piedāvā savus aizdevumus ar 2% procentu likmi visiem, kam nepieciešams aizdevums, sazināties ar viņiem šodien: anabelscott190@gmail.com, lai saņemtu vienkāršu un pieejamu aizdevumu.

56 mr jerry

Labdien, kā jūs darāt, jums ir nepieciešams aizdevums, lai samaksātu medicīniskos rēķinus, šodien nosūtiet mums e-pastu un atrisiniet problēmas: jerrybestloanfirm@gmail.com

57 Anouar

Privātie finanšu eksperti, kas spēj veikt jebkāda veida aizdevumu
apjoms un apstākļos, kas atvieglo dzīvi. Tas ir šeit
jomas, kurās es varu jums palīdzēt:

* Finansējums
* Mājokļu kredīts
* Ieguldījumu aizdevums
* Auto aizdevums
* Parādu konsolidācija
* Kredītlīnija
* Hipotekārais kredīts
* Kredīta dzēšana
* Individuālais kredīts utt.

Mana lielākā problēma ir tā, ka jūs ievērojat atmaksu
ikmēneša maksājumi pēc jūsu depozīta saņemšanas. Jūs esat iestrēdzis,
aizliegtas bankas, un jums nav labu bankām vai jums labāk
ir projekts un ir nepieciešams finansējums Sazināties ar mani pa pastu
ayouchanouar9@gmail.com

58 mr john

Kā es varu saņemt aizdevumu @ 2% PROCENTU LIKME

Es nebiju pārliecināts, ka esmu iegādājies likumīgu aizdevuma aizdevēju tiešsaistē. Bet, kad es vairs nevarēju sev nonākt pie manas parādsaistības, mans dēls bija uz slimnīcu gultu operācijas vajadzībām, kurā bija iesaistīti milzīgi līdzekļi, un man arī vajadzēja nedaudz naudas, lai refinansētu un iegūtu labu māju, tad man ir lai meklētu palīdzību no draugiem un kad vairs nebija cerības, ka es nolemju aiziet tiešsaistē, lai meklētu aizdevumu, un es atradu JOHN WILLIAMS FUNDS (johnwilliamstrustfirm@gmail.com) ar 2% procentu likmi un nekavējoties piemērou manu informāciju, kā norādīts. Septiņu dienu laikā no mana pieteikuma viņš vadīja manu aizdevuma summu bez slēptiem maksājumiem, un es varētu rūpēties par manu dēla medicīnisko rēķinu, Atjaunot savu īres rēķinu un atmaksāt manu parādu. Es ieteikšu katram aizdevuma meklētājam sazināties ar JOHN WILLIAMS FUNDS ar johnwilliamstrustfirm@gmail.com. Viegla un droša transakcija

59 LARRY ELLISON

Vai jums ir nepieciešams aizdevums, lai uzsāktu uzņēmējdarbību vai samaksātu rēķinus un korporatīvo finanšu nekustamo īpašumu un jebkāda veida uzņēmējdarbības finansējumu. Mēs piedāvājam arī aizdevumus privātpersonām, uzņēmumiem un korporatīvajām institūcijām ar 2% procentu likmi. Es izsniedzu aizdevumu nopietniem domājošiem cilvēkiem, kuri ir ieinteresēti aizdevuma saņemšanā, ja ir ieinteresēti, sazināties ar šo e-pastu: larryellisonfinance@gmail.com

E-pasts: larryellisonfinance@gmail.com

60 mr mark

Sveiki, vai jums šodien ir nepieciešams aizdevums? ja jā, e-pasts: markwilliamstrustfirm@gmail.com

61 mr mark

Labdien, vai jūs steidzami meklējat aizdevumu? E-pasts: (mark.s94@aol.com)

Publicēts: 28.01.2015
Komentāru skaits: 121