Skatīt komentārus

 rrrlv-margins

Gribēju uzrakstīt dažus vārdus par grāmatu, kuras nav un laikam arī nebūs grāmatveikalos, bet kuru var iegādāties šeit – http://www.arktos.com/daniels-fribergs-istie-labejie-atgriezas-miksto-vaku-sejums.html . Tas savā ziņā ir gan kuriozi (kam tad grāmtnīcas vispār ir?) gan simptomātiski – kam tas vispār interesē? Šāda veida literatūra varētu arī nebūt ļoti pieprasīta, jo it kā veltīta politiskajai ideoloģijai un cik tad mums te tādu ideologu ir?

Man tomēr šķiet, ka šī grāmata noderētu arī plašākam lasītāju lokam (profesionālie ideologi tak varētu izlasīt arī angliski, ja ne zviedriski!) , jo, pirmkārt, konspektīvā veidā aplūko 20.gs. pasaules politisko tendenču dinamiku un tās cēloņus. To izlasot, iespējams domāt par Latvijas reālo un vēlamo vietu šajos procesos. Otrkārt, tā parāda ne tik daudz labējo politiku un tās aktualitātes, cik politisko oponentu – kreiso, jeb kā pie mums saka – liberāļu, līdzšinējo panākumu anatomiju. Tas ir vērtīgi, tai skaitā, lai izprastu kādas šaurākas parādības, piemērām, feminisma vietu plašākā kontekstā un tādējādi pasargājot latviešu labējos no kritikas un paškritikas “sazvērestības teoriju” veidošanā.

Interesanti – grāmatu laidis klajā Londonas apgāds “Arktos” – tas ir autora Daniela Frīberga un viņa domubiedru veidots, drukā grāmatas daudzās valodās un, acīmredzot, arī izsūta pasūtītajiem pa pastu. Vismaz es to tā saņēmu. Daniels Frībergs ir biznesa vadības maģistrs, galvenais izpilddirektors Zviedrijas kalnrūpniecības korporācijā Wiking Mineral un viens no zviedru metapolitiskās domnīcas dibinātājiem.

Grāmata ir īsa, un kā saka tās tulkotājs Raivis Zeltīts, izlasāma vienā vakarā. Speciālistam ideoloģijās droši vien – jā, bet man tomēr lasījās ilgāk. Šis īsums, manuprāt, vairāk ir priekšrocība, nekā trūkums. Grāmatas stils vairāk atgādina politisku manifestu, saucēju cīņā, nevis līdzsvarotu infrormatīvi analītisku materiālu. Trūkums – tekstam būtu vajadzējis literāro redaktoru, vietām tas ir samocīts un it kā mehāniski pārcelts no svešvalodas. Tomēr, ņemot vērā šo visumā pagrīdniecisko stilu visā, kas ar šo grāmatu saistīts, nav tik traki, saprast var.

Biju apsolījis uzrakstīt recenziju par “Jaunie labējie atgriežas”, bet apbrīnojamā kārtā tas nācās ļoti smagi. Lasot un rakstot it kā dzirdēju un izjutu mūsu liberāļu augstprātīgās un iedomīgās ņirgas, kuras tie vērš pret konservatīvām idejām. Izrādās, tā nav tikai Latvijas kreiso īpatnība – tā viņi rīkojoties visur. Man pret to būtu jābūt imūnam – gana visādu nelietību jau esmu pārdzīvojis. Bet ņirgāšanās kā ideoloģiskās un politiskās cīņas metode paskaidro, kā demokrātiskā sabiedrībā izveidojas cenzūra, ko saucam par politkorektumu. Vairums godīgu un domājošu cilvēku nav tik motivēti un drosmīgi, lai mestos cīņā ar liberāļu muļķībām, jo baidās tikt aplieti ar mēsliem. Korekta diskusija nav kreiso arsenālā, jo tad viņiem būtu maz izredžu.

Fribergs raksta (66.lpp.) – politkorektums ir nicinājums, ko izmanto noteiktu vērtību un viedokļu labā, no kuriem indivīdi nedrīkst novirzīties, lai tie nekļūtu par upuri sabiedrības un/vai mediju sankcijām. Konkrēti šis jēdziens tiek izmantots, lai raksturotu šķietami “iejūtīgus” jauninājumus valodā, kas radīti, lai pārvaldītu sabiedrisko diskursu ar cilvēku domu manipulēšanu ar valodas palīdzību.

Mūsdienu Eiropā šo jēdzienu pamatā izmanto, lai īstenotu paštaisnu kreiso attieksmi pret politiku un morāli, it īpaši attiecībā pret tādiem jautājumiem kā imigrācija, seksuālās novirzes, multikulturālisms, demokrātija un dzimumlomas. Kreiso attieksme pret šādiem jautājumiem tiek raksturota kā “politkorekta”. Ar šo jēdzienu var arī apzīmēt metodes, kas tiek izmantotas, lai saglabātu politkorektās orientācijas hegemoniju.

Grāmatas centrālā ass ir kultūrmarksisms, kuru Daniels Fribergs definē (74.lpp.) šādi: Kultūrmarksisms ir meta-ideoloģija, kas balstīta uz kvazi-marksistisku varas struktūru un dominances iezīmju analīzi. Un tālāk paskaidro – klasiskais marksisms pauž, ka kapitālisms rada sabiedrību, kurā varas attiecības starp dominējošo un strādnieku šķiru ir nelīdzsvarotas, kas tādēļ rada sociālo spriedzi, kas savukārt ilgtermiņā var un tai ir jātiek atrisinātai ar bezšķiru sociālo sistēmu. Pretēji tam kultūrmarksisms apspriež dominances tādās jomās kā šīs:

-          Dzimums (vīrietis/sieviete)

-          Ģimene (tradicionālā ģimene / “alternatīvā ģimene”)

-          Seksuālā orientācija (heteroseksualitāte kā sabiedrības pamats / LGBT)

-          Rase (visbiežāk baltie / ne-baltie)

-          Kultūra (eiropiešu / ne-eiropiešu, Rietumu / ne-Rietumu)

-          Reliģija (kristietība, racionālisms / ateisms, ko parasti pavada islāma un citu minoritāšu reliģiju aizstāvība)

Es gribētu to pašu pateikt ar saviem terminiem – Markss atklāja, ka Upura lomu iespējams izmantot ne tam, kam Dievs un psihiskā attīstība to devuši – zaudējumu subjektīvajai (iekšējai) sadziedēšanai, izmantojot Drāmas (Karpmana) trīsstūri – Upuris, Vajātājs, Glābējs. Markss un sevišķi jau viņa boļševistiskie sekotāji saprata, ka, deklarējot strādniekus nevis kā objektīvās, brīvās un dabiskās līgumattiecībās ar kapitālistiem esošus, kā bija pieņemts izjust un uzskatīt līdz tam, bet gan uztverot tos kā buržuāzijas ekspluatētus, strādnieki dabū Upura lomu, bet kapitālisti automātiski ir Vajātāji. Markss sajauca kopā ārējo (attiecības, objektīvais, apzinātais) un iekšējo (iekšpasaule, subjektīvais, neapzinātais). Šāda krāpšana iespējama tikai pie kristiešiem, jo hinduistiem vai budistiem tas, ka kāds ir nabags, nozīmē tikai viņa karmu, par kuru tas pats un viņa ģimene ir atbildīgi. Līdzjūtība un empātija kristīgajā pasaulē var ne tikai palīdzēt zaudējumā esošam Upurim mobilizēt savus iekšējos spēkus un atveseļoties. Šīs it kā slavējamā īpašības var tikt nelietīgi izmantotas – zaudētājs nevis atbalstās pie Glābēja un strādā, lai atveseļotos, bet nedara neko, tikai gaida no ārpasaules kārtējos citus Glābējus, šantažējot tos ar iespēju tikt apvainotiem ļaunprātīgā neglābšanā un iecelšanā par Vajātājiem. Uzņēmējs kļūst vainīgs par to, ka strādnieks ar kaut ko nav ticis galā. Īsi sakot – cīņa ir par Upura lomu un no tās izrietošo Upura varu sadalīt pasauli Glābējos un Vajātājos, baltajā un melnajā.

Par to, kā marksisms kļuva par kultūrmarksismu, īsumā stāsta arī Frīberga grāmata. Bet plašāk – Raivis Zeltīts, kurš šo grāmatu tulkojis latviski (tā iesākas ar tulkotāja priekšvārdu) un kuru esmu citējis jau agrāk – http://www.nacionalaapvieniba.lv/aktualitate/rietumu-marksisms-isa-vesture-jeb-ka-rietumi-pazaudeja-pasi-sevi/ . Bet ir arī vecāks avots latviešu periodikā, kuru savulaik esmu “veiksmīgi” palaidis garām, jo nesapratu visas šīs globālās lietiņas un nepievērsu tām vajadzīgo uzmanību – http://www.diena.lv/blogi/kas-nozaga-musu-kulturu-13949929 . Domāju, daudzi nepievērš uzmanību arī tagad, bet tas nopietno apdraud gan Latvijas valstiskumu gan eiropeiskās vērtības.

No Frīberga var nocitēt pāris “garšīgu” izteicienu – kritizēt baltos, heteroseksuālos, kristiešu vīriešus, kas dzīvo tradicionālās ģimenēs par to, ka viņi ir vienlaicīgi bezcerīgi garlaicīgi un nežēlīgi apspiedēji, ir ar centrālu nozīmi kultūrmarksistu kreisajiem un ikvienam, kas ir viņu ietekmē. Un vēl – viss, ko piedāvā kultūrmarksisms pat tīri teorētiskā līmenī, ir destruktīva mūžīgā kara forma starp arvien šaurāk definētu aizvainotu minoritāšu grupām.

“Šīs lietiņas” katru atsevišķi nesaprast ir vieglāk par vieglu – jo parasti jau nesastopamies ar tām kā ar vienotu kompleksu. Ja lasām, piemērām, Stambulas konvencijas tekstu un uzduramies frāzei, ka vardarbības pret sievietēm cēlonis ir vīrieši, gribas tik vien kā nogrozīt galvu un atmest ar roku – vai maz dīvainību pasaulē? Tāpat, dzirdot, ka kaut kur pasaulē tiekot diskriminēti homoseksuāļi, ir vēlme pie sevis noburkšķēt – ak vai, žēl. Bet lasot, ka tas notiekot arī Latvijā, kur LGBT neļaujot komfortabli justies, kaut kāds iekšējs sašutums ceļas. Bet kluss – varbūt, ka es kaut ko ne tā esmu sapratis. Pat ja kāda sociālantropoloģe klāsta, ka nav jau liela nelaime, ka ģimenē nav tēva – bērnus tak var izaudzināt arī māte ar vecmāmiņu, mans sašutums par šādām domām šķiet tikai manas pārāk emocionālās uztveres radīts un es šos vienas dāmas uzskatus gribu uztvert nevis kā organizētas ideoloģiskās cīņas sastāvdaļu, bet viņas personisko maldīšanos! Par to, cik apspiesta ir pasaules tumsšādaino populācija, vispār nerunāsim – ar to ir pilnas avīzes jau kopš padomju laikiem. Holokausts – ja latvieši vai igauņi diskusijas kontekstā atgādina, ka arī mēs esam totalitāro varu upuri, to viegli var iztulkot kā antisemītismu. Šādu uzskatu paudēji tak neatzīst ebrejus par viennozīmīgi lielākajiem cietējiem Otrajā Pasaules karā!

Varētu vēl turpināt rakstīt Upuru sarakstu, mūsdienu masu saziņa to dara katru dienu. Bet pietiks – ir svarīgi ieraudzīt liberāļu politikas kompleksumu, nevis atsevišķas, it kā nesaistītas detaļas. Mums ir darīšana ar kreiso – sociālistu – ideoloģiju, kura 20-tajā gadsimtā ir veikusi milzu izrāvienu un zem liberālisma nosaukuma iekarojusi cilvēku uzvedības noteikšanu visā pasaulē. Tieši “iekarojusi”, nevis cilvēki tai ir pievienojušies, paši nemaz nenojaušot, ka tikuši pievienoti.

Nu un tā mēs rullējam, pilna pasaule ar Upuriem – sievietēm, gejiem, netradicionālām ģimenēm, nekristiešiem, nebaltajiem, neeiropiešiem… Visiem nodarīts pāri un visiem kaut kas jāpieprasa. Jāpieprasa no baltā vīrieša, ģimenes tēva, jāpieprasa no kristiešu Dieva. Iekšpasaule sajaukusies ar ārpasauli, objektīvais ar subjektīvo. Ir tikai jautājums – kādēļ, kam tas izdevīgi, tāds globāls apmāns?

Fribergs raksta (4.lpp.) – kreisums, kas attīstījās Rietumeiropā un Ziemeļamerikā tādu figūru kā Herberts Markuza vadībā, pieņēma ekscentrisku formu. Šajā jaunajā kreisuma formā Eiropas strādnieku šķira tika noraidīta kā nedziedināmi reakcionāra un tās iepriekšējā lomā kā revolucionāram subjektam tagad nāca seksuālās un etniskās minoritātes. [..] Markūziskā kreisuma uzskati, kurā šķiru cīņu un ražošanas līdzekļu pārdali nomāca indivīda un dīvainas formas (minoritāšu) identitātes politikas kults, saskanēja ar koncepciju par ideālu patērētāju, ko attīstīja jaunā liberālisma globālā tirgus oligarhi. Tāpat ASV valdības apņēmība novērst pašu iekšējās kreiso opozīcijas [slieksmi uz] draudzīgu attiecību dibināšanu ar Padomju Savienību padarīja markūzisko kreisumu par politiski ideālu atkāpšanās stratēģiju.

Autors velta savu uzmanību Frakfurtes skolas un kritiskās teorijas ieguldījumam kreisuma slimības izplatībā 20. gs. Es neteikšu, ka mani pilnībā apmierina viņa atbildes uz maniem jautājumiem šajā sakarā – kāpēc Frankfurtes skolas teorētiķu saujiņai tādi panākumi pasaules pārveidošanā? Kāds labums “glogālā tirgus oligarhiem” no tā, ka pasaulē visi nelaimīgi, Upuri? Vai tiešām vara pār pasauli ir tik spēcīga narkotika, ka aizēno atbildību par to? Tomēr Friberga grāmatiņa laikam ir daudz pa plānu, lai izsmeļoši uz visu šo atbildētu.

Otra svarīga grāmatas ass ir Metapolitika.

Metapolitiku varētu definēt kā kultūras ideju, attieksmju un vērtību noteikta kopuma izplatīšanu un iesakņošanos sabiedrībā, kas beigās noved pie dziļākām politiskām pārmaiņām. Sevišķi Fribergs uzsver, ka pēdējās desmitgadēs kreiso rokās ir nonākušas kultūru veidojošās institūcijas un ar to viņš domā ne tikai Zviedriju.

Lasu un manī daudz kas atsaucas – arī es esmu lauzījis galvu par to, kā tas nāk, ka Latvijā, kas jau ir tik daudz cietusi no vairāk vai mazāk kreisām politikām 20. gadsimta laikā, joprojām ar to slimo. Iedomājoties vien lielāko daļu no “IR” un www.Satori.lv rakstītājiem, jābrīnās – no kurienes šie pārvarā jaunie un dzīvē nepieredzējušie ļaudis smēlušies savu kreisumu? Viņiem taču būtu jābūt alerģiskiem pret visādiem sociālismiem un komunismiem, kaut vai zinot vecāku un vecvecāku ciešanas zem boļševiku varas!

Mēs Latvijā pārāk maz esam lasījuši un domājuši par 1968. gadu, studentu nemieriem un tā sekām. Vairāk mums šis laiks asociējas ar Čehoslovākijas notikumiem, hipijiem kā puķu bērniem, narkotiku lietošanas bumu, Goa pludmali utt. Tālaika nemiernieki daudzās rietumvalstīs tagad ir redzami politiskie līderi. Mēs, kas savulaik Tautas frontē cīnījāmies par brīvu Latviju, kas stāvējām uz barikādēm un ar gara spēku uzvarējām komunistisko impēriju, nevarējām iedomāties, ka no vilka bēgdami esam uzskrējuši sociķu lācim paši savā zemē. Mēs nevarējām iedomāties, ka mūsu bērni kļūs par feministiem, liberāļiem un gļēviem Tēvu patiesības apņirdzējiem šodienas Latvijā.

Fribergs raksta par itāļu revolucionāru Gramšči, kas cietumā analizējot savu kampaņu neveiksmes, nonāca pie secinājuma, ka vispirms bija jāsagrauj buržuāzijas kultūras hegemonija, lai sabiedrību padarītu uzņemošāku idejai par varas pārņemšanu komunistu rokās. Cīņa par kreisajiem izdevīgu jauno kultūru plašā nozīmē ir arī cīņa pret buržuāzisko patriarhālo ģimeni ar tradicionālo dzimuma lomu sadalījumu tajā un līdzsvaru starp Mātes un Tēva varu. Autors apraksta rietumu sabiedrību nespēju stāvēt pretim sociķu metapolitikai: Zviedru “labējais spārns” ar savu slīdēšanu pa kreisi un tā iedzimto vājumu un kautrību, nav šī vārda cienīgs, tāpat kā republikāņi ASV un toriji Lielbritānijā – raksta Fribergs, pārmetot līdzšinējiem labējiem nespēju aptvert metapolitikas un kulturālo centienu nozīmi.

Fribergs iezīmē cerību, stāstot par savu auklējumu – Zviedru Demokrātiem – Jauno labējo partiju, kas gūst arvien lielākus panākumus, pateicoties savai konekvento nostāju. Šī partija balstās uz ilgstoši veidota ideoloģiska pamata, kas radies Motopol domnīcā, sākot no 2006. gada un pie kura darbojušies vesela rinda domātāji ne tikai no Zviedrijas.

Jaunie labējie arī runā par zagšanu – Tas, ko šodien sauc par “labējumu” ir krāpniecība. To ir viegli atpazīt ar tā retorisko fokusu uz “tirgu”, tā fiksāciju uz “individuālismu” un brīvību, tās atlantisko lojalitāti pret Briseli un Balto namu, kā arī tā apātiju un naidīgumu pret jebkādām eiropiešu identitātes, vērtību un tradīciju koncepcijām – Joakims Andersens, līdzredaktors, Motopol, priekšvārds). Šī atmaskošana krāpšanā kaut kur sasaucas ar nesen manis konstatēto – http://www.viestursrudzitis.lv/vecteva-smiekli/

Lielu daļas no recenzējamās grāmatas aizņem Metapolitiskā vārdnīca. Tajā iekļautie termini stāsta, cik šķietami nepolitiska ir liberāļu politika un kā tā realizējusi Gramšči ideālus – izmainījusi “buržuāzisko kultūru” un savā “gājienā caur institūcijām” padarījusi šīs institūcijas kreisas un politkorektas.

Kā piemēru varu minēt tik nepolitisku, ja raugāmies objektīvi, sfēru kā psihoterapiju, konkrētāk psihodrāmu. Mana skolotāja Ināra Erdmane, Zviedrijas latviete, ir bijusi 1968. gada notikumu dalībniece un zviedru komunistu aktīviste. (Detaļas es vai nu nezinu vai neesmu drošs, ka esmu tās precīzi uztvēris.) Psihodrāmas apmācības procesā nekad nav ticis uzsvērts tās politiskums. Tomēr nezin kādēļ šī psihoterpijas virziena konferencēs vīrieši ir labi ja katrs desmitais, turklāt katrs otrais no šī desmitā – gejs. Kāda ietekmīga internacionāla psihodrāmas organizācija sāka pret mani vērsties pēc tam, kad es biju neiepaticies kādam no viņu vadošajiem homoseksuāļiem. Viņa Upura lomas izspēles bija skatuves cienīgas. Bet tad, kad klajā nāca manas antifeministiskās (nevis pret sievietēm vērstās) intervijas par sievietēm biznesā un politikā, šī organizācija nevis komunicēja un diskutēja ar mani, bet uzsāka īsti politiski – ideoloģisku cīņu, galvenokārt aizkulisēs. Metapolitika nozīmē tikai to, ka politika nav tikai politika. Kreisie to tādu ir izveidojuši un labējiem nekas cits neatliek, kā atbildēt ar to pašu. Frībergs raksta par labējo metapolitiku un par kreiso neizbēgamo norietu, jo līdzšinējie kreiso panākumi ir tikai tādēļ, ka labējie bijuši aizmiguši. Modernie izaicinājumi labējos atmodina un nākotne būs labēja. Būs Dievs, tāpat kā bijis un būs ģimene, kur Māte un Tēvs nemitīgi cīnās, bet neviens otru neuzvar un tas viss ir bērnu interesēs.

Ja mēs skatāmies atpakaļ uz politisko, filozofisko un sociālo Svētās Romas impērijas vai, piemērām, klasisko Atēnu pasaules uzskatu, mēs atklājam lietas, kas mūsu modernajiem prātiem šķiet kaut kas pārsteidzoši jauns un izaicinošs. (Džons B. Morgans, galvenais redaktors, Arktos Media, Budapešta, Ungārija)

 

Nobeidzot man gribas izrakstīt daudzus sulīgus izteicienus no Daniela Frīberga darba. Tie atsaucas manī un iedrošina – cilvēki dažādās pasaules malās nonāk pie vienām domām un palīdz viens otram tās formulēt.

Šodien, vairāk nekā 60 gadus vēlāk, Rietumu ideāli ir pilnībā apgriezti otrādāk, un idejas, kas agrāk piederēja ekstrēmo kreiso perifērijai, ir paceltas kā sabiedriskās normas, kas šodien dominē izglītības sektorā, medijos, valdības institūcijās un privātajās NVO – 2.lpp.

Tādi koncepti kā “tiesības uz dzimstības kontroli” un radikāls feminisms šķiet pielāgoti tam, lai palielinātu abu dzimumu savtīgumu, kā arī samazinātu dzimstības līmeni zem pašatjaunošanās sliekšņa; savukārt “patriarhija” un “trdaicionālās dzimumu lomas” tiek uzskatītas par draudīgiem konceptiem publiskajās diskusijās. – 2. lpp.

Par spīti ciešajam tvērienam pār sabiedriskajām diskusijām Zviedrijā (piemērām), praksē kreisie sasniedz tikai tik daudz kā globālā kapitālisma galma āksta lomas spēlēšanu. – 3.pp.

Tiem, kas ir auguši pēckara Eiropā, ir vienkārši redzēt politiku kā neko citu, kā vien izvēli starp kreiso utopismu, uz tirgu balstītu liberālismu vai arī “neo-nacismu” un “fašismu”. Ši trejādība ir acīmredzami nepatiesa, bet Rietumos nodibinātajām institūcijām, kuras vada kreisie, ilgi ir bijusi interese to saglabāt. – 6.lpp.

… kā rast līdzsvaru starp nemitīgiem uzbrukumiem no apmaksātiem naida sludinātājiem no vienas puses, un pienākumu pašiem pret savām idejām, kas balstītas Eiropas vēsturē un tradīcijās. – 7.lpp.

Tradicionālās sabiedriskās vērtības, kā gods, tikumība, pašupurēšanās un sabiedriskās kopības griba, pazemība iepriekšējo paaudžu upuru priekšā un uzskats par savu paaudzi kā vienu posmu ķēdē no senās pagātnes līdz tālai nākotnei, ir iedragātas uz ilgu laiku. – 14.lpp.

Mēs dzīvojam fragmentētā un relativizētā realitātē, kur teju visas kultūras pieredzes, normas un mīti ir aizvietoti ar it kā universālām abstrakcijām, kuras slēpjas zem “humānisma”, “liberālās demokrātijas”, “tolerances” un “cilvēktiesību” jēdzieniem. – 15.lpp.

Neviens nevar gāzt politisko aparātu, vispirms nenodibinot kontroli pār kultūru noteicošajām institūcijām, uz kurām fundamentāli balstās politiskā autoritāte. – 19.lpp.

… poltiskā kustība, kas neiesaistās metapolitiskajā un kultūras cīņā, nebūs spējīga ietekmēt ilgtermiņa sabiedriskās pārmaiņas. – 20.lpp.

Mēs aizstāvam politikas pārākumu pār ekonomiku. [..] Esošais lietu stāvoklis, kurā korporācijām, organizācijām un privātiem indivīdiem ir uzkrāta milzīga vara vai labklājība un ļauts brīvi ietekmēt un izlemt, kas notiek visās sabiedrības jomās, ir nepieļaujams. – 23.lpp.

Fanātiskā kara kūdītāju grupa, kas, kamēr runā banalitātes par cilvēktiesībām un demokrātiju, nogalina cilvēkus visā pasaulē, kamēr vienlaicīgi, izmantojot šo pašu retoriku, iedrošina masu imigrāciju uz Eiropu no trešās pasaules, ir jāatceļ no jebkādas ietekmes Rietumu ārpolitikā. – 25.lpp.

…mums nevajadzētu vest karus vai iniciēt revolūcijas un citādāk gāzt pastāvošās kārtības svešās zemēs. – 26.lpp.

Amerikanizācijai un muļķīgu politisko ideju un infantilizējošas popkultūras importu jāierobežo un jāaizvieto ar kultūru, ko daļēji no apakšas ir radījušas dažādās mūsu kontinenta tautas un daļēji intelektuālās un kultūras elites, kuras ir politiski un garīgi lojālas Eiropai. – 26.lpp.

Jau gadiem galvenais ierocis, kuru izvēlējās kultūras elite, lai sodītu tos, kuri apšaubīja neprātīgo sociālo masu imigrācijas eksperimentu, bija uzbrukt un nomelnot mūs avīzēs un televīzijā. – 33.lpp.

Eiropiešu vīriešu dekonstrukcija ir bijusi nozīmīgs elements – un patiesībā priekšnoteikums – kreiso destrukcijas projektam. – 40.lpp.

… stipru tradicionālu vīriešu tēlu iznīcināšana modernajā popkultūrā. Pati pēdējā inovācija ir smieklīgā “dzimtes lomu” pseidozinātne, kuras vienīgais un skaidrais mērķis ir dekonstruēt dzimumlomas. – 41.lpp.

Apzinies, ka viņas [sievietes] veido “vājo dzimumu”, viņām ir nepieciešama aizsardzība. – 42.lpp.

Kā vīrietim Tev ir pienākums vadīt ģimeni. Nekad neatdod ne sprīdi no vadošās lomas – tas ir necienīgi, neproduktīvi, un tam būs katastrofālas sekas uz jūsu abu dzīvēm, nemaz nerunājot par intīmajām attiecībām. – 44.lpp.

Tu [sieviete] piederi tai daļai no sabiedrības, kas ir visvairāk pakļauta bīstamajai un nereālajai kultūrmarksistu propogandai. Tā, cita starpā, pārliecinājusi Tevi, ka vīrieša loma ir norma visiem un ka tas ir tas, pēc kā Tev jātiecas. – 44.lpp.

…šodien zviedru un eiropiešu sievietes kopumā mēdz būt vairāk kreisi orientētas nekā vīrieši. – 45.lpp.

…savu gēnu nodošana tālāk ir daudz vērtīgāks mērķis dzīvē nekā vergošana kādai transnacionālajia korporācijai, kas aizmirsīs par Tevi mirklī, kad pensionēsies. Bez tam strauji krītošie Eiropas dzimstības rādītāji jāpagriež pretējā virzienā. – 45.lpp.

Individuālisms ir liberālisma pamatvērtība un uzsver indivīda vajadzību pārākumu pār kolektīvajām vajadzībām. – 61.lpp.

Liberālisma lielākais spēks ir ekonomiskajā laukā, kur tā piemērošana ir nesusi lielus un ievērojamus panākumus. [..] … antropoloģija, kad tiek piemērota jebkur ārpus tirgus attiecībām, nevar sakrist ar to, ko mēs zinām par cilvēka dabu un īpašībām. – 63.lpp.

Komentāri

1 indikopleiss

Velna griesti ir Dieva grīda. Vēl viens darbs žurnalistikas līmenī.

2 teodors

Nodot tālāk savus gēnus- tieši pret to kā sievietes galveno uzdevumu
dzīvē jau arī iebilst feministes.

    2.1 i

    Šķiet Pārādnieka sieva neiebilst pret sava vīra gēnu nodošanu tālāk pasaulē. Tātad nava feministe.

3 nav taisnīgi

Lai nu būtu lielās teorijas, bet, ja skatās individuāli no vienas jaunas sievietes viedokļa, viņa jau gribētu ģimeni un bērnu pulciņu, bet nav to precinieku. Ko viņai iesākt? Tad nu viņa mācās, apgūst profesiju un, ja nepaveiksies atrast vīru, tad arī strādās tajā visu mūžu. Par ko viņu vainot, vai par ielaušanos vīriškīgajās jomās? Vai radīt ārlaulības bērnu un pašai cīnīties par abu izdzīvošanu?

Publicēts: 21.08.2016
Komentāru skaits: 4