Nerets klienta tips manā praksē ir precēts vīrietis, kas atnāk un saka – man ir parādījusies mīļākā. No racionālā viedokļa – pavisam vienkārša situācija, nu izvēlies tak! No romantiskā – lieliska – piedzīvojumi! Kādēļ gan šādā situācijā jāmeklē psihoterapeits? Tur taču nemaz nav tik daudz opciju, turklāt par visām ļoti izsmeļoši jau ir informējusi literatūra un kino!
Tik vienkārši nav tādēļ, ka vīrietis parasti nav tādā dvēseles stāvoklī, kurā būtu iespējama izvēlēšanās. Kāds tūliņ teiks – iemīlēšanās, tas tak tik skaisti! Kam noteikti negribētos piekrist, labākajā gadījumā atceroties par citu formulējumu – „mīlas mokas”, tas skanēs daudz reālistiskāk, tomēr arī pārāk romantiski. Kaut kā nespēju uzticēties tādiem terminiem, kas šķiet paša piedzīvojumiem apdalīto lasītāju un skatītāju pasūtīti un kas it kā pieprasa manam klientam – „nu atzīsties tak, ka esi iemīlējies un ka tas sagādā tev lielas, bet saldas mokas!”. Man gribas šādam nedabūjušam lasītājam/skatītājam gāzt – jo viņa vēlmju suģestīvā jauda traucē paklusēt un padomāt – kas notiek? Tā mēģina nodiktēt jau gatavas atbildes, kas ne ar ko nepalīdz šim vīrietim ar mīļāko ne kādam citam.
Dvēseles stāvoklis, kurā atrodas šāds tipiskais „iemīlējušais” klients nav tik vienkārši noraksturojams. Pirmkārt, acīs krīt apjukums, kas liek pilnīgi citādi raudzīties uz lietām, kas agrāk šķitušas pašsaprotamas. Ja agrāk šim vīrietim kāds būtu piedāvājis sabojāt attiecības ar sievu un tik ļoti mīlētajiem un lolotajiem bērniem, pārvākties dzīvot prom no paša būvētās un iekārtotās mājas vai dzīvokļa, viņš izjustu nedrošību, sāpes un gan jau ne pa jokam sadusmotos uz šāda priekšlikuma izteicēju, nosauktu viņu par stulbeni. Bet tagad, kad parādījusies mīļākā, apdomājot šādas aiziešanas no mājām iespēju, nav nekādas nedrošības un sāpju, bet savāda nolemtība. Cilvēks saka, ka nevis viņš pats GRIB aiziet, bet, ka viņam jāaiziet. Nav iespējams to nedarīt.
Tas ir tik dīvaini, piedzīvot šādu metamorfozi, pie kam ne tikai pašam mīlniekam, bet galvenokārt viņa draugiem, radiem, darba biedriem un citiem vērotājiem. Šķiet, tas taču ir pavisam cits cilvēks, kā samainīts, kā apmāts. Šķiet, ka viņš nokļuvis kādas aiziešanas sāpju remdinošas un aiziešanas virzienu suģestējošas varas ietekmē. Turklāt tā pieprasa arī finansiālus upurus – ja manam klientam kāds agrāk būtu pieprasījis, lai viņš citas personas interešu dēļ šķirtos no ievērojamas daļas paša pelnītas finansiālas rocības, viņš to būtu strikti noraidījis. Taču tagad viņš ir gatavs uz soļiem, kas ir ekonomiski iracionāli ne tikai viņam pašam, bet dažreiz arī bērniem un „vecajai” sievai.
Dažreiz šis vīrietis ir ne tikai apjucis, bet arī diezgan kritisks – kas ar mani notiek? Un vai notiekošais tiešām ir tas, ko man vajag un ko es gribu? Bet dīvainā kārtā šādi saprāta uzplaiksnījumi mēdz izplēnēt dīvaini iracionālās atbildēs, kurās neizpaliek zināma pašpārliecināšanas kaisme, kas nu nemaz negrib dzirdēt kaut kur dziļi nobāztas šaubas un bailes kļūdīties. Mans klients stāsta, ka ir iemīlējies, ka mīlestība ir neizskaidrojams brīnums un ka nav nekāda iemesla viņam atteikties no šādas likteņa dāvanas un mēs abi konstatējam, ka esam nonākuši atšķirīgās pozīcijās un sākuši diskutēt.
Es viņam saku, ka šeit ir darīšana ar Dievieti, kuras varā viņš nokļuvis un kura piegādā viņam patīkamu piedzīvojumu, vienlaikus aizliedzot viņam to neizvēlēties vēl un vēl. Bet viņš man saka, ka ir iemīlējies, aizmirstot, ka ja jau viņam viss tik skaidrs, tad ko gan viņš še pie manis meklē? Jo viņam jau tā Dieviete neko nenozīmē, neviens viņam par tādu nav stāstījis, tādēļ viņš pat nezina, ka būtu vērts man kaut ko par to pajautāt. Ja es pats, negaidot viņa jautājumus, sāku par to stāstīt, tiek ieslēgta aizsardzība – par ko tu mani gribi pārliecināt, Viestur? Un nav nemaz tik vienkārši klientam izstāstīt stāstu līdz galam, tā, lai viņš sekotu tam līdzi un ieinteresēti uzdotu jautājumus. Mūsdienu vīrietim stāsts par Dievieti, kuras priekšā viņš tup uz ceļiem, nav patīkams, viņš cenšas no tā aizbēgt, varbūt tāpēc, ka iekšēji jūt, ka tas ir par viņu. Ka viņš nonācis situācijā, kad nedrīkst teikt „nē”, citādi viņš pārstās būt vīrietis, citādi „meitenei sāpēs”, viņa jutīsies piekrāpta un to nu gan nedrīkst pieļaut.
Bet sieva taču arī jutīsies piekrāpta, kādēļ šim mīlniekam neienāk prātā līdzīgi baidīties no pārmetumiem no šīs puses, it kā sievas Dieviete būtu ievērojamāki vājāka par mīļākās Dievieti? Es viņam saku, ka jā – tā tas tiešām ir. Sievas Dievietei tu vairs neesi tik vajadzīgs, jo viņa jau pati ar daudz ko tiek galā un tu bieži traucē viņas varai un ietekmei. Neļauj viņai brīvi elpot, maisies pa kājām. Sievas Dievietei būtu pieņemami, ja tu atstātu zināmu naudas summiņu vai garantijas par regulārām „uzturnaudām bērniem”, kam, vēlams, būtu jāietver sevī arī kāds cipariņš, kas nodrošinātu turpmāku bezrūpīgu dzīvi to mātei. Un vēl būtiski svarīgi, ka tu uzņemies būt „tas cūka, kas sagrauj laulību”, tātad uzņemies atbildību un vainu, ka tā izjukusi, jo tu esi atradis citu, droši vien jaunāku.
Turpretim mīļākās Dievietei tu (vēl?) esi vajadzīgs viss pats – tava sēkla, tavs atbalsts, kad dzims bērni, tava jauda nopelnīt gana daudz, lai to nākotne izrādītos nodrošināta. Šai Dievietei vajadzīgs tavs iedrošinājums pašapziņas nostiprināšanai un atspēriens drošam lēcienam savā karjerā un dzīvē vispār.
Tad mans klients iztur pauzi un jautā – bet tad jau sanāk, ka viņas mani sadala? Nu, protams, tieši tā. Sievietes visos laikos ir padalījušās ar jēdzīgiem vīriešiem, jo to nekad nav bijis pietiekami, lai pietiktu visām. Un tas ir rullējis, jo vīrieši reti ir teikuši – „oi, paldies, mani tas neinteresē, es esmu slinks no dabas. Man nepatīk lieks darbs! Visu, ko esmu sastrādājis, gribu pats izbaudīt!”
Dažreiz vīrieši krīt stiprākas svešas Dievietes Dzemdes tukšumā tādēļ, ka vēlas atriebties sievas Dievietei par to, ka tā savulaik to bez ceremonijām ievilkusi sevī uz izmantojusi. Dažreiz šīs atriebības jūtas ir tīri apzinātas, bet citreiz labi noslēpušās. Mēdz būt, ka tagadējai sievai mans klients padevies, jo juties pārāk vājš lai teiktu nē, lai gan ir bijusi tāda nepietiekami stipra vēlme. Dažreiz tas noticis Dievietes spēka, citreiz vīrieša bezspēcības, baiļu vai mazvērtības kompleksu dēļ. Un tagad viņš spēj burtiski ienīst to māju, kuru bijis spiests uzbūvēt šitai, izmantotājai. Tagad, kad puisi paaudzies, kļuvis pašpārliecināts un stiprs, varbūt pienācis laiks, lai sameklētu savu „īsto”, paša izvēlēto, nevis jaunības vajadzību uzspiesto?
Tā nu mēs tērzējam par Dievieti un uguns mana sarunu biedra acīs apdziest arvien vairāk. Nav jūtams, ka viņš būtu spējīgs uz kādu manevru, kur nu vēl negaidītu un neprognozējamu. Ko lai es daru, viņš it kā jautā, tomēr tas nav jautājums tā ir sakāves atzīšana. Es varētu diktēt viņam visbrīnišķīgākās pamācības, tas viss būtu pa velti, viņā trūkst dzirksteles, lai kādu no tām īstenotu kaut vai daļēji. Un arī savu ideju viņam nav. Okupēts pilnīgi un galīgi, viņam jākļūdās pašam, jādabū pa pieri, varbūt tad nāks pie prāta.
Komentāri
Ģimenisko vērtību sargeņģelis VR ar šo rakstu ieved izmisumā un pilnīgā bezcerībā visas mīļākās. Mīļās mīļākās, dariet visu, lai jūsu mīļākie neizlasa šo rakstu un lai neiet uz konsultācijām pie VR!
Jā, tā tas ar to iemīlēšanos ir, tāda pazemojoša lieta. Tāpēc arī Skots Peks savulaik rakstīja, ka iemīlēšanās nav mīlestība, bet gan atkarības vajadzība. Tieši tā — iemīlējies kļūst bērnišķīgs, smieklīgs, tāds kā piedzēries — nu tas jau arī ir Mātes/Dievietes virziens; arī bērnišķā visvarenības fantāzija (kas rodas no ilūzijas par savienotību ar visu pasauli, Māti) ir turpat.
Jā, nu protams, nevienas laulību attiecības jau arī nesalīmējas bez samīlēšanās, bet iemīlēšanās tiek pārāk cildināta. Īstenībā iemīlēties ir tas pats, kas iepļaut. Vajag, bet ar mēru. (Ko es muldu? Ja “patiesi mīli” — atdod dzīvību! Un tiec upurēts Dievietei, he; tas viņai labi patiks, vēl apraudāsies.)
Ok, Skots Peks mīlestību definē teleoloģiski (mērķis = veicināt otra un sevis attīstību). Var jau arī iemīlēšanos ieskaitīt mīlestības sastāvdaļās, tomēr tā ir pretējā virzienā (deontoloģiskajā — pienākuma, Mātes, atkarības) vedoša. Kad esi pats tajā iekšā, protams, šāda teorija maz līdz, tad esi kā piedzēries (dod dievs izkulties sveikā, jo prāta jau nav), un pašam pēc tam kauns. Bet forši.
P.S. Meri, man patīk Tavs komentārs.
Pats labākais, ko VR jebkad ir uzrakstījis: “Sievietes visos laikos ir padalījušās ar jēdzīgiem vīriešiem, jo to nekad nav bijis pietiekami, lai pietiktu visām.”
Tā ka, lai nu cik viņa raksts kopumā ir veltīts ģimenes saglābšanai, šī sentence noliek visu savās vietās.
Mīļās sievas, pirms dodiet vīram izlasīt šo rakstu, padomājiet, vai vajag…
Bryuver.. iemīlēšanās pieder pavasarim, ja iemīlas rudenī, tad ir tā dīvaini, jo nav skaidrs kādā veidā pēc rudens nāks vasara, ja reāli nāk ziema. Dažreiz, it sevišķi jaunībā, cilvēks staigā tik dikti pārliecināts, ka ir pilnīgs Dievs, turklāt viņam nevienu nevajag, un viņš ir visnotaļ gudrs un pašapzinīgs, nu visādi kruts. Ne tikai vīrieši, bet nu jau arī sievietes, lūk visādas feminisma sekcijas un pulciņi. Un tad notiek tas, ka vienā mirklī tu vairs neesi kruts, tu vairs neesi Dievs, tu vairs neesi visvarenākais un neievainojamākais.. jo ir kāds otrs, kas pārņem to visu uz sevi. Esi gatavs otra dēļ, vienā mirklī attiekties no visa kas tev jebkad ir piederējis, pamest mājas, pamest savu dzīvi, lai dotos iekšā šajā(kā Tu saki) atkarībā. Cita lieta, ja tas notiek(kā atkal to saka Viesturs) aiz sievietes ievilināšanas vajadzību tīklos metodes.. Bet sievietes arī iemīlas, un jūtas visnotaļ tāpat.. vismaz pirmajā fāzē, kad vēl neieslēdz savu dzemdes vajadzības kases aparātu. Pēc manām domām, iemīlēšanās ir stāvoklis, kurā organisms un dvēsele ir gatavi iesoļot, tad, kad ir sasniegts augstākais sava egoisma, nu vai pašmīlas kalngals. Izeju no mājām kā Dievs, bet atgriežoties vairs man nevajag pat kedas kas man kājās, lai tikai viņa vienkārši ir.. Tas, kā pēc tam to visu novest līdz laulībai, partnerībai, draudzībai un mīlestībai, ar veselu bariņu mazbērnu, tas nu ir cits jautājums… un kad kalpošana sev ir beigusies, sākusies kalpošana mums, lai caur to turpinātu kalpot Viņam.
Atkarība jau ir vienīgais, kas mums liek kustēties uz priekšu. Dzen mūs. Pilnīga brīvība, arī attiecībās … kādās tad attiecībās.. ja ir brīvība. Arī attiecībās ar Dievu nevar būt brīvība līdz galam.. kur tad paliek draudzības pienākums, cēlsirdība, sirdsapziņa, humors, piedošana.. tā visa ir sava vaida atkarība, kas apspiež to “mazo dieviņu sevī”.
Tēmas sakarā.. neesmu bijusi ne vienā lomā no aprunātajām.. bet mēģinot iztēloties no sievietes – mīļākās puses..sajūtas ir pazemojošas, no vīrieša puses, drausmīgi infantilas… jo ir kāds cilvēks – sieva(vienalga kāds pūķis), kuram būs ļoti sāpīgi.. Tikai bērni un nelieši var paciest, zinot, kad kādam ir sāpīgi.. jo vieni vēl nepazīst sāpes, otri ir gatavi ar tām dalīties aiz pārāk labas pazīšanas. Domāju, ka sievietei, kura domā ielaisties šādās attiecībās vajadzētu sev pajautāt – kāpēc viņš to nodara tai, kas taču agrāk arī bija viņa mīļā meitene, viņa vienīgā un vislabākā.. vai tiešām viņš nu ir tas eksemplārs, ar kura gēniem vajadzētu vēl turpināt papildināt šo pārapdzīvoto planētu.
P.s. Bet iemīlēšanās ir forša lieta.. ka to varētu iemācīties vadīt.. (jeb tagad manī runā tomēr kases aparāts:)
Zane, man gan liekas, ka iemīlēšanās ir ļoti nogurdinoša un es ļoti labprāt nekad vairs nepiedzīvotu šo psihes stāvokli. Vēlāk, kad viss ir mierīgi, ir daudz, daudz labāk. Un par iemīlēšanos pavasarī… Es gan iemīlējos rudenī. Un ziemā…. “Visu ziemu šogad pavasaris”. Atceries?
Nu, ja cilvis ir ar kādu kopā ilgi un viņam viss ir mierīgi un labi, tad skaidrs, ka jauna iemīlēšanās visu dzīvi sajauktu.. Bet, ja esi viens, lai cik arī pašpietiekams būtu, tomēr tas vienatnes miers kaut kādā brīdī rada skumjas.
Ar pavasari es domāju jaunību zināmā mērā. Varbūt, ka es drusku paironizēju par vīrietis pēc 40 un sieviete pēc 20 mīļākās statusā.. un tad “babāc” vīrietim aiziet četri gadalaiki pa jaunam. īsto rudeni un ziemu viņš tā arī īsti var nepiedzīvot, jo būs jārauj vēl viens cikls.
Ā, nu ja biji domājusi jaunību, tad, protams, tā man ir garām. 😀 Un jā, protams, kad esi viens, tad ar iemīlēšanos vienkārši samierinies. Tā ir tikpat nenovēršama kā mēnešreizes, bet mierini sevi, ka pāries un viss būs atkal labi. Es kaut kā tajā brīdī, kad rakstīju, neiedomājos, ka ir taču cilvēki, kas ir vieni. Pārāk domāju par savu situāciju un to, ka iemīlēšanās ārprātu es laikam vēlreiz nespētu pārdzīvot. Tik patoloģisks psihes stāvoklis tomēr ir panesams vien dažas reizes dzīvē. Es sapratu, ka mana pēdējā reize jau ir bijusi. Vairāk man vienkārši nebūs iekšā un nav arī nekādas vajadzības.
Zane, kas tā Tev par moralizējošo teoloģiju? Tu tak nebūsi iestājusies kādā sektā? 🙂
Ja jūtas ir nepastāvīgas un uz viņām vien nevar paļauties, tad labāk ir lietot jūtu saprašanu, izteikšanu vārdos, bet pēc tam paskatīties, kā tas izskatās kādas lielākas shēmas kontekstā — piemēram, tajās shēmās, ko lieto Viesturs. Šādas shēmas rēķinās ar jūtām, zina to vērtību un vietu, bet moralizējošās teorijas, kāda ir viena liela daļa kristīgās teoloģijas, piemēram, izturas pret jūtām neiecietīgi, tiesā. Arī ar tām ētikām ir visādi; ir jau labi izcelt tikumu, bet dzīļu psiholoģijā laikam labāk derēs utilitārisma ētika — “lietoju to, kas man patiešām der un reāli strādā”.
Savukārt, tā “kalpošana Dievam” manuprāt ir maldinošs apzīmējums, jo tas pārāk stipri asociējas ar burtisku kalpošanu kādai lielākai personai. Bet Dievu, tiklīdz asociē ar Personu, tā tur sanāk Lielā Autoritāte, tātad Dievietes paveids, nekas cits. Ir arī citi veidi, kā domāt par Dievu: transcendents attīstības ceļš, kas iet caur tevi, kurā tu pats piedalies, pats esi radošs, pats radi likumus un ar laiku tos pārtaisi, ja ir jāprecizē. Un tādā ziņā mēs varam būt daļa no Dieva (kustībā), un tas pat ir vēlams. Ja Dievs ir Lielā Autoritāte, tad es jutīšos droši tik ilgi, kamēr pildu viņa ekspektācijas par mani, kuras gan pats esmu izfantazējis; es vienmēr mētāšos no paraugbērna uz dumpinieku (no bailēm uz dusmām un atpakaļ) — kā to var lasīt par israēliešiem Vecajā Derībā. Bet, ja Dievs ir attīstība, tad es pats viņā piedalos, un jābaidās nav.
Bet iemīlēšanās joprojām nav nekas cits kā atkarība. Atkarība pati par sevi nav ne laba, ne slikta. Tā var barot, dziedēt brūces, atjaunot spēkus; bet, ja tai nekad nenovelk robežas, tā kļūst postoša. Jā, iemīlēšanās kontekstā tu vari kļūt šausmīgi pašaizliedzīgs, tomēr tikai tāpēc, ka tu to otru šausmīgi gribi — pat tad, ja tas otrs tevi negrib; tu to vienkārši negribi zināt. Iemīlēšanās pati par sevi nekādas robežas neatzīst — ne savējās, ne otra. Tieši tāpēc tā ļoti labi strādā arī tad, kad tas otrs ir “aizņemts”. Iemīlēšanās tam vai nu uzliek mīksto, vai liek nointelektualizēt realitāti. Man liekas, Gladiola ir labi parādījusi praktisku attieksmi: tu jau jūti to impulsu, un vari izdomāt, vai viņam ļausies un cik tālu.
Bryuver: Tu daudz ko saceri no sevis.. arī par mani, un manu interpretāciju..
Tu pamoralizēji ap manu komentāru, es pakomentēju ap Tavu moralizēšanu, un drusku pateicu par šo tēmu arī plašāk, tā ka ne viss teiktais obligāti attiecas uz Tevi. Nepretendēju uz Tavas iekšējās pasaules pārzināšanu, bet Tu gan šādu pārzināšanu paud 14.2.3, plus vēl nākotnes zināšanu.
Iemīlēšanās ir iedvesma, un skumji, ja cilvēks nekad nav tapis iedvesmots. Un tas , ka Dievietei jāziedo arī skaidrs, citādāk nomocīs, ar iedomām vien. Latviešiem un ziemeļniekiem vispār nez kāpēc grūti ziedot kādu ziedu, neņemot visu tik ļoti nopietni – uzreiz jādod pusi kraļvalsts . Reiz jau, šķiet, pieminēju britus, kuri nešauboties un nezūdoties dod karalienei, kas viņai pienākas, bet ne vairāk. Un visas ziedojumu vietas Dienvideiropā, kaut vai te iepriekšējā ierakstā iedvesmojošā Florencē – var ziedot katedrālei, tad iemest savu ziedu Arno upē no Zelta tilta, pēc tam noziedot bronzas mēžacūkai, tai arī deguntiņš jānoglauda. Un doties tālāk – iedvesmots, ziedojis, brīvs.
Vēl aizmirsu piebilst, ka, manuprāt mūsdienās pārlieku tiek kultivēts “justies labi” sindroms. Kas man liek justies labi, tas ir labi, kas man liek justies slikti, tas ir slikti. Un dažkārt, rodoties šādam jūtu uzplaiksnījumam starp cilvēkiem, no kuriem kāds vai kāda nav juridiski vai garīgi brīvs.. gribas izvēlēties to, kas liek justies labi uz to brīdi, jo taču vienreiz dzīvojam, kādēļ jānes krusts, kādēļ sevi jāmoka, tā var saslimt utt utjp. Nu tādus tekstus ir gadījies dzirdēt.. Diez vai būs tā, ka viss, kas man liek justies labi ir noteikti labs man(kur nu vēl citiem), ne vienmēr vajag dabūt to ko gribas.. reizēm vajag nedabūt, un no šīs nedabūšanas atklāt sevi jaunā līmenī. Bet nu labprātīgi uz šito parasti reti kurš ies.. ja otra būs tik pat iededzies.. bez pretmīlas iemīlējušamies tadā ziņā ir priekšrocība.
PIlnīgi Tev piekrītu, Zane. Mēs nevaram vadīties no sajūtām vien, jo tās ir mainīgas. Tāpēc jau ir kaut kādi ētikas principi, kas nav mainīgi. Varbūt man uznāk tādas dusmas, ka gribas kādu nodurt, bet saprotu, ka tā nav pieņemts un, cerams, dusmās nevienu nesaduršu. Bet te, lai izšķirtu, ir vajadzīgs mērenības tikums, kas senajiem grieķiem nozīmēja “ne par daudz, ne par maz”. Izvēlēties to, kas man liekas justies labi, ja tas nav nekas morāli nosodāms, un neizvēlēties, ja ir.
Viena manis daļa it kā saprot sievietes, kas ir tik vientuļas, ka gatavas parakstīties uz jebko. Kā “Likteņa ironijas” galvenā varone Nadja, kas satikās ar precētu vīrieti, jo nekā cita nebija. Nu tad uzradās Ipolits, bet Ipolitu viņa nemīlēja… Jā, bet no otras puses – nu kur tad pašcieņa? Vai tiešām jāpārtiek no citas sievietes pārpalikumiem? Es būtu pārāk lepna. Un vēsture rāda, ka būt mīļākajai, kas kaut ko baigi sāk prasīt, arī bīstami. Atcerējos Annu Boleinu un Henriju VIII. Tik ilgi mala, ka grib būt karaliene, nevis tikai piegulētāja, ka pa priekšu dabūja karalienes kroni, bet pēc tam viņas vīrs nocirta viņai galvu. Forši, ko? Es domāju, ka galvu nocirst savai mīļākajai, vismaz simboliski, ir gatavs jebkurš vīrietis. Ja viņa piedabū vīrieti sabradāt pašam savu sievu, tad pēc tam tas pavērsīsies pret viņu pašu.
Gladiol, atcerējos kādu Latvijas slavenību, kurš šķiroties no otrās sievas, kuras dēļ bija izšķīries no pirmās, teica, ka pēc pirmās tādas reizes vīrietim vairs nav sirds, tāpēc turpmākajām nav ko brīnīties. Ne obligāti patiess arguments, bet spēcīgs gan.
Tieši tā, Marī, man no tāda vīrieša būtu bail. Es vēl iedomājos, kādas viņš uz mani liktu cerības. Nu aizgāja no zāģētājas, lai dabūtu princesi, bet, ja izrādīsies, ka princese tāda pati zāģētāja vien ir + vēl likusi pamest bērnus, vai, tad lai Dievs viņai stāv klāt. Morāle te ir tāda: uz svešas nelaimes savu laimi neuzcelsi.
Padalīties ar jēdzīgiem vīriešiem. Hm, diez vai Henrijs VIII bija jēdzīgs vīrietis, tāpat kā vesela strīpa tādu un šitādu karaļu, kam bija nevis mīļākās, bet khe-khe favorītes.
Un vēl es atcerējos par kādu sievieti, kas bija precēta vīrieša mīļākās meita. Eva Duarte Perona jeb vēsturiski pazīstama kā Argentīnas līdera Perona sieva Evita. Tādu pazemojuma un nekasības (no vārda “nekas”) devu es neesmu vispār nevienā sievietē redzējusi. Nu otra, protams, bija Boleinas meita Elizabete. Gan jau ka ir vēl gana daudz, tikai šīs divas tā uzreiz atcerējos.
Gladiola, bet vai tad iemīlēšanās nu vienmēr notiek kurā katrā? Drīzāk, tas kurš iemīlas, ir pārāk aizrāvies ar vajadzību pēc kaut kā … speciāli viņam gatavota un mērķēta… iz viņa paša ņemta.. Tas varētu būt izvēlības kalngals, jo neiemīlējamie obdžekti neizpelnās tādu iespējamību kā attiecības un kopdzīvi ar viņu. Zināmā mērā es pati apmēram tā funkcionēju, kas vienmēr rada iespēju bīdīt jūtas kā gribas, mocīties un pārlaimē starot, nu drusku uz sumjām atlaist, unbeigās apmierināti pacelt cepuri. Tas nav daudziem saprotams..bet tas man no tēva:)
Zane, kā Tu to domā – vai iemīlēšanās notiek kurā katrā? Protams, nē. Bet neviens jau neiemīlas no pirmā acu uzmetiena un līdz kapam. Tad, kad jūti, ka varētu iemīlēties, bet nav pareizie apstākļi, vienkārši apzināti izvēlēties neiet pa to taciņu. Neviens taču nav tik naivs (es ceru) lai uzskatītu, ka pasaulē ir tikai viens vienīgs cilvēks, ar ko būt kopā.Viens īstais. Tie īstie uz katra stūra nemētājas, tomēr vajag kaut kādu noteiktu manām domām atbilstošu starta komplektu, bet tomēr, tas potenciāls var būt ar daudziem tāda veida domāšanas cilvēkiem. Kad atmet tos, ko man neizdodas satikt, jo ceļi nekrustojas, tad jāatmet tie, kad neder pēc vecuma vai pēc statusa ( piemēram, precējies) un paliek vairs maza saujiņa, tad saliekās zvaigznes un ar vienu no viņiem uzšķiļas dzirkstelīte… Tas tomēr tā diezgan racionāli ( iesaku padomju filmu Vļubļon po sobstvennomu želaņiju, man nenormāli patīk) Vēlāk jau tad pats. Tas, ka esmu precējusies taču nenozīmē, ka es nevarētu atkal iemīlēties. Nav jau tā, ka vīrieši ar mani nerunā. Bet man tas nav vajadzīgs. Vienmēr sajūtu to brīdi, ka negribu vīrieša pirmajam atbildēt. Ja atbildētu, ja spertu arī nākamos soļus es iespējams iemīlētos atkal un nebūt ne sliktā cilvēkā. Bet man to nevajag. Man jau ir. Pats labākais man iespējamais vīrietis. Maksimāli pateicīga kombinācija manam raksturam un temperamentam. Es to protu novērtēt.
Ja noķer mīlestību, kas ir tepat, bet to neatdod nevienam, un to paturi sev… Kas tad?
Es nedomāju, ka sieva un mīļākā padalās jēdzīgajos vīriešos. Es domāju, ir tādas sievietes, kas grib sev dabūt uzreiz ar ģenerāli, atņemt ģenerāli tai, kura apprecējās ar ierindnieku, citiem vārdiem sakot. Visa šo turīgo vīriešu problēma ar mīļakajām droši vien atkristu, ja nebūtu rocības, ko mīļakajai piedāvāt. Es neticu tādām mīlestībām. Ticu sievietes vēlmei atrast vīrieti, kas viņu nodrošina finansiāli, būtībā tā ir “mīlestība” pret viņa naudu. Jo būtībā – ko sieviete iegūst, piekrītot būt par mīļāko? Tikai to, ka viņu (kaut negribot) pazemo, jo viņai tomēr ir otrā vieta, pēc ģimenes. Viņa nevar zvanīt, kad ienāk prātā, ierasties, kad ienāk prātā, satikties, kad ir noskaņojums. Nē, viss ir pakārtots ģimenei. Nu nezinu, es ne uz ko tādu neparakstītos. Ja vīrietis var man piedāvāt tik maz, tad kam man tas? Un vēl – ja viņš krāpj savu sievu, tad krāps arī mani, kam man tas?
Es neuzskatu, ka laulība 100% vienmēr ir jāsaglabā, tad jau es pati būtu to saglabājusi. Ir gadījumi, kad tas nav iespējams. Šeit pat blogā pieminētais, kad sieviete ievelk attiecībās vīrieti, kas to nemaz nav vēlējies, bet kaut kādu iemeslu dēļ (pašapziņa, kompleksi?) nav spējis/ tai brīdī nav gribējis šai vilkmei pretoties. (tas mēdz notikt arī ar sievietēm, attiecībā pret vīrieti). Ja tā vilkme nekad nav bijusi, sadzīvot nav iespējams. Jo tas jau ir tas ingredients, kas satur attiecības kopā. Es cik reizes esmu nodomājusi – kā tas var būt, ka sastrīdos ar vīru, bet vienalga mani pie viņa velk un cauri. Ja nevilktu, kas tad meklētu ceļu atpakaļ un kopīgu nākotni? Sastrīdētos, aizcirstu durvis un fsjo, koņec! Bet tas nenozīmē, ka var ieviest mīļāko. Tiec ar tām attiecībām galā, izdomā, ko gribi, kā to situāciju risināsi, nevis meklē glābēju, pie kura izkratīt sirdi par “slikto sievu”. Ja sliktās sievas nebūtu, varbūt arī mīļāko nevajadzētu, ko? (Ir jau vēl tādi vīrieši, protams, kas mīļāko paņem sporta pēc, nevis ar domām, ka varbūt sieva jāpamet, par tiem tagad vispār nerunājam) Starp citu, man šķiet, ka vīrieši ir bailīgāki. Viņiem vajag to garantiju, ka aizies uz jau sagatavotu vietiņu.
Ko lai saku – mīļakajām/mīļakajiem kategorisks nē. Jāspēj tikt galā ar sevi un savām attiecībām nesaduļķojot apziņas skatienu ar prātojumiem, ka varbūt tā ir mīlestība. Muļķības tās ir, nevis mīlestība.
Par sevi es, piemēram, domāju, ka ar vīru dzīvošu kopā līdz kapam. Un ja nu notiktu kaut kas, ka nevarēs (kas tad teicis, ka viņš mani nepametīs un neaizies pie jaunākas? :), kad man būs pie 60), tad dzīvošu viena. Pašreizējā dzīvesposmā jūtu, ka esmu iemantojusi imunitāti pret vīriešiem. Man viņi bijuši nebijuši. Pat komplimenti vairs nesagādā tādu prieku kā agrāk. Tas viss liekas kaut kāds… neīsts. Ja vīrs no manis aizietu, es dzīvotu viena. Nu jau es to varētu. Tas nav mans optimālais dzīves scenārijs. Es nevēlos dzīvot viena. Es gribu dzīvot kopā ar savu vīru. Bet ja tas nebūtu iespējams, mana nākamā izvēle nebūtu jaunas attiecības, bet nekādas attiecības. Tā būtu mana atbilde Tev, Lāsma, ko darīt, ja attiecības paņem tik daudz spēka, ka neatliek laika audzināt bērnus. Es gan nesaku, ka Tev jāpamet vīrs. Dievs pasargi tādus vārdus! Bet cilvēki dzīvo arī vieni. Ar bērniem. Un viens pie otra ciemojas. Nesatiek viens otru katru dienu un nekrīt viens otram uz nerviem.
Tāpēc jau tās atbildes katram pašam jārod, jo tik atšķirīgi esam.
Es negribētu dzīvot viena. Es nevarētu būt viena. Vismaz pagaidām ne. Staigātu tiltiņā katru mēnesi.
Man nekrīt uz nerviem mans vīrietis. Un ja krīt vai nepatīk, tad tā drīzāk ir aizsardzība, lai viņš neiekļūtu aiz tās robežas, aiz kuras nav atļauts būt. Jo tur ir bīstami atrasties.
Labāk iemīlēties svešiniekā. Nekādas atbildības. Tikai plika “mīlestība”! Un tad tas svešinieks rada bērnus. Un svešinieks ir blakus diendienā, un viņš kļūst par ne vairs svešu. Viņš lēnām ielaužas telpā, kura ir tukša un bijusi domāta mīļajiem. Tukša jo tā ir drošāk. Tad neviens nevar mani sadragāt pīšļos, pazūdot no manis, kā to izdarīja mans tēvs un vēl kāds vīrietis. Tad nevienu es nevaru nobeigt un pazudināt.
Es iemācījos neļaut sev mīlēt. Un tā mīlestība klejo. Tā pievelk sev klāt un ielaiž koridorā, ļauj novilkt mēteli, bet tālāk nekā. Tālāk jeb Tuvāk nelaiž.
Tas plosa. Bailes nokož jebkuru uzdrīkstēšanos būt laimīgai.
Būtu stulbi, ja es izteiktos kā baigais attiecību znatoks, jo manām ir tikai divi gadi un tas nav nekas. Bet Tu interesanti sacīji, ka var trīsēt trīs gadus, varbūt sešus, bet tad tas pāriet. Jocīgi. Man ir tikai pieredze ar septiņiem gadiem, kuros trīsēšana bija varbūt pirmās četras nedēļas un tad galigs downhills līdz katrs aizgājām uz savu pusi. Tagad trīsēšana paliek tikai lielāka, laikam ejot. Un kāpēc lai tā beigtos?
Es savam vīram biju otra sieva, bet viņš man vienīgais vīrs, taču es viņu nenoņēmu sievai. To bija izdarījušas jau citas sievietes pirms manis. Iznāca tā, ka man bija jākonkurē ne tikai ar jau izkonkurēto kašķīgo pirmo sievu, par kuru es vismaz zināju un kuras bērnus mēs regulāri uzņēmām savās mājās un vasarā atvaļinājumos kopā ar mūsu abu bērniem. Taču pastāvēja diezgan plašs man nezināmu “mīļāko” loks. Es varēju vien vārgi mierināt sevi ar triviālu sentenci, ka “vīrietis vēlas būt pirmais sievietei, bet sieviete vēlas būt pēdējā savam vīrietim”. To, ka es biju pēdējā savam vīram, zinu gan patiešām droši, taču nevaru tikpat droši apgalvot, ka mūsu kopdzīves laikā manam vīram nebūtu bijis romantiskas aizraušanās laiks. Jo bija vesels gads, kad es jutos ļoti nelaimīga, ļoti atraidīta, nevajadzīga un pamesta. Ja vien man būtu bijis, kur iet, būtu aizgājusi, bet pie mātes atgriezties (tā toreiz bija vienīgā iespēja) negribēju, turklāt dēliņš tēvu ļoti mīlēja, un tēvs dēliņu arī ļoti mīlēja. Ko es darīju? Cietu, biju nomākta, ļoti panīkusi, tā kā biju arī ļoti trūcīga, tad izskatījos ļoti nepievilcīga. Nelaimīgi cilvēki nekad nav pievilcīgi. Glābiņu meklēju darbā, sevis garīgā pilnveidošanā, augstākas profesionālās kvalifikācijas iegūšanai. Tas it kā nedaudz nomierināja, notrulināja aizvainojumu, novērsa manas domas no sāpīgā punkta. Jāpiebilst, ka es nekādas pretenzijas pret vīru nekad neizvirzīju. Nekādus pārmetumus pret vīru nekad šā gada laikā neizteicu, jo es to uztvēru kā vistrakāko un visneatgriežamāko attiecību pārrāvumu, ja es būtu viņam saņēmusies noformulēt un izteikt vārdos savas ciešanas. Mēs dzīvojām dīvainu līdzāspastāvēšanas attiecību dzīvi.
Bet tad man bija jādodas uz ilgstošu laiku (4 mēnešiem) uz Maskavu kursos kvalifikācijas celšanai. Likteņa ironija – vīrs tam ļoti kategoriski pretojās, teikdams – uz tādiem kursiem brauc tikai caurkritušas jaunkundzes. Es domās par to pasmaidīju, jo kas tad es patiesībā biju? Tikai tāda caurkritusi jaunkundze, kuru atraidījis pašas vīrs. Taču jābrauc bija, jo tā bija kategoriska darbavietas prasība saskaņā ar plānu. Un tā nu es aizbraucu. Īsi sakot, Jaunā pieredze un laiks, ko pavadīju Maskavā, mani “attīrīja’ no ciešanu nospiestības, es it kā atdzīvojos, krietni uzlabojās mana fiziskā forma, es it kā atjaunojos un atguvu dzīvības spēku. Atgriežoties mājās, mūsu ģimenes dzīve atjaunojās, un es varu teikt, ka nodzīvojām laimīgu, garu ģimenes dzīvi līdz pat mana vīra aiziešanai mūžībā. Nekad, nekad, arī pēdējos gados, kad mēs sapratāmies ļoti labi un sadzīvojām mīļā draudzībā, šim dīvainajam laikam nepieskārāmies. Es par to vienkārši aizmirsu, tas nekad nebija formulēts vārdos, tādēļ diezgan viegli bija uzskatīt, ka tā nemaz nav bijis. Tagad man žēl, ka neuzskatīju par vajadzīgu nekad par to parunāt. Interesanti tomēr būtu zināt, kas manā dzīvē un man vistuvākā cilvēka dzīvē tomēr ir noticis. Interesanti tas būtu tagad, kad kaislības norimušas, kad “tālus kalnu galus tumsas auti sedz,… ceļu neskar vēji, lapas rāmi dus…” un man vien jāgaida, kad pienāks arī mans “dusas laiks”.:))
Par šo domas man radās gada sākumā, kad kādā savas dzīves apraksta grāmatā izlasīju epizodi, kurā aprakstīts mans vīrs, kad viņš vēl bija savas pirmās sievas vīrs un viņam radās mīļākā. Tā bija vienīgā mīļākā, par kuru viņš man pats bija izstāstījis, jo kaut kādā ziņā es, kuru viņš iepazina daudz gadus vēlāk, atgādināju šo iepriekšējo gadu mīļāko. Viņa bija sabiedrībā pazīstama sieviete. Nu ja, gadi ir pagājuši, viss tiešām rāmi dus. Bet lasot to, ko par manu mīļo vīru uzrakstījusi šī sieviete, es biju milzīgi aizkustināta, ļoti pateicīga, it kā ieguvusi negaidītu un ļoti laimīgu iespēju tikties ar savu vīru ‘dzīvās bildēs”. Likās, ka es dzirdu viņa balsi, raksturīgās intonācijas un tā. Pat uzrakstīju vēstuli autorei, tomēr tā stāv man plauktā nenosūtīta, jo nezinu jau adresi, kurp sūtīt. Un maz vai tas vajadzīgs. Tā ir ar to labāko vīriešu dalīšanu. Vai mans vīrs bija labākais vīrietis? Nezinu, nezinu, bet īpašs viņš bija, tas nenoliedzami.
Bebe, vēlējos tikai pateikt, ka man ļoti patika Tavs stāsts. Es nebūtu spējīga pārstrādāt neuzticību, kaut arī Tavs stāsts parāda, ka vajag… Vismaz reizēm.
Trīsēt var arī pēc neuzticības pārstrādāšanas. Pie tam stipri. Jo attīrījusies ainava, kā dēļ vispār ir vēlme būt kopā.
Bet kā jau teicu, ja vīrietis neziedo savu sēklu, lai radītu bērnu, tad viņu pašu upurē, lai rastos bērns ar citu. Es nevarēju ar vīrieti, kurš negrib bērnu. Viņam nav arī ar tagadējo sievu- tas tā, lai noņemtu aizdomu, ka visa vaina manī. Jo tā pati ilgi domāju.
“Pārdevos” bērnu dēļ.
Citajam tagad kopā ar mani pieder cīņa par trīsām un arī uzvara…
Jāieiet tikai tajā istabā iekšā…
Neuzticības no kuras puses? Tavas vai viņa? Un par bērniem. Jā, Tev taisnība. Bet ar bērnu negribētājiem vispār nav ko ielaisties. Es pirmajos randiņos noskaidriju, vai viņš grib bērnus. Ja teiktu, ka nē, nemaz netērētu savu laiku un negaidītu, kamēr trīsas kļūst nepārvaramas. Tāda racionāla fiška. Es neizvēlējos vīru kā mobilo telefonu, tikai ar apdomu, bet tādas pamatprasības pret viņa tehnisko komplektu man bija gan.
Pārstrādāt nācās viņa neuzticību…. Bet es jau arī cīnījos ar saviem izgājieniem, kurus vispār nespēju saprast. Atšķirība tāda, ka viņš aizgāja prom. Var teikt, ka godīgāks. Var teikt, ka stulbāks. Savus vājumus var paturēt arī pie sevis – nenest mājās. Noskaidroties un stiprināties, nesāpinot.
Viņš atgriezās. Tas notika pēc manas prombūtnes nelatvijā. Attālums palīdz. Es pati brīnījos, kā var pēc šādiem notikumiem būt tik labi.
Mēs bijām tik jauni, ka jautājums par bērniem neuzradās pirms šiem ārprātā vedošajiem notikumiem.
Tagadējam gan es drīz vien liku manīt, ka gribu bērnu. Un viņš to uztvēra pavisam nopietni un ar sajūsmu- it kā es būtu viņu padarījusi par vērtīgāko vīrieti pasaulē!
Lāsma, un ar tagadējo, kā Tu viņu sauc, trīsu nebija? PAt ne trīs gadus? A kam tad Tev viņa bērni, ja tie ir apzināti izvēlēti, nevis “ieskrējuši”?
Tie bija mani bērni. Tik matriarhāli. Trīsām nebija vietas. Jeb nozīmes.
Apzināti ieņemti… Ar apziņu tam maz sakara.
Bet vīrietis izrādījās vērtīgs ne tikai kā donors.
Tie ir kļuvuši Mūsu bērni. Un tas man ir sasniegums!
Lāsma, esmu mēma par Tavu atbildi. Manā uztverē bērni ir vīrieša, pati to tagad apzinājos. Es jūtos kā tāds penālis, kas viņu iznēsā. Un neglābjami mīlu vairāk to bērnu, ar kura tēvu esmu kopā. Un ar apzināto es domāju lēmumu par grūtniecību. Man neviens bērns nav bijis plānots. Varbūt arī tāpēc tās izjūtas. Un es jau padodos, ka tie bērni nāk pie manis, kad paši grib. Katrā ziņā vēl neesmu zaudējusi cerības nākamo tonēr ieplānot. Kaut vai lai nebūtu jādzemdē ziemā. Mūsu ģimenē pavasarī nav nevienas jubilejas. Būtu labi kādu.
Starp citu, uz Latviju 6. novembrī brauc franču māksliniece ORLAN. Frīda Kālo nobāl uz šīs kundzītes fona. Es īsti nesaprotu, kā man pret tādu mākslu izturēties. Jūtu riebumu un nesaprotu, kāpēc. Ja nāksi, viņu klausītied, tad tur arī tiksimies. Tu māksliniece, radoša personība, bet spēj sevi iznest daudz labāk nrkā ORLAN. Ceru, tas Tevi iepriecinās.
Par ORLAN mākslu savu domu nav spēka tagad aprakstīt, bet ar prieku satiktu viņas fonā Gladiolu!
Gladiola, atcerējos, kā Tu te iepriekš rakstīji par to, kā VR teksta iespaidā gribēji nez kur traukties un traukties. Laikam jau šeit minētajiem vīriešiem ir līdzīgi. Es šos tekstus laikam sāku lasīt, kad biju jau iztraukusies, ietriekusies un noslēgusi pamieru ar sevi, tāpēc tas tā nesatricināja. Bet ja būtu lasījusi agrāk, es arī laikam protestētu – pret to, ka Viesturs pasaka, ka nav iespējams sākt rakstīt savu romānu no sākuma, labākajā gadījumā var sākt jaunu nodaļu ar pāris jauniem varoņiem. Tīrraksta nav, un nebūs pat ja visus vecos manuskriptus sadedzina. Baisi. Godīgi.
Marī, es īsti nesaprotu Tavu komentāru. Uz ko Tu mani mudini? Izprast vīriešus ar mīļākajām? Uzskatu viņus par gļēvuļiem. Esmu par godīgumu. Ja nevēlies attiecības ar kādu, tad aizej prom un tad veido jaunas, nevis veido paralēlās dzīves. Sākt no sākuma nav iespējams, taču var turpināt savādāk. Es nenožēloju, ka aizgāju no vecākā dēla tēva. Es nožēloju, ka aizgāju pārāk vēlu. Viesturs taču šajā blogā runā par vīriešiem, kas ir apjukuši. Bet es labi zināju, ko gribu. Bez nekāda mīļākā. Un nebija nekādu garantiju, ka satikšu kādu citu. Tādu, ar kuru gribēšu būt.
Nemudinu nekur, tikai sapratu, ka var izsamist vai saniknoties par to, ka VR saka, ka nevar sākt rakstīt tīrrakstu izšķiroties, apprecoties, ieviešot mīļāko, un tāpēc laikam viņam tā maigi ar klientiem jārunā, lai nekur neietriecas.
Es jau nebiju par to saniknojusies. Tas, ka nevar visu sākt no sākuma, man bija skaidrs sen. Mani dzina izmisumā tas, ka viņam piekritu intelektuāli, bet savā praktiskajā dzīvē nespēju to realizēt. Viesturs nosauc vārdā manas ilgas – būt viena vīra sievai un uz visu mūžu. Bet tas nav iespējams. Un tad var jau sevi kapāt par to līdz nāvei. Par to, ka neizpildīji to, ko pats no sevis gaidīji. Bet var norakstīt to savas dzīves daļu zaudējumos un dzīvot tālāk. Nevis sākt no sākuma, bet iet tālāk. Ar visu savu kļūdu nastu. Pieņemot, ka dzīvē ir arī jāzaudē un nevari vienmēr iznākt uzvarētājs. Es tāpat jūtos kā otrās šķiras cilvēks šajā blogā. Bet es par to sevi vairs nešaustu. Kamdēļ? Kas no tā mainīsies? Pēc dzemdībām man uznāca perfektās dzīves sindroms. Gribējās, lai viss ir tā, kā nekad nebūs, jo vairs nav iespējams, jo vairs nav pirmā dzīve. Pa to trasi ejot, tikai prātā var sajukt. Neesmu gan vēl redzējusi nevienu vīrieti, kas būtu nomiris aiz sirdsapziņas pārmetumiem par to, ka pametis sievu. Sievietēm gan tā mēdz gadīties. Viņas tā mātišķi uzlūko savus nožēlojamos, pamestos, bezpalīdzīgos bijušos. Kā tādus uz lieveņa atrastus izmirkušus kucēnus.
Jā un tīrraksts pat ir baudāmāks, ja redz iepriekšējā zīmējuma līniju ēnas. Redz kļūdas, kas pēc tam ar stiprāku roku pārvilktas precīzāk. Ja ne precīzāk, tad izlēmīgāk. Galvenais nesamuļļāt. Varbūt kā akvarelī – ja neļausies tehnikas nevaldāmībai – tad tāda krāsojamā grāmata vien sanāks, nepamanot burvību un nejaušību, ko tieši tev dzīve piedāvā. Ja ļausies tikai plūdumam, tad mākslinieka paša īsti nemaz nav.
Esmu mīļakā. Jau divdesmit gadu. Dažādiem vīriešiem – precētiem un brīviem. Un tas ir taaads kaifs.Protams, esmu mēģinājusi būt uzticīga. Bet nekas nelīdzinās tai sajūtai, kas ir pirms seksa ar svešu vīrieti. Dievinu. Un vai uzticība ir nepārgulēšana ar citu? Vecum vecais jautājums…
Nevienai nekad nevienu neesmu atņēmusi, pat neesmu gribējusi vai mēģinājusi. Arī viņu naudu neesmu gribējusi. Bet tas ir patīkami, ja vīrietis pērk lidmašīnas biļetes un viesnīcas. Esmu svētki. Un Viņi man ir svētki. Es savus mīļākos pa druskai mīlu katru. Kādreiz kāds ir greizsirdīgs un grib mani sāpināt, piedēvējot man lietas, kuras uz mani neattiecas. Man nesāp. Jo mīlestība nesāp.
Kādreiz uzrakstīšu grāmatu. Par viņiem. Par saviem svētkiem. Man ir viegli dzīvot – varu lidot kā putns, cik man viegli un priecīgi. Kad nosaucu lietas īstajos vārdos. Tā varu plaukt kā puķe, kopš atļāvos būt. Būtu jauki, ja vīrieši lolotu savas sievas tā kā viņi lutina mani.
Bet varbūt vēl gaidu savu vienīgo??
Plaukt kā puķei un lidot kā pūķim – citēju savu vīrieti.
Sasmējos, atcerējos šo:
-Когда вижу, кak он гуляют с ней по парку, мне хочется говорить стихами.
– Пушкина?
– Нет, Чуковского: “Горилла идёт, крокодила ведёт”
Nomierinies, Baiba, Tavs vienīgais neatnāks, jo esi jau par vecu, ja mīļākā kā profesija Tev ir jau 20 gadus. Vai nebaidies, ka Tavai karjerai drīz pienāks gals? Diez vai 60 gadu vecumā būs daudz vīriešu, kas Tevi lutinās un vadās apkārt. Un tad tās vecās kreses, kas būs sēdējušas mājās un audzinājušas bērnus iespējams izrādīsies laimīgākas par Tevi. Baigi sagribējās pamoralizēt, vot.
Un zini, kādu sajūtu Tu nepazīsti? Ka lidmašīnas biļetei un viesnīcai naudu vari nopelnīt pati un nav jāguļ ne ar vienu vīrieti, lai to atļautos!
The biggest risk here is cmodomitizing software. Apple’s store has an expected price range with consumers. Developers charging at higher prices have faced stiff opposition, regardless of features or complexity. Most Apps are relatively shallow and featureless. The model works well for simple games and simple productivity app’s. But complexity comes at a price (people hours) and the return for most app’s runs counter to this.The difference between MS and Apple IMHO is that cmodomitizing software makes sense to Apple, a hardware supplier. It makes far less sense to MS a software supplier in the longer term.
Tas nu ir mīts, ka precētu vīriešu mīļākās allaž tīko kļūt par viņu sievām un ieņemt “pirmo vietu”:) Es, piemēram, negribu. Ir kaut kas, ko man vajag un to es saņemu, un tāpat vīrietis. Un tas man neliek justies otršķirīgai vai vēl nezin kādai – jo starp mums ir noteikta veida attiecības ar noteiktiem nosacījumiem, ne vairāk un ne mazāk. Ja jums tā labpatīk, sauciet to par abpusēji izdevīgu emocionālu darījumu un mani par rūdītu ciniķi:D
Es saprotu, ka precēto sieviešu “frakcija” mīļāko “frakciju” izjūt kā apdraudējumu un, nudien, mati ceļas stāvus domājot par to, ka tavam viram ir/varētu būt kāda cita. Zinu, kā tas ir, jo esmu bijusi abās frontes pusēs.
Un nez kāpēc tad pirmo gribas nolinčot to sievieti, ārējo ienaidnieku – jo tad jau var ietērpties upura mantijā un neskatīties uz sevi, un nedomāt: bet kāpēc tā ir noticis ar mani, ar mums? Vai gluzi otrādi – ieslīgt bezgalīgā pelnu kaisīšanā sev uz galvas. Bet dažkārt patiesība ir pavisam vienkārša: laulība neatrisina visas dzīves problēmas. Joprojām ir tādas, ar kurām jātiek galā pašam – kā nu katrs māk:)
Avene, šajā blogā runa bija par vīriešiem, kas mīļākās dēļ grib pamest sievu, no tā izriet, ka mīļākā arī to vēlas, varbūt pat uz to mudina. Tāpēc Tavi atspēkojumi nebūs vietā. Dalīt cilvēku, ko mīli, ar kādu citu, ir pazemojoši. Ja nemīli, tad ir vienalga. Laulība ne tikai neatrisina problēmas, bet tā nav domāta, lai tās risinātu. Taču neuzticība tikai aizstumj problēmas risināšanu. Pašam ar sevi.
Nē, tas, ka vīrietis grib iet prom no ģimenes pie mīļākās, nebūt vēl nenozīmē, ka arī mīļākā grib, lai viņš to darītu:) Viņa var to gribēt, bet tikpat labi var būt arī gluži otrādi.
Piedod, Avene, bet Tevi lasot, man izklausās, ka vairāk par mītu kliedēšanu Tu tīksminies par to, ka vari vīrieti atraidīt. Skaties, ka tas vīrietis nenoskaišas par tādu spēlēšanos. Nav jau viņi tādi nevarīgi smurguļi, kad tikai sēž un siekalojas. Ja vīrieti izrauj no eņģēm izsmejot, beigās Tev nocirtīs galvu, tāpat kā daudzām Tavām priekšgājējām. Baiba jau te uzskatāmi nodemonstrēja, ka ir sievietes, kas nepretendē ne uz ko citu, izņemot mīļākās statusu. Bet dzīves novakarē redzēsim, kura no mums bijusi laimīgāka.
Es vēl domāju par Baibas teikto – būtu labi, ja vīrieši pret sievām izturētos tik labi, kā pret viņu, ka viss ir svētki, viesnīcas, biļetes… Un es domāju, kur man ir tas jaukumd ar vīru? Tie svētki? Svētki ir tur, ka saslaucīs, kur esmu pievēmusi, kad saindējos ar ēdienu, nevis viesnīcas un puķes. Svētki ir, ka atbrauks man pakaļ, kad ar mašīnu palikšu ceļmalā. Svētki ir, ka neuzgriezīs man muguru, kad jutīšos slikti. Ka varu paļauties.
Saucu tevi par stervu! Tadas ka tu, cel sev pasapzinu! izlikdamas, ka ir labakas par tam, kuras ar visu rutinu ikdiena, ilgtermina var piesaistit sev virieti! Tadas ka tu un Baiba, manas acis, ir kanalizacijas caurules viriesu atvieglosanas vajadzibam, pec kuram virietis man sak liekties netirs ka butu pavadijis nakti stacijas publiskaja tualete, vai citiem vardiem, ka vibrators kurs pametajies vircas bedre!
Sievai viņu vairs nevajag? Vajag, un kā vēl vajag, tikai viņa neizjūt pēc viņa sāpīgo izsalkumu. Dažs sievas ir tik “paēdušas”, ka viņām pietiek, ka viņš viņai blakus tikai elpo. Bet tā otra- tā ir izsalkusi, uzbudināta, enerģiska, tukša, tiecas pretī, ir stāvoklī ar ilgošanos. Visai grūts stāvoklis pašais mīļākajai arī. 🙂 Vīrietis to spēj vēsi izturēt tikai tad, ja tas spēcīgi apzināts un saprot, kas notiek, vai tam patīk, kad otram sāp.
Gladiola, manuprāt, Tu esi izdarījusi pārsteidzīgus secinājumus, vērtējot manas rīcības motīvus:) Es netīksminos, vienkārši mudinu nevispārināt, jo situācija no situācijas atšķiras un redzot kaut kādus puzles gabaliņus vēl nevar izdarīt pilnvērtīgus situacijas.
Man arī rodas neforša sajūt, lasot, kā Tu moralizē – nu ko Tu patiesībā zini par Baibu vai kādu citu? Ne Tu otra ceļus esi staigājusi, ne viņa asaras izraudājusi. Kā gan Tu, nebūdama precēta vīrieša mīļākā, vari zināt labāk par šim mīļākajām, ko viņas jūt un domā, un kādi motīvi viņas vada?
Tevis sacītais ir ļoti kategorisks, bet es vēlos pateikt, ka ārpus kādas vienas pieredzes eksistē arī citas;) Un patiešām, viss būs pilnībā skaidrs tikai dzīves nogalē un ne vienmēr tas, kas ir licies drošs un tīrs, tāds arī izrādās ilgtermiņā, un arī otrādi. Es priecājos par katru oāri, kam izdodas, jo attiecības, manuprāt,ir kaut kas no smalkajām, sarežģītajām matērijām. Tu norādīji, ka ar savu vīru kopā esi pāris gadus, bet tas ir ļoti īss laiks attiecībās. Var jau domāt “es nekad” un “viņš nekad”, un labi, ja tiešām tā izdodas, bet Tu taču pati zini, ka reizēm pat ar vislabāko apņemšanos un viscītīgāko darbu tomēr neizdodas sasniegt noteikto mērķi. Un ko tad? Gaidīt, kad Tavā virzienā lidos akmeņi, kā Tu citus esi ar tiem mētājusi?
Jā, es esmu dusmīga un bēdīga, un man negribas vairs te rakstīt.
Kas ir tie akmeņi, ko Tev esmu metusi? Kur ir mans kategoriskums?
Kādā itāļu fimā vīrietis lūdz mīļākajai izgludināt kreklu, jo sieva “paņēmusi brīvdienas”, mīļākā ir patiesā neizpratnē un sašutumā un pēc laiciņa priecīgi pierunā sievu no brīvdienām atgriezties un turpināt kopt ģimeni. Var jau uzskatīt, ka visas ļoti grib spēlēt sievas lomu, bet tas laikam būtu tikpat aplami kā domāt, ka visas aktrises līdz 30 grib spēlēt Džuljetu, bet pēc 30 kādu karalieni. Jo tad jau nebūtu, kas grib un var nospēlēt Orleānas jaunavu, Mēdeju, Tomuļmāti vai Dezdemoni. Es laikam nesaņemtos teikt, ka nekad nebūšu mīļākās lomā, jo es to vienkārši nezinu.
Marī, man Tev jautājums, vai Tu esi pārliecināta, ka Tu nekad nenogalināsi cilvēku? Neveiksi bruņotu uzbrukumu bankai? Vai arī to Tu nevari zināt? Jo nekad nesaki nekad?
Apmēram tāpat kā es zinu, ka es savu vīru nenogalināšu, es zinu arī to, ka viņu nekrāpšu, jo es to nevēlos. Neuzticība man neko nevar iedot. Un runa nav par mīlestību. Es nekrāpu arī vīrieti, ko nemīlēju. Jo tas vienkārši man nav pieņemams. Jo neuzticību laulībā es pārdzīvotu kā neuzticību sev. Viena tāda “neuzticība”, šīm vērtībām mani noveda gandrīz līdz ārprātam. Ir lietas, ko piedzīvot divas reizes dzīvē vienkārši nav spēka.
Ar neuzticību ieepriekšējā komentārā es saprotu savu šķiršanos.
Re kādi divi viedokļi, Marī pieļauj, Gladiola nepieļauj… No manas pieredzes, mazās un necilās, abas divas teikto apgāzīs ar darbiem.. Marī to patiešām nedarīs, Gladiola darīs… Piedodiet meitenes.. par atklātību.
Nu varbūt, ka katrai vajag savu sievietīgo drošību un katra to īsteno pa savam- kā nu māk.
Jo vairāk vīriešu, jo vairāk spēka. Un kad vecums, tad vientulīgas lūgsnas aiztāj svētkus. Tik kaķi noglaudīt.
Ja vīrs un bērni, tad spēks tiecas tālāk arī bez pašas sevis. Bet var arī gadīties, ka sevi ģimenē atdevusī negūst tiešus augļus. Bērni var teikt, ka slikta māte. Vīrs var aiziet pie citas svinētājas. Un atkal lūgsnas un raudas.
Vislabāk, ja vari būt stipra arī viena. Lai nav jāsvin svētki mēra laikā. Lai nav jāposta sevi paliekot ar sevi.
Kura gan ir brīva no šī uzdevuma- būt mierā ar sevi pati?
Un kura gan to spēj tā uzreiz?
Un varbūt tāda prasme nemaz nav jaunai sievietei jāsasniedz?
Varbūt vajag kādu, ar ko kopā augt?
Tad varbūt tāds kopā izaudzis vīrietis spēj būt tik stiprs un turēties pretī smaržojošai svētkus svinošai būtnei.
Bet varbūt kopaugšana nevirzas tik līmeniski un atkal risks….
Ej nu sazin, ko tu nezin – kā saka mana vecāmamma.
Jūtos savā ziņā patiesi lieliski, jo 100% zinu, ka nekad neesmu manipulējusi ar savu vīru un viņš nekad nav no manas puses izmantots vai izspiests. Es lepojos, ka neesmu izmantojusi nekādus pretīgos sieviešu paņēmienus un neesmu manipulējusi. Man tas ir bijis grūti un smagi, taču tajā pašā laikā viņš zina, ka neuzskatu viņu par aunu, jo nekad tā neesmu rīkojusies.
—
Un runājot par nīstamo māju, ko vecis uzceļ tai “izmantotājai”. Zinu pāri, kur sievai trūkst tikai rīkstes…. Vecis grib 80m2 māju, sieva grib 180m2. Nu ja, ceļ 180m2. Un veču vidū viņš pasaka – nekas, vecumdienās es tāpat uzcelšu 80m2 māju…
Kaa viirieshi, kuri grib, lai vinjus ciena, var pazemot savas sievas, savu otru personigo pusi? Sveetki nevar buut katru dienu, kaut arii gribeetos, rutiina nogurdina. Miiljaakaa ir tikai skjitums par ko labaaku, jo taa nav rutiina. Sieva ir pelniijusi viiru atziniibu un, ja viiri grib sveetkus, lai sievas izklaidee kaa miiljaakaas! Ir jaabuut “viirs un vaards”, ja reiz dots soliijums. Diemzheel viirieshi nesaprot, ka sievai pienaaktos “personiigais vibrators” nevis iziireejamais starp visaadaam “ielas kakjeem”! Cieniijamam viiram buutu jaabuut gudram, lai vinjsh paarvaldiitu situaaciju, nevis uzkjertos uz marta kakjenju njaudiem. Tikai ar garaa stipru viirieti var buut stipra/drosha gjimene un droshi/speeciigi peecnaaceeji!
Tas pats, protams apgrieztaa veidaa, attiecas arii uz sievieteem. Sekss nav pirmaas nepiecieshamiibas lieta (elpot, guleet, eest…), taadeelj to var pakljaut kontrolei, lai dziivee veidotu progresu, nevis paliktu “pamperu” attiistiibas posmaa (eerti, silti, miiksti…)!
Kick the tires and light the fires, problem offaciilly solved!
Wow thank you. Just finishing desninigg this site, and what seems like confused many people for some time, I fixed in minutes. THANK YOU.Here is my code:#mainNav li a:hover, #mainNav li:hover a {color: black;text-decoration: none;font-weight:bold;display: block;background: #81A3A2;border-right: thick solid #000;}
EVITA ZUĻĶE ZINBERGA- ciniska, ļauna būtne! Amorāla persona, kura ar savām izdarībām, nekaunīgā veidā jauc ģimenes dzīvi, no visa tā nekaunoties, novēršoties no atbildības par savu rīcību. Neesot mājās sievai, ierodas pie sveša vīra, svešu bērnu klātbūtnē ieraušas svešā gultā. Šī radība ir no tā sieviešu tipa, kurai, ja redz vīrieti to vajaga, un ies pāri visiem līķiem, lai viņu dabūtu! Īpaša suga, kas apzināti izvēlas precētus vīrus ar bērniem un indē nost ģimeni! Pašai bērni klaiņo pa pasauli, dzerdami, pīpēdami utt. Šīs personas amorālā rīcība un izturēšanās maniem bērniem ir radījusi emocionālas sekas, jo viņa pat atļāvās bērnus izdzīt naktī laukā no viņu tēva mājām un ielaist savus bastardus! Ļaunuma iemiesojums, kas, svešam vīram acīs skatīdamās nevainībā, zibina savas acis un atklāti melo. Lai Dievs stāv klāt, tādai! Viņa uzskata, kad viņai ir tiesības uz svešu, precētu vīrieti, tikai tāpēc, kad papleta kājas, es viņu gribu! Bez sirdsapziņas pārmetumiem mierīgi dzīvo, elpo. Egoiste, kas pasaulei neko labu nenes, kā vien sāpes, ciešanas citiem cilvēkiem! Ģimeņu jaucēja ar stāžu, kas kādus tik gājienus neizdomā, lai izjauktu ģimeni un noņemtu bērniem tēvu! Cietsirdīga, bīstama, ļauna būtne, kas gozējas izklaides portālos piedauzīgās, izaicinošās pozās! Neiesaku iekrist viņas izliktajās lamatās, jo viņu interesē tikai un vienīgi personīgā labklājība! Ienaidniekam nenovēlētu saskarties ar tādu, kas labi apzinādamās, kādu ļaunumu un postu nodara, turpina mērķtiecīgi jaukt ģimeni, indēt to, sēt šaubu sēklas!