Par ko ir Odiseja?

Ja dodaties skatīties Holivudas filmu, neklājas gaidīt konservatīvam redzējumam atbilstošu  saturu. Skaidrs, ka šī kinostudija ir viens no kreisā liberālisma, masu kultūras un globālisma propogandas izplatīšanas balstiem. To licis aiz auss, tomēr devos uz Kristofera Nolana „Odiseju”. Likās, ka tā vienkārši jāredz, kaut vai lai orientētos, kas šobrīd notiek pasaulē – quo vadis, tā sakot.

Grieķu mitoloģija ir sistēmiski saistīta, tajā viens mīts faktoloģiski un ģeneoloģiski saistīts ar citiem. Tādēļ uzņemot kino, vienmēr rodas jautājums – kur novilkt robežu starp starp filmā iekļaujamo un neiekļauto. No tā arī savdabīga intriga – vai skatītājs zina un orientējas filmā neiekļautajā, bet būtiskajā un senajiem grieķiem pašsaprotamajā kontekstā. Šo intrigu pastiprina pat starp Rietumu speciālistiem izplatītā neorientēšanās grieķu mitoloģiskajā ģeneoloģijā, kas kā skelets šo sistēmu veido. Bet ja skeletu pašķīdina, tad katrs mīts var dzīvot savu dzīvi un aizklīst pilnīgā mežā, kas bieži arī notiek. Bet tas var padarīt neiespējamu plašāku kontekstu ieraudzīšanu, kas grieķu mitoloģiskajā sistēmā ir. Jo ne bez iemesla šī tauta savu reliģiju ir veidojusi kā notikumiem vienas milzu dzimtas ietvaros – visi grieķu mitoloģiskie personāži ir radinieki.

Lai lasītu tālāk, iesaku izmantot mitoloģiskās ģenoloģijas shēmas no manas grāmatas „Pie tēva” – par Afrodīti, Eridu, erīnijām un Polifēmu- https://www.viestursrudzitis.lv/wp-content/uploads/2017/01/I_HAOSS_2008_JULIJS.pdf , par Atēnu, Tetīdu, Pēleju un Ahilleju – https://www.viestursrudzitis.lv/wp-content/uploads/2017/01/II_Titani_2008.pdf (tur gan ir kļūda, ko vēl neesmu izlabojis – tā, kas tur minēta kā Tetīda, ir Tētija. Tetīdai būtu jābūt iezīmētai kā nereīdai – Nēreja un Doridas meitai), par Odiseju un citiem Trojas kara dalībniekiem – https://www.viestursrudzitis.lv/wp-content/uploads/2017/01/III_GAISMAS_PILS_2008.pdf

Tālāk šeit mēģinu aprakstīt minimumu, kas jāzina, ejot skatīties filmu, bet kas tajā netiek rādīts un pieminēts.

Pirmkārt, par Helenas izprecināšanu un kāzām. Mīti vēsta, ka tad, kad Helenai – visskaistākajai grieķu sievietei – bija pienācis laiks iziet pie vīra, sapulcējās visi grieķu dižvaroņi, lai pretendētu uz skaistules roku. Kutelīga situācija, kura tradicionāli būtu tikusi atrisināta ar fiziskas cīņas starp pretendentiem palīdzību. Lītu asinis, pilnīgi iespējams, ka dzīvs paliktu tikai viens, turklāt tāds, kurš Helenai nepatiktu, jeb pat riebtos. Tindarejs, Helenas audžutēvs[1], mēģināja situāciju atrisināt kaut kā citādi. Viņš griezās pie Odiseja, kam bija gudrinieka reputācija, bet kas vienlaikus bija arī viens no Helenas rokas pretendentiem. Odisejs ieteica divas lietas – 1) lai Helena pati izvēlas vienu no pretendentiem, tam jākļūst par viņas vīru, un 2) lai Tindarejs paņem no atraidītajiem zvērestu, ka, ja jaunajai ģimenei radīsies kādas grūtības, tie visi kā viens apņamtos sniegt tai visu nepieciešamo palīdzību. Tā arī notika un radās jauna, cilvēku un kultūras konstruēta monogāma laulība un valstisks ģimenes aizsardzības likums. Par vērtīgajiem padomiem, kuru rezultātā Odisejs Helenu nedabūja (iedomāsimies, kas notiktu tālāk, ja dabūtu), bet kā kompensācija tam tika Penelope, Tindareja brāļa Ikarija meita, Helenas māsīca. Tādā ceļā radās šis pāris – viņus saprecināja, visdrīzāk, savā starpā nepazīstamus. Penelope savam vīram tika kā balva. Par tādām lietām feministes skurinās.

Otrkārt, jāzina, ka dievu sākotnēji iedibinātā kārtība un plāns, kam jākļūst par Helenas vīru, bija cits. Tas tika noteikts nereīdas Tetīdas un mirstīgā cilvēka Pēleja (Ahilleja vecāku) kāzās, kad kāzinieku pūlī bieži par erīniju sauktā Erida (Atriebība) iemeta Strīdus ābolu ar uzrakstu – Skaistākajai[2]. Pretendentes uz Skaistākās titula iegūšanu bija trīs – Atēna, Hēra un Afrodīte. Ābols tika pēdējai, jo tā korumpēja tiesnesi Paridu tam vistīkamākajā veidā – par Afrodītes atzīšanu kā skaistāko tā apsolīja tiesnesim par sievu skaistāko mirstīgo sievieti, tātad Helenu. Tā arī notika, bet sekas šim lēmumam bija kosmisks konflikts – pēc dievu[3]  lēmuma Paridam bija jāprec Helena, bet pēc cilvēku jaunā, sociāli konstruētā, cilvēku kultūras likuma – Menelājam. Tātad Trojas karš sākās, lai izšķirtu, kuram ģimenes modelim jādominē – monogāmajam ahaju un cilvēku, vai poligāmajam[4] trojiešu un dievu . Uzvarēja it kā ahaji un monogāmija, bet šī uzvara nebija galīga un absolūta, jo Priama vectēva Īla mazmazdēls Ainejs (Enejs) – Anhīsa un Afrodītes (!!) dēls – izbēga no degošās Trojas ar tēvu nevis sievu Kreūsu(!!) uz pleciem un iesāka kartāgiešu un romiešu civilizācijas, kurā nekāda monogāmijas uzvara automātiski atzīta netika[5].

Strīdus ābola notikuma un Helenas precināšanas sekas bija ne tikai uz zemes, arī debesīs. Homēra pirmajā eposā „Iliāda” attēlotas regulāras dievu sapulces, kurā konsekventas ahaju aizstāves ir ābola „zaudētājas” Hēra un Atēna, bet trojiešus atbalsta „uzvarētāja” Afrodīte, kurai citu iemeslu dēļ[6], piebalso Artemida, Apollons un Poseidons. Atēnas un Poseidona pretstāve turpinās arī Odisejā, kur pirmajai palīgā nāk varoņa mātes vectēvs Hermejs[7].

Vēl ne mazāk svarīgi neatstāt bez uzmanības to, ka Erida, ja būtu erīnija, būtu Afrodītes māsa, jo visas radušās Ūrana kastrācijas rezultātā – no tā asinīm, spermas un jūras ūdens. Tātad viņām visām nav bioloģiskā mātes pamata, tikai tēva. Tas daudz ko izskaidro par viņu tālāko mitoloģisko uzvedību – Afrodīte ir poliandriska, bet erīnijas Oresta tiesā balso pret Orestu. Tātad uzskata, ka Orestam nebija tiesību nogalināt savu māti Klitaimnistru un viņas mīļāko un vīra brālēnu Aigistu, kuri nogalināja Oresta tēvu Agamemnonu (tas kā īsa epizode ir parādīts arī filmā)[8].

Treškārt – mums jāsaprot, ko 13.gs. p.m.ē. nozīmēja laulība un ģimene. Nolanam un visiem mūsdienu kreisajiem gribētos, lai tā, tāpat kā viņu murgos par moderno laulību, kas ne ar ko neatšķiras no pārejošām attiecībām, būtu bijusi pamatota tā sauktajā mīlestībā (ar to var izskaidrot un attaisnot visu, arī noziegumus) un līdz ar to visa Odiseja arī sanāktu par likumos neiekļaujamo mīlestību, tās spēku un rādītu Odiseju kā atsevišķu gadījumu, nevis vispārēju likumu. Bet tā nav – laulība visos vēstures laikos, ir bijusi balstīta sievietes vajadzībā pēc drošības. Visos laikos sievietei ir bijusi vajadzīga kāda, cik iespējams jaudīga vīrieša aizsardzība, lai viņa varētu droši dzemdēt un audzināt bērnus. Viņai neder tāda aizsardzība, kas šodien ir bet rīt nav. Kandidāti ir galvenokārt četri – tēvs, brālis, dēls vai vīrs (vīri). Kurš sola vairāk? Drošība ir primāra, sekundāri – kas tieši to garantē.

Savukārt vīrieši visos laikos ir audzināti tā, ka visielākais gods ir būt Varonim – mātes, māsas, meitas, sievas, Dievietes, dzimtenes, ģimenes aizstāvim. Ja par to jāmaksā ar savu dzīvību, tad tas ir gods un slava, nevis traģēdija kā mūsu progresīvajiem tirliņiem, kas nespēj pat vienu reizi pie stieņa pievilkties. Samainīt savu dzīvību pret kaut ko dzimtai, tautai un karalienei svarīgāku vienmēr skaitījies labs dīls un varonība. No šāda skatu punkta jāskatās ne tikai uz to varoņu motivāciju, ar kādu viņi devās uz Helenas precināšanu vai uz Trojas karu. Tieši tāpat jāskatās uz preciniekiem, kuri mēģina iegūt Pelenopi, kad visiem šķita, ka Odisejs neatgriezīsies. Gan filmā, gan Homēra tekstā Odisejs atgādina Pēnelopei, ka tad, ja viņš neatgriežas, viņai jāprecas vēlreiz. Citādi būs apdraudēta ne tikai Penelope un Tēlemahs, bet visa Itaka. Valsts nevar palikt bez valdnieka, kas bauda autoritāti un var organizēt aizsardzību. Bet te Nolans un Homērs dod līdzīgus māņu mājienus – abiem precinieki ir sliktie, jo izputinot Odiseja mantu.  Objektīvi tā nav – viņi sacenšas nevis pēc seksa ar Pēnelopi, kā būtu gribējuši domāt mūsdienu kreisie. Viņi sacenšas par tiesībām uzņemties pienākumu, riskēt un ir gatavi par to samaksāt ar dzīvību, kas tā arī notiek.

Ceturtkārt, kā jāuztver slaktiņš Itakā pēc Odiseja atgriešanās? Manuprāt, tā būtu varējusi izskatīties arī Helenas precināšana, ja ne Tindareja un Odiseja viedums. Bet laikam jau dieviem nebūs patikusi šāds mirstīgo izlēciens, tādēļ viņi to, kam būtu jānotiek Helenas precināšanā, pārceļ uz nākotni kā cīņu par tiesībām uz Penelopi. Sak – tas, kas tev lemts, tam jānotiek. Ja ne tad, kad tas visvieglāk – jaunībā, tad še tev Troja un še tev Itaka, dzīvnieciski riesta kari par tiesībām uz Penelopi. Tikai šoreiz viņa ir balva, kas jāizcīna ar asinīm, nevis „tikai” ar viedumu, konkurējot ar dievu plānu. Būtībā jau Odisejs ar saviem padomiem Tindarejam saceļas pret dieviem – mūžīgajiem arhetipiem. Monogāmijas ieviešana ir revolucionārs akts, tajā skaitā bioloģijā. Viņš bija gan dievu noliedzējs, gan izskaidrotājs un tālākattīstītājs. Šajā aspektā raugoties, līdzīgs filozofam Sokratam, kuram piesprieda nāvessodu par dievu noliegšanu un jaunatnes samaitāšanu. Bet viņi abi veidoja tādas revolūcijas, kas nebija tikai graušana, tajās bija attīstības sēkla, kas turpina augt un attīstīties.

Kreisie liberāļi vispār, tāpat kā daudzi Nolana filmas recenzenti ir pacifisti – viņi raksta un runā, ka šis darbs ir pretkara demonstrācija. Citi iet vēl tālāk un daudziem filmas personāžiem diagnosticē PTSS – posttraumatiskā stresa sindromu, tātad karš esot kaitīgs veselībai. Ai ai ai – tad jau var teikt, ka visa dzīve ir viena vienīga slimība, kas vienmēr beidzas letāli.

Seno grieķu izpratnē karš skaitījās goda lieta, tādēļ tas, kas būtu izvairījies no karošanas, zaudētu jebkādu cieņu līdzcilvēku acīs. Filmā tā rīkojās Antinojs, viņa vietā Trojā karoja un krita Sinons (Homēram šīs detaļas nav, tas ir tikai Nolana izgudrojums) – senajā Grieķijā tā nevarētu būt noticis, bet ja nu tomēr, tad Antinojam būtu jāizdara goda pašnāvība, vai nānomirst no kauna, nevis jākļūst par precinieku vadoni.

Īsāk – karš ir vajadzīgs, tas vienmēr bijis un vienmēr būs, lai izšķirtu, kurš vīrietis ir pelnījis turpināties bērnos. Vienmēr un visur atbilde būs – tas, kurš pierāda, ka viņš grib un prot aizstāvēt māti, sievu, Dievieti un ģimeni, esot gatavs samaksāt par to ar savām asinīm un dzīvību. Progresīvajiem hunveibiniem nemaz negribas turpināties – jau tas vien nozīmē, ka viņi tiek Dieva un dievu sodīti. Bet ļoti ticami, ka nāvessods būs ātrāks un nežēlīgāks kā viņi varētu būt iedomājušies.

Piektkārt, kā mums jāuztver šī odiseja kā ceļš, kurā visi Odiseja biedri iet bojā, izdzīvo tikai viņš? Bioloģiski – par bērnu arī kļūst tikai viens spermatozoīds, miljardi iet bojā. Varbūt ka izdzīvo un turpinās veiksmīgākais, bet gan vairāk šķiet, ka vislabākais. Ja netiek apturēts ar negodīgām metodēm – kontracepciju un abortu. Turklāt, ir pierādīts, ka viens spermatozoīds nevarētu izšķīdināt olšūnas apvalku, lai tiktu iekšā. Viņam palīdz biedri, kas paši iet bojā.  Bioloģija no kultūras nav izolēta, vēl vairāk, bez tās kultūrai nebūtu pamata uz kā stāvēt. Bez Strīdus ābola gan Helenas precībām, gan Īliādas un Odisejas notikumiem varētu būt citi iznākumi. Tas ābols ir kā zeme, uz kuras viss stāv. Kā Gaja, no kuras klēpja nākusi visa matērija.

Odiseja ir arī par attiecībām ar mirušajiem, tajā skaitā par karavīru apglabāšanu ar militāru godu, ja tas ir iespējams kara apstākļu dēļ. Šī ir liela tēma, tajā skaitā konservatīvismā – man patīk doma, ka konservatīvisms ir līgums starp dzīvajiem, mirušajiem un vēl nedzimušajiem. Tātad – līgums starp mums, Odiseju un mūsu bērneim un mazbērniem. Odisejs ir viens no nedaudzajiem, kas nokāpa Aida valstībā, tikās tur ne tikai ar gaišreģi Teireisiju (bet ne ar Nolana izdomāto Sinonu), redzēja Tēseju un Peiritoju. Vēlāk tur nokļuva arī Hērakls, kurš lūdza Aīdam ļaut paņemt abus līdzi uz virszemi. Aids Tēseju atlaida, bet ne Peiritoju. Kāpēc?

Te mēs nonākam pie līgavu zagšanas tēmas. Tas, ka Parids nozaga Helenu, nav nekas dīvains grieķu mitoloģijā un kultūrā[9]. Tā pati Helena pirmoreiz tika nozagta tad, kad viņai vēl nebija sākušās mēnešreizes un to izdarīja Tēsejs ar savu draugu Peiritoju. Ko ar tādu iesākt?  Ar lozi noskaidroja, ka Helena pienākas Tēsejam, tādēļ līdz „lietojamam” vecumam tā tika atstāta audzināšanā pie Tēseja mātes Aitras. Bet no turienes Helenu atpakaļ uz mājām nozaga viņas brāļi – Kastors un Pulideuks.

Peiritojs bija palicis bez guvuma, tādēļ abi gudrinieki nolēma, ka ja tā, tad viņam pienākas Persefone, par kuru varētu teikt – šausmīgi skaista. Kad viņi nolēma šo nodomu īstenot, tad notika tas, par ko jūs jau zināt, viņi netika ārā no Aida. Bet līgavu zagšanas sakarā pa starpu bija Peiritoja kāzas ar Hipodameju, kurā līgavaiņa radinieki kentauri sadzērās un mēģināja nozagt līgavu un citas sievietes. Šī tēma senajiem grieķiem ir bijusi tik svarīga, ka izkalta akmenī  tik prominentās vietās kā Atēnu Partenona dienvidu sānu metopas un Olimpijas tempļa rietumu frontons.

Bez tam visa Īliāda un Odiseja stāsta par cenu, kas bija un būs mūžīgi jāmaksā par monogāmiju, kas, runājot modernajiem terminiem, ir sociāli konstruēta, jeb kultūras radīta – trausla, iznīcināma, kā jau visa kultūra. Tātad par kultūras veidošanās cenu. Pretstatā poligāmijai, kuru nosaka bioloģija, daba vai dievi. Bet tas nenozīmē, ka poligāmijai nav priekšrocību – ieņemot no karaļa bērnu, par tālāko var beigt raizēties. Arī Zeva, Hērakla un citu sengrieķu mitoloģisko personāžu „gēni” ātrāk varēja izplatīties tāpēc, ka poligāmijā vienam vīrietim var būt simtiem un pat tūkstošiem bioloģisko pēcnācēju. Ja tas ir „kvalitatīvs”, tad dabū arī kvalitātes zīmi – dieva, valdnieka vai varoņa dēls.

Bet modernajā kontekstā – visplašāk izsējas to vīriešu gēni, kuri savu sēklu nodevuši vai pārdevuši sēklas bankām. Vīrieši, kam ir motivācija būt bioloģiskajiem tēviem, nevis arī sociālajiem. Atkal poligāmijas tēma, mūžīgi mūžos…

Sestkārt lieta, kas manuprāt, ne sevišķi svarīga, bet daži tās dēļ vai no biksēm lec ārā. Runa ir par to, kāpēc Helēnu spēlē tumšādaina aktrise. Skaidrs, ka tās ir nodevas kreisajam liberālismam, lai vissvarīgākajos kino darbos visas foršās lomas netiktu tikai baltajiem, uzspļaujot realitātei, ka tā ir balto, nevis melno vēsture. Te gan ar smaidu jājautā – bet kāpēc nav neviena geja vai lezbietes, neviena transvestīta vai transgendera[10]? Nez, Nolans par to ir sodīts Holivudas politbirojā? Nekas nav dzirdēts! Nolaidība!

Bet ja nopietni – ne tikai Helena filmā ir melna, arī viņas pusmāsa Klitemnaistra tāda ir. Viņām kopīga ir tikai māte – Lēda, tēvs katrai savs. Tātad varianti – varbūt nēģeriete ir Lēda, tātad arī vismaz vienam no viņas vecākiem jābūt melnam. Vai arī melniem jābūt Zevam un Tindarejam, līdz ar to arī Penelopei! Nolana koncepcija, kā eksāmens mums, bet varbūt tikai provokācija vai nodevas politbirojam, plīst pa šuvēm. Pat Atēna filmā ir mulate, tātad atkal Zevs vai Metīda kā melnie? Mani gan tas vairāk smīdina nekā sadusmo.

Bet vajadzētu varbūt sadusmot, jo ādas krāsa pati par sevi jau neko nenozīmē, tā varētu būt kaut zila, manis pēc. Tā ir svarīga kā par piederību attiecīgai kultūrai liecinoša pazīme, kā simbols, kas nevar tikt izrauts no savas kultūras simbolu sistēmas (krieviem ir sakāmvārds – из песни слова не выкинешь). Tāpat kā cilvēks ar bārdu nevar būt sieviete, jo bārda mūsu simbolu sistēmā ir par pieaugušiem vīriešiem liecinošs simbols. Bet tas jau kreisajiem nav šķērslis – indivīds ar bārdu, krūtīm un zīdaini pie tām nav nekas rets viņu ideoloģijā. Tas jauc galvu jauniešim un viņi notic, ka dzimumu var mainīt un ka, uz ekrāna mainot ādas krāsas, nolasās tas pats vēstījums. Un tad mēs dabūjam tādus kā mūsu Progresīvie. Mēs dabūjam 30 000 jauniešus līdz 30 gadiem Latvijā, kuri nekur nestrādā un nemācās, nerunājot nemaz par ģimeņu veidošanu, bērnu radīšanu un audzināšanu. To kreisie ar ilgu, pacietīgu „darbu” panāk ar šādiem vai līdzīgiem simbolu sajukumiem.

Septītkārt, kas varbūt ir galvenokārt. Vai Odisejs tiecas pie sievas jeb pie dēla? Varbūt pie saviem valdnieka pienākumiem, kurus viņš var pildīt tikai Itakā? Vai Penelope alkst Odiseja glāstu, jeb drošības sajūtas, ko dod stipra un ietekmīga vīrieša aizmugure – starp preciniekiem neviena tāda nebija[11]? Vai Tēlemahs tiecas pēc tēva jeb bēg no mātes?

Visi šie jautājumi ir par monogāmas ģimenes trīsstūri. Jo tas, ka tēvs ir ģimenē, ir kultūras sasniegums. Zīdītājdzīvniekiem, līdzīgi kā Zevam, Poseidonam, Hēraklam, Danajam, Priamam, Tespijam u.c. galvenokārt ir tikai bioloģiskā tēva loma – tie apaugļo un dodas tālāk. Bērni paliek tikai ar māti – tā ir gan cilvēku bioloģiskās inerces, gan poligāmijas pazīme[12]. Odiseja ģimene arī bija pakļauta nopietnam poligāmijas riskam, bet viņa atgriešanās un Penelopes atkaliegūšana to novērsa.

Teiktais nozīmē, ka sociālais tēvs – tas, kurš ne tikai Apaugļo, bet arī Aizsargā un Apgādā[13], ir gan kultūras, gan monogāmijas spilgtākā pazīme. Tam ir arī reliģisks aspekts – Dievs kā Tēvs, tēvreize utt. Bet to, cik grūti monogāmiju noturēt un nešķirties, nepamest māti ar bērniem, dodoties pie citas (vai atļaujot sevi patriekt), lai vēlāk atkal dotos tālāk, par to man ikdienā stāsta mani klienti. Visos šajos stāstos ir Odisejas detaļas, tikai jāprot tās ieraudzīt daudzajās metaforās un ikdienas sīkumos.

Nolans, protams, grib pārliecināt skatītāju, ka tā ir mīlestība uz sievu, kas Odiseju sauc atpakaļ un ka tās ir arī Penelopes ilgas pēc vīra, kas šo divstūri nostiprina. Tā ir medusmēneša jeb iemīlēšanās, nevis laulības, cieņas un pacietības vienam pret otru loģika. Medusmēnesis var dzīvē atkārtoties, sevišķi pēc 20 gadu šķirtības, bet tas nevar būt garš, nerunājot nemaz, ka mūžīgs. Dievs divstūrus necieš, tas dara visu, lai veidotu trīsstūrus, tādēļ svarīgi, kas ir trešais. Bērns, darbs, aizraušanās, mīļākais?

Filmas beigu ainas, kad Odisejs un Penelope atstājuši Itakas valdnieka troni Tēlemaham, dodas uz rietumiem, „pakaļ rietošajaia saulei”, drīzāk ir tāda kā kopīgas pašnāvības metafora. Un rietumi kā Svētlaimīgo salas, uz kurieni Zevs nosūtīja savus vecākus pēc tam, kad sākotnēji bija nosviedis tos dziļi Tartarā[14].

Bet tā ir cita situācija. Viss (gan filmā gan mītos) liecina, ka Tēlemahs vēl nav tik stiprs ne fiziski, ne, pats galvenais, mentāli, lai būtu valdnieks un Itakas aizstāvis. Viņa titanomahija nav notikusi līdz galam, tomēr ir notikusi daudz lielākā mērā kā vairumam mūsdienu jauniešu. Tāpēc Odisejam būtu jāvalda līdz savai fiziskajai nāvei, paralēli sagatavojot dēlu šai lomai. Ja tā nenotiktu, tad būtu grieķu Indrāni. Tēvs nedrīkst atdot varu priekšlaicīgi.

Pirms 19 gadiem, kad iznāca mana grāmata „Pie tēva”, mans redzējums par ģimeni un grieķu mitoloģiju kā ģimenes norišu metaforisku un simbolisku atspoguļojumu nav mainījies. Šī grāmata nobeidzas ar Odiseju, jeb Dzīvības koka Lapotnes noslēdzošo, pēdējo, 12. zaru, jo tajā visspilgtāk apliecinās tas, ka Tēvs ir ģimenē, nevis tikai dauzās apkārt. Tajā spilgti parādās Odiseja vīrieškārtas senču līnija kā attīstība no bioloģiskā uz sociālo tēvu. Zevs > Hermejs > Autoliks > Lāerts  kā Antiklejas vīrs > Odisejs > Tēlemahs. Tur ir ko lasīt, pētīt, domāt par visu līdz sīkākjām niansēm. Par to, kas bija gan 3300 gadus atpakaļ, gan to, cik maz cilvēku uzvedības programmās ir mainījies līdz šim.

Nobeigumam. Tūliņ pēc filmas noskatīšanās es biju pret to tolerantāks nekā tagad, kad esmu uzrakstījis šo. Nez ko par to saka citi skatītāji, varbūt tajā ieprogrammēta salda inde, kuras iedarbība ar laiku izvēdinās? Tagad man šķiet, tas tomēr ir profesionāli nostrādāts kreisā liberālisma un globālisma, ko mēs Latvijā varāk pazīstam kā komunismu,  ideoloģiskās cīņas un propogandas ierocis. Velns slēpjas detaļās, dažām no kurām šeit pievērsu uzmanību, bet kaut ko noteikti neievēroju.  Tak gan jau jūs, kas lasāt, mani papildināsiet!