Šis ir turpinājums vairāku rakstu virknei par demogrāfiju, kurus ierosinājušas diskusijas ar cilvēkiem, kam arī interesē šī tēma. Pirms tam savas pārdomas esmu izteicis šeit – https://www.viestursrudzitis.lv/mes-mainisim-demografiskos-noteikumus/ un https://www.viestursrudzitis.lv/izverstaka-diagnoze-bernu-nedzimsanai/ .
Vēl garainis, kas turpināja veicināt vārīšanos, bija sieviešu konference „Līdere”, kurā biju uzaicināts uzstāties. Klātienē piedalījās 3700 dāmu, turklāt tā tika translēta YouTube, TV3 un Facebook’ā, tā ka visam konferencē notiekošajam sekoja daudz lielāks skatītāju skaits. Man, tāpat kā visiem runātājiem, tika dotas 15 minūtes – tas ir maz, esmu pieradis runāties stundām. Bet šis formāts disciplinēja un lika sagatavoties, būt koncentrētam, lai pagūtu pateikt vismaz pašu galveno.
Savā runā minēju diezgan daudz skaitļu – tajā skaitā, ka sievietes Latvijā aizņem 51% no darba vietām, 44% no vadošajiem amatiem un 41% no viņām ir augstākā izglītība, pretstatā vīriešu 25%. Tajā brīdī hallē atskanēja applausi, kas mani samulsināja. Bet tad sapratu, ka šie sieviešu tūkstoši ar tādu statistiku lepojas, viņas manis teikto uztvēra kā uzslavu.
Bet tā nebija uzslava, tā bija bāze manam jautājumam – ja tikt daudz un intensīvi jāstrādā, pa kuru laiku jūs varat dzemdēt? Publika, protams, neatbildēja, bet mana atbilde būtu – dzemdēšanai laika nav, tāpēc dzemdē tikai 12 000 bērnus gadā, vidēji 1,24 uz vienu sievieti fertilajā vecumā (daži šeit un tālāk lietotie skaitļi ir noapaļoti, lai vieglāk uztvert būtisko). Taču, vai kādos citos laikos sievietei bija vairāk par 24 stundām diennaktī, lai dzemdētu vairāk un kaut ko citu vēl pagūtu? Konferencē citēju Imantu Ziedoni – „Poēma par pienu”, kura uzrakstīta 1976. gadā. Nez ko viņš rakstītu tagad, kad bērni dzimst trīsreiz mazāk?
„Jā, sievas pie mums tiešām
Kopj teļus, vistiņas uz lukts,
Ar, meliorē, sēj, pļauj kviešus –
Lai tikai būtu kopprodukts!
Un tad es domāju: patiešām
Mēs sievas atdodam kaut kam.
Tā iznāk, ka mēs sievas tīšām
Šim kopproduktam ziedojam.
Un tad es domāju, ka laikam
Nav kaut kas kārtībā pie mums,
Jo katrs bērniņš katrā laikā
Ir arī tautas ienākums.”
Paanalizēšu visiem pieejamus statistikas rādītājus. Sieviešu skaits fertilajā vecumā (es ņēmu no 20 līdz 34 gadiem) tagad un pagājušā gadsimta 20. – 30. gados atšķiras nebūtiski, bet toreiz dzima ap 40 000 bērnu gadā. Divdesmit brīvības gadu laikā tauta no 1,6 miljoniem pieauga līdz 2 miljoniem. Vēl intersantāk – 20-tajos gados katru gadu ap 30% sieviešu fertilajā vecumā bija grūtnieces, bet 2024. gadā – tikai 11%. Kāpēc tā? Tagad cilvēkiem ir mazāk seksa? Varbūt, bet es nezinu pētījumus, kuros tas tiktu konstatēts. Bet 1973. gadā jau 37% sieviešu fertilajā vecumā gada griezumā bija grūtnieces! Kāpēc tāda atšķirība ar, teiksim 1938. gadu? 1973. gadā uz vienām dzemdībām (34 000) bija gandrīz divi aborti (64 000), bet 1938. gadā – uz 10 dzemdībām (36 000) viens aborts (4400). Acīmredzot – pirmskara periodā cilvēki pret dzimumdzīvi izturējās atbildīgāk, jo 81% abortu bija nelegāli, savukārt – 1973. gadā (no 1955.) – legāli, tādēļ tie tika izmantoti kā kontracepciju. Neskaties uz to, dzemdību skaits samazinājās tikai par 10%, radītgribas vitalitāte nesaplaka.
1980-tajos gados un vēlāk abortu skaits samazinās (1987. – 57 000 abortu uz 42 000 dzemdībām, bet 2014. – 5300 uz 22 000, 2024. – 2400 uz 13 000) Kā izskaidrot šādu dinamiku? Ar hormonālo kontracepciju, kas aptiekās parādījās 70-to gadu beigās un aizstāja abortus kā kontracepciju. Var jau teikt – humāni un neasiņaini, īsti pat par slepkavībām nevar nosaukt, turklāt statistiski grūti uzskaitāmi. Viss kā zem deķa.
Tomēr svarīgs ir sausais atlikums – bērni sākuši dzimt katastrofāli maz. Ja tagad vienā brīdī izzustu hormonālā un jebkura cita kontracepcija, bet aborti saglabātos 2024. gada līmenī, mums gada laikā dzimtu ap 52 000 bērnu. Tātad – nevis mums pietrūkst sieviešu fertilajā vecumā, bet – viņas nav aizņemtas ar bērnu dzemdēšanu un audzināšanu. Ar darba vietu un studentu auditoriju aizpildīšanu.
Tas liecina par līdzsvara zudumu starp individuālistiski hedoniskajām un kolektīvi atltruistiskajām interesēm. Ja divdesmitganiekiem dod brīvību izvēlēties – radīt vai neradīt bērnus, tie izrāda pieaugošu vēlmi tos neradīt. Vai mēs tāpat izturamies pret citiem potenciālajiem konfliktiem starp individuālo un kolektīvo? Nu nē taču – neviens mums nedod brīvību nemaksāt nodokļus, braukt bez autovadītāja tiesībām vai pielietot vardabību, lai aizstāvētu savu viedokli. Visur citur tas tiek reglamentēts ar likumu pantiem. Manis pievestā statistika liecina, ka, lai nodrošinātu Latvijas pastāvēšanu, aborti un hormonālā kontracepcija ir jāaizliedz. Jo nekas neliecina, ka cilvēki bez aizliegumiem spētu būt tik saprātīgi, kolektīvi atbildīgi un radītu vismaz 2,1 bērnu uz sievieti fertilajā vecumā. Tāda bezatbildība ir visā Rietumu pasaulē, izņemot Izraēlu – bet tas uz otrodoksālo jūdaistu ģimeņu rēķina. Telavivā bērni dzimst tāpat kā Eiropā, bet Jeruzalemē – pat 7-8 uz vienu sievieti fertilajā vecumā.
Kad es saku – aizliegt, jau dzirdu atbalsi – neviens nevar piespiest un tūliņ pat sīvas protesta reakcijas. Bet sakiet, kam jānotiek, lai „Līderes” konferences dalībnieces minēto applausu vietā klusētu, un privātajā dzīvē pašas apzinīgi izturētos pret tautas ataudzes jautājumu un aktīvi iestātos par to arī publiski? Kam jānotiek, lai starp sievietēm dominētu trīsdesmit- un četrdesmitgadnieču sajūtas – tajos vecumos dzemdēšana vairs nav altruisms. Ja nav bērnu, dzemdes tukšums kliedz arvien skaļāk. Es nemaz nejautāju – kam jānotiek, lai progresīvās feministes izbeigtu propogandēt sievišķības iznīcināšanu kā sieviešu tiesības un uzurpētu runāt visu sieviešu vārdā? Es zinu – feminisms ir marksisma paveids. Tas ir dažu tāda veida bizness, kas tāpat kā viss marksistiskais ved uz iznīcību, nevis augsmi, tādēļ tas brīvprātīgi, bez piespiešanas nemainīsies.
Feministēm ir tādi efektīvi saukļi kā – „neviens mani nepiespiedīs dzemdēt”, „mans ķermenis, mana izvēle”, „nelien manās biksītēs” utt. Tā, protams ir Upura loma, kas vēro reakcijas uz tādiem saukļiem un visus, kas par tiem sajūsmā neapplaudē, apsaukā par Vajātājiem (sieviešu nīdējiem, vardarbības pret sievietēm atbalstītājiem). Feministes uzstājas visu sieviešu vārdā un tas parasti ir efektīvi no viņu viedokļa. Tikai retā viņas atmasko vai izsmej.
Te nāk prātā Alvis Hermanis, kas par kādu kārtējo pļāpāšanu par demogrāfiju piezīmēja, ka viņam kā septiņu bērnu tēvam šķiet, ka demogrāfija jāuzlabo ar citām metodēm. Citēju pāc atmiņas, atvainojos, ja ne sevišķi precīzi. Un atkal prātā Imants Ziedonis:
„Zem stipra krupja krupīniete vaid.
Laid vaļā, mīļais krupi, laid!”
Lai tiktu pie bērniem, kādam tajā biksītēs būs jāielien, lai kā arī mūsdienu plintnieces tās nesargātu.
Bet tagad uz mirkli iedomāsimies, ka nākamajā gadā pēkšņi piedzimst par 40 000 bērnu vairāk kā šodien, jo iestājies 1973. gads dzimstībā, bet bez abortiem un kontracepcijas! Tūliņ jautājums ne tikai par bērnudārziem, skolām un personālu, kas tiem vajadzīgs. Pirmkārt jau milzu izdevumi māmiņu algām un 40 000 darbinieču un studenšu prombūtne no darba un studijām. Tādu ekonomisko šoku būtu grūti izturēt, tādēļ varbūt labi, ka tāds scenārijs nav reālistisks. Tomēr – ja šādai vajadzībai valstij būtu jāaizņemas nauda, tas būtu vairāk nekā attaisnoti. Nākotnē būtu, kas to atdod.
Es ikdienā strādāju ar sievietēm, tajā skaitā ar problemātiku ap bērniem, laulību un attiecībām ar vīriešiem. Tādēļ es ne tikai zinu, bet arī izjūtu, cik grūti sievietēm nāk lēmumi par bērniem un cik ļoti viņas ir atkarīgas no nedzemdēšanas modes. Tādēļ man ir priekšstats, cik grūti būs šo modi politiski mainīt, tam aizies gadi spraigā darbā. Tādēļ reālistiski ir, ja lejupejas līkne apstātos un katru gadu dzimtu par tūkstoti vai diviem vairāk. Šajos apstākļos tas būtu panākums – tik lielas ziepes tie kreisie ir ievārījuši. Diskusijās, kurās piedalos, daži nez no kurienes paķēruši skaitli – jādzimst 25 000 bērniem jau nākamgad! Būtu jau skaisti, bet nereālistiski – sapņotāji nesaprot, kādi tarakāni cilvēku galvās saviesušies un ar kādām metodēm tie iztrenkājami. Ar lielu politisko darbu desmit gados gan 25 000 ir reālistiski.
Politiskajā darbā, lai palielinātu dzimstību, abortu un hormonālās kontracepcijas aizliegums jāapvieno ar jaudīgu masu komunikāciju – sabiedriskajos TV un radio katru dienu ir jābūt vismaz vienam raidījumam par ģimenes un bērnu tematiku. Jo šodienas situāciju var definēt arī kā tādu, kurā publiskajā vidē populārs ir sievietes karjeristes un naudas pelnītājas, nevis mātes un saimnieces tēls. Šis ir jāmaina pašā saknē – enerģiski un nekavējoties. Un, protams, jāmaina arī mode, ka vīrietim nevis pirmkārt jāapgādā ģimene ar visu nepieciešamo, bet jāpalīdz sievai mainīt pamperi bērniem. Līdzšinējā demogrāfijas „politika” ir uz to balstīta – lai palieninātu sieviešu nodarbinātību un rekomendētu ģimenēm rīkoties pēc principa – vispirms turība un tikai tad bērni – https://tapportals.mk.gov.lv/legal_acts/e6f4fe32-1aaa-42ae-a9dd-4bfcc7ae1587. Te nevarēs iztikt bez individuālās komunikācijas – vai nu ar ginekologu, ģimenes ārstu vai speciāla, šai vajadzībai radīta dienesta palīdzību bezbērnu sievietēm ir jājautā – kas tev pietrūkst, lai dzemdētu? Vairumā gadījumā palīdzētu atbilstošas izglītības pasākumi un individuāls konsultatīvais darbs, daļēji līdzīgs tam, kas notiek manā praksē tagad.
Tomēr neizbēgami, ka daudzas sievietes aktīvu ideoloģiski politisku darbu individuālajā un masu komunikācijā uztvers kā līšanu viņu biksītēs visā šī tēla daudznozīmībā. Kaut kādā ziņā viņu balsis nevajag ignorēt. Pirmkārt tāpēc, ka tās biksītes un ne tikai, ir dabiskā sievietes teritorija, kurā drīkst ieiet tikai pēc uzaicinājuma. Atļauja ir jāprasa – vai es drīkstu ar tevi par to parunāt, tevi painformēt un uzklausīt tavas domas? Otrkārt – sabiedrības zināšanas par sievietes fizioloģiju, psiholoģiju, sociālo un ģimenes lomu izvēlēm ir gaužām nepietiekamas. Ja nezinīši ar tām dalās šaurākā vai plašākā lokā, ir liels risks sievietes aizskart. Bet tas neizbēgami notiek, tādēļ abi dzimumi baidās par to runāt nopietni.
Arī no šī raksta var rasties iespaids, ka tikai no sievietēm atkarīga demogrāfiskā dinamika, tādēļ – ja dinamika negatīva, vainīgas sievietes. Šī arī ir ļoti bērnišķīga lieta – meklēt vainīgo, nevis izeju. Demogrāfija nav lineāra konstrukcija, kur viens cēlonis rada vienas sekas. Tā ir sistēmiska – daudzi cēloņi un to kombinācijas rada vienas sekas. Tādēļ nevar no konteksta izraut vienu, kaut arī neapšaubāmu cēloni, un pret to vērsties.
Demogrāfijas kontekstā prožektoru gaismā atrodas sieviete un bērns. Bet kā viņiem tur klājas vai neklājas atkarīgs no daudziem faktoriem aiz skatuves. Ar tiem visiem jāstrādā, lai sieviete un bērns izskatītos kā uz altārgleznas. Vai arī – bērna dzimšana ir kā piramīdas virsotne. Bāzē ir viss tas, kas diskusijās par demogrāfiju seko aiz verbālās konstrukcijas – jā, bet…
Visas reliģijas ir pret grūtniecības norises traucēšanu, bet viss sekulārais ir par. Reliģiozi (tajā skaitā intuitīvi reliģiozi, pie kādiem sevi pieskaitu arī es) cilvēki vadās no ticības, ka bērni nāk no Dieva. Tas ir tik elementāri – daudzos gadījumos ginekoloģijas zinātne ir bezspēcīga neauglības ārstēšanā, bet praktiski gandrīz 100% gadījumu tā nespēj garantēt, ka bērns tiks ieņemts nākošanā vai kādā no aiznākošajām ovulācijām. Paļaušanās uz Dieva gribu ir svarīga arī tajos gadījumos, kad neauglību izārstēt neizdodas – tas palīdz samierināties vai arī izšķirties par adopciju, piemērām.
Sekulāri audzinātie ir citā ticībā – viņi tic, ka bērnus rada cilvēki, nevis Dievs. Iesēj dobē kā tādus gurķus. No tā automātiski izriet, ka viņi drīkst tos vai nu neradīt, vai nogalināt (izravēt) kādā brīdī pēc radīšanas. Pie mums pagaidām robeža ir 12. grūtniecības nedēļa, bet ASV ir štati, kuros jau atļauts „aborts” jebkurā grūtniecības mēnesī. Nākotnē varam gaidīt, ka tiks pieprasīts atļaut vecākiem nogalināt savus bērnus jebkurā vecumā pēc dzimšanas, gadījumā, ja tie viņiem kaut kādu iemeslu dēļ nepatīk vai apgrūtina. Jau tagad tiek runāts par abortu kā cilvēktiesībām.
Kāpēc neviens nerunā par cilvētiesībām nemaksāt nodokļus, braukt bez tiesībām vai strīdus gadījumā nogalināt kaimiņu, kā tas iepriekšējos gadsimtos ir noticis ne tikai kara laikā? Iemesls ir reliģisks – Dieviete. Bet viņa ir noslēpusies aiz sekularitātes vīģes lapas vai jau pieminētajām biksītēm. Piemērām, tiek lietots arguments – ja aborts nebūs atļauts, sievietes atradīs veidus, kā to veikt kriminālā ceļā – kaut vai ar drēbju pakaramā āķa palīdzību. Šantāža ar pašslepkavību ir zemisks veids, kā panākt sev it kā vēlamo. Bet, pirmkārt, statistika to nerāda – 1938. gadā, kad mākslīgie aborti bija aizliegti (izņemot eigānisku apsvērumu dēļ, vai gadījumos, kad bija apdraudēta mātes veselība vai dzīvība), to bija zem 4000, bet 1973. gadā, kad tie bija atļauti – 18 reizes vairāk. Otrkārt, ja sieviete izdarītu jebkuru citu likumpārkāpumu, arguments, ka viņa to izdarīja tādēļ, ka sievietes drīkst pārkāpt likumu, nedarbotos.
Starp citu, pirmā valsts pasaulē, kurā tika atļauti mākslīgi aborti, bija Ļeņina Krievija 1920. gadā. Bet 1936. gadā Staļins tos atkal aizliedza un viens no argumentiem, kāpēc tas tika darīts, bija demogrāfija. Bet pēc Staļina nāves – 1955. gadā tos atkal atļāva, argumentācija man nav zināma, bet iespējams, ka lielas sieviešu mirstības kriminālu abortu dēļ.
Dzīvības radīšanas un nosargāšanas jautājums ir ļoti saistīts ar laulību un tās stabilitāti. Tomēr nevar neredzēt, ka laulību šķiršanas galvenais iemesls ir iespēja to izdarīt. Cilvēkiem atļauj būt nepacietīgiem un nespējīgiem atrisināt problēmas, kas rodas visās laulībās, un atbalsta ilūziju, ka laulību, kurā ir bērni, iespējams šķirt, nekaitējot bērnu interesēm. Bet laulības sabrukums gandrīz nekad nav bērnu interesēs, tas ir šķietamajās vecāku īstermiņa pārejošo emocionālo uzplaiksnījumu interesēs. Atkal redzam to pašu musturu, kas ar abortiem – pieaugušajiem atļauts būt bezatbildīgiem un bērnišķīgiem attiecībā uz bērnu tiesībām izaugt ar abiem vecākiem rēķina. Pasaule, kurā bērniem nevis jāaug, bet jāatbild par vecākiem, nevar pastāvēt.
Politiķi pie mums baidās no jautājuma par abortu aizliegšanu aktualizēšanas, kur nu vēl par hormonālās kontracepcijas izņemšanu no aptiekām. Kur nu vēl par politiku, lai ierobežotu laulību šķiršanas. Tomēr tie, kas sevi pieskaita pie konservatīvajiem, nedrīkst nebūt drosmīgi, citādi viņi nav konservatīvi un tad viņiem nav nekādas jēgas būt no sabiedriskā labuma viedokļa. Šis ir jautājums numur viens, kuros konservatīvie atšķiras no kreisi liberāļajiem vai kā nu viņus katru reizi sauc. Pastāv iespēja, ka sabiedrība novērtē tieši riskantu drosmi, nevis bailīgu izvairīšanos, ideoloģiski saplūstot ar saviem pretiniekiem. Pat ja neizdodas panākt šādu rezultātu, jau ciņa par to stipri sapurinās sabiedrību un „izspārdīs” patreizējās politiskās elites izveidoto sirseņu pūzni. Mums jābūt Dzīvības, nevis Nāves pusē – tas izriet no elementāras loģikas. Bet politiķu galvenai spējai būtu jābūt prast ģenerēt idejas, neatkarīgi no tā, vai tās „iziet cauri” vai neiziet. Manuprāt politiķis nav glumiķis, kas prot uzvarēt vēlēšanās. Mums jābūt radošiem (no vārda „radīt”) un jāatrod kaut kādi veidi jāatrod, kā to darīt, mums jācīnās pašiem ar savu impotenci un bailēm. Te atkal Ziedonis:
„Es stāvu zaļā zieda kātā.
Man tikai ziedēšana prātā.”
Par mākslīgajiem abortiem jau rakstīju pavisam nesen – https://www.viestursrudzitis.lv/maksligais-aborts-dievs-un-zinatne/ Tur vēl daudzi citi argumenti, bez šeit minētajiem. Un vēl viens raksts, senāks, kurā vēl citi argumenti – https://www.viestursrudzitis.lv/kontracepcija-un-aborts/ .