Fotogrāfijas autore – Irēna Goluba
Ilze iepriekšējā ieraksta komentāros raksta:
Šajā rakstā 2 ļoti trāpīgas rindas –
“Acīmredzot jautājumi par sievietes vietu mainīgajā pasaulē ir aktuāli ne tikai racionālā plāksnē.”
– PILNĪGI NOTEIKTI! Un par to arī visiem cepiens, jo, lai arī man nepatīk vispārinājumi, es par nevienu izteikumu neceptos 8 mēnešus ilgi. Nu, ja vien to nebūtu pateicis Romas pāvests vai vēl kaut kāda globālāka persona, kas pārstāv milzu daļu no pasaules…. Viesturs var teikt ko grib, ok, kādu mirkli man tas nepatiks, nu, bet lai taču viņš runā ko grib… Visi kaut ko runā. Bet aktuāla tā tēma ir, tāpēc cepiens.
“Man šķiet, visinteresantākais šajā vēsturiskajā momentā ir tieši tas sievišķais pārdzīvojums, kas bija jūtams gan raidījumā, gan daudzās citās „diskusijās” par šo tēmu. Ja mēs varētu pietuvoties šī pārdzīvojuma izpētei, no tā varētu rasties liels sociāls labums. ”
– PILNĪGI NOTEIKTI! Tā tēma ir aktuāla un šie pārdzīvojumi ir aktuāli. Kur sievietei atrast savu vietu? Darbā, ģimenē, attiecībās? Ziniet, bieži taču sieviete ir nevienam nevajadzīga. Latvijā vairums sieviešu ir aktīvas un iegulda maksimumu pūļu jo vēlas kaut kādu rezultātu (GANDARĪJUMU, PRIEKU UN ATZINĪBU) vismaz kādā no jomām… Un gauži raud, kad kāds pasaka ko vispārinātu un negatīvu par viņām, pat ja tur ir kāda daļa patiesības. Par ko man tā ķenga? Es taču rīkojos cik vien labi spēju…. (Pat ja sirds nojauš, ka daļa patiesības tajā Viestura teiktajā ir).
Nekur prom no „aktuālā momenta” tātad netiekam. Gribi vai negribi, uz esošo situāciju jāskatās kā uz spontānu psihodrāmu ārpus terapeitiskās vides. Te kaut kas izspēlējas, kāds kaut ko mēģina sevī izārstēt, tieši tāpat kā tie bērni, kuru spēles un rotaļas Vīnes parkā pirms simts gadiem novēroja psihodrāmas pamatlicējs Jakobs Levi Moreno. Tagad nevis bērni spēlējas, bet pieaugušie, taču labi, ka tā, ka uzdrošinās. Jo šī nekonvencionālā psihodrāma atsedz tādus spēles laukumus, kas varbūt nav tik populāri kā bērnu spēles „uz mammām un bērniņiem”, „uz dakteriem” vai „uz veikaliem”, tomēr latviski ļoti zīmīgus.
Palūkosimies uz notikušo iespējami vēsāk un fiksēsim, kas tad noticis.
- Pēc manu interviju parādīšanās pacēlās jautājums – cik ētiski psihoterapeitam ir tā izteikties? Šajā jautājumā notika LPB Ētikas komisijas sēde, kas pieņēma lēmumus saskaņā ar Ētikas kodeksu, kam šo jautājumu būtu bijis jānoņem no dienas kārtības. Taču tā nenotika – 8 mēnešus monotoni un truli tiek atkārtots jautājums – ir tas Rudzītis vainīgs vai nav? Pat LTV1 pārraidē „100 grami kultūras” 18. septembrī tas atkal pacēlās savā pirmatnējā formā. Vai tiešām tā bija tā brīža Latvijas kultūras aktualitāte Nr.1.? Un ja tiešām bija, tad vai tādēļ, lai atrisinātu šo it kā ētikas jautājumu, jeb šeit paceļas citi jautājumi? Iespaids, ka sarunājas kurlie, viens otru nedzird un rezultātā neiestājas emocionāls atrisinājums.
- Visus šos 8 mēnešus „ētikas situācija” objektīvi nemainās. Vienkāršojot, it kā darbojas princips – psihoterapeitam tāpat kā ārstam jādomā nevis par to, ko viņš teicis, bet par to, ko cilvēki dzirdējuši. (Tikai pašā pēdējā laikā nākusi klāt LPB Valdes pausta atziņa, ka medicīniskā ētika atšķiras no psihoterapeitiskās.) Bet ja tā, tad ne tikai manas skandalozās intervijas, visa mana rakstošā darbība nonāk šādas ētikas izpratnes vismaz pelēkajā, ja ne melnajā zonā. Es patiešām kļūstu persona non grata. Man kaut kas jādara ar to.
- Jūlija beigās iznāk „Pilni pagrabi partizānu”, kas paskaidro arī tās domas, kas izteiktas intervijās. Grāmata tiek ļoti pirkta, tomēr divu mēnešu laikā publiskajā telpā nenonāk neviens argumentēts viedoklis (tajā skaitā kolēģu psihoterapeitu viedoklis) vai recenzija, kas skatītu ētikas jautājumus, intervijas un grāmatu kopumā.
- LPB Ētikas kodeksa un sevišķi 2. punktā minēto ētikas interpretāciju gaismā lūkojoties uz manu publisko darbību, tā izskatās divdomīga. Jautājums tomēr nav tikai par mani, tas ir arī ass precedents plašākam jautājumam – kā citiem kolēģiem komunicēt ar sabiedrību, ja jau ir šī nepārprotamības prasība? To saprotot uzrakstīju jautājumu zīmēm pilnu rakstu – https://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/etika-nekrofila-vai-dinamiska-sveta-govs-vai-attiecibu-instruments/ . Polemika par to LPB vidē tomēr nesākās un kā vēlāk izrādījās, raksts tika uztverts kā kategorisks viedoklis, nevis jautājums.
- Reakcija uz rakstu sekoja no citas puses. Parādījās RSU Humanitāro zinātņu katedras docenta Venta Sīļa domas – http://satori.lv/raksts/7792. Tajā ar budozerisku neatlaidību tika tiražētas vecās tumsonīgās idejas: 1) Rudzītis ir pārkāpis LPB ētiku; 2) sabiedrībai ir nodarīts kaitējums; 3) LPB ir publiski jānorobežojas no Rudzīša, lai tā nekļūtu līdzvainīga viņa nodarījumā.
- Neskatoties uz to, ka nekavējoties reaģēju – https://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/pilni-pagrabi-parpratumu/ – cenšoties iezīmēt problēmas plašāko kontekstu, tas netika pamanīts, LPB Valde neizturēja spriedzi un publicēja savu slaveno paziņojumu – http://psihoterapija.lv/norobezosanas_no_vr_izteikumiem/ , kam sekoja mana atbilde – https://www.viestursrudzitis.lv/nenomirt-but-un-vestit/ un LPB otrais paziņojums, it kā ieslēdzot atpakaļgaitu – http://psihoterapija.lv/par-publiskajiem-komentariem/ .
- Pēc tam notika triju raidījumu cikls Latvijas Radio 5 par ētiku psihoterapijā, kuros uzstājās Vents Sīlis, Ansis Jurģis Stabingis un es, kā arī jau minētā „100 g kultūras” pārraide, kurās atkal centrālais bija jautājums – ir vai nav pārkāpta ētika? Nezinu, vai ir kāda krimināllieta pēdējā laikā bijusi, kura ir tikusi tik karsti diskutēta. Bet te – it kā TIKAI ētisks jautājums ar TIK skaļu rezonansi…
- Visas šīs publiskās aktivitātes pacēla vēl vienu interesantu jautājumu – vai ir pieņemami no tā paša ētiskā viedokļa, ka sabiedriska organizācija par savu biedru ētisko pozīciju diskutē masu mēdijos un izsaka par to publisku viedokli?
Tagad paanalizēsim notikumu emocionālo fonu un padomāsim, cik būtisks un objektivitāti ietekmējošs tas ir.
- „Jūtos aizvainota kā sieviete” – šie vārdi betonē visu notikumu hronoloģiju. Kas nav nekas dīvains, jo, saskaņā ar manu teoriju, ko še nenoguris klāstu, sieviete = Dzemde + Dieviete + Māte/Meita + Sieviete + (citas, manis neaplūkotas lomas). Taču aizvainojums nāk no gaismā izvilktās Dzemdes un Dievietes, kuras varu še aplūkojam – tātad no sievišķās psihes dziļākajiem slāņiem. Uz tām attiecas sieviešu subjektivitāte (vērstība uz sevi, iekšpasauli, zemapziņu – kas manā uztverē nav nekas sliktāks kā vīrišķa vērstība un objektīvo, ārējiem objektiem, Mother, kas kļuvusi par Other), kura uzturēšanā tieku vainots. Taču Sieviete, kura no sevis ir atdalījusi šo arhaiku un saka – „Es, mans vīrs un manas Dzemde un Dieviete”, no sevis ir atdalījušas arī šo aizvainojumu – tas ir palicis pie Dzemdes & Dievietes. Būtu dīvaini, ja aizvainojuma nebūtu vispār, jo sievietes arhaiskā pasaule taču ir!
Ja runājam par dzimumu līdztiesību, tā var attiekties tikai uz Sievieti un Vīrieti. Turpretim – sieviete un vīrietis nav ne vienlīdzīgi, ne līdztiesīgi. Tie ir tik atšķirīgi, ka brīžiem liekas, ka to psiholoģijās nav nekā kopīga, izņemot tiekšanos vienam pie otra.
- Skaidrs, ka šī skandāla risinājumu sievietes gribētu izjust kā sava aizvainojuma samazināšanos. Bet tāds neiestājas. Gluži otrādi – jo vairāk par to Rudzīti runā, jo vairāk emocionālu moku tam visam pievienojas. Par ko, protams, gribas vainot Rudzīti – jo viņš neatvainojos, nesolos laboties, turos pie savas teorijas, pārmet, ka tā netiek skatīta kopā ar viņa provokācijām. Šķiet, ja izdotos to Rudzīti salauzt, uzreiz kļūtu vieglāk …
- Ētika šajā situācijā izrādās kā ļoti parocīgs sitamrīks. Ētikas kodeksos vispār, un LPB Ētikas kodekss nav izņēmums, formulējumi nereti ir tik vispārīgi, ka tos iespējams interpretēt dažādi. Tas tādēļ, ka ĒK domāti „iekšējai lietošanai” – diskusijai, nevis sodīšanai. Ar manu gadījumu šī robeža ir pārkāpta. Turklāt izveidojusies stabila saikne starp „aizvainojumu” un „ētiku” – pēdējā tiek visādi staipīta un raustīta, lai tak izspiestu no tās atvieglojumu vai vēl labāk – atriebību par aizvainošanu. Ja tomēr ne atvieglojums, ne atriebība neiestājas, tad „mani nedzird”, „sieviešu diskriminācija turpinās” utt. Tā ir nevis cīņa par ētiku, bet ētikas izmantošana emocionālu vajadzību apmierināšanai.
- Jāatzīst, savas mātes katedrā strādājošajam Ventam Sīlim izdevās sašūmēt LPB sievišķo daļu – to, kam joprojām sieviete = Sieviete. Viņam izdevās sakurināt maģiskos priekšstatos balstītu agresijas vilni, kuru neizturēja arī LPB Prezidents, ar savu pozīcijas maiņu sākot izskatīties gaužām dīvains. Tas saprotams – Varonis nevar noskatīties kā Dzemde un Dieviete tik aizvainotas, bet kas ir Sieviete, viņam galīgi nav skaidrs. Tāpat kā – kas ir Vīrietis. Šajā ziņā psihoterapeiti izspēlē sabiedriski un latviski svarīgu drāmu, daudz kas kļūst redzamāks.
Sakot – maģiski priekšstati – es domāju apgalvojumus, ka Rudzītis ir sagrāvis psihoterapeitu prestižu sabiedrībā. Tā jau ir klaja suģestēšana, piedāvājot sabiedrībai (un tās Aizstāvjiem) vilinošo Upura lomu. Sanāk elegants ķēdītes turpinājums – Dzemdes & Dievietes aizvainojums > apvainojumi ētikas pārkāpumos > atriebības akti Rudzītim > Upura loma.
Nekas no šī nav objektīvs. Es esmu no sievietes atdalījis tās arhaiskās daļas un aprakstījis, kā tās darbojas – esmu rīkojies kā savā darbā ieinteresēts pētnieks, kas sasniedzis rezultātu, kas dod labumu ne tikai maniem klientiem, bet arī lasītājiem, no kuriem ne reizi vien esmu saņēmis atzinumus, ka mani teksti palīdz, ir ārstējoši.
- Komunikācija LPB „pēc Sīļa raksta” kļuva pilnīgi ārprātīga. Es nepaliku no šī ārprāta atdalīts, tieši otrādi – metos tajā iekšā, tādēļ labi zinu, par kādām jūtām še runāju. Tās bija tik spēcīgas un visu graujošas, ka nav jau brīnums, ka tas paziņojums par norobežošanos no manis sanāca tādā kvalitātē kā sanāca. Spēja domāt, kur nu vēl par ētiku, pazuda pavisam, palika viens vienīgs agresīvu jūtu katls. Tomēr – es še ne par LPB kā organizāciju, bet kā par kārtējo spontāno neterapeitisko psihodrāmas grupu, kurā izspēlējas tie paši jautājumi, kas sabiedrībā.
- LPB kā neterapeitiskā psihodrāmas grupā pagaidām dominē centrtieces spēki – tie, kas tiecas nevis uz dažādības akcentēšanu organizācijā, bet uz tās unificēšanu, hekatonheirisku kolektīvismu, aizmuguriskām anonīmām darbībām, slēpšanos citam aiz cita muguras, cenšoties radīt maldīgu iespaidu, ka visi LPB biedri vienprātīgi pievienojas Valdes lēmumiem. Tādi ilūzijas par sākotnējo, uroborisko vienotību ideāli, ļoti simptomātiski šajā vēsturiskajā momentā arī, ja skatāmies uz visu Latviju.
Šajā vietā gribu citēt kādu vēstuli, kuru saņēmu visu šo „it kā” ētikas diskusiju karstumā: Ētikas sakarā man riebjas tikai viens – ka trūkst atklātas, necenzējošas diskusijas par to, kas aiz normatīva. Par tabu cilvēku saskarsmē un katrā cilvēkā iekšēji. Šitādu histērisko Dzemžu un viņām padevīgo pārbijušos Dēlu dēļ šādas diskusijas nav iespējamas, kā caur Tavu gadījumu redzējām. Tāpēc tauta aizvien konjunkturējas un debilizējas.
Tā, tīri formāli, es labi saprotu, kāpēc vajadzīga kaut kāda saskarsmes etiķete un šie ētikas kodeksi: tie rada daudzmaz drošu, paredzamu soc. vidi un garantē, ka vairāk vai mazāk ir izslēgti radikāli gājieni. Nu, piemēram, man nepatīk kāda seja, pieeju un iegāžu.
Tātad, mani neuztrauc tas, ka ir kādi saskarsmes noteikumi un ētikas kodeksi, bet tas, ka šai sabiedrībai nav drosmes reflektēt par “zemapziņas okeānu, kas ir zem šīs plānās labās gribas kārtiņas”, ja tā var teikt.
Mani demokrātija kaitina aizvien vairāk. Daudzgalvains pūlis kaut ko vada… tādas daudzskaitlīgas Dzemdes – pašpārliecinātas, pārizglītotas un tupas… un godmaņpapu turēšanās tām pretī… kas cits, kā haoss no tā var sanākt. Visa šī sistēma ir liekulības iemiesojums, tā strādā tikai spēcīgo, izčakarēt sistēmu spējīgo labā, bet tie, kuri godprātīgi šo sistēmu stutē, ir tikai un vienīgi zaudētāji. Jā. Demokrātija tās ideālajā formā ir tikai galvā. Realitātē tās nava. Un laikam smieklīgi iedomāties, ka var būt. Tad cilvēku apziņas līmenim būtu jābūt vienādi augstam, bet tā nekad nebūs.
Pirms atgriežamies pie sākumā pieteiktās „sievietes vietas modernajā pasaulē”, vēl daži vārdi par aktuālām sievišķās psihes arhaiskām izpausmēm. Pēc minētā TV raidījuma Twiterī notika daudz kas, akcentēšu tikai vienu aspektu –
Interesanti, vai @curiha speciāli TIK īsu kleitu uzvilka uz @100gkulturas ? Lai provocētu? Vai arī netīšām?
Man te čukst, ka @curiha esot ieradusies ar pārāk īsiem bruncīšiem. Es gan pamanīju tikai kurpītes. Kā vienmēr, skatos zemāk, kā vajadzētu:)
@Raivis_Spalvens@VRudzitis Bet vispār, skatot @100gkulturas,asociatīvi šķita, ka @curiha ir kā maza meitene, kas spēlē “mācītos akadēmiķos”.
“Meitene/Kleita/ Sievišķis/Nedabūjušas” – dāmas komentē citas dāmas. @VRudzitis materiāla arhetipu studijām pietiks ilgam laikam 🙂
Tad vēl arī kāds citāts no manas mājaslapas – https://www.viestursrudzitis.lv/sieviskas-identitates-suposana/
Marī 21. Sep 2014
Attiecībā uz pašu diskusijas saturu un formu – tagad iestājusies tā dīvainā situācija, ka tiem argumentiem, kuriem neesmu noticējusi Viestura tekstos vai atpazinusi savos partizānu slēpņos, tiek piedāvāts tik mežonīgi bagātīgs ilustratīvais materiāls, ka gan uzjautrinoši, gan arī nedaudz baisi vienlaikus – un tā kā 100g kultūras bija arī vizuāls materiāls, tad tas bija īpaši iespaidīgi.
Tiem, kam vēl nepietiek materiāla par to, kā darbojas Dzemde, var jau paņemt ko vēl aktuālāku – http://www.puaro.lv/lv/puaro/skiet-straujumas-preses-sekretare-filmejusies-porno-video#comments Protams, var jau uz to paskatīties arī – šādi – https://www.facebook.com/ieva.broka.3?fref=nf . Tomēr es nerekomendētu kaut kādus pornoskandālus še meklēt un meiteni nosodīt – vienkārši tā tas ir. Sievietes Dzemde grib sevi parādīt, tā grib sev piesaistīt – tā ir viņas daļa šajā pasaulē! Un nav jau lielas starpības tajā, kā to dara Lindas Curikas vai Džeinas Tamuļēvičas arhaiskās sievišķās daļas.
Man tomēr būtu interesantāk uzzināt, kādos konkursos ir noskaidrots, ka tieši Džeina Tamuļēviča ir bijusi labākā kandidāte Ministru Prezidentes preses sekretāres amatam. Man ir aizdomas, ka Dzemde šeit vairāk strādājusi, nekā amatam vajadzīgā vīrišķi racionālā kompetence. Es jautātu – kurš ir tas Mātes varā esošais vīrietis, kurš Džeinu ielika (nevarēja neielikt, pretojoties tās arhaiskajām daļām?) šajā amatā? Un mani biedētu, ja šī vīrieša ietekme uz Ministru Prezidenti vai Vienotību vispār būtu ne tikai liela, bet galvenais – neafišēta. Sievišķā, robežas nolīdzinošā Dzemde uz valsts pārvaldi var darboties tikpat iznīcinoši kā vīrišķi feodālā korupcija. Pēdējās apkarošanai gan ir speciāla iestāde …
Šajā nav nekā tikai uz sievietēm vērsta. Ļoti simetrisks jautājums – vai mēs varam būt pārliecināti, ka Vents Sīlis ir izturējis godīgu konkursu un ir bijis vislabākais no visiem kandidātiem, lai ieņemtu amatu savas mātes vadītajā katedrā, kur tam tiek maksāta alga no valsts budžeta?
Bet tagad par to sievišķo emociju, kas te 8 mēnešus cepās un vārās un nekādi nevar nomierināties. Man tā izskatās kā šāda kārtainā kūka.
- Racionālais šajās emocijās ir tas, ka visu 20. gadsimtu sievietes ir cīnījušās par savām tiesībām darīt to, ko dara vīrietis. Tas ir prasījis daudz pūļu un nesis daudz kārotu rezultātu. Ir grūti šo virzienu pārskatīt – pat tad, ja redzam, ka monogāmās ģimenes krīze, katastrofālā demogrāfiskā situācija, draudi nacionālas valsts un kultūras pastāvēšanai rada daudz jautājumu arī sievietei un tās vīzijai par nākotni. Skaidrs, ka tad, ja uzdodu jautājumus šajā virzienā un piedāvāju terminoloģiju, kā par tiem runāt, sievietes izjūt diskomfortu, līdzīgu tam, par kuru runā sākumā citētā Ilze.
- Nozīmīgākais komponents šajā emociju buķetē tomēr, šķiet, ir Dievietes varas zaudējums, kurš jāizjūt tad, ja es šo Dievieti aprakstu kā vienu no sievietes psihes daļām. Tas ir tik pazemojoši! Turklāt šāds racionāls izskaidrojums mazina līdz tam eksistējušo mistisko pārdzīvojumu, kas veido priekšstatu, ka sieviete ir kas vārdos neizsakāms. Turklāt ja tā palūkojas uz Dievieti, var sākt apšaubīt, vai ir kāds racionāls pamats īpašajai attieksmei pret sievietēm sabiedrībā – šeit es domāju ne tikai vīrišķās bailes un dusmas, bet arī pieklājību, etiķeti, cieņas izrādīšanu, ar vārdu sakot – ziedojumus un upurdāvanas. Mana teorija grauj šādu neverbalizētu Dievietes varu un sievietes to izjūt. Viņām tas nepatīk un dažas no viņām pret to saceļas.
- Ir arī histēriskais aspekts – Dzemdes ievilkšanas reakcijas, skaistums, viss ko jau minēju ar citātiem no Twittera un ne tikai. Interesanti, ka ja es personiski runāju ar kādu no savām „oponentiem”, viņas smaida, pieņem komplimentus un taisa acis. Bet tiklīdz viņām jājūtas kā „vienai no daudzām”, sākas šeit – https://www.viestursrudzitis.lv/ta-sauktas-sieviesu-tiesibas/ jau minētā “običnaja, merskaja, ženskaja revnosķ”. Viņas visas kļūst pamestas un, būdamas konkurentes, solidarizējas šajā sajūtā viena ar otru. Ai, kā par šo var atrauties!
- Svarīgu vietu astoņmēnešīgajās emocijās ap „manu gadījumu” spēlē savulaik vēsturi satrinošais fakts – vīrietis pieaug un pamet Māti, ģimeni, kopienu. Viņš liks pamatus ārpusģimenes civilizācijai, vīriešu pasaulei, kura darīs visu iespējamo, lai neļautu sievišķajam izjaukt tā plānus un par kuru vairāk būs nākamajā grāmatā „Nebeidzama varonība jeb Trāhīnietes”, kas tikko „aizgāja” uz tipogrāfiju. Sievietēs šis fakts rada milzu sāpes un sekojoši – dusmas, agresiju, vēlmi nodevēju sodīt, atriebties, nogalināt.
- Visdziļākā emocionālā reakcija nāk no matriarhālās agresivitātes tumšajiem dziļumiem. Tā tiek sakustināta praktiski visās izmaiņās, kuras skar sievietes attiecības ar vīrieti. To sāpina viss, kas attīstās, jo tas attālina cilvēkus no vēsturiskajiem pirmsākumiem.
Man gribētos pielikt punktu šai „diskusijai” bez diskusijas, kas, kā jau minēju, man izskatās pēc spontānas psihodrāmas ārpus terapeitiskā rāmja. Tās vietā gribētos patiešām racionālu sarunu par sievišķā, vīrišķā un ģimenes nākotni. Gribu domāt, ka savu daļu darba, lai šāda saruna būtu iespējama, esmu izdarījis.
Komentāri
Viestur, Jūs noteikti esat iekustinājis būtisku tēmu un cepiens sabiedrībā to arī apliecina! Ne jau komforta zonā rodas vērtīgi atklājumi un pārmaiņas, līdz ar to – pat ja kādam kāds izteikums pirmajā brīdī kādreiz ir nepatīkams, tas nemazina tā vērtību. Kaut vai atskatoties un pēc gadiem saprotot, ka tajā bija kaut kāda sāls.
Un, ja jāsaka pavisam godīgi, arī psihoterapija nav tikai medus un piens, bet ja man tas toreiz ir palīdzējis, tad es saku Viesturam paldies. Tāpat ir ar katru domu graudu vai diskusiju.
Man jau šķiet, ka šis raksts ir noslēdzis to tēmu jo viss ir iztirzāts gan pēc notikumu gaitas, gan emocijām, ko tās varēja radīt sievietēm un daļai vīriešu.
Paldies
Vai var pacelt sevi aiz krāgas?
He. 100 g kultūras ievadsižetā V. Sīlis sacīja:
“[..] Rudzīša kungam būtu jānāk klajā ar pētījumu, kas ir pārbaudāms; tas nevar būt balstīts uz kaut kādām ezotērām teorijām vai personiskām jutoņām, priekšstatiem vai sapņiem, bet tas ir reāls, empīrisks pētījums, kur šī teorija tiek aprakstīta veidā, kā to zinātnē saprot. [..]
Šī biedrība [LPB] ir izveidojusi kaut kādu normatīvu rāmējumu. Šajā rāmējumā varēja tikt ierakstīts viss iespējamais, bet šis rāmējums pašlaik ir tieši tāds. Līdz ar to Rudzīša izteikumi ir arī jāizvērtē LPB normatīvajā rāmējumā, ko es arī izdarīju. Tiklīdz viņi nomainīs rāmējumu un tiks teikts, ka profesionāļi drīkst tā izteikties, pazūd problēma.”
Manā skatījumā gan šķiet diezgan paknapi, ka ētikas eksperts tik vien pretendē, kā atsaukšanos uz gatavu ētikas kodeksu, bet neuzdrošinās spriest plašāk, bet ok: Sīlis, tātad, spriež tikai un vienīgi pēc LPB kodeksa, visi vērtējumi tiek izdarīti tikai un vienīgi attiecībā pret to. Ja LPB kodekss tiks izmainīts un “tā” izteikties turpmāk drīkstēs, viņš vairs nesaskata problēmu.
Kā izrādās no viņa paša raksta, savukārt, “[..] Latvijas Psihoterapeitu biedrības (LPB) prezidents Ansis J. Stabingis lūdza man [V. Sīlim] kā ētikas ekspertam un Centrālās Medicīnas Ētikas komitejas sekretāram uzrakstīt savu atzinumu par to, kā no LPB ētikas kodeksa viedokļa būtu vērtējami V. Rudzīša izteikumi.” (http://satori.lv/raksts/7792)
Tā nu viens uz otru arī atsaucas: Stabingis uz Sīli kā ētikas ekspertu, un Sīlis uz Stabinga vadītās LPB Ētikas kodeksu. Tātad — var pacelt sevi aiz krāgas, un efekts pat sanāk diezgan iespaidīgs. Un štrunts par to, ka tas ir neloģiski, arī štrunts par to, ka ierindas akadēmiskais filozofs nepārzina psiholoģiju un domā, ka runa ir par ezotēriku, kaut gan runa ir par Freida un Junga pētījumos (ieskaitot paralēlos mītu un sapņu pētījumus) pamatotiem vērojumiem.
Galvenais, ka sevis pacelšana aiz krāgas strādā. Ir iespaids, labi riktīgs. Tāds pats kā šajā rakstā pieminētajam Uroboram — mītiskajai čūskai, kas ēd pati savu asti, drāž pati sevi, dzemdē pati sevi, ir cikliska, uz bezapziņas ieraujošo bezdibeni (dzemdes atvaru) norādoša.
Es piekrītu, ka Rudzītim būtu jānāk klajā ar pētījumiem. Es domāju, ka es arī varētu uzrakstīt grāmatu, piemēram, par vīriešu peņiem un to, kā tie traucē biznesā vai ģimenes dzīvē. Visi pirktu grāmatu un domātu – oo, ģeniāli, kaut ko tik sarežģītu vēl neviens nebija izdomājis, ka neko nevar saprast. Un vīrieši tad bruktu man virsū, sakot, vai tikai viņus necenšas patriekt no sabiedrības. Un es teiktu, ka viņu reakcijas tikai nozīmē to, ka man ir taisnība, jo es taču zinu labāk – esmu psihoterapeite.
Kas man īpaši nepatīk Rudzīša darbos ir tas, ka viņš sadala sievietes psihi pa sastāvdaļām – te ir sieviete, te dzemde un dieviete… bet vesels indivīds ir tāds, kurš visas šīs it kā nesavienojamās lietas ir integrējis vienotā personībā. Smadzenes tak arī strādā kā vienots veselums – ir limbiskās smadzenes, kas atbild par emocijām, bet ir arī smadzeņu garoza, kas tās kontrolē.
Tas, ka Freids un Jungs ir darbojušies psiholoģijas lauciņā, nenozīmē, ka viņu teorijas ir zinātniskas, tās vairāk līdzinās ezotērikai. Psiholoģija, tā, kas akadēmiskā, ir zinātne, un zinātnei ir savi principi, pēc kuriem strādāt. Rudzīša darbi nav zinātniski un neraksturo psiholoģiju.
Luu, man liekas, ka jūs dusmojaties uz VR, ka pie visa cita, kas izraiusa Jūsu nepatiku un ērcina Jūs, vēl arī tā pavisam necienīgā profesionālā skaudība – sak, es arī varētu tā uzrakstīt par vīriešiem… Ja Jūs varētu, tad būtu uzrakstījusi. Bet ja neesat uzrakstījusi, tad tas Jums nav lemts un ir muļķīgi par to niknoties. Tas atgādina “ja tantei būtu riteņi, viņa būtu tramvajs”.
Bet Jūsu 3.2. komentārs dod man nelielu skaidrojumu manai sensenai piesardzīgai izvairīšanās tieksmei, lai neteiktu – nepatikai pret psihologiem: sevišķi, kad viņi, manuprāt, pavisam nepamatoti un ezotēriski, ja vēlaties, pasludina, piemēram, ja cilvēks skartās uz augšu pa labi, tad viņš ir tāds un tāds, ja pa kreisi, tad tāds un tāds, ja zīmē tā un tā, tad ir tāds un tāds. Vai to Jūs saucat par zinātniskām analītiskām metodēm? Manā uztverē tās ir muļķības un bebru ķeršana. Pie VR grāmatām – man nav bijis gods ar viņu personīgi tikties un runāt vai arī dzirdēt dzīvu lekciju- bet viņa rakstos tāda tipa domupērles patiešām neesmu sastapusi. Manā izpratnē tas ir liels pluss.
Nezinu, varbūt tas, ko rakstu, neko labu nedod tajā apkaunojošajā troksnī, kas sacelts ap VR, jo es esmu cilvēks no ārienes. Taču es redzu un saprotu, ka iekšienē notiek kaut kas nepieļaujams un nepiedienīgs. Neesiet, dārgie psihologi, tik zemiski un sevī iemīlējušies!
Noskatījos “100 gramu” kultūras un secināju, ka, pirmkārt, tēma neatbilst raidījuma formātam. Otrkārt, Rudzītis bija negodīgā un grūtā pozīcijā, es to sauktu, par kaķi, kas iemests četru suņu voljērā saplosīšanai. Treškārt, diskusijas dalībniekiem gan sabiedrībā, gan šajā barīņā acīmredzami trūkst zināšanu par to, ko V. Rudzītis ar saviem darbiem mēģina pateikt. Ir nožēlojami, ka Tija Vanaga, būdama Latvijas Ārstu psihoterapeitu asociācijas prezidente, var tikai pakratīt ar pirkstu, vai cik slikti, fui, fui, kauns, kā Tu tā varēji. Lai pārmetumi būtu vispār uzklausāmi, viņai vajadzēja nākt klajā ar to, kāpēc Rudzīša hipotēzēm nav pamata. Tikai to ir grūti izdarīt, jo Rudzīša hipotēzes ir precīzas un pareizas. Vienīgais arguments tam ir skats no citas pozīcijas, tas arī viss. Curika ir tipiskais sausiņš, kuras prāts par citu radītu teoriju ar atsaucēm uz citu teoriju tālāk nesniedzas.
Man būtu vērtīgāk dzirdēt Rudzīti diskutējam kopā ar prof. Ilze Rūmnieci, prof. Ausmu Cimdiņu, prof. Viesturs Vecgrāvi u.c. līdzīgiem profesionāļiem, kas ir pētījuši un iedziļinājušies gan antīkajā mitoloģijā un latviešu literatūrā. Mitoloģija, reliģija, māksla, zinātne nav radusies no tukša gaisa – tas ir civlēces un sabiedrības spogulis. Rezumējot es secinu tikai vienu: Rudzīša hipotēze ir trāpījusi desmitniekā, jo ja tās būtu sēnalas, tas tiktu ignorēts, otrkārt, veselīgai diskusijai pietrūkst zinošu profesionāļu, kas tajā ir spējīgi iesaistīties.
Jūsu komentārs man bija ļoti svētīgs, īpaši tajā daļā, kur Jūs ieteicāt konsultēties ar Ilzi Rūmnieci un pārējiem literatūrzinātņu speciālistiem un apvaicāties viņiem par viedokli VR teorijas sakarā. Tā es guvu cerību, ka neesmu gluži prātā nojūgusies vecs nekam nederīgs krāms, kas vairs nespēj skaidri saprast, kas labs, kas ļauns, kurš cilvēks (autors, kā, piemēram, Viesturs Rudzītis) grib un var pateikt ko jaunu un būtisku par tik sarežģītu “lietu” kā “būt sievietei”, un tas attiecas arī uz mani, un kurš to vienkārši grib paslaucīt zem tepiķa, jo nav pieklājīgi par tādām lietām runāt. Es sava mūža lielāko (gribas ticēt – arī saturīgāko) daļu esmu strādājusi literatūras zinātnes un vēstures laukā. Tāpēc Viestura Rudzīša grāmatu “Pilni pagrabi partizānu” lasu vēl joprojām kā šā gada visvērtīgāko, vislabāk uzrakstīto grāmatu latviešu valodā. Ja man, iepriekšējos VR darbus lasot, brīžiem radās šaubas par autora nolūkiem un viss šķita mazliet samudžināts un neskaidrs, tāpēc manā prātā sākās visvisādi interpretāciju ornamenti par to, ko VR patiesībā domā, tad tagad man vismaz viņa domas par Dzemdes, sievietes, Meitas, Dievietes u.c. sakarībām ir kļuvušas daudz maz skaidras, es, kas man vissvarīgāk, esmu atklājusi sev par prieku, ka VR nav sieviešu nīdējs. Lai ko teiktu par viņu visādas ētikas komisijas, nē un nē, VR raksti, jo īpaši pieminētā grāmata , PALĪDZ dzīvot un izprast (cik necik) visas tās dīvainības un priekus, bēdas un ciešanas, kas ir mūsu dzīves sastāvdaļa.
Vai tad pēdējā laika runas par psihologu sertificēšanu ir “blakne” skandālam ar un par VR? Skumji ja tā. No otras puses, tik daudz ir psihologu, kuri uzdodas par visziņiem, taču patiesībā ir sekli un pavirši. Bet par VR to nu gan nekādi nevar teikt. Viņš rok dziļi un pamatīgi. Visu cieņu pret VR. Un paldies par Jūsu darbiem. Tas liecina, ka “Imanta vēl nevaid miris” un ir cerība uz garīgas aktivitātes atdzimšanu latviešu auditorijā.
Ap psihologu likumu ir šausmīgs troksnis; teju visos forumos un blogos, kur par kaut ko līdzīgu spriež, labāk pat neieskatīties. Domāju, ka viena daļa ir pārbijusies līdz nāvei par supervzijām, kas nu gaida sertificējamos. Esmu bijusi uz vienu psihologu testu, un tas bija bēdīgs koppasākums, ko noteikti nevienam neieteiktu Latvijā darīt. Nezinu, kā ir citviet, bet kaut ko tik primitīvu pat kauns atstāstīt. Palika iespaids, ka sieviete nepazīst nedz sevi, nedz instrumentu (teoriju), ar ko strādā.
Un es arī ikvienam ieteiktu ļoti rūpīgi ievākt ziņas, ja ir nolemts meklēt psihologa palīdzību. Cenas parasti ir tās pašas, bet dzīļu psihoterapeiti var sniegt daudz lielāku ieguldījumu. Kā redzams, tieši viņu biedrībā gan tagad iet vaļā brizgu brazgums, bet, cerams, tas ir pārejoši, turklāt viņu mācību process stingri paredz zināmu sevis iepazīšanu, savu terapiju.
Nu to varēs prasīt arī psihologiem, bet domāju, ka šo profesiju nevajadzēja apgūt cilvēkiem, kas grib no augšas vērtēt citus, bet negrib iepazīt sevi, tai skaitā arī savas ēnas puses. Psihologu likums pasargās arī no tā, ka profesijā varētu turpināt praktizēt ne tikai slinkas, bet arī psihiski slimas personas. Veidosies arī vajadzīgā konkurence.
Līdz šim tikai Klīnisko psihologu asociācija bija izvirzījusi samērā stingras prasības.
Citāts no iepriekšējā bloga komentāra:
*********************
“Negatīvais – pārsteigums, ka pie mammas strādājošam Sīlim izrādījās nevis 20, bet jau tādi kā vīra gadi, vai manu vai …”
Marī
*********************
Vents Sīlis, jā…
Tur jau ir tas absurds, ka valsts iestādēs to var un ka tas mierīgi notiek. Pilnīgi bez kauna un neērtības sajūtas skatās un vēl “pierāda” savu šausmīgo neaizvietojamību.
Skandināvi un vācieši to apmēram ir novērsuši, bet pirms tam viens otrs pie viņiem par mutes palaišanu esot pat nošauts un uzspridzināts.
Viss pašiem ir līdz galējībai neētiski (arī RSU Psihoterapijas katedrā). Būtu labāk uztaisījuši ģimenes koppraksi, nevis prof. G. Ancāne, doc. A. Ancāns… Kas ticēs, ka tur nav Dievietes klātbūtnes.
Lūk, ēciņa par valsts naudu… Ar koppraksi to, protams, nevarētu:
http://www.rsu.lv/fakultates/medicinas-fakultate/medicinas-fakultates-katedras/psihosomatiskas-medicinas-un-psihoterapijas-katedra
Un, lūk, cenrādis:
http://psihosomatika.lv/page/klinikas-cenradis
Zane, Tu domā, ka viņi uztrauksies par mazajiem atkarīgajiem? Viņiem tak tas ēciņas kredīts jāatmaksā. Restaurācija bija branga. Un pēc tam ceņņiks kā Bruklinā.
Nu, nē, ja būtu godīgi uzcirsta privātprakse ar tādu cenrādi, es ietu mācīties, kā biznesu taisīt, bet tagad… smuks kabinets par valsts naudu. Mantiņas (pieaugušo rotaļlietas) un darba ērtības (krēslus, datorus utt.) jau gan parasti pērk par savu naudu. To es redzu pie visiem freelanceriem, kas ir arī psihoterapeiti. Kā Tu vari kaut vai ķeblīti par valsts naudu nopirkt, ja Tev ir savs SIA vai IK, vai esi pašnodarbināts?
Un viņi neies uz ministriju (ne T. Vanaga, ne G. Ancāne), jo RSU vadībai savi peļņas plāni, ne jau kaut kādi grūtdieņi bērni un viņu mūždien nelaimīgās mammas tur ietilpst.
RSU vadība un Ministrija…
Viesturs, starp citu, te ik pa laikam pa mājienam ir iesviedis. Par diviem iepriekš minētajiem. Varbūt vienkārši domāju, bet man šķiet, ka RSU tas nepatika, nepatīk, un V. Sīlis var labi palīdzēt visām Mammām.
LPB ir aizgājusi tais pašās pēdās. Es visu ko domāju: varbūt kāds vienkārši nobijās, ka zaudēs amatu (savus daudzos – varbūt par daudz?) vai praksi (varbūt ģimene, sieva nobijās). Redz, vīrietim vajag baigo aknu, lai viņš nenobīstas tad, kad sieva nobīstas. Es nezinu, kā ir tieši tagad šajā situācijā. Es vienkārši prātuļoju, kā mēdz būt.
Bet vispār es neuzticos vīriešiem, kas daudz runā par mīlestību, mīlēšanu, citē tur visādus “laipnos” dižos. Kā daždien mācītāji par Jēzus mīlēšanu…
Es arī biju kādā kopienā. Gribēju, lai tur ir citādi, jo daudzi vārdos arī it kā gribēja, viss tur bija iekrīzējis. Kad vīrs un es sākām runāt konkrētāk, tas galīgi vairs nebija pieņemami. Nu tā. Mēs paši aizgājām. Spiediens bija par smagu. Es zinu, kā ir, kad tev vairs nav stabilas algas, sociālā nodrošinājuma, amatu. Stulbi.
Ja nevarēja izturēt, varbūt kādam vajadzēja atkāpties. Tā es domāju, nevis rakstīt tos 2 murgu gabalus. Un nevajag, ka tas ir kaut kas iekšējs. Pati LPB taču visu ir iznesusi pasaulē. Varētu saprast pirmo “norobežošanos” – palika bail un uzrakstīja muļķības. Bet top vēl viena. Kaut ko tik tizlu un nesakarīgu nebiju lasījusi, ja skatos tikai literāri. Ak, Dievs!
Bet tagad… Eh.
Laikam ir pienācis reformācijas laiks.
Pravietis Jesaja:
“Jo tā ir dumpīga tauta –
dēli, kas pieviļ,
dēli, kas negrib klausīt
Kunga bauslībai!
Tie redzētājiem saka: neredziet!
Un praviešiem: neskatiet mums taisnību –
runājiet, kā mums patīk,
skatiet tik tīkamu vien,
aizvācieties no ceļa,
nost no takas,
prom no mums Israēla Svēto! –
[..]
Jo tā saka Kungs Dievs, Israēla Svētais:
“Atgriežoties un rimstot jūs būtu glābti,
klusi un paļāvīgi jūs būtu vareni –
bet jūs negribat!”
Jes 30:10–15.
Citāts no iepriekšējā bloga komentāra:
*********************
“Negatīvais – pārsteigums, ka pie mammas strādājošam Sīlim izrādījās nevis 20, bet jau tādi kā vīra gadi, vai manu vai …”
Marī
*********************
Vents Sīlis, jā…
Tur jau ir tas absurds, ka valsts iestādēs to var un ka tas mierīgi notiek. Pilnīgi bez kauna un neērtības sajūtas skatās un vēl “pierāda” savu šausmīgo neaizvietojamību.
Skandināvi un vācieši to apmēram ir novērsuši, bet pirms tam viens otrs pie viņiem par mutes palaišanu esot pat nošauts un uzspridzināts, bet vispirms izmēģina juristus, jo ar tiem reizēm izdodas.
Viss pašiem ir līdz galējībai neētiski (arī RSU Psihoterapijas katedrā). Būtu labāk uztaisījuši ģimenes koppraksi, nevis “prof. G. Ancāne, doc. A. Ancāns…” Kas ticēs, ka tur nav Dievietes klātbūtnes…
Lūk, klīnikas ēciņa par valsts naudu… Ar koppraksi to, protams, nevarētu.
Un, lūk, cenrādis…
Zane, Tu domā, ka viņi uztrauksies par mazajiem atkarīgajiem? Viņiem taču ēciņas kredīts jāatmaksā. Restaurācija bija dārga. Un pēc tam ceņņiks kā Bruklinā.
Psihosomatikas klīnikas linki man negrib gulties iekšā, ne tu velns. paskatieties paši.
Nē, ja būtu godīgi uzcirsta privātprakse ar tādu cenrādi, es ietu mācīties, kā biznesu taisīt, bet tagad… smuks kabinets par valsts naudu.
Un viņi neies uz ministriju (ne T. Vanaga, ne G. Ancāne), jo RSU vadībai savi peļņas plāni, ne jau kaut kādi grūtdieņi bērni un viņu mūždien nelaimīgās mammas tur ietilpst.
RSU vadība un Ministrija… Pat bīstos runāt…
Viesturs, starp citu, te ik pa laikam pa mājienam ir iesviedis. Par diviem iepriekš minētajiem. Varbūt vienkārši domāju, bet man šķiet, ka RSU tas nepatika, nepatīk, un V. Sīlis var labi palīdzēt visām Mammām.
Un LPB tur konsultējas par ētiku…
LPB tātad ir aizgājusi tais pašās pēdās. Es visu ko domāju: varbūt kāds vienkārši nobijās, ka zaudēs amatu (savus daudzos – varbūt par daudz?) vai praksi (varbūt ģimene, sieva nobijās). Redz, vīrietim vajag baigo aknu, lai viņš nenobīstas tad, kad sieva nobīstas. Es nezinu, kā ir tieši tagad šajā situācijā. Es vienkārši prātuļoju, kā mēdz būt.
Bet vispār es neuzticos vīriešiem, kas daudz runā par mīlestību, mīlēšanu, citē tur visādus “laipnos” dižos. Kā daždien mācītāji par Jēzus mīlēšanu…
Es arī biju kādā kopienā. Gribēju, lai tur ir citādi, jo daudzi vārdos arī it kā gribēja, viss tur bija iekrīzējis. Kad vīrs un es sākām runāt konkrētāk, tas galīgi vairs nebija pieņemami. Mēs paši aizgājām. Spiediens bija par smagu. Es zinu, kā ir, kad tev vairs nav stabilas algas, sociālā nodrošinājuma, amatu. Tas ir traki.
Ja nevarēja izturēt, varbūt kādam vajadzēja atkāpties. Tā es domāju, nevis rakstīt tos 2 murgu gabalus. Un nevajag uzsvērt absurdu, ka tas ir kaut kas iekšējs. Pati LPB taču visu ir iznesusi pasaulē. Varētu saprast pirmo “norobežošanos” – palika bail un uzrakstīja muļķības. Bet top vēl viena. Kaut ko tik tizlu un nesakarīgu nebiju lasījusi, ja skatos tikai literāri. Ak, Dievs!
Bet tagad… Eh.
Laikam ir pienācis reformācijas laiks.
Pravietis Jesaja:
“Jo tā ir dumpīga tauta –
dēli, kas pieviļ,
dēli, kas negrib klausīt
Kunga bauslībai!
Tie redzētājiem saka: neredziet!
Un praviešiem: neskatiet mums taisnību –
runājiet, kā mums patīk,
skatiet tik tīkamu vien,
aizvācieties no ceļa,
nost no takas,
prom no mums Israēla Svēto! –
[..]
Jo tā saka Kungs Dievs, Israēla Svētais:
“Atgriežoties un rimstot jūs būtu glābti,
klusi un paļāvīgi jūs būtu vareni –
bet jūs negribat!”
Jes 30:10–15.
Re, kur ir tā klīnikas ēciņa par valsts naudu, ko Dace minēja:
http://www.rsu.lv/fakultates/medicinas-fakultate/medicinas-fakultates-katedras/psihosomatiskas-medicinas-un-psihoterapijas-katedra
Un re, kur ir tas ceņņiks:
http://psihosomatika.lv/page/klinikas-cenradis
1.Cien. autors nezina, ko nozīmē īsts ārprāts. Ja zinātu, tad jezgu ap sevi tā vis nesauktu.
2.Izcila bilde.
Domaju par Eiropas Savienibas Etikas kodeksu…
Iespejams ari Ph.D. Klarisas Pinkolas Estesas gramata “Sievietes, kuras skrien ar vilkiem” grauj ES etiku, vedina uz ne-tikuma praktizesanu, proti, sevis dzilaku iepazisanu…Varbut LPB kaa draudzeties gribosai ar EAP vajadzetu norobezoties ari no Vinas…
Jautājums, manuprāt, ir par to, kā šīs grāmatas tiek pasniegtas – kā daiļliteratūra, viedoklis, pētījums vai kā vispārzināmas patiesības. Lasot Rudzīša izteikumus publiskajā telpā, rodas iespaids, ka viņš ir pārliecināts par savu teoriju patiesumu, nepieļauj citus izskaidrojumus, iespēju, ka viņš varētu būt kļūdījies, un uzspiež savu viedokli sabiedrībai (piemēram, es izjutu pārmetumus par to, ka es strādāju un mācos, nevis sēžu mājās un audzinu bērnus).
Nebūs tiesa. Rudzītis visu laiku aicina uz dialogu, bet tā vietā, lai pārrunātu tēmu, viņam mēģina pateikt, ka viņš nedrīkst teikt to, ko viņš saka. Turklāt, “100 g kultūras” viņš pat paskaidroja, ka savu apgalvojumu par sieviešu subjektivitāti viņš teicis ar ne sevišķi lielu pārliecību — tātad var argumentēt pretī, un viņš to ņems vērā. Bet runāts tiek tikai par ētikas pārkāpumiem.
“sēžu mājās un audzinu bērnus” — it kā bērnu audzināšana nebūtu tik pat svarīga kā naudas pelnīšana. Kaut gan tik vienkārši Rudzītis nemaz nesaka.
Arī es to nedomāju tik vienkārši. Pirmkārt, man nemaz vēl nav bērnu, bet Rudzīša izteikusi manās ausīs skan kā aicinājums dzemdēt un audzināt, nevis mācīties un strādāt, ko es daru tagad (kaut gan kādreiz gribēsies arī bērnus). Es šobrīd eju uz vienlīdzīgām attiecībām, kur abi partneri/vecāki ir iesaistīti gan peļņas gūšanā, gan bērnu audzināšanā. Es labprāt padiskutētu par šo tēmu! Rudzītis reizēm izsakās tik asi, ka viegli viņa sacīto ir pārprast.
Vai jūsu teorijas vispār ir iespējams FALSIFICĒT? Respektīvi – ja kāds tām nepiekrīt, tas tikai apstiprina faktu, ka teorija ir pareiza. Līdzīgi bija ar Freidu – ja kāds nepiekrita viņa interpretācijām, tas tika skaidrots kā psihes aizsargmehānisms, piemēram, noliegums, un šis noliegums apstiprināja Freida interpretācijas. Šobrīd izskatās, ka sabiedrības reakciju jūs skaidrojat līdzīgā veidā – nepiekrīt, tātad tur kaut kam ir jābūt…
1. V.Sīlim silti ieteiktu palasīt kaut ko no Junga – cik nu atļauj samudžinātais prāts:-)
2. Viesturam – vai tas, kas šo Tamuļēviču pieņēmis darbā, patiešām ir vīrietis? Varbūt tā ir aldonīga, varaskāra, liesmās degošā, vīrišķā Animus pārņemta dāma??? Ko tad? Kā tad veidojas shēma?
Vispār – pēc tā, ko te pēdējās dienās var lasīt par Vienotības spici, rodas smagi jautājumi. Arī par to divkājaini (Viņķeles dēlu), kas kā lavu no vulkāna mutes, izvirda tik daudz jēlību, vulgaritātes, deģenerācijas pazīmju, ka jājautā – kas vispār notiek ar Vienotības sievietēm???
Un visbeidzot – vai Latvijas “elite” – gan politiskā, gan visa kopumā, nepārvēršas strauji par vienu milzīgu Dzemdi, Dievieti utt. ar visām no tā izrietošajām baisajām sekām?
Pati esmu sieviete, man nav viegli lasīt Viesturu, viņa rakstītais dveš no dzīvnieciskās psihes daļas kambariem – bet, kurš gan cits, ja ne Viesturs, spēj tik dziļi un nesaudzīgi ierakties šajā arhaiskajā, dzīļu dzīles atklājošajā, zemapziņā?
Tagad, visa cita starpā, gribas vienkārši apsēsties Viesturam blakus, neko neteikt, netēlot māti,meitu,ne arī smuku kleitu – bet mierīgi ierosināt – “Viestur, tagad pietiek. Tu esi pateicis visu, ja turpināsi, tas sāks izskatīties pēc taisnošanās un šaubām par sevi. Tagad tu drīksti klusēt – vienkārši klusēt, tas reizēm ir labāk”.
Viestur, vai pats esi pastudējis Jungu? Varbūt paņem pauzi no rakstīšanas, atvelc elpu, ļauj lai viss iet savu gaitu – un iekārtojies savā klubkrēslā, ar tasi aromātiskas, kūpošas tējas, paņem, piemēram, Junga “Simbolisko dzīvi” (man ir krievu val.) un lasi.
Jungs, protams, ir devis lielu ieguldījumu psiholoģijas attīstībā, bet vai viņa teorijas arī līdzīgi kā Viestura ir iespējams pārbaudīt? Pirms lasīt jebko no šitā iesaku iepazīties ar Junga kritiku
Pareizi, pareizi, nedrīkst lasīt Jungu, tas ir no velna. Tātad, Rudzīti nedrīkst lasīt, Jungu, diez ko vēl. Droši vien visu to, kas Rietumos nostiprinājies.
Ir visādas kritikas, bet tām šai gadījumā nav nozīmes. Ir vienkāršs, vipārzināms fakts, ka tās, liktas lietā, ir efektīvas. Cik zinu, tad līdz šim psihoterapijā vēl nekādu mikroskopa līmeņa zinātniskumu nav izdevies pierādīt. Varbūt RSU Psihoterapijas katedra domā, ka ir neizsakāmi zinātniska, bet to visu, ja grib, arī var ļoti viegli noslaucīt no zemes virsas. Atnāks Pauls Bankovskis un pateiks par psihoterapiju visu taisnību.
Jau Freida laikā (un vēl pirms viņa) bija visādi jautājumi par psihes problēmgadījumu ārstēšanu. Vēl gluži nesen lasīju viena psihoanalītīķa rakstu, kur galvenā doma bija tā pati: vai tā ir efektīva? Kam ir, kam nav. Ja nav, jebkurtš ir tiesīgs justies brīvs.
Vispār lasot šādus argumentus par Jungu un viņa kritiku, man kā cilvēkam, kas diezgan labi zina medicīnas vēsturi, ir ļoti jāsmejas, jo nav bijis gandrīz neviena ārsta uz pasaules, kas nav kritizēts. Bet pirmie psihoterapeiti bija ārsti. Tā kā kritiku par Jungu u. c. informācijai, protams, var lasīt, bet to, kuram viņa idejas ir palīdzējušas, tas neietekmēs pat vismazākajā mērā.
Redz, prof. G. Ancāne bieži ir teikusi, ka neārsts nevar būt psihoterapeits, bet viena man zināma sieviete iet pie psihoterapeites, kam ir psihologa pamatizglītība, taču viņa gan neizjūt, ka viņai G. A. iebildumi būtu jāņem vērā, jāskrien pie kāda ārsta vai ka tas būtu pārmetums.
Viedokļi ir dažādi, bet Viesturs vienkārši daudziem ir palīdzējis. Ja Tev viņš nepatīk un nepalīdz, tad nemaz neņem viņu galvā. Es vispār brīnos par cilvēkiem, kas te nāk un kasās, ja viņiem V. R. blogi nepatīk. Nez, es nelasītu gadiem tādus blogus, kuri man nepatīk. Un kur nu vēl komentēt…
Es te vienai dāmai vienreiz prasīju, kāpēc viņa tomēr lasa. jamā atteica, ka ziņkārība māc…
Pirmajiem diviem teikumiem vajadzēja būt šādi:
“Ir visādas kritikas, bet tām šai gadījumā nav nozīmes. Ir vienkāršs, vipārzināms fakts, ka Junga teorijas, liktas lietā, daudziem cilvēkiem ir efektīvas.”
“Bendes Meitiņā” ir nodaļa ar nosaukumu “K.G. Jungs. Attīstība un atkarība”. Vai tik tomēr Viesturs nebūs kaut ko lasījis no Junga… Tas faktiski var noderēt arī par atsauci — tiem, kas bez atsaucēm nu nekādi nevar.
Viskarstākās diskusijas sākas no pārpratumiem. Neviens nesaka, ka nedrīkst, neviens pat nepiemin velnu. Katrs lasa, ko grib, tikai iesaku domāt kritiski.
Nu, tad davai domāt kritiski. Kur ir loģika, ka pirms kaut kā jauna lasīšanas ir jāizlasa kritika par šo autoru?
Ja kāds mani pārprata, paskaidroju – Viesturu nekritizēju, jo viņa paveiktais drīzāk ir ērkšķainais ceļš, kas ne katram ir pa spēkam. Ko arī pierāda nesaprašu bargā kritika.
Jungu ir jāizlasa visu, ko viņš ir uzrakstījis. Iespējams, savos meklējumos Viesturs ir Jungu lasījis gana daudz, bet lai mierīgi turpinātu iet savu ceļu tālāk, nesabrūkot zem kritikas un nesapratnes, jāpalasa vēl. Mieram un iedragātajai pašapziņai. Viesturs arī ir cilvēks.
Bet varbūt kādam pietiek ar vienu teikumu, ko Jungs ir teicis – “visa dzīve ir simboliska”. Tātad – Viesturs ir uz pareizā ceļa. Bet tas ceļš kā jau teicu, ir ērkšķains un vēl tālu ejams. Manuprāt, šajā stadijā Viesturam ir jāpagriežas un jāiet tālāk, atstājot aiz sevis visus sīļveidīgos.
Ilgus gadu simteņus ļaudīm ir borēts, ka viss, kas ir saistīts ar dzimumdziņu, ir dominējošais pasaules attīstības virzītājspēks. Pēdējos “sasniegumus” šajā borēšanā varam piešķirt Freidam. Viesturs sāka arheoloģiskos izrakumus līdzšinējā TABU zonā, – un nevis kā ginekologs, bet gan kā psihes pētnieks. Tā liekot nervozēt tiem, kas savu “zinātnisko paradigmu” ir uzbūvējuši uz šo slāņu neaizskaramības idejas. Ko nu? RAKT TĀLĀK!!!
Lai veicas, Viestur!
P.s. par Guntiņu – nez vai bez sava Jurīša viņai kādas dižas domas iešautos prātā. Bet acīmredzot, Dieviete darbojas arī pie pašiem psihes pētniekiem:-)))))))
Ak vai! Misējās Guntiņas vīriņa vārds:-)))))) Bet zinātāji tāpat zina to:-)
Cik zinu, tad Akrīsijs nedomā, ka Tu kritizē Viesturu (kaut gan drusku tak drīkst?). Bet visu Jungu izlasīt… ui, 19 sējumi taču 😉
Jā, droši vien, iespējams, man šķita, ka jāizskaidro precīzāk savu domu. Un par kritizēšanu arī esmu par – tikai, par konstruktīvu.
Jā, Jungu izlasīt nav viegli – bet jēgpilni.
Neredzu, kas cien.VR traucē šo ārprātu beigt.
Nekādas cepšanās pazīmes publiskajā telpā sen vairs nemana.
Varbūt tas arī ir īstais iemesls turpināt te aukstās oglēs guni pūst?
Nu ja. Kā citādi likt atkal un atkal visiem sevi pamanīt?
Bet tas nebegsies Tev par prieku, jo ir vēl vīri, kam ir iekšas un ir vēl sievas, kuras lepnas būt sievas. Nepaliks viss mākslīgi plakans, vienāds un mīksts.
Bet kas ir šīs 8 mēnešu cepšanās sāls?
Ka Viesturs ir ģēnijs? Labi, ir. Un ar to mūs visus apsveicu. Bet nepietiek ar vienu reizi. Acīmredzot vajag ievērot kādu dzemdei raksturīgu cikla regularitāti. Bads kaut kāds.
Anna. Ja suņi rej, tas nenozīmē, ka karavānai būtu jāapstājas un šī riešana tādā veidā jāizbeidz.
Tomēr tik simboliski, ka pieaudzis putnēns vēl pa mātes ligzdu dzīvojas un nikni čiepst uz pieaugušajiem putniem, jo varbūt viņš jūt, ko māmiņa jūt…
un jūtās viņš liels un ligzdiņā drošs.
Nepieaugšana nav tikai sīļveidīgo problēma. Tā ir ļoti daudzu cilvēku problēma. Droši vien paši psihologi par to zina daudz vairāk.
Šķiet tiešām sevis pētīšana iespējams ir kaut kur ļoti nevēlama parādība. Ko tad , ja masa sāks saprast, domāt, izprast un apzināties savu muļķīgo manipulāciju sistēmas darbību un iedarbību. Bet varbūt cilvēku sabiedrība bez tādas nemaz nevar funkcionēt, citas taču nav. Tāpēc šādi domājamie gabali varētu būt arī bīstami. Bet šķiet esam tikai iesākumā.
Iespējams, ka nevēlama tiem, kuri savu labklājību būvē tieši uz manipulēšanu ar aptuvenību, putām un maldiem, citiem vārdiem sakot – kas izmanto sabiedrības nedomāšanu un nesapratni.
Patīk Tavs komentārs, Ieva.
Jā, es arī gribēju teikt, ka te ir jautājums par to, vai drīkst vai nedrīkst domāt; drīkst vai nedrīkst izzināt, un pēc tam — drīkst vai nedrīkst par to runāt. Demokrātiskā sabiedrībā, kur principā valda vārda un preses brīvība, tam gan nevajadzētu būt problēmai, tomēr, kā jau Viesturs še vecajā saitā ne pārāk sen teica — ir tāda “aizliegtā zona” zemapziņai, un sieviete, kas tajā dzīvo vairāk, to arī vairāk aizstāv.
Vispār man ir liels prieks dzirdēt, ka pie mums literatūrzinātnieki spēj šīs lietas saprast un par tām runāt. Arī man ir zināma interese par literatūrzinātni, jo es to lietoju Bībeles ekseģēzē. Arī arhetipu ideja tak nesākas ar Jungu, bet gan ar literatūras pētniecību, turklāt ar grieķu klasiķiem (“archetypoi” ir grieķu termins). Literatūra, kā jau māksla vispār, izsaka pieredzi jeb piedzīvojumu, un, kad tas izdarīts, to var analizēt jebkurš — arī tas, kam nav mikroskopa. Vēl man šķiet, ka šim konfliktam ir arī sakars ar konfliktu starp humanitārajām un dabaszinātnēm. Dabaszinātnes cenšas pretendēt būt objektīvākas — līdz tam brīdim, kad pietuvojas izziņas robežai un nojauš, ka šo robežu nosaka apziņa. Bet uz apziņas/zemapziņas robežas dabaszinātnēs parādās tādi konstatējumi (piem., Planka ēra, melnie caurumi), kas redzami reliģiskajos simbolos (perfektā, uroboriskā, ieraujošā vide) — tātad, humanitārajā sfērā.
Daži še saskata ezotēriku un domā, ka tas nu ir tāds lāsts, kuru, ja vien var kādam piestiprināt, tad var pazudināt jebko. Bet ezotērikas pamatā ir cilvēka iekšējās pasaules iepazīšana — tās “aizliegtās” teritorijas izpēte, jeb subjektivitātes izpēte. Nu, ja šīs iekšējās, subjektīvās pasaules izpēte ir kaut kas tāds, no kurienes argumenti nedrīkst nākt, tad te vairs daudz nav ko runāt — laiks un jauna pieredze parādīs. Un tas ir atkal tas pats iebildums pret subjektivitāti kā mazāk vērtīgu, kā tādu, kam mazāk tiesību. Bet visiem speciālistiem, kuru jomas nosaukums sākas ar “psih-”, no šādas argumentēšanas gan vajadzētu izvairīties, citādi viņi paši sev atņem maizi.
Nedomāju, ka psihologiem vajadzētu biedroties ar ezoteriku. Psiholoģijas studijās ļoti stipra ir eksaktā daļa- kaut ko apgalvot varam vien tad, ja tas ir pētījumā apstiprināts. Tieši kalpošana zinātnei, balstoties savos atzinumos uz objektīvi nomērāmām lietām, arī baro tos, kas šajā jomā darbojas. Arī psihoterapijas efektivitāte (dabīgi, ne visu terapijas veidu) ir pierādāma ar korekta pētījuma palīdzību.
Ne s. tur šādā veidā nevar pierādīt. Pozitīva dinamika ir arī dziedniekiem, šamaņiem (kristiešu misionāri un viņu baltie dakteri stāv un brīnās), homeopātiem, galu galā…
Psiholoģijas studijas nevaid psihoterapijas prakse.
Moreno (psihodrāmas pamatlicējs) visu laiku strādāja ļoti radoši, uz skatuves. Korekti pētījumi… 😀
“Nedomāju, ka…” Iesaku padomāt, nevis demonstrēt pozu!
“Kalpošana zinātnei” — kas tas par izteicienu? Zinātnes pamatā ir izziņas process un pašiniciatīva, bet Tev tas ir kļuvis par autoritāti, objektivitātēm utt., uz ko atsaukties. Iedomāšanās, ka visu var pierādīt, ir reizē gan pamats ļoti lielai augstprātībai, gan arī liela muļķība. Ja nu vienīgi esi studiju programmas sākumā, tad var saprast, ka viss vēl liekas tik vienkārši.
Ja Tu kā psihologs runā ar cilvēku un viņam visu pierādi, tad tā Tu viņam atņem brīvību, bet attīstība bez brīvības nenotiek. Vāju cilvēku Tu pataisīsi par marioneti, bet stiprs Tevi vienkārši pasūtīs.
Jā, es arī gribēju teikt, ka te ir jautājums par to, vai drīkst vai nedrīkst domāt; drīkst vai nedrīkst izzināt, un pēc tam — drīkst vai nedrīkst par to runāt. Demokrātiskā sabiedrībā, kur principā valda vārda un preses brīvība, tam gan nevajadzētu būt problēmai,
—
Diemžēl tā ir lielāka problēma nekā varētu domāt. Mazs piemērs. Miljoniem (varbūt par miljardiem) cilvēku visā pasaulē ir redzējuši 100 m finālskrējienu Olimpiskajās spēlēs vai Pasaules čempionātā. Kā likums no 8 skrējējiem visi vai gandrīz visi ir melnie. Visiem, kas kādreiz skatās vieglatlētiku ir skaidrs, ka melnādāinajiem ir kaut kādas fizioloģiskas priekšrocības, kas viņiem dod priekšrocības. Tas visiem ir skaidrs, bet par to nekad neviens komentētājs vai pat sporta ārsts-fiziologs nedrīkst publiski ieminēties, jo šāda jautājuma apspriešana var izraisīt kaut kādas tālākas konsekvences un beigās var izrādīties, ka pastāv kaut kādas atšķirības starp rasēm un visi cilvēki nemaz nav tiek vienādi. Lai no šādām lietām izvairītos visi izliekas, ka neredz acīmredzamo. Tāpat arī ar vīriešu un sieviešu atšķirībām. Tā ir tēma, kuru nopietnā sabiedrībā neapspriež, jo konsekventās sekas var aizvest mūs tur, kur sagrūst ticība pašreizējā sabiedriskā modeļa labumam.
Viena versija ir, ka melnie noskrien 100 m 9 sekundēs tāpēc, ka krokodils to izdara 10 sekundēs. Jā, pareizi ir, šis ir tas pats jautājums. Amerikāņu tiesāšanās par katru nieku ir saistīta ar to, ko Viesturs še ir nodēvējis par “upura varu”.
“Kur ir tas pilsonis, kas to žīdu nosauca par žīdu?” (Padomju laika anekdote)
Tā ir situācija, kad “Apskādētais” jeb Upuris jau sen vairs nav apskādēts, jo viņa pusē nu ir tik daudz likumu un sabiedrības priekšstatu par “cilvēktiesībām”, ka notiesāt iespējams par galīgām absurdībām, kur nebija domāts pazemot vai kā citādi aizskart. Bet ar cilvēktiesībām aizsargātais pārprot; viņam to ir viegli darīt, viņš nemaz nepiepūlas saprast, tikai pieprasa aizstāvību.
Kādu laiku atpakaļ kāds melnādainais (laikam tas bija kāda žurnāla intervijā) sūdzējās, ka Rīgā cilvēki cenšoties uz viņu neskatīties, bet viņš nezināja, ka tas ir nevis noraidījums, bet respekts — tas nozīmē, ka vecāki bērniem ir ieaudzinājuši “neblenzt”, ja kāds ir atšķirīgs. Varbūt viņam to būtu bijis vērts pateikt, bet varbūt viņš neklausītos.
Iejaukšos ar off-topic. Jau kuro nedēļu blogi man neraisa nekādu emociju, neaizskar nevienu stīgu, nevienu domu… Arī Lāsma vairs neraksta. Viņai tik skaisti stāsti te bija. Nu vairs nav nekā. Es neesmu sev nospraudusi par pienākumu nedz no šejienes aiziet, nedz te obligāti rakstīt. Bet man jau sen nav ko te komentēt. Man riebjas tāda kasīšanās. Kad runā lielgabali, mūzas klusē. Meklēšu iedvesmu citur. Šo saku ar domu, ka varbūt kādu tas interesē un kāds gribēs zināt, kur esmu palikusi. Var jau būt, ka tā nav.
Paldies, Gladiola!
Varbūt tā rakstīšana vai nerakstīšana nemaz nav tik atkarīga no šejienes temata. Un varbūt mēs abas neiedvesmojam Viesturu ar savu nerakstīšanu un sanāk tāds riņķa dancis pa trim.
Jāraksta, kad nevar nerakstīt.
Gladiola, es šad tad iedomājos par Tevi un to, ka Tevi šis neinteresē. Tavs teiktais nemaz nav off-topic, jo arī tēma ir par to, ka “ārprātam jābeidzas”. Kāpēc Tev riebjas kasīšanās? Konflikts taču ir jāizrisina? Jeb jāignorē? Kā tur īsti ir?
Bryuver, Tu mūžīgi ar to racionalizēšanu! Konfliktus nevar ignorēt, bet, tos jārisina tad, kad var atrisināt, kad abas iesaistītās puses to vēlas, nevis tikai stulbi tērēt enerģiju uz kapāšanos. Nezinu, man Tu pēdējā laikā tik agresīvs un uzskrūvējies izklausies, ka vispār negribas ar Tevi runāt. Es gribu dzīvot, nevis kasīties. Man ir citas prioritātes. Dārzs, māja, bērni, grāmatas, intereses, ballītes… Es negribu strīdēties, es gribu dzīvot. Un to arī daru.
Es un racionalizēšana? Kaut kas jauns.
Jūtas var vienīgi saprast ar jūtām.
Prāts? …
Ko tur prāts! Sakiet – vai auss spēj redzēt?
Jūtas var vienīgi saprast ar jūtām.
Prāts vēl par daudz trulas dakšiņas,
Lai uz tām uzdurt mēs spētu visu, kas sajūtams
Kumosa lielumā vēl, bet kā gan druskas un
mazāk? …
Aleksandrs Čaks
Vai tad nu man trūkst jūtu. To netrūkst nevienam. Bet jūtas vienas pašas kūleņo. Viņas tiecas kaut kur, tad atduras, pagriežas, iet kur citur, un ilgi tā. Un tad viņas domā, ka ir lielu ceļu nogājušas un lielu darbu padarījušas, un pēkšņi izrādās, ka ir atnākušas turpat, kur jau bija. Ko nu?
Prāts? Jā, nav tas jaudīgākais spēks, kaut gan daudzi Tev un man te nepiekristu; viņi tak domā, ka ar apziņu var izkontrolēt visu, bet Viesturs viņus iztraucē no šīs ilūzijas.
Tomēr bez prāta nebūtu arī tā Čaka dzejoļa. Prāts nevar satvert visu, ko jūtas pamana, tomēr daļu no tā var. Viņš šo daļu var ielikt vārdos. Izrādās, ka ir jēga to darīt arī tad, ja zini, ka tā ir tikai daļa. Piemēram, vārdos nevar nosaukt visu, kas sajusts, bet virzienu var, simbolu var. Kad tas ir izdarīts, tas nostiprinās un rodas iespēja sajust tālāk un vairāk. Prāts, ja tas nevis aizstāj jūtas, bet izsaka tās vārdos, palīdz ieraudzīt un sajust jaunas lietas. Dažkārt šādos brīžos pat mainās attieksme.
Nē, tas, ko es cenšos darīt, nav racionalizēšna, bet verbalizēšana. Racionalizēšana ir mēģinājums jūtas aizstāt, bet es to nedaru; es tās izsaku vārdos, un mani argumenti ir būvēti no šiem ķieģelīšiem.
Kādu brīdi nebija īsti laika un iespējas apkopot un salikt domas par to šādu, tomēr sarežģītu tēmu.. ja tā iedziļinās. Daudzreiz, šīs visas”ārprāta tēmas” sakarā, it bijuši jautājumi par to – kā tad ar pierādījumiem, kā tad ar zinātni, kā tad ar atsaucēm utt. Tas it ka visu laiku iet paralēli – pierādi, ka tev ir taisnība, caur vispāratzītu(no cilvēkiem) pieeju – zinātniski, ar teorijām, pamatojoties uz to un to.. turklāt izdari to tā, lai viss atbilstu vispāratzītiem(cilvēku/psihoterapeitu) noteiktiem noteikumiem.
Es, personīgi, diezgan nopietni attiecos pret noteikumiem, ne nu tā, ka vienmēr visu ievēroju, bet speciāli neprasu – a bet kāpēc ir jāsprādzējas mašīnā, ja jau cik tur tie procenti izdzīvo tieši tapēc , ka izmet pa logu… utt, utjp…Taču.. ja runa iet par teorijām un pierādījumiem.. varbūt, ka kāds var rast atbildi uz jautājumu – kādā veidā var veikt jebkādu eksperimentu, pārbaudīt teoriju, ja pārbaudītāji un pārbaudāmie vienmēr ir subjektīvi? Tādā veidā var veikt tikai tādus eksperimentus, kas skar mehāniskas darbības psihē(atvainojos par savu nezinātnisko pieeju). Nav nevienas teorijas līdz šim, kas varētu mums izskaidrot kas ir sapņi, kur ir zemapziņa, kādā veidā tā uzglabā un pasniedz informāciju apziņa. Patiesība nav neviena pierādījuma tam, kura vietā eksistē psihe, tās atrašanās vieta, lielums, darbība, potences utt. Ir vāja nojausma par to, ka tam, ko cilvēks ir nosaucis par psihi ir kāda saistība ar mūsu personības izveidošanos, saglabāšanos, atmiņu, jūtām un emocijām, ir zināms aptuveni kādi faktori dažreiz mēdz šo psihi ietekmēt, un šīs ietekmes radītās izmaiņas. Tie visi ir novērojumi ar aptuvenu taustīšanos tumsā.. Ir izdomāts kādā veidā var atraisīt mazu daļu šīs psihes rezervju, lai mazinātu kādas nevēlamas šīs pašas psihes drāmas. Mazs gabaliņš.. Un tādā situācijā būtu tikai dabīgi, ja ik pa laikam cilvēkiem atklātos pa kādam jaunam laukumam, pētot sevi, skatoties un salīdzinot atklāto ar citiem. Kāpēc uzmanības vērti atklājumi ir tikai tie, kas pierādīti(pēc cilvēku izstrādātas pārbaudīšanas metodes turklāt)?
Varētu taču veidot dialogu, diskutēt par šo tēmu, meklēt tos izteiksmes veidus un formulējumus, kas ļautu izprast domas būtību.. Pētījumi vēl ilgi nebūs objektīvi līdz galam, jo kādā veidā atcelt pētāmo un pētītāju ietekmi uz rezultātiem? Vienīgi ar ļoti pašaizliedzīgu un stipru vēlmi pieņemt jebko par iespējamu, kamēr nav pierādīts, ka tā nav taisnība. Zinātnieki tagad teiktu, ka tā nekas nesanāks, jo ir jāvadās pēc jau pierādītiem faktiem, taisot jebkādu jaunu teoriju… kā to jau teica Linda Curika.. Bet es tam nepiekrītu, aiz tiem apsvērumiem, ka tādā veidā nav iespējams atklāt nevienu jaunu šķautni, bet tikai muļļāt un pārpētīt jau sen atklāto, atkal un atkal. Lai atklātu jaunu šķautni, nevis, kas apgāztu iepriekšējo, bet būtu vienkārši nākamā, tomēr vajadzētu iziet laukā no iepriekšējās šķautnes noteikumiem. Man tā liekas.. Bet lai varētu to izdarīt nesāpīgi, tad atkal ir mierīgi jādiskutē un jāmeklē tie labākie veidi..
Ok, te ir daudz muļķīgas un nekonkrētas filozofijas.. tomēr.. no malas tas tiešām izkatās tā, ka galvenais ir, ka atrastā šķautne pagaidām strādā.. Bet, ja nu pasaules procesi un cilvēces attīstība ienesīs korekcijas, kas prasīs meklēt nākamo šķautni? Tas ir attīstības jautājums.. šajā gadījumā ne tik globāli.. bet vēršoties pie tiem, kas apzinās tos procesus un savas dienas pavada domājot par tiem.. Man būtu jautājums katram Latvijas psihoterapeitam, kurš ikdienā dodas tikties ar klientiem – ko Jūs darāt savā ikdienā, lai sameklētu ceļu pie jaunām šķautnēm? Nevis kādus, citu atklātus pētījumus, uz esošās šķautnes pamata Jūs studējat un pielietojat, bet kā ir ar Jūsu ezotēriku, ar savām “nesakritībiņam” darbā, interesantiem gadījumiem, smeldzošu sajutu vai lielu dusmu, pārliecinoša atbalsta dzirdot kādu jaunu Viestura pārdomu?
Cik saprotu, tad ētikas kodeksus un citus noteikumus raksta lai aizsargātu klienta un psihoterapeita intereses.. bet kā jau visas aizsardzības tās bieži aizsargā arī no realitātes izjušanas.. kas ir visnotaļ vajadzīgi.. protams. Psihoterapija kā tāda noteikti mainās.. neesmu fane, bet tā domāju pēc loģikas.. visi procesi, cilvēku informētība, zināšanas.. vai kodekss vēl spēj aizsargāt tā kā tas bija pirms kāda laika.. un vai spēj aizsargāt psihoterapeitu no sajūtām, kad parādās traucējums sistēmā, kas sniedz viņam iespēju sadzīvot ar to realitātes daļu ko viņš ir spējis “atsegt” un pieņemt sevī. Vēl spēj.. kā redzams..
Un vēl viena piebilde.. jau domās par Viestura teikto vispār .. un formu kādu Tu, Viestur lieto.. Manuprāt, katram, kurš grib pateikt kaut ko tādu, kas iespējami izjauc kādu iestrādātu, drošu sistēmu, vajadzētu ļoti uzmanīgi izvēlēties izteiksmes formu.. jo, tajā brīdī, kad sistēma sadursies ar to jauno, tā, visdrīzāk uzbruks tieši formai, ja domu kā tādu tā nevarēs atspēkot. …kas arī ir noticis šajā konfliktā.
Visbeidzot, Gladiola.. Jā, visa tā ir drusku padaudz.. nu tie garlaicīgie ētiskie jautājumi, kas tikai kavē… kādam attīstību, kādam gozēšanos saulītē.. Bet tā nu tas ir.. Vakar lasīju netā par Liepnieku un viņa “smirdbumbu”.. tomēr gribas nokomentēt.. Ka tas ir tāds bābisks gājiens, lai pazemotu(nevis sievieti kā to tagad kulsta pa portāliem), bet gan vīrieti, kurš īsti nezin ar ko viņa sieviete nodarbojas.. Kā skaudīga, greizsirdīga bāba, kas pati būtu gatava drāzties par konfeti, apvainota, aizvainota sieviete, kas jau no malas izskatās jukusi, bet vēl alkst, lai kāds noglāsta arī viņas pliko pakaļu..Moralizējošā Liepniece, strādājoša vīriešu portālā(!!!!), (kas no sākta gala ir bābisks , tenku, baumu un pliku pakaļu portāls).. tagad ir pasviedusi sevi saplosīšanai.. un Džeinai tiek veidotas piekritēju lapas.. Un mums ir reāls piemērs pirms vēlēšanām.. tāds, ka mēs.. daudzi.. visi.. daži.. joprojām (kā Lāsma reiz teica) stāvam kā tāda stirnas, kurām no pakaļas vēl pusdzimis teļš karājas.. bet saucamies par karaļiem un muižniekeim un biznesmeņiem, oligarhiem un galu gala demokrātiem un arīdzen liberāļiem un konservatīviem sociāldemokrātiem.. biedriem psihoterapeitiem.. Pēdajā rindkopa, iespējams izklausās bez cieņas.. bet tā nav.. un arī pret Liepnieka un viņa Džeinas pliko pakaļu.. tikai ar cieņu.. Jo citādi nemaz nemaz nevar.. Gladiola.. ja es ievēroju, ka iztrūkst Tavu komentāru!
P.S Atvainojos, ka tik gari.. bija laiks pārdomāt.
Viestur, mēģināšu Tev iedot plinti rokās. Te ielieku linku, kur Sīlis pats uzstājās par zinātni. Es šo lekciju noskatījos gana sen, sīkumos saturu neatceos, bet, ja atmiņa neviļ, tad varēsi viņu nošaut ar viņu pašu, visus viņa pētījumu un atsauču prasības. Pat nepūlēties viņu apgāzt, pateikt, lai paklausās pats sevi.
https://www.youtube.com/watch?v=izoznh7Xd8g
Zane, ētika nav garlaicīga. Ētika tieši otrādi ir ļoti interesanta, tā bija mana specialitāte. Bet te no ētikas nekā nav. Ētika ir tur, kur ir tikums un tikums ir spēks. Pļāpāšana par noteikumiem, nav nekāda ētika. Bet tas, ko Tu teici par Liepnieku, es nesapratu. Jo nemaz nezinu, kas noticis ar Liepnieku. Un Džeina Tamuļēviča, manuprāt, bija tāda žurnāliste, vairāk nezinu.
Lāsma, mēs esam ļoti atšķirīgas, bet man patīk Tava uguns, bet še tai vairs nav uz kā aizdegties. Laikam arī man tā ir.
“Ētika ir tur, kur ir tikums un tikums ir spēks. Pļāpāšana par noteikumiem, nav nekāda ētika.” Tieši tā. Tā pat kā juristam ir kaut kas jāzina no principiem, nevis tikai likumi.
Video gan ir pārsteidzošs. Normāla, mūsdienīga, sabalansēta lekcija, atpazīstamas dilemmas un nekādas svētās govis netiek sludinātas (tieši pretēji). Būtu tā arī turpinājis tagad.
Vo, vo. Es jau par to pašu. Es domāju, ka Sīlis pats netic tai ētikai, ko sludina, bet es galīgi nesaprotu, kāds ir viņa motīvs tā izlikties. Pats taču zina, ka zinātne ir tāda viltīga lieta. Nedzīvojam tak vairs zinātniskā ateisma laikos, kad zinātne sniedza atbildes uz visu. Pa lielam zinātne ir ļoti lielā mērā finansējuma un indivīda pārliecības iekrāsota. Labi, ka mums ir veļas mašīnas un mobilie telefoni, bet būtiskās lietas mums iemāca pati dzīve… Man vispār Sīlis šķiet talantīgs un gudrs, bet nu tas neliedz viņam reizēm izteikties… nu veidā, kādā inteliģenti cilvēki neizsakās.
Un Tu man vakar sajauci galvu ar jautājumu, vai konflikti nav jārisina. Es uzķēros. Bet būtībā – garlaicīgi ir tāpēc, ka šis nav mans konflikts un man tas nav jārisina.
Amazonē pasūtīju Frīdas Kālo dienasgrāmatu. Nu gaidu.kad atsūtīs. Tad vēl atradu vienu amerikāņu psihot., kura vārdu neatceros, un viņam bija teorija par rakstīšanas terapiju, kas man patika, jo ar ko gan citu mēs te nodarbojamies? Jā, man ir palīdzējis rakstīt te. Ļoti. Tūliņ sameklēšu linku. Es daudz lasu. Katru brīvu brīdi. Spekts plašs.
te būs
http://www.amazon.com/gp/aw/d/0874776384?pc_redir=1411893926&robot_redir=1#
Ira Progoff At a Journal’s Workshop.
Ļoti interesants vecītis. Viņs mani aizķēra ar to, ka aprakstīja manis pašas izdomātu (ha-ha, tā man likās, bet viņs bija pirmais) srvis ārstēšanas metodi, kad raksta dienasgrāmatu, taču nevis notikumus, bet jūtas un emocijas un tad vēro to dinamiku, apzinās, izdara secinājumus. Dienasgrāmatu ar garākiem un īsākiem pārtraukumiem rakstu jau 24 gadus. Tas mani ir glābis un glābis un glābis. Rakstīt kā tādam grafomānam reizēm. Tagad pietiek ar pāris frāzēm, lai būtu efekts.
Re, kā, nemaz nezināju, ka ir tāds novirziens. Bet ideju bāze izskatās radniecīga.
Gladiola, Tu gan laikam esi pedantiska, ja točno zini, ka 24 gadus raksti dienasgrāmatu. Man šķiet, ka es arī gandrīz tik pat ilgi, tomēr precīzi nezinu, un nekad to neesmu darījis katru dienu. Rakstu tad, kad kaut kas piešķiļas, noiet kāds klikšķis, un es to negribu pazaudēt. Bet noteikti ir vērts rakstīt arī tad, kad vienkārši ir tas, kas ir. Uzrakstot noseivojas, var atbrīvoties un tikt klāt nākamām lietām, jo iepriekšējās vairs nevar pazust. Jā, un rakstīšanai te ir efekts; es cerēju, ka tā būs, un ir.
Par to konfliktu — var jau būt, ka tas nav Tavs, bet kas zina. Skaidrs, ka tas Tevi šobrīd neievelk. Mani gan. Man vēl nesen bija viens gadījums, ko varētu iedalīt šajā kategorijā, un tagad kopā ar šito vienu rītu piešķīlās — sapratu sava fātera attiecības ar viņa ģimeni. Es te rakstīju, ka raizējos par to, ko no viņa esmu mantojis, bet tagad vairs neraizējos un esmu tīri apmierināts; tik jābūvē uz tā tālāk.
Bet par Sīli… Vīrietis ar pietiekamām zināšanām un izglītību rīkojas pretrunā tam, ko pats māca, un to pēdējā laikā dara konsekventi (konsekventa nekonsekvence lielos apjomos). Vai tad Tu neko līdzīgu neesi redzējusi?
Nu, re. Fanu pulciņš sāk dot slābano.
Kā teica Gladiola: “Dārzs, māja, bērni, grāmatas, intereses, ballītes… Es negribu strīdēties, es gribu dzīvot. Un to arī daru.”
Labi teikts. Jo komentēšanās pa portāliem sākas tad, kad kaut kā ļoti trūkst reālajā dzīvē. Un nebrūciet man virsū, ka arī man pietrūkst. Es pati to zinu.
Jauki, ja kāds sāk novērtēt tās bagātības, ko viņam sniedz reālā dzīve, un vairs nejūt vajadzību pēc sevis “izlikšanas” bezjēdzīgos virtuālos strīdos.
Jā, jā, kapsētas vārna.
Patīk Jums abiem ar priekšnieku ārprāti, iznīcināšanas, līķi, kapi, kapsētas.
Nezinu, par kādiem priekšniekiem ir runa, bet vārnas gan man nepatīk, nedz viņu ķērkšana, ka neesot vērts. Tāda neticīga vārna.
Bryuver! Un cik daudz ticības un kam rodas no tā, ko Jūs VR lapas komentāros esat “sabryuviejs”? Cik tie ir vērti?
P.S. Priekšnieks – VR.
Vai tiešām es emu tik liels kaitnieks pesteļu vecenēm? Prieks dzirdēt.
Ja emu, tad emu. Tāds liels putns spēj saknābāt gan vārnas, gan sīļus, gan pesteļu vecenes. Lai izdodas!
Vai Viesturam Rudzītim “… gribētos patiešām racionālu sarunu par sievišķā, vīrišķā un ģimenes nākotni”? Reakcija liecina, ka veids kādā viņš to dara nepanāk vēlamo. Nekā racionāla, vienas emocijas.
Kāds īsti ir Rudzīša mērķis? Provocējot viņš ir kļuvis populārs, bet kādu labumu gan tas nesis sabiedrībai (vīriešiem, sievietēm, ģimenēm)?
Patiesības , kas interpretētas viņa darbos ir vecas kā pasaule un ir jau traki, ka jāmeklē dažādi zinātniski veidi, lai pateiktu (mūsdienu) sievietei, ka viņa ir sieviete un ka viņas vieta, tāpat kā vīrieša vieta, neskatoties ne uz ko, ir dabas noteikta. Izpētījis sievietes, un tā vietā, lai liktu savas zināšanas lietā un panāktu sieviešu izpratni/atbalstu-Rudzītis arvien ir it kā pārsteigts, ka viņas atkal un atkal reaģē un rīkojas kā sievietes. Pētījumiem ir jēga ja tie tiek izmantoti sabiedrības labā, risinot tās problēmas. Ir sarakstītas labas grāmatas, bet rezultāts ir satracinātas sievietes. Vai tāds bija mērķis? Vislabākos nolūkus var iznīcināt ar veidu kādā tie tiek pasniegti un realizēti.
Vita, ir cilvēki, kuri vienkārši skaļāk bļauj. Vispār jau jāļauj, lai aiztek kāds laiks, jo normāli (vidējā aritmētiskā gadījumā) kāds šā vai tā zaudēs balsi no bļaušanas, TV viena otra jau bija piesmakusi. Viesturs jau te agrāk teica, ka ir, piemēram, citādi cilvēki, kas vienkārši skatās un tic, ka pats tiks galā, – vairumā vīrieši, bet ir arī sievietes.
Tā ir vienmēr šādos gadījumos.
Un es tā mēģinu iedomāties, kā vēl to visu varētu pasniegt. Redz, pirmkārt, grāmatas pērk. Tātad ir gana daudz tādu, kas nebaidās “traumēties”, nebaidās no izaicinājumiem. Tātad viņu gadījumā nekas nav garām, nekas nav iznīcināts.
Es esmu viens piemērs. Savulaik lasīju pirmo “Bendes meitiņas” izdevumu: nebijis pārsteigums mijās ar šausmīgām izbailēm. Pārsteigums, jo neviens par kaut ko tādu nebija runājis, turklāt šķita, ka tieši to man tai brīdī vajadzēja uzzināt. Izbailes, jo bija sajūta, ka kāds man redz cauri. Nu kā tad to, Tavuprāt, vajadzētu pasniegt? Ar Viestura mīksto roku, kas līstu ārā no lappusēm un noglaudītu katru trīcošo plecu?
Kādu sieviešu izpratni un atbalstu var saņemt viņu manipulāciju un valdonības atmaskotājs?
Es pat to nesauktu par provokāciju, tās ir it mierīgas sarunas. Bet saturs, jā, saturs…
Pēc visa šī secinu, ka bļaujošā sieviešu daļa vienkārši ir šausmīgi pārbiedēta. Ko nu? “Ma-askas mums a-atdodiet!” Atceros sevi šajā fāzē. Noteikti tagad pārsistu Lindu Curiku, viņa bija pārāk haotiska.
Ja diagnosticē ļaundabīgu audzēju, tad var pagriezties un aiziet, var virtuālajā vidē lamāt ārstus un medicīnu, kas it bieži notiek.
Bet var iet uz operāciju un uz visu to, ko medicīna šiem gadījumiem piedāvā.
Tas ir biedējošs salīdzinājums, bet diagnoze “vēzis” nevienai sievietei, vīrietim vai ģimenei tiešu un redzamu labumu nenes.
Bet, ja tas ir laikus diagnosticēts un ja ir darīts viss iespējamais, ko ārsti šodien zina, tad šai ģimenei, šai sievietei vai vīrietim ir un būs labums.
Un tas, ka tik daudzi tagad dzīvo ilgus gadus pēc operācijas, ķīmijterapijas un stariem, liecina, ka medicīna zina šai jomā arvien vairāk.
Lūk. Un psihes dakteri arī. Tāpēc man zināmā mērā patīk psihoterapeitus salīdzināt ar onkologiem, jo pirmie novērš otrajiem darbu. Ja godīga sevi analizējoša/izvērtējoša domāšana ieaugtu sabiedrībā dziļāk, tad mēs sevi tā nesagrauztu fiziski. Bet latvieši ir ļoti, ļoti slimi. Jau pavisam jauni cilvēki, daudz ir arī psihisko slimību.
Kā pateikt saudzīgi: Jums jānoņem kāja? Ak, vai, jā, protams, uz Veselības inspekciju ceļo daudz sūdzību, tiek zaudēts dārgais laiks.
Bībelē Kristus runā par locekļu nociršanu, tas tiešām ir tas pats, kaut kas ļoti sens.
Kāda mana paziņa mēdz neiespringt un teic, ka liela daļa sabiedrības nav gatava neko ar sevi darīt. Un viņai ir diezgan vienalga – lai kaut viņi sapūst. Bet viņa nav vīzdegunīga tarkšķe, viņa ir izdarījusi ļoti daudz: no zāļui blāķiem un nebaidzamām bauļi lēkmēm līdz veiksmīgai karjerai. Tātad daudz ieguldījusi – daudz līdzekļu, daudz gadu, daudz laika, bet viņa saprot, ka nespēj nekā mainīt sev apkārt. Šai sakarā gribas domāt, ka cilvēki, kas kaut ko tomēr cenšas mainīt un to prot, ir ar misiju un misijas vajadzību. Un tur vienmēr būs viļņošanās. Es brīnītos, ja nebūtu.
Bet izsniegt viņeim priekšrakstus…
Onkologiem šādi tādi ir, bet bieži tos ignorē. Nu un ko iesākt? Pareizi vien ir.
Šie nav tie gadījumi, kur var sasniegt mērķi ar rociņas paturēšanu. Ir jābūt bezkaunīgi taisnam un godīgam, ja esi tas misionārs, un arī tādam pašam, ja esi pagāns, ar kuru runā.
Kristiešu misionāri stāsta interesantas lietas par pagāniem. Viņi mēdzot teikt: “Mans saprata, tas ir vienkārši, Tavs Dievs uzreiz nenogalināt Tevi, ja Tu viņam uzreiz nesacīt “O!!!”!
Domāšanas laiks tiešām ir dots visiem. Kristietībā, ja runājam simbolos, to it bieži devē par Dieva žēlastības laiku.
Vai Rudzītis pats sevi uzskata par sieviešu manipulāciju un valdonības atmaskotāju? Tas gan būtu diezgan slimi. Kas būtu jāatmasko- tas ka sievietes rīkojas kā rīkojušās laiku laikos? Var jau to saukt arī par manipulēšanu. Vai tas ko maina viņas dabā? Tikpat labi ilgstoši pētot, piemēram,kaķus var nosaukt viņus par manipulatoriem, bet pēc būtības tā ir viņu dabiska, dabas ieprogrammēta uzvedības īpatnība un tajā nav nekā nosodāma vai slima. Pārsteidzoši un laikam jau likumsakarīgi ir tas, ka gadiem pētot un preparējot to sievieti viņam kā vīrietim, tomēr nav lemts visdziļākajā būtībā pieņemt, ka tā sievietes būtība nav viņas pašas izvēle. Tas ko viņš ir izpētījis par sievieti nav nekas jauns pasaules vēsturē. Un ja arī ir šī misionāra sajūta -kādu labumu nest sabiedrībai, tad tas profesionālais “bezkaunīgais taisnums un godīgums” diez vai ir tā produktīvākā metode. Runāt par „Sievietes vietu modernajā pasaulē” un “Aktuālām sievišķās psihes arhaiskām izpausmēm” var arī konkrētai (piemēram TV) auditorijai atbilstošā formā, jo tie nav Rudzīša pacienti, kuri atzīst savas problēmas un tāpēc pieņem, ka ar viņiem runā kā slimiem. Runa jau nav par viņa teiktā jēgu vai saturu, bet sacītā formas atbilstību konkrētai
auditorijai un situācijai.
Man šķiet, ka labā psihoterapijā ne ar vienu nerunā kā ar slimu, bet VR dažkārt ar dāmām ir runājis kā ar mazām, slinkām meitenēm, kas, manuprāt, ir pilnīgi pieļaujams, ja sieviete jūtas tikpat bezspēcīga kā kaķis, lai pretotos senajai amēbas uzvedības balsij un to izprastu.
Divas un cik tur augstskolas, bet trīsganieču uzvedība.
Bet tie ir mani secinājumi un redzējumi, ne Viestura.
Un vēl man ir aizdomas, ka kopumā psihoterapeitu klienti (runāju par tiem, ko pazīstu) ir stipri veselāki vai vismaz lielākā skaidrībā par sevi, nekā tie, kas neskaitās “pacienti”. 😀
Labums ir lielisks. Es aizbraucu uz laukiem, tur kaimiņš saka: “Es gan tagad lasu tikai Annas psiholoģiju, jo man patīk tas Rudzītis. Es tak vienmēr esmu teicis, ka tai manai Sarmītei smadzeņu nemaz nav, viss caur dzemdi, caur dzemdi vien…”. Un tas nav teikts pa jokam. Stereotipu uzturēšana nav nemaz tik nevainīga un speciālista paustam viedoklim ir sekas.
Bet varbūt, ka ar to konkrēto Sarmīti tā arī ir.
Varbūt Sarmīte pati aizmirst, ka viņai ir smadzenes? Varbūt Sarmīte ir īpaši dzemžaina?!
Nu, kaut kā tā. Kaut gan stāsts jau izklausās pēc izdomāta.
Es jau sen mēģinu dabūt to rakstu par Frīdu Kallo no Viestura vecā bloga un nekā! Jūtu ar viņas caurdurto dzemdi, ka esam līdzīgas. Gribu izlasīt. Viestur, uzdāvini man šajā blogā to apcerējumu par to, kā sāp mūža garumā! Kā mazajai nāriņai – uz katra soļa.
Viesturam Rudzītim jāizsaka liela pateicība par to, ka viņš sevī ir atradis spēku ne tikai izturēt “to ārprātu”, bet arī to skaidrot sev pašam – lai nenojūgtos – un mums visiem (visām), kas gribam kaut ko saprast par t.s. civilizētā un it kā intelektuālā cilvēka (mēs paši tie gribam būt un esam) dīvainajām, neizprotamajām un dažkārt grūti izprotamām reakcijām un rīcību. Visu cieņu, jo viņa teorijas pamats ir dziļš un fundamentāls, ko nevar gluži teikt par dažādajām feminisma un ap feminismu virmojošajām teorijām un praksēm.
Interesanti, ka Mākslas akadēmijā esot multimediāla izstāde “Būt sievietei”. Vai kāds to jau ir redzējis? Ko domājat, psihoterapeiti, psihiatri, psihologi un vienkārši interesenti?